Šī gada eksperimentālā teātra festivāls „Homo Alibi” piedāvāja tēmu izrāde – lekcija. Tā tika realizēta arī izrādē „Optimisma antoloģija”, kas 26. un 27. augustā bija skatāma Jaunā Rīgas teātra mazajā zālē.
„Optimisma antoloģijas” autori ir rakstnieki Pīters Debuisers no Beļģijas un Džeikobs Vrens no Kanādas. Nosprauduši mūsdienu optimismu raksturojošos pamatpunktus, viņi nonāk pie definīcijas „kritiskais optimisms”. Meklējot piemērus un viedokļus savai izrādei, rakstnieki nosūta vēstuli māksliniekiem, politiķiem, zinātniekiem, uzņēmējiem, lūdzot viņus izteikties par mūsdienu optimismu viņiem tīkamā – rakstiskā, muzikālā, grafiskā vai citā formā.
Izrādes uzbūve atgādina improvizācijas tehniku „labā ziņa, sliktā ziņa”, taču šoreiz tā nav veikla spēle ar nejaušiem asprātīgu asociācijuradītajiem kontrastiem, bet gan dzīvīga diskusija, izmantojot nopietnus spriedumus un spraigu darbību. Kā, piemēram, optimista kreklu, kad negaidīti apsegtajam rakstniekam ir jāpasaka kaut kas optimisma aizstāvībai. Tā tiek paziņots: optimisms ir pesimisma saulēkts! „Optimisma antoloģija” ir saņemto darbu prezentācija, kas mijās ar asprātīgām aktieru replikām un reakcijām. Tiek rādīta itāliešu mākslinieces GoldieChiari atsūtītā bilde, kurā lielu izgāstuvju fonā priecīgi dejo dejotāja. Pesimistiskais Džeikobos nespēj nepamanīt izgāztuves. Vai pārāk liels optimisms neģenerē daudz „kulturālus” mēslus? Izrāde balansē starp pesimisma skepticisko reālismu un optimisma iracionālo prieku, raisot skatītāju sejās patiesu smaidu. Amizants ir konfeti lietus, kas nolīst pār Džeikoba galvu, viņam iedomājoties negatīvu domu.
Arī skatītājiem izrādē ir iedalīta sava loma, kad optimists Pīters nespēj atbildēt pesimistam Džeikobam par to, kas viņam traucē kļūt par optimistu. Varbūt tas ir tāpēc, jo tev krekls ir iebāzts biksēs?!Varbūt tevi ir bail, ka pēc palēciena būsi pazaudējis zemi zem kājām? Varbūt tev vienkārši ir jāmēģina nedaumāt vienu soli uz priekšu? – no zāles atskan varianti.
Izrādes fināls lika mutei sajust smaida kaktiņus. Rakstieki uzskaita četrus jau eksistējošus kritiskā optimisma piemērus. Tie ir mikro kredīts, saules enerģija, Baraks Obama un visbeidzot Latvijas publikai nezināmais kolumbietis Antanas Mokus. Viņš ar ļoti radikāliradošiem līdzekļiem ietekmēja cilvēku uz progresīvāku rīcību kā ūdens resursu taupīšanu, uzmanīgāku braukšanu un ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu veicināja ar mīmu palīdzību. Par Kolumbijas prezidentu viņš nekļuva vien tamdēļ, ka lauku teritorijas iedzīvotājiem Mokus šķita pārāk dīvains. Un tomēr ekscentriskais politiņis ir izcils kritiskā optimisma atspoguļotājs. Savā veidā Latvijā Mokus analoģiju var saskatīt mūsu Luija Fonteina darbībās, un mums tās tīri labi patīk, vai ne tā?
Vairāk informācijas: anthology of optimism
Aiga Leitholde
Muzikālas piezīmes 