Feeds:
Ziņas
Komentāri

Posts Tagged ‘albumu apskats’

Primus Inter Pares vacins2012.gada noslēgumā grupa ‘’Obscuris Orbis’’, kas pārstāv visnotaļ savdabīgu mūzikas stilu – Mittelalternative (savdabīga Viduslaiku alternatīvā mūzika), izdeva albumu ‘’Primus Inter Pares’’. Albumā grupa ir apkopojusi savas interpretācijas par Eiropas tautu Viduslaiku dziesmām un melodijām. Jāpiebilst, ka Obscuris Orbis – ‘’Primus Inter Pares’’ ir nominēti Latvijas mūzikas ierakstu gada balvai kategorijā 2012.gada Labākā debija.

Albums ‘’Primus Inter Pares’’ spēs ieinteresēt ļoti atšķirīgus klausītājus. Pirmkārt, tas noderēs mūzikas instrumentu vēstures apguvē. ‘’Obscuris Orbis’’ muzicē uz netradicionāliem un seniem instrumentiem kā dūdas, rata lira, kokle, ķeltu arfa, īru bouzouki. Kas vienam izsmalcināts, neierastu skaņu baudījums, citam audiāls mācību materiāls. Otrkārt, ‘’Primus Inter Pares’’ iederēsies jebkuru Saulgriežu (Ziemassvētku, Lieldienu, Līgo utt.) muzikālajā celiņā – senās dziesmas atmodinās seno tradīciju burvību, ko mūsdienās tik ļoti ir nomākusi patērētāja dzīvesziņa. Treškārt, muzikālajā ceļojumā no Eiropas ziemeļiem uz dienvidiem klausītājs saklausīs līdzības un atšķirības, kas uzburs ainu par seno tautu staigāšanu, senām rotaļām un dzīrēm – iespējams redzētu šobrīd tik populārajos vēsturiskajos TV seriālos, bet varbūt lasītu skolas laikā vai piedzīvotu iepriekšēja dzīvē. Lai kāds būtu klausīšanās mērķis, jebkurā gadījumā ‘’Obscuris Orbis’’ albums ‘’Primus Inter Pares’’ būs kvalitatīva, uz tālāku izzināšanu mudinoša muzikāla izklaide!

Advertisements

Read Full Post »

3859606139-1Savu trešo albumu ‘’Moving the Great Hardon’’ grupa ‘’Soundarcade’’ izdeva 2012.gada 9.februārī. Atceros, ka pirmos skaņdarbus no topošā albuma grupa atskaņoja jau 2011.gada vasarā festivālā ‘’Laba Daba’’. Jau toreiz bija skaidrs, ka jauno materiālu droši var saukt par daudzdaļīgu skaņdarbu, kas uzstājīgi ielaužas tavos zemapziņas dziļumos. Un tu padodies mūzikas spēkam, galu galā atmetot ar roku koncertu, tā arī albumu apskatiem. Vai to vispār var izstāstīt? Vai vajag izstāstīt? 2012.gada nogalē vajag, jo ‘’Soundarcade’’ mūziķu kolektīvs šogad ir bijis visstrādīgākais – mainītos sastāvos un nosaukumos kopā ir izdoti trīs albumi, ir bijusi Eiropas tūre.

Sāksim ar to, ka ‘’Moving the great Hardon’’ ir konceptuāls albums, tas nozīmē – dziesmas vieno stāsts, kas pakļaujas interpretācijām, ņemot vērā katra klausītāja vajadzības. Klausies tekstu vai neklausies, Ābola ritmiskais, brīžiem pat bezkaislīgais stāstnieka vokāls būs tas stingrais muzikālais pavediens – laivinieks Hārons, kas klausītāju izvedīs cauri albuma muzikālajām peripetijām. Tomēr Ābols iemieso arī protagonistu, kuru pirmajā dziesmā ‘’Trail by Trail’’ plosa mokošas vēlēšanās, tikmēr tiek mainīts skaņdarba temps un taktsmērs, kāpinot dramatiskumu. ‘’Mythago Fern’’ intensīvs ritma un ģitāras rifu sakausējums pamīšus ar melodiskām starpspēlēm rada hipnotisku sajūtu. Vokāls ir pretstatā – mierīgs, lēns un bezkaislīgs līdz sasniedz piedziedājumu, kur tam pievienojas vēl viena nikna balss. Pēc vairākiem atkārtojumiem, seko dejiska, melodiska un klusa starpspēle – tā varētu izklausīties kāda Viduslaiku deja. Bet tad atkal skaņu vaļņi – izbēgšana vai ieslodzījums?

