Piezīmes par KLANG pirmo dienu

Foto:Vladislavs Punculs.

Jūlija pēdējā nedēļas nogalē no 24. līdz 26.jūlijam Klaņģu kalnā pie Ķekavas dārdēja jau trešais smagās mūzikas festivāls KLANG. Uz norises vietu klausītāji ērti var aizbraukt ar speciālu Klang autobusu, un ap plkst. 17 piektdienas pēcpusdienā šo iespēju izmantoja kādi 100 festivālnieki.

Netālu sēdošie tērzēja par festivāliem – Positivus, Labu Dabu, Fonofestu  un  Zvērā.  No sarunām varēja noprast, ka cilvēkiem vissimpātiskākie šķiet drīzāk mazāki, nevis lielie festivāli. Tad jau dodamies uz īsto vietu!

Izkāpu no autobusa, devos par līkumoto ceļu uz Klanģu kalnu – gaiss, meža paēna un piektdienas tveicīgā pēcpusdiena, ir tik labi būt prom no Rīgas!

Ar smago mūziku ir sarežģīti – no vienas saknes gan tas viss ir nācis, bet bagātīgi sazarojis! Cik cilvēku, tik viedokļu. Ne velti festivāla organizatori programmu bija veidojuši tā, lai katram tiktu nedaudz prieka: metalcore, groove metāla, smagā metāla, pankroka, turbofolka, black metāla un citu stilu cienītājiem.  Skatītājiem tīkamākā novietojumā – ielejā atradās lielākā Jagermeister skatuve, bet kalna galā vieta bija atvēlēta mazākai Radio SWH Rock skatuvei.

Piektdiena tā pa īstam sāka dārdēt, uz skatuves kāpjot grupām “Trendkill Method”  un “The Factor” (Mārtiņam ir tik skaļa rīkle). Vizuāli visgrandiozākais priekšnesums bija grupai “Neon Fly” bija ar spalvām rotāti tērpi, mūziķi  spļāva uguni un izpildīja speed, glam metālu, turklāt mūsdienām autentisku ( diemžēl nespēju patiesi novērtēt, jo augsti vīru vokāli absolūti nav manā gaumē).

Grupa “Dzelzs vilks”  publiku atraisīja, pārsvarā spēlējot dziesmas no albumiem “Manās mājās sieviešu nav” un “Sārtā Rītausma”, kā arī trīs jaunās dziesmas no topošā ieraksta. Gadi iet un “Dibenā rautais disko” nostiprina savu hīta statusu, un joprojām kāds no pūļa koncerta noslēgumā pieprasta “Saplēstie stikli”.

Liekas, daudziem piektdienas vakara galvenais notikums bija “Inokentijs Mārpls” uzstāšanās – joprojām godīgi un tieši, par visiem zināmo un saprotamo, un tieši tik grūvīgi, lai stindzinošo pusnakti varētu sagaidīt dejojot.

“Soundarcade” bija mans gaidītākais vakara (lasīt – vasaras) notikumus, un skatuves apkārtnē nepacietīgi mīņājos jau pirms laika.  Šķiet, skaistākos grupas koncertus esmu piedzīvojusi tieši brīvdabā – tumšā, dzestrā naktī.

Vēlāk, vērojot publiku, top skaidrs, ka “Soundarcade” šajā vakarā daudzi dzird pirmo reizi. “Soundarcade” nav mūzika nepacietīgajiem, bet to šajā vakarā ir daudz. Atrodu labāku klausīšanās vietu vienā līnijā ar staltiem vīriem. Viens no viņiem dziesmu starplaikos uzstājīgi bļauj, ka Ābola vokālu vajag skaļāk, bet “Hospitalabol”  dzied līdzi tik precīzi un aizrautīgi, it kā pats atrastos uz skatuves.  Viņš atstāja iespaidu, lai kas arī tas vīrs bija, nepazinu.

Klangā “Soundarcade” nospēlēja 4 skaņdarbus “Keymaster”, “Crane”,  “Hospitalabol” un jauno latviešu valodā par melniem kraukļiem.  Protams, par īsu, jo “Soundarcade” koncertos laiks pieņem citu ritējumu (septembrī būs vēl). Par “Omerta“, “Oranžās Brīvdienas” un saullēkta sagaidīšanu kopā ar “Eschatos” šoreiz uzrakstīs kāds cits, jo svarīgas sestdienas dēļ man nācās savlaicīgi atgriezties Rīgā.

Ir izauguši jauni klausītāji, taču jaunas smago mūziku izpildošas grupas pie mums neizaug tik ātri,  un viss joprojām turas uz laika pārbaudītām grupām. Skatuves pieredze tomēr dzirdami ieliek jaunības degsmei, ne izpildījuma, bet visdrīzāk saturas ziņā.

Tāpēc nākamajā gadā novēlu (lasīt – izaicinu) KLANG atrast pašmāju mūzikas nākotnes cerības un iedod viņiem vienu no festivāla labākajiem laikiem! Tāpat iespēja attīstībai ir skatuvju apskaņošana, lai koncerta gaitā nejauši “nepazūd” kāds vokāls vai solo ģitāras partija.

Taču kopumā KLANG mazie apmēri iepriecina, tāpat kā programma. KLANG tu nebūsi nejauši, jo KLANG ir atkal satikšanās, un tieši tas vasaras viducī mums ir vajadzīgs!

Read Full Post »

Spotify vēstures lādītē: 4 vilki un divi dāņi

Jau no 2013.gada 16.aprīļa Latvijā ir pieejams mūzikas straumēšanas serviss Spotify.  Tas dod gandrīz tūlītēju piekļuvi visiem jaunākajiem mūzikas ierakstiem – pasaulē un Latvijā radītiem. Taču Spotify ir iiespēja ne vien atklāt, bet arī  atcerēties. Tāpēc šoreiz par trīs populārās mūzikas albumiem, kurus būs grūti vai pat neiespējami nopirkt mūzikas ierakstu veikalos, bet, tavu prieku, Spotify šie lieliskie albumi ir atrodami:

Dzelzs vilks – „Lai arī Tu būtu ar mani” 2001.

Lai arī Tu būtu ar mani ir grupas trešais albums. Tobrīd rokgrupa vēl tricināja rokfestivālu mazās skatuves agrā pēcpusdienā un ievibrēja nakts vēlākās stundas leģendārus pagrīdes iestādījumus, bet 2001. gada noslēgumā albums grupai atnesa nominācijas Latvijas Mūzikas Ierakstu Gada balvā kategorijā labākais roka albums un labākā roka dziesma. Dzelzs vilks balvas nesaņēma, taču tika pamanīts. Albumā „Lai arī Tu būtu ar mani” ir sāpīgas mīlas balādes (“Vēlreiz”, “Lai arī Tu būtu ar mani”), groteska (“Ciemats”, “Saplēstie stikli”). Tās ir gaudas, tie ir ķērcieni. Industriālās mūzikas asums, bet tekstuāli gotikas smeldze. Albumā arī latviešu rokmūzikas klasika “Vienas nakts meitene”. Arī dziesmu “Ledus” atpazīs ikkatrs gados vecāks grupas klausītājs. Man pašai vismīļākā – dziesma „Saldā dzīve”. Ja kāds šo albumu/kaseti vēlas pārdod, es labprāt nopirkšu!

 

 

 

Aparāts – “Zzz” 2002.

Grupa „Aparāts” apvienojās 2010.gadā, izlaida jaunu singlu un nospēlēja pāris koncertus. Grupa „Aparāts” tika nodibināts 2000.gadā, grupas līderis – dānis Pēteris Helms, kurš tobrīd studēja J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. „Aparāts” ir muzikāli daudzveidīgs, tā kā tāds mūzikas automāts,kas it kā nejauši izmet roku, panku, un  fanku, un „Aparāts” dziesmu teksti sprakšķ no radošuma, bērnišķīgas nepiespiestības.  Ieraksta formā „Zzz” tika pārdots stilīgā metāla kārbā. Man pašai ir kasete, kas nu jau ir iemantojusi relikvijas statusu.

Louie Fontaine – “Soul Satisfaction” 2002.

Es atceros, tas bija 2003.gadā festivālā „Mēs Liepājnieki”, kad es pirmo reizi redzēju un dzirdēju Louie Fontaine un viņa pavadošo grupu „The Living Death”. Tas bija spēcīgi, ļoti ekscentriski, ļoti kacinoši, ļoti seksuāli, lai gan bija tikai septiņi vakarā. Spīdzināšanas važas, un boksa mačs dziesmas „The Fight” ietvaros. Albumā ir dziesma „Love you so much”, kas ir filmas skaņu celiņā, atnesot Fonteinam vislielāko atlīdzību. Un vēl asprātīgās „ I don’t like techno (I love Rock)” un „Evil Force In My Pants”. Fonteins savienoja Alisu Kūperu, Tomu Vaitu, teatrālu grotesku un spēlēja to ar mariači iznesību. Albums „Soul Satisfaction” vairs taustāmā variantā nav pieejams. Pēdējie diski tika izpirkti ap 2004. gadu. Man „Soul Satisfaction” uzdāvināja Fonteina sievas māte. Dubultniekam vāciņu nav, tāpēc albumu glabāju un spēlēju ļoti uzmanīgi. Un ļoti priecājos, ka tas ir atrodams Spotify.

 

Read Full Post »

Dzelzs vilks@ Studentu klubs

Vakar Studentu klubā notika pavisam unikāls „Dzelzs vilks” koncerts! Kā tas dažreiz mēdz gadīties, šajā trešdienas vakarā notika ar Studentu kluba telpām –uz mirkli pazuda elektrība. Pagaidījuši pusstundu, grupas mūziķi, protams, kāpa uz skatuves un spēlēja patiešām akustisku koncertu. Sveču gaismas ēnu spēles radīja intīmu atmosfēru, kurai labi piestāvēja tautas dziesmu repertuārs. Es jau sen biju teikusi, ka Jurim Kaukulim mikrofons nav vajadzīgs! Viņš bija kā teicējs, kuram atbalsoties. Jura enerģiju, manuprāt, vispār var pielīdzināt stihiskajiem spēkiem – ugunij, ūdeni, gaisam un zemei. Tas viss, turklāt, neatšķaidītā formā. Ne velti tautas dziesmas. Otrajā koncerta daļa ierasti bija veltīta roka dziesmām. Brīnumu vakaram pieklājas precīzi pārsteigumi – piesakot visjaunāko dziesmu „Viņa Grib”, elektrība atkal atgriezās. (Ka tikai tas nebija inscinēts?Viltnieki!) Pastiprinātājiem pieslēgtie instrumenti nu šķita ļoti skaļi. Jaunā dziesma ir absolūti „Dzelzs vilks” stilistikā, stāsta par viņiem un aukstiem laika apstākļiem. Ja godīgi, meldiņu šodien nevarēšu nodungot, lai gan dziesma koncerta laika izskanēja divas reizes

„Dzelzs vilks”. Man jau liekas, ka man vairs par viņiem nav labi rakstīt. Es piederu pie tiem klausītājiem, kuriem šī grupa ir kļuvusi par dzīves izjūtas, dzīves mazo prieciņu sastāvdaļu. Cik ļoti es mīlu rīta kafijas stundu ilgo dzeršanu, Strantes jūrmalu vai Berlīnes ielas, tik mani iedvesmo arī „Dzelzs vilks” mūzika. Ironiski, albumu nosaukumos vienmēr jaucos, bet dziesmām varu dungot līdzi kā vecs patafons neatkarīgi no diennakts laika. Lai gan šobrīd mani vislabāk uzrunā „Dzelzs vilks” eksperimenti un teatrālās izpausmes. Šobrīd man liekas, ka „Dzelzs vilks” grupas esenci vislabāk var sajust izrādē „Man arī būtu bail”, kas atkal 18.maijā tiks izrādīta Artelī. Aizejiet! Izrāde attaisno savu leģendu! Arī es nopietni apsveru jau otro reizi pirkt biļeti.

Read Full Post »

Klusinātais plāns 12.maijam

Taisnība, sākotnēji pret “Dzelzs vilks” akustisko porgrammu es biju skeptiski noskaņota. Domāju, labi, varu tautas dziesmu albumu klausīties, sēžot pie Ligo ugunskura. To arī nacionālā romantisma jūtu vadīta darīju, taču koncertu zālē mani šī programma neuzrunāja. Viss mainījās aizvadītā gada Līgo svētku ieskandināšanā, kas notika Andrejsalā. “Dzelzs vilks” spēlēja uz skatuves, kurai nebija jumts. Vējā plīvoja mūziķu mati, dejotāju kleitu krokas. Vējš sajaucās ar sijājošo lietu un ugunskura sprakšķošām dzirkstelēm. Un dziesmas šajā brīdī skanēja kā maģiskas melodijas, nenoliedzami raksturojot Saulgriežus. Tik ļoti skaisti!  Tā, lūk, man iepatikās “Dzelzs vilks” akustiskā programma.

Studentu klubs ziņo:

Noslēdzot klubu koncertu sezonu un gatavojoties vasaras brīvdabas festivāliem, grupa „Dzelzs vilks” sagatavojuši īpašu koncertu un svētkus gan klausītājiem un faniem, gan paši sev. Šajā koncertā iecerēti vairāki pārsteigumi, viens no tiem – pirmajiem pieciem koncerta apmeklētājiem grupa dāvinās kādu no saviem ierakstiem, noslēpumā gan paturot konkrētākas detaļas. Kā pārsteigums koncertā būs arī jaunas dziesmas pirmatskaņojums. Grupa sola, ka šis būs pavisam īpašs akustisks koncerts ar īpašu noskaņu, sakot, ka „iespējams, šī būs unikāla reize, kad skanēs grupas „Dzelzs Vilks” leģendāras kaverversijas”.

Koncerts: Studentu klubā

Trešdien, 12. maijā

Ieeja no plkst. 19:00,sākums plkst. 20:00

Ieejas maksa: 2,00 Ls

Read Full Post »

Mans trijnieks

Nosaukt savus mīļākos albumus ir grūti. Latviešu mūziku man labāk tīk klausīties dzīvajā. Taču šodien, no diskiem slaukot putekļus, tomēr izdomāju savu TOP3 klausītāko latviešu mūziķu albumus, kurus noteikti ieteiktu arī citiem:

2007. gadā Goran Gora izdeva savu debijas albumu “Jetlag”, kuru prezentēja “Galerija Istaba”. Pirms tam viņam vēl bija vinila EP, kuru prezentācijā varēja iegūt kopā ar albumu. “Jetlag” es ļoti gaidīju, tāpēc jo lielāks prieks bija dzirdēt, ka albums ir konceptuāls, un pat dziesmu pārejas ir tadītas kā atsevišķs skaņdarbs. Vēlāk GG bija ierakstījis “Jetlag” koncepciju paskaidrojošu audio celiņu. Albumā ir mūziķa lielie radio hīti “Kids and Figures”,  “Tow Hands”, “Fools in Love”. Dominējošā tēma ir mīlestība, gan tās ķecerīgākās un, protams, arī romantiskākās izpausmēs. Klausoties “Jetlag” mani joprojām nepamet sajūta, ka albums ir ļoti autobigrāfisks stāsts.  Jautāju pašam mūziķim, kurš to ne apstiprināja un arī nenoliedza. Šī ir tā reize, kad ir jāsaprot pašai.

2004. gadā grupa “Dzelzs vilks” izdeva albumu “Manās mājās sieviešu nav“, kuru prezentēja Studentu klubā. Albums apvienoja gan 90.gados radītās dziesmas kā “Dibenā rautais disko”, kā arī jaunāko daiļradi.  Albums godam nopelnījis divas LMIGA balvas. “Manās mājās sieviešu nav”, manuprāt, visspilgtāk raksturo “Dzelzs vilks” kā rokgrupas bīstamo un seksuāli pielādēto izpausmi. Albuma dziesmu krāsainība man vienmēr uzbur iedvesmojošu iztēles stāstu. Tiesa gan, manu mīļāko albuma dziesmu “Planētas” es grupu nespēju pierunāt nospēlēt dzīvē. Dziesma neesot paredzēta koncetiem. Bet “Skaiti līdz trīs” – zinu, ka labprāt ar šo dziesmu gribētu tikt pavadīta aizsaulē.

Grupa “Mofo” savu otro albumu “Raķete” izdeva 2008.gada vasarā un prezentēja Positivus festivāla gaidīšanas ballītē. Albums ir pieejams limitētā daudzumā, tāpēc arī es joprojām gaidu iespēju tikt pie savas kopijas. “Raķete” godam tika novērtēta no žurnāla “Mūzikas saules” redakcijas, kas to atzina par labāko 2008. gadā radīto albumu. Ja “Mofo” debija sastāvēja no tīkamām un lipīgām dziesmām, tad “Raķete”, manuprāt, ir milzīgs lēciens uz priekšu. Pirmkārt, mani burtiski fascinē dziesmu teksti, kuros nav ne miņas no banālajām frāzēm. Izslēdzot mūziku vajadzības gadījumā tos var skandēt kā dzejoļus. Nenoliedzami arī “Raķete” ir dzirdami personīgs darbs saistīts ar tēmu mīlestība. Dziesmu secības ir pārdomāta, kas rada patīkamu klausīšanos, punktam uz I atstājot radio hītu par lielveikalu. Pierādījums tam, ka arī lipīgai mūzikai var būt baudāms saturs. Prieks klausīties!

Protams, latviešu mūzikā ir vēl daudz ļoti labu un klausāmu albumu. Tomēr, ja man tūlīt būtu jādodas prom un es līdzi varētu ņemt tikai trīs ieraksturs, es savu izvēli esmu izdarījusi.

Read Full Post »

Par himnas dziedāšanu

“Dziedāt himnu ir dīvaini. Ir liela šīs dziesmas emocionālā spriedze. Tevi izgrūž un uzreiz ir jādzied „Dievs svētī”. Pirmo reizi himnu dziedāju spēka vīru pasākumā, bet tur mani pavadīja grupa. Tur varēja dziedāt divbalsīgi, bet te bija jādzied vienam pašam. Kad tu jūti, ka zāle tev atbild, viss iekšā sarāvās. Tas nav kā vienkārši dziesmu nodziedāt.” – Juris Kaukulis

Read Full Post »

Par menedžeriem

“Menedžeriem pašlaik ir ļoti grūti. Arī pelnošai grupai nodrošināt savu menedžeri ar pienācīgu samaksu – 800, 1000 Ls nav iespējams. Tāpēc nevar gaidīt, ka cilvēks visu dienu skrietu un sāpētu par grupu. Ar projektiem var nopelnīt, taču tas nav ilglaicīgi. Menedžerim ir jāstrādā papildus darbi, jo ir jādomā per sevi! Menedžeris kā profesija ir ļoti sarežģita un grūta. Ja kāds to dara, nāk pie grupas, ir vienkārši skaidrs, ka viņš mīl to mūziku, grupu! Tāpēc vien ir jāsaka baigais Paldies, nevis jābrūk virsū un jākož kaklā. Daudzi domā – mums ir menedžeris, mums vārti ir plaši atvērti! Bet tas ir komandas darbs!” – Juris Kaukulis no “Dzelzs vilks”

Read Full Post »