Feeds:
Ziņas
Komentāri

Posts Tagged ‘2008’

Jauno rokgrupu „The Blackout” noteikti var uzskatīt par stoner – dienvidu roka celmlaužiem Latvijas rokmūzikā. Tā īstajā laikā atpazīstot aktuālās tendences pasaules rokmūzikā, kur otro popularitātes elpu iegūst šis smagā roka virziens. „The Blackout” roks nekoķetē ar popmūziķu, bet ir vidusceļš – nav gaļas mašīna, bet izpurinās kārtīgi! Mūziķu autoritātes ir grupas „Pantera”, „Down” un „Black Lable Society”, kuru daiļrades ietekme ir jūtama viņu spēlētajā mūzikā. Tomēr pirms koncertiem jūs grupu visdrīzāk sastapsiet klausoties „Bon Jovi” vai „Kid Rock” dziesmas. Bet mīlīgumu piešķir grupas ģitāristu aizraušanās ar Avrilu Laviņju: „Mēs varētu dzīvot meža būdiņā, kurinot malkas plītiņu, galvenais, ka blakus būtu Avrila!” Šovasar grupa „The Blackout” ir spēlējuši gandrīz visos festivālos, radot sev mežonīgas koncertu grupas imidžu – kaili labi trenēti torsi ir redzami gan uz skatuves, gan pie un aiz tās. Paralēli koncertu aktivitātēm tika ierakstīts debijas albums, kurš klausītājus sasniegs šajā novembrī. Ja „The Blackout” tev ir jaunums, viņu disku būtu ieteicams noklausīties, pirms došanās uz koncertu, gūstot objektīvāku priekšstatu par grupas mūziku, jo bieži vien koncertu sliktā apskaņošana šo apreibušo un blūza putekļiem noputējušos smago roku liek uztver neadekvāti.
Radio SWH Rock DJ un smagās mūzikas pazinējs Gustavs Terzens par „The Blackout” saka : „ Viņi ir spēcīgi! Galvenais, ka „The Blackout” vada mūzika nevis kādas citas roka blakusparādības! Grupa spēlē ļoti marginālu hard roka virzienu – stoner rock. Tas ir nepopulāri, bet toties vērtīgi!”

Kur skanēs jūsu albums?

Jēkabs- Visur, kur mūs ņems, un mēs gribēsim tikt!
Rūdis- Kur cilvēkiem būs interese mūs klausīties
Pēteris- Varētu „Them Demons” palaist baznīcā…
Rūdis- Baznīcā cilvēki klausītos, bet viņi nesaprastu un viņiem ātri zustu interese.
Pauls- Patiesībā baznīcai vajadzētu pārdot „Deamons”, lai viņi visos iespējamos veidos to atskaņotu. Un iespējams cilvēki vairāk ietu uz baznīcu meklēt mierinājumu.
Kārlis- Svarīgi, lai cilvēki klausās un novērtē dzirdēto. Patiesībā nav svarīgi, kur viņi to dara.
Rūdis- Ja mūs grib dzirdēt, mums droši var piezvanīt un sarunāt! Mēs būsim priecīgi aizbraukt uzspēlēt kaut vai vasarnīcas dārzā.

Stoner rock Latvijā nav populārākais rokmūzikas virziens!

Pauls- Daudzas grupas spēlē kaut ko līdzīgu, bet viņi vienkārši nav to nodefinējuši, Mēs esam pirmie.
Rūdis- Esmu dzirdējis, ka tā ir alus mūzika, pie kuras ir jāsēž un jāklausās. Es ceru, ka ar laiku būs pretēji! Būs arvien vairāk meitenes, kurām patiks pie šīs mūzikas izģērbties, nevis vīri ar alus kausiem domīgi sēdēs pie bāra letes.
Jēkabs- Galvenais ir laba skaņa un laba atmosfēra. Visam ir jābūt lieliski, arī mums pašiem. Divi paģiraini cilvēki grupā nozīmē problēmas pārējiem.

Kādi ir soda mēri par koncertā pielaistajām kļūdām?

Rūdis- Nav tādi! Kuram negadās?!!
Jēkabs- Zinot, ka lielākā daļa publikas vidusmēra koncertā, kurā viņi nav atnākuši klausīties tevi, bet gan mūziku, ko spēj nosaukt vienā vārdā – metāls, viņi tevi visdrīzāk nosauks par lažu. Vienīgā kļūda, ko mēs varētu pielaist, būtu virziena maiņa.
Pēteris- Es gribētu teikt, ka mēs esam kā viena ģimene! Mēs viens par otru zinām gandrīz visu. Ja kādam ir problēmas, viņš pastāsta pārējiem
Jēkabs- Parasti pārējie ierēc!
Pēteris- Bet tā ir ģimene!

Kā jūs sevi redziet pēc pieciem gadiem?

Rūdis- Man būs doktora grāds!
Pēteris- Teleportācija darbosies!
Jēkabs- Par grupu prasīja!
Pēteris- Mēs būsim slaveni, ar lieliem vēderiem, smaidīgi
Rūdis- Es nebūšu ar lielu vēderu! Es domāju, ka nav vērts taisīt dažādas prognozes. Es tikai ceru, ka mēs vēl jo projām darīsim to, ko vēlamies darīt!
Pēteris- Mēs ar Kārli pēc „Metallica” koncerta sēdējām uz ietves un ēdām sviestmaizes, spriežot, ka pēc pieciem gadiem, kad grupa būs izsitusies, mēs šeit pat sēdēsim un ēdīsim sviestmaizes.
Kārlis- Tieši tā! Mēs nebūsim augstāk par citiem, lai kā mums būtu veicies. Mēs joprojām varēsim sēdēt uz ietves apmalītes un ēst lētās „Pedro” sviestmaizes.
Pēteris- Vienīgi pēc pieciem gadiem mums būtu dārgāki instrumenti!

„The Blackout” ir :

Rūdolfs Bundulis – vokāls
Pauls Ruško – ģitāra
Kārlis Šteinmanis – ģitāra
Pēteris Špūle – bass
Jēkabs Zemzaris – bungas, bekvokāls

Advertisements

Read Full Post »

Death Magnetic

Rīga  “Metallica” sagaidīja, bet es ieguvu vienreizēju iespēju piedalīties  preses konferencē, kurā par jaunā albuma tapšanu stāstīja basa ģitārists Robs Truhilijo.

„Jaunā albuma materiāla rakstīšanu uzsākām laikā, kad es pievienojos grupai, tas ir jau piecus gadus atpakaļ. Pirms koncertiem mēs visi kopā izejam cauri dziesmām, kuras tajā vakarā plānojam spēlēt. Gandrīz vienmēr mums rodas kāds rifs, ideja. Jau pirms diviem gadiem mums bija 60 stundas garš materiāls ar dziesmu idejām, kuras mēs katrs individuāli pārskatījām. Kad sākas dziesmu salikšana un aranžēšana, man tiešām ir jāsaka, ka maģija nāk no Larsa un Džeimsa. Man ir pārsteidzoša viņu abu saikne. Es spēlēju jau ilgi, esmu strādājis pie Ozija dziesmu tapšanas, arī savā otrā grupā „Suicidal Tendencies”, taču vērojot „Metallica” darbu pie dziesmu tapšanas, ir kā iziet vislabāko heavy metal skolu, kādu vispār var iedomāties! Tāpēc tas man bija liels pagodinājums! Mums visiem bija savas idejas. Bija arī gadījumi, kad mēs pielikām rokas pie viens otra darba – es klausījos Kērka idejas. Kērks darbā nepiedalījās visu laiku, jo gaidīja savu pirmo dēlu. Arī man mājās ir mazulis, kurš divos naktī nevēlas gulēt. Kuram ir jāceļas? Tētim ir jāceļas! Šajā laikā es klausījos Kērka materiālu. Džeims šo to ierakstīja kasetēs! Patiesībā dažas albuma dziesmas patiešām ir tapušas šādā veidā, no jauna atklājot to, ko kāds no mums reiz ir uzrakstījis, bet par to aizmirsis. Albums būs „Metallica” kolektīvais darbs! Netiks dalīts – tas ir mans darbs, tas tavējais!”

Uz jautājumu, vai šovakar dzirdēsim ko jaunu, Robs atbild: „Jaunais albums nav tikai viena, divas dziesmas. Tas ir jāklausās no sākuma līdz beigām – tikai tā par to var iegūt pilnu iespaidu. Albums man ir klasiska ieraksta vērtē kā „Pink Floyd”. Singls? Par to būtu jālemj pašiem cilvēkiem. Mēs šobrīd vairāk uztraucamies par albuma misku.” Basists uzsver producenta Rika Rubina ieteikumu nozīmību albuma ieraksta uzsākšanā: „Riks ir ļoti gudrs. Viņš Larsam un Džeimsam ieteica atgriezties atpakaļ albuma „Master of Puppets” laikā, atcerēties, ko tajā brīdī viņi domāja, ko klausījās, kā viņi veidoja dziesmas? Emocionāli to ir grūti izdarīt, taču Rubīna spēkos ir likt šiem džekiem strādāt konkrētā virzienā. Piemēram, runājot par ģitāru skaņojumu, sākot no melnā albuma grupa spēlē pus toni zemāk, lai Džeimsam būtu ērtāk dziedāt. Taču viņš joprojām var dziedāt arī dabiskajā skaņojumā, ko viņš dara arī jaunajā albūmā, un viņam ir lieliska balss, kurā ir daudz vairāk spēka, uguns.”