Trešā dziesma ‘’Seasleep’ nes izlaušanos. Grupas vārdiem runājot: „Tiecoties pēc atbildēm, viņš uzrunā no htoniskajām dzīlēm iznākušu nāru un, klausoties nāras stāstos, negribot nonāk tās varā.’’ Nebūtu pēkšņā kāpinājuma, ar šo meditatīvo šūpuļdziesmu varētu bērnus midzināt. Taču stāstam ir jāturpinās! ‘’Seasleep’’ ir visvairāk progresīvā roka stilistikas. ‘’Keymaster’ solītās spēles ar dinamikas kāpinājumu pāraug drūmā, lēnā psihodēlijā, gribētos sacīt – stoner metālā. Disonējošas un smagnējas akordu kombinācijas mijās ar melodiskām ģitāru partijām, tempa maiņu un instrumentālo daudzbalsīgumu. Ābola melodiskais dziedājums pāraug rēcienos un atkal atgriežas pie melodijas. Nākamā daļa aiznes prom no galvenās tēmas, ļauj atslābt pirms noslēguma. Neskaitāmie atkārtojumi, kuros tiek mazināta dinamika, loģiski tuvina izskaņai. ‘’Keymaster’’ ir grandiozs garums – 14:14 minūtes! Piektā kompozīcija ‘’Delusions of Grandeur’’ ir instrumentāla. Šeit notiek spēles ar sintezatora skaņas ilgumu, ļaujot tai pilnvērtīgi izskanēt, kamēr ērģeliskajam sintezatoram pievienojas tremolo ģitāras. Ar ģitāras efektu palīdzību skaņdarba noskaņa te tiek celta uz augšu, te deformēta, kamēr sintezators saglabā nemainīgi apgarotu skaņu, līdz iestājas klusums.

 ‘’Soundarcade’’ man ir koncertgrupa – fascinē iespēja uz 40 -60 minūtēm pazust laikā un telpā faktiski neizkustoties no vietas. Bet audio versijā ‘’Moving the great Hardon’’ vislabāk skan 4 vai 5 sestdienas rītā, kad pēc piektdienas tusiņa ir tāds slinkums aiziet gulēt, lai gan reāli sanāk atrasties pusaizmigušā stāvoklī sēžot pie atskaņotāja. Tad ir īstais laiks un vieta ‘’Soundarcade’’ diskogrāfijas klausīšanai. Vai tie ir hipnotiskie atkārtojumi, kas nedaudz atgādina muzikālus buramvārdus, bet ‘’Soundarcade’’ mūzikā esmu saklausījusi artavu latviešu tautas mistifikācijas mantojumam, kas kombinācijā ar stoner –psihodēlijas estētiku, rada ‘’Soundarcade’’ unikalitāti. Bet varbūt, kāds patiesībā ir sirreālas mākslas (tēlotājmākslas, kino, dzejas vai mūzikas) mērķis – ‘’Soundarcade’’ mūzikā katrs atrod savas atbildes. Manējā, šķiet, ir latvju mistifikācija.

Read Full Post »

Deftones-Koi-No-Yokan12. novembrī pie klausītājiem oficiāli nonāca ASV metālistu ”Deftones” septītais albums ”Kio No Yokan”, kuram dažādi smago mūziku aprakstoši blogi un žurnāli, piemēram, Revolver Magazine ir piešķīruši 2012. gada vislabākā albuma titulu.

Kad grupa pastāv jau vairāk nekā divdesmit gadus, kad tās albumi ir atrodami starp visu laiku labākajiem ierakstiem, kad grupas ”rokraksts” ir nepārprotams, tad ir jājautā – vai ”Kio No Yokan” būs pietiekami stiprs impulss jaunajam klausītājam turpināt dziļāku izpēti ”Deftones” diskogrāfijā? Jā! Tikai vēlams albumu klausīties uz stereo atskaņotāja vai vismaz izvietot datora tumbas istabas sūros, lai ”Kio No Yokan” skaņai būtu telpa, kur izplesties. Albuma burvība slēpjas kopējā atmosfērā, kas katrā telpas stūrī ieskanas citādāk. ”Deftones” prasmīgi spēj pakļaut klausītāju muzikālai spriedzei un tad to apbalvo ar harmonisku atrisinājumu. Šis princips tiek ievērots gan konkrētu dziesmu, gan visa albuma kopumā. Albumam ir bijuši trīs singli, no kuriem visspēcīgākais, šķiet, ir ”Tempest”.

”Kio No Yokan” dziesmas savā starpā ir ļoti saplūdušas, nemanot pāraug no vienas otrā. Saplūšana īpaši izdevusies ir starp dziesmām ”Rosemary” un ”Good Squad” – postrokam raksturīgie sulīgie ģitāras rifi mijas ar asiem akcentiem un Čino Moreno smeldzīgo balsi, dziesmas kulminācijā ģitārām kļūstot griezīgi monotonām, izskaņā transformējas tīrās arpēdžijās un saplūst ar ”Good Squad” mānīgi mierīgo ievadu. Klusums pirms vētras – ”Deftones” izprot pauzes un pieklusinātas dinamikas īpašo nozīmi skanējuma grandiozitātes radīšanā. Ar ”Kio No Yokan” grupa ir spējusi padarīt smagai mūzikai nepieciešamo ”gruzi” interesantu – spēcīgu, bet neuzbāzīgu – pieaugušu.

Read Full Post »

1998. gadā slavenās stoner – doom metāla grupas “Sleep” mūziķi nolēma uz laiku sadarbību pārtraukt, Als Cicero savas gaitas turpināja “OM”, bet Mats Paiks – “High on Fire”, ar kuru 2010.gada 23. februārī izlaida jau piekto studijas albumu “Snakes of the Divine”.  Albuma ideja balstās un pieņēmuma, ka Ieva nebija Ādama pirmā sieva. Sākotnēji tā esot bijusi Lilija – čūska.  Arī muzikāli albums ir spēcīgs stoner metal ar deviņiem dažāda garuma skaņdarbiem. Dažās dziesmās Mata vokāls atgādina “Motorhead” Lemija ķērkoņu (iespējams šādas asociācijas raisa viņu vizuālā līdzība), taču albums nebūt nav ierastais heavy metal, jo basi ir zemi un smagi, atgādinot doom metālām raksturīgo, kas, spēlēts ar vajadzīgo niknumu, balansē uz sludge robežas.  Neieteikšu “Snakes of the Divine” klausīties drūmākajās dienās, jo ieraksts noskaņojumu padarīs vēl melnāku, ja nu vienīgi jums ir prātā saturiskas pārdomas par iespējamo apokalipsi.

Read Full Post »

Šīs vasaras sākumā 14. jūnijā grupa “The Chemical Brothers” izdeva albumu “Further”. Neesot liela elektronikas fane un klausītāja, varu apgalvot, ka ķīmisko brāļu jaunais veikums aizraus arī citu mūzikas stilu piekritējus. Albuma sākumā ar dziesmu “Snow” ieskanās istandiešu mūzikai raksturīgi elementi, bet dziesmā “Dissolve” elektroniskais duets rada rokgrupas cienīgus bītus. Visdziļākajā transā spēs ieraut dziesma “Horse Power”, kas, sākotnēji ieturēta klasikas – “Kraftwer” tradīcijās izaug līdz mežonīgam mūsdienu ritmam. Dziesmā izskanošais zirga zviedziens ir asprātīgs elements. Pamazām “Further” kļūst arvien elektroniskāks, tomēr līdz pat pēdējai dziesmas skaņai saglabā daudzveidīggumu, lai nebūtu tikai dejojamā mūzika. Man liekas, ka dejot vispār  būs pagrūti. Drīzāk izdosies saturīgs chill out.

Read Full Post »

Kad 2003. gadā ASV rokgrupa “Stone Temple Pilots”  nolēma pārtraukt  savu darbību, mēs tās ekscentrisko līderi Skotu Veinlandu iepazinām kā “Velvet Revolver” balsi, bet  brāļi DeLeo turpināja savu darbību grupā “Army of Anyone”.  Apvienošanās  notika 2008. gadā, kuras rezultāts ir 2010. gada 27. maijā izdotais sestais albums ” Stone Temple Pilots”.  Grupas sadarbība jaunā mākslinieciskā materiāla radīšanā esot bijusi ļoti īsa un koncentrēta – mūziķi kopā radīja demo variantus, taču katrs savu darba daļu ierakstīja savās personīgās studijās.  Mūziķu kopā būšanu ierakstu sesijas laikā ģitārists Dīns DeLeo sauc par vecmodīgu, skaidrojot, ka ir liels luksus strādāt tikai 10 minūšu attālumā no saviem bērniem un ģimenes.  Gala rezultāts albums “Stone Temple Pilots” ir melodisks, enerģisks radio hītu albums, kurā ieskanās dažādi amerikāņu mūziku raksturojoši  elementi. Savā ilgā pastāvēšanas laikā mūziķi nešaubīgi ir atklājuši lipīgam roka hītam vajadzīgo, taču ir aizmirsuši, ka neaizmirstamu to padara kopējā maģija.  Komercijas likumu pārzināšanu pierāda fakts, ka albums ASV roka  čartos ieņēma  1. pozīciju. Un tomēr domāju, ka albums īsti nepatiks grupas agrīnās daiļrades cienītājiem, jo tas ir pārlieku izlaizīts.  Līdzīgi kā pats kolektīvs  “Stone Temple Pilots”, kas sākotnēji bija asuma pilns, bet tagad kombinācija Veinlands, brāļi DeLeo un Krecs ir kļuvuši salkani un apnicīgi pirmkārt jau paši sev. Kārtējais variants,  kad rokgrupa sastrādājas vien vārda atpazīstamības dēļ, viens otram esot ne tie mīļākie kolēģi. Lai vai kā albums “Stone Temple Pilots” noderēs kā laba ceļa mūzika, braucot ar manšīnu, autobusu vai vienkārši ejot – varētu motivēt uz enerģiskāku darbību.

Read Full Post »

%d bloggers like this: