Feeds:
Ziņas
Komentāri

Posts Tagged ‘relicseed’

Maija sākumā smagā metāla grupa ‘’Relicseed’’ uzsāk koncerttūri, kurā spēlēs uz Baltijas, Krievijas, Polijas un arī Lielbritānijas skatuvēm. Šī būs iesildīšanās 2013. gada vēlā rudenī gaidāmajai „Relicseed” otrā albuma prezentācijai.

Tūre tiks atklāta 3.maijā Sanktpēterburgas klubā ‘’Rocket’’, dienu pēc tam grupa uzstāsies pilsētas Velikiye Luki klubā ‘’Back In USSR’’, bet tad ceļš vedīs uz poļu festivālu ‘’Bialystok Zubrfest’’. Pēc maza atelpas brīža 10.maijā sekos koncerts Valmierā klubā ‘’Chill Inn’’, 11. maijā Liepājas klubā „Fontaine Palace”, bet laikā no 15. – 19. maijam „Relicseed” uzstāsies Lielbritānijā kopā ar grupām „Lord Bishop Rocks”, „My Restless 45”, un arī latviešu smagā metāla grupu „Burned in Blizzard”.

“Došanās tūrē uz Lielbritāniju mums nozīmē papildus izaugsmi, pieredzi un jaunus horizontus. Tā sniegs iespēju saprast, ko mēs spējam ārpus savas komforta zonas.” sajūtas par gaidāmo tūri ārpus Latvijas skaidro „Burned in Blizzard” ģitārists Matīss Klaviniuss.

Viens no nozīmīgākajiem tūres koncertiem notiks 13. jūnijā Rīgas klubā „Melnā Piektdiena”, kad „Relicseed” uz skatuves kāps kopā ar stīgu ansambli. Uzstāšanās muzikālo saturu papildinās atbilstoša skatuves uzbūve un gaismu horeogrāfija. Pasākums tiks filmēts un ierakstīts HD kvalitātē, un koncertierakstu plānots demonstrēt arī televīzijā.

„Koncertā uzstāsies arī mūsu draugi „Pūķa Gars”, ar kuriem kopā svinējām abu grupu debijas albumu izdošanu 2010. gadā, kā arī kompānijā esam uzaicinājuši progresīvā metāla grupu „Legacy ID” un hardcore apvienību „Faithful in misfortune”. Būs ļoti interesanti!” komentē „Relicseed” bundzinieks Andrejs Upmacis.

Tūres noslēgumā 15. jūnijā ‘’Relicseed’’ kopā ar grupām „Pūķa Gars’’ un ‘’Green Novice’’ spēlēs Preiļos ‘’PAKAC’’.

Ar ‘’Relcseed’’ jaunumiem un līdz šīm paveikto var iepazīties grupas mājas lapā www.relicseed.com. Biļetes uz Latvijas koncertiem būs nopērkamas pie klubu ieejas, bet uz 13. jūnija koncertu klubā ‘’Melnā Piektdiena’’ pirmās biļetes par 3 Ls no 1. maija jāmeklē portālā www.ticketshop.lv. Vēlāk biļešu cena pieaugs.

 

Advertisements

Read Full Post »

 

2010. gada nogalē 30.decembrī  Liepājā  klubā „Fontaine Palace”  tika svinēta grupu „Relicseed” – „60 minūtes sapņa” un „Pūķa gars” – „Kārdinājums” izdošana.  Tiesa, nebūšu kritiķe, jo šoreiz pildīgu grupu „morālā atblasta PR jautājumos” uzdevumu. Rezultāts bija iepriecinošs – ziņa medijos tika uzņemta atsaucīgi.

Protams, ir jāņem vērā, ka no mediju aktivitātēm paliekošu rezultātu var iegūt strādājot regulāri un ilgtermiņam. Publika ir skeptiska un pat noraidoša jaunu ideju, pasākumu un mākslnieku pieņemšanā, šo barjeru var noārdīt tikai laikam ejot. Kopējas prezentācijas ideja nav pārsteidzoša, taču izdevīga visām pusēm. Domāju, ka solidarizēšanās ir vienīgā iespēja underground stilu pārstāvošām grupām pastāvēt. Protams, būs jāiegulda papildus darbs. Piemēram, noīrējot kopēju transportu ar šoferi, tādejādi padarot tīkamāku savu vakaru. Tāpat ir jāņem vērā, ka informācijas plūsmai par grupas iekšienē notiekošo ir jābūt nepārtrauktai – mūsdienu tehnoloģijas dod iespēju to turpināt arī paša koncerta laikā. Un notiekti nedrīkst aizmirst par pēc koncerta „atraudziņas” noderīgumu! Muzikālā gaume ir individuāla lieta, taču cilvēku var pārsteigt arī ar nebijušu izpildījuma formu. Manuprāt, nākotnē aktuāla kļūs savu fanu grupu organizēšana. Idejiski – ja tiek organizēts šurpu – turpu kursējošs transports uz interesantu pasākumu, laicīgi par to izplatīta informācija, tas ir labs iemesls tusiņam! „Relicseed” un „Pūķa gars” kopējā tūre man deva daudz ideju, kā arī praksē varēju pārbaudīt zināmu patiesību dzīvotspēju.