Ar jaunā albuma iznākšanu vīri atkal dosies ceļa jūtīs, šoreiz savus klausītājus tricinot iekštelpās: „ Spēlēt iekštelpās būs ļoti aizraujoši! Sajūtas varētu būt daudz intīmākas. Runājot par tūres plānojumu, šobrīd šķiet, ka mēs katrā nedēļā mēģināsim nospēlēt pēc iespējas vairāk koncertu, lai pēc divu nedēļu smagā darba, mēs patiešām būtu nopelnījuši brīvu nedēļu.” Kā Robs redz „Metallica” pēc desmit gadiem? „ Ja mūsu ķermeņu daļas – rokas, kājas un plaušas būs vēl uz vietas, mēs vēl jo projām spēlēsim traki smagu mūziku! Daudzas grupas pēc gadiem sūdzas, ka vairs nav spējīgas radīt dziesmas. Tad ierakstu kompānija piezvana komponistiem, kas dziesmu sacer grupas vietā. „Metallica” nav tas gadījums, es apsolu!”

Read Full Post »

Pastāsti par savu pirmo pieredzi radio!

Mana pirmā radio stacija ir Kuldīgas radio, kas vēl skanēja UKW viļņos. Tas bija 1994.gads.

Par radio būšanu es sapņoju jau sen bērnībā, jo populārā mūzika mani interesēja jau no 10 gadu vecuma. Padomju Savienībā visu informāciju par visu jaunāko mūzikā, bija pa kluso jāķer visādas ārzemju radio stacijas. Slavenākais radio bija „Radio Luksemburga”, kuru arī es klausījos, tā arī manī nogulsnējās ideja, par darbu radio.

Iespēja nāca 1994.gadā, kad Māsteram „R.A.P.” basistam „Kuldīgas radio” piedāvāja vadīt raidījumu par alternatīvo mūziku. Viņš to nekad nebija darījis, bet mūzikas ierakstu bija daudz. Lai būtu drošāk, viņš man piedāvāja raidījumu vadīt divatā. Dzīvajā ēterā izgājām pilnīgi pārsvīduši. Bet tā bija laba skola! Raidījums ilgi nedzīvoja. Māsters aizgāja no radio, bet es paliku kā DJ. Pēc tam nāca „Radio Skala” un tad „Kurzemes radio”, „Radio SWH Rock”

Kādas ir svarīgākās īpašības, kurām ir jāpiemīt cilvēkam, kas grib strādāt radio?

Viņam ir jābūt komunikablam, ir jāspēj adekvāti reaģēt uz negaidītām situācijām, kas strādājot dzīvajā ēterā, rodas ik uz soļa. Ir jābūt zinātkāram par attiecīgo žanru, kurā darbojas, un par visu mūziku kopumā. Jāpilnveido valoda!

Saki, vai tava balss tagad, ar mani runājot atšķiras no tās balss, kuru mēs dzirdam SWH Rock ēterā?

Ir divi iemesli, kāpēc atšķiras! Pirmkārt, balss tehniski ar dažādu procesoru palīdzību tiek apstrādāta. Balss tiek saspiesta, lai to būtu patīkamāk klausīties.

Otrs…Ir dažādi dīdžeji, vieni saka, ka tev radio ēterā ir jābūt tev pašam, jārunā tā, kā tu to dari! Es salīdzinu iešanu ēterā kā kāpšanu uz skatuves. Kāpēc aktieris kāpj uz skatuves un iejūtas dažādās lomās? Kāpēc tad viņš nav viņš pats? Darbs radio ēterā ir tevis paša un dažādu lomu sintēze. Tu tajā brīdī esi aktieris un spēlē, lai klausītājam būtu interesanti klausīties. Ir jāatrod robežas, nepazaudējot sevi padarīt savu raidījumu interesantāku!

Kā tu kontrolē to, lai tu dzīvajā ēterā neaizrunātos?

Ir dažādas situācijas. Ir nācies iet ēterā un improvizēt, taču profesionalitātei augot, live breakes (pārtraukumi starp dziesmām) ir ieplānoti, lai nebūtu tā, ka vienā pusstundā tu runā, bet otrā nepasaki nekā. Tas ir tas, ko DJ mācās visu mūžu – kā maksimāli efektīvi un kodolīgi pateikt savu domu! Manā gadījumā programma „Cits Brauciens” tiek gatavota 2 stundas pirms iziešanas ēterā.

Cik daudz tu vari atļaut savai muzikālajai gaumei ietekmēt savu raidījumu?

Tā kā es esmu ne tikai sava raidījuma vadītājs, bet producents un programmu direktors visai Radio Rock stacijai, man no savas gaumes ir jādistancējas, aptverot visu rokmūzikas klausītāju vēlmes. Subjektīvais faktors iezogas reizēs, kad, piemēram, no diviem jāizvēlas viens.

Parunāsim par festivālu „Rock am Ring”! Vācu mēdiji šo festivālu atspoguļo kā lielu dzerstiņu!

Tā tas arī ir! Vācu tauta savācās un atslēdzas no ikdienas. Lai gan, ja tu pabraukā pa festivāliem, saproti – būtībā tā tas notiek visur. Liels kultūršoks ir pirmais brauciens, kad tu redzi – visi kārto dabīgās vajadzības, kur vien pagadās, un visi netīrumi, glāzes un dubļi ir līdz ceļiem!  Bet tas jau festivālos ir pie lietas! Nav viegli izturēt trīs dienas – pēdējā dienā ir tā, ka ir vienalga, kas spēlē uz skatuves. Bet tas ir to vērts! Arī šogad domājam kaut kur braukt, iespējams, uz šo pašu festivālu. Šogad tur spēlēs grupa „Rage Against The Machine”, arī „Metallica”.

Kas būtu jāņem vērā cilvēkam, kas pirmo reizi plāno braukt uz „Rock am Ring”?

Tas būs fiziski ļoti nogurdinoši! Būs jāstaigā lieli attālumi starp skatuvēm, jāiztur cilvēku masas un drūzmēšanās, saules stari. Nevajag vilkt labākās un mīļākās drēbes, jo tur ir dubļi un viss pārējais līdz acīm. Redzēsi ļoti daudz grupas, tāpēc smadzenēs ir jāizbrīvē vieta, nevar koncentrēties uz vienu konkrētu grupu. Ir jāsaplāno, kad tu ko gribi redzēt, jo grupu koncertu laiki uz skatuvēm mijās. Kas attiecās par tēriņiem – festivālā ir vesels merchendise (suvenīri ar grupas simboliku) izklaides parks! Protams, līdzi ir jāņem skaidra nauda.

Kā festivālā ir ar drošību?

Lai līstu tuvu skatuvei, tev ir jābūt diezgan lielai drosmei un rumpim. Mēs gan 2004.gadā izdomājām, ka jāpamēģina – kā tas ir, un ielauzāmies pūlī! Spēlēja „Nickelback”. Visi grūstās, baigā agresija valda, bet tu taisies paklupt, četri tevi rauj augšā! It kā visi kaifo, taču tajā pašā laikā viens otru uzmana – nedod Dievs, kāds nokritīs!

Tu šad un tad mēdz apmeklēt koncertus Londonā! Kā atšķiras grupu sniegums no tā, ko mēs dzirdam viņu koncertos Latvijā?

Grupai ir augstāka atbildības sajūta par koncertu Londonā, jo viņi zina, ka publika ir prasīgāka un izglītotāka. „Placebo” koncertā Londonā, kā īpašais viesis uz divām dziesmām uz skatuves uznāca Roberts Smits no „The Cure” – tas ir kaut kas, ko ļoti reti redzēsi ārpus Londonas koncertos. Gandrīz katrs klausītājs ir „die hard” fans, kuru Rīgā ir daudz mazāk. Pie mums koncertu apmeklē ziņkārības dēļ. Tur neiet neko vērtēt, bet gan baudīt! Un šo elektrību var just! Piedevām angļu valoda zālei ir dzimtā – visi dzied līdzi! To nevar salīdzināt ar Latvijas koncertiem!

Parunāsim par tavu jauno raidījumu Radio SWH Rock „Rokšovs”! Vai tas būs kā turpinājums Ivara Godmaņa raidījumam „Saknes”?

Tās ir tās nepatiesākās baumas! Godmaņa raidījums paliek, kur palicis! „Saknēs” viņš runā par klasisko roku, rokmūzikas attīstību. Es „Rokšovā” stāstīšu gan par pagātni, gan par mūsdienām, spēlēšu klasiku pavisam svaigas dziesmas, un arī tās, kuras radās pirms 10 gadiem. „Saknes” ir vairāk informatīvs raidījums, bet manā gadījumā informācija tiks pasniegta mazliet vieglākā veidā – caur izklaidi! Jo ir piektdienas vakars, cilvēki sāk nodoties izklaidēm, tāpēc informāciju centīšos pasniegt viegli saprotamu, lai tā būtu saprotama cilvēkiem, kas rokmūziku ikdienā neklausās! „Rokšovs” ir raidījums visiem Radio SWH klausītājiem!

Read Full Post »

%d bloggers like this: