Romāns Vediņš: Rokenrolu var spēlēt jebkur!

Deviņu vīru lielais orķestris „Big Al & The Jokers ” Latvijā ir viena no visprofesionālākajām mūziķu apvienībām. Visiem grupas mūziķiem ir milzīga pieredze un katram savs unikālais rokraksts. „Big Al & The Jokers ” izpilda rokenrolu, džaivu, svingu, ritmblūzu. Programmu galvenokārt atlasa grupas vokālists atraktīvais Alģirds Šuminsks un orķestra mākslinieciskais vadītājs Romāns Vendiņš, kurš arī atpazīstams ar savu virtuozo un akrobātisko klavierspēli.

Svētdien 6.aprīlī Rīgas kinoteātrī Splendid Palace „Big Al & The Jokers ” noslēdza Latvijas koncerttūri. Vīrišķīgajam kolektīvam piebiedrojās dziedātāja Ieva Krēvica, kura pildīja ne vien vakara vadītājas uzdevumus, bet izpildīja pāris solo numuru un dziedāja duetā ar Alģirdu Šuminsku. Kā intervijā pirms noslēguma koncerta atklāja Romāns Vendiņš balādes „Big Al & The Jokers ” repertuārā esot ieviesas dāmu priekam.

Kāpēc notika sastāva un nosaukuma maiņa?

Grupā „Keksi” ar Aleksandru Sircovu ( labāk zināms kā Muravejs) kopā bijām 15 gadus, bet pienāk brīdis, kad nepieciešams kaut ko darīt savādāk. Mēs nolēmām mainīt kontrabasistu un nosaukumu, Aleksandram atstājot „Keksu” vārdu. Tā kā kopā bijām spēlējuši pietiekami ilgi, šī maiņa nebija viegla. Šobrīd pēc gada varam secināt, ka šīs pārmaiņas ir nākušas tikai par labu – uzlabojusies orķestra atmosfēra, lietas vedas vienkāršāk, un ir vieglāk strādāt. Grupas menedžerim Rafailam Balkinam ar jauno nosaukumu bija nedaudz jāpacīnās. Taču šī tūre pierādījusi, ka cilvēki zina, kas ir „Big Al & The Jokers ”.

Orķestrī jūs joprojām esat lielas mākslinieciskās individualitātes, kā jūs sadzīvojat?

Strīdi mūsu kolektīvā notiek progresa vārdā. Ar Zinti Žvargstu kopā esam spēlējuši jau 17 gadus, joprojām autobusā sēžam uz viena beņķa un mums visu laiku ir par ko runāt. Protams, jau ir jārunā par ģimeņu draudzību. Mūsu sievas un draudzenes ļoti labi iekļaujas savā kolektīvā. Mums kopā ir viegli, jo mēs visi darām to, kas mums patīk. Tas ir ļoti svarīgi, pretējā gadījumā visa stāstītā nebūtu. Autoritatīvais režīms mūsu grupā ir beidzies.

Eiropā svinga un rokenrola popularitāte sit augstu vilni. Cilvēki iet deju skolās, lai šo mūziku izbaudītu uz deju grīdas. Kāpēc, jūsuprāt, Latvijā šī tendence nav aktuāla?

Latvijā mēs neesam vienīgie rokenrola izpildītāji, taču šis stils nav populārs kā, piemēram, kantri mūzika, ko Latvijā sauktu par šlāgermūziku. Šādas ir Latvijas mūzikas kultūras tradīcijas. Kad cilvēki redz dzīvo sastāvu, atraktīvo pūtēju sekciju, viņiem rokenrols sāk patikt. Sanāk, spēlējam arī klausītāja audzināšanas nolūkos!

Vai jūsu koncertos arī dejo?

Jā, lai gan tas nenotiek bieži, jo latviešu mentalitātei nav raksturīga celšanās kājās un dejošana. Bet var redzēt, ka cilvēkiem patīk. Aizkrauklē, Jēkabpilī un Mārupē cilvēki pēc koncerta piecēlās kājās. Šīs tūres ietvaros zāles bija praktiski pilnas, un tas ir rādītājs – mēs to varam!

Cik svarīgs jums ir telpas faktors? Vai ir atšķirība, vai koncerts notiek kultūras nama zālē vai kādā mūzikas klubā?

Rokenrolu var spēlē jebkur. Galvenais ir labs garastāvoklis. Enerģijas apmaiņa ir iespējama jebkur! Telpa kļūst nozīmīga, priekšnesumu vērtējot no akustikas viedokļa.

Kāda loma koncertā ir jūsu skatuves tērpiem?

Tērpus uzšuvām 2013.gada vasarā. Procesam piegājām cītīgi, bijām piesaistījuši stilisti. Iespējams, šī gada rudenī garderobe tiks papildināta. Tērpi ir ļoti svarīgi, jo rokenrols ir mūzika, kurā ir labi jāizskatās. Jābūt harmonijā gan bildei, gan skaņai, lai viss kopā atstāj lielisku iespaidu!

Un tajā pašā laikā tērpam ir jābūt ērtam

Tērpi kustībām netraucē. Tie dod vajadzīgo svinīgumu, rada vajadzīgo brīnuma sajūtu.

Kas būtu jūsu neierastākie koncerti?

Ir bijuši koncerti, ja tos vēl var saukt par koncertiem, kuru laikā zālē atradušies divi trīs cilvēki. Šādi privāti pasākumi ir diezgan savdabīgi. Mums vienmēr prieks spēlēt tur, kur tiekam labi uzņemti, kur cilvēki saprot, ko mēs darām. Runājot par dīvainākajiem koncertiem, reiz Lietuvā festivālā „Bliuzo naktys” 5000 skatītāju priekšā esmu nokritis no krēsla. Šis kritiens bija redzams uz lielā ekrāna, un skatītāji mani ļoti atbalstīja.

Kāda ir tehnika klavieru spēlēšanai ar kājām?

Man viens cilvēks teica, kad tu ar rokām vairs nevari izteikties, to tu sāc darīt ar kājām. Tas, protams, ir šova elements.

Un instruments šī procesa laikā necieš?

Nē, instruments ciešs, bet tas tiek labots.

Kura reize ir liktenīgā?

Tas ir atkarīgs no tā, cik daudz tev ir  pacietības spēlēt uz klavierēm, kurām neskan taustiņi. Ja neskan jau desmit taustiņi, tas jau sāk kļūt apgrūtinoši, un klavierēm ir nepieciešama labošana. Tas  nenotiek bieži.

________________________________________________________

Big Al & The Jokers : pie klavierēm – grupas mākslinieciskais vadītājs, virtuozais pianists Romāns Vendiņš, bungas spēlēs dzīvā leģenda Villijs Strods, ģitāra – Juris Skrajāns, savukārt pie kontrabasa vienmēr labvēlīgais Pēteris Liepiņš. Pūtēju rindās – saksofonisti Eduards Raubiško un Zintis Žvarts, trompete – Sandris Skeranskis, trombons – Uldis Ziediņš. Un, protams, grupas „seja” un kvalitātes zīme – kolorītais dziedātājs Aļģirdas Šuminskas jeb Big Al!

Foto:Aigars Lapsa

Read Full Post »

59:1

Diemžēl man ierodoties jau tika nesta prom basbočka. Koncertu es biju nokavējusi. Plāns jau bija labs – dzirdēt Minhenes Motorhead, kuriem logo ir gandrīz 1:1 ar leģendāro pasaules skaļāko rokgrupu. Vai minhenieši bija cover band vai tomēr spēlēja savu mūziku, to man diemžēl neizdevās uzzināt.Vēroju mazo rindu pie ieejas klubā, es nebiju vienīgā, kas bija aizkavējusies.Cilvēki turpināja ierasties. Ļoti ekscentriska sabiedrība – panki, rokenrollas. Pārkāpjot slieksnim nedaudz biju vīlusies, 59:1 zāle nebija liela, tāda vidēja pamatskolas aktu zāle, sānos novietotiem bāriem, milzīgu Red Hot Chilli Pepers kailfoto no tiem tālajiem 80desmitiem,  tualetes, nolīmētas ar grupu uzlīmēm un apzīmētām ar grafiti (standarts). Interjers – nekas īpašs. Skatuve liela. Kustība pūlī ir iespējama vien tad, ja piemērojies tā pulsācijai. Vakar tas nenācās viegli, jo cilvēki dejoja rokenrolu pāros. Un iedomājieties filmu “Cry Baby” – tieši tas vakar notika 59:1. Džeki, zilās džīnās, baltā kreklā, ādenē, mazu-asu grebenīti, košiem tetovējumiem. Beibes – augsti paceltiem matiem, kaķenes acīm. Pāros dejo rokenrolu un to dara tik labi, ka netraucē pārējiem. Tikai tiem, kuri grib tikt no punkta A uz B. Vācijā panku subkultūra ļoti draudzējas ar rokenrolu. Šiem stiliem saplūstot, rodas muzikāli interesanti mutanti – piemēram, pankroks, kur basa vietā tiek izmantots alts. Un ir jau tā, ka arī Lemijs spēlē rokenrolu, ja ne visu laiku Motorhead, tad The Head Cat gan!

http://www.59to1.net

Read Full Post »

Fontaine Festival ’11 programma

Ar Fontaine Festival ir kā ar senu draugu, ar kuru reizi gadā kopā nododat uguņus! Atceroties pagājušā gada festivālu, gribas cerēt, ka arī šī gada 12. – 14. augusts būs ellīgi karsts, pilnībā attaisnojot festivāla devīzi „Back In Hell”. Šajā vasarā Fontaine Festival oficiāli ir kļuvis par vienu dienu garāks, bet plāns paliek ierastais – piektdienā un sestdienā klausāmies, bet svētdienā atpūšamies un baudām jam session. Uz četrām skatuvēm kopā uzstāsies 27 grupas, publiku dancinās Radio 101 Dj, bet jam session meistarklasi prezentēs Spanish Jam workshop.

 Fontaine Festival māksliniekus var iedalīt četros stilistiskos pamatvirzienos – rokmūziku, metālmūziku, pankroku un blūzs. Daļai mūziķu festivāls ir pieturas punkts jaunāko ierakstu prezentēšanas turnejās. Ir mūziķi, kuriem festivāls ir kļuvis jau par ikgadēju pasākumu, bet vēl vairāk ir to, kuriem šis Fontaine Festival būs pirmais.

