Nine Inch Nails may change you

On May 6th one of the world’s biggest music groups “Nine Inch Nails” will perform in Latvia, Arena Riga. It’s very likely, that “Nine Inch Nails” concert is gonna be one of the best rock performances Latvian audience has ever seen. Let’s do a warm up!

It may have been 1997 when I first heard “I’m afraid of Americans” David Bowie’s collaboration with “Nine Inch Nails”. And later came “Starsuckers Inc.” the bitchin’ reunion song of Marilyn Manson’s and Trent Raznor’s friendship. “With Teeth” was my first “Nine Inch Nails” album, later I discovered “Pretty Hate Machine”. First served I went on. For me it’s fascinating, how masterful Trent Reznor understands and dissects the neurosis and failures of human’s mind. Sometimes I quote some of the song lines, how accurately descriptive they are. Musically it’s an pressure on your psyche till you give up and admit, that you have the same dark desires as all of us. That’s how I feel about “Nine Inch Nails”.

Latvian drummer Kaspars Grinbergs (Slavestate, The Quarantined, ex- Huskvarn), who’s living in LA right now, is one of the biggest “Nine Inch Nails” fans I know. So I asked Kaspars to share his “Nine Inch Nails” story.

What was your first memory of Nine Inch Nails?

The first meeting with “Nine Inch Niles” music for me was right when “The Downward Spiral” came out in 1994. Back then i only listened to brutal death metal and black metal bands and i considered everything else pop music. if music didn’t have blast beats and growls, i didn’t even try to listen to it. But one day one a friend brought me a cassette tape and told me – listen to this, this might change your life! So i did, but it wasn’t until i’ve heard EP “Broken” when NIN totally changed my life, i fell in love with that sound, what only NIN has up till this day.

How would you describe the importance of Nine Inch Nails for Latvian audience?

I think that NIN can totally shake up music lovers in Latvia. Not only is NIN at the top of their game, puts on a show what many music writers describe as “way ahead of this time”, but also Trent Reznor & Co IS today’s Rock music at it’s very best in every aspect. NIN show is loaded with a massive rock’n’roll energy, that i doubt that someone will miss it, NIN are capable to take the listener to an unforgettable journey.

Is there something worth to know before going to NIN concert?

To take a listen to a few NIN songs i would advise, if someone hasn’t done it yet. AndI don’t think it matters in which order a listener discovers NIN music, it’s very different, but it’s a very colorful journey, because every album is very different and unique. I definitely would suggest to go to this show with an open mind and to be ready to be blown away. The previous “Tension” tour in the states can only be described as an miracle, this tour, as Trent has described, is very aggressive, filled with many surprises and the band is playing many songs which haven’t been played live for many years and the song list tends to change from show to show, so this would be an aspect where to pay attention, because every show is one of a kind on this tour.

Better take ear plugs with you!

Read Full Post »

Some #needtoknow music news

Last week Riga resounded in each club, store and front yard. Speaking in numbers – In four days I managed to hear around 14 bands playing in five different locations. And I’ve got something to point out:

1.If you’re into folk or metal and you also enjoy the sound of a foreign language, you got to check out Green Novice. They have the right balance in between thrashy riffs and sonorous folk melodies, energy loaded, technically precise guitar solos to be enjoyed not only by metalheads. Green Novice is singing in Latgalian – one of the most significant Latvian dialects.

2.This year Valka/Valga Rock Night headliners will be two legends – Estonian folk metal band Metsatoll and Latvian rock band Pērkons. Valka/Valga Rock Night will take place on 7th June, and the ticket prices are really low – from 5 to 10 euros.

3.Give him some extra euro or put him in the spotlight! His name is Ratmir. He is young and gifted street musician, spotted between music record shop Randoms and Riga’s Museum of Decorative Arts and Design. His voice has warm timber, he has artistic charm and obviously he has learned from the best, like Tom Waits.

Bērnības Milicija was playing at record store Randoms

4.April 19th was the Worldwide Record Store day that also happened in Riga. Latvian musicians were playing at record stores Randoms and Upe. Due to Easter holiday and the great weather outside it looked like the listeners were mainly musicians themselves, and it reminded the warm, friendly feeling of Tallinn Music Week.

