Feeds:
Ziņas
Komentāri

Posts Tagged ‘ģitāra’

Gustavs_IMG_9407_crop

Gustavs Terzens – žurnālists, ceļotājs, radio dīdžejs un arī mūziķis smagā metāla grupas ‘’SIA Radikal’’ sastāvā. Daudzšķautņaina radoša individualitāte, par kuru nevar runāt pagātnē un nav vajadzības runāt nākotnē. Terzens ir tagadnē – te, šeit un tūlīt. Tāpēc mūsu saruna ir nedaudz savāda, jo tā ir pagātnes šķetināšana, lai izprastu, kā viens aizveda pie otra, kas kļuva par trešo un tagad veido Terzena mūziķa profilu.

Sāksim ar to, ka Gustavs ir erudītu žurnālistu dēls. Savu interesi par mūziku, pirmo ģitāru mantojis no tēta – melomāna. Un tētis uzpasēja dēla apņēmību mācīties spēlēt. Ģitārspēles apgūšanu Gustavs ir sācis identitātes meklējumu laikā vidusskolā, nu jau tālajos ‘’grunge’’ deviņdesmitajos. Spēlējis trīs grupās: ‘’Dead Souls’’, ‘’ DeadLine’’ un ‘’Grisskin’’. Vēl nozīmīgāku muzikālo skolu ieguvis, darbojoties vienā projektā kopā ar Agnesi un Andri Baroniem. Terzena muzikālajā pieredzē ir arī tekstu autora artava un lielais dziesmu konkurss kopā ar Arni Medni:

Kopā ar Agnesi un Arni Medni, tas bija mans pirmais darbs kopā ar profesionāliem mūziķiem. Es redzēju muzikālo virtuvi – kad ar mūziku var nopelnīt, arī to, kad nevar, kad ir jāspēlē ‘’kotlešu vakari’’,to, kad var spēlēt lielos koncertus, kad savas attieksmes dēļ tu dabū piecus latus, un arī to, kad attieksmes dēļ šo naudu nedabū. Es redzēju, kā to dara Arnis, kuram piemita diplomātiskas spējas, savu attieksmi piebremzēt. Es redzēju, kā to dara Agnese, kura cirta pretī pirmo, kas bija uz mēles. Es no tā visa ļoti mācījos. Mārupē mums bija studija. Tur es varēju spēlēt ģitāru, skatīties, kā Andris Barons komponē. Es visu laiku apgāju mūzikas teorijas mācīšanos. Bija ticība – kas nāk no sevis, tas arī jāspēlē! Nevis notis pa kvadrātiņiem un ‘’miroņi’’ jāatskaņo, saucot tās par interpretācijām.

 Īstā mūzika ir tā, kas pie tevis atnāk dabiskā ceļā. Kad tu kaut ko spēlē obligāti, tas ir kā tunelis. Labs tunelis daudziem, kas sev iegalvo, ka viņi kaut nedaudz ir pietuvojušies tam izpildījumam, ko būtu savā galvā dzirdējis Vāgners. Man šī iedomība patīk! Tie ir ļoti stipri un egocentriski cilvēki, kas ir iedomājušies, ka viņi drīkst un var atskaņot Vāgneru. Šodien tā ir ļoti liela lieta, un es to saku bez ironijas. Ja mēs paskatāmies, kā ir augusi rokmūzikas vēsture – tā ir reālu dzīvju ekspozīcija. Tā nav galmam un karaļnamam paklausīgas mūzikas reģenerācija, sentimentāla atkārtošana. Rokmūzika ir kolektīvi cilvēciskas sāpes rezultāts: vergturība, blūzs, mūzika kļūst elektriskāka, estrāde, rokenrols, Britu Invāzija un tā tās idejas apmuļļājās…

Un tad 2001. gadā iestājas klusums, bet nedaudz vēlāk sāk skanēt radio viļņos. Sākumā 2003.gada aprīlī Radio SWH nedēļas nogalēs. Šī paša gada Jāņos Radio SWH ROCK stacijā ieskanējās pirmā radio DJ balss. Šī balss 7 no rīta bija Gustavs Tezens.

Jaunā 21.gadsimta viducī Radio SWH ROCK bija skola jaunajiem roka klausītājiem (tādiem kā man), iespēja jaunajām smagās mūzikas grupām, muzikāla tikšanās vieta vecajiem roka biedriem un tā tālāk. Viena no visskaļākajām ētera balsīm, savdabīgs megofons bija Gustavs Terzens. Viņa aizrautība, kādā viņš stāstīja par smago mūziku, bija ļoti lipīga. Pats Terzens uzreiz man atgādina par savu kolēģi Egilu Deiču – ar pamatīgo izpratni par smagās mūzikas īpatnību medija saturā :

Tas nav padod ziņu tālāk! Tā ir ļoti īpaša lieta, īpašās publikas dēļ. Es to ātri sapratu, ka ar rokmūziku saistītie kļūdainie izteikumi piedzīvos momentānu atgriezenisko saiti. Tāpēc, ka rokmūzika ir dzīvu, talantīgu un ļoti īpašu cilvēku izpausme. Negribu padarīt rokmūziku labāku par citiem stiliem, bet romūzikai vienmēr pretī ir dzīvā publika. Droši vien džezā arī ir līdzīgi. Arī klasiskajā mūzikā ir savi kanoni. Radio SWH Rock, toreiz divtūkstošo gadu sākumā tas bija kā izslāpušajam ūdens. Bija nepieciešams rokmūzikai kur skanēt. Es, Gustavs Terzens bija kā medijs tam visam pa vidu, kas ziņu padeva tālāk. Arī Artis Dvarionas administratīvi daudz ko nokārtoja. Un vēl citi ētera kolēģi – Dace Volfa, Jānis Romanovskis, Ivars Jansons.

Kas attiecas uz mani – es esmu ar to slims. Es nekad neesmu izjustis to kā darbu. Tāpēc ir bijuši konflikti: Kāpēc tu spēlē ‘’Cannibal Corpse’’ astoņos no rīta?Tāpēc, ka es tā gribēju izdarīt. Jā, es nospēlēju ‘’Cannibal Corpse’’ astoņos no rīta, kas par to? Tas viss bija pēc ‘’Cannibal Corpse’’ koncerta klubā ‘’Salamandra’’, kurā cienījamais vokālists novēlēja – šī dziesma būs visām zālē esošajām lēdijām ‘’Fucked with a Knife’’, drrrrrr. Tas bija tas! Man liekas tik humorīgi un smieklīgi visi ķeburi, bērnišķīgais naturālisms. Viss tas death un black metāls ir tik smieklīgs!!! No vienas puses primitīvi, no otras puses – mīļi. Pandu lācis ar spaikiem, zem kuras slēpjas ievainojama identitāte. Visi tie tēvaiņi, kas sevi iztēlojas par sātana mazdēliem – viena profesionāla žurnālistiska saruna par tēmu “ģimene” vai “tavas attiecības mammu” vai “kā tev nesanāca ar meiteni”, parādīs šo cilvēku pavisam citā gaismā. Viņi visi ir normāli cilvēki.

Zini to stāstu par slīpjakām jeb “kasuhām” – klasisko metālistu jaku? Pēc kodiena katrs aiziet ar svešu jaku mājās, bet dzīvoklī netiek. Jakas visiem vienādas, bet atslēgas kabatā savādākas. Tāpēc jāsatiekas atkal. Un atkal kodiens, un atkal nepareizā jaka mugurā!Atceries, bija mums svētceļojums uz Blomi. Un viena vasara bija īpaši karsta, bet tie nabagi kerzos, ādenēs un mēteļos turēja “masķuhu”! Aaaaaa, viņu cepina 30 grādu saule, bet viņš abas dienas šādi staigā un izstur savu stilu! Respect!

Sarunas gaitā, pieminot Blomes Metalshow Open Air piedzīvojumus, Terzens pēkšņi atceras, ka 2003.gada oktobrī sākās raidījums ‘’Metinātāju kursi’’, kas Radio SWH Rock izskanēja trešdienu vakaros. Desmit gadi! – Gustavs izskatās vienlaikus priecīgs un ļoti izbrīnīts, seko ļoti daudz izsauksmes vārdu. Stāsts tiek turpināts pieminot klausītāju, atpazīstamu ar segvārdu Sirmais Daoss, kura zināšanu pamatīgums uz Gustavu ir atstājis paliekošu iespaidu.

”Metinātāju kursos” es ļoti centos. Klausījos, gāju cauri informācijai. Man tas bija ļoti svarīgi! Emocionālais psiholoģiskais pārdzīvojums, kuru izjutu ”Metinātāju kursos”, bija nesalīdzināmi lielāks kā ikdienas ēterā. Trešdienas un  ” Metinātāju kursi” – tie bija svētki! Un publika, kas priecājās par atskaņoto smago mūziku, tā iedeva papildus svarīgumu! Tā bija liela atbildība! Sirmais Daoss bija viens no zinošākajiem klausītājiem. Tad bija Jānis no grupas ‘’Heresiarh’, ar kuru kopā mēs visu Tolkīna ģinti sapratām. Smagajā mūzikā ir vesela Tolkīnistu saime! Tolkīnam ir visskaistākie, dziļākie un groteskākie tēli pasaules literatūras vēsturē. Nosaukumi –Mirasterith, Cirith Ungol, Orkh, tas viss ir pilnīgs metāls! Man ir jāsaka paldies Latvijas metālmūzikā zināmam un nopietnam cilvēkam, kas mani iepazīstināja un izglītoja doom mūzikā, tas ir Edmunds Vizla no ‘’Frailty’’. Agrāk mums bija cieša komunikācija, tagad ne tik ļoti. Edmunds ir realizējis savu sapni ar ‘’Frailty’’. Šī grupa ir viens no pīlāriem mūsdienu Latvijas smagajā mūzikā. Šie ir tie cilvēki, kas ir auditorijā, kuriem smagā mūzika ir svarīga un kuri piedod tev pirmatnējās kļūdas ‘’bērnu slimības’’ un atbalsta tavu vēlmi darīt!

Terzena balss ir dzīvīga un intonācijām bagāta līdzīgi kā viņa ekspresīvā ķermeņa valoda. Te viņš runā pieklusināti un ātri, vietām ieskanas viegla ironija, negaidīti izsauksmes vārdi un te viņš sirsnīgi smejas. To visu ir patīkami klausīties vien skaņas dēļ. Balss ir viņa instruments, kāpēc viņš nedzied?

Šo jautājumu man ir uzdevuši daudzi. Par sevi kā par dziedātāju nekad neesmu domājis. Es nemāku vienlaicīgi spēlēt un dziedāt. Es to neprotu. Dziesma ar pāris akordiem, to, protams, es varētu, bet ne šo tehnisko mūziku, ko spēlēju ar ‘’SIA Radikal’’. Man nav tādu dotību, un es vienmēr esmu gribējis spēlēt ģitāru.

Mana balss ir cietusi. Strādājot SWH Rock, es paliku pilnīgi bez balss. Bija vajadzīga operācija. Paldies Dinam Sumeragam par to, ka es tagad vispār runāju! Redzi, runāšana ir daudz smagāks pārbaudījums balssaitēm nekā dziedāšana. Pareizi iemācoties dziedāt, tava balss tiek mazāk noslogota, kā ilgi runājot. Četras stundas radio ar iepriekš netrenētu vokālu, tā rezultātā uz balssaitēm uzberžas mezgli. Un vienā brīdī tu pazaudē balsi. Man bija tā, ka vispār skaņa nenāca ārā.Tas bija 2004.gadā, operācija notika Stradiņos, rehabilitācija paredzēja, ka divus mēnešus muti nedrīkst vērt vaļā. Pēc operācijas klusēju, lasīju Žilu Vernu, smaidīju un rakstīju uz lapiņas, ko es gribu.Toreiz Zigmārs Liepiņš to noformēja kā darba traumu. Kad no tavas rīcības ir atkarīga tava profesionālā darbība, tu dari visu tā, kā vajag – pēc tam katru rītu pirms ētera vingroju. Jā, pēc šīs operācijas balss tembrs ir mainījies.

Metot līkločus, mūsu saruna ir nonākusi pie 2008.gada, kurā Gustava dzīvē notiek ļoti būtiskas lietas jeb ’’ dzīves tektonisko plātņu nobīde’’. No šī gada Terzenam viss mainās…

Turpinājums sekos.

Gustavu bildē iemūžinājis fotomākslinieks Armands Ērglis

Advertisements

Read Full Post »

24.aprīlī Ķīpsalas hallē koncertēs akustiskās ģitāras virtuozs Tomijs Emanuels, kurš Latvijā viesosies jau trešo reizi. Šoreiz meistars sev līdzi būs atvedis ņujorkiešus „Frank Vignola Trio”. Ziemas sala pilnbriedā man bija iespēja īsi sazvanīties ar Emanuela kungu, kurš tobrīd sniedza koncertus ASV siltajos štatos. Nebija šaubu, ka mūziķim, kura veiklie pirksti sagādā estētisku baudījumu tūkstošiem cilvēku visā pasaulē, ir jājautā par viņa galveno darba instrumentu – ģitāru, apskatītu sabiedrībā nemirstošu pieņēmumu kontekstā.

Vai Jūsu rokas ir apdrošinātas?

Nē, manas rokas nav apdrošinātas. Es esmu apdrošināts. Esmu ļoti uzmanīgs attiecībā uz savām rokām. Šajā ziņā esmu ļoti laimīgs, jo man ar rokām nekad nav bijušas problēmas. Tās ir stipras. Sliktos laika apstākļos es valkāju cimdus, taču pret rokām neattiecos kā pret zīdaini.

Vai Jūs piekrītat apgalvojumam, ka slikta ģitāra meistara rokās skanēs lieliski?

Pilnīgi piekrītu! Tu vari radīt sliktu instrumentu, no kura varēsi izvilināt dziesmu. Protams, nav nekā labāka par skaistu ģitāru ar labu skaņu. Taču dažas no manām mīļākajām ģitārām ir lētas. Man patīk spēlēt uz dīvainām un vecām ģitārām.

Ko Jūs domājat par īpaši mūziķim radītām (custom) ģitārām?

Manuprāt, tās maksā pārāk daudz. Ģitāristam pašam ir jāatrod savs ceļš, savs viedoklis par to, kāda skaņa viņam vislabāk patīk. Un ir vienalga, kādu vārdu nes ģitāra – ja man tās skaņa patīk, es to spēlēju! Vienalga, kāda ir tās cena. Daudzi cilvēki spēlē custom ģitāras, jo ir izvēlīgi. Manis spēlētās ģitāras ir ražotas kādā Austrālijas fabrikā. Cilvēki, kas rada manas ģitāras, zina, kas man patīk un kas man ir vajadzīgs. Viņi zina līdz mazākajam sīkumam, līdz stīgu spriegojumam. Tās visas ir skaistas un visas vienādas. Ja es paņemtu kāda cita cilvēka ģitāru un ar to nospēlēt koncertu, es neizjustu nekādas atšķirības.

Jums kā pasaules atzītam meistaram ģitāru ražotnes bieži dāvina ģitāras?

Tieši tā! Tas notiek visu laiku. Taču man nepatīk pieņemt lietas bez maksas. Man dāvinātās ģitāras esmu tālāk atdevis tiem, kuriem tās ir vairāk bijušas vajadzīgas. Mana ASV māja ir pilna ar ģitārām, taču es ceļoju tikai ar trim. Diemžēl bieži ar bagāžu cilvēki apietas ļoti neuzmanīgi, un ģitāras tiek saplēstas. Daudzas manas ģitāras ir bijušas saplēstas, taču es vienmēr tās salaboju un spēlēju tālāk.

Ko Jūs domājat par ģitāristiem, kas apzināti mūzikas stila ietvaros saplēš savu instrumentu?

Man nepatīk. Manuprāt, tā ir mūzikas instrumenta izniekošana. Ģitāras sašķaidīšana – tas ir pārlieku liels dramatisms, kam nav nekāda sakara ar mūziku.

Read Full Post »

Piektdien, 19. februārī, bārā „Rock n Riga” notika otrās Solo ģitāristu dueļu sezonas fināls, kurā četri labākie sacentās par grupas „Slayer” ģitārista Kerija Kinga B.C. Rich modeļa ģitāru.

Pirmajā pusfināla pārī sacentās Artūrs Patetko un Mārtiņš Upenieks. Blūza daļas attīstības vadība bija Artūra rokās, jo Mārtiņš ilgi nespēja pielāgoties, savu solo aizpildīja ar ierastajām blūza pentatonikām. Ātrajā un arī trešajā – Jauktajā daļā abi ģitāristi bija salīdzinoši vienādās pozīcijās, lai gan, manuprāt, Artūra izpildījums bija precīzāks, individuālāks un stabilāks. Taču Mārtiņš skatītāju uzmanību ieguva ar skatuvei vajadzīgo šarmu, veicot gana seksīgus manevrus ar savu mēli un Gibson ģitāras skaņas noņēmēju. Skatītāju balsu decibeli skanēja par labu Mārtiņam.

Otrā pusfināla pārī tika ielozēti Mārcis Vasiļevskis un Rolands Miličs. Viņu blūzs skanēja kā atsperīgs boogie woogie. Ātrā daļa sastāvēja no ātri spēlētiem akordiem, kas radīja monotonu noskaņu un pirmo reizi lika man nožāvāties. Taču jauktajā daļā bija saklausāmas džezs. Abi ģitāristi, ātri atraduši sadarbības atslēgu, viens otru labi papildināja. Galu galā pārņēma sajūta, ka viņi varētu būt no vienas grupas: viens solo, bet otrs ritma ģitārists. Publikas ovācijas ir par labu Mārcim.

Finālā viens pret otru smaidot sacentās skolotājs un skolēns. Mārtiņš, kas pusfinālā manas simpātijas neieguva, šķiet, sava skolotāja Mārča klātbūtnē ir kļuvis krietni aktīvāks. Kopējā muzikālā valoda bija atrasta nekavējoties – dzirkstīja muzikāls humors! Abi ģitāristi bija orientēti uz publiku, kura pavērtām mutēm sekoja līdzi melodijas attīstībai. Īpaši asprātīga bija jauktā daļa, kurā Mārcis pamanījās iepīt zaļumballes valša tēmu. Taču fināla balsošana nav viegla, tāpēc tika dots papildus uzdevums. Bez bungu un basa pavadījuma finālistiem bija jāparāda, ko viņi spēj dabūt laukā no vienas nots. Ģitāristi izvēlējās sol, kas tika izspēlēts visas oktāvas garumā.

Pirms uzvarētāja paziņošanas abu finālistu nervozitāte bija acīmredzama. „Mēdz teikt, ka rokmūzikas spēks slēpjas matos!” – ar šādiem vārdiem par otrā solo ģitāristu dueļa uzvarētāju tika paziņots grupas „Laime Pilnīga” ģitārists Mārcis Vasiļevskis! Pelnīti. Sajūtot Mārča stingro muzikālo mugurkaulu, viņa jaunākiem kolēģiem atliek vien piemēroties. Mārcim piemīt skatuvei vajadzīgās harizma, un spēle ir kā lieliska šaha gājiens, kurā mērķis ir zināms, taču ceļš līdz tā sasniegšanai ir radošu iespēju pilns.

Mārcis šādu salīdzinājumu komentē: „ No manas puses tā tomēr bija impresija. Man spēlē tā ir galvenais, jo citādāk es nemaz neprotu. Bērnībā apmeklēju šaha pulciņu, un tādā veidā ir izveidojusies stratēģiskā impresija!” Jautāts, vai koncertos mēs viņu redzēsim spēlējam uz B.C. Rich ģitāras, ģitārists atbild: „Es domāju, ka noteikti! Vienīgais grūti būs aizbraukt pat līdz mēģu telpai, jo kaste ir tik ļoti milzīga. Iespējam,s nelaidīs sabiedriskajā transportā vai arī mani vienkārši nopūtīs vējš. Man kādreiz Gibsonam bija kantainā kaste, un, , kad vēji uzpūta, aizbraukt līdz darbam sagādāja grūtības!”

foto: Indra Kļaviņa




Read Full Post »

Man patīk ģitāra. Tā ir instruments, apveltīts ar izcilām sievišķīgām formām, kas uz skatuves piedzīvo vislielāko atkailināšanos, sevi izplēšot no iekšienes. Ne vienmēr šī atvēršanās ir vardarbīgs akts. Meistara rokās instruments mēdz uzplaukt kā zieds.

Vakar es ar lielu baudu noskatījos filmu „It might get loud”, kurā savu ģitārista ceļu atklāj trīs lieli meistari – Džimijs Peidžs, Edžs un Džeks Vaits, kas ir satikušies uz nozīmīgu jam pēcpusdienu.

Kamēr Edžs cītīgi meklē tehnoloģiskas iespējas, kā visprecīzāk materializēt galvā skanošo melodiju, Džeks Vaits priecājas par pārskaņotām, vecām un nekvalitatīvām ģitārām, kas viņā mītošo ekspresiju atklāj vislabāk. Bet Džimijs Peidžs – mākslas students un pieprasīts sesiju ģitārists, tagad rokmūzikas titāns, kura nāves diena būs tā, kad rokas vairs nespēs noturēt ģitāru.

Un filmas beigās tu jūties laimīgāka, jo iedomājies zināt nedaudz vairāk par procesiem šo stīgu meistaru galvās. Izglītotāka klausītāja filma…

Read Full Post »

%d bloggers like this: