Feeds:
Ziņas
Komentāri

Archive for the ‘grāmata’ Category

Ģitārista Zaka Vailda grāmata „Bringing Metal to the children„ būs tik pat spēcīga un paliekoša kā tavs pirmais malks viskija, kuru diemžēl vai par laimi, tev nebūs iespēja atšķaidīt ar kolu. Tev ir divi varianti – ņem lasi vai tūlīt noliec atpakaļ plauktā.

Skarbi, rupji, bet ar patiesu, sirsnīgu smaidu: „Bringing Metal to the children„ precīzi raksturo smagā metāla auditoriju. Bet šī mūzikas žanra nezinātājiem grāmata solās būs smags un neizprotams rakstu darbs. Tā stāsta par to, ko noteikti nevajag darīt! Par to, kas noteikti neizdosies kā biji iecerējis! Grāmata ir domāta tām jaunajām grupām, kurām trūkst virziena un sapratnes par to, kas patiesībā notiek! – telefona intervijā skaidroja Zaks, kas ar grupu ‘Black Label Society’ tikko bija ieradies Eiropā. Rakstīšanas process kopā ar līdzautoru Eriku Hendriksu esot bijis ļoti raits: Mēs vienkārši apsēdāmies un sākām runāt par grupu, menedžmentu, ģimeni un ar to saistītām lietām. Brīžiem aiz smiekliem pa zemi vārtījāmies. – atceras Vailds.

„Bringing Metal to the Children’ ir patiesi jautru stāstu apkopojums, ko labprāt intervijās vēlētos dzirdēt uz sensācijām kārie žurnālisti. Tagad tie ir izstāstīti un iespiesti sarkanos vākos iesietā sējumā. Garāki lasāmie gabali mijas ar viegli uztveramu testu, bet nobeigumā ir iekļauta Zaka un basa ģitārista Džona DeServio twitera sarakste. Stāsti ir rakstīti ‘čomu’ valodā, atklājot delikātas un tomēr dabiskas detaļas, piemēram, par seksšopu apmeklējumiem vai dabisko vajadzību nokārtošanas principiem a) esot uz skatuves b) esot tūres autobusā. Tikai netēlo tagad svētulīgo, tu jau sen to gribēji zināt!

 „Bringing Metal to the Children” ir lieliska humora deva smagā metāla klausītājam, grāmata diskreditē ilūziju par rokmūziķiem kā īpašiem, ar Sātanu lūgumu noslēgušiem izredzētajiem. Lai kļūtu par ārstu vai juristu, tev ir jāiegūst attiecīga izglītība. Lai darbotos mūzikas biznesā, tev izglītība nav vajadzīga – ironizē Vailds, kas grāmatā ģitārists ir pieņēmis visnegantāko vikingu Beserku vadoņa tēlu, kura slaktiņu lauks ir mūzikas biznesa skatuve un aizkulises. Tomēr Zaka Vailda un viņa grupas panākumu atslēga ir meklējama tradicionālās vērtības godināšanā. Tā par Zaka vadošajām vērtībām ir kļuvuši jēdzieni: spēks, noteiktība, nepiekāpīgums un mūžība. Zaks Vailds ir pārliecināts kristietis. Bet grupa ‘Black Label Society’ piedāvā ģimenes kopības sajūtu, ar kuru sevi identificē fani visā pasaulē.

Atgriežoties pie jaunajiem smagās mūzikas talantiem, kuri mūsdienās savas spējas var izkopt speciālās skolās. Jautāju Zakam, vai būt par rokmūziķi ir iemācāms? Tas ir attieksmes jautājums. Skola neizmainīs tavu būtību, tikai padarīs tavas spējas labākas. – skaidro Vailds, kura paša ģitārspēle skan stilistiskā daudzveidībā. Pretēji „Bringing Metal to the Children” atrodamajam nešpetni asās mēles īpašniekam, telefona sarunā misters Vailds ir ļoti nopietns. Šķiet, Zaku pat izbrīna interese par viņa mazo literatūras izklupienu. Kā saka – nedaudz pajokojos, bet jokus taču neskaidro! Arī „Black Label Spciety’ Eiropas tūres ietvaros grāmatas prezentācija nebija ieplānota. Nedaudz savādi, vai ne?

Read Full Post »

Iespējams, ka visnoderīgākā nodaļa Zaka Vailda grāmatā ‘Bringing Metal to the children’ ir mosh/slam/circle pit klasifikācija. Latviešu valodā šādi termini netiek bieži lietoti. Kopumā Zaka grāmata dod izaicinājumu – kā tu to vari izstāstīt latviešu valodā, nezaudējot valodas asumiņu.

Tātad ‘Bringing Metal to the Children’, chapter Bubba’s Mosh Pit Survival Camp, Pages: 226 to 228.

Slam pit (atsišanās bedre) – visdrīzāk šis ir pamata bedres veids, kurā fani viens pret otru atsitas, lēkāt un grūstas, savai mīļākai metāla grupai par godu saceļot troksni. Tu redzēsi rokerus, izslejot uz augšu velna ragus un dūres. Gan zēni, gan meitenes izrādot savu agresiju kā mūzikas atzinīgu novērtējumu.

The Circle Pit (apļa bedre) saukta arī par Swarm (spietu) – tas notiek tad, kad viss pūlis, kas ir zem skatuves, līdzīgi bitēm, pilnīgā saskaņā instinktīvi kustoties veido ko līdzīgu tornado. Grūšļi (mosher) slāj, bradā un lēkā apkārt bedrei. Dažreiz tu kļūsti par patiešām traku biti, kas griežas apļa pretējā virzienā. Tas ir lielisks veids, lai samazinātu tavā mutē esošo zobu daudzumu.

The Thrash Metal Pit ( Thrash Metāla Bedre) – ir līdzīgs slam pit, tikai mūzika ir ātrāka tempa – thrash metāls kādu izpilda Slayer vai Anthrax un fani kustās atbilstoši mūzikai. Thrash metālā viss ir pārspīlēts – slampāšana, gaisā paceltās dūres, tajā skaitā galvas kratīšana (headbanging). Tas atgādina sacīkstes, kas notiek krātiņā, tu jutīsi neskaitāmus elkoņus, grūdienus un spērienus. Ja nākamajā dienā pamodīsies bez sāpošas sprandas, zilumiem, skrāpējumiem vai zilām acīm, zini, tu esi darījis to nepareizi. Šis noteikti ir mans mīļākais bedres tips.

The Black Metal Pit. (Black metāla bedre) – No mūsu ziemeļu senčiem ir cēlies black metāla leģions. Viņu bedres ir līdzīgas thrash metal bedrēm, tikai visi klausītāji nēsā melnas drēbes, kuras rotā dzeloņi un kniedes un viņu sejas ir nokrāsotas, atgādinot King Diamond un Cradle of Filth. Es domāju, ka šī pasākuma āķis  – pirms šova atrast Helovīna veikalu, lai būtu drošs, ka viltus asins kapsulas tev pietiks visai naktij.

The Alternative Pit (alternatīvo bedre) – šī ir visdrošākā bedre, kurā tu vari iepazīties ar jauniem draugiem vai satikt savu topošo vīru, sievu vai partneri vai ko citu. Tur ir daudz lēkāšana, ar ļoti mazu ietriekšanos otrā. Šo bedri vislabāk varētu raksturot kā augļu salātu samaisīšanu, nevis īstenu grūstīšanās bedri.

Tagad tu esi izglītots, kā trenēties bedrei un kāda veida bedres tu redzēsi dažādos šovos, tu esi gandrīz gatavs. Jebkurā gadījumā, katram labam plānam ir izejas variants, un šis nav izņēmums. Ja gadījumā tu atrod sevi Thrash metāla bedrē un esi nolēmis, ka esi vairāk alternatīvās bedres cilvēks, ir daži veidi, kā izbēgt šo nepatīkamo stāvokli. Atceries, tev būs jāreaģē ar kaķim piemītošiem refleksiem, tas gan tāpēc, ka tu esi pilnīgs mincīts (pussy), bet tev būs jāizdzīvo, lai grūstītos kādu citu dienu

Trakās acis vienmēr dos tev papildus laiku. Atmet atpakaļ savu galvu kā to darīja Linda Bleira filmā Eksorcists un parādi savu mēli, kamēr neprātīgi krati galvu un grozi savus acu ābolus dažādos virzienos, radot ilūziju, ka patiesībā tev ir trakas acis. Tavas dēmoniskās apsēstības dēļ, grūšļi tev apkārt momentā būs sastinguši, līdz ar to tu būsi ieguvis pietiekami daudz laika, lai izrautos no pūļa. Ja turpināsi šo izvairīšanās manevru dodoties cauri pūlim, cilvēki tavā bēgšanas ceļā pašķirsies.

Apkakājies. Tam nevajag paskaidrojumu. Tas nav gudrs virsraksts nekam citam kā tikai  kakāšanai. Pietaisi bikses un vēro, kā cilvēki atkāpsies, kad būs uzzinājuši un sajutuši, ka tas esi bijis tu.

Imitē ievainojumu. Izvēlies mērķi un izdari tā, lai izskatītos, ka esi ievainots. Piemēram, kāda protēzes kāju. Ja tev gadās būt Black Metāla bedrē, tev vajadzētu iekost kādā no tām viltus asins kapsulām, kuras tu staipi sev līdzi, un izspļaut to uz protēzes, lai izskatītos pēc pamatota ievainojuma. Ja nevari atrast neko, izmantojamu ievainojuma imitēšanai, tad tev būs jāpielieto veca restlinga metode: atsit pats savu pieri. Atsit savu pieri, kamēr tu asiņo sasodīti sarkatnu ūdenskritumu. No tavas sejas līs asins lietus, kas tev dos dažus brīvus mirkļus. Tomēr, ja reiz esi iekļuvis Slayer kategorijā, šis nedarbosies, jo grupai patīk būt noklātai ar asinīm un no skatuves izšļākt asinis, nokrāsojot pirmās 20 klausītāju rindas.

Izbeidz to ātri. Izbāz mēli un paskaties dusmīgu seju uz pamatīgākajiem kuces dēliem, kas ir atrodami bedrē. Pārliecinies, ka jūsu acu kontaktu saglabājas pēc iespējams ilgāk. Tam būs nozīme dažas sekundes pirms kāds iegrūdīs tev dūri rīklē.

Propellers. Novelc bikses un savu pimpi kustini kā propelleru. Šī kustība ir pazīstama kā laika apstādināšana, kas palēnina zemes rotāciju un padara cietus Pereza Hiltona krūšu galiņus. Kamēr atliecies atpakaļ, ar biksēm pie potītēm, kustini savu peni pulksteņrādītāja virzienā un tad pretēji, vai kā tu to esi praktizējis mājās – imitējot vējdzirnavu kustību. Kad cilvēki atkāpsies, blenžot, tavas kustīgās muļķības hipnotizēti, paņem pauzi kādā redzamā bedres caurumā. Ja gadījumā telpā atrodas arī Perezs, tu labāk bēdz ātri.

Read Full Post »

Ja grāmatnīcā būtu plaukts tikai pieaugušajiem paredzēto piedāvājumu, tad blakus Taschen provokatīvajiem komiksiem noteikti būtu atrodams arī Hantera S. Tompsona romāns „ Bailes un riebums Lasvegasā”.  Darbs ir psihodēliskās literatūras klasika, un autora valoda lapas ir piesūcinājusi ar visneiedomājamāko narkotisko reibumu. Bet vispirms sāksim no paša sākuma.

Hanters S. Tompsons ir leģendārs amerikāņu rakstnieks, žurnālists, narkomāns un dzērājs (svarīgi viņa daiļradi ietekmējošie aspekti).  Daudzus gadus viņa darbus ir publicējuši žurnāli „ Playboy” un „ Rolling Stones” . Viņa romānu raitā darbība, ekscentriskums ir ekranizēti kino ar slaveno Džoniju Depu galvenajā lomā. Latviešu valodā ir lasāmi romāni „ Ruma Dienasgrāmata” un „ Bailes un riebums Lasvegasā”. Abos darbos ir gana daudz necenzētas leksikas, kas sulīgāk garšotu angļu valodā. Abi darbi ir autobiogrāfiski. Pirmo personu kā vēstītāju misters Tompsons ir saglabājis arī savos rakstos, tādejādi iegūstot apzīmējumu „ spalvas un tintes ekspresionists”.

„Bailes un riebums Lasvegasā” 382 lapas var izlasīt vienā elpas vilcienā, tas ļauj aizdomāties, ka 20.gadsimta vidus amerikāņu literatūra ir pamatīgākais kino scenārija variants. Protams, romānu var uztvert kā divu deģenerātu piedzīvojumu ASV dienvidos, konkrēti, Lasvegasā. Lasītājam ir ļauts izbaudīt, kā narkotiskais kaifs pārvēršas neciešamās lomkās. Tomēr tā būs virspusēja lasīšana. Patiesais romāna sāls ir divu realitāšu – vēlamās un esošās sadursme. Proti, abi narkomāni – žurnālists un viņa ceļabiedrs – advokāts nokļūst policijas narkotiku apkarošanas konferencē. Viņi tajā piedalās un secina, ka policistiem nav ne mazākā nojausma par reālo stāvokli. Patiesība krietni pārsniedz viņu pašapmierinātās iztēles robežas. Grāmatā autors  smīn par sabiedrības piedāvāto iluzoro kārtību un liekulīgajiem likumiem (tajā skaitā ir Amerikāņu sapnis), kuru nepilnības un neesamība ir saskatāmas pat  narkomānam.

Vai jūs esat ievērojuši, ka bieži labas filmas var atlasīt pēc to skaņu celiņiem? Turpretim man patīk skaņu celiņus piemeklēt grāmatām. Domāju, ka ir obligātais  literatūras minimums klausītājam, un šo sarakstu neveido mūziķu biogrāfijas. No „Bailes un riebums Lasvegasā”  ir iespējams gūt sajūtu par noskaņu septiņdesmito gadu Amerikā. Hipiju ēra ir beigusies. Notiek smaga, netīkama atmošanās, tomēr „ Jefferson’s Airplane” dziesma „ White Rabbit” joprojām skan nebeidzamos atkārtojumos. Kam tas ir vajadzīgs? Ja ieklausīsieties, arvien vairāk mūsdienu īpaši Zviedrijā un ASV dienvidos bāzējošos  rokgrupu, savai mūzikai iedvesmu rod 70-to gadu psihodēlijā, aizraujoties ar intensīviem, hipnotizējošiem atkārtojumiem, kas izpildītas uz aizvēsturiskām jonikām un tā tālāk. Izprast šo savdabīgo estētismu, manuprāt, palīdzēs arī  romāns „ Bailes un riebums Lasvegasā”. Galu galā sanāk, ka tā laika apdullusī realitāte mūsdienās ir kļuvusi par epitetu, ātri dziestošas brīvības sajūtas apzīmēšanai.

Slinkajiem:

 

Read Full Post »

...viņus sauca Deivs un Sjū/tādi vienkārši vārdi/nekas īpašs
tikai/vēlāk, mājas sētaspusē, autostāvietā, čīkstošā,
aukstā mašīnā/viņi darīja to/ vai zini, darīja to neķītro/
tas nu tagad nepavisam neizklausās romantiski, bet
viņiem tas bija/ tas bija, tas bija/ zemiski un šausmīgi,
bet brīnišķīgi/ bet brīnišķīgi, kā noliecoties lejā, lai
noskrāpēdu suņa sūdus no savas kurpes, un arodot tur
ieķepušu dimantu, tieši smirdīgajā lipīgajā sūdu gabalā
un tie, kā viņi saka, bija mana mamma un tētis,kas
to darīja/ Deivs un Sjū/un tas, ko viņi darīja, tas
neķītrais, tas biju es, ko taisīja…

Izdevniecības “Vēja Suņa klasika” izdotā Džefa Nūna grāmata “Dziesma Asinsstraumē” ir stāsts par basistu Eljotu Hillu, kas sāk spēlēt jaunā un talantīgā grupā.  Šoreiz tikai muzikālālais mirklis ir patiesā realitāte, jo citādi grupas īstenības izjūtu aizmiglo narkotiku atbrīvojošā un ieslodzošā vara.  Grāmatas forma ļauj brīvi lasīt galvenā varoņa domas, kas atkal un atkal met vienus un tos pašus apļus, esot kā mūsdienu sonātes forma.  Stāsts par to, ka radošums, šķietamā dievišķā dzirksts nejūt žēlumu pret miesu, kuru tā izmanto.  Narkomāna murgi, kuros cilvēks izmisīgi meklē savas esamības pamatojumu. Vienīgā atbilde ir – mūzika. Bet  rokenrols – ļoti iespējams šī frāze raksturo tieši elles mocības  ne paradīzi. Taču mūzika paliks nemirstīga

Drūms, taču aizraujošs stāsts, kuru lasīt klausoties “BuzzCocks”, “Joy Division” , bet varbūt “We fell to Earth” , un var izlasīt vienā vakarā.

Read Full Post »

Arvis Viguls “Istaba”

Jaunā dzejnieka Arvja Vigula dzejas krājumu „Istaba” manī ieplūda pats no sevis. Muzikāli vārdi un pazīstamas sajūtas. Jo īpaši, kad diennakts ir zaudējusi savu ierasto 24 stundu formu – tas viss ir „Istabā”. Nenocietos, sameklēju autoru draugos. Ahā, viņš ir ģitārists grupā „Maukas”. Jā, krājumā „Istaba” var sajust rokenrolu…bet, šķiet, es mūziku dzirdu visā. Tagad grāmata stāvēs blakus diskiem un vinila platēm. Nolikta pa rokai atkārtotai lasīšanai.

„Dzīvoju vienā namā ar bijušām mīļākajām
Tumsā vedu padauzas mājās.
Viņas nakšņo pie manis, bet atstāj neeksistējošus telefona numurus,
It kā tās būtu viņu dvēseles, kurās man nav lemts ielūkoties.”

(Dzejoļa Nr.3 1.pantiņš/ 69.lpp)

„Jūsu dēls iet bojā kādā kafejnīcā Rīgas centrā,
Viņam būtu derīgi izdomāt sev kādu kaislību –
Miesiska tuvība viņu nogurdina,
Mīlestībām viņš vairs netic,
Citas viņu garlaiko

Jūsu dēls sastop laiku, ieracies starp veciem kultūras izdevumiem.
Jūs taču nevēlaties, lai viņa seja kļūtu pelēcīga kā to lapaspuses,
Atsūtiet viņam nedaudz naudas, honorāri kavējas,
Bet dažām būtnēm ir ļoti nepieciešama
viņa sabiedrība

nē, labāk aizmirstiet visu, ko jums tikko sacīju,
jūsu dēls ir lielmeistars ciešanās
viņš zina, ko dara.”

(Dzejolis Nr.4 / 70.lpp)

Arvis Viguls “Istaba”

Read Full Post »