9Horizon 

5.And yeah, the location matters – the concerts at the rehearsal place in Admiņu iela are always particular with their back to real underground feeling. On Silent Saturday black metal band Eschatos and sludge metal band 9horzion played there. But on May 1st, there’s already going to be two stages and 10 bands: Kritiskā Masa 2014 pēc ballīte

Read Full Post »

Dubultalbumā izdoti grupas “Zig Zag” vēsturiskie ieraksti

 

Sestdien 14.decembrī “Nabaklab” grupa “Zig Zag” prezentēja dubultalbumu “Signe Melo”, kurā atrodami divi vēsturiski, iepriekš neizdoti ieraksti 1987.gada “Es neesmu nervozs, bet manas problēmas ir normālas” un 1988.gada “Zig Zag”.

Toreiz grupas vokālista pienākumus pildīja Gvido Linga, kurš nedaudz vēlāk astoņdesmito gadu beigās pats izveidoja grupu “Linga”. Albuma “Signe Melo” prezentācijas koncertā bija dzirdams gan pirmā, gan otrā sastāva (ar Jura Lasinska vokālu) “Zig Zag”, kā arī grupa “Linga”.

Preses konferencē albuma tapšanas aizkulises atklāja Gvido Linga, bundzinieks Uldis Timoško un taustiņinstrumentālists Arnis Zunde (pilnam pirmajam sastāvam pietrūka basģitārista Edmunda Tropa). Mūziķi stāstīja, ka “Signe Melo” albumi ir ierakstīti sesijās kādā Baldones mājā, kā arī pagrīdes studijā.

Dziesmu “Vējā” palīdzējis ierakstīt grupas “Dzeltenie Pastnieki” līderis Ingus Baušķenieks. Sadarbība ar jau tajā laikā leģendāro Baušķenieku grupas mūziķi, kas tajā laikā vēl tikai bija tīņi, esot ļoti aizrāvusi. Linga atcerējās, ka esot Ingum jautājis, kad viņš sāka smēķēt. Baušķenieks atbildējis ar pretjautājumu – esi plānojis sākt smēķēt? Baušķinieks par “Zig Zag” esot pieskatījis ar tēva rūpību. Neatsverams bija arī Gvido brāļa Igora Lingas atbalsts.

Astoņdesmito gadu otrajā pusē grupa “Zig Zag” bija visīstākie panki. Ne reizi vien džeki par savu spocīgo izskatu esot atrāvušies pa muti, kā arī nonākuši likumsargu uzmanības lokā. Esot komjaunatnes uzmanīti “Rīgas Roka” klubā, “Zig Zag” varēja brīvi sniegt koncertus Rīgas robežās. Dziesma “Signe Melo” bija skatāma televīzijas programmā “Varavīksne”, bet “Mīli mani” atskaņoja Latvijas Radio. Tas padarīja “Zig Zag” pazīstamākus. Grupai bija iespēja spēlēt ārpus Latvijas – tika gūta atzinība Lietuvas rokfestivālā, bet ansambļa “Zvaigznīte” vietā “Zig Zag” devās koncertēt uz Ukrainu.

Jautāji, kāpēc nolēmuši vairs kopā nespēlēt, mūziķi atbild, ka lielu strīdu neesot bijis. Visdrīzāk viņi visi ir bijuši lieli līderi, kas pēc ļoti cieši diendienā pavadītā laika gribēja pašrealizēties. Galu galā no viena “Zig Zag” ir radušās divas Latvijas rokmūzikas vēsturē nozīmīgas grupas!

Abu vēsturisko albumu izdošana nav saistīta ar atzīmējamām jubilejām, šī ideja sen esot nobriedusi. 2012.gadā tika izdots “Zig Zag” otrā sastāva albums “Gadu Laiki”, tad pienāca kārta vēl neizdotajiem. Dubultalbumā “Signe Melo” kopā būs 22 dziesmas, bet CD vāciņā izgriezumi no avīzēm, kā arī tā vēsturiskas fotogrāfijas. Kas attiecās uz slaveno dziesmu “Signe Melo”, tā neesot veltīta konkrētai sievietei. Vārds Signe esot izvēlēts labskanības dēļ – tā, lūk!

Read Full Post »

Spotify vēstures lādītē: 4 vilki un divi dāņi

Jau no 2013.gada 16.aprīļa Latvijā ir pieejams mūzikas straumēšanas serviss Spotify.  Tas dod gandrīz tūlītēju piekļuvi visiem jaunākajiem mūzikas ierakstiem – pasaulē un Latvijā radītiem. Taču Spotify ir iiespēja ne vien atklāt, bet arī  atcerēties. Tāpēc šoreiz par trīs populārās mūzikas albumiem, kurus būs grūti vai pat neiespējami nopirkt mūzikas ierakstu veikalos, bet, tavu prieku, Spotify šie lieliskie albumi ir atrodami:

Dzelzs vilks – „Lai arī Tu būtu ar mani” 2001.

Lai arī Tu būtu ar mani ir grupas trešais albums. Tobrīd rokgrupa vēl tricināja rokfestivālu mazās skatuves agrā pēcpusdienā un ievibrēja nakts vēlākās stundas leģendārus pagrīdes iestādījumus, bet 2001. gada noslēgumā albums grupai atnesa nominācijas Latvijas Mūzikas Ierakstu Gada balvā kategorijā labākais roka albums un labākā roka dziesma. Dzelzs vilks balvas nesaņēma, taču tika pamanīts. Albumā „Lai arī Tu būtu ar mani” ir sāpīgas mīlas balādes (“Vēlreiz”, “Lai arī Tu būtu ar mani”), groteska (“Ciemats”, “Saplēstie stikli”). Tās ir gaudas, tie ir ķērcieni. Industriālās mūzikas asums, bet tekstuāli gotikas smeldze. Albumā arī latviešu rokmūzikas klasika “Vienas nakts meitene”. Arī dziesmu “Ledus” atpazīs ikkatrs gados vecāks grupas klausītājs. Man pašai vismīļākā – dziesma „Saldā dzīve”. Ja kāds šo albumu/kaseti vēlas pārdod, es labprāt nopirkšu!

 

 

 

Aparāts – “Zzz” 2002.

Grupa „Aparāts” apvienojās 2010.gadā, izlaida jaunu singlu un nospēlēja pāris koncertus. Grupa „Aparāts” tika nodibināts 2000.gadā, grupas līderis – dānis Pēteris Helms, kurš tobrīd studēja J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. „Aparāts” ir muzikāli daudzveidīgs, tā kā tāds mūzikas automāts,kas it kā nejauši izmet roku, panku, un  fanku, un „Aparāts” dziesmu teksti sprakšķ no radošuma, bērnišķīgas nepiespiestības.  Ieraksta formā „Zzz” tika pārdots stilīgā metāla kārbā. Man pašai ir kasete, kas nu jau ir iemantojusi relikvijas statusu.

Louie Fontaine – “Soul Satisfaction” 2002.

Es atceros, tas bija 2003.gadā festivālā „Mēs Liepājnieki”, kad es pirmo reizi redzēju un dzirdēju Louie Fontaine un viņa pavadošo grupu „The Living Death”. Tas bija spēcīgi, ļoti ekscentriski, ļoti kacinoši, ļoti seksuāli, lai gan bija tikai septiņi vakarā. Spīdzināšanas važas, un boksa mačs dziesmas „The Fight” ietvaros. Albumā ir dziesma „Love you so much”, kas ir filmas skaņu celiņā, atnesot Fonteinam vislielāko atlīdzību. Un vēl asprātīgās „ I don’t like techno (I love Rock)” un „Evil Force In My Pants”. Fonteins savienoja Alisu Kūperu, Tomu Vaitu, teatrālu grotesku un spēlēja to ar mariači iznesību. Albums „Soul Satisfaction” vairs taustāmā variantā nav pieejams. Pēdējie diski tika izpirkti ap 2004. gadu. Man „Soul Satisfaction” uzdāvināja Fonteina sievas māte. Dubultniekam vāciņu nav, tāpēc albumu glabāju un spēlēju ļoti uzmanīgi. Un ļoti priecājos, ka tas ir atrodams Spotify.

 

Read Full Post »

Music Kickup skatās Latvijas virzienā

Sestdien, 20.oktobrī Sound Division Studio sevi prezentēja Music KickUp – atbalsta platforma mūziķiem sevis administrēšanā.  Bija ļoti patīkami Latvijā klausīties to, ko ik mēnesi izlasu ārzemju mūzikas industrijas žurnālos. Beidzot!!! Lai gan cilvēku nebija daudz, taču visiem interesēja. Tāds inside seminārs – diskusija ilga trīs stundas, jo tēmas sarunām bija pietiekami.

Somijā radītā platforma Music KickUp pirmkārt palīdzēs mūziķiem saprast kopskatu. Platformas dizains ir askētisks, taču piedāvājums ir plašs. Sākot ar analīzi, kurā skaitļos un kartēs mūziķi var uzzināt savam stilam piemērotāko reģionu. Mūziķi tiek atbalstīti ar juridiskām konsultācijām, piemēram, gadījumā, kad viņiem netiek samaksāts honorārs, tāds precedents esot bijis Zviedrijā. Music KickUp piedāvā palīdzību mūzikas distribūcijā tajā pašā I-tunes, par to neņemot papildus maksu. Kā arī ļoti plašu bāzi kontakta veidošanā – mūziķis meklē grupu, grupa meklē grupu, ģitārists meklē specifisku instrumentu. Music KickUp ikdienas komandu veido seši cilvēki, taču iesaistīti ir padsmit! Galvenie runas vīri ir mūziķi – vienam ir reklāmas aģentūra, otrs ir izmācījies, šķiet, ķīmiju. Abi spēlē gana alternatīvu mūziku, un ļoti labi izprot tieši šī žanra pārstāvju ‘lielo sāpi’.

Mūziķi par dalību Music KickUp maksā gada maksu nepilnus 10 dolārus, kas aiziet administratīvu izmaksu segšanā. Paši Music KickUp savu maizi pelna, pārdodot reklāmas un citus tehnoloģiskus risinājumus. Pozitīvi ir vērtējams fakts, ka platformas veidotāji aktīvi piedalās mūzikas industrijas pasākumos visā pasaulē, daloties savā pieredzē, kā arī mēģinot noslēgt izdevīgākas vienošanās ar iespējamiem sadarbības partneriem, piemēram, tām platformām, kurās tiek meklēti digitālie sponsori. Personīgi es visu laiku šīs sponsoru meklēšanas platformas esmu uztvērusi kā joku, rau, mana neinformētība!

 Diskusijā tika iztirzātas ļoti daudz tēmas. Arī ideja par to, ka ir jāceļ līmenis dzīvās mūzikas klubos, lai grupu samaksa nebūtu mērāma alū, bet naudā. Un arī sāpīgais autortiesību aģentūras jautājums. Rau, Music KickUp ir tā alternatīva, kurā administrēt savas autortiesības, bet Latvijā šīs sistēma ir tik ļoti samudžināta, ka šķetināšanai būs jāpatērē ilgs laiks. Music KickUp solās uzņemties šķetinātāja uzdevumu.

Salīdzinājumā ar otrdienā LU notikušo diskusiju par Radošo industriju identitāti, Music KickUp deva atbildes. Nav šaubu, ka Music KickUp dod iespēju ieraudzīt kopskatu, izkāpt ārā no savām iedomām, aizmirst par ilūzijām, saprast veicamos uzdevumus. Skaidrs ir viens, ka labāk pievienoties somiem nekā ticēt, ka pašu vadība bez skaistām frāzēm beidzot atbildēs tieši un konkrēti. Kāds somiem labums no Baltijas tirgus? Gluži vienkārši – Baltija ir pa ceļam uz Somiju, un labi apasiņots reģions nozīmē vēl labāku izaugsmi Somijā. Šī apasiņošana ir jāsāk tieši ar garāžā spēlējošām grupā, jo zvaigznes vēlāk pašas atbrauks.

Music Kickup: http://www.musickickup.com/

Read Full Post »

Laikam vajag klusumu

Rudenim strauji tuvojoties, sāku pārdomāt spilgtākos vasaras koncertus, pārliecinošākos māksliniekus. Tas nav viegls uzdevums, jo pēc ‘Sleep’ koncerta mani ir gūti saviļņot.Vidēji ņemot, koncerti skan ne vairāk, ne mazāk kā neizteiksmīgi. Sāku pat apsvērt domu, varbūt ir vērts nedaudz pakrāt, lai koncertu baudītu pareizajā vietā, sabiedrībā, zālē, līdzīgi kā nacho vislabāk garšos meksikāņu zemnieka gatavots, apputējušās Mehiko pievārtē.

Svarīgi ir saprast, ka koncerta novērtēšanu sastāda ļoti daudz aspektu – muzikālais, skatuviskais, tehniskais izpildījums, kā arī vietas izvēle un publika, ar kuru tiek veidota atgriezeniskā saite. Ir arī ētiskie aspekti, par kuriem Latvijā tiek maz runāts, kā, piemēram, koncerta sākuma nekavēšana un sava laika ievērošana, it īpaši, ja aiz tevis spēlē vēl piecas grupas. Patiesībā ir tik daudz aspektu, kas būtu apspriežami, bet man tiešām nepatīk kasīties. Es paturu savas domas pie sevis, ja nu tomēr, tad nesaucu vārdā. Es runāju par priekšnesumiem, kas iedvesmo, iepriecina un ir pozitīvs piemērs. Ir man muzikāla biedrene, viņa teiktu – bet Aiga, ja cilvēkam starp zobiem ir iesprūdis sparģelis, tu taču viņam to pateiktu?! Tāpat ir ar sliktu priekšnesumu.