Sāksim ar muzikāli vissmagākajiem. Festivāla vieni no galvenajiem māksliniekiem ir brazīļu thrash metāla grupa „Torture Squad”, kas Eiropā koncertē jaunākā albuma „Aequilibrium” tūrē. Brazīlieši ar niknu priekšnesumu, nesavtīgu atdevi un priekžīmīgu headbang uzstājās jau 2008.gada Fontaine festivālā, dienu iepriekš spēlējot arī klubā DEPO. Nikni grupas mūziķi ir tikai uz skatuves – komunikablais grupas līderis Viktors toreiz neslēpa izbrīnu par to, ka „Torture Squad” koncertu klausījās meitenes, kuras pat pamanījās metālam pielāgot deju soļus! Otri hedlaineri, grupa „ Rebel Riot”, savu muzikālo spēku un skatuves sajūtu lieliski pierādīja noslēdzot 2010.gada Fontaine Festival. Tagad grupas kontā ir debijas albums „Make A Mess”, bet sastāvā – jauns basģitārists. Turpinot par metālu – nav šaubu, ka pašmāju grupa „SIA Radikal”, gan arī francūži „ Evil One” savā mūzikā apvieno thrash metāla skolas labākās zinības, izjūtot melodijas un monotono rifu mijiedarbības vislabāko proporciju. „ SIA Radikal” Fontaine Festival ietvaros nospēlēs savu divdesmito albuma „ Monokarš” tūres koncertu. Arī „ Evil One” spēlēs visjaunāko muzikālo materiālu, par kuru apskatnieki izsakās- albuma dziesmas ir kā sulīgā ābolā paslēpta asa žilete. Visbeidzot Liepājā atgriežas arī dāņi „Phonomik”, kuru izpildītajai mūzikai ir jaunās un vecās metāla skolas skanējums.

Ar pareizajiem vārdiem tevi iekustinās pankroku izpildošās grupas. Ja vēlies „ Inokentiju Mārplu” skatīt no pirmās rindas, tad noteikti kājās velc pamatīgus apavus. Inokentija faniem nav vajadzīgas trīs dziesmas, lai iekustētos. Jautrība sākas jau ar pirmo noti. Jau kādu laiku pankroka grupa darbojas studijā, ierakstot gan vecas, gan jaunas dziesmas. Tomēr Fontaine Festival nekas jauns netiek apsolīts, varbūt tikai nedaudz…„ VIPP Basbočka” dziesmās dzied par lietām, kādas tās reāli ir un katrs par tām reiz būs aizdomājies. Zviedru „ Imo & The Tents” muzikālā hiperaktivitāte ir tik milzīga, ka atgriezīs vīrietību arī 90 gadus vecam opapam. Bet somu „ Folke Westside” sintētiskā enerģija liks lēkāt kā neona krāsās svītrotam tetra klucītim. Dejas būs neizbēgamas! Argentīnieši „ Argies” muzikāli apvieno ska, pankroku, rokenrolu un Latīņamrerikas ritmus. Grupa pastāv jau no 1984.gada, bet, nekāda stresa, grupas sastāvs ir jauns un enerģisks! „ Argies” mūziķi pievienojas uz noteiktu laika posmu, tādā veidā uzturot nemitīgu dzīvelību.

Rokmūzika Fontaine Festival skanēs daudz un dažāda. Kā galvenie hedlaineri ir jāmini somi „ Mozes Hazy”. Grupas muzikālo veiksmes recepti veido lieliskas, labākās tradīcijās rakstītas dziesmas, kuras koncertos tiek spēlētas ar enerģiski, izmantojot dažādus instrumentus. Grupa gada sākumā ir izdevusi albumu „Better Beware”. Savu 17 gadu pastāvēšanu ar aktīvu koncertēšanu šajā vasarā svin grupa „ Pienvedēja Piedzīvojumi”. Laika gaitā grupai ir mainījušās klausītāju paaudzes, tāpēc nav šaubu, ka kādam Fontaine Festival Pienvedēji kļūs par jaunatklājumu. Arī grupai „ Laime Pilnīga” vasaras mēneši būs aizritējuši debijas albuma „ Dual” svinību koncertos. Grupas mūzika klasiskā roka pamatus izdaiļo ar džeza, blūza un citu stilu elementiem, neaizmirstot par pārsteigumu, piemēram, savādāka muzikas instrumenta izskatā. Jaunie „Black Apple Market” Fontaine Festival debitēja aizvadītajā gadā, esot Flashlight konkursa uzvarētāji. Šovasar grupa sola jaunu, sarežģītāku programmu. Būs ko klausīties! Ja tev ir neatbildēti jautājumi par hard roka žanru, tad tev obligāti ir jādzird grupas „ Rūsa” uzstāšanās. Jautrība būs neizbēgama „Zig Zag” koncertā. Viņi sāka kā panki, ar laiku kļūstot arvien melodiskāki. Mūsdienu rokmūzikas krājumam devuši dziesmu „ Man ir silts”. Grupa „ Faith of Merchants” patiks melodiska indie roka piekritējiem. Zviedri „ Tor Peders Kapell” ļaus atgriezties atpakaļ laikā, justies kā hipijam vai vienkārši redzēt krāsainus sapņus pat neaizverot acis. Trio „Surkarna” identitāti līdzīgi mūsu Reiganiem slēpj maskas, bet viņu mūzika ir hiperaktivitātes caurstrāvots garāžroks. Ja tev patiks piektdienā 12.08. dzirdētā zviedru grupu „ Langfinger”, tādā gadījumā tev sestdienā 13.08. noteikti ir jāiet klausīties arī „ Transwagon” – abas grupas izpilda mērenu stoner roku, liekot apreibt no grūva, ģitāras vibrējošajiem efektiem. Grupa „Gaujarts” uzstājas rokgrupas sastāvā, tomēr pieskaitīt viņus pie rokgrupām laikam nebūtu īsti korekti. „Gaujarts” ir kā muzikāla dzeja, kurā statp tekstu un mūziku valda demokrātija. Festivāla ietvaros grupa spēlēs pavisam jaunu programmu no septembrī gaidāmā albuma.

Iespējams blūzs ir viens no egoistiskākajiem mūzikas stiliem, kurā mūziķa sirdsāpes izvaid ģitāras dvēsele. Dzirdot „ Mirta & The Hot Accustic” vokālistes Mirtas spēcīgi samtaino balsi, tev šķitīs, ka Dženisa Džoplina ir augšāmcēlusies. Grupa pastāv jau 17 gadus, spēlējot labāko gan no agrīnā, gan klasiskā blūza. 2010.gada nogalē prezentētais Louie Fontaine albums „Evil Love” ir kaislību pilns, dziesmu stāsti ir par mīlestību – karstasinīgu, nodevīgu, greizsirdīgu, visdrīzāk nelaimīgu. Dziesmas ir ieturētas 50. gadu Amerikas mūzikas noskaņās. Namatēva grupas sastāvu veidos labi zināmie „The Hobos” instrumentālisti. Arī Alis P jeb Gundara Ruļļa dziesmas ir par sievietēm, mīlestību un no tā izrietošajām sekām. Tie ir emocionāli, daudzkrāsaini stāsti, blūzs latviešu valodā. Alis P muzikālo sastāvu veidos divi Edgari, zināmi no grupām „ All Day Long” un „ Mona De Bo”.

Lielais eksperiments, kuru obligāti ir jāredz, būs THE BEAT MACHINE FEAT NILS ILE. Leģendārā The Beat Machine ir Louie Fontaine muzikālās daiļrades nozīmīga iezīme. Ar tonnu smago, tvaiku darbināmo mašīnu viņš laika posmā no 1999. – 2003. gadam apceļo 15 Eiropas zemes. Nonākot ASV, The Beat Machine tās milzīgā apjoma dēļ nonāk FBI aizdomu lokā, kuri to ir noturējuši par bumbu. Festivāla ietvaros mašīnas darbinātājs Louie Fontaine uzspēlēs kopā ar izcilo perkusiju meistaru Nilu Īli.

Grupu „ Fab Twins” veido Louie Fontaine fona vokālistes, kuras festivālā uzstāsies ar savu akustisko programmu. Kā tā skan? Tas arī man būs pārsteigums. Radio 101 Dj kolektīva – Egona Reitera, Arta Volfa, Eduarda Švāna un Toma Grēviņa atdeve ir mērāma 101 produktivitātes procentos. Tas nozīmē, ka arī dejotāji nedrīkstēs atpalikt. Vai Spanish Jam workshop dalībnieki metīs izaicinājumu kādam pašmāju meistaram? To noskaidrosim festivālā.

Read Full Post »

Kaspars Pētersons: Grupa – tās ir attiecības!

Es jau kādu laiku viņu biju vērojusi, līdz vienu dienu nolēmu viņam to atklāt. Izrādījās, precīzi laikā – Kaspars Pētersons piektdien, 8.aprīlī Fonoklubā nospēlēja savu pēdējo koncertu, esot veiksmīgās rokgrupas „Rebel Riot” basa ģitārists. Rau, pamatots iemesls sarunai! Labi, labi – publicētai ar atpakaļ ejošu datumu, taču šis fakts nebūs lasīšanas traucēklis!

Kāpēc tu ej prom no „Rebel Riot”?

Ir pagājis pietiekami ilgs laiks, kopš esmu ar viņiem kopā. Man gribās kaut ko jaunu! Tas ir kā visās attiecībās. Es ne ar vienu no „Rebel Riot” neesmu sastrīdējies, man visi ir ļoti labi draugi! Bez viņiem es šādi nemācētu spēlēt savu instrumentu, mēs kopā izaugām! Esmu guvis ļoti daudz zināšanu, un ir pienācis laiks iet tālāk!

Un Tavā vietā?

Es tiešām nezinu. Es ceru, ka viņi paņems vienkāršu cilvēku, kuram sirdī ir mūzika! Jānis un Roberts…es neesmu tik patiess rokmūziķis kā viņi! Kādi viņi ir uz skatuves, tādi viņi ir reālajā dzīvē, ikdienā. Es būšanu rokmūzikā uztveru vairāk ar ironiju, tāpat kā reperus, metālistus. Es ceru, ka viņi atradīs sev līdzīgu, patiesu. Un viņiem viss aizies uz Urrā!

 Un klausītāji?

Klausītāji … viņi mani var klausīties citur. Es nebeidzu spēlēt. Man ir „Wildborn” .

Tad „Rebel Riot” albums ir Tavs lielais treknais punkts?

Jā, es gribēju albumu. Kad es palikšu vecs un nestilīgs, lai es to albumu varu parādīt saviem mazbērniem – paskatieties, kāds es agrāk biju! Caur mūziku var uztvert to domu, kas man ir bijusi galvā. Vecus cilvēkus neuztver nopietni. Manā vietā runās mūzika. Ir prieks, ka mēs līdz albumam tikām. Sākām, jo gribējām vienkārši paspēlēt.

Taisnības labad ir jāsaka, ka par Kasparu gribēju rakstīt kā par progresīvu piemēru no mūziķu vidus, kurš piekopj aktīvi radošu dzīvesveidu arī digitālajā vidē. Kasparam ir blogs, kurā ir lasāmas viņa domas tīkami raitā, iespējams saturiski nedaudz haotiskā plūdumā, bet jebkurā gadījumā interesanti lasāmā…

Tavs blogs ir radoša izpausme vai daļa no menedžmenta?

Tā ir vienkārši radoša izpausme. Es pierakstu sev svarīgo, savas domas. Citiem cilvēkiem tas patīk, tāpēc viņi izvēlās lasīt manis uzrakstīto. Es tiešām neplānoju lielos plānus sevis popularizēšanai.

Tomēr šīs abas izpausmes viena ar otru ir ļoti saistītas!

Protams! Cilvēkiem interesē, kāds ir tas džeks, kas spēlē uz skatuves. Ļoti bieži neko par mūziķiem nevar atrast. Es piedāvāju!

Kāpēc, Tavuprāt, mūziķi izvairāk rakstīt blogu? Vai tas ir slinkums, varbūt radošā blokāde?

Es pazīstu cilvēkus, kas principiāli vairās rakstīt – nereģistrējas tviterī un tā tālāk. Es viņus saprotu. Ja tu sevi publiski pasniedz, savā veidā tu tiec apdraudēts, piemēram, cilvēki sāk baumot. Vēl viens iemesls varētu būt kautrība. Varbūt citi nav pārliecināti, ka viņu rakstītais varētu aizraut cilvēkus.

Var gadīties, ka rakstīšana vienkārši nepadodas. Tad jau labi, ka neraksta! Taču Tavas valodas plūdums ir patīkams. Kaspar, kādu literatūru Tu lasi?

Lasu Vonnegūtu, Orvelu. Esmu ļoti daudz lasījis, tagad ir iestājusies pauze. Grāmatas kā, piemēram „ Mehāniskais apelsīns”  – tur ir ļoti skaista valoda, neliela ironija un satīra – tieši tā, kā man patīk. Es rakstu to, kas man ir prātā. Kad esmu pabeidzis, izlaboju kļūdas. Domām ir ļoti brīva plūsma, no kuras beigās kaut kas sanāk. Man ir teikuši, ka manis rakstītajā ir ļoti daudz pretrunu, bet īstenībā vairāk es rakstu sev. Iespējams tas ir tāpēc, ka notikumus mēdzu savā galvā apspēlēt, izveidojot savu viedokli. Un rezultātu nav grūti pierakstīt. Tā tas top. Vispār nebiju aizdomājies, kāpēc es rakstu.

Patiesībā centāmies norunāt tikšanos mēneša garumā, galu galā īstais laiks izrādījās man visnoslogotākā nedēļas diena – ceturtdiena. Ne vien es, bet arī Kaspars bija noguris – iepriekšējā naktī viņu bija mocījis bezmiegs. Mūsu saruna ir ar pārrāvumiem, kuros tiek sakopotas domas un ēstas vakariņas.

Bezmiega naktis mēdz būt ļoti radošas!

Jā, šonakt tik daudz lietas izdomāju – ideju koncertklipam, ideju dziesmai un vēl šo to saistītu ar mūziku.

Atkal atgriežoties pie mūzikas, kā Tu vērtē Latvijas grupu kopāsanākšanas mērķus?

Man liekas, ka Latvijā grupām ir pārāk mazas ambīcijas. Es atceros, agrāk, lai tiktu spēlēt „ Melnajā Piektdienā” , bija sevi jāpierāda, nevarēja tur uzreiz spēlēt pirmo koncertu. Tagad ir citādāk. Grupa uztaisa piecas dziesmas, divas kaverversijas, un vari iet spēlēt, kur grib! Un cilvēki to dara! Visi vēlas 40 minūtes sajusties kā rokzvaigznes!

Tik maz vajag, lai sajustos?

Jā, tik maz vajag. Kad tev iepatīkas tā sajūta, tā kļūst par tavu atkarību. Visa pasaule koncentrējas šajā mirklī! Tā ir ļoti patīkama sajūta un svarīgs stimuls, lai uztaisītu grupu un spēlētu!

Tomēr atrast iztrūkstošo grupas dalībnieku bieži ir ļoti grūts meklēšanas process!

Jā, ja kāds ir aizgājis no grupas. Man par laimi tā nekad nav bijis. Es ļoti uzmanīgi izvēlos cilvēkus, ar kuriem kopā spēlēju. Ar Rebeliem kopā savācāmies pilnīgi nejauši, pirmajā mēģinājumā vienkārši noklikšēkēja. Zināju, ka gribu ar šiem cilvēkiem vēlreiz satikties, gribu viņus iepazīt! Ar „ Wildborn”  ir vēl interesantāk. Grupā spēlē arī mans brālēns. Mēs jau sen gribējām kaut ko kopā uzsākt, bet nesanāca. Pienāca laiks. Paņēmām iepriekš nepazīto Elviju – varu teikt, ģeniāls cilvēks! Pa viņu vēl dzirdēs Latvijas mūzikā! Man ar visiem cilvēkiem, ar kuriem kopā esmu spēlējis, ir ļoti laba emocionālā saite! Es uzskatu, ka nevienu no viņiem nevarētu aizstāt. Arī Rebelos mēs pirms kāda laika šādi spriedām.

 Bet Tevi būs jāaizstāj!

Es ceru, ka izdosies!

Vai Tev nevajadzētu ieteikt savu pēcteci?

Ir cilvēki, kurus esmu ieteicis, bet tas ir viņu pašu ziņā.

Jautājumā par basistiem esmu skeptiska. Man liekas, ja aiziet basists, tad grupai ir čau!

Es nezinu, kāpēc tā tas ir. Cilvēki nenovērtē basģitāru, tāpēc to nespēlē. Basistu domubiedros ir 2000 cilvēku. Varbūt ne visi ir basisti, bet puse noteikti spēlē šo instrumentu. Ja man būtu jāizvēlas basists, man būtu svarīgi, kā viņš izskatās. Vai varu ar viņu uz vienas skautves stāvēt!? Spēlēšanu var attīstīt, tāpēc galvenais ir harizma! Tādu cilvēku gribās par biedru. Es redzu – ir grupas un ir projekti. Tos var atšķirt jau no pirmā acu uzmentiena. Projektos cilvēki nesatiekas savā brīvajā laikā – to var redzēt, dzirdēt un just. Projekti Latvijā ir ļoti, ļoti daudz. Projektā var aizstāt jebkuru, varbūt frontmenu nevar, jo viņš ir mūzikas autors. Projektos es arī nepiedalos. Grupa – tās ir attiecības.

Stāstu Kaparam savu pēdējo lielāko domu, ka obligāta smagās mūzikas sastāvdaļa ir laba humora izjūta, it īpaši, ja uzskatām rokmūziku par vīrišķīgu. Arī vīrietim obligāta rakstura īpašība ir humora izjūta! Kā  asprātību saturošu piemēru minu glamroku.  Kaspars man piekrīt, papildinot, ka legingos tērptie, sakrāsotie noteikti iegūst vairāk sieviešu nekā glamroka kategoriskie noliedzēji. Un viņam piekrītu es.

Un tomēr, vai rokmūziķus spējas nevērtē pēc tā, cik daudz sava dzimuma pārstāvjus viņi spēj iekustināt?

Man tas nekad nav bijis svarīgi. Nopietni! Kad es spēlēku koncertu, es parasti izvēlos vienu cilvēku, ka es spēlēju. Tādejādi es varu vairāk paveikt! Un šis cilvēks noteikti nav vīrietis. „ Rebel Riot” koncertos priekšējās rindās propelleri griež veči, ar „ Wildborn” ir pilnīgi cita lieta! Meitenes pie šīs mūzikas dejo!Tā ir pilnīgi cita atgriezeniskā saite, ko agrāk nebiju izjutis. Ar Rebeliem bija kačka, ar Wildborn ir seksapīls.

Ar „ Wildborn”  esam ieminuši ceļu koncertiem Lietuvā, esam atraduši cilvēku, kas mums palīdz ar organizēšanu. Nesalīdzināma auditorija! Latvijā cilvēki ir izlutināti, te ir tik daudz mūzikas. Pirms pusgada pirmo reizi koncertējām Viļņā, divus vakarus divos dažādos bāros. Cilvēkiem pirmajā vakarā patika, viņi otrajā vakarā kopā ar draugiem nāca atkal. Bija lielāka ballīte! Cilvēki mūs ļoti novērtēja, viņiem šādas grupas nav. Nezinu kāpēc nav. Latvijā cilvēki stāv un vērtē pēc princpa – es varētu labāk. Lietuvā es uz skatuves kāvos! Es nevaru zināt, kurai meitenei ir kurš čalis. Jā, ir agresīvi, bet tas viss iet kopā. Viņš mani pagrūda, es viņu arī, un tad jau apsargs bija klāt. Atgriežoties pie latviešiem, mums ir daudz vērtētāju. Es esmu viens no viņiem. Ļoti reti ir koncerti, kuros esmu redzams, trakojot pirmajā rindā. Varbūt vienīgi „ Pūķa gars”  koncertā. Viņi man patīk! Ja „ The Blackout”  uzspēlētu, tad arī varētu…

Spēlējot savā grupā, cilvēkus, kas mūs klausās, kuriem dzirdētasi patīk, es neuztveru kā fanus. Tie vairāk ir draugi. Fani ir tad, ja tie ir milijons. Uz koncertu atnāk 50 -100 cilvēku, tās visas ir redzētas sejas. Tie ir tavi draugi!

Vai Tu nenogursti no cilvēkiem?

Tāpēc ir internets! Ja es varētu satikt visus, kuri grib satikt mani, tad man nepietiktu laika cilvēkiem, kurus satikt gribu es. Tāpēc internetā informēju, kas ar mani notiek.

Bet pēc koncertiem?

Jā, ir bijušas reizes, kad vairs nevaru izturēt un aizbraucu mājās, jo viss ir par daudz. Bet savādāk…es esmu tāds cilvēks! Protams, nogurstu no cilvēku baumām.

Cilvēki baumo?

Baumo. Cilvēkiem patīk piedomāt. Dažreiz ir  greizsirdīgas meitenes, kurām patīk taisīt skandālus.

Jā, stāvot meiteņu tualešu rindās, nereti sanāk uzzināt, cik liels mēdz būt kāda harēms!

Galvenais ir mācēt ar vēsu prātu uz to paskatīties no malas. Vienmēr būs cilvēki, kuriem nepatiks, kurus māks skaudība, kuri gribētu būt tavā vietā, kuri uzskatīs, ka neesi to pelnījis. Nešaubos, ka ir basģitāristi, kuri jau desmit gadus spēlē savu instrumentu un to dara labāk par mani. Bet es tajā laikā spēlēju koncertus! Ko es varu teikt – Ej un dari! Mani pirmajā klasē izmeta no kora, jo nemācēju dziedāt. Teica, ka man nekas nesanāks. Pēc vairākiem gadiem atnāca jauns klasesbiedrs, kurš spēlēja ģitāru. Es viņam jautāju – kas ir jādara? Viņš man parādīja. Es sāku spēlēt. Es nezinu, cik tālu esmu ticis, bet esmu ļoti pateicīgs. Esmu ļoti labi pavadījis laiku. Vienmēr esmu gribējis dabūt maksimālo no tā, ko es ar savām spējām varu paveikt.

Vairāk par Kasparu Pētersonu:

draugiem.lv/wildborn
twitter.com/kasparkasparu
http://www.formspring.me/kasparkasparu
http://kasparkasparu.tumblr.com/

Foto: Ieva Lūka

Read Full Post »

The Snips – Rokenrols bez distances

Pirmā Flashlight konkursa uzvarētāju grupas „The Snips” debijas albums „Viva La Rock’n’Roll” beidzot ir materalizējies! Kopā ar ģitāristu Dmitriju Borisenkovu, bundzinieku Aleksandru Solovjovu un basisti Jūliju Utenkovu pārspiedām albuma tapšanas procesu. Galvenais runātājs bija grupas balss Dimitrijs.

Kad jūs uzvarējāt Flashlight konkursā?

Dmitrijs: Tas bija sen – 2007.gadā. Esam pirmā Flashlight uzvarētāji. Mēs toreiz uz Liepāju aizbraucām vienkārši uzspēlēt, jo Rīgā visās iespējamās vietās jau bijām spēlējuši. Nezinājām, ka konkursam ir arī balva, neko nezinājām. Uzvarējām. Tikām pie sava pirmā honorāra, un arī viesnīcā gulēt mums patika. Aizbraucām uz vienu dienu, palikām divas.

Flashlight konkursa balva bija pašiem sava albuma ierakstīšana. Pastāstiet par darba procesu!

Dmitrijs: Mēs rakstījām divas reizes. Pirmo – kopā ar Louiju Dānijā, Kopenhāgenā. Tur mums nesanāca ierakstīt, tas bija kā mūsu ieraksta „soudchek”. Pēc tam visu paši aranžējām un producējām tepat Latvijā. Pieaicinājām arī draugus. Bundzinieks Šuriks to visu ierakstīja. Neviens mums neko neieteica, mēs paši bijām atbildīgi par savu rīcību un rezultātu. Tas ir mūsu materiāls, kā mēs to gribējām dzirdēt, tā arī uztaisījām.

Tad kopā process ilga trīs gadus?

Dmitrijs: Jā, trīs gadus. Ļoti ilgi. Pusgadu atpakaļ jau viss bija gatavs. Tagad ir pauze, jo dizains, fotosesija prasa savu laiku. Arī izdrukāšanai ir vajadzīgs laiks. Labs nāk ar gaidīšanu.

Cik dziesmas būs diskā?

Dmitrijs: Būs divpadsmit dziesmas, viena būs kopā ar Daugavpils grupu „Slurm” . Kopā mums bija trīsdesmit dziesmas, bet ar laiku daudzas vairs nespēlējām, bet no atlikušajām izvēlējāmies tās, kas mums visvairāk patīk.

Aleksandrs: Albuma ierakstīšanas procesā tapa arī jaunas dziesmas.

Dmitrijs: Jā, kādu albumam paredzētu dziesmu Fonteins ieteica tomēr albumā neiekļaut, jo tā neiederoties koncepcijā. Tā tiks ierakstīta singla B-pusei vai gaidīs nākamo albumu.

Kāda ir albuma koncepcija?

Dmitrijs: Nosaukums ir „Viva La Rock’n’Roll” jeb „rokenrols ir dzīvs!”. Bet tas ir tikai nosaukums, jo katra dziesma ir stāsts no manas dzīves. Piemēram, „Fuck art, let’s dance!” stāsta par manu neapmierinātību ar moderno mākslu, visiem pseido fotogrāfiem, kuru „augsto mākslu” ir iespējams apskatīt tādu protālu kā facebook. com neskaitāmajās galerijās. Dziesmas ir dažādās noskaņās – viena popsīgāka, otra vairāk rokenrols,trešo varētu dēvēt par grunge. Trīs gadi ir liels laika posms, kurā daudz kas ir noticis. Ir mainījusies arī man aktuālā mūzika.

Kā „The Snips” izmainīja uzvara Flashlight konkursā?

Dmitrijs: Vispirms mēs sākām prasīt naudu par koncertiem. Otrkārt, pirms Flashlight konkursa mums nebija mērķa ierakstīt albumu . Mēs parasti rakstījām vienu, divas demo dziesmas interneta profilam, un ar to bija pietiekami. Bet Fonteins deva mums mērķi ierakstīt albumu. Uzvara mums deva labu pieredzi un pašapziņu. Pēc tam nekautrējoties piekritām uzspēlēt Londonā.

Londonā jūs spēlējāt kādā klubā?

Dmitrijs: Jā. Londonā pavadījām nedēļas nogali. Naudas daudz mums nebija, ceļojām ar Ryanair – 14 lati turp un atpakaļ – nieki vien! Tur londoniešu grupa „Bubble gums crew” mums iedeva naktsmājas, un viņi bija koncerta organizatori. Spēlējām klubā – bārā līdzīgā kā DEPO, nelielā, bet ko vairāk var gribēt, pirmo reizi uzstājoties Londonā! Spēlēt bija ārkārtīgi forši. Kad sākām spēlēt Džimija Hendriksa „Purple Haze” visi sāka kāpt uz skatuves, dziedāt kopā ar mums un dzert alu! Bija pilnīgs, rokenrolam atbilstošs haoss.

Bet klubā Fontaine Palace principā jau ir līdzīga sajūta!

Dmitrijs: Tur bija neizsakāmi lielāka atdeve no publikas. Man ļoti gribas, lai publika koncertos iesaistās, pievienojās mums uz skatuves, lai ņem manu ģitāru un spēlē! Lai grupa un publika ir viens. Var spēlēt uz lielās skatuves, priecāties par skaņu, bet labāk ir spēlēt uz mazas skatuves, kad visi klātesošie tev ir blakus.

Jūs esat īstena koncertu grupa. Varbūt vajadzēja taisīt koncerta ierakstu?

Dmitrijs: Esam šova grupa. Kādā koncertā es sadauzīju divas ģitāras. Arī, uzvarot Flashlight, es otro koncertu nevarēju nospēlēt, jo nebija ģitāras. Koncerts ir atkarīgs no emocijām. Ja pirms koncerta ar tuvu cilvēku esmu bijis sastrīdējies, emociju izlādēšana notiks šova laikā. Tad gribas visu lauzt, bļaut un tā tālāk. Emocijas ir atbrīvotas un pēc tam tu vari ierakstīt dziesmu par to, kā salauzi ģitāru. Emocijās ir liels spēks, bet mēs neesam emo!

Cik maksā tavas ģitāras?!?

Dmitrijs: Tā pirmā, ko es salauzu, maksāja 300 lati. Tad bija padomju ģitāra,kurai es cenu nezinu. To es arī salauzu. Tagad nopirku ģitāru par 20 latiem. Tā ir 75.gada ģitāra no Erevānas. Samainīju ģitāras elektorniku, tā iet labi! Viss mans ekipējums kopā maksā 60 – 70 lati. Ļoti lēti. Pats galvenais kā spēlē nevis ar ko spēlē, vismaz man tā liekas! Ierakstos, protams, izmantoju dārgākas ģitāras.

Cik reizes var salauzt ģitāru?

Dmitrijs: Kādas trīs, četras reizes var.

Aleksandrs: Pēc tam vairs nav ko līmēt.

Dmitrijs: Ļeņingradā ražotā ģitāra noturējās divas reizes. Spēlējām „Rock n Riga”, kur es ģitāru ar visu spēku triecu pret sienu un salauzu tā, ka tur vairs nebija ko līmēt.

Read Full Post »

Džimija seksa kasete…

Būdams roka dievs, Džimijs Hendrikss nevarēja sūdzēties par sekotāju trūkumu, kuri atdarināja pat viņa kļūdas, uzdodami tās par jaunu atklājumu. Protams, Džimijam ir bijušas daudzas jo daudzas meitenes, kuras ir meklējušas jaunus veidus, kā Hendriksu no jauna apmierināt. Tā, lūk, šī gada 3. maijā oficiāli būs pieejams Džimija Hendriksa pazudušās seksa kasetes ieraksts DVD formātā!  Ieraksts ir uzņemts 1968.gadā, galvenajās lomās esot Hendriksa penim un  Sintijas ” Plaster Caster”  mutei.  Mūsdienās, kad  seksa ieraksts ir obligāts MUST katrai Holivudas un vietējai slavenībai, Džimija performancei būs īpaša retro vērtība…

Read Full Post »

Arvis Viguls “Istaba”

Jaunā dzejnieka Arvja Vigula dzejas krājumu „Istaba” manī ieplūda pats no sevis. Muzikāli vārdi un pazīstamas sajūtas. Jo īpaši, kad diennakts ir zaudējusi savu ierasto 24 stundu formu – tas viss ir „Istabā”. Nenocietos, sameklēju autoru draugos. Ahā, viņš ir ģitārists grupā „Maukas”. Jā, krājumā „Istaba” var sajust rokenrolu…bet, šķiet, es mūziku dzirdu visā. Tagad grāmata stāvēs blakus diskiem un vinila platēm. Nolikta pa rokai atkārtotai lasīšanai.

„Dzīvoju vienā namā ar bijušām mīļākajām
Tumsā vedu padauzas mājās.
Viņas nakšņo pie manis, bet atstāj neeksistējošus telefona numurus,
It kā tās būtu viņu dvēseles, kurās man nav lemts ielūkoties.”

(Dzejoļa Nr.3 1.pantiņš/ 69.lpp)

„Jūsu dēls iet bojā kādā kafejnīcā Rīgas centrā,
Viņam būtu derīgi izdomāt sev kādu kaislību –
Miesiska tuvība viņu nogurdina,
Mīlestībām viņš vairs netic,
Citas viņu garlaiko

Jūsu dēls sastop laiku, ieracies starp veciem kultūras izdevumiem.
Jūs taču nevēlaties, lai viņa seja kļūtu pelēcīga kā to lapaspuses,
Atsūtiet viņam nedaudz naudas, honorāri kavējas,
Bet dažām būtnēm ir ļoti nepieciešama
viņa sabiedrība

nē, labāk aizmirstiet visu, ko jums tikko sacīju,
jūsu dēls ir lielmeistars ciešanās
viņš zina, ko dara.”

(Dzejolis Nr.4 / 70.lpp)

Arvis Viguls “Istaba”

Read Full Post »