Piektdienas, 29. oktobra vakarā, kad Vecrīgas bāri un kafejnīcas piedzīvo sastrēguma stundu, bija grūti atrast brīvu galdiņu bez lieka fona trokšņa. Tomēr mums izdevās, pie viena galda sēdēja divi grupas „Pūķa Gars” un trīs „Relicseed” dalībnieki. Abas grupas 2010. gadu noslēdz ar ierakstītiem albumiem, tie ir tapuši Kārļa Šteinmaņa studijā.
Kā Tu, Kārli, šobrīd jūties?
Kārlis Šteinmanis: Noslogots. Bet tas viss ir cēla mērķa – metāla – vārdā! Kaut kādā veidā mūzikai ir jātop! Tas nav tā, ka kopā iedzerot alu, tavās rokās pēkšņi nonāk dziesmas diska formātā.
Cik ilgi albumi tika rakstīti?
Kārlis: Katra grupa studijā pavadīja divus līdz trīs mēnešus.
Edgars Rakovskis: Mums ierakstu process bija periodisks. Sākām agrā pavasarī, ierakstot dziesmu pa dziesmai. Galu galā Kārlis arī ir tikai cilvēks, kuram ausīm ir jāļauj jāatpūsties!
Arturs Mucenieks: Ieraksti vienu dziesmu, otru, trešo. Un jūti, ka sāc tirināt kājiņu, gaidot mirkli, kad atkal varēs braukt pie Kārļa.
Edgars: Domāju, ka mēs sadarbībā ar Kārli esam paveikuši milzīgu darbu, divos mēnešos ierakstot albumu.
Vai tā ir priekšrocība, ka albums tiek rakstīts pie jūsu vienaudža, jo tik pat labi jūs varējāt izvēlēties studiju ar skaņu operatoru sava tēva vecumā.
Andrejs Upmacis: Tas vairāk ir atkarīgs no pašas grupas, cik ātri tā var saorganizēties. Ja paši velk garumā, tad Kārlis neko daudz nevar izdarīt. Bet arī viņam gadās „čakarēties”…
Edgars: Mēs ar Andreju jau iepriekš bijām domājuši, ka „Relicseed” vajag ierakstīties. Tad, lūk, lētākais variants bija Kārļa studija
Anderjs: Kurai ir laba skaņu sistēma.
Edgars: Vienmēr albumu var ierakstīt par 5000, taču mēs un es domāju, ka jūs ( „Pūķa Gars”) un pats Kārlis piekritīsiet, ka nav svarīga pati studija, aparāti, bet primārais ir pats cilvēks, kas spēlē un otrs cilvēks, kas to visu ieraksta.
Kārlis: Man ir svarīgi, ka darbs ir orientēts uz rezultātu!
Vai ierakstu process atnesa jums pavisam jaunas dziesmas?
Edgars: O, jā! Nekad nenotiek tā, ka mājās vai mēģinājumos sagatavotais tiek ierakstīts.
Andrejs: Man gadījās savādāk iespēlēt bungas. Un Edgars nekavējoties teica – Tu neuzdrošinies dzēst laukā, es to apspēlēšu!
Edgars: Balādes „Saruna” improvizācija tapa uz vietas, un rezultāts man pašam ļoti patīk!
Kas ir jūsu visvecākā dziesma?
Kaspars Vēvers: Visvecākā ir „Tukšums”, radīta 2009.gada martā
Edgars: Mūsu vecākā ierakstītā ir „Again”, kas bija ierakstīta 2004. gadā un šajā variantā tiks arī iekļauta albumā. Lai ir jūtams progress!
Kārlis: Es atbalstu šādu variantu, ka vecās dziesmas tiek iekļautas kā bonusi. Tas nozīmē, ka nekaunies no tā, kāds tu biji pirms pieciem gadiem. Ar katru jaunu albumu ir iespējams pārrakstīt vecās dziesmas un tā nekad no tām netikt vaļā.
Šobrīd tiek runāts par ierakstu industrijas krīzi, kas savā veidā veicina koncertu industrijas attīstību. Vai jums arī nešķiet, ka esat drīzāk koncertu nevis ierakstu grupas?
Edgars: Labs jautājums, esmu par to domājis…
Andrejs: Šobrīd noteikti, jo mums vēl nav neviena albuma.
Edgars: Manuprāt, jautājums ir saistīt ar to, vai grupa labāk skan ierakstos vai koncertos.
Kaspars: Man arī liekas, ka nevaram vēl uz šo jautājumu atbildēt. Albums vēl nav gatavs, un tā materiāls vēl nevienam īpaši nav rādīts. Kad darbs tiks izdarīts, dziesmas skanēs radio, tad varēs izvērtēt. Līdz šim atskaites punkts ir bijuši koncerti un tiem gatavotais repertuārs.
Edgars: Ir vajadzīgi atskaites punkti – albumi, lai izvērtētu grupas ierakstu izaugsmi, savā strarpā salīdzinot,piemēram, 1999. 2003. un 2005. gada albumus.
Andrejs: Pašos pirmsākumos bija situācija, ka tev ir trīs savas dziesmas, septiņas kaverversijas, un tu spēlē „Saksofonā”.
Kārlis: Mums, Muciņ, tā tas bija pirms pusgada ar grupu „The Trigger”!
Artūrs: Diemžēl mēs „Saksofonā” tā arī neuzspēlējām.
Kārlis: Diemžēl. Mums būtu piestāvējis! Turpinot par albumiem. Ir stulbi, ka grupa izdod ierakstu un pēc tam visu savu atlikušo mūžu sēž uz tā lauriem. Viņiem tiek maksāts par to, ko vienā konkrētā brīdī viņi bija izdarījuši. Mūziķiem ir jābrauc tūrēs, tās viņus motivē spēlēt! Jo vairāk, jo labāk spēlēt! Runājot par ierakstu kompānijām, šī krīze šobrīd palīdz mazajām ierakstu studijām attīstīt savu biznesu. Tur grupas var izpausties pēc labpatikas – es gribu skanēt šādi – es tā skanu! Nav nesaskaņas ar producentiem, izdevējiem. Vienīgi pašam ir jādomā, kā ierakstīto izdot. Tehnoloģijām attīstoties, cilvēkiem arvien vairāk ir iespējams visu pašiem izdarīt. Rīki un programmas ir pieejamas, tāpēc nav obligāti jāsaistās ar lielām kompānijām, lai ierakstītu debijas albumu. Nebūs līgumu ar albumu ierakstīšanas grafiku. Ja negribi ierakstīties šogad, tad vari to nedarīt. Manuprāt, mēs katrs zinām grupas, kuras senāk izdeva labus albumus, bet pēdējie ir draza.
Edgars: Man liekas, vienmēr būs cilvēku daļa, kura alks savās rokās paturēt grupas disku, bet pēc tam tā vai tā to albumu neklausīsies. Nekad dzīvē nebūs iespēja izpatikt visiem. Ja tu patīc visiem, tu nepatīc nekam! Mēs arī domājām, kādā formātā albumu izdod – ir iespējams disks, vinila plate, flash atmiņa, taču galvenais jau ir saturs, kas mūsu klausītājiem patiks, neatkarīgi no izmantotā formāta.
Kārlis: Es tikko aizdomājos par disku kā formātu, kas šobrīd šķiet maznozīmīgs. Man liekas, ka drīz mēs atgriezīsimies pie līdzīgas situācijas kā pirms 30 gadiem, kad CD nomainīja vinilu, un vinilam parādījās milzīga pievienotā vērtība. Tagad, kad viss kļūst aizvien digitālāks, manuprāt, kompaktdisku renesance vēl būs gaidāma!
Artūrs: Mūsu basists Edgars ir plašu fanāts. Viņš ir visu savu paziņu krājumus pārskatījis, lai tajos atrastu plates. Tā ir manta! Atceros, ka uz pagājušo dzimšanas dienu es viņam uzdāvināju „Alice in Chains” plati. Disks ir disks, bet kad tu ieraugi plati!
Kārlis: Tu vari arī to arī neatskaņot, tāpat skaisti uz skapja izskatīsies!
Ja esam sākuši runāt par pagātnes formātu vērtībām, mēs varētu atcerēties laiku pirms sešiem gadiem, kad jūs uzsākāt savas mūziķu gaitas. Kas bija jūsu stimuls spēlēt?
Edgars: Man patika pats spēlēšanas process, savi pirksti, rokas un skaņa, ko tās spēj radīt. Man ir liela laime šo sešu gadu laikā satikties ar cilvēkiem, kas domā tāpat.
Andrejs: Parasti grupās ir cilvēks, kurš daudz grib darīt, bet pārējie negrib neko darīt.
Edgars: Jā,paŗējie sēž un urbina degunus. Ja nav kopēja kaifa, tad darbība ir bezjēdzīga. Mēs spēlējam tāpēc, ka mums patīk .Mums mūzika ir dārgs hobijs. Ja, aizbraucot uz mēģinājumu, man ir jājūtās slikti, tad kamdēļ tas ir vajadzīgs?
Pirms sešiem gadiem jums noteikti ir bijušas ilūzijas. Kā tās ir transformējušās realitātē?
Andrejs: Personīgi man nebija nekādu ilūziju. Klasesbiedrs uzaicināja spēlēt grupā, mēģinājumos satikāmies un spēlējām
Kārlis: Kurš nav gribējis 16 gados būt pasaulsavens rokstārs?
( iestājas klusums )
Jūsu spligtākais zvaigžņu mirklis?
Kaspars: Kad savās rokās turēsim mājas apstākļos iespiesto pirmo disku, tad varēsim runāt par grupas „Pūķa Gars” zvaigžņu mirkli.
Arturs: Piekrītu. Atgriežoties laikā pirms sešiem gadiem, es atceros, ka sākumā nezināju, kur ģitāru var nopirkt. Tu esi mazs knariņš, ko tu no tā visa saproti? Tu dzīvojies savā nostūrī,pats savā nodabā, tu nezini, kur Rīgā ir mūzikas instrumentu veikals. Tad mans klasesbiedrs nopirka ģitāru. Viņš man piezvanīja, ieslēdza ģitāru, un klausulē atskanēja kaut kāds troksnis. Es biju sajūsmā! Vēlāk viņš man parādīja, kur ģitāras var iegādāties.
Vai jūs var saukt par vidējo paaudzi vai tomēr vēl jūtaties kā jaunākie?
Kārlis: Nē, vairs neesam jaunākie. Tagad jaunākai paaudzei ir pavisam citas tendences.
Artūrs: Rūdolfs Ozols ir jaunākā paaudze
Kārlis: Bet viņš garā ir tik pat vecs kā mēs.
Edgars: Ir mūziķi, kas gadu ziņā ir pavisam jauni, piemēram, Jēkabs Zemzaris, tomēr viņš ir mūsu paaudze. Otru viņam līdzīgo neatradīsi.
Kārlis: Esmu daudzus jaunos un drošos ierakstījis. Ir vismaz divas lietas, kas raksturo jauno paaudzi. Pirmā, viņus saista pavisam cita mūzika – ātrāka, agresīvāka: „new age mega heavy metalcore pop sex” – ko vairs nevar definēt. Viņiem patīk tehniskāka, sarežģītāka un intensīvāka mūzika. Otrkārt, atšķirībā no mūsu paaudzes, viņiem jau no paša sākuma ir plašākas iespējas mācīties. Tāpēc bieži vien līmenis ģitāru spēlējot tikai divus gadus ir augstāks nekā ģitāristiem pirms desmit gadiem. Atliek atvērt youtube.com, kur, skatoties video, vari pavadīt visu atlikušo mūžu. Jā, vēl ir trešais variants – grupa nemāk spēlet, neko nezina, bet grib patikt meitenēm.
Vai jūsu izpildīto mūziku var definēt?
Kārlis: Metāls
Andrejs: Nevajag neko definēt, jo tā tu sevi ierobežo.
Kaspars: Reiz tikām nodēvēti par post grunge
Edgars: Gustavs Terzens mūs ieskaitīja kategorijā hard’n’heavy. Mums pašiem nav ambīciju skanēt līdzīgi kādām konkrētām grupām. Nevis nosakot konkrētu skanējuma stilistisko mērķi, bet gan saliekot kopā dažādo grupas mūziķu – manas, Kārļa, Andreja visdažādākās idejas ir izveidots mūsu albums.
Kaspars: Arī mūsu albums ir stilistiski plašs. Ja mēs ar savu veikumu iekļūsim vēsturē, tad vēsturnieki domās tam stilistiko nosaukumu. Mums ir vienalga, vai mūs sauc par roku vai iedala jau grunge kategorijā. Svarīgākais ir spēlēt.
Kārlis: Man arī šķeit, ka precīzi definēt mūzikas žanru ir nekorekti. Tas man atgādina situāciju ap 2000. gadu, kad katrai grupai žanrs bija definējams ne mazāk kā septiņos vārdos.
Edgars: Latvijā mūziku var iedalīt trīs daļās: visiem labi pazīstamās grupas un izpildītāji, tad ir savu vārdu nostiprinājušās grupas kā „Sanctimony”, „Huskvarn” un viss pārējais, tajā skaitā arī mēs esam – underground. Un tomēr visas grupas, lai kā viņas sevi nevēlētos definēt, vienmēr būs unikālas. Nu, Latvijā ir tikai viena grupa, kas skanēs kā „Relicseed”, viena grupa, kas skanēs kā „Pūķa Gars”. Bija „The Blackout”, kas arī savā jomā bija vienīgie.
Kārlis: Dalījums žanros ir nevajadzīgs. Ir zudusi vēsturiskā tendence – metālisti sit pankus, reperi sit metālistus un tā tālāk, situācija, kad viens pret otra viedokli nostājās kareivīgās frontēs. Žanru robežas pārklājas, precīzāk – tās vienkārši izplūst. Rozā ir jaunais melnais! Katram otrajam metālistam apģērbā ir kaut kas rozā. Vairs nav svarīgi, esi tu panks vai metālists. Mūzika beidzot ir mūzika nevis ir cīņa par kaut kādām vērtībām: Mēs spēlēsim smagu metālu, lai reperi apd****os. Vairs tā nav!
Artūrs: Jā, braucu mašīnā, skanēja Gustavo: „Stabs, stabs…”. Man patīk!
Kādus novērojumus jūs šo gadu laikā esiet izdarījuši par saviem klausītājiem? Kas ir jūsu mērķauditorija?
Edgars: Rīgas bāros un klubos ir ļoti dažāda klausītāju auditorija. Savos koncertos neesmu redzējis 13 gadus vecus bērnus. Mēs sekojam principam, nespēlēt tik daudz, lai klausītājiem būtu apnikuši. Tāpēc pēdējā laikā esmu dzirdēji vairāk jautājumus: Kad būs? Kad spēlēsiet? Domāju, ka Rīgas koncerts Studentu klubā būs labi apmeklēts.
Savdabīga fanu uzskaites sistēma ir grupas profils portālā draugiem.lv. Un tomēr, fanu skaits objektīvi neparāda grupas popularitātes situāciju.
Andrejs: Daļēji. Fanu skaits parāda grupas stāžu – jo ilgāk tā spēlē, loģiski, jo vairāk tai ir klausītāju
Kārlis: Grupas tiek krātas kaudzītē. Arī es grupai „Fight fire” (Andreja pirmā grupa) esmu pieteicies fanos, jo tajā konkrētajā dienā, studā man likās, ka viņi skan forši. Bet vēlāk uz pāris gadiem par šo grupu aizmirsu. Tas ir kā uz grupas naglas uzspraust savas balss lapiņu. Tas absoluti nenozīmē nekādu lojalitāti. Vajadzētu uztaisīt uzticamo fanu filtru – nedēļā visamaz 2 reizes ir jānoklausās grupas dziesma.
Kaspars: Ar „Pūķa gars” draugiem.lv portāla priekšrocības izjutām, spēlējot garāžas dueļu sacensībās. Cilvēki tika informēti un arī atnāca! Jo vairāk cilvēki ir pieteikušies grupas fanos, jo lielāka iespējamība savāk pilnu zāli.
Arturs: Fanu pulka augšanu iespaido fakts, ka kopā turamies mēs – daudz draudzīgu grupu. Mums ir kopējas intereses un mūzikas gaume. Tāpēc ir liels prieks aiziet uz čoma koncertu!
Muzikāli draudzīgākais no visiem, šķiet, esi Tu, Kārli. Kas rosina Tevi ceļot no vienas grupas uz otru?
Kārlis: Ja man būtu jāraksturot šajos sešos gados sakrātā muzikālā pieredze, kuras laikā esmu spēlējis visu savu draugu grupās, tad droši vien to varētu saukt: „ no kules rādīšanas līdz kolektīvam metālam”. Viss sākās kā liels tusiņš, bet beigās ir nostiprinājušās konkrētas grupas. Ir izveidojušās saites, kas to visu stingri tura kopā.
Edgars: Arī mums laika gaitā muzikālais virziens ir tapis skaidrs. Nav vairs ilūziju, ne šaubu.
Kārlis: Virzienu nav jāierobežo ar klišeju palīdzību. Ja Tev ir skaidrs savs mērķis, tas nenozīmē, ka tā sasniegšanā vienmēr izmantosi vienus un tos pašus līdzekļus, rakstīsi dziesmas līdzīgas „Pēdējais vergs”.
Arturs: Man tā „klingel klangel” grupa (domāta „The Trigger”) ir nozīmīga pieredze. Pirms tam ilgu laiku biju spēlējis kopā tikai ar diviem cilvēkiem – Edgaru un Krišjāni. Es zināju, ko no viņiem gaidīt. Jau sešus gadu garumā ar viņiem esmu ticies, ja ne katru nedēļu, tad vismaz reizi mēnesī. Spēlēt ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem ir forši. To es ļoti izbaudu. Tas, kas bija „klinglelos”, bija unikāls! Es sapratu, ka negribu ne ar vienu citu spēlēt!!!
(skaļas smieklu ovācijas)
Andrejs: Tad tev ir paveicies. Manā pirmajā grupā vienīgais, kurš gribēja spēlēt, biju es! Otrajā grupā bija jau divi cilvēki – es un ģitārists. Nevarējām atrast pārējos. Tad es pievienojos „Relicseed”.
Kārlis: Principā, Muciņ, tu tagad pateici, ka ar mani un Andreju kopā spēlēt ir sūdīgi.
Arturs: Nē, ar jums kopā spēlēt bija forši. Mēs tikai nevarējām saprast, ko vienam no otra gaidīt. Tie mēģinājumi…
Kārlis: Mēs visi gaidījām, ka kāds visu izdarīs otra vietā.
Arturs: Esmu tiešām pateicīgs, ka man ir trīs cilvēki, ar kuriem kopā es patiešām varu spēlēt. Es novēlu Šteinmanim piedzīvot to pašu!
Kārlis: Ja izjūk grupa, nenozīmē, ka pazūd enerģija,kas tālāk varētu materalizēties mūzikā. Izjūk grupa „B”, es aizeju tālāk, pie „R”. Galvenais ir „metināt”!
Arturs: Mūzika ir ļoti intīma lieta! Mēdz apgalvot, ka zobi ir intīma lieta. Tā kā es tos taisu ikdienā, par to es nekad nebiju aizdomājies. Viens, divi zobi. Es uzreiz redzu, starp kuriem zobiem ir šķirba. Mūzika ir intīma lieta, grupas mēģinājums ir intīms process!
Edgars: Šo sešu gadu laikā kopā ir savākušās grupas „Relicseed” un „Pūķa Gars” , arī „Rebel Riot”, kurām ir vienādas muzikālās intereses, gan spējas. Tāpēc bieži vien, meklējot jaunu dalībnieku, ir ārkārtīgi grūti piesaistīt cilvēku no malas. Vieglāk ir paņemt cilvēku no labi zināma čomu grupas
Kārlis: Tāpēc grupai „Varavīksnes Stallis” joprojām nav basista.
Edgars: Arī ar grupu „SIA Radikal” ļoti meklējām bundzinieku un basistu. Tika rīkotas noklausīšanās. Tas bija patētiski! Protams, mēs nekad nevarēsim visi spēlēt kopā vienā grupā, taču kodols ir izveidojies.
Foto: Līga Vītola
Read Full Post »
Aiga Leitholde
Muzikālas piezīmes 