Savā ziņā tā ir taisnība, tomēr … zini, kā ir pēc slikta, garlaicīga vai neizteiksmīga koncerta apmeklējuma? Tad ir tā, ka ķermenī ir ieplūdusi vilšanās sajūta par to, ka nupat ir apgānīti tavi ideāli. Labprātāk gribētos mūziķi iepliķēt, sasodīts! Un varētu jau rakstīt ‘grupa, kas sēž uz veciem lauriem’, ‘talantīga grupa, kas nespēj savākties’, ‘ grupa ar nepamatoti augstu ego’ –  no šādiem epitetiem ieguvēji būtu tikai lasītāji. Asinskārie lasītāji. Divām entuziasma vadītām pusēm – grupai un profesionālam klausītājam, šādi naidoties ir bezjēdzīgi.

Protams, zem četrām acīm esmu pateikusi savu viedokli. Rezultāts – apvainojies mūziķis. Bet galvenais, kas vienmēr jāatceras profesionālam klausītājam – nekad nešaubīties par savām klausītāja spējām. Tā gadiem krātā pieredze, dažkārt ar 12 koncertiem mēnesī, veido pamatu argumentētam viedoklim. Diemžēl padara ļoti izlepušu. Jā, man ir klausīšanās krīze! Laikam vajag klusumu

 

 

 

Read Full Post »

Muzikālie priekšdarbi un pēcdarbi

Es darbojos par diviem – vispirms aicinu apmeklēt, bet vēlāk analizēju trūkumus. Tā tas ir – mūzikas apskatnieki veic  divas funkcijas – objektīvo kritiku un sadarbību ar mūziķi tā popularizēšanas nolūkos.

Kas veido nosacījumus objektīvai kritikai? Žurnālista teorētiskās zināšanas, praktiskā klausīšanās pieredze, spēja dzirdēto izstāstīt citiem. Tieši pie trešā nosacījuma visbiežāk rodas problēmas, jo mūzikas ‘kritiķis’ par savu uzdevumu uzskata paust savu viedokli nevis izstāstīt reālo situāciju. Tāpēc cilvēks, kas ir mūzikas mīļotājs, automātiski netop par mūzikas žurnālistu. Mūzikas vēstures zināšanas palīdz izprast muzikālo impulsu izcelsmi. Piemēram, lai definētu latviešu rokmūzikas skanējumu, ir jāsaprot, ka daļa no mūsdienu aktīvajiem rokmūziķiem ir grunge paaudzes bērni – Nirvana, Pearl Jam, Alice in Chains, Soungarden ir daļa no viņu muzikālās asinsbalss. Tas ir līdzīgi kā dienvidniekiem klimata un vides nosacījumu dēļ ir tumša āda un mati, bet ziemeļnieki ir vairāk blondi ar gaišām acīm. Ir ļoti aprobežoti īpaši subkultūras mūziku vērtēt vien pēc skanējuma un tad raukt degunu par to, ka ‘mūsējie’ jau netiek tālāk par savas valsts robežu. Subkultūra ir ļoti cieši saistīta ar sociālajām norisēm, tā viena otrā atspoguļojas. Nomākta tauta, bez diez ko priecīgākas subkultūras, kas mēdz izvērsties ‘Dzīrēs bada laikā’.

Lielākā problēma slēpjas faktā, ka šobrīd ir normāli uzskatīt mūziku par blakusproduktu kādai ātrākas iedarbības baudai. Kamēr vecās Eiropas valstīs tomēr ir izveidota zināma tradīcija, ka primārie jaunumi ir jāzina arī vienkāršajam klausītājam, Latvijā šādas tradīcijas nav. Mēs nevaram sūdzēties par labu grupu koncertu trūkumu, tomēr pienācīgi sagatavošanas darbi izpaliek. Kas šajos darbos ietilpst? Piemēram, savlaicīgs jaunākā albuma apskats, daudz dažādu interesantu ziņu distribūcija, vispārējā kopskata veidošana. Mūzikas apskatnieka uzdevums ir nemitīgi nodrošināt faktu – jaunumu update – objektīvi kritisku vai vienkārši interesantu rakstu veidā, uz kura pamata veidoties koncertu dzīvei un muzikālajai tradīcijai.

Un esmu nonākusi līdz sadarbībai popularizēšanas nolūkos. Pavisam ikdienišķs piemērs – mājas lapā izveidota medijiem un citiem interesentiem domāta informatīvā sadaļa, kurā var atrast visas sūtītās preses relīzes, atsauksmes uz publikācijām, gan studijā, gan koncertos tapušas fotogrāfijas. Latvijas mērogā šādi piestrādāts ir grupām ‘Latvian Blues Band’, ‘Skyforger’ un ‘Triānas Parks’. Jau ceturto gadu, rakstot mākslinieku aprakstus Fontaine Festival avīzei, es pārliecinājos, ka joprojām ir pietiekami daudz mūziķu, kuriem sava tekstuālā leģenda ir diezgan vienaldzīga. Dažreiz sociālajos tīklos ir grūti atrast pašas grupas sastāvu!

Es domāju, ja reiz tavs hobijs, piemēram, ir ēst gatavošana, tu taču to tomātu, pirms tas tiek sagriezts salātos nomazgā. To griešanu tu veic uz iepriekš nomazgāta dēlīša, bet gaļu vispirms izņem no iepakojuma, nevis griez kopā ar visu. Un tu zini, ka marinētai gaļai būs vajadzīga tā diennakts, lai gala rezultāts garšotu jo īpaši labi? Vai līdzīgi nav ar mūziku? Tā var būt tavs hobijs, tomēr muzicēšana sen vairs neaprobežojas tikai ar spēlēšanu. Ir priekšdarbi un ir pēcdarbi.

Ņemot vērā, ka veselīgās muzikālās augsnei mērķauditorija ir gan klausītāji, gan mūziķi. Man ir piedāvājums! Tavai grupai ir vajadzīga leģenda? Dziesmai vajadzīga relīze? Albumam ir vajadzīgs viedoklis no malas (feedback), kuru pēc tam varētu likt prezentēšanas mapē savā mājas lapā? Varbūt vislabāk būtu intervija? – es to visu varu radīt un nodrošināt distribūciju. Protams, tas viss par attiecīgu samaksu vai maiņu. Par to mēs vienosimies individuāli.

Read Full Post »

Mazais aprēķins uz biļetes malas

Man piemīt profesionālais kretīnisms, tas nav nekāds pārsteigums. Bieži vien, gaidot koncerta sākumu, izklaidējos, aprēķinot sanākušo skaitu, grupas provizoriskos ieņēmumus, klausītāju provizoriskos izdevumus. Protams, viss sanāk provizoriski, jo īstos skaitļus neviens taču neatklās. Tomēr, zinot visas pozīcijas, man ir interesanti!

1.Sāksim ar klausītāju. Lai gan viņam liekas, ka izklaides izdevumi ir mērāmi 34,10 eiro apmērā, patiesībā summai ir jāpieskaita ceļa izdevumi, dzēriena un ēdiena patēriņš, kā arī iespējamā T-krekla iegāde. Un, opā, visam vēl sanāk pieskaitīt 50 eiro. Dzēriena cena nav mazāka par 3 eiro + tukšās taras naudiņa, kas katrā klubā ir citādāka. T-krekls nemaksā lētāk par 20 eiro, bet ceļa izdevumi – sabiedriskais, savs auto. Ietaupīt var – braucot ar velosipēdu. Tātad 84,10 eiro vienam. Labi, kā minimums 54.10 eiro vienam.

2.Biļete parasti tiek pirkta eventim.de. Tās cena, piemēram, uz Lamb of God, koncertu ir 28 eiro. Tomēr tā nav gala summa. Tiek piedāvāts biļeti apdrošināt. Tas maksā 1,20 eiro. Ja gribas skaisti, lai biļete tiek sūtīta klasiskajā taisnstūra izskatā, nāksies samaksāt 4,90 eiro par pasta izdevumiem. Galu galā, izdevumi 34,10 eiro. Protams, var arī neapdrošināt un var izdrukāt ar savu printeri (maksā 1 eiro), bet šoreiz apskatu dārgāko variantu.

3. Protams, par katru biļeti ir jāmaksā nodokļi, kas ir 10 – 15 % no biļetes cenas. Šajā gadījumā 2,8 eiro. Galu galā atliek 25,2 eiro.

4. Vācijā klubi ne vienmēr ir koncertu organizatori. Piemēram, Minhenes klubs Backstage piedāvā telpas izīrēt. Manuprāt, tādā veidā klubs uzņemas mazāku atbildību – piemēram, reklāmu organizē un autortiesības maksā pasākuma organizators. Cik īsti maksā telpu īre, nevaru spriest. Bet, ok, pieņemsim, ka organizators saņem 10 % no katras pārdotās biļetes, tātad 2,5 eiro. Ok., ļoti maz Minhenei, bet pieņemsim, ka klubam un organizatoram ir ilgtermiņa sadarbības līgums. Galu galā atliek 22,68 eiro

5. Grupas tūri organizē Booking aģenti, ceļā viņus pavada tūres menedžeris. Līdzi brauc skaņu vīri un citi vajadzīgi darbinieki. Katrs aģents ņem savus procentus – ļoti dažādi. Bet, labi, savilksim visus 30 % (iespējams pieticīgi, grupai labi noslēgts līgums), kas nonāk pie administratīvā un tehniskā kolektīva. Tas ir 6,8 eiro no biļetes. Galu galā atliek 15,88 eiro

6. Ja zāles ietilpība būs 1500 cilvēku, tad reāli visdrīzāk būs 1000 cilvēku, kas būs samaksājuši par biļeti. Katrai grupai ir sava Guest list, kurā tiek visi foršie, VIPi, info atbalstītāji un laimīgākie klausītāji. Cik tā ir gara? Mēdz būt dažādi. Vēl ir kluba apkalpojošais personāls, apsargi, medicīnas darbinieki, kāds par blatu iekļuvis. Un tā 15, 88 x 1000 = 15, 880 eiro par koncertu. Wow, ne? Bet pagaidi, ne tik strauji…

7. Atgriežamies pie ‘Lamb of God’. Grupā spēlē seši mūziķi. Grupas koncertu noteikti iesildīs kādi jaunie talanti, kuriem vismaz vajadzētu atmaksāt ceļa izdevumus. Labi, aizmirstam par jaunajiem. 15, 800 / 6 = 2647 eiro ([plus pāris simti no tām biļetēm, kas pārdotas pēdējā mirklī) par šo koncertu katram mūziķim. Administrācija iegūst 6800 eiro. Vēl ir jāņem vērā, ka grupā mēdz atšķirties honorāri – tie, kuri dara vairāk, ir dziesmu autori, nereti mēdz saņemt vairāk par vienkāršiem izpildītājiem. Galu galā, ja tev tur Štatos ir savs vāģis, māja, ģimene, brālīgi sadalītie 15, 880 nav nemaz tik daudz. Vēl katram pašam ir savi pilsoņa nodokļi.

8. Nemācēšu komentēt autortiesību administrēšanu. Bet domāju, ka to dara grupu menedžments, un tur arī tur aiziet kāds procents no koncertu ieņēmumiem. Bet ievērojamu pienesumu nes pārdotais merčs un ieraksti.

Secinājums. Tas nav tik vienkārši un nav nekāda medus maize. Nekustāmo īpašumu pārdošana Majorkas salā noteikti ir vienkāršāka. Bet, par to jau nav runa. Būt ceļā – tā ir līdzīga slimība kā pilotam paceļoties gaisā. Tas nav tikai biznesa, tas ir arī dzīvesveida jautājums. Kaut kā pēc mana aprēķina sanāk, ka ieguvēji ir sadarbības partneri – kluba bārs un it īpaši biļešu tirgotāji, kuri, nepaceļot pakaļu no mīkstā biroja krēsla, veikli apaudzē produktu ar papildus samaksu. Un tomēr, vēlreiz atgādinu, mans aprēķins ir ļoti provizorisks, balstīts uz koledžas laikā iegūtajām teorētiskajām zināšanām. Reālā dzīvē viss notiek ātrāk un lētāk, vai ne?

Read Full Post »

Nedaudz liekulīgi

Šī mēneša Musik Express hipsteru stila lapa man vēstīja, ka panroka leģenda Igijs Pops ir kļuvis par reklāmas seju Paco Rabanne smaržām Black XS L’Exces. Tvnet.lv biju lasījusi ziņu, kurā pats Pops atzīst, ka rokmūzika vairs nav autentiska . Ka tālajos 70 -tajos, kad mūziķim nebija naudas, viņš dzīvoja daudz brīvāk un spēlēja daudz patiesāk. Par autentiskumu būs cits stāsts, bet par to patiesumu varētu parunāt. Godīgi sakot, mani neiepriecina Igija seja uz šī brenda reklāmas plakāta, kas vizuāli ir visnotaļa baudāmi izveidots, neiepriecina idejiski. Sasodīts, kad šī ekscentriskā leģenda kļuva par mārketinga instrumentu snobiem, kas reāli neizturētu ne 3 minūtes Igija Popa koncerta trakojošajā mošpit? Ja mūziķa 2009. gadā izdotais albums ” Préliminaires ” bija elegantākais gājiens, ko varēja izdomāt vecās paaudzes rokzvaigzne, tad kļūt par mārkentinga seju, tas nu ir ‘so boring’. Vai tās ir bailes novecot vai ir aptrūkusies nauda vai vajadzēja sevi pieteikt kā hipsterīgu vecīti??? Pārdodam leģendu par brīvību, kuru jums nekad nepiedzīvot? Patērētājiem un bredu dievinātājiem iespējams ar to  pietiek.

Līdzīga vilšanās man ir ar Red Hot Chilli Pepers. Kā mēs zinām, grupas  pirmajā desmitgade tās darbību raksturoja patiess ekcentrisms un tāda kā DIY attieksme. Mūsdienās šīs grupas koncerts, vismaz šeit Vācijā ir pa kabatai vien naudīgajiem, biļetes maksā 80 – 150 eiro, bet vai šī bauda būs tā vērta? Nu, to redzēsim 20. jūlijā Tallinā Dziesmu svētku estrādē. Un tomēr patiesu pankroku joprojām var piedzīvot. It īpaši Vācijā tam ir skarbi sejas vaibsti, kas redzami staciju stūros, kas atbalsojas vilku suņu rūkoņā.  Vai arī despotiskajā diktatoriskā Mjanmjā, kur pankroks jauniešiem ļauj ieelpot brīvības gaisu, kaut vai tikai uz 1,5 minūtēm. Pankroks pastāv, un senie varoņi sen jau ir krituši.

Read Full Post »

Nedaudz par melno

Pirms pāris gadiem festivāla “Skaņu mežs” ietvaros Rīgā, Melnajā Piektdienā spēlēja grupa “Liturgy”, kas tika pieteikta kā black metālu spēlējoša. Toreiz koncerts emocionāli mani neaizkustināja, tomēr lika pievērst grupai papildus uzmanību. Black metālu spēlē arī  “Liturgy” tautieši “Wolves in the throne room”. Abas grupas vieno ne vien mūzikas stils, bet arī tas, ka tās ar savu mūziku paplašina šī stila konservatīvās robežas. Mūziķu sejas neklāj drūma make up kārta, nav asu aproču, tomēr sadursme joprojām pastāvs.

Skaidrojot vienkāršoti, varētu teikt, ka black metāls ir radies, krustojoties pankroka ekstrēmākajām izpausmēm ar smagā metāla estētiku. Black metāla attīstību iedala ‘viļņos’, kas īpaši 90-tajos izpaudās visekstrēmākajā veidā, bet mūsdienās atkal atgriežas idejas veidolā. Mūzikas apakšstilu vairs nav iespējams definēt, to saistot ar konkrētu subkultūru. Protams, tradīciju fanus šīs izmaiņas neapmierina, tāpēc vieglāk ir norūkt – ‘kārtējais post-whatever’. Interesanti, ka mūsdienās pankroka komūnas mākslinieciskās darbības saturu veido visargumentētākās filozofijas, tad iespējams, augstāk minēto grupu black metālā dominējošākais ir vecvectēva pankroka gēns. Un tomēr, paklausoties grupu izpildīto mūziku, pankroku jūs tur nedzirdēsiet. Tās visdrīzāk būs spēles ar troksni uz plašām zināšanām veidota personīgā viedokļa fona. Līdzīgas sajūtas izraisa melnais kleksis, kura vērtība ir novērtēta 10 000, mākslas muzejā. Es arī tā varu – izsauksies vairākums, un tomēr tie būs nožēlojami ķepājumi, kamēr melnais lepni atspīdēs muzeja spodrajos logos. Doma tāda – atrodot kodolu, tu vari mainīt tā izpausmes veidus, kodols saglabāsies. Tāpat kā patiesi lūgties tu vari gan, atrodoties sabiedriskajā transportā, gan tradicionāli – baznīcā. “Liturgy” muzikāli apcer nāvi kā ekstāzi un atbrīvošanos, bet “Wolves in ther throne room” izmanto black metāla pirmatnīguma slavināšanas ideju. Liek aizdomāties.

Read Full Post »