Feeds:
Ziņas
Komentāri

Posts Tagged ‘mūzika’

2013-03-22-kafejnicas-leningrad-jubilejas-plakatsPiecgades plāna izpildes svinības Vecrīgā, Kalēju ielā 54, ritēs no 20. līdz 24. martam. Dzērienus, mūziķu akustiskās uzstāšanās, dīdžeju priekšnesumus, dzejas lasījumus un vizuālo mākslu Rīgas alternatīvās kultūras meka Leningrad kopš 2008. gada pavasara piedāvā baudīt padomjlaika dzīvokļa atmosfērā, ļaujot apmeklētājiem justies kā desmitiem gadu sena saviesīgās dzīves epicentra daļai. Piecu gadu jubileju kafejnīca marta beigas atzīmes savās telpās — ar piecu dienu svētkiem, kur skanēs gan hiphops un regejs, gan, protams, visdažādākais rokenrols.

 

Trešdien, 20. martā, no 20:00 uz hiphopa ballīti aicina apvienība Kreisais krasts (http://www.kreisaiskrasts.lv/). Tās dalībnieks programmas veidotājs Dairis uzsver: vakara noskaņai vispiemērotākais apģērbs ir treniņtērps. Visu trešdienu kafejnīcā paredzēta garšīga cena rumkolai.

 

Ceturtdien, 21. martā, 20:00 uz jautru, teatrālu šovu aicina somu muzikālā apvienība La Sega Del Canto (http://www.youtube.com/watch?v=RarnJ0wAiUc), kas piedāvā ar smaidu paraudzīties uz popmūzikas zelta fondu. Europe, Frenka Sinatras un citu slavenību skandētās melodijas viņi meistarīgi izspēlē neparastos aranžējumos, kuros soloinstrumenta lomā ir visparastākais malkas zāģis. Ar Ziemeļeiropas urbāno regeju vakaru turpinās pašmāju apvienība Apofeoz Sound System, bet visu pārējo nakti par dejām septiņdesmito rokmūzikas garā gādās DJ Arturs Mednis.

Kroga vīnzinis ceturtdienas vakarā iepazīstinās ar jaunumiem Leningrad vīnu piedāvājumā, ko varēs nogaršot par īpaši draudzīgu cenu.

Piektdienas, 22. marta, vakarā 21:00 ar akustisku koncertu sāks grupa HMP? (http://www.hmpband.com/), turpinās Rīta stienis (http://soundcloud.com/r-ta-stienis) – pēdējos gados visskaļāk sevi pieteikusī jaunā latviešu punk apvienība, dzīvo uzstāšanos programmu neilgi pirms pusnakts noslēgs pasaules slavenākā alkoroka apvienība un skanīgākās mūzikas virtuozi Radio Leningrad. Visu nakti par gaumīgām dejām gādās DJ Uldis Rudaks. Gaidāmas viskija akcijas un citi pārsteigumi.

Sestdien, 23. martā 21:00 Rock’n’roll&Blues vakarā uz kroga improvizētās skatuves kāps atraktīvais un aizrautīgais latviešu rocabilly kolektīvs Persiku raķetes (http://www.draugiem.lv/thepeachrockets/). Blūzpanku polārās nakts melnumā piedāvās suģestējošie somu White Stripes – ģitārista un bundzinieka duets Black Magic Six (http://www.youtube.com/watch?v=PAcgAC-9BXg), kuru harisma, nevaldāmā enerģija un spēja ar minimāliem līdzekļiem panākt maksimālu efektu jau sešus gadus pulcē sajūsminātu klausītāju pulkus spontānās ielu uzstāšanās reizēs un klubu koncertos vai visā Eiropā – no Donavas līdz Reinai. Par godu somu viesiem kafejnīca aicina uz fisu šotu vakaru – iespēju nobaudīt ziemeļvalsts nacionālo stipro dzērienu – degvīnu ar lakricas un mentola garšu –, bet nakti ar mūziku no rokenrola jaunības laikiem turpinās DJ Johnny B Good un DJ Ma.Be.

Svētdien, 24. martā 18:00 Leningrad aicina uz Henrietes Dolgovas fotoizstādes atklāšanu. Ekspozīcija ļaus izbaudīt analogās fototehnikas šarmu, aplūkojot dažādiem tematiem veltītus krāsainus un melnbaltus attēlus, kas tapuši ar pagājušā gadsimta vidū ražotiem aparātiem. Svētdienas mierīgo noskaņu kuplinās Artura, Morisona, Edžiņa un citu solomākslinieku akustiski priekšnesumi. Gaidāms arī muzikāls pārsteigums no Riharda Šešo, svētdienai atbilstoša mūzika no DJ Ma.Be un iepazīstināšana ar jaunumiem kafejnīcas alus piedāvājumā.

Info atsūtīja: https://twitter.com/mrserge

Advertisements

Read Full Post »

Vakar aizrautīgi lasīju komentārus, veltītus pašmāju mūziķiem, viņu jaunradītajiem video klipiem un gaidāmajiem koncertiem. Emocionālo un vispārināto leksiku centos neņemt galvā, pieņemot, ka vidusmēra cilvēka vārdu krājums nav tik niansēts kā cilvēkam, kas ikdienu pavada rakstot. Bet vispārējās tendences šie robustie viedokļi atspoguļo visprecīzāk.

Latvijas klausītājs populāro mūziku redz – raibajās smalko aprindu slejās vai TV šovos, nevis dzird vai ieklausās. Kā gan?! No skolu programmām mūzikas stunda kā mazsvarīga tika izsvītrota jau pirms desmit gadiem. Jaunā klausītāju paaudze mācas ar interneta – youtubē un bandcampā , vidējā jaunumus uzzina no birojā vai maršrutniekā vai aiz sienas skanošā radio.

Kamēr medijos ļoti tiek runāts par Latvijas dizaina unikalitāti, televīzijā raidījumi meklē ‘’Latvijas garšu’’, bet skaņa tiek atstāta novārtā vai piesauktas gadiem pārbaudītas vērtības – Dziesmu svētki un Elīna Garanča, kas, protams, ir laba atbilde un ļauj iziet no situācijas, bet…neatbild uz jautājumu.

Vēl ir jāsaprot jēdzienu izpildītājs un mūziķis kopīgais un atšķirīgais. Kamēr izpildītājs kā hameleons pielāgojas modes tendencēm, mūziķis plēš savu dvēseli pušu. Kamēr vieni sevi realizē kā radošo industriju uzņēmumu, otri, tikpat talantīgi, varbūt vēl vairāk, savas muzikālās izpausmes pieskaita pie brīvā laika pavadīšanas veida, klusītiņām rada šedevru. Vieni nesaista sevi ar tiem otriem, tie otri ar pirmajiem. Lai gan patiesībā – abi ir labi, tikai dažādās situācijās, laikā un vietā.

Eirovīzija ir savdabīgs katalizators latviešu popmūzikas spējām. Velkamies pa pēdējām vietām – nuu, mēs jau nemākam radītu mūziku, tikai atdarināt, kopēt…la, la, la. Ja sākotnēji Eirovīzija bija labs atspēriena punkts, tad šobrīd tas mūziķa biogrāfijā ir liels kauna traips. Tiksi pieķerts bez krūštura, parunās un aizmirsīs. Būsi piedalījusies Eirovīzijā – zāģēs vēl turpmākos 10 gadus. Varētu padomāt, ka Eirovīzija ir gada lielākā skate, Parīzes modes nedēļas nozīmīgumā.

Bet patiesībā ir jārunā par kvalitātes celšanu. Un lielā mērā šis jautājums ir atkarīgs no klausītāju izglītības līmeņa. Jo prasīgāks klausītājus, jo cītīgāks izpildītājs, mūziķis un šovmenis. Tomēr pompozitāte, baloni un konfeti šobrīd ir augstāka prioritāte nekā skaidra dikcija, asprātīgas mūzikas apdares, saturs. Lai gan – ‘’Instrumenti’’ savu klausītāju ir izaudzinājuši, dodot skaistas bildes un sintezējot mūzikas iespējas. Un, re, nonāku pie tā – nekas šajā pasaulē nav viennozīmīgi. Tas attiecās arī uz Latvijas mūzikas dzīvi.

Read Full Post »

Nedaudz par LMIGB 2010

Vakar Nacionālajā teātrī notika 15. Latvijas Mūzikas ierakstu gada balva. Ceremonijas rezultāti mani pamatīgi ir motivējuši papildināt savu ierakstu kolekciju, piemēram, ar Vestarda Šimkusa un Pētera Vaska „Gadalaikiem”, Xylem Trio „In the Mood of Giya Kanchelli”, arī Auļus “Etnotranss”. Praktizēju, ka ierakstus pērku pēc uzstāšanās noskatīšanās. Pēdējā laikā nākas secināt, ka akadēmiskie mūziķi savā radošumā un inovācijās pamatīgi pārspēj popkultūras izpildītājus, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, ir spējīgi tiem nocelt auditoriju – vislabākais piemērs ir grupa “Instrumenti”. Ceremonijas ietvaros grandiozs bija Xylem Trio un kora “Maska” priekšnesums. Laiks mainās, progresīvi domājošā klausītāju daļa ir guvusi izpratni, ka arī akadēmiskā, tā arī tautas un eksperimentālajā mūzikā var gūt līdzvērtīgu estēstisko baudu, tomēr Gada balvas koncerts lieliski parādīja Latvijas mūzikas dzīves nevienmērīgumu. Ir mākslinieki, kas neskaitāmas reizes sevi atražo.  Bet augšas un lejas izdaiļo ainavu,  vai ne?

Attiecībā uz rezultātiem, manuprāt, tika apbalvots strādīgums, orientācija uz mērķi, aktivitāte, kas ir stabils darba kvalitātes pamats. Mūsdienās skaņu nesējā fiksētais muzikālais materiāls iet roku rokā ar mākslinieka ikdienas darbību. Vienpatis, kaut arī ģeniāls mūziķis, var diennaktīm sēdēt studijā, radot nākotnes mūziku, ja viņš laicīgi savu darbu neatklās, tad agri vai vēlu tiks iedzīts no saviem mazāk talantīgākajiem, bet aktīvākajiem kolēģiem. Kuram būtu jābūt šo apslēpto pērļu zveiniekam? Redz, ,menedžeris ir biznesmenis – tam ir izdevīgāks jau gatavs produkts. Iespējams, šis būtu kritiķu – melomānu darbs.

Foto: Vladislavs Punculs (easyget.lv)

Read Full Post »

Februāra nogalē durvis vērs “Kamadena” mākslas telpa, kur turpmāk regulāri notiks pašmāju un ārzemju mūziķu koncerti un būs vieta visa veida radošajām izpausmēm, kuras idejiski vieno sirsnība, pozitīvs un labestīgs vēstījums. 

“Kamadena” mākslas telpas atklāšana notiks 25. februārī plkst. 19.00 ar īpašu atklāšanas koncertu, kurā piedalīsies Igo, Goran Gora un Valdis Atāls. Gan atklāšanas svētkos, gan ikdienā “Kamadena” māksla telpa būtiski atšķirsies no citām koncertu vietām Rīgā, dodot pilnīgu brīvību mūziķiem un māksliniekiem improvizēt un veicinot  radošus eksperimentus publikas klātbūtnē. Koncerti iecerēti kā vakarēšanas brīvā gaisotnē, kur mūzika un māksla mijas ar sarunām un atziņām. 

Plānots, ka “Kamadena” māksla telpā savas radošās izpausmes varēs realizēt teju visu žanru un novirzienu mūziķi, ja vien viņu daiļrade ir pozitīva un no agresijas brīva. Koncerti notiks katru nedēļu, ar laiku tos papildinās arī cita veida sarīkojumi – dzejas vakari, mākslas darbnīcas, lekcijas un citi lietderīgi pasākumi. Nākotnē iecerēts arī veidot unikālus dažādu mūziķu kopprojektus – improvizācijas koncertus. 

Uzsākot regulāro sezonu, 4. martā “Kamadena” māksla telpā uzstāsies Igo akustiskā skanējumā ar dziesmām no  “Ieelpots” un ,,Uguns”programmām.  11.martā muzicēs Ieva Kerēvica un ģitārists Aleksejs Liapko no Pēterburgas.  25. martā ar īpašu koncertu uzstāsies lietuviešu mūziķe Alīna Orlova.

“Kamadena” mākslas telpa” atrodas Rīgā, Lācplēša ielā 12. 

Read Full Post »

Gada nogale rosina cilvēkus apkopot izdzīvotos notikumus. Es gan neesmu laba atskaišu rakstītāja. Pirmkārt, objektīvam vērtējumam mana 2010. gada apskatīto notikumu bilance tomēr būtu pārāk īsa. Nebēdēju, jo kvalitāte vienmēr ir labāka par kvantitāti. Otrkārt, apkārtējai videi, pašsajūtai un konkrētajam mirklim ir svarīga nozīme viedokļa formulēšanā.  Steigā, nogurumā un intelektuālā slodzē labāk ir paklusēt, nevis vērtēt.  Un tomēr – spilgtākie iespaidi 2010. gadā:

Gada albums: „Mona De Bo” – „Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi”. Tas ieturēts down tempo un drone stilistikā, manā disku aparātā tas nepārtraukti skanēja  mēnesi no vietas. Drone var būt psiholoģiski baiss skanējums, bet „Mona De Bo” albumā bija ierakstīta mirkļa impresija, atgādinot akadēmiskās mūzikas avangarda eksperimentus. Drone piesmakušajās skaņās lielākoties izskanēja arī atlikušais 2010. gads. Iedvesmu smēlu, klausoties „Earth” daiļradi, lasot par 20.gadsimta avangarda dižgariem  Štokhauzenu, Keidžu. Iedvesmojoša bija izrāde „Partitūra ekosistēmai” festivālā „Homo Alibi”. Izrādē, meklējot skaņu robežas, mūziķi Maksims Šenteļevs un Jēkabs Nīmanis atklāja savas apziņas robežas.

Gada festivāls – „Laba Daba”. Lieliska setliste, lielisks laiks, lieliska publika tīkamā skaitā – festivāls apvienoja mūzikas cienītājus nevis patērētāju izklaides tīkotājus. Festivāla laikā atklāju arī agrā rīta mūzikas klausīšanās sirreālistiskos aspektus. Neparastās sestdienas nakts vistumšākā stunda, neilgi pirms saullēkta, smadzenes ir pielāgojušās miega stāvoklim, radot tīkamu apziņas skaidrību, kas saasina uztveres spējas. Tā „BigBand” festivāla ietvaros spēlēja tikai pašiem izturīgākajiem, kas lietus izmērcētajā zālē, skatuves gaismu apgaismoti, sagaidīja saullēktu. Neaizmirstamas sajūtas! Iepriekšējo rītu biju sagaidījusi savā pirmajā „Gas of Latvia”  koncertā, taču Andžona un viņa biedru Katrīnas Neiburgas un Oskara Poikāna darba spēks bija dzirdams festivāla „Skaņu mežs” ietvaros. Viņi spēlēja pirmie,  jau pašā sākumā patērējot lielāko daļu no klātesošo ovācijām.

Iedvesmojošākie latviešu mākslinieku koncerti šogad bija saistīti ar albumiem un jubilejām. Grupas „Skyforger” albuma „Kurbads” prezentācija Sapņu fabrikā bija tiešām labi apmeklēti svētki. Lika aizdomāties, ka „Skyforger”  ir pārāvuši stilistiskās robežas – tas nebija vienkāršs metāla koncerts, bet gan uzvedums!  „Latvian Blues Band”  dzimšanas dienas koncerts apliecināja, ka pašmāju mūziķos Amerika ir koncentrētā daudzumā. Bet Gustavo tūres noslēgums „Arēnā Rīga” bija reāls piemērs, ka strādājot sapņi kļūst realizējami!

Šogad ārzemju viesu koncerti mani saviļņoja daudz mazāk.  Arī skaitliski tie bija daudz mazāk nekā citus gadus. Rīgā otro reizi koncertēja „Metallica”. Izrādījās, ka mana „ceturtā reize” metāla grandu koncertā bija no sirds. Gaismas, lāzeri un koncerta dinamika transformēja „Arēna Rīga” telpas izjūtu. Realitāte uz divām sundām bija tikai un vienīgi „Metallica”, un tad vēl uz divām, kamēr sajūsma mazinājās. Unikāls bija grupas „Weedeater” koncerts festivāla „Metalshow” ietvaros. Grupa spēlēja stoner doom, un kā viņi to darīja! Līderis Diksijs, kurš pirms uzkāpšanas uz skatuves teju turējās kājās, rokās paņēmis savu basa ģitāru visā nopietnībā atdevās mūzikai – raupjai, pēcreibuma agonijai. 2010.gadā piepildījās mans bērnības sapnis – Rīgā koncertēja itāļu popzvaigzne Eros Ramazzotti. Lai gan no viņa tautiešiem esmu dzirdējusi, ka Ramazotti nebūt nav labākais Itālijas popmūzikas etalons, man Erosa koncerts bija labākais dzirdētais popkoncerts. Laikam pūkainās bērnības nostaļģijas dēļ.

Gada jaunatklājumi: labākās balss īpašnieks – Kaspars Vēvers, bet  jaunā grupa „Black Apple Market”. Kasparam ir zema,spēcīga, tembrāli daudzkrāsaina, emocionāla balss. Attieksme – pozitīva un draudzīga, kas 2010.gada laikā viņam ir ļāvusi saklausāmi progresēt. Skatuves izjūta – pārliecinoša un droša, vizuālajai atbilstībai arī nav ko iebilst. Nākotnē jānovēl vēl nesatricināmāku stabilitāti. Arī „Black Apple Market”  solists Miķelis Putniņš ir apveltīts ar ļoti patīkamu balss tembru. Uz skatuves Miķelis acīmredzami atdodas mūzikai, tā plūst no viņa. „Black Apple Market” mūziķi viens otru sajūt bez vārdiem. Ļaujiet viņiem iespēlēties un dzirdēsiet, kā skan patiesuma saliedētība!

Protams, 2010.gads atnesa arī spilgtas vilšanās. Saskumu, jo festivāla „Metalshow” nespēlēja grieķu metālisti „Rotting Christ”, jo īpaši tāpēc, ka viņu jaunākais albums „Aealo” ir ļoti izdevies, un dzīvē būtu skanējis vēl pamatīgāk. Rudenī atgriežoties Eiropā, grieķi tālāk par Poliju netika. Žēl. 2010. gadā pārdomas manī radīja ekstrēmie smagās mūzikas stili un, galvenokārt, to klausītāji. Pirmais mēģinājums klātienē iepazīt noise man beidzās ļoti negatīvi, tāpēc šaubos, vai maz kādreiz apmeklēšu šāda veida koncertus. Šķiet, ekstrēmie mūzikas stili ir kā noslēgtas interešu grupas, kuras nav ieinteresētas diskustēt. Nesaproti – pati vainīga!

Ja tā labi padomātu, nešaubīgi ar saglabājamām 2010.gada atmiņām varētu pierakstīt vēl vienu lapu. Taču gari lasāmgabali acīm nav diez ko tīkami. Pēc 2010. gada atkal nācās secināt, ka būt klausītājai ir ļoti nogurdinošs porcess. Ir jāmeklē arvien jaunas tehnikas mūzikas klausīšanai – var pieiet filozofiski, var koncentrēties uz atsevišķiem insturmentiem un tad uz kopskaņas veidošanos, var klausīties asociatīvi, mudinot sevi pašu turpināt dzirdēto ideju, piemēram, rakstiskā formā. Vai dzirdēto var aprakstīt? Var! Bet vai vienmēr tas ir vajadzīgs? Godīgi, entuziasms aprakstīt mūziku, aizvadot 2010.gadu, ir pamatīgi mazinājies.

Lai jums muzikāls 2011!

Foto: Indra Kļaviņa

Read Full Post »

Lai gan ierasti visi skatieni būs pavērsti skatuves virzienā, viņu jūs atcerēsieties tik pat labi kā izrādē redzēto. Lieliskais klausītājs, kas pelēkās masas efektu izmantot savā labā un vienmēr tiks ievērots. Nerealizējusies zvaigzne? Tā domā tu. Patiesībā skatuves novietojums mēdz būt tik pat relatīvs kā patiesības jēdziens. Es labi atceros to rudens vakaru, kad es pirmo reizi satiku Annu Dumpi. Tovakar DEPO koncertēja trakie somi „Knuckelbone Oskar”. Annai galvā bija platmale līdzīga Pīta Dohertija cepurei. Jā, viņa izskatījās kā londoniete. Šajā rudenī viņa beidzot par tādu ir kļuvusi, jo oktobrī devās studēt mūzikas un mākslas menedžmentu Middlesex Universitātē.

Anna pie manis ciemos ierodas piektdienas vakarā kopā ar draudzeni un jaunu tetovējumu: „Live and Let Die” , kas rotā viņas delmu pamatni un ercena formas blašķīti, pildītu ar viskiju. Sēžot uz mazā dīvāniņa, viņa sāk man negaidot atbildēt:

Tu man telefonsarunā jautāji, ko nekad nedrīkst teikt mūziķim? Es ilgi domāju par šo jautājumu. Ar mūziķiem ir līdzīgi kā ar gleznotājiem. Ja viņš būs uzgleznojis diletantisku darbu, neatbilstošās krāsas, tu taču viņam to pateiksi, ja vēlēsies būt atklāta. Tāpat ir ar mūziķiem. Ja viņš nospēlē garām, tad tu to viņam pasaki! Kā arī, vecīt, tev smird mute, apēd košļeni! Nu, kuram tu kaut ko nedrīksti pateikt? Zināma kritika ir pavisam veselīga un nepieciešama izaugsmei.

Tu pati dziedi?

Dušā. Jā, es tur dziedu katru dienu, pie tam diezgan skaļi. Uzjautrinu savus ģimenes locekļus.  

Tu mēdz dziedāt līdzi stāvot pirmajās rindās?

Jā, ir bijušas reizes pie tādām grupām kā AC/DC, KISS, Megadeth, Whitesnake un vēl un vēl… nu pie lielajiem! Agrā jaunībā ir gadījies plosīties pirmajā rindā arī pie Skyforger. Man droši vien bija 13 gadi. Kājās kerzi un uz galvas melni, izspūruši mati. Bet nu kas bijis, tas bijis. Tagad forši atcerēties. Manuprāt, ja džeki pirmajā rindā krata galvu, ņemās un purinās tad, nu labi…Lai viņiem tiek prieciņi! Savukārt, meitenes šādās situācijās man vienmēr izraisa zināmu smīnu. Bet katram savs!

Vai var teikt, ka tagad mirsi laimīga, jo esi redzējusi AC/DC?

Gan jau laimīga es miršu šā vai tā… par ko skumt? Bet listei noteikti būtu jāpievieno vēl daudzi koncerti. Protams, kad tu esi AC/DC koncertā, grūsties un svīsti pie pašas skatuves, resns polis tevi paceļ uz pleciem un Angus Jangs dejo divus metrus no tevis, tad tiešām šķiet: „Ak, Kungs, zeme atveries, es lecu iekšā! Man vairs pilnīgi neko nevajag!” Bet man vēl jāpaspēj uz daudziem koncertiem. Esmu jauna, tādēļ laiks pietiekami.

Vai tevi var saukt par 80-to gadu roka meiteni?

Sākot no piecdesmito gadu rokenrola, turpinot ar sešdesmito gadu- Britu invāziju ar „The Beatles” un „The Rolling Stones” un beidzot ar mūsdienu „Them Crooked Vultures” un „Black Country Communion”. Astoņdesmitie gadi rokmūzikā man ir ļoti tuvi, taču mana aizraušanās ir mūzikas vēsture kopumā, un jau kādu laiku es sevi neierobežoju tās izpētē ārpus noteiktām desmitgadēm. Manā ierakstu plauktā vietu atradīs gan Bon Jovi, gan Little Richard.

Kāpēc tu man asociējies ar grupu „Kiss”?

Varbūt tāpēc, ka KISS ir karstākā grupa pasaulē? Haha!  

Džīns Simonss (KISS) vai Lemijs Kilmisters (Motorhead)?

Esmu lasījusi Džīna Simonsa autobiogrāfiju, skatījusies viņa šovu un iedziļinājusies viņa darbā un pagātnē. Man viņš patīk kā personība ikdienā, kā arī es apbrīnoju viņa izveidoto neatkārtojamo skatuves tēlu. Savukārt, kā džeks kurš reāli neiespringst- atnāk, nospēlē, aiziet, un iekapā 24/7, man noteikti patīk Lemijs. Arī viņam ir savs unikālais stils, attieksme un Dieva dots nepievilcīgums, kurš šajā gadījumā nostrādā grupas labā. Motorhead nebūtu ne tuvu tik labi, ja Lemijs būtu karsts kā Deivids Lī Rots (Van Halen). Starp citu, Novembra ceru aiziet uz viņa koncertu.

(Anna ir saņēmusi īsziņu, sūtītu no nezināma nummura: „ Ko Anna dara?’’ Protams, sūtītājs ir ilgi nesatikts džeks, kas dod iemeslu jautājumam par pielūdzējiem.)

Parunāsim par pielūdzējiem! Tiek apgalvots, ka meitenēm patīk sliktie puiši!

Skaidra lieta! Meitenes piesaista neatkarīgie, patstāvīgie un dumpinieki. Tādi, kuri lieliski māk parādīt to, ka, būtībā, meitenes viņiem ir pie vienas vietas. Un tas viņas reāli uzvelk. Sliktajiem čaļiem nepiestāv iemīlēties un gaudot zem meitenes paduses. Tur visa lieta grozās tikai un vienīgi ap jautrību un izklaidi, kas ir nenormāli forši, kamēr tu esi jauns un vari atļauties psihot katru nedēļas nogali. Prātīgie džeki nāks, kad vajadzēs atslābt.

Tev kāds ir rakstījis dziesmu?

Mmjā, ir gan. Ir gadījušies jauki puiši, kuri tiešām uzraksta tā pa skaisto. Kā arī esmu dzirdējusi aizvainojuma un sāpinājuma pilnas dziesmas ar zemtekstu – man būtu vieglāk, ja tu atstieptos, dārgā. Bet jebkurā gadījumā, lai kāds arī nebūtu dziesmas vēstījums, man prieks, ka šādā veidā varu palīdzēt cilvēku muzikālajā izaugsmē. Ja kāds man ir klusībā veltījis dziesmu un vēlas man to atskaņot, es ar lielāko prieku pieņemšu arī anonīmus e-pastus.

Šāronas Osbornas biogrāfijā bija minēta epizode, kā savaldzināt fani. Balādē jānomaina sievietes vārds un katru reizi dziesma ir veltīta citai!

Mierīgi! Esmu dzirdējusi, ka Pīts Dohertijs tieši šājā elegantajā manierē savaldzināja supermodeli Keitu Mosu ar dziesmu „What Katie did”. Jo nu… meitenēm taču patīk! Neskatoties uz to vai Tu esi Keita Mosa, vai pamatskolas absolvente.

Kas, tavuprāt, ir labākā balāde?

Tagad es nosarkšu… Vispamatīgākā balāde man vienmēr ir likusies „Skid Row” dziesma „I remember you”. Riktīgi saldais, dvēseli plosošais variants ārkārtīgi pievilcīga vokālista izpildījumā. Galvenais, ka var maksimāli episki baurot līdzi. Haha.

Tu esi ieguvusi tērpu diezaineres specialitāti. Cik esmu redzējusi Tavus darbus, tie ir ar rokmūzikas ievirzi. Kāpēc, Anna, Tu joprojām neesi nevienu grupu apģērbusi?

Es labprāt ar to nodarbotos nopietnākā līmenī, bet tas prasa zināmu līdzekļu ieguldījumu no pašiem mūziķiem, laiku un diezgan lielu noņemšanos. Esmu novērojusi, ka Latvijā tas nemaz vairs nav aktuāli – izkopt kopīgu un atbilstošu skatuves tēlu. Lielākoties džeki bliež džinsās un t-krekliņos. Varbūt tam par iemeslu ir bailes kļūt smieklīgiem kūtrās latviešu publikas priekšā? Toties ir arī otra galējība, kad uz skatuves atrodas pieci cilvēki izkāpuši katrs no savas desmitgades ballītes.

Es esmu pārliecināta, ka iegūtā specialitāte man būs noderīga nākotnē, jo esmu studējusi tērpu un stilu vēsturi, kas man ļauj padziļināti izprast mūzikas un modes savstarpējo ietekmi pagātnē. Mūzika vienmēr ir gājusi roku rokā ar modi un mūziķi vienmēr ir diktējuši stilu.

Tevi var dēvēt par „slēpto” melomāni?

Dēvē kā vien vēlies. Es esmu mūzikas cienītājs un cenšos būt objektīvs klausītājs. Ja es neklausos mūziku, tad es par to lasu. Mani līdz iekšām tas tik ļoti interesē, ka es cenšos neaprobežoties ar ierakstu noklausīšanos vien. Izaicinājums ir izrakt to vēstījumu, kuru mākslinieks ir vēlējies nodot vēl pirms dziesma ir izgājusi cauri industrijas un producēšanas ceham.

Kurus albumus tu glābtu ugunsgrēka laikā vai ņemtu līdzi uz neapdzīvotas salas?

 „Led Zeppelin” – „Mothership” , tāpēc, ka šajā izlasē ir apkopotas dziesmas, kuras man ir iemācījušas dzirdēt. „Led Zeppelin” man ir kas vairāk par mūziku. 

„Pink Floyd” – „The Wall”, kur paskaidrojumi būtu lieki.

Trešo vajadzētu tādu spridzekli kā „Motely Crue”. Nē… tomēr „Guns N Roses’’. Manā gadījumā šis ir ļoti nomācošs jautājums… jo es tiešām nezinu!

 

Kuri ir Tavi topa koncerti?

AC/DC, KISS, Aerosmith, Metallica, Megadeth, Ozijs, Queen ar Polu Rodžersu… es varētu turpināt stundām, jo katrā koncertā ir kas īpašs un nozīmīgs tieši man. Ar prieku atceros divus Deep Puple koncertus, kad vēl biju mazs suķis. Scorpion un Whitesnake koncerti uz mani ir atstājuši neizdzēšamu iespaidu. Koncertu apmeklēšana ir bijusi mana aizraušanās kopš laika, kad sevi atceros. Šķiet, ka tas notika galīgi sen – 1996. gada vasarā, kad mani vecāki mani nogādāja „Rock Summer” festivālā un es pirmo reizi ieraudzīju grupu ZZ Top. Lieki piebilst, ka aizvien esmu sajūsmā.

Tavi trīs ģitāristi?

Džimijs Peidžs, protams, Slash un Džimijs Hendrikss. Katrs pilnīgi atšķirīgi un unikāli savā manierē. Džimijs Peidžs ir mans sirdsmiers, Slash ir mana attieksme un Hendrikss ir mana meditācija.

Kurš ir Tavs pirmais albums?

Šo momentu es diemžēl esmu palaidusi garām, bet pirmās skaņas no bērnības es saistu ar Braienu Adamsu un dziesmu „Please Forgive Me”. Man nav ne jausmas kur un kāpēc, bet tā vienkārši šķiet. Principā, es uzaugu ar visu to ko klausījās mans tēvs, un es jums var pateikt, ka viņam ir vienas vērtīgas ausis. Starp citu, vislielākais paldies viņam, par to.

Read Full Post »

Šīs vasaras sākumā es pirmo reizi devos savā mazajā kruīzā ar Tallink prāmi Romantika. Tajā vakarā uzstājās latviešu estrādes mūzikas klasika “Eolika”. Visu cieņu mūziķiem, taču, vērojot skatuves bārkšu aizskarus, es aizdomājos par  smagāku mūziku. Jā, arī šie izpildītāji uz kuģa labi iederētos! Protams, mana ideja nebūt nav ģeniāla – roka un metāla kruīzi ir atrodami arī Baltijas jūrā, prāmju līnijas Silija Line maršrutā Stoholma – Turku uz prāmja Silija Galaxy. Tā 9.septembī uz kuģa spēlēs Meshuggah, bet 2. decembrī hedlaineri būs Sabbathon.  Starp mataino tusiņiem būs arī reisi  Āfrikas, Balkānu un futbola fināla spēles cienītājiem: http://www.tallinksilja.com/sv/cruises/special/

Taču īstens “gardums” smagās mūzikas cienītājiem būs pasākums “70000 tones of metal“.  Iedomājieties tikai – kamēr janvārī Latviju atkal būs pārņēmis neciešams ausktums, tu gozējies uz kuģa klāja Karību jūras baseinā ar 2, 000 citiem sev līdzīgajiem. Mūziku tev nodrošina “Testament”, “Exodus”, “Deathangel” un vēl  37 mega grupas!!! Izklausās garšīgi, vai ne? Nu, iespējams , naudiņu vēl būs laiks sakrāt.  Kuģis iziet jūriņā 2011. gada 24. janvārī un ir uz metāla viļņa vēl 4 dienas.

 

Read Full Post »

Older Posts »

%d bloggers like this: