Uzzinot šī gada „Positivus” programmu, es biju priecīga. Tajā nebija pārstāvētas superzvaigznes, kas atspēlētu masām tīkamas muzikālās klišejas, programmā bija 2012. – 2013.gadā pasaulē ļoti aktuāli mūziķi. Tagad vairs nevar apgalvot, ka līdz Latvijai visi jaunumi nonāk ar piecu gadu nokavēšanos.
Pirms sākam, jums ir jāsaprot, ka pret mūziku es izturos ļoti atbildīgi. Ja es saku – es klausīšos, tad es tā arī darīšu. Tā tas bija jau 14 gadu vecumā, kad apzinīgi nostāvēju festivāla „Mēs Liepājnieki” pirmajā rindā, šķiet, visas astoņas stundas. Vēlāk ar gadiem saproti, ka visu tā vai tā nedzirdēsi, atzīmējusi savus MUST SEE koncertus, arī es piektdienas pēcpusdienā ierados festivāla teritorijā, lai pildītu žurnālistes pienākumus. Galu galā sanāca astoņi pilni un 15 daļēji dzirdēti koncerti, kopā 23 – ir ok šāds noklausītais kopums.
Mani pārņem neizskatāms īgnums, kad balādes visklusākajā vietā aiz manis stāvošā meitene skaļā balsī draugiem sāk stāstīt, ko festivālā ir satikusi. Es labprāt pagrieztos un teiktu: „Tev nebūs runāt Džona Granta balādes klusākajā vietā, tev vispār nebūs runāt koncerta laikā!”. Man ļoti nepatīk pļāpīgi cilvēki koncertos.Šķiet, koncertos es kļūstu īpaši asociāla. Skatiens caururbj tāles, bet patība dziļumus. Un koncertos „Parara” skan smagāk nekā albuma ierakstā.
Bet „Imagine Dragons” Grand Finale laikā, ko vēroju paslēpusies starp priedēm, pie manis pienāca jauns džeks un sāka mani izjautāt – kāpēc izskatos bēdīga, vai esmu noklīdusi no sava draugu pulka. Izstāstu savu festivāla misiju, bet viņš spītīgi uzstāj, ka mums jāiet uz kāpām. Garlaicīgā Aiga, tev varēja būt sekss kāpās ar svešinieku, bet tu, sasodīts, esi„Laika suns” pirmajā rindā, kur uz skatuves izlietais alus apskalo tavu somu. Idejiski vajadzēja paiet kādus piecus metrus tālāk, būtu bijusi labāka skaņa, bet vispār „Ripoja Galvas” ir šīs nedēļas spēlētākā dziesma.
Kopumā piektdien teritorijā gaisā virmoja un vizmoja mīlestība. Un svētdien mīlestība virmoja ap Tele2 skatuvi astoņos pievakarē. Soulmūziķis Maikls Kivanuka uz milzīgās skatuves bija radījis intīmo kluba atmosfēru. Viņš nedarīja nekā lieka, viņš tikai dziedāja un viņam skanēja – mīļi, maigi, glāstoši, silti, kombinācijā ar blakus esošajām vainagotajām meitenēm, radot hipijisku noskaņojumu. Publikai gan vēl jāiemācās, ka pēc garajiem soliņiem vajag aplaudēt!
„Sigur Ros”? Dīdžeju kolektīva „C2C” nokausēta es „Sigur Ros” klausījos kopā ar fotogrāfiem, preses teltī, kas atradās blakus lielajai skatuvei. Ik pa laikam, mūzikas iedvesmots, kāds iegaudojās. „Sigur Ros” spožākais prožektors bija pilnmēness.
Festivālā koncertu izvēli rada personīgo emociju pacēlumi un kritumi, nevis pienākums – tev jādzird, jo visi to dzirdēs. Dažreiz pa ceļam sanāk interesantas kombinācijas. Piemēram, grupa „Komjaunatne” bija lieliski iesildītāji „Darwin Deez”. „Komjaunatnei” ir tāda īpaša dziesma ar telefona numuru piedziedājuma vietā, bet „Darwin Deez” ar savām popsīgajām dejām atmodina to sajūtu, kā tu ceturtklasniece gatavojies popielai, pie spoguļa atdarinot kustības.
Paga, nekad neesmu piedalījusies popielā, bet man pie sienas bija daudz plakātu. Nešaubos, ka Mr. Dārvins Smits, kurš, spēlējot ģitāru, nedaudz atgādina Edgaru Rubeni, jau tālajā 1996.gadā bija redzams manā sienas plakātā līdzīgi kā Dievmāte kāda cita tostermaizē.
Kamēr es klačojos ar dizaineriem, paspēja nospēlēt „3 izsaukuma zīmes” jeb aktīvais vīrietis čortos, kas ir ierindojoies daudzu festivālnieku topo 6.
Nu re, astoņi mākslinieki ir pieminēti, bet skaidrs ir tapis tikai tas – ar Aigu koncerta laikā labāk nerunāt, seksu nepiedāvāt. Pareizi! Pēc tam – uz priekšu! Iepazinos ar Igaunijas Radio 2 žurnālistiem, un mums bija lieliska saruna par „Positivus” programmu. Bet Poļu žurnālisti sacīja to, ka „Positivus” ir kvalitatīvāks par poļu „Opener”. Bija arī lietuviešu leģendārais mūzikas žurnālists, kam sekoju facebook, un viņa rakstīto regulāri tulkoju ar „Bling”. Lietuviešu jaunie žurnālisti bija ļoti jauki sarunas biedi. (Viens no viņiem pat runāja latviski!)
Bet galvenais – grupa „Luministic” (iepriekš zināma kā „ Black Apple Market” ) nospēlēja savu pirmo un pēdējo koncertu! Šāds prieks un īgnums vienā reizē. Nu, kāpēc, kāpēc? Viņi ir tik talantīgi – katrs atsevišķi un visi kopā! Katram savs skanējums (eh, Miķeļa samtainais balss tembrs).
Un visbeidzot, vissvarīgākais – 2013.gada „Positivus” būs īpašs ar to, ka beidzot pati uz savas ādas izjutu leģendāro sajūtu – pozitīvus ir gaisā, kopējā noskaņā. Hip hip urrā! Aplausi man, aplausi jums un paldies! Tiekamies 2014.!
Foto: “Darwin Deez” dejo pie deviņdesmito popmūzikas, fotogrāfs Māris Morkāns/Mixnews.lv
Rīga Radio pusdienlaika ‘’Darba Dunas’’ ētera balss Eduards Beķeris ir daudzsološs šī vārda vistiešākajā nozīmē. Filozofiskā mierā viņš no mūzikas krājumiem ēterā velk ārā pankroku, postroku vai kaut ko ļoti feinu no latviešu undergrounda, tad tikpat mierīgi turpinot ar latin-sambas-rumbas-rokenrola ritmiem. Raidījumu ‘’Audio Spektrs’’ varu klausīties, ērti atlaidusies krēslā, jo Beķeris zina to pareizo jautājumu proporciju: specifisks jautājums un jautājums, kuru visi varētu uzdot. Un galu galā ir tik patīkami klausīties viņa balsī. Starp citu, pats Eduards ir basģitārists instrumentāla progresīvā roka grupā ‘’Omerta’’. Iepriekš spēlējis grupā ‘’Zoltan’’. Kad mēs beidzot iepazināmies, atklājās Eduarda lieliskās sarunbiedra prasmes. Kāds ir paša Eduarda Beķera audio spektrs? – par to šajā divu melomānu sarunā:
Vai Tevi var saukt par melomānu?
Pavisam noteikti. Šī tendence sākās padsmitnieka gados, kad man bija paradums traucēt ballīti, mainot dziesmas: ev, vecīt, paklausies šo! Man nesen kolēģis Aldis Kaņepe teica: „Neklausies to mūziku tik daudz.” – Tā nu tas ir! Vienalga, vai jūtos labi vai slikti, esmu viens vai ar kādu kopā, mūzika vienmēr būs ar mani. Tā palīdzēs mainīt atmosfēru un mani pašu. Ja dodos uz ballīti, es klausīšos pankroku vai ko citu roķīgu. Ja gribu mājas mieru – Tomasu Ņūmenu (Thomas Newman). Mūzikai ir milzīgs spēks. Un ir tik dīvaini, kad cilvēki saka – es neklausos mūziku. Kā tas ir iespējams?!?
Tu esi melomāns ar plašu gaumi, taču, pieņemu, ka arī Tev ir bijušas stilistiskās robežas. Kādas tās bija un kad šīs robežas sabruka?
Robežas sabruka tad, kad es kļuvu pieaudzis, sāku iedziļināties. Kā tas viss sākās? Bērnudārza laikos, kad vecāki lika iet uz kori. Tur man patika! Pēc bērnudārza nonācu Rīgas 6.vidusskolā klasē ar mūzikas novirzienu. Uz iestāšanos biju atnācis par vēlu, bija palikuši tikai divi instrumenti – klavieres un vijole. Mājās klavieru nebija, un māmiņa teica – būsi vijolnieks! Vijoles stundām sekoja orķestris, kurā tika apgūta klasika. Vistuvākais bija Rahmaņinovs. Ar laiku es sajutu, ka man labāk patīk zemākas frekvences. Grupas ‘’The Offspring’’ albums ‘’Smash’’ man bija zināms jau kopš bērnudārza. Dekstera Holanda (Dexter Holland) balss bija manī iesēdusies. Tā visus padsmitnieka gadu klausījos vien pankroku un, protams, paši spēlējām pankroku. Bija jaunības maksimālisms – jo ātrāk, jo labāk, jo skaļāk, jo labāk. Taču, atbildot uz jautājumu, tas bija pieaugšanas laiks, kad pārņem atklāsme – popmūzikā arī ir savs skaistums. Lai gan iepriekš biju audzis pilnīgākā Rokenrolā, pat šūpuļdziesma man bija no ‘’Pink Floyd’’ un ‘’Led Zeppelin’’ repertuāra, es sajutu, ka zosādu man rada arī mierīgas, nedaudz smeldzīgas kompozīcijas. Kad sāku strādāt radio, sāku aptvert vēl lielākus plašumus.
Jā, radio! Kā Tu nokļuvi radio?
Tas ir mans veiksmes stāsts. Varbūt tikai karmas atalgojums. Pēc vidusskolas iestājos Stradiņos, žurnālistos. Tur bija studentu radio, kuru vienu brīdi pat vadīju. Tur man gāja grūti, jo bija jāsadzīvo ar to, kas pašam galvā skan un kā citiem tas viss izklausās. Ja es izklausos slikti – tad pie vainas ir latviešiem raksturīgais iniciatīvas trūkums.
Toreiz Riga Radio sauca Autoziņas FM. Es izmantoju iespēju pieteikties. Pieteicos piedalīšanās dēļ. Domāju – loterijās nepiedalos, neko nekad neesmu laimējis, kas gan tur liels – aizsūtīt CV. No studentu radio bija audio ieraksts ar manu balsi. Man piezvanīja, uzaicināja ierunāt džinglus. Tā viss sākās. Ar laiku radio mainīja savu konceptu un nosaukumu, frekvenci. Te nu mēs esam.
Tev vienmēr ir bijis šāds balss tembrs?
Manu balss tembru varu izskaidrot ar kaislīgas smēķēšanas rezultātu. Balsi neesmu trenējis, ja nu vienīgi dikciju un minimāli elpu. Smieklīgi, bet fakts – es dziedu gandrīz falsetā. Mana balss dziedot izklausās briesmīgi. Labākajā gadījumā es varētu pagaudot līdzi Alisei Jostei, bet tad es, visticamāk viņas mūziku sabojātu.
Kāds ir tavs svaigākais muzikālais atklājums?
Kolēģis Aigars Sukurs ieteica paklausīties ansambli ‘’Mother’s Cake’’. Klausījos un biju pārsteigts par to, kā bundzinieks spēlējas ar taktsmēriem un lauztiem ritmiem it kā vienkāršā rokmūzikā. Ansamblis foršs, dziesma ‘’Creations Finest’’. Grupa no Austrijas, ieraksts tapis 2008.gadā. Es viņus youtube.com uzmeklēju. Biju šokā, jo dziesmu bija noklausījušies vien 257 cilvēki. Tik ļoti underground! Protams, ar katru jaunu dziesmu mani turpina pārsteigt Dallas Grīns (Dallas Green). Viņu nav ieteicams klausīties brīžos, kad jūties sērīgi. Dallas Grīns izrauj sirdi laukā! Visos četros albumos katra dziesma ir ideāla. Nebūs tā, ka no albuma klausāmas, būs tikai divas dziesmas.
Tu meklē tos albumus, ko var klausīties no A līdz Z?
Jā, man pašam tas ir svarīgi. Protams, būtu labi veselu albumu atskaņot radio. Jā, ja man kaut ko sagribas dzirdēt, tas tā nebūs viena dziesma, man vajag visu albumu, jo tikai tā sev var atrast vislabāko. Kad sanāk, es pērku albumus vinilā.
Redzi, bildes es ne vienmēr uztveru. Skaņu vairāk. Man bieži vien kino lentes patīk muzikālā pavadījuma dēļ. Domāju, būtu izvēlējušies nepareizo komponistu, filma nekas nebūtu. Tā pati ‘’American Beauty’’. Labi, ir Kevins Speisijs šarmants vīrietis, bet bez Tomasa Ņūmena dvēseliskajiem skaņdarbiem šī filma nebūtu uz pusi tik laba. Var jau būt, ka šādā veidā cenšos attaisnot savu slinkumu, viedokļa neizteikšanu vai ko citu. Piemēram, es nemāku aiziet nopirkt drēbes. Īsti neredzu un nezinu, ko un kā, mani šis process neaizrauj. Es varu stundām ilgi klausīties amerikāņu mašīnas motora dzinēja skaņās. Tas man liekas patīkami.
Kā melomānija ietekmē attiecības?
Par šo es nesen aizdomājos. Man beidzās iepriekšējās attiecības un es sāku domāt – kāda būs nākošā. Kādai viņai vajadzētu būt? Kādu es gribētu? Es atbildi neradu. Kaut kur biju izlasījis, ka, iespējams, ir jābūt diviem pilnīgi dažādiem cilvēkiem, lai viens otru labāk uztvertu. Jā, iepriekš ir bijis, ka viņa nesaprata, kā es sestdienas rītā pulksten deviņos varu klausīties ‘’As Blood Runs Black’’. Viņa klausījās elektroniku, bija mierīga. Ar laiku viņa kaut ko paņēma no manis, es no viņas. Kas attiecas uz draugiem, tad lielos vilcienos melomānija draudzību ietekmē. Bet iedziļinoties – tā tas tomēr nav. Tas, ko cilvēks klausās, man ir otršķirīgi. Protams, es nevaru braukt vienā mašīnā ar džeku, kurš klausās drum n bass. Es to varēšu izturēt minūtes piecas un tad es lūgšu pārslēgt staciju. Bet lielos vilcienos, tas neko būtisku nemaina. No otras puses, kāpēc gan es sevi nevarētu piespiest drum’n’bass paklausīties stundu – divas, lai no tā paņemtu sev visatbilstošāko? Es gan nezinu, ko tur var paņemt. Un tieši tāpēc ir vajadzīgas tās divas stundas drum’n‘bass! Vajag vēl vairāk iniciatīvas!
Parunāsim par labajiem piemēriem! Tev ‘’Audio Spektrā’’ un Riga Radio koncertu sesijās noteikti kāds ir iekritis ausīs!
Noteikti gribētos izcelt ‘’Black Apple Market’’. Viņu mūziku veido miljons stundu treniņš un mūzikas teorija. Man ļoti patīk arī ‘’Pyro Trees’’ – jauni džeki, kuri saprot, ko dara. Kad viņiem vēl bija grupa ‘’Monkey Rocks’’, man viss šķita forši, tikai bundzinieks nepārliecināja. Kad viņi atsāka koncertēt kā ‘’Pyro Trees’’, biju ļoti patīkami redzēt bundzinieka izaugsmi. Varētu minēt daudzas citas grupas un viņiem ‘’uzplečus uzspodrināt’’. Teorētiski tas ir mans darbs, man viņi visi ir jāmīl! Visiem visi ir jāmīl!
Tāda hipiju devīze!
Nu, šo domu gājienu paņēmu no filmas ‘’Happythankyoumoreplease’’. Filmas režisors ir komēdiju seriāla ‘’How I Met your Mother’’ aktieris Džošs Radnors (Josh Radnor), kurš tēloja mūžīgi pēc mīlestības izslāpušo. Viņa filmas galvenā doma bija šāda: par visu, kas ar tevi dzīvē notiek, saki paldies! Jūties laimīgs un prasi vēl! Tad tā labā karma tev seko un, viegli jau tā teikt, tu jūties laimīgs. Bet atgriežoties pie labajiem piemēriem… noteikti ‘’Deskalighters’’, ‘’Oranžās brīvdienas’’! SKA mūzika arī ir jāmīl!
Kā Tev šķiet, vai latviešu grupām ir jāmeklē sava ‘’oriģinālā latviešu identitāte’’? Dziedot angliski un spēlējot, piemēram, uz Vāciju, grupa tiks saprasta, bet tikpat labi varētu būt no Lietuvas vai Beļģijas. Varbūt mūsdienās ir tikai normāli ļauties kosmopolītismam?
Jā, iepriekšminētie ‘’Black Apple Market’’ un ‘’Pyro Trees’’ neskan latviski un varētu būt no jebkuras citas pasaules valsts. Bet viņu publika nav mūsu snobiskie klausītāji, kuri koncertu apmeklēt, lai skaitītu lažas, nevis atbalstītu un pēc koncerta aplaudētu. Latviskuma ideālu saglabā ‘’Jūdas graši’’, ‘’Baložu Pilni Pagalmi’’. Ir skaidrs, ka šīs grupas prom no Latvijas nebrauks un mēs varēsim turpināt baudīt latviskumu. Tas ir jautājums par mērķauditoriju. Dažkārt mērķauditorija ir cieši saistīta ar izvēlēto muzikālo žanru, kā arī ar paša mūziķa izjūtām un sapņiem. Tikko biju uz ‘’Jūdas Graši’’ koncertu Teātra bārā. Man nav citu vārdu kā KRUTI! Aizgāju, stāvēju un smaidīju. Ik pēc 7 minūtēm sasmējos par lielisko liriku..
(Mūsu saruna met lielus lokus līdz aizrunājamies par dzirdi, un Eduards man izstāsta savu dzirdes asuma stāstu, kā arī informāciju par Rīgas 6.vidusskolu, kurā mācījušies daudzu zināmu grupu dalībnieki)
Manai dzirdei daudz ko deva vijoles stundas. Es ceru, ka varēšu atsākt to spēlēt. Man ir viena vijole, bet man to vajag iemainīt pret lielāku. Izmēram tomēr ir nozīme. Mūzikas skolu es nepabeidzu, bet 32 daļu toņos meklēt īstās notis ar asarām acīs iemācījos. Skumjākais ir tas, ka savu mīlestību pret vijoli un simfonisko mūziku es sapratu tikai tad, kad vairs šajā skolā nemācījos.
Ļoti daudz mūziķu ir mācījušies 6.vidusskolā, piemēram, daļa no ‘’All Day Long’’. Tiesa, daudzus potenciālos talantus orķestris nomērdēja. Orķestrim bija ļoti daudz mēģinājumu. Lielākais ārprāts bija pūtējiem – pulksten 7 pirmais mēģis, pulksten 8 – otrais mēģis. Diemžēl tajā brīdī tu nesaproti, ka forši 50 cilvēkiem kopā spēlēt! Tajā brīdī tu sēdi un domā – kāpēc es tik agri cēlos? Un pēc stundām bija vēl trīs mēģi. Visu dienu mūzikā. Grupas ‘’Mango’’ pūtēji ir no 6.vidusskolas,arī melnmetāla ‘’Eschatos’’ ģitārists ir arī trombonists. Alise Joste arī 6.videnē ir mācījusies! Tagad satiekoties visi kā viens saka paldies Haraldam Bārzdiņam, Rīgas 6.vidusskolas direktoram un orķestru diriģentam.
Rudenim strauji tuvojoties, sāku pārdomāt spilgtākos vasaras koncertus, pārliecinošākos māksliniekus. Tas nav viegls uzdevums, jo pēc ‘Sleep’ koncerta mani ir gūti saviļņot.Vidēji ņemot, koncerti skan ne vairāk, ne mazāk kā neizteiksmīgi. Sāku pat apsvērt domu, varbūt ir vērts nedaudz pakrāt, lai koncertu baudītu pareizajā vietā, sabiedrībā, zālē, līdzīgi kā nacho vislabāk garšos meksikāņu zemnieka gatavots, apputējušās Mehiko pievārtē.
Svarīgi ir saprast, ka koncerta novērtēšanu sastāda ļoti daudz aspektu – muzikālais, skatuviskais, tehniskais izpildījums, kā arī vietas izvēle un publika, ar kuru tiek veidota atgriezeniskā saite. Ir arī ētiskie aspekti, par kuriem Latvijā tiek maz runāts, kā, piemēram, koncerta sākuma nekavēšana un sava laika ievērošana, it īpaši, ja aiz tevis spēlē vēl piecas grupas. Patiesībā ir tik daudz aspektu, kas būtu apspriežami, bet man tiešām nepatīk kasīties. Es paturu savas domas pie sevis, ja nu tomēr, tad nesaucu vārdā. Es runāju par priekšnesumiem, kas iedvesmo, iepriecina un ir pozitīvs piemērs. Ir man muzikāla biedrene, viņa teiktu – bet Aiga, ja cilvēkam starp zobiem ir iesprūdis sparģelis, tu taču viņam to pateiktu?! Tāpat ir ar sliktu priekšnesumu.
Savā ziņā tā ir taisnība, tomēr … zini, kā ir pēc slikta, garlaicīga vai neizteiksmīga koncerta apmeklējuma? Tad ir tā, ka ķermenī ir ieplūdusi vilšanās sajūta par to, ka nupat ir apgānīti tavi ideāli. Labprātāk gribētos mūziķi iepliķēt, sasodīts! Un varētu jau rakstīt ‘grupa, kas sēž uz veciem lauriem’, ‘talantīga grupa, kas nespēj savākties’, ‘ grupa ar nepamatoti augstu ego’ – no šādiem epitetiem ieguvēji būtu tikai lasītāji. Asinskārie lasītāji. Divām entuziasma vadītām pusēm – grupai un profesionālam klausītājam, šādi naidoties ir bezjēdzīgi.
Protams, zem četrām acīm esmu pateikusi savu viedokli. Rezultāts – apvainojies mūziķis. Bet galvenais, kas vienmēr jāatceras profesionālam klausītājam – nekad nešaubīties par savām klausītāja spējām. Tā gadiem krātā pieredze, dažkārt ar 12 koncertiem mēnesī, veido pamatu argumentētam viedoklim. Diemžēl padara ļoti izlepušu. Jā, man ir klausīšanās krīze! Laikam vajag klusumu
Uz šo jautājumu bieži tiek meklēta atbilde. Tā kā jēdzienu – melomāns lietoju salīdzinoši bieži, lūk, mana definīcija:
Melomāni ir cilvēki, kuriem ir īpaši uzmanīga attieksme pret mūziku. Tiem dominē audiālā informācijas uztveršanas spēja, kas dod priekšrocību mūzikas baudīšanā. Melomānu īpašumā ir plašas un daudzveidīgas mūzikas diskogrāfija, teicama skaņu sistēma, bagātīga koncerta apmeklētāja pieredze, tie pārzina niansētus ar mūziku saistītus faktus. Ņemot vērā, ka audiālā informācijas uztveršanas spēja nav izplatīta, kā arī to, ka Latvijā mūzikas klausīšanās tradīcijas netiek koptas, melomāni ir Latvijas kultūras minoritāte. Melomāni ir kvalitatīvais mūzikas novērtētājs, kuru neietekmē izpildītāja kults ar mūziku nesaistītos jautājumos. Melomānam mūzika ir galvenais nevis blakus produkts. Melomāna dabas dotā spējas, paša uzkrātā pieredze un zināšanas ļauj tiem būt par kvalitatīvo mediju starp masu klausītāju un mākslinieku.
Pēdējos gadus arvien vairāk var redzēt ‘asi tērptas meitenes’ ar ‘Slayer’, ‘Iron Maiden’, ‘Metallica’, ‘Nirvana’ varbūt ‘The Beatles’ T-krekliem mugurā. Viss jau forši, tomēr ir svarīgi saprast, ka visdrīzāk viņas nebūs melomānes, bet gan šopingmānes. Ņemot vērā gaisā virmojošo retro kultu, kad jubilejas svin neskaitāmi daudz leģendāru mūzikas ierakstu, arī masu modes ražotāji labprāt izmanto leģendāro ierakstu vāciņu mākslu, lai gūtu savu peļņu. Kāpēc gan ne, ja labi izskatās? Patiesie mūzikas fani par šo ārišķību īpaši nepriecājas:
Tas notika negaidīti. Rock im Park man pretī nostājās vīrietis, zem gadiem 40. Viņš man jautāja – nosauc Metallica diskogrāfiju!? Es nedaudz apstulbu. Metallica spēlēja pirmajā vakarā. Sestdienā par grupas Melno albumu tika daudz runāts. Ievilku elpu, noskaitīju sarakstu, piebilstot, ka man pašai laikam vislabāk ‘Ride The Lightning’. Vīrietis pasmaidīja un devās tālāk. Man mugurā bija Metallica albuma ‘Kill ‘em all’ krekliņš. Bet es zinu, ko es klausos.
Par Ziemassvētkiem augusta beigās ir vēl pāragri runāt, taču ielūgums uz dzimšanas dienu var gadīties pēkšņi. Ja nu gadījumā jūsu gaviļnieks ir melomāns, šeit būs trīs dāvanu varianti, kurus novērtēs katrs mūzikas klausītājs:
Melomānus nereti piemeklē problēma, ka viss jau ir dzirdēts. Tajās reizēs tiek pārkārtoti ierakstu kaudzes, izviedojot jaunu sistēmu.Aizvadītā gada nogalē Klāss Vāvere, slaveno šūpuļdziesmu izlašu sastādītājs un daudzu muzikālu autobiogrāfiju un romānu tulkotājs, izdeva grāmatu ” 101 mūzikas albums vērtīgai kolekcijai”. Katram klausītājam būs savs viedoklis, taču grāmata noteikti ļaus atklāt daudz nedzirdētu ierakstu, kā arī veidot pašam savu vērtīgāko ierakstu plauktiņu.
Iespējams varētu apgalvot, ka par melomāniem kļūst neizdevušies mūziķi. Es neapgalvoju, ka melomānisms mūziķiem nepiemīt, tam ļoti traucē profesionalitāte. Lai nu kā, taču blakus CD skapītim jūs atradīsiet viņa noputējušo ģitāru. Šāda situācija tiks skaidrota, ka instruments ir paredzēts muzikāliem ciemiņiem. Ģitāras akordu atsvaidzināšana neskādēs, jo īpaši tad, kad galvā skan meldiņš, kura nosaukums uz mēles tik viegli nedodas. Piedevām pirkstu galos esot visvairāk nervu, nav jau slikti nedaudz viņus pamasēt. Ģitāras akodru grāmata būs visnotaļ praktiska dāvana!
Bez ausu aizbāžņiem var iztikt, ja koncertu apmeklē reizi mēnesī. Tad tas vien ir kulturālas iztikas minimums. Lai arī koncertos mūziku var vislabāk sajust un novērtēt, tās skaļumu nevar pielāgot individuālajām vajadzībām. Blakus trokšņi ne vien lieki kairina dzirdi, bet arī traucē dzirdēt galveno. Ausu aizbāžņi būs noderīgi arī muzikālajiem ļaudīm. Attēlā redzamie ir radīti no vienkārša putoplasta, taču mūziķiem ir savi, tiesa, nedaudz dārgāki ( ap 3 LS) , tomēr veselībai vēŗtīgi. Vēl ir aizbāžņi domāti peldētājiem, taču neiesaku tos izvēlēties klausītājiem. Tie ir veidoti no plastikas un rada sajūtu, it kā ausī būtu plastalīns. Saudzējam ausis! Mēs taču negribam piedzīvot Bēthovena dzirdes bēdīgi slaveno likteni!
Mazie muzikālie jociņi koncertu laikā mēdz mani izsist no ierindas. Piemēram, kad pēkšņi pret manu muti tiek pavirzīts mikrofons. Milzīgs pārsteiguma moments ir man veltīta dziesma. Tik liels, ka šo faktu vienmēr piefiskē man blakus sēdošie – stāvošie, kas priecīgi piebiksta man! Bet iespēja būt skaņu radīšanas virtuvē – grupas mēģinājumā vispār ir medus maize. Sākumā domāju, ka uz koncertu tieku aicināta vienkārši pieklājības dēļ. Tomēr ar laiku, saskaroties ar dusmīgiem muzikālajiem cilvēkiem, nācās secināt, ka esmu bijusi ļoti pieticīga. Mans uzdevums ir klausīties, un no manis tiek prasīta atbilde. Ask for a slap in the face!- aicina bestselleru autors, britu reklāmas leģenda Pauls Ardens. Šī pļauka liks tev domāt! Ieteikums nav jāsaprot kā ierastā iznīcināšana līdz ar zemi, bet gan jautājuma: Kā tev patīk? pārfrāzēšana uz : Kas tev nepatīk? Atbilde, kas tiek prasīta pāris desmit minūtes pēc koncerta, nebūt nenāk viegli. Lai gan šī steiga ir saprotama, jo cilvēku publikā, kas patiešām klausās, ir ļoti, ļoti maz. Dažreiz arī pēc divām dienām savu viedokli nebūt nav tik viegli noformulēt konstruktīvi. Daži vārdi ātri spēj apgriezt idejas spārnus, vai man pietiek kompetences veikt šo darbību? Lai gan no otras puses, neesmu jau nekāds brīvprātīgais morālā support team loceklis…
“Mūzikas klausīšanās ir atkarīga no cilvēka rakstura. Vieni atrod to, kas viņiem patīk, un vairāk nekas nav vajadzīgs. Tā tas ir gan ar mūziku, gan ar ēdienu un citām lietām. Ir cilvēki, kuros meklēšana ir ieprogrammēta. Viņiem vajag tikt pārsteigtiem. Tīņiem raksturīga ir viena albuma klausīšanās mēnešiem ilgi, un nekas cits viņiem neeksistē. Ja klausītājs ir izaudzis, tad viņam ir svarīga muzikālā daudzveidība. Ir cilvēki, kas neizaug. Vieni neizaug kā klausītāji, otri – kā praktiski cilvēki. Tiem meklētājiem bieži vajag satricinājumus, lai viņi spētu dzīvot normālu dzīvi, jo citādāk tā viņiem šķiet garlaicīga.” – Uldis Rudaks
Aiga Leitholde
Muzikālas piezīmes 