Feeds:
Raksti
Komentāri

Posts Tagged ‘grupas’

Par ceļabiedriem

Ir grupas, uz kuru koncertiem tu plāno doties, bet atkal un atkal nesanāk. Ir grupas, kuras ik pa laikam ir jāredz, lai zinātu, ka pasaule ir kārtībā. Bet vēl ir grupas, ar kurām vienkārši ir pa ceļam. Tāpēc fakts, ka Gustavs Terzens mani ir sarunājis rakstīt par ‘’SIA Radikal’’ nedaudz vairāk kā parasti, mani nemaz nepārsteidz. Kamēr lielie vīri ar drošo stāju lika tautai hedbengot, es mūziķu staltā stāva aizvējā laika posmā no 2008. – 2011.gadam esmu redzējusi daudz ‘’SIA Radikal’’ koncertus – lieki nejautājot, īpaši neraujoties, nepiefiksējot datumus, bet vienkārši esot tur, kur, man tobrīd jābūt.

Bet vispār vīri nemaz nenojauš, cik lielu netveramo ieguldījumu viņi ir devuši manā kā mūzikas žurnālistes attīstībā. Viens stāsts ir šāds: 2008.gada 20. jūnijs man bija īpašs – pēc mērķtiecīgām sarunām un veiksmīgas sakritības dēļ man bija iespēja piedalīties Metallica preses konferencē. Man bija 20 gadi, es biju nobijusies un sajūsmināta vienlaicīgi. Intervija notika aplī, kopā esot dažādiem Baltijas medijiem. Pa vidu Robs Truhiljo. Man bija lampu drudzis, lai pilnīgi neizblamētos, es klusēju. Man blakus sēdēja Dainis – mierīgs, pārliecināts un jautājumos aktīvs. Šādās situācijās ir svarīgi saprast, ka par spīti savām bailēm, tev no situācijas ir jāņem viss, ko vari dabūt. Gala rezultātā, pateicoties Dainim, raksts sanāca lasāms, Robs bija uz žurnāla vāka, bet manī radās spīts – rakstīt, rakstīt un vēlreiz rakstīt, lai varētu sevi saukt par mūzikas žurnālisti. Es rakstu jau piekto gadu. Tas ir tikai viens no stāstiem.Ņemot vērā, ka nekas nenotiek nejauši, mēs nonākam arī pie tā, ka arī dots devējam atdodas. Dažāda interesanta ar ‘’SIA Radikal’’ saistīta informācija sekos tuvākā mēneša laikā.

Horns up!

Read Full Post »

Trešdien tikos ar jaunu rokgrupu. Ar viņiem sadarbošos grupas publicitātes organizēšanā. Kabatā ir sakrājušies dažādi prezentācijas triki, un nagi man niez tos pielietot. Skaidrojot grupai situāciju, kā vislabāko piemēru minēju jauno grupu ‘’The Velvet Supernova’’.

Nav šaubu, ka 15.decembrī grupas ‘’The Velvet Supernova’’ koncerts Melnajā piektdienā būs ļoti labi apmeklēts – grupa mērķtiecīgi to ir organizējusi. Galu galā pavisam dabiska kulminācija būs muzikālām niansēm bagāts un nostrādāts koncerts. Kamēr meitenes ir starā par grupas muzikālajām izpausmēm, es rūpīgi izpētu viņu menedžmenta akcija. Tās mani pārliecina vairāk par mūziku. Tātad: 1. grupai nostrādāts vizuālais tēls, stilīgas fotosesijas, 2. acij tīkama, praktiska mājas lapa, 3. sasaiste ar aplikācijām, 4. akcijas reālā vidē un 5. digitālajā vidē atrisināmi uzdevumi, kuru rezultātā var iegūt balvas, 6. Sasaiste ar mūziķu ikdienas dzīvi, no koncertiem brīvākā laikā, 7. sadarbība ar dažādiem brendiem. Viss regulāri, plānveidīgi un mērķtiecīgi. Menedžments strādā!

Muzikāli viss ir sarežģītāk. Pazīstot ‘’The Velvet Supernova’’ mūziķus no dažādiem sastāviem, tostarp sev ļoti mīļas grupas, iespējams, gaidu to bliezienu, kas mani gāž no kājām pirmajā kolektīvā. Tas ir tas traucēklis! Gribētos teikt – viss, kam šis mazais mastermind pieskaras, pārtop muzikālā pērlē. Muzikālā – nea, aptaustāmā – ļoti iespējams. Grupai piemīt ļoti izteikta virzība mainstrīmā, labi, ka saglabājot smalkumus muzikālājās niansēs – pieklusināšanu, tembrālo iekrāsošanu un noskaņas radīšanu.

Man pašai sanāk nopūsties, līdzīgi kā toreiz ar El Mars – čalis foršs, koncerti arī pilni ar cilvēkiem, labi nostrādāti, bet es neko pacilājošu neizjūtu.  Varbūt tas pat ir labi? Tas ir pamats analītiskam objektīvam novērtējumam, bet varbūt tikai garlaicīgai atskaitei. Kas zina, kā labāk?

Anna, ja Tu šo lasi – tas bija viedoklis, Tev!

Read Full Post »

Gada nogale rosina cilvēkus apkopot izdzīvotos notikumus. Es gan neesmu laba atskaišu rakstītāja. Pirmkārt, objektīvam vērtējumam mana 2010. gada apskatīto notikumu bilance tomēr būtu pārāk īsa. Nebēdēju, jo kvalitāte vienmēr ir labāka par kvantitāti. Otrkārt, apkārtējai videi, pašsajūtai un konkrētajam mirklim ir svarīga nozīme viedokļa formulēšanā.  Steigā, nogurumā un intelektuālā slodzē labāk ir paklusēt, nevis vērtēt.  Un tomēr – spilgtākie iespaidi 2010. gadā:

Gada albums: „Mona De Bo” – „Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi”. Tas ieturēts down tempo un drone stilistikā, manā disku aparātā tas nepārtraukti skanēja  mēnesi no vietas. Drone var būt psiholoģiski baiss skanējums, bet „Mona De Bo” albumā bija ierakstīta mirkļa impresija, atgādinot akadēmiskās mūzikas avangarda eksperimentus. Drone piesmakušajās skaņās lielākoties izskanēja arī atlikušais 2010. gads. Iedvesmu smēlu, klausoties „Earth” daiļradi, lasot par 20.gadsimta avangarda dižgariem  Štokhauzenu, Keidžu. Iedvesmojoša bija izrāde „Partitūra ekosistēmai” festivālā „Homo Alibi”. Izrādē, meklējot skaņu robežas, mūziķi Maksims Šenteļevs un Jēkabs Nīmanis atklāja savas apziņas robežas.

Gada festivāls – „Laba Daba”. Lieliska setliste, lielisks laiks, lieliska publika tīkamā skaitā – festivāls apvienoja mūzikas cienītājus nevis patērētāju izklaides tīkotājus. Festivāla laikā atklāju arī agrā rīta mūzikas klausīšanās sirreālistiskos aspektus. Neparastās sestdienas nakts vistumšākā stunda, neilgi pirms saullēkta, smadzenes ir pielāgojušās miega stāvoklim, radot tīkamu apziņas skaidrību, kas saasina uztveres spējas. Tā „BigBand” festivāla ietvaros spēlēja tikai pašiem izturīgākajiem, kas lietus izmērcētajā zālē, skatuves gaismu apgaismoti, sagaidīja saullēktu. Neaizmirstamas sajūtas! Iepriekšējo rītu biju sagaidījusi savā pirmajā „Gas of Latvia”  koncertā, taču Andžona un viņa biedru Katrīnas Neiburgas un Oskara Poikāna darba spēks bija dzirdams festivāla „Skaņu mežs” ietvaros. Viņi spēlēja pirmie,  jau pašā sākumā patērējot lielāko daļu no klātesošo ovācijām.

Iedvesmojošākie latviešu mākslinieku koncerti šogad bija saistīti ar albumiem un jubilejām. Grupas „Skyforger” albuma „Kurbads” prezentācija Sapņu fabrikā bija tiešām labi apmeklēti svētki. Lika aizdomāties, ka „Skyforger”  ir pārāvuši stilistiskās robežas – tas nebija vienkāršs metāla koncerts, bet gan uzvedums!  „Latvian Blues Band”  dzimšanas dienas koncerts apliecināja, ka pašmāju mūziķos Amerika ir koncentrētā daudzumā. Bet Gustavo tūres noslēgums „Arēnā Rīga” bija reāls piemērs, ka strādājot sapņi kļūst realizējami!

Šogad ārzemju viesu koncerti mani saviļņoja daudz mazāk.  Arī skaitliski tie bija daudz mazāk nekā citus gadus. Rīgā otro reizi koncertēja „Metallica”. Izrādījās, ka mana „ceturtā reize” metāla grandu koncertā bija no sirds. Gaismas, lāzeri un koncerta dinamika transformēja „Arēna Rīga” telpas izjūtu. Realitāte uz divām sundām bija tikai un vienīgi „Metallica”, un tad vēl uz divām, kamēr sajūsma mazinājās. Unikāls bija grupas „Weedeater” koncerts festivāla „Metalshow” ietvaros. Grupa spēlēja stoner doom, un kā viņi to darīja! Līderis Diksijs, kurš pirms uzkāpšanas uz skatuves teju turējās kājās, rokās paņēmis savu basa ģitāru visā nopietnībā atdevās mūzikai – raupjai, pēcreibuma agonijai. 2010.gadā piepildījās mans bērnības sapnis – Rīgā koncertēja itāļu popzvaigzne Eros Ramazzotti. Lai gan no viņa tautiešiem esmu dzirdējusi, ka Ramazotti nebūt nav labākais Itālijas popmūzikas etalons, man Erosa koncerts bija labākais dzirdētais popkoncerts. Laikam pūkainās bērnības nostaļģijas dēļ.

Gada jaunatklājumi: labākās balss īpašnieks – Kaspars Vēvers, bet  jaunā grupa „Black Apple Market”. Kasparam ir zema,spēcīga, tembrāli daudzkrāsaina, emocionāla balss. Attieksme – pozitīva un draudzīga, kas 2010.gada laikā viņam ir ļāvusi saklausāmi progresēt. Skatuves izjūta – pārliecinoša un droša, vizuālajai atbilstībai arī nav ko iebilst. Nākotnē jānovēl vēl nesatricināmāku stabilitāti. Arī „Black Apple Market”  solists Miķelis Putniņš ir apveltīts ar ļoti patīkamu balss tembru. Uz skatuves Miķelis acīmredzami atdodas mūzikai, tā plūst no viņa. „Black Apple Market” mūziķi viens otru sajūt bez vārdiem. Ļaujiet viņiem iespēlēties un dzirdēsiet, kā skan patiesuma saliedētība!

Protams, 2010.gads atnesa arī spilgtas vilšanās. Saskumu, jo festivāla „Metalshow” nespēlēja grieķu metālisti „Rotting Christ”, jo īpaši tāpēc, ka viņu jaunākais albums „Aealo” ir ļoti izdevies, un dzīvē būtu skanējis vēl pamatīgāk. Rudenī atgriežoties Eiropā, grieķi tālāk par Poliju netika. Žēl. 2010. gadā pārdomas manī radīja ekstrēmie smagās mūzikas stili un, galvenokārt, to klausītāji. Pirmais mēģinājums klātienē iepazīt noise man beidzās ļoti negatīvi, tāpēc šaubos, vai maz kādreiz apmeklēšu šāda veida koncertus. Šķiet, ekstrēmie mūzikas stili ir kā noslēgtas interešu grupas, kuras nav ieinteresētas diskustēt. Nesaproti – pati vainīga!

Ja tā labi padomātu, nešaubīgi ar saglabājamām 2010.gada atmiņām varētu pierakstīt vēl vienu lapu. Taču gari lasāmgabali acīm nav diez ko tīkami. Pēc 2010. gada atkal nācās secināt, ka būt klausītājai ir ļoti nogurdinošs porcess. Ir jāmeklē arvien jaunas tehnikas mūzikas klausīšanai – var pieiet filozofiski, var koncentrēties uz atsevišķiem insturmentiem un tad uz kopskaņas veidošanos, var klausīties asociatīvi, mudinot sevi pašu turpināt dzirdēto ideju, piemēram, rakstiskā formā. Vai dzirdēto var aprakstīt? Var! Bet vai vienmēr tas ir vajadzīgs? Godīgi, entuziasms aprakstīt mūziku, aizvadot 2010.gadu, ir pamatīgi mazinājies.

Lai jums muzikāls 2011!

Foto: Indra Kļaviņa

Read Full Post »

Pieminot Zviendijas metāla skatuvi, jūsu prātos visdrīzāk ienāks vārdi kā “Opeth” vai “Arch Enemy”, taču zviedriem ir ļoti spēcīgas  stoner rock/metal grupas.  Šobrīd Skandināvijā aktuāla un kritikas novērtēta  ir “Mustasch”, kas šajā rudenī izdeva savu piekto studijas albumu, kurā  ļoti stingri pieturas pie stoner rokam raksturīgajām stilistiskajām izpausmēm.  Dziesmās “Desolate”, “Tritonus” zemi skaņotas basa ģitāras mijās ar instrumentālām ģitāras starpspēlēm, strauju tempa un noskaņas maiņu spokainiem čusktiem un izmisušiem kliedzieniem. Tomēr brīžiem balansējot uz groove  metal robežas un iekļaujot interesantus gan folk, gan elektronikas elementus. Protams, zviedru roka cienītājiem tradīciju cienītājiem būs savs prieciņš – dziesma “Damm it’s Dark”. Bet kopumā – tā skan stoner rock 2009.gadā!

Lielo popularitāti Skandināvijā  “Mustasch” iekaroja tikai pirms trijiem gadiem  ar dziesmu “Double Nature”:

Read Full Post »

Šogad metāla grupa „Sanctimony” svin savu 15 gadu pastāvēšanas jubileju. Tā tiks atzīmēta gadskārtējā novembra koncerttūrē „Death N Roll Members”, ar vienīgo koncertu Rīgā, šo piektdien 20.novembrī. Mūsu saruna notika 3.novembrī grupas mēģinājumu telpā un ļoti labā garastāvoklī. Piekodinājums „mums uz visiem jautājumiem ir gatavas atbildes” izvērtās garā sarunā ne tikai par mūziku, bet arī par jaunās paaudzes audzināšanu.

Šogad „Death N Roll Members” ir mini tūre Baltijas valstīs ar tikai vienu koncertu Latvijā. Kāpēc šāda izvēle?

Jānis Boļšaks: Mēs sen gribējām ar šo pasākumu izbraukt ārā no Latvijas. Tāpēc vairāk koncentrējāmies uz datumu pieskaņošanu Lietuvā un Igaunijā.

Viesturs Grīnbergs: Mēs priecātos, ja šiem tūres datumiem pievienotos vēl kādi koncerti Latvijā, bet visi ir tik ļoti sasparojošies, ka, trīs mēnešus iepriekš piesakot koncertus, visur tika atteikts.

Krīze rosina uz radošām nodarbēm?!

Jānis: Jā. Ēst nav ko – jādzied!

Viesturs: Man liekas, vārdu „krīze” šajā sarunā nevajag pieminēt. Nerunājam par celtniecību vai kredītiem.

Jānis B.: Mums ir jāatvainojas cilvēkiem, kuri mūs gaidīja spēlējam Liepājā, Cēsīs.

Viesturs: Bet pastāv doma, pasākumam uztaisīt otro daļu

Kā jūs izvēlējāties šīs divas grupas, kas jūs pavadīs tūrē?

Jānis B.: Somi „Profane Omen” ir veci čomi. Viņi šeit jau spēlēja pirms trijiem gadiem. Esam bijuši arī pie viņiem. Mums ir tiešām draudzīgas attiecības.

Viesturs: Un viņiem ir jauns albums iznācis. Tāpēc „Profane Omen” ir piemērots laiks uzspēlēt ne tikai Latvijā, bet arī ļoti svarīgi spēlēt Lietuvā un Igaunijā. Pēc grupas pirmā koncerta Latvijā cilvēki viņus bija ievērojuši un seko līdzi viņu daiļradei. Atsauksmes ir ļoti pozitīvas, kas ir labs iemesls „Profane Omen” atkal atgriezties Latvijā!

Jānis B.: Kas attiecas uz mūsu pašmāju grupu „Rebel Riot” – tie ir baigie… forši džeki! Mēs katru gadu grupas esam izvēlējušies pēc viņu muzikālās daiļrades, kā arī pēc čomu būšanas, jo ar tiem vienmēr ir patīkami uzspēlēt. Un mums nav jāgaida festivāls, kur mums, iespējams, sakritīs spēlēt uz vienas skatuves. Tagad „kārtis” ir mūsu rokās. Mēs varam izvēlēties, ar kuriem mēs gribam labi pavadīt šīs trīs dienas, nospēlēt koncertus. „Rebel Riot” ir jaunā mūziķu paaudze ar nenormāli lielu entuziasmu, uz skatuves – spēcīgi, atraktīvi. Mums patīk, un es domāju, ka publika mums piekritīs. Šī grupu komplektācija „Death N Roll Members” garantēs jautrību!

Ko jūs gaidāt no Lietuvas un Igaunijas koncertiem? Vai tur „Sanctimony” jau ir savi fani vai tas būs „izlūkošanas” brauciens?

Viesturs: Pirmo reizi Igaunijā mēs spēlējām padsmit gadus atpakaļ, tāpēc nav tik traki.

Jānis B.: Tas bija pirmais brauciens. Bet es domāju, ka cilvēki noteikti zinās, ka mēs tur būsim, un, ja gribēs, varēs mūs satikt. Lietuvas klubā „Muse” mēs spēlējām šī gada ziemā. Klubiņš ir mazs, bet omulīgs. Bija jautri. Publika jauka un draudzīga, atmosfēra – labvēlīga. Pēc šī koncerta palika labas atmiņas. Šo publiku gaidām ari uz „Death n Roll Members” koncertu. Ir dzirdētas runas par to, ka ir cilvēki no Latvijas, kas gatavojas braukt uz visiem trim koncertiem.

Kā jūs pārvietosieties? Varbūt ir plānots kāds liels kolektīvais buss?

Jānis B.: Ir plānots buss, diemžēl ne tik liels, lai ar to varētu pārvietoties visas grupas. Katra grupa brauks ar savu busu.

Viesturs: Mums ir mūsu slavenais buss, kura šoferi, mūsu loģistikas biedru Kristapu, mēs jau uztveram kā grupas biedru. Kura busu mēs draudzīgi dalām ar „stunt raideriem” (kaskadieriem).

Varbūt jums vajag kaut ko kopīgu ar viņiem noorganizēt?

Jēkabs Zemzaris: Ir piedzīvots, tas nebija nekas labs!

Viesturs: Tas laikam nebija tas, par ko tika jautāts…Nē, nē, nē, tas tā…

Jānis: Jā, mums ir bijuši kopēji pasākumi. Braucām kopā vienā busā, taču mums nebija vienotas… dimensijas. Pēc tam mēs viņiem pieskaņojāmies.

Viesturs: „Durka Racing” sezonas noslēgumā esam spēlējuši, kamēr uz asfalta ar motociklu tiek zīmēti apļi.

„Sanctimony” pasākumi ir labs piemērs draudzīgu attiecību kopšanai!

Viesturs: Protams! Ar mūsu kolēģu grupām mums ir vienādi likteņstāsti, būtībā mēs esam vienā maisā. Dalīt mums nav ko!

Jānis B.: Lielajā biznesā visu izšķir nauda. Kur sāk smirdēt nauda – tur sākas kasīšanās. Mums nav par ko plēsties, tāpēc esam draudzīgi.

Viesturs: Latvijas mūzikas biznesā, it sevišķi smagās mūzikas biznesā naudas nav. Ir tikai izdevumi. Latvijā katrā mūzikas stilā spēlē viena grupa. Nav tā kā Somijā, kur ir pavisam citas mūzikas stilu un tajā spēlējošo grupu proporcijas. Bet Latvijā katrs otrais mūziķis spēlē divās, trīs grupās – visi ir vienā katlā. Mēs esam priecīgi uzspēlēt kopā ar citām grupām, un šos pasākumus vēl ilgi atceramies.

Ja mēs runājam par atmiņām, varbūt varat man izstāstīt kādu jautru atgadījumu no „Death N Roll Members” koncertiem?

Viesturs: Tam varētu veltīt atsevišķu interviju. Vienu gadu mums bija sātans, ar kuru varēja nofotografēties. Liela jautrība bija tad, kad sātans ar kaut ko izkāvās. Visi domāja, ka tas bija inscenēts, bet tā tas nebija. Kāds patiešām pamanījās nokaitināt sātanu! Kāds padomāja, ka Sātans nav īsts, un tika noslānīts ar āža kāju.

Kādus muzikālus pārsteigumus jūs esat plānojuši šī gada „ Death N Roll” koncertos?

Viesturs: Tāpēc tie ir pārsteigumi!

Dzirdēju, ka plānā ir akustiska dziesma.

Jānis B.: Varbūt.

Viesturs: Mēs pie tās vēl neesam ķērušies, tā kā mēs neko nevaram apsolīt. Kaut ko interesantu noteikti varēs dzirdēt. Piemēram, dziesmas no topošā albuma, kuram jau mēs kādu laiku gatavojamies.

Jānis B.: Klasiski, kā jau katru gadu, būsim papildinājuši arī savu kaverversiju bagāžu. Mēs vienmēr sev un arī citiem par prieku kaut ko jaunu uztaisām.

Kas ir jāievēro, lai uztaisītu labu dziesmas kaverversiju? Tās mēdz būt ļoti izcilas, kā arī pavisam nebaudāmas.

Jānis B.: Tie visi ir viedokļi

Viesturs: Principā ir jāsāk ar to, vai dziesmu var vispār nospēlēt.

Jānis B.: Tas ir gaumes jautājums. Ja tev tā dziesma nekad nav patikusi, tev nepatiks arī tās kaverversija. Var notikt pavisam citādāk. Kura sērija bija labāka – pirmā vai otrā?

Viesturs: Es domāju, ja tā kaverversija ir domāta atskaņošanai koncertā un tu pats no tās gūsti baudījumu, to jutīs arī publika.

Manuprāt, ar kaverversijām ir interesanti. Ja grupa savu vārdu ir ieguvusi, tad,  savā koncertā iekļaujot kaverversiju, tā atdod godu dziesmas radītājam. Ja kaverversiju spēlē pavisam jauna grupa, tomēr pastāv risks, ka pazīstamā dziesma liks nobālēt jaunās grupas radītajai mūzikai.

Viesturs: Es domāju, ka jaunām grupām tā ir skola. Tieši šādā veidā mēs paši uzsākām savu darbību. Savācāmies kopā. Kaut kas ir jādara! Savas dziesmas vēl nav. Nesēdēsi un neurbināsi degunu, tu sāc spēlēt kaverversijas.

Jānis B.: To, kas tev patīk

Viesturs: Mūsu gadījumā bija vesela kaverversiju programma, kuru mēs spēlējām ilgu laiku līdz mums bija savas dziesmas. Es zinu, ka tajā laikā jau zināmām grupām šis fakts nepatika, jo mēs savācām lielu publikas daļu. Ar laiku pašiem attīstoties, joprojām ir interesanti uztaisīt kādu kaverversiju, apskatīties, kā tā ir veidota. Klausīties – tas ir viens, bet, kad tu sāc spēlēt, tu uzzini daudz jauna. Tu sāc aizdomāties, kā šī dziesma ir radusies tās autoriem. Tādejādi kaverversija dod pamatu pašu idejām. Vienalga, cik veca būtu grupa, tā vienmēr ir laba skola!

Jānis B.: Visādā ziņā kaverversiju izpildīšana mums deva tikai plusus. Muzikāli paši attīstījāmies un ieguvām popularitāti. Pirmajos koncertos mēs bijām zināmi kā grupa, kas spēlē „Morbid Angle”, „Entombed” un citu tobrīd aktuālu grupu kaverversijas, kuras cilvēki ar lielu prieku nāca klausīties. Kad mums bija savs repertuārs, mēs katru reizi tajā iekļāvām pa kaverversijai.

Deniss Denisenko: Mums ir gadījies viens korporatīvais vakars, kur trīs setos spēlējām kaverversijas.

Viesturs: Ir bijuši pat divi šāda veida pasākumi

O, tad jau jums ir arī ballīšu muzikantu pieredze!

Jānis Aizkalns: Tā nav ballīšu, tā ir cirka programma!

Jānis B.: Drīz varēsim kaverversiju albumu izdot. Man liekas, ka to skaits jau ir sasniedzis piekto desmitu. Vajadzētu paskaitīt…

Jūsu izpildīta kaverversija ir bijusi kādā „Tribute to …” izlasē?

Jānis B.: Jā, nesen iznācā „Tribute to Slayer”, grupas jubilejai veltīta Krievijā izdota izlase.

Denis: Šajā sakarā būtu vērtīgi pieminēt, ka būsim dzirdami arī filmā!

Viesturs: Jā, taisījām savu versiju 90.gadu Latvijas underground zvaigznes Lotas dziesmai „Cauri tumsai”. Gala rezultātā radās kaverversija, kas ir netipiska mūsu daiļradei.

Varbūt tagad jūs ir pārņēmusi vēlme pēc muzikāliem eksperimentiem?

Jānis B.: Mēs jau esam uztaisījuši eksperimentu kādus sešus gadus atpakaļ – radikāli nomainot mūzikas stilu, kurā spēlējam.

Denis: Mēs eksperimentējam mēģinājumos.

Viesturs: Jāsaka, ka jaunais albums skanēs savādāk. Nevar pastāstīt, kāds tas būs. Tas droši vien tāpēc, ka nevajadzētu stāstīt. Koncertos cilvēki pamanīs.

Jēkabs: Lai gan nekas būtiski netiek mainīts, klāt ir nākusi pieredze, kas veicina attīstību.

Viesturs: Varbūt vairāk mūzikas. Bet es domāju, ka vēl tur nav ko komentēt.

Jānis B.: To mēs pastāstīsim jaunā albuma prezentācijā.

Viesturs: Lai cilvēki koncertos klausās un meklē atšķirības!

Ļoti banālais pēdējais jautājums. Kāda ir grupas „Sanctimony” kopā būšanas veiksmes formula?

Jēkabs: Vienkārši briesmīga

Viesturs: Šo nelaimi vajag aizvākt. Visi smaida, bet viņš visu laiku mēģina ko negatīvu pateikt. Jēkabam jau nav viegli – vienmēr kaut kas jāatnes un jāaiznes.

Jānis B.: (Jēkabam) Tu no mums nejūti mīlestību?

Viesturs: Viņam mīlestība vēl tikai caur vēderu nāk. Tā kā mēģinājumā ēst neviens nedod, un jaunais dators īsti nestartējas, tāpēc negatīvs ir viss, kas tagad notiek.

Jēkabs: Es taču tev teicu, ka briesmīga!

Jānis B.: Mūsu grupā mūs arvien vairāk sāk vienot bērni.

Viesturs: Tu par Jēkabu runā? Es neatceros, kas bija pirmais. Vai uz grupu atnāca Jēkabs un man piedzima meita, vai otrādi – mana meita ir vecāka par Jēkabu.

Jānis B.: Visjaunākais mūsu kolektīvā ir Daniels. Viņam ir tikai dažas dienas. Laimīgais tētis Deniss!

Viesturs: No parastiem burziņiem grupas sanākšanas sāk pārvērsties par ģimeniskām dzeršanām ar rasola bļodu.

Jānis B.: Kad mēs tiekam vaļā no ģimenēm…

Jēkabs B.: Šo šeit nerakstīt

Jānis: Citādāk būs pēdējais brauciens.

Tad jūsu bērniem ir mazie metālistu rāpulīši ar uzrakstu „My papa is Satan” ?

Viesturs: Es savai meitai uz divu gadu dzimšanas dienu uzdāvināju ģitāru!

Jānis B.: Manai meitai ir „Kiss” rāpulītis.

Viesturs: Bērniem ir jāaug pareizi. Ir labi rezultāti – Jēkabs. Pareiza audzināšana! Ne vienmēr rezultāts sanāk labs. Nezin kāpēc Osborna meita ienāca prātā. Tā nevajag!

Jānis B.: Tu ierunājies kā tētis!

Kā tad skan jūsu izpildītās šūpuļdziesmas?

Jēkabs: Briesmīgi!

Jānis B.: (nopūšoties) Jēkabs.

Foto: Armands Ērglis

Read Full Post »

Nākamnedēļ ar diviem koncertiem, 22. oktobrī klubā “Dirty Deal Cafe” Rīgā un 23. oktobrī klubā “Fontaine Palace” Liepājā, viesosies Lielbritānijas post-rock/hardcore grupa „Jairus”, ko dažkārt dēvē par „metāla mūzikas „Sigus Ros”” . Šoreiz Latviju kolektīvs apmeklēs sesto reizi, aizvien neslēpjot sajūsmu par šīs zemes publikas silto atsaucību. “ Mēs ar nepacietību gaidām, kāda būs Latvijas fanu atsauksme par mūsu jaunajām dziesmām,” intervijā pirms gaidāmajiem koncertiem stāsta grupas ģitārists Dans Lukass, solot, ka arī vecais repertuārs netiks aizmirsts.

Lasīju, ka “Jairus” bija paņēmuši 18 mēnešus ilgu pārtraukumu. Kāds bija šādas rīcības iemesls un kā jūs nolēmāt atkal apvienoties?

Patiesībā, bija vairāki iemesli – Adams pameta grupu, lai piepildītu savas vēlmes, un mēs nevēlējāmies viņu aizstāt ar kādu citu. Turklāt, bijām nonākuši līdz momentam, ka visi bija vienkārši muzikāli noguruši pēc tik daudzām neveiksmēm ar grupas dalībnieku maiņu. Mums nebija nodoma no jauna apvienoties pēc tam, kad grupa 2007. gadā pajuka. Taču pagājušā gada beigās mēs visi aptvērām, ka grupa mums ir neizsakāmi nozīmīga un atkal vēlamies radīt patiesu un enerģisku mūziku!

Jūs esat daudz ceļojuši. Vai koncerta turnejas ir iedvesmojušas tevi komponēt, vai arī tev ir nepieciešams laiks, lai apkopotu atmiņas, pirms ķeries pie darba?

Atklāti sakot, iedvesma komponēt var rasties jebkurā brīdī. Lai gan jāatzīst, ka ceļošana ir piespiedusi mūs nobriest kā cilvēkiem un mūziķiem. Iespējams, ka tā ir ietekmējusi arī komponēšanu!

Kā ir mainījušies jūsu mērķi un godkāre kopš “Jairus” pirmsākumiem un tagad?

Ja godīgi, tad “Jairus” izveidojās pirms tik ilga laika (2001. gadā), ka vairs neatceros, kādi bija mūsu mērķi tajā laikā. Mēs tikai vēlējāmies spēlēt mūziku, kas mūsos (un arī klausītājos) izraisīja īpašas izjūtas. Mēs vēlējāmies apskatīt pasauli mūziķa acīm, satikt superīgus cilvēkus un izbaudīt dzīvi, kamēr vēl bijām jauni. Mūsu mērķi vēl joprojām ir tādi paši, taču tagad esam nedaudz prātīgāki un mēģināsim tos sasniegt savādākā veidā.

Kāds ir tavs pareģojums – rokmūzika jau pieder pagātnei, vai arī tai vēl ir iespēja pieņemt jaunu formu?

Uzskatu, ka laba un patiesa rokmūzika izmirst. Tagad pastāv liels daudzums tādas mūzikas, kura balstīta uz modi vai grupas nosaukumu, nevis uz pašu mūzikas stilu. Tomēr es ticu tam, ka pastāv arī svaigas idejas, kuras to vien gaida, lai kāds tās atklātu – katru reizi, kad cilvēki uzskata, ka viss jau ir izmēģināts, parādās kaut kas nebijis… Mūzika ir pārsteigumu pilna. Tāpēc uz jautājumu atbildēšu – jā, ir jauni veidi, kā rokmūzika varētu izpausties, tikai mēs vēl par tiem neko nezinām.

Jūs jau piecas reizes esat bijuši Latvijā. Vai varat vēlreiz atgādināt, kas jums Latvijā tik ļoti patīk?

Latvija ir vienkārši apbrīnojama vieta muzicēšanai. Koncerta apmeklētāji ir entuziasma pārpilni un rodas sajūta, ka viņi ieradušies uz koncertu, lai izbaudītu mūziku, atmosfēru un visus pārējos „dzīvā” koncerta aspektus. Mums vienmēr bijusi sajūta, ka esam šeit laipni lūgti. Mēs ar nepacietību gaidām, kāda būs Latvijas fanu atsauksme par mūsu jaunajām dziesmām – viņi ir ĻOTI skaļi!

Read Full Post »

8.oktobrī Kongresu namā notika festivāla „Bildes 2009” jauno grupu un veterānu kopkoncerts, četru stundu garumā iepazīstinot ar jaunajiem talantiem Latvijas mūzikā. Vakara spilgtākie iespaidi katram atšķirsies, bet kaut kas jauns tika atklāts tā vai tā!

„Maia’s Marvellous” kopā apvieno gana pieredzējušus mūziķus, kas rada profesionālu darba virsmu jaunās dziedātājas Maijas Beķes starta atspērienam. Kopā ar Jāni Stībeli viņi zālē ienesa gospelim raksturīgo sirsnīgo siltumu. Jauno talantu „Monkey Rock” interpretējums grupas „Tā Tā Tā” dziesmai „Tu esi dinamīts”, ko viņi izpildīja ar pašu dziesmas autoru Arti Dvarionas, lika rokai savilkties „radziņos”.  Smagās mūzikas spēku lieliski prezentēja „The Blackout”, kas kopā ar Lieni Šomasi tricināja zāli ar dziedātājas hītu „Jauna diena”. Manuprāt, vismīlīgākais tā vakar priekšnesums izdevās grupai „Drum Clinic”, kas savā priekšnesumā iesaistīja gan perkusijas, gan klavieres, gan Lieni Šomasi, kā arī paši savu šarmu. Grupa „Into one” bija sadziedājušies ar Normundu Rutuli – iznākums baudāma restorānu mūzika. „Edža & Niknie” kopā ar Andri Freidenfeldu izpildīja savu radio hītu, zālē ienesot humora gaisotni.

„Acid Rain” 2009.gada ļoti biežie un nopietnie koncerti ir ļāvuši pamatīgi progresēt. Viņu nenormāls spēles prieks atklājās kopā ar Oskaru Semerovu un Latvian Blues Band pūtēju grupu. Grupa „Sol Luna” spēlē art roku, kuru papildina dzeja latviešu valodā, pierādot, ka arī jaunās grupas jau spēj radīt intelektuālu rokmūziku. Arī grupas skatuves tēls ir lieliski izturēts – katru koncertu viņi pārsteidz ar saviem skatuves tērpiem. Jauno koncertu noslēdza jau gana spēlējusi, bet „Bildēs” pirmo reizi dzirdama grupa „Tramplīni”, kas spēlē maigu indie – popmūziku latviešu valodā. Tā izskanēja kopā ar latviešu jaunā viļņa leģendu Ingu Baušķinieku.

Manuprāt, šī gada festivālā „Bildes” debitējošās grupas sevi pieteica pamatīgi. Pozitīvi, ka koncerta programmā bija pārstāvēti visdažādākie mūzikas stili, tādejādi dodot maksimāli objektīvu priekšstatu par jaunajiem talantiem. Šobrīd liekas, ka viņi pamatīgi min pieredzējušo kolēģu pēdās.

Read Full Post »

Pēc četru gadu pārtraukuma provokatīvā vācu rokgrupa „Rammstein” 16. oktobrī klausītājiem prezentēs albumu “Liebe ist für alle da”, tāpēc 7. septembrī man bija dota iespēja sazvanīties ar basa ģitāristu Oliveru Rīdelu (Oliver “Ollie” Riedel) jeb sauktu vienkārši par Ollie. Tajā brīdī dziesmas „Pussy” klips vēl piedzīvo pēdējās korekcijas, un arī par „Rammstein” jauno gara darbu Olivers runā izvairīgi, iespējams, lai faniem saglabātu pārsteiguma prieku.

„Rammstein” albumā ir plānotas 11 dziesmas. Vai tu vari pastāstīt ko vairāk par dziesmu tematiku?

„Rosenrot” bija ļoti maigs un balādēm bagāts albums. Jaunajā albumā būs daudz smagākas, provocējošākas tēmas – tādas kā mīlestības un dzīves tumšās puses.

Jums ir krāšņa videogrāfija, taču esmu ievērojusi iezīmi, ka ar katru albumu „Rammstein” video kļūst agresīvāki.

Jā, taču es to neuzskatu par tendenci. Jau ir uzfilmēts video pirmajam albuma singlam „Pussy”, kas ir mazāk agresīvs, taču provokatīvs gan.

Vai vari pastāstīt kaut ko vairāk par „Pussy”?

Šai dziesmai teksts sākotnēji bija angļu valodā. Tad mums ieteica, ka būtu skaisti, ja pantiņi būtu vācu valodā. Pēdējās studijas ieraksta nedēļās tas tika ātri izdarīts, un dziesma iedziedāta. Viss izvērtās tā, ka „Pussy” kļuva par pirmo singlu.

Pēdējos albumos „Rammstein” labprāt eksperimentē ar svešvalodām. Vai tas ir tāpēc, lai labāk uzrunātu fanus Krievijā vai spāniski runājošajās valstīs? Varbūt vienkārši eksperimenti?

Visus tekstus raksta grupas solists Tils. Šad un tad viņš kaut ko izdomā citā valodā. Jaunajā albumā būs dziesma, kas ir ieturēta šansona tradīcijās, kurā būs dzirdama franču valoda, jo tā vienkārši dziesmai piestāv! Ir frāzes, kas vienkārši skan labāk citā valodā!

Ir grupas, kas saviem klausītājiem ir kā izklaide, tomēr vai „Rammstein” gadījumā jūs faniem nesaistāties ar sociālu protestu?

Zināt, ko fani domā, tas vienmēr ir grūts uzdevums. Mēs, pirmkārt, radām tādu mūziku, kādu tikai mēs varētu radīt, šajā procesā nedomājam, kas kuram varētu patikt. Rezultātu mēs redzam koncertā, kur ir gan garmataini vīri, gan arī ģimenes tēvi ar savām atvasēm. Acīmredzot mūsu mūzikā ir kaut kas katram. Ja konkrētā zemē spēlējam pirmo reizi, tad auditorijā visdrīzāk būs redzami jauni cilvēki un alternatīvās kultūras pārstāvji. Vācijā publika ir milzīga un ļoti dažāda. Taču vislielāko prieku sagādā spēlēt Spānijā, Meksikā vai Lietuvā, kur publika nav tik kuplā skaitā.

Nereti „Rammstein” vārdu saista ar radikālām idejām. Ko par to saka pati grupa?

Tas ir atkarīgs, ko saprot ar vārdu radikāls. Ja to, ka tiek apdraudēti un savainoti cilvēki, tad mēs šādu rīcību neuzskatām par labu un atbalstāmu, bet, ja tās ir radikālas idejas, lai pārkāptu savas iekšējās robežas, tādā gadījumā mēs gribam cilvēkus rosināt uz pārdomām.

Jūs dosieties lielā Eiropas tūrē, pastāsti, kā „Rammstein” gatavojas koncertiem!

Jau divus mēnešus mēs hallē mēģinām šovu. Tā kā koncertos ir iesaistīti daudzi cilvēki, ir vajadzīgi šie mēneši, lai pienācīgi sagatavotos.

Tad jau ir sākušies mēģinājumi!

Nē, vēl tikai sāksim. Mums Berlīnē ir liela halle, kur visu labi var uzstādīt un izmēģināt.

Vai „Rammstein” koncertos būs iesildītāji?

Jā, būs grupa, taču es nezinu, kura tieši.

Kādas cerības, mērķus „Rammstein” ir uzstādījuši gaidāmajai tūrei?

Mēs uz skatuves neesam stāvējuši četrus gadus. Mēs esam nedaudz nedroši, vai publika mūs uzņems tāpat kā senāk. Ja mums veiktos, tas būtu ļoti skaisti!

Read Full Post »

Latviešu thrash metāla klasiku grupu “Huskvarn” uz skatuves aktīvā darbībā redzēsim sestdien, 11. jūlijā, festivālā “Metalshow 09-Anticrisis”, bet pagājušajā nedēļā Cēsu rajonā notiekošajā “Fonofestā” pēc  grupas enerģiskā priekšnesuma vīri  – vokālists Urbix un ģitāristi – Ģirts un Bruno – ,sēžot pāris desmit metru no dārdošās galvenās skatuves, ļāvās atbrīvotai sarunai. Pēdējais, tiesa gan, vairāk klausījās. Lai arī svarīgākais uzdevums bija noskaidrot grupas daiļrades jaunumus, visinteresantākā un noteikti visjautrākā sarunas daļa bija par sievietēm.

Es dzirdēju, jums top jauns albums?!

Urbix: Jā, tā ir taisnība.

Ģirts: Visi šo ziņu ir dzirdējuši gadus četrus, ka top un top. Tad pie varas nāca Ivars Godmanis un visas iespējas mums uztaisīt jaunu albumu šogad, nākamgad un līdz 2014.gadam nogrieza. Smieklīgākais ir fakts, ka mēs tomēr turpinām taisīt jaunu albumu. Principā materiāls jau ir, tagad būtu jānosauc konta numurs, kurā varētu ziedot.

Pastāstiet par jaunajām dziesmām!

Ģirts: Es pats nezinu, kā albums varētu skanēt. Pagaidām ir vienas domas, pēc gada tās būs mainījušās. Kāds garastāvoklis mums būs tajā brīdī, tā arī albums skanēs. Viegli nebūs!!! Pozitīvi, ka mums pašiem šobrīd patīk tas, ko darām. Katra dziesma ir savādāka. Bet jāapbēdina konkurentus, stils ir ieturēts!

Urbix: Pirms tam izsmalcināti metālisti mums pārmeta albuma „Sadistika” vienveidību, tad tagad par to nevarēs runāt. Jaunajā albumā būs liela dažādība.

Arī balādes?

Urbix: Jā, starp citu! Uzlūdz dāmas!

Ir dzirdēts, ka metālista dabas maigā puse atklājas, klausoties pavisam citu mūziku. Šobrīd, piemēram, aktuāla ir Lady GaGa. Kā tas ir jums?

Urbix : Es zinu to sievieti. Tur viss ir kārtībā, viss ir smuki!

Ģirts: Man liekas, mēs neesam no tās kategorijas. Mēs uz viņām vairāk skatāmies.

(jautājums par viņu dabas maigo pusi „Huskvarn” vīrus ļoti sasmīdina, notiek skaļa sajūsmināšanās)

Urbix: (ļoti smejoties) Brīnos ,kā mūs Lietuvā nearestēja.

Arestēja?

Urbix: Mēs strādājām pie informatīva klipa par „Huskvarn” dzīvi.

Ģirts: It sevišķi ar iekšējo maigumu…

Urbix: Zinot to, kādi ir „Huskvarn”…

(jautrība pieaug skaļumā)

Jautājums par dejošanu. Pagājušajā vasarā es runāju ar metālistiem „Tortune Squad” no Brazīlijas, kas spēlēja „Fontaine Festival”. Solists bija pārsteigts, ka meitenes dejo pie viņu mūzikas. Kā jums šķiet, vai pie metāla var dejot?

Urbix: Es varu teikt, ka latviešu meitenes ir īpašas, un viņas ir izcēlušās ne tikai dejojot pie metāla, bet vispār starptautiskā līmenī. Ļoti vispusīgas. Tikai neapvainojieties.

Ģirts: Toreiz Fonteinā mēs laikam spēlējām nepareizajā dienā. Mūs klausījās divi matainie, bet pārējie bija ikdienas publika. Ar trešo dziesmu modeles tipa meitene dīdījās, dīdījās un neizturēja – ja nav diskotēka, tad vismaz padejošu pie šīs mūzikas! Tas nav mūzikas stila jautājums, bet gan – ko cilvēks gaida no pasākuma.

Urbix: Dvēseles attieksme pret vidi, kurā tu atrodies.

Ģirts: Jā! Krieviski runājošajiem vajag labu tekstu, latvieši acīmredzot mūziku jūt ar kājām.

Urbix: Tas ir super, ja metāls spēj iekustināt!

Turpinot tēmu par sievietēm, ko jūs domājat par sievietēm, smagās mūzikas izpildītājām?

Urbix: Somu sievietes, piemēram, „Nightwish” šajā jomā ir pozitīvi izcēlušās. Nav runa par to, vai tā ir smaga vai viegla, jautājums ir par sievieti. „Nightwish” tā ir māksla! Ļoti klausāma mūzika.

Ko jūs domājat par Zviedru grupu „Arch Enemy”, kurā sieviete vairs nav liriskais vokāls, bet gan grovlo*?

Urbix: Ja sievietes Latvijā var panest dzelzceļa sliedes…

Ģirts: Tad kāpēc viņas nevarētu grovlot ārzemēs? Ja mēs runājām par metālista maigo dabu, tad kāpēc gan sieviete nevarētu rūkt? Vienmēr atrodas eksemplāri. Ir jau arī starp vīriešiem Džimijs Samervils **. Man, piemēram, gadu vajadzētu rozā drēbēs staigāt, lai kaut ko tādu darītu. Sieviete death metālā ir tas pats, kas Džimijs Samervils, – galējība. Nevaru iedomāties, kam jānotiek sievietes galvā, lai viņa spēlētu brutālu metālu. Ja viņa tā var, tad viņai noteikti ir iemesls. Tāpat kā mēs savu iekšējo maigumu slēpjam aiz šī metāla. Man iepatikās šis termins – „iekšējais maigums”!

Urbix: Jā, labi jautājumi. Ir ko padomāt. Sieviete metālā… Es atceros, kad 1995.gadā uzstājāmies „Rock Summer Rīga”, kur dziesmas „Hit me on the Road” laikā mums uz skatuves dejoja divas meitenes – mākslas vingrotājas. Viņas izstrādāja savu kustību programmu. Nebija slikts variants, var strādāt šajā virzienā. Interesanti!

Ģirts: Runājot par dejošanu – viens grib šo mūziku izjust ar kakla muskulatūru, otram vajag vēl kaut ko. Kā kurš to saprot! Metāls ir radies no muzikālās brīvības ar mazāk mākslas izpausmes līdzekļiem, bet vai tad tāpēc nedrīkstēs dejot, bet tikai matus kratīt?

Urbix: Man liekas, ka metāls ir ātrāka pateikšanas forma, nekā citos mūzikas stilos. Un bez liekām kauna izjūtām!

Vai varat raksturot smagās mūzikas nozīmi jūsu dzīvē?

Ģirts: Kačka!***

Urbix: Sasodīts, kas par jautājumu! Man tā ir dzīves sastāvdaļa!

Ģirts: Tā ir manas maigās būtības izpausme pagriezta pretējā virzienā. Radošam cilvēkam ir vajadzība izpausties. Smagā mūzika ir veids, kā tikt vaļā no tā, kas ir uzkrājies. Dziļāk nelīdīsim – kačka, izlāde, tusiņš. Tu beidz darbu, izej no reālās dzīves un ieej pavisam citā pasaulē, kurā neviens neievēro tās lietas, kas televīzijā ik dienas tiek rādītas.

Urbix: Jāatzīmē, ka citi kolēģi uztver metālmūziku ļoti rezervēti un piesardzīgi. Viņi zina, ka muldēt nedrīkst, jo metāla grupās ir ļoti stipri instrumentālisti. Var iekulties nepatikšanās!

* dziedāšanas tehnika death metālā
** skotu dziedātājs ar augstu balsi, kas savas karjeras slavu piedzīvoja 80 gados.
*** sinonīms grūvs. Sajūta, kas liek klausītāja ķermenim kustēties mūzikas ritmā.

Read Full Post »

Queens of the Stone Age

Viens no šīs vasaras labajiem darbiem ir „Queens of the Stone Age” koncerta noskatīšanās. Šī grupa ierindojās manu labāko dzīvo grupu Top 3, bet QOTSA līdera Džoša Hommes harizma fascinē mani vēl novembra beigās.

Pirmkārt Džoša Hommes vārds ir saistām ar stoner roka celmlaužiem „Kyuss” , kurā Džošs bija ģitārists. Tomēr savu īsto muzikālo potenciālu Hommes, pēc paša vārdiem apzinās tikai 25 gadu vecumā, pēc „Kyuss” izjukšanas, dibinot pats savu grupu „Queens of the Stone Age”. Ļoti iespējams viņš ir viens no pasaules visgudrākajiem rokmūziķiem, kas māk izbalansēt starp radošo haosu un smalku mārketinga aprēķinu.

„Manā galvā vienmēr ir tik daudz skaņu. Ja es tās nerealizētu, mana galva uzsprāgtu.” Hommes ar QOTSA ir izdevis četrus albumus. Mana pirmā iepazīšanās ar QOTSA bija grupas trešais studijas albums „ Songs for Deaf” (2002.), kurš ir lielisks savas koncepcijas dēļ. Albuma noskaņa ir tumša un apdullinoša, tā rada sajūtu, ka atrodies kaut kur Nevadas tuksneša viducī savā apputējušajā kabrioletā, un mašīnas radio ir tava vienīgā saikne ar civilizāciju. Šis albums pasaules rokmūzikai deva dziesmas „No one knows” un „Go with the flow”. Pēdējās dziesmas autors ir Niks Oliveri, Džoša draugs un basists no „Kyuss” laikiem. Nenoliedzami talantīgs mūziķis ar savu rokrakstu, taču ļoti problemātisku raksturu. Pēc tam, kad Oliveri piekauj savu draudzeni Homme draugu izmet no QOTSA. Šīs izmaiņas rada nelielu pārtraukumu, kura laikā Homme strādā kopā ar savu jaunības draugu Džessi Hūdžu pie viņa grupas „Eagles of the Death Metal” albuma.

Pēc šķiršanās no sievas Džesses Hūdža dzīvē iestājas smags periods. Prātīgākais, ko rokeris šajā laikā izdara – saraksta kaudzi sasodīti labu dziesmu par savu bijušo un savu miesu izrotā ar skaistiem tetovējumiem, bet citādi Hūdž nododas seksam un narkotikām. Homme palīdz savam draugam savākties, radīt debijas albumu „Peace Love Death Metal” (2004.), un visai pasaulei paziņo, ka Džessem piemīt viss, lai kļūtu par rokenrola zvaigzni. Un tik tiešām, „Eagles ot the Death Metal” šoruden izdeva jau ceturto albumu, turklāt, ļoti labu, bet par to parunāsim citreiz.

„Dziesmu rakstīšana ir kā telefona zvana gaidīšana. Kad beidzot zvans tiek sagaidīts, tu uz to vari atbildēt jebkur! Es ļauju dziesmām pabeigt sevi pašām, procesu nesteidzot.” Lai sajustu QOTSA daudzveidību, jums noteikti būtu jānoklausās grupas koncerts, kur mūziķi dziesmas izpilda akustiskajās versijā. Sarežģīta harmoniskā struktūra un liels spēks ir iespējams arī ar parastu ģitāru un drobenes vietā izmantotu šeikeri! Šķiet, ka viņiem pat tīri labi patīk tā akustiski.

Read Full Post »

Older Posts »

%d bloggers like this: