Kas ir tarifikācijas skate? Neesmu bijusi klāt, taču ievācu informāciju sava kursa darba “Latvijas rokmūzikas attīstība no 1960. līdz 1989. gadam” ietvaros. Lūk, jums atkāpe vēstues muzikālajā stūrītī.
Lai kontrolētu muzikālo situāciju, sešdesmito gadu beigās tika ieviestas tarifikācijas skates, kurās ansambļi ieguva tiesības koncertēt. Skates žūrija sastāvēja no profesionāliem mūziķiem un valstij lojālas komitejas ( Kultūras Ministrijas, komjaunatnes) pārstāvja. Galvenais vērtēšanas kritērijs bija ansambļa profesionalitāte. Skates bija sadalītas trīs pakāpēs – pilsētu/ rajonu, zonu un republikāniskās. Skatēs pašdarbības kolektīvi varēja izpildīt divas pašu komponētas dziesmas, taču tām bija jābūt valstiski akceptētām, bet pārējām dziesmām vajadzēja būt Komponistu savienības biedru sarakstītām. Sasniegumi skatēs noteica summu, ko katrs mūziķis var saņemt par koncertu.
Cenzūras un propagandas jautājumus Latvijas PSR uzraudzīja vairākas komitejas: galvenā literatūras pārvalde – drukātos darbus, Kultūras Ministrija – mākslu un mūziku, Komunistiskās partijas centrālā komiteja – mākslas virzību un kopējo attīstību, Valsts drošības komiteja – kopējo ideoloģijas ievērošanu, disidentisma tendences, izstrādāja priekšlikumus turpmākajai attīstībai.
Par pašdarbības kolektīvu radošo aktivitāšu izpausmēm bija atbildīgs Kultūras Ministrijas pakļautībā esošais Tautas nams. Ja komponists savu dziesmu vēlējās laist apritē, tai obligāti bija jābūt Tautas nama apstiprinātai. Galvenā uzmanība tika pievērsta dziesmas vārdu saturam. Vismazāk problēmu bija dziesmām, kuru vārdi bija jau iepriekš akceptēti, vai to autors bija valstī pazīstams un iemīļots dzejnieks.
Profesionālo, Filharmonijas, Valsts Radio un Televīzijas komitejas pakļautībā esošo kolektīvu programmas apstiprināja Kultūras Ministrijas augstāko ierēdņu komisija ar pieaicinātiem kultūras darbiniekiem. Šī komisija bija formāla, jo viss tika pieņemts jau iepriekš, kamēr konkrētā kolektīva vadītājs bija iesniedzis visas prasītās programmas sastāvdaļas – skaņdarbus, programmas, scenāriju, tērpu skices utt. Ja amatpersonām kaut kas nepatika, vai kolektīva vadītājs nešķita pietiekoši uzticams, programmu pārstrādāt vajadzēja neskaitāmas reizes. Taču profesionālos kolektīvus nevarēja pārlieku „spīdzināt”. Tādi ansambļi kā „Modo”, „Eolika” un „Tip – Top” bija tautā iemīļoti, tie nopelnīja pietiekami daudz naudas, tādejādi daļēji uzturot arī Kultūras Ministrijas ierēdņus.
Avots: Kursa darbs “Latvijas rokmūzikas attīstība no 1960. līdz 1989.gadam”, Latvijas Kultūras Koledža, 2008.gads
Mazs precizējums – tarifikācijas skates rezultāts nenoteica tikai to cik naudas var saņemt attiecīgais mūziķis / solists , bet arī to , kur ansamblis var uzstāties . Zemākā kategorija atļāva spēlēt tikai attiecīgās pilsētas / ciema teritorijā , nākamā kategorija ļāva spēlēt / uzstāties rajona robežās , un tikai ar visaugstāko kategoriju drīkstēja spēlēt / uzstāties visā republikas teritorijā .
Par žūriju : ne visur un vienmēr tā sastāvēja no profesionāliem mūziķiem , labākajā gadījumā tās sastāvā bija attiecīgā estrādes orķestru biroja vadītājs , varbūt rajona kultūras nodaļas darbonis , pārējie bija komjaunatnes un KP partijas funkcionāri . Ne vienmēr augstāko novērtējumu saņēma kolektīvs kas muzikāli bija visspēcīgākais un varošākais . Ja izpildītājs iekļāva repertuārā kādu padomju / krievu dziesmu , it īpaši par komjaunatni , tad panākumi bija garantēti . Savulaik pats biju spiests skatē dziedāt dziesmu kuru mūžam
nebūtu darījis , ja nevajadzētu saņemt atbilstošu kategoriju 🙂 .