2010.gada spilgtākās atmiņas

Gada nogale rosina cilvēkus apkopot izdzīvotos notikumus. Es gan neesmu laba atskaišu rakstītāja. Pirmkārt, objektīvam vērtējumam mana 2010. gada apskatīto notikumu bilance tomēr būtu pārāk īsa. Nebēdēju, jo kvalitāte vienmēr ir labāka par kvantitāti. Otrkārt, apkārtējai videi, pašsajūtai un konkrētajam mirklim ir svarīga nozīme viedokļa formulēšanā.  Steigā, nogurumā un intelektuālā slodzē labāk ir paklusēt, nevis vērtēt.  Un tomēr – spilgtākie iespaidi 2010. gadā:

Gada albums: „Mona De Bo” – „Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi”. Tas ieturēts down tempo un drone stilistikā, manā disku aparātā tas nepārtraukti skanēja  mēnesi no vietas. Drone var būt psiholoģiski baiss skanējums, bet „Mona De Bo” albumā bija ierakstīta mirkļa impresija, atgādinot akadēmiskās mūzikas avangarda eksperimentus. Drone piesmakušajās skaņās lielākoties izskanēja arī atlikušais 2010. gads. Iedvesmu smēlu, klausoties „Earth” daiļradi, lasot par 20.gadsimta avangarda dižgariem  Štokhauzenu, Keidžu. Iedvesmojoša bija izrāde „Partitūra ekosistēmai” festivālā „Homo Alibi”. Izrādē, meklējot skaņu robežas, mūziķi Maksims Šenteļevs un Jēkabs Nīmanis atklāja savas apziņas robežas.

Gada festivāls – „Laba Daba”. Lieliska setliste, lielisks laiks, lieliska publika tīkamā skaitā – festivāls apvienoja mūzikas cienītājus nevis patērētāju izklaides tīkotājus. Festivāla laikā atklāju arī agrā rīta mūzikas klausīšanās sirreālistiskos aspektus. Neparastās sestdienas nakts vistumšākā stunda, neilgi pirms saullēkta, smadzenes ir pielāgojušās miega stāvoklim, radot tīkamu apziņas skaidrību, kas saasina uztveres spējas. Tā „BigBand” festivāla ietvaros spēlēja tikai pašiem izturīgākajiem, kas lietus izmērcētajā zālē, skatuves gaismu apgaismoti, sagaidīja saullēktu. Neaizmirstamas sajūtas! Iepriekšējo rītu biju sagaidījusi savā pirmajā „Gas of Latvia”  koncertā, taču Andžona un viņa biedru Katrīnas Neiburgas un Oskara Poikāna darba spēks bija dzirdams festivāla „Skaņu mežs” ietvaros. Viņi spēlēja pirmie,  jau pašā sākumā patērējot lielāko daļu no klātesošo ovācijām.

Iedvesmojošākie latviešu mākslinieku koncerti šogad bija saistīti ar albumiem un jubilejām. Grupas „Skyforger” albuma „Kurbads” prezentācija Sapņu fabrikā bija tiešām labi apmeklēti svētki. Lika aizdomāties, ka „Skyforger”  ir pārāvuši stilistiskās robežas – tas nebija vienkāršs metāla koncerts, bet gan uzvedums!  „Latvian Blues Band”  dzimšanas dienas koncerts apliecināja, ka pašmāju mūziķos Amerika ir koncentrētā daudzumā. Bet Gustavo tūres noslēgums „Arēnā Rīga” bija reāls piemērs, ka strādājot sapņi kļūst realizējami!

Šogad ārzemju viesu koncerti mani saviļņoja daudz mazāk.  Arī skaitliski tie bija daudz mazāk nekā citus gadus. Rīgā otro reizi koncertēja „Metallica”. Izrādījās, ka mana „ceturtā reize” metāla grandu koncertā bija no sirds. Gaismas, lāzeri un koncerta dinamika transformēja „Arēna Rīga” telpas izjūtu. Realitāte uz divām sundām bija tikai un vienīgi „Metallica”, un tad vēl uz divām, kamēr sajūsma mazinājās. Unikāls bija grupas „Weedeater” koncerts festivāla „Metalshow” ietvaros. Grupa spēlēja stoner doom, un kā viņi to darīja! Līderis Diksijs, kurš pirms uzkāpšanas uz skatuves teju turējās kājās, rokās paņēmis savu basa ģitāru visā nopietnībā atdevās mūzikai – raupjai, pēcreibuma agonijai. 2010.gadā piepildījās mans bērnības sapnis – Rīgā koncertēja itāļu popzvaigzne Eros Ramazzotti. Lai gan no viņa tautiešiem esmu dzirdējusi, ka Ramazotti nebūt nav labākais Itālijas popmūzikas etalons, man Erosa koncerts bija labākais dzirdētais popkoncerts. Laikam pūkainās bērnības nostaļģijas dēļ.

Gada jaunatklājumi: labākās balss īpašnieks – Kaspars Vēvers, bet  jaunā grupa „Black Apple Market”. Kasparam ir zema,spēcīga, tembrāli daudzkrāsaina, emocionāla balss. Attieksme – pozitīva un draudzīga, kas 2010.gada laikā viņam ir ļāvusi saklausāmi progresēt. Skatuves izjūta – pārliecinoša un droša, vizuālajai atbilstībai arī nav ko iebilst. Nākotnē jānovēl vēl nesatricināmāku stabilitāti. Arī „Black Apple Market”  solists Miķelis Putniņš ir apveltīts ar ļoti patīkamu balss tembru. Uz skatuves Miķelis acīmredzami atdodas mūzikai, tā plūst no viņa. „Black Apple Market” mūziķi viens otru sajūt bez vārdiem. Ļaujiet viņiem iespēlēties un dzirdēsiet, kā skan patiesuma saliedētība!

Protams, 2010.gads atnesa arī spilgtas vilšanās. Saskumu, jo festivāla „Metalshow” nespēlēja grieķu metālisti „Rotting Christ”, jo īpaši tāpēc, ka viņu jaunākais albums „Aealo” ir ļoti izdevies, un dzīvē būtu skanējis vēl pamatīgāk. Rudenī atgriežoties Eiropā, grieķi tālāk par Poliju netika. Žēl. 2010. gadā pārdomas manī radīja ekstrēmie smagās mūzikas stili un, galvenokārt, to klausītāji. Pirmais mēģinājums klātienē iepazīt noise man beidzās ļoti negatīvi, tāpēc šaubos, vai maz kādreiz apmeklēšu šāda veida koncertus. Šķiet, ekstrēmie mūzikas stili ir kā noslēgtas interešu grupas, kuras nav ieinteresētas diskustēt. Nesaproti – pati vainīga!

Ja tā labi padomātu, nešaubīgi ar saglabājamām 2010.gada atmiņām varētu pierakstīt vēl vienu lapu. Taču gari lasāmgabali acīm nav diez ko tīkami. Pēc 2010. gada atkal nācās secināt, ka būt klausītājai ir ļoti nogurdinošs porcess. Ir jāmeklē arvien jaunas tehnikas mūzikas klausīšanai – var pieiet filozofiski, var koncentrēties uz atsevišķiem insturmentiem un tad uz kopskaņas veidošanos, var klausīties asociatīvi, mudinot sevi pašu turpināt dzirdēto ideju, piemēram, rakstiskā formā. Vai dzirdēto var aprakstīt? Var! Bet vai vienmēr tas ir vajadzīgs? Godīgi, entuziasms aprakstīt mūziku, aizvadot 2010.gadu, ir pamatīgi mazinājies.

Lai jums muzikāls 2011!

Foto: Indra Kļaviņa

Read Full Post »

Laba Daba 2010 – visspilgtākie iespaidi

 

Jau tagad varu teikt, ka aizvadītās nedēļas nogales (6.- 8. VIII) festivāls „Laba Daba 2010” ir mans šīs vasaras notikums! Nešaubīgi programma bija muzikāla gardēža izmeklēta, un arī mūziķu priekšnesumi nebija ikdienišķi. Laika apstākļi bija debešķīgi, un publika pieaugusi un ar savu attieksmi! Bet visu no sākuma…

Pasākums notika Ratniekos (10 km no Siguldas) LU atpūtas bāzē. Teltis tika celtas ārpus festivāla teritorijas plašajā ābeļu dārzā, bet darbība norisinājās kādus 100 m tālāk. Mūziku varēja klausīties uz četrām skatuvēm, kas bija nosauktas dzīvnieku vārdos. Lielākā skatuvei bija lāča vārds, suņa skatuve atradās stallī, kur pārsvarā skanēja pankroka iedvesmota mūzika. Eža skatuve vislabāk patika folk un etno mūzikas cienītājiem, bet DJ ligzda muzikālus spārnu švīkstus veica dīdžeji. Patiesībā festivālu apraksti ir neizsakāmi nogurdinoši. Lai būtu informēta, man nepārtraukti būtu jārotē no vienas skatuves uz otru, taču šādai darbībai arī nav liela jēga – noklausoties mazu gabaliņus kopējās ainas mozaīka sanāk pārāk kubistiska. Tāpēc „Laba Daba” izbaudīju no sākuma līdz beigām. Lūk mani visspilgtākie iespaidi:

„Dzeltenie Pastnieki” ilgi nevarēja tikt galā ar savas aparatūras vadiem, taču Ingus Baušķinieks pauzi padarīja par daļu no performances. Šoreiz klausītājiem bija jāiztiek bez „Milžu cīņas”, jo „Dzeltenie Pastnieki” bija nolēmuši stāstīt „Alise Brīnumzemē” muzikālu pasaku. Grupa bija atbilstošos tērpos, dejotāji atainoja pārējos personāžus – kaķus, cūkas, bruņurupušus un dejojošas galma-dāmas zivis. Visnotaļ neierasts sirreālisms Latvijas vasaras festivālu skatuvei. Tas klausītāju sejā raisīja mulsumu, smīnu, bet galvenokārt ziņkārību. Savdabīgā performance deva pievienoto – unikalitātes vērtību, jo šaubos, vai „Dzeltenie Pastnieki” šo priekšnesumu drīz vien atkārtos. Manas aizdomas vakar apstiprināta bufetē “Gauja” dzirdētā Baušķinieka saruna,  kurā mūziķis šaubījās par šāda šova veiksmi Rīgas koncertu vietās. Festivāls deva labu iespēju!

„Gas of Latvia” es vēlējos dzirdēt jau sen, taču man pilnīgi nesanāca pa ceļam. Andris Indāns, tērpies sūnu zaļā kreklā, atradās skatuves kreisā malā, bet Katrīna Neiburga, video instalāciju vadītāja, ieņēma labo stūri.  Uzstāšanās bija krietni aizkavējusies, tāpēc stallī atradās vien izturīgākie. Iespējams pusmiega stāvoklis ļāva labāk sajust elektronikas hipnotisko pulsēšanu. Skaņdarbu garums ierasti tuvojas 20 minūtēm, kuru laikā var aizceļot uz citu galaktiku. Kā man stāstīja kāds elektronikas fans – šim mūzikas žanram piemīt atbrīvojošs bezpersoniskums, iztrūkst ziepju brubuļa ego. Un tomēr pauzēs atskanēja aplausi, vai nebūtu pareizāk aplaudēt beigās? Gribētu pieņemt, ka šāda veida mūzikai ir zināma līdzība arī ar concerto grosso.

Grupu “Baložu Pilni Pagalmi” es iepazinu pirms pieciem gadiem, taču pēdējos trīs gadus es nekādīgi nespēju tikt uz BBP koncertu. Sēdēju laimīga mīkstajā zālītē un secināju, ka burvība nav zudusi! BBP piemīt patiess draiskulīgums, ko pieaugot mēs tik ļoti novērtējam mazos bērnos. BBP ir asprātīgi – šķietami vienkāršie dziesmu vārdi sevī ietver smalku viltību, humoriņu. BBP mēdz būt sāpīgi, taču ne festivāla “Laba Daba 2010” ietvaros.

Lēcien – solis pa kreisi – lēciens – solis pa labi – grupu  “Voiceks Vosika” nav iespējams klausīties stāvot kā sāls stabam. Godīgi – man nav ne  jausmas, ko viņi dzied, taču izdejojusies es biju pa pirmo! Līdzīgi arī ir ar “PND“, taču  viņu dziesmas kļuva par agrā rīta dungojamām melodijām. Cilvēkiem ļoti patika Lietuvas DJ kolektīva “Baltic Balkan” tempermentīgie ritmi. Protams, pie tik siltas nakts, skanot ukