Gustavs Terzens – žurnālists, ceļotājs, radio dīdžejs un arī mūziķis smagā metāla grupas ‘’SIA Radikal’’ sastāvā. Daudzšķautņaina radoša individualitāte, par kuru nevar runāt pagātnē un nav vajadzības runāt nākotnē. Terzens ir tagadnē – te, šeit un tūlīt. Tāpēc mūsu saruna ir nedaudz savāda, jo tā ir pagātnes šķetināšana, lai izprastu, kā viens aizveda pie otra, kas kļuva par trešo un tagad veido Terzena mūziķa profilu.
Sāksim ar to, ka Gustavs ir erudītu žurnālistu dēls. Savu interesi par mūziku, pirmo ģitāru mantojis no tēta – melomāna. Un tētis uzpasēja dēla apņēmību mācīties spēlēt. Ģitārspēles apgūšanu Gustavs ir sācis identitātes meklējumu laikā vidusskolā, nu jau tālajos ‘’grunge’’ deviņdesmitajos. Spēlējis trīs grupās: ‘’Dead Souls’’, ‘’ DeadLine’’ un ‘’Grisskin’’. Vēl nozīmīgāku muzikālo skolu ieguvis, darbojoties vienā projektā kopā ar Agnesi un Andri Baroniem. Terzena muzikālajā pieredzē ir arī tekstu autora artava un lielais dziesmu konkurss kopā ar Arni Medni:
Kopā ar Agnesi un Arni Medni, tas bija mans pirmais darbs kopā ar profesionāliem mūziķiem. Es redzēju muzikālo virtuvi – kad ar mūziku var nopelnīt, arī to, kad nevar, kad ir jāspēlē ‘’kotlešu vakari’’,to, kad var spēlēt lielos koncertus, kad savas attieksmes dēļ tu dabū piecus latus, un arī to, kad attieksmes dēļ šo naudu nedabū. Es redzēju, kā to dara Arnis, kuram piemita diplomātiskas spējas, savu attieksmi piebremzēt. Es redzēju, kā to dara Agnese, kura cirta pretī pirmo, kas bija uz mēles. Es no tā visa ļoti mācījos. Mārupē mums bija studija. Tur es varēju spēlēt ģitāru, skatīties, kā Andris Barons komponē. Es visu laiku apgāju mūzikas teorijas mācīšanos. Bija ticība – kas nāk no sevis, tas arī jāspēlē! Nevis notis pa kvadrātiņiem un ‘’miroņi’’ jāatskaņo, saucot tās par interpretācijām.
Īstā mūzika ir tā, kas pie tevis atnāk dabiskā ceļā. Kad tu kaut ko spēlē obligāti, tas ir kā tunelis. Labs tunelis daudziem, kas sev iegalvo, ka viņi kaut nedaudz ir pietuvojušies tam izpildījumam, ko būtu savā galvā dzirdējis Vāgners. Man šī iedomība patīk! Tie ir ļoti stipri un egocentriski cilvēki, kas ir iedomājušies, ka viņi drīkst un var atskaņot Vāgneru. Šodien tā ir ļoti liela lieta, un es to saku bez ironijas. Ja mēs paskatāmies, kā ir augusi rokmūzikas vēsture – tā ir reālu dzīvju ekspozīcija. Tā nav galmam un karaļnamam paklausīgas mūzikas reģenerācija, sentimentāla atkārtošana. Rokmūzika ir kolektīvi cilvēciskas sāpes rezultāts: vergturība, blūzs, mūzika kļūst elektriskāka, estrāde, rokenrols, Britu Invāzija un tā tās idejas apmuļļājās…
Un tad 2001. gadā iestājas klusums, bet nedaudz vēlāk sāk skanēt radio viļņos. Sākumā 2003.gada aprīlī Radio SWH nedēļas nogalēs. Šī paša gada Jāņos Radio SWH ROCK stacijā ieskanējās pirmā radio DJ balss. Šī balss 7 no rīta bija Gustavs Tezens.
Jaunā 21.gadsimta viducī Radio SWH ROCK bija skola jaunajiem roka klausītājiem (tādiem kā man), iespēja jaunajām smagās mūzikas grupām, muzikāla tikšanās vieta vecajiem roka biedriem un tā tālāk. Viena no visskaļākajām ētera balsīm, savdabīgs megofons bija Gustavs Terzens. Viņa aizrautība, kādā viņš stāstīja par smago mūziku, bija ļoti lipīga. Pats Terzens uzreiz man atgādina par savu kolēģi Egilu Deiču – ar pamatīgo izpratni par smagās mūzikas īpatnību medija saturā :
Tas nav padod ziņu tālāk! Tā ir ļoti īpaša lieta, īpašās publikas dēļ. Es to ātri sapratu, ka ar rokmūziku saistītie kļūdainie izteikumi piedzīvos momentānu atgriezenisko saiti. Tāpēc, ka rokmūzika ir dzīvu, talantīgu un ļoti īpašu cilvēku izpausme. Negribu padarīt rokmūziku labāku par citiem stiliem, bet romūzikai vienmēr pretī ir dzīvā publika. Droši vien džezā arī ir līdzīgi. Arī klasiskajā mūzikā ir savi kanoni. Radio SWH Rock, toreiz divtūkstošo gadu sākumā tas bija kā izslāpušajam ūdens. Bija nepieciešams rokmūzikai kur skanēt. Es, Gustavs Terzens bija kā medijs tam visam pa vidu, kas ziņu padeva tālāk. Arī Artis Dvarionas administratīvi daudz ko nokārtoja. Un vēl citi ētera kolēģi – Dace Volfa, Jānis Romanovskis, Ivars Jansons.
Kas attiecas uz mani – es esmu ar to slims. Es nekad neesmu izjustis to kā darbu. Tāpēc ir bijuši konflikti: Kāpēc tu spēlē ‘’Cannibal Corpse’’ astoņos no rīta?Tāpēc, ka es tā gribēju izdarīt. Jā, es nospēlēju ‘’Cannibal Corpse’’ astoņos no rīta, kas par to? Tas viss bija pēc ‘’Cannibal Corpse’’ koncerta klubā ‘’Salamandra’’, kurā cienījamais vokālists novēlēja – šī dziesma būs visām zālē esošajām lēdijām ‘’Fucked with a Knife’’, drrrrrr. Tas bija tas! Man liekas tik humorīgi un smieklīgi visi ķeburi, bērnišķīgais naturālisms. Viss tas death un black metāls ir tik smieklīgs!!! No vienas puses primitīvi, no otras puses – mīļi. Pandu lācis ar spaikiem, zem kuras slēpjas ievainojama identitāte. Visi tie tēvaiņi, kas sevi iztēlojas par sātana mazdēliem – viena profesionāla žurnālistiska saruna par tēmu “ģimene” vai “tavas attiecības mammu” vai “kā tev nesanāca ar meiteni”, parādīs šo cilvēku pavisam citā gaismā. Viņi visi ir normāli cilvēki.
Zini to stāstu par slīpjakām jeb “kasuhām” – klasisko metālistu jaku? Pēc kodiena katrs aiziet ar svešu jaku mājās, bet dzīvoklī netiek. Jakas visiem vienādas, bet atslēgas kabatā savādākas. Tāpēc jāsatiekas atkal. Un atkal kodiens, un atkal nepareizā jaka mugurā!Atceries, bija mums svētceļojums uz Blomi. Un viena vasara bija īpaši karsta, bet tie nabagi kerzos, ādenēs un mēteļos turēja “masķuhu”! Aaaaaa, viņu cepina 30 grādu saule, bet viņš abas dienas šādi staigā un izstur savu stilu! Respect!
Sarunas gaitā, pieminot Blomes Metalshow Open Air piedzīvojumus, Terzens pēkšņi atceras, ka 2003.gada oktobrī sākās raidījums ‘’Metinātāju kursi’’, kas Radio SWH Rock izskanēja trešdienu vakaros. Desmit gadi! – Gustavs izskatās vienlaikus priecīgs un ļoti izbrīnīts, seko ļoti daudz izsauksmes vārdu. Stāsts tiek turpināts pieminot klausītāju, atpazīstamu ar segvārdu Sirmais Daoss, kura zināšanu pamatīgums uz Gustavu ir atstājis paliekošu iespaidu.
”Metinātāju kursos” es ļoti centos. Klausījos, gāju cauri informācijai. Man tas bija ļoti svarīgi! Emocionālais psiholoģiskais pārdzīvojums, kuru izjutu ”Metinātāju kursos”, bija nesalīdzināmi lielāks kā ikdienas ēterā. Trešdienas un ” Metinātāju kursi” – tie bija svētki! Un publika, kas priecājās par atskaņoto smago mūziku, tā iedeva papildus svarīgumu! Tā bija liela atbildība! Sirmais Daoss bija viens no zinošākajiem klausītājiem. Tad bija Jānis no grupas ‘’Heresiarh’, ar kuru kopā mēs visu Tolkīna ģinti sapratām. Smagajā mūzikā ir vesela Tolkīnistu saime! Tolkīnam ir visskaistākie, dziļākie un groteskākie tēli pasaules literatūras vēsturē. Nosaukumi –Mirasterith, Cirith Ungol, Orkh, tas viss ir pilnīgs metāls! Man ir jāsaka paldies Latvijas metālmūzikā zināmam un nopietnam cilvēkam, kas mani iepazīstināja un izglītoja doom mūzikā, tas ir Edmunds Vizla no ‘’Frailty’’. Agrāk mums bija cieša komunikācija, tagad ne tik ļoti. Edmunds ir realizējis savu sapni ar ‘’Frailty’’. Šī grupa ir viens no pīlāriem mūsdienu Latvijas smagajā mūzikā. Šie ir tie cilvēki, kas ir auditorijā, kuriem smagā mūzika ir svarīga un kuri piedod tev pirmatnējās kļūdas ‘’bērnu slimības’’ un atbalsta tavu vēlmi darīt!
Terzena balss ir dzīvīga un intonācijām bagāta līdzīgi kā viņa ekspresīvā ķermeņa valoda. Te viņš runā pieklusināti un ātri, vietām ieskanas viegla ironija, negaidīti izsauksmes vārdi un te viņš sirsnīgi smejas. To visu ir patīkami klausīties vien skaņas dēļ. Balss ir viņa instruments, kāpēc viņš nedzied?
Šo jautājumu man ir uzdevuši daudzi. Par sevi kā par dziedātāju nekad neesmu domājis. Es nemāku vienlaicīgi spēlēt un dziedāt. Es to neprotu. Dziesma ar pāris akordiem, to, protams, es varētu, bet ne šo tehnisko mūziku, ko spēlēju ar ‘’SIA Radikal’’. Man nav tādu dotību, un es vienmēr esmu gribējis spēlēt ģitāru.
Mana balss ir cietusi. Strādājot SWH Rock, es paliku pilnīgi bez balss. Bija vajadzīga operācija. Paldies Dinam Sumeragam par to, ka es tagad vispār runāju! Redzi, runāšana ir daudz smagāks pārbaudījums balssaitēm nekā dziedāšana. Pareizi iemācoties dziedāt, tava balss tiek mazāk noslogota, kā ilgi runājot. Četras stundas radio ar iepriekš netrenētu vokālu, tā rezultātā uz balssaitēm uzberžas mezgli. Un vienā brīdī tu pazaudē balsi. Man bija tā, ka vispār skaņa nenāca ārā.Tas bija 2004.gadā, operācija notika Stradiņos, rehabilitācija paredzēja, ka divus mēnešus muti nedrīkst vērt vaļā. Pēc operācijas klusēju, lasīju Žilu Vernu, smaidīju un rakstīju uz lapiņas, ko es gribu.Toreiz Zigmārs Liepiņš to noformēja kā darba traumu. Kad no tavas rīcības ir atkarīga tava profesionālā darbība, tu dari visu tā, kā vajag – pēc tam katru rītu pirms ētera vingroju. Jā, pēc šīs operācijas balss tembrs ir mainījies.
Metot līkločus, mūsu saruna ir nonākusi pie 2008.gada, kurā Gustava dzīvē notiek ļoti būtiskas lietas jeb ’’ dzīves tektonisko plātņu nobīde’’. No šī gada Terzenam viss mainās…
Turpinājums sekos.
Gustavu bildē iemūžinājis fotomākslinieks Armands Ērglis
Aiga Leitholde
Muzikālas piezīmes 