Taču nav jau ievadkurss menedžmentā (man būtu daudz ko teikt), bet gan albumu prezentācija! Aizvadītā gada biežā  viesošnās grupas „Pūķa gars” mēģinājumos deva man iespēju iemācīties dziesmu vārdus no galvas. Izdziedājos un tapu aizsmakusi. Bet „Relicseed” pārsteidza ar savu spēju dancināt publiku smagā metāla taktīs. Cilvēki tik tiešām dejoja pāros pa divi! Bet es ļāvos intensīvam „headbang”, sprada man stīva vēl šodien. Man bija prieki, bet nevarēja neievērot, ka paši mūziķi izskatījās ļoti saguruši.  Radošās izaugsmes porcess ir ļoti sarežģīts, jo īpaši turoties pretestībā ikdienai. Tāpēc grupām tik tiešām noderīgāki ir muzikāla tehniska rakstura padomi, jo satura progress, kas sevī ietver labāku ideju, skatuves mākslas, komunikācijas izviedošanu, visbiežāk notiek pašam cilvēkam savā individuālajā ceļā gūstot atklāsmi. Kādu atklāsmi ir guvuši „Relicseed” un „Pūķa gars”? To visdrīzāk lasīsiet „Fontaine Daily” nākamajā ( pavasara) nummurā.

 

Foto: Indra Kļaviņa

Read Full Post »

2010. gada 3. decembrī dienasgaismu ieraudzīja RELICSEED debijas albums „60 minūtes sapņa”, un šis notikums tika kārtīgi nosvinēts LMA Studentu klubā kopā ar draugiem PŪĶA GARS. Jāatgādina, arī viņiem šogad debija „Kārdinājums”, kura taustāmais formāts vēl top. RELICSEED pateicas visiem, kuri ieradās uz Studentu kluba koncertu: „Mēs bijām un vēl jo projām esam ārkārtīgi patīkami pārsteigti un aizkustināti!”

Nākamais pieturas punkts ir mūzikas veikals RANDOMS Rīgā, Kaļķu ielā 4, kur 17. decembrī (nākamo piektdien) laikā no plkst. 18.00 būs iespēja tikties ar RELICSEED dalībniekiem, savā īpašumā iegūt gan CD ar ielūgumu uz Liepājas koncertu 30. decembrī klubā Fontaine Palace, gan kreklus un citus sīkumus ar grupas simboliku.

Jau nākamnedēļ grupa sāk gatavoties Liepājai – arī tur RELICSEED būs kopā ar  PŪĶA GARS, kas paredz skaļu, enerģijas un emociju pārpilnu muzikālu baudījumu gandrīz 3 stundu garumā. Jā, gaidāmi arī daži pārsteigumi. Biļetes uz šo pasākumu varēs iegādāties iepriekšpārdošanā www.bezrindas.lv no 15. decembra. Ir izmaiņas arī albuma prezentācijas tūres grafikā: sākotnēji plānotais gala koncerts Liepājā nebūs pēdējais. Abas grupas priecēs fanu ausis:

2011. gada 7. janvārī Rīgā, atjaunotajā Rock`n`Riga

201.gada 15. janvārī Jelgavā, Melno Cepurīšu Balerijā.

Uz šiem koncertiem ieeja bez maksas.

Šie nav pēdējie jaunumi! Sekojiet līdzi informācijai medijos, portāla draugiem.lv mūzikas profilā (www.draugiem.lv/relicseed) un tiekamies koncertos!

 

Foto: Indra Kļaviņa

Read Full Post »

Piektdien, 3. decembrī Studentu klubā savu debijas albumu ierakstīšanu ar labi apmeklētu koncertu svinēja grupas „Relicseed” un „Pūķa gars”.  Pastāvēšanas laikā, savā ziņā pateicoties arī „Moka Metal Crew” pasākumiem, grupas ir savākušas uzticamo klausītāju kopumu, kurš ik koncertu kļūst lielāks. Iepriekš nepazīstami fani bija atnākuši jau uz Fonokluba koncertu, arī Studentu klubā divi džeki man stāstīja, ka „Relicseed” iepazina caur grupas draugiem.lv profilu. Šoreiz faniem bija iespēja iegādāties “Relicseed” metāla ripulī slēpto “60 minūtes sapņa”, un tērpties “Pūķa gars” krekliņos. Grupu sadarbības kulminācija būs skatāma 30.decembrī “Fontaine Palace”, bet pagaidām neliels  vizuāls ieskats aizvadītā pasākumā. Foto – Indra Kļaviņa.

This slideshow requires JavaScript.

Read Full Post »

Piektdienas, 29. oktobra vakarā, kad Vecrīgas bāri un kafejnīcas piedzīvo sastrēguma stundu, bija grūti atrast brīvu galdiņu bez lieka fona trokšņa. Tomēr mums izdevās, pie viena galda sēdēja divi grupas „Pūķa Gars” un trīs „Relicseed”  dalībnieki. Abas grupas 2010. gadu noslēdz ar ierakstītiem albumiem, tie ir tapuši Kārļa Šteinmaņa studijā.

Kā Tu, Kārli, šobrīd jūties?

Kārlis Šteinmanis: Noslogots. Bet tas viss ir cēla mērķa – metāla – vārdā! Kaut kādā veidā mūzikai ir jātop! Tas nav tā, ka kopā iedzerot alu, tavās rokās pēkšņi nonāk dziesmas diska formātā.

Cik ilgi albumi tika rakstīti?

Kārlis: Katra grupa studijā pavadīja divus līdz trīs mēnešus.

Edgars Rakovskis: Mums ierakstu process bija periodisks. Sākām agrā pavasarī, ierakstot dziesmu pa dziesmai. Galu galā Kārlis arī ir tikai cilvēks, kuram ausīm ir jāļauj jāatpūsties!

Arturs Mucenieks:  Ieraksti vienu dziesmu, otru, trešo. Un jūti, ka sāc tirināt kājiņu, gaidot mirkli, kad atkal varēs braukt pie Kārļa.

Edgars: Domāju, ka mēs sadarbībā ar Kārli esam paveikuši milzīgu darbu, divos mēnešos ierakstot albumu.

Vai tā ir priekšrocība, ka albums tiek rakstīts pie jūsu vienaudža, jo tik pat labi jūs varējāt izvēlēties studiju ar skaņu operatoru sava tēva vecumā.

Andrejs Upmacis:  Tas vairāk ir atkarīgs no pašas grupas, cik ātri tā var saorganizēties. Ja paši velk garumā, tad Kārlis neko daudz nevar izdarīt. Bet arī viņam gadās „čakarēties”…

Edgars: Mēs ar Andreju jau iepriekš bijām domājuši, ka „Relicseed” vajag ierakstīties. Tad, lūk, lētākais variants bija Kārļa studija

Anderjs: Kurai ir laba skaņu sistēma.

Edgars: Vienmēr albumu var ierakstīt par 5000, taču mēs un es domāju, ka jūs ( „Pūķa Gars”) un pats Kārlis piekritīsiet, ka nav svarīga pati studija, aparāti, bet primārais ir pats cilvēks, kas spēlē un otrs cilvēks, kas to visu ieraksta.

Kārlis:  Man ir svarīgi, ka darbs ir orientēts uz rezultātu!

Vai ierakstu process atnesa jums pavisam jaunas dziesmas?

Edgars: O, jā! Nekad nenotiek tā, ka mājās vai mēģinājumos sagatavotais tiek ierakstīts.

Andrejs: Man gadījās savādāk iespēlēt bungas. Un Edgars nekavējoties teica – Tu neuzdrošinies dzēst laukā, es to apspēlēšu!

Edgars: Balādes „Saruna” improvizācija tapa uz vietas, un rezultāts man pašam ļoti patīk!

Kas ir jūsu visvecākā dziesma?

Kaspars Vēvers: Visvecākā ir „Tukšums”,  radīta 2009.gada martā

Edgars: Mūsu vecākā ierakstītā ir „Again”, kas bija ierakstīta 2004. gadā un šajā variantā tiks arī iekļauta albumā. Lai ir jūtams progress!

Kārlis: Es atbalstu šādu variantu, ka vecās dziesmas tiek iekļautas kā bonusi. Tas nozīmē, ka nekaunies no tā, kāds tu biji pirms pieciem gadiem. Ar katru jaunu albumu ir iespējams pārrakstīt vecās dziesmas un  tā nekad no tām netikt vaļā.

Šobrīd tiek runāts par ierakstu industrijas krīzi, kas savā veidā veicina koncertu industrijas attīstību. Vai jums arī nešķiet, ka esat drīzāk koncertu nevis ierakstu grupas?

Edgars: Labs jautājums, esmu par to domājis…

Andrejs:  Šobrīd noteikti, jo mums vēl nav neviena albuma.

Edgars:  Manuprāt, jautājums ir saistīt ar to, vai grupa labāk skan ierakstos vai koncertos.

Kaspars:  Man arī liekas, ka nevaram vēl uz šo jautājumu atbildēt.  Albums vēl nav gatavs, un tā materiāls vēl nevienam īpaši nav rādīts. Kad darbs tiks izdarīts, dziesmas skanēs radio, tad varēs izvērtēt. Līdz šim atskaites punkts ir bijuši koncerti un tiem gatavotais repertuārs.

Edgars: Ir vajadzīgi atskaites punkti – albumi, lai izvērtētu grupas ierakstu izaugsmi, savā strarpā salīdzinot,piemēram, 1999. 2003. un 2005. gada albumus.

Andrejs: Pašos pirmsākumos bija situācija, ka tev ir trīs savas dziesmas, septiņas kaverversijas, un tu spēlē „Saksofonā”.

Kārlis: Mums, Muciņ, tā tas bija pirms pusgada ar grupu „The Trigger”!

Artūrs:  Diemžēl mēs „Saksofonā” tā arī neuzspēlējām.

Kārlis: Diemžēl. Mums būtu piestāvējis! Turpinot par albumiem. Ir stulbi, ka grupa izdod ierakstu un pēc tam visu savu atlikušo mūžu sēž uz tā lauriem. Viņiem tiek maksāts par to, ko vienā konkrētā brīdī viņi bija izdarījuši. Mūziķiem ir jābrauc tūrēs, tās viņus motivē spēlēt!  Jo vairāk, jo labāk spēlēt! Runājot par ierakstu kompānijām, šī krīze šobrīd palīdz mazajām ierakstu studijām attīstīt savu biznesu. Tur grupas var izpausties pēc labpatikas – es gribu skanēt šādi – es tā skanu! Nav nesaskaņas ar producentiem, izdevējiem. Vienīgi pašam ir jādomā, kā ierakstīto izdot. Tehnoloģijām attīstoties, cilvēkiem arvien vairāk ir iespējams visu pašiem izdarīt. Rīki un programmas ir pieejamas, tāpēc nav obligāti jāsaistās ar lielām kompānijām, lai ierakstītu debijas albumu. Nebūs līgumu ar albumu ierakstīšanas grafiku. Ja negribi ierakstīties šogad, tad vari to nedarīt. Manuprāt, mēs katrs zinām grupas, kuras senāk izdeva labus albumus, bet pēdējie ir draza.

Edgars: Man liekas, vienmēr būs cilvēku daļa, kura alks savās rokās paturēt grupas disku, bet pēc tam tā vai tā to albumu neklausīsies. Nekad dzīvē nebūs iespēja izpatikt visiem. Ja tu patīc visiem, tu nepatīc nekam! Mēs arī domājām, kādā formātā albumu izdod – ir iespējams disks, vinila plate, flash atmiņa, taču galvenais jau ir saturs, kas mūsu klausītājiem patiks, neatkarīgi no izmantotā formāta.

Kārlis: Es tikko aizdomājos par disku kā formātu, kas šobrīd šķiet maznozīmīgs. Man liekas, ka drīz mēs atgriezīsimies pie līdzīgas situācijas kā pirms 30 gadiem, kad CD nomainīja vinilu, un vinilam parādījās milzīga pievienotā vērtība. Tagad, kad viss kļūst aizvien digitālāks, manuprāt, kompaktdisku renesance vēl būs gaidāma!

Artūrs:  Mūsu basists Edgars ir plašu fanāts. Viņš ir visu savu paziņu krājumus pārskatījis, lai tajos atrastu plates. Tā ir manta! Atceros, ka uz pagājušo dzimšanas dienu es viņam uzdāvināju „Alice in Chains” plati. Disks ir disks, bet kad tu ieraugi plati!

Kārlis:  Tu vari arī to arī neatskaņot, tāpat skaisti uz skapja izskatīsies!

Ja esam sākuši runāt par pagātnes formātu vērtībām, mēs varētu atcerēties laiku pirms sešiem gadiem, kad jūs uzsākāt savas mūziķu gaitas. Kas bija jūsu stimuls spēlēt?

Edgars:  Man patika pats spēlēšanas process, savi pirksti, rokas un skaņa, ko tās spēj radīt. Man ir liela laime šo sešu gadu laikā satikties ar cilvēkiem, kas domā tāpat.

Andrejs: Parasti grupās ir cilvēks, kurš daudz grib darīt, bet pārējie negrib neko darīt.

Edgars: Jā,paŗējie sēž un urbina degunus. Ja nav kopēja kaifa, tad darbība ir bezjēdzīga. Mēs spēlējam tāpēc, ka mums patīk .Mums mūzika ir dārgs hobijs. Ja, aizbraucot uz mēģinājumu, man ir jājūtās slikti, tad kamdēļ tas ir vajadzīgs?

Pirms sešiem gadiem jums noteikti ir bijušas ilūzijas. Kā tās ir transformējušās realitātē?

Andrejs: Personīgi man nebija nekādu ilūziju. Klasesbiedrs uzaicināja spēlēt grupā, mēģinājumos satikāmies un spēlējām

Kārlis: Kurš nav gribējis 16 gados būt pasaulsavens rokstārs?

( iestājas klusums )

Jūsu spligtākais zvaigžņu mirklis?

Kaspars: Kad savās rokās turēsim mājas apstākļos iespiesto pirmo disku, tad varēsim runāt par grupas „Pūķa Gars” zvaigžņu mirkli.

Arturs:  Piekrītu. Atgriežoties laikā pirms sešiem gadiem, es atceros, ka sākumā nezināju, kur ģitāru var nopirkt. Tu esi mazs knariņš, ko tu no tā visa saproti? Tu dzīvojies savā nostūrī,pats savā nodabā, tu nezini, kur Rīgā ir mūzikas instrumentu veikals. Tad mans klasesbiedrs nopirka ģitāru. Viņš man piezvanīja, ieslēdza ģitāru, un klausulē atskanēja kaut kāds troksnis. Es biju sajūsmā! Vēlāk viņš man parādīja, kur ģitāras var iegādāties.

Vai jūs var saukt par vidējo paaudzi vai tomēr vēl jūtaties kā jaunākie?

Kārlis: Nē, vairs neesam jaunākie. Tagad jaunākai paaudzei ir pavisam citas tendences.

Artūrs: Rūdolfs Ozols ir jaunākā paaudze

Kārlis: Bet viņš garā ir tik pat vecs kā mēs.

Edgars: Ir mūziķi, kas gadu ziņā ir pavisam jauni, piemēram, Jēkabs Zemzaris, tomēr viņš ir mūsu paaudze. Otru viņam līdzīgo neatradīsi.

Kārlis: Esmu daudzus jaunos un drošos ierakstījis. Ir vismaz divas lietas, kas raksturo jauno paaudzi.  Pirmā, viņus saista pavisam cita mūzika – ātrāka, agresīvāka: „new age mega heavy metalcore pop sex” – ko vairs nevar definēt. Viņiem patīk tehniskāka, sarežģītāka un intensīvāka mūzika. Otrkārt, atšķirībā no mūsu paaudzes, viņiem jau no paša sākuma ir plašākas iespējas mācīties. Tāpēc bieži vien līmenis ģitāru spēlējot tikai divus gadus ir augstāks nekā ģitāristiem pirms desmit gadiem.  Atliek atvērt youtube.com, kur, skatoties video, vari pavadīt visu atlikušo mūžu. Jā, vēl ir trešais variants – grupa nemāk spēlet, neko  nezina, bet grib patikt meitenēm.

Vai jūsu izpildīto mūziku var definēt?

Kārlis: Metāls

Andrejs: Nevajag neko definēt, jo tā tu sevi ierobežo.

Kaspars: Reiz tikām nodēvēti par post grunge

Edgars: Gustavs Terzens mūs ieskaitīja kategorijā hard’n’heavy.  Mums pašiem nav ambīciju skanēt līdzīgi kādām konkrētām grupām. Nevis nosakot konkrētu skanējuma stilistisko mērķi, bet gan saliekot kopā dažādo grupas mūziķu – manas, Kārļa, Andreja visdažādākās idejas ir izveidots mūsu albums.

Kaspars: Arī mūsu albums ir stilistiski plašs. Ja mēs ar savu veikumu iekļūsim vēsturē, tad vēsturnieki domās tam stilistiko nosaukumu. Mums ir vienalga, vai mūs sauc par roku vai iedala jau grunge kategorijā. Svarīgākais ir spēlēt.

Kārlis: Man arī šķeit, ka precīzi definēt mūzikas žanru ir nekorekti. Tas man atgādina situāciju ap 2000. gadu, kad katrai grupai žanrs bija definējams ne mazāk kā septiņos vārdos.

Edgars: Latvijā mūziku var iedalīt trīs daļās: visiem labi pazīstamās grupas un izpildītāji, tad ir savu vārdu nostiprinājušās grupas kā „Sanctimony”, „Huskvarn” un viss pārējais, tajā skaitā arī mēs esam – underground. Un tomēr visas grupas, lai kā viņas sevi nevēlētos definēt, vienmēr būs unikālas. Nu, Latvijā ir tikai viena grupa, kas skanēs kā „Relicseed”, viena grupa, kas skanēs kā „Pūķa Gars”.  Bija „The Blackout”, kas arī savā jomā bija vienīgie.

Kārlis: Dalījums žanros ir nevajadzīgs. Ir zudusi vēsturiskā tendence – metālisti sit pankus, reperi sit metālistus un tā tālāk, situācija, kad viens pret otra viedokli nostājās kareivīgās frontēs.  Žanru robežas pārklājas, precīzāk – tās vienkārši izplūst. Rozā ir jaunais melnais! Katram otrajam metālistam apģērbā ir kaut kas rozā.  Vairs nav svarīgi, esi tu panks vai metālists. Mūzika beidzot ir mūzika nevis ir cīņa par kaut kādām vērtībām: Mēs spēlēsim smagu metālu, lai reperi apd****os. Vairs tā nav!

Artūrs: Jā, braucu mašīnā, skanēja Gustavo: „Stabs, stabs…”. Man patīk!

Kādus novērojumus jūs šo gadu laikā esiet izdarījuši par saviem klausītājiem? Kas ir jūsu mērķauditorija?

Edgars: Rīgas bāros un klubos ir ļoti dažāda klausītāju auditorija. Savos koncertos neesmu redzējis 13 gadus vecus bērnus. Mēs sekojam principam, nespēlēt tik daudz, lai klausītājiem būtu apnikuši. Tāpēc pēdējā laikā esmu dzirdēji vairāk jautājumus:  Kad būs? Kad spēlēsiet? Domāju, ka Rīgas koncerts Studentu klubā būs labi apmeklēts.

Savdabīga fanu uzskaites sistēma ir grupas profils portālā draugiem.lv. Un tomēr, fanu skaits objektīvi neparāda grupas popularitātes situāciju.

Andrejs: Daļēji. Fanu skaits parāda grupas stāžu – jo ilgāk tā spēlē, loģiski, jo vairāk tai ir klausītāju

Kārlis: Grupas tiek krātas kaudzītē. Arī es grupai „Fight fire” (Andreja pirmā grupa) esmu pieteicies fanos, jo tajā konkrētajā dienā, studā man likās, ka viņi skan forši. Bet vēlāk uz pāris gadiem par šo grupu aizmirsu. Tas ir kā uz grupas naglas uzspraust savas balss lapiņu. Tas absoluti nenozīmē nekādu lojalitāti. Vajadzētu uztaisīt uzticamo fanu filtru – nedēļā visamaz 2 reizes ir jānoklausās grupas dziesma.

Kaspars: Ar „Pūķa gars”  draugiem.lv portāla priekšrocības izjutām, spēlējot garāžas dueļu sacensībās. Cilvēki tika informēti un arī atnāca! Jo vairāk cilvēki ir pieteikušies grupas fanos, jo lielāka iespējamība savāk pilnu zāli.

Arturs: Fanu pulka augšanu iespaido fakts, ka kopā turamies mēs – daudz draudzīgu grupu. Mums ir kopējas intereses un mūzikas gaume. Tāpēc ir liels prieks aiziet uz čoma koncertu!

Muzikāli draudzīgākais no visiem, šķiet, esi Tu, Kārli. Kas rosina Tevi ceļot no vienas grupas uz otru?

Kārlis: Ja man būtu jāraksturot šajos sešos gados sakrātā muzikālā pieredze, kuras laikā esmu spēlējis visu savu draugu grupās, tad droši vien to varētu saukt: „ no kules rādīšanas līdz kolektīvam metālam”. Viss sākās kā liels tusiņš, bet beigās ir nostiprinājušās konkrētas grupas. Ir izveidojušās saites, kas to visu stingri tura kopā.

Edgars: Arī mums laika gaitā muzikālais virziens ir tapis skaidrs. Nav vairs ilūziju, ne šaubu.

Kārlis: Virzienu nav jāierobežo ar klišeju palīdzību. Ja Tev ir skaidrs savs mērķis, tas nenozīmē, ka tā sasniegšanā vienmēr izmantosi vienus un tos pašus līdzekļus, rakstīsi dziesmas līdzīgas „Pēdējais vergs”.

Arturs: Man tā „klingel klangel” grupa (domāta „The Trigger”) ir nozīmīga pieredze. Pirms tam ilgu laiku biju spēlējis kopā tikai ar diviem cilvēkiem – Edgaru un Krišjāni.  Es zināju, ko no viņiem gaidīt. Jau sešus gadu garumā ar viņiem esmu ticies, ja ne katru nedēļu, tad vismaz reizi mēnesī.  Spēlēt ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem ir forši. To es ļoti izbaudu.  Tas, kas bija „klinglelos”, bija unikāls! Es sapratu, ka negribu ne ar vienu citu spēlēt!!!

(skaļas smieklu ovācijas)

Andrejs: Tad tev ir paveicies. Manā pirmajā grupā vienīgais, kurš gribēja spēlēt, biju es! Otrajā grupā bija jau divi cilvēki – es un ģitārists. Nevarējām atrast pārējos. Tad es pievienojos  „Relicseed”.

Kārlis: Principā, Muciņ, tu tagad pateici, ka ar mani un Andreju kopā spēlēt ir sūdīgi.

Arturs:  Nē, ar jums kopā spēlēt bija forši. Mēs tikai nevarējām saprast, ko vienam no otra gaidīt. Tie mēģinājumi…

Kārlis: Mēs visi gaidījām, ka kāds visu izdarīs otra vietā.

Arturs: Esmu tiešām pateicīgs, ka man ir trīs cilvēki, ar kuriem kopā es patiešām varu spēlēt. Es novēlu Šteinmanim piedzīvot to pašu!

Kārlis: Ja izjūk grupa, nenozīmē, ka pazūd enerģija,kas tālāk varētu materalizēties mūzikā. Izjūk grupa „B”, es aizeju tālāk, pie „R”. Galvenais ir „metināt”!

Arturs: Mūzika ir ļoti intīma lieta! Mēdz apgalvot, ka zobi ir intīma lieta. Tā kā es tos taisu ikdienā, par to es nekad nebiju aizdomājies. Viens, divi zobi. Es uzreiz redzu, starp kuriem zobiem ir šķirba. Mūzika ir intīma lieta, grupas mēģinājums ir intīms process!

Edgars: Šo sešu gadu laikā kopā ir savākušās grupas  „Relicseed” un „Pūķa Gars” , arī „Rebel Riot”, kurām ir vienādas  muzikālās intereses, gan spējas. Tāpēc bieži vien, meklējot jaunu dalībnieku, ir ārkārtīgi grūti piesaistīt cilvēku no malas. Vieglāk ir paņemt cilvēku no labi zināma čomu grupas

Kārlis: Tāpēc grupai „Varavīksnes Stallis” joprojām nav basista.

Edgars: Arī ar grupu „SIA Radikal” ļoti meklējām bundzinieku un basistu. Tika rīkotas noklausīšanās. Tas bija patētiski! Protams, mēs nekad nevarēsim visi spēlēt kopā vienā grupā, taču kodols ir izveidojies.

Foto: Līga Vītola

Read Full Post »

Mākslai un mūzikai latviešu nacionālās pašapziņas apzināšanā un formulēšanā ir liela nozīme, lai gan pēdējos gadus mazām ir kļuvusi mazāk dzirdama. Tas gan nenozīmē, ka būtu pavisam izzudusi. Tā pagājušajā piektdienā manam vērtējumam tika uzticēts grupas “Relicseed” jaunāko ierakstu apkopojums.Grupa “Relicseed” aizsākumi ir meklējami 2004. gadā, spēlējuši dažādākos festivālus, ieturējuši pauzi, šajā gadā mūziķi, pēc klausītāju pieprasījuma, beidzot nolēma ierakstīt albumu.

Runājot par “Relicseed”, būs cilvēki, kas īgni norādīs uz grupas vislielāko ietekmi “Metallica”. Šo faktu “Relicseed” līderis Edgars Rakovskis nenoliedz, norādot, ka “Metallica” ir viņa vislielākie skolotāji. “Relicseed” dziesmu struktūra ir daudzveidīga – tiek mainīts temps, metālam raksturīgais monotonisms mijās ar instrumentāli sarežģītiem solo, bet dusmas ar nostaļģiju. Piemēram, dziesmu “Sapnis” ievada bez maz akadēmisks ģitāras un vijoles duets, kas pāraug niknā thrash metālā. Edgars piemin, ka iedvesmu labprāt iegūs arī no klasiskās mūzikas dižgaru darbiem. Viņš esot muzikāli atvērts, vien šlāgeris, jā šlāgeris viņam neesot izprotams. Lai gan dziesma “No rītiņa” varētu tikt apzīmēta kā metāla šlāgerītis. Dziesmā asprātīgi tiek savienots draiskulīgs “um pa pa” ar smagiem ģitāras rifiem, kas liks pasmaidīt visgrūtākajā rītā.

Dziesmas “Slaucējs Smalkjūtīgais” un “Dieva simdroms” tekstuāli ir jūtama “SIA Radikal” , kur Edgars ir solo ģitārists, ietekme. Arī “SIA Radikal” thrash metāla tekstos ir sabiedriski aktuālo, politisko norišu kritika – tieša, konkrēta un bez aplinkiem. Bet  “Relicseed”  raksturīgi ir dusmas ietērp epitetos – tā dziesmas “Pēdējais vergs” un “Bailes” nešaubīgi ir labi zināmas latviešu smagās mūzikas klausītājiem, esot “Relicseed” lielākie hīti. Un tomēr, nav jau tā, ka “Relicseed” tikai “zāģē”. Balāde “Sauruna”, kas ir veltījums mūžībā aizgājušam draugam, rosinās aizdomāties par sev tuvajiem. Manuprāt, albuma izdošanās lielā mērā būs atkarīga no dziesmu kārtības. Grupas mūzikas daudzšautība zināmā mērā varētu traucēt saglabāt viena kopuma sajūtu.

Šajā gadā “Relicseed” ir plānoti vairāki koncerti. Tuvākais no tiem 15.oktobrī festivāla “Bildes” ietvaros. Ir plānoti arī prezentācijas koncerti, tuvākais no tiem Studentu klubā, novembra sākumā. Šobrīd galvenā grupas rūpe ir albuma taustāmās versijas finansu tāme. Izdot CD mūsdienās joprojām nav lēts prieks. Tāpēc bieži vien gatavi ieraksti apput un zaudē aktualitāti, kamēr tiek krāta nauda to iespiešanai. “Relicseed” zina, ka ir iespējams labākās variants.

http://www.myspace.com/relicseed

Foto: Indra Kļaviņa

Read Full Post »

Bāra Rock n Riga Garāžu grupu dueļi pamazām tuvojas finālam. Kopš Gustavs Terzens vairs nav bāra menedžeris un seja, dueļu noskaņa ir mainījusies.  Pirmo 1/2 finālu vadīja Juris Lasinskis, kura grupas “Zig Zag” dziesmas kaverversija bija jāizpilda abiem pusfinālistiem “Relicseed” un “Blacksmith”, pirms tam auditoriju iesildot ar savām orģinālkompozīcijām.  Taču pats duelis šajā piektdienā palika otrajā plānā, jo 4.jūnijā klātesošie iepazinās ar visām lielajām kļūdām, kuras ir spējīgs pieļaut vakara vadītājs.  Būtībā Lasinskis tika izšvilpts.  Patiesībā šī reakcija neizbrīnija, jo dueļi visnotaļ ir Gustava Terzena “izaudzinātie bērni”. Pretrunīgā, bet sirsnīgā namatēva Terzena klātbūtnes trūkums bija nenoliedzams.

Abas 1/2 fināla grupas, manuprāt, bija pietiekami vienlīdzīgi pretinieki. Lai arī atdevu savu balsi par “Relicseed”, nevarēju nejust “Blacksmith” mūziķu savstarpēji labo saspēli un skatuves harizmu.  “Zig Zag” dziesmu abas grupas bija pilnīgi pārveidojušas savā rokrakstā, godīgi sakot pat neatpazinu orģinālmeldiņu. Visu izšķīra trešais raunds, kur viennozīmīgi labāki bija “Relicseed”, kas Boba Dilana dziesmu “Knocking on Heavens Door” bija aranžējuši, kamēr “Blacksmith” to izpildīja bez maz viens pret viens. Taču klātesošajām meitenēm bija cits viedoklis. Šoreiz sieviešu vokāla augsto toņu spalgums atnesa uzvaru grupai “Blacksmith”. Fināls – 18.jūnijā!

Foto: Indra Kļaviņa

Read Full Post »

%d bloggers like this: