Feeds:
Ziņas
Komentāri

Posts Tagged ‘arēna Rīga’

NIN-0671

It’s hard to find the right words to describe the first “Nine Inch Nails” show on their Europe tour that took place on 6th May in Latvia, Arena Riga. One is clear – it was the highest level of professionalism that makes you hold your breath even if you aren’t exactly a fan of that type of music.

“Nine Inch Nails” are specific. It’s not like you want to listen this music every day. To understand them, you need some background knowledge or curiosity to discover something new. It’s better if you have both. Unfortunately for the only “Nine Inch Nails” show in Baltic’s Arena Riga was quite empty. Therefore – all respects to the organizers “Positivus Music” who took the risk and made it happen!

“Nine Inch Nails” spent a week in Riga rehearsing for the upcoming European tour, building up complicated schemes of lights and music and incredible stage constructions. The stage changed like a dark Rubik’s cube while stage lights showed colourful play of highlights and shadows. But still the most important element was music. Half of the concert I was listening with closed eyes to capture the contrast of sounds and beats as best as I could.

NIN-0208

“I’m just a copy of a copy of a copy of a” – and all hands go up in the air! Crowd goes crazy! Relieved feeling of happiness takes over your body and you found yourself melting with the crowd. “Nine Inch Nails” took the control over the crowd at the very beginning of show and didn’t let it go till the final notes.

I can speak only for myself but my favourite song was “The Becoming” played in the middle of the concert. “The Becoming” has two themes – one electronic pattern, the other one is the Trent’s voice. The specific twist comes when sudden drop transforms the song into harmonic melody, creating an irritating but at the same time pleasing feeling in your ears. During live performance this contrast was especially intense. The older fans can be pleased, the setlist includes many songs from “The Downward Spiral”. Riga’s the audience was delighted about “Closer”, “The Hand That Feeds”, and the loudest singing along happened  at “Head like A Hole”. Time runs fast and within a heartbeat concert comes to a magic encore – “Hurt” – when audience attempted to breath together with Reznor.

Setlist:

1. Copy of A

2. 1,000,000

3. Terrible Lie

4. March of the Pigs

5. Piggy

6. The Frail

7. The Wretched

8. The Becoming

9. Gave Up

10. Closer

11. Find My Way

12. Me, I’m Not

13. Came Back Haunted

14. The Great Destroyer

15. Eraser

16. Wish

17. Burn

18. The Hand That Feeds

19. Head Like a Hole

20. Hurt

Photo gallery rocknphotos.com

Advertisements

Read Full Post »

Ar grupu ‘’Labvēlīgais Tips’’ tikāmies dienu pirms 20 gadu jubilejas tūres atklāšanas. Rīgas Kinostudijas mēģinājumu zālē grupa savā starpā pārspieda organizatoriskus sīkumus, jo uz mirkli bija pazudusi strāva, kas darbina mūzikas instrumentus, un Fredis arī vēl nebija ieradies. Grupas ģitārists Ģirts Lūsis stāstīja pārējiem par kādu metālmākslinieku, kurš izveidojis instalāciju Alumīnija cūka. Mākslinieks solot atsūtīt cūkas fotogrāfiju. Elektrības problēmām joprojām pastāvot, pa durvīm ienāca Fredis. Un tieši viņam bija lemts atbildēt uz easyget jautājumiem

Rīt ar Arēna Rīga ‘’Labvēlīgais Tips’’ uzsāks savu 20 gadu jubilejas tūri? Kādas šodien ir sajūtas?

Nekādas, man lampu drudzis ir beidzies jau pirms vairākiem gadiem

Pirms jubilejām mēdz būt patīkams saviļņojums.

Man nē. Es esmu slinks. Man nepatīk strādāt, ka kaut kur jāiet, kaut kas jādara. Kad uzkāpju uz skatuves, tad ir ļoti labi, tad man patīk! Bet pirms tam es cenšos par to vispār nedomāt. Es domāju, ka neviens no grupas nav satraukts. Varbūt tikai Ģirts, jo viņš ir arī pasākuma organizators un menedžeris. Viņš būvē un taisa! Skatuve un skaņa ir viņa pārziņā. Kas attiecas uz radošo pusi, tā mani nemaz nesatrauc, jo būs tā, kā tam ir jābūt! Tā ir pārliecība, kurā uztraukumam nav vietas. Tas varbūt parādīsies septiņas minūtes pirms uzstāšanās un pirmās dziesmas laikā pāries.

Grupa izceļas ar apbrīnojamu produktivitāti – divdesmit gados desmit albumi. Kas ir grupas stabilās produktivitātes atslēga?

Fakts, ka jūtam, ka kādam mūsu mūzika ir vajadzīga. Tagad jaunie cilvēki ir iemācījušies strādāt strādāšanas pēc. No vienas puses tas pat ir forši, strādāt, negaidot nekādus taustāmus rezultātus vai publicitāti. Par slavu un naudu nemaz nerunāsim. Viņiem tas nav svarīgi. Viņi spēlē, piemēram, noise diviem – trim cilvēkiem, un ar to pilnīgi pietiek. Mēs esam pieraduši, ka koncertu starpposmos mums ir regulāri banketi, ballītes. Mēs jūtam pieprasījumu, kas neļauj ne uz mirkli atslābt. Tāpēc visu laiku kaut kas ir jāražo, lai papildinātu repertuāru. Atrisinājums ir ļoti vienkāršs – ir pieprasījums un ir piedāvājums.

Bet tomēr no radošiem cilvēkiem bieži ir dzirdams, ka pasūtījumam ne vienmēr ir iespējams kaut ko radīt!

Nē, nē. To, ko mēs darām, par mākslu mēs to neuzskatām. Atklāti runājot – tā tas arī ir. Mēs pieņemam mākslas amatniecisko pusi. Mums ļoti patīk strādāt pasūtījumam. Esam rakstījuši mūziku filmām, teātra izrādēm, Dziesmu svētkiem svītu. Ir bijuši pasūtījumi reklāmām. Tas ļoti mobilizē – tev to vajag, tev ir termiņš un tu ņem un taisi! No sākumam mums tā bija ar albumiem. Mērķis – 1.aprīlis. Tagad tas ir zudis, ko tur speciāli pieturēties pie datuma, tā jau var prātā sajukt! Bet tos pirmos albumus mēs tiešām laidām laukā 1.aprīlī. Būs vai nebūs? Un tad pēdējās dziesmas tiek sacerētas ieraksta laikā. Dažas paliekošās, piemēram, ‘’Eiropa mūs nesapratīs’’ tieši šādā veidā ir tapušas – kad skaņu režisors gaida ar mikrofonu un pātagu. Viss process patiesībā ir ļoti prozaisks, ļoti neromantisks!

Dziesmu teksts ir ‘’Labvēlīgā Tipa’’ dziesmu esence. Vai esat dziedājuši arī citās valodās? Vai latviešu teksti ir tulkoti citās valodās?

Mēs šad un tad krieviski uzdziedam un arī itāliski! Dziesmas mēs esam tulkojuši krieviski. Savulaik Krievijas televīzijā esam uzstājušies. Es īsti neatceros, bet ‘’Saki jā, saki nē’’ esam iedziedājuši krieviski, vēl dažus gabalus, laikam arī ‘’Omnibuss’’. Arī vācu valodā ir bijušas pāris dziesmas – ‘’Džins ar toniku’’ un ‘’Alumīnija cūka’’, bet tas viss ir muļķības. Cerības tikt kaut kur ārā – tādas mums nav. Man liekas, ka mūsu žanrā svarīgāk par personīgo sajūtu izteikšanu ir stāstīt stāstu. Mēs vairāk esam stāstnieki. Citi operē ar savām emocijām un izjūtām, ‘’lidinās’’ savā iekšējā kosmosā. Mēs vairāk darbojamies ārpusē. Tāpēc arī rodas dažādas fantastiskas figūras, mutācijas, zvēri, cilvēkveidīgi zvēri, zvērveidīgi cilvēki un visādas jocīgas situācijas. Mums patīk dziesmās iejaukt sirreālo pieskaņu. Pie mums to maz dara, tad, kāpēc neizmantot visu paleti? Izmatot jau esošo un radīt jaunu mitoloģiju – koka klučus, cūkuģīmjus un citas sintēzes.

‘’Labvēlīgā Tipa’’ koncertos ierasti atturīgais latviešu klausītājs nav jāmudina uz līdzdarbošanos. Viņš atraisās jau ar pirmajām dziesmām. Kā Tips to dabū gatavu?

Tas ir divdesmit gadu darbs. Mūsu mūzika ir vienkārša, nav sarežģīti aranžēta. Piedziedājumam ir liela nozīme – tam ir jābūt maksimāli vienkāršam, pat prastam. Daudzi smalki mūziķi varētu mums pārmest klausītāju gaumes degradēšanu. Bet tā gaume jebkurā gadījumā pati tur nonāktu. Ja mēs paši tur pat vien blakus dzīvojamies, tad, kāpēc nē? Mēs esam ļoti tuvu, esam nokāpuši pie publikas, mēs esam nojaukuši barjeru. Mēs neesam elki, mums nav fanu klubu un mums nepiesienas meitenes. Labi, pēdējā laikā uz skatuves tiek mesti krūšturi, bet tas ir joka ietvaros. Mums visiem ir vienkārši ģīmji. Mēs esam vieni no klausītājiem. Un klausītājam nav pietātes pret mums kā pret māksliniekiem. Principā tā ir rokenrola un šovbiznesa būtība. Akadēmiskās mūzikas koncertā neviens pēc saviļņojuma pilna solo uzreiz nelec kājās un neskrien pie galvenā vijolnieka, lai mestos tam ap kaklu. Popmūzika un rokmūzika šo barjeru ir nojaukusi. Pirmsākumos tie arī bija tādi paši puikas. Tagad, varbūt glance ir tik liela, ka ir vajadzība radīt neaizsniedzamos elkus. Es nezinu, kas ir labāks?  Mēs esam izvēlējušies savu ceļu un publika mūs saprot, tāpēc mums ir šāds kontakts no paša koncerta sākuma.

2012.gada vasara ‘’Labvēlīgam Tipam’’ ir bijusi raiba. Tips bija ASV, pirmo reizi ‘’Fonofestā’’…

Tips bija Latgalē! Štrunts par ASV, bet Latgali mēs šogad atklājām! Latgale noteikti ir Latvijas visatraisītākais reģions. Tur momentā viss ‘’aizdegās’’. Latgalē cilvēki ir atbrīvotāki, Kurzemē nav tik viegli. Amerikā, protams, bija interesanti. Tur arī dzīvo latvieši, kas seko līdzi dzimtenē notiekošajam un pat zina dziesmu vārdus! Pat jaunieši! Mēs domājām, ka sanākušie būs, filmas vārdiem runājot – ‘’kretīni manā vecumā’’, bet bija sanākuši jaunieši. Priecājos, ka mēs spējam uzturēt saikni ar citu paaudzi, ka neesam palikuši par veciem ‘’sakārņiem’’ un ‘’muļķiem’’, ņemot vērā, ka mēs sevišķi modei līdzi neskrienam. Mēs esam tādi, kādi mēs esam! Nevaram sākt spēlēt indie popu, jo mēs to nemākam. Bet ar visiem mūsu ‘’pīrādziņiem’’ saikne ar pašreizējo ģenerāciju.

Vai ir kaut kas tāds klausītāju reakcijā – izvēlē, kas  ir pārsteigusi? Piemēram, dziesma, kurai, grupasprāt, nevajadzēja kļūt par hītu? Kāds koncerts?

Tas pats ‘’Omnibuss’’ (dziesma no 1996.gada albuma ‘’Pilots Antons Šmits’’)  – šīs dziesmas fenomenu es nesaprotu! Dziesma oriģinālajā versijā ir šausmīgi slikti ierakstīta, nu, neskan pēc suņa! Toreiz gan ierakstu kvalitāte, gan mūsu pašu varēšana bija švaka. Manuprāt, muzikāli tas gabals nav klausāms. Bet kaut kā tas tautā ir aizgājis. Bez ‘’Omnibuss’’ nav iedomājama neviena no mūsu uzstāšanām. Dziesma apritē ienāca laikā, kad tika likvidētas visāda veida dziesmu aptaujas. Tas bija starpposms latviešu popmūzikas uzskaites sistēmā. Toreiz nebija arī singlus sistēmas. Mēs izlaidām plati un teicām – ņemiet, ko gribat! Un paņēma arī! Dziesmai ir diezgan šizofrēniski vārdi. Laikam arī tautas tā brīža stāvoklis bija jocīgs – ar vienu kāju kapitālismā, ar otru vēl vecajos laikos. Acīmredzami dziesmā ir laikmeta sāpe, kas ir aktuāla vēl tagad. ‘’Omnibuss’’ man vienmēr ir šķitis jocīgs produkts.

Vienreiz mums bija liels pārsteigums, uzstājoties svētdienas dienā, vasara, ārā trīsdesmit grādu karstums, bet mēs spēlējām iekšā, vienos dienā, kas ir pilnīgi neraksturīgs laiks izklaidei. Spēlējām publikai, kuras vecums bija 50 un vairāk gadu. Tas bija vienas zāļu – vitamīnu firmas prezentācijas pasākums, kurā piedalījās zāļu izplatītāji un arī lietotāji – pilnīgi staigājoši reklāmas bukleti, kas mēģināja pierādīt, cik vitamīni viņus ir padarījuši dzīvespriecīgus un vitālus. To viņi pierādīja no pirmās dziesmas. Viņi lēca tik augustu, ka es jūtos kā tādā sektantu saietā. Septiņdesmit gadīgi veči ar rokām kratījās. Un es domāju – tas viss vienos dienā! Cilvēki jau galīgi sajukuši. Tas bija pārsteigums, kas robežojās ar bailēm. Tūlīt mūs saplosīs gabalos? – es to vispār nesapratu. Mēs uzstājāmies divas reizes pa 40 minūtēm. Kad gājām prom, publika bija izārdījusies. Spēlēt fanātiskiem cilvēkiem ir ļoti jocīgi. Vai viņš būtu fanātisks par savu veselību vai reliģiju, tas jebkurā gadījumā  ir ļoti jocīgi.

Ir sākusies jauna desmitgade. Varbūt ir ieplānotas kādas pārmaiņas?

Nekas tāds īpašs nav ieplānots. Saglabājam vēlmi radīt kolektīviem tīkamus produktus. Domāju, ka tie taps ar rūpīgāku pieeju ražošanā. Principā šajā tūrē mums nebūs daudz  jaunā. Tūre būs atskats uz aizvadīto. Ir viena jauna dziesma, kas drīzumā nonāks radio apritē. Mūsu plāns ir nepiesārņot kosmosu ar nederīgo, bet gan rūpīgi izsvērt un nostrādāt. Labāk mazāk, bet kvalitatīvāk! – tāda varētu būt mūsu devīze nākamajai desmitgadei.

Foto: Vladislavs Punculs

Read Full Post »

Viss sākās ar Tallinu, kur līdzi varēju dziedāt „Black album” dziesmām, bet mans jaunatklājums bija albuma „Master of Puppets” majestātiskums. Vācijā Nirburgringas stadionā atklāju „Ride The Lightning” burvību, bet Skonto stadiona koncerts mani aizveda atpakaļ pie „Kill ‘em all”. Vakar, 17. aprīlī Arēna Rīga notiekošajā „Metallica” koncertā es neatpazinu vienīgi dziesmu „Blackened” no albuma „And justice for all”.

Sasodīts, laikam esmu fane. To neapšaubīja arī man apkārtstāvošie klausītāji, kas godprātīgi izbrīvēja labus parametrus, lai es varētu no sirds izlēkāties un izdziedāties. Lieki ir piebilst, ka balss man šodien ir aizsmakusi. Noteikti līdzīgi jūtas man blakus lēkājošais džeks, kas vizuāli ļoti atgādināja metālistu multenes „Beavis and Butthead” varoņus. Pēc koncerta sajūsma bija vienlīdzīga ar puslitra kafijas raisītu efektu. Devāmies pie Laumas, kur, baudot runu ar kolu un noklausoties vēlreiz koncerta setlisti, runājām par mūziku līdz trijiem….

Gandrīz katrai „Metallica” sākuma daiļrades dziesmai ir savs iedvesmas avots, kura saknes ir meklējamas mitoloģiskā leģendā, autora poēmā, arī filmā. Šī saturiskā piesaiste dziesmām piešķir augstvērtīgumu, raisa personīgas sajūtas, atgādina klausītājam nozīmīgus stāstus. Pēdējos albumus, kad dziesmu tekstuālai bāzei grupa nepievērš vairs tik rūpīgu uzmanību, stāsti tiek atklāti ar skatuves šova iespējām. Vakar koncerts bija izcils gaismu šovs, kurā tika izmantotas visdažādākās gaismas iespējas – lāzers, prožektoru un arī uguns veidā. Repertuārs bija zelta vidusceļš starp faniem tīkamo un citiem klausītājiem zinām, koncentrējoties uz jaunā materiāla albuma “Death Magnetic” popularizēšanu. Koncerta intensitāte bija mežonīga, liekot aizmirst par reālo laika izjūtu. Bet melnās bumbas bija sen zināmā patiesība par to, ka cilvēkiem patīk spēlēties, un ir vienalga, cik veci vai jauni tie ir. Es arī godam izdauzījos!

Apskats  easyget.lv: šeit

Koncertā izpildīto dziesmu saraksts:

“That Was Just Your Life”

“The End of the Line”

“For Whom the Bell Tolls ”

“Creeping Death”

“Fade to Black”

“Broken, Beat and Scarred”

“Cyanide”

“Sad But True”

“One”

“Wherever I May Roam”

“The Day That Never Comes”

“Master Of Puppets”

“Blackened”

“Nothing Else Matters”

“Enter Sandman”

___________________________________

“Stone Cold Crazy (Queen cover)”

“Hit the Lights”

“Seek & Destroy”

Foto: Artis Dvarionas

Read Full Post »

Nazareth

Šovakar biju uz grupas „Nazareth” koncertu, kas, starp citu, savu lipīgo melodiju un asprātīgo tekstu dēļ, man ir viena no vistīkamākajām klasiskajām smagā roka grupām. Smagais roks taču ir ballīte! – tā es skaidroju Evitai savu izpratni par šo mūzikas stilu. Bet šovakar ballītes nebija. Lai gan „Nazareth” turējās godam, nebija nekādas enerģijas apmaiņas. Tipiskas hard rock dziesmas mijās ar hītiem „ Miss Misery”, „ My White Bicycle”, arī „Dream on” , kurā Dana Makafertija balss stiprināšanai bija izmantots atbalss efekts. Balādei „Hearts Grown Cold” bija izjusts instrumentālais izpildījums Vislielākais prieks man bija par „Hair of the Dog”, arī „Love Hurts” – sāpīgo balādi, kas man vienmēr atgādina vidusskolas pārdzīvojumus, solists izpildīja ar pārliecību. Labi atceros, ka pirms kādiem 6-7 gadiem, kad Ķīpsalas hallē redzēju „Nazareth” pirmo reizi, viņš šo dziesmu nespēja nodziedāt. Es toreiz nedaudz ņēmu ļaunā. Bet vispār Dans Makafertijs manī raisīja siltas jūtas, jo vizuāli atgādināja manu opapu. Un tomēr koncerts bija tik ļoti garlaicīgs, ka raisīja man pārdomas, ka noteikti ir īstais mirklis savas skatuves darbības izbeigšanai. Jo, manuprāt, rokmūziku visspilgtāk raksturos jaunības maksimālisms, bet, matiem iegūstot sudraba mirdzumu, emocijas ir pārvērtušās viedumā. Tāpēc mūziķiem arī ir vajadzīga stilistiska transformācija, piemēram, kļūstot par stāstniekiem. Piemēram, izcilais stāstnieks Džonijs Kešs savos stāstos roka cienīgu sāpi nesa līdz pat savai pēdējai stundiņai. Protams, jebkurš gadījums ir jāskata atsevišķi.

Read Full Post »

%d bloggers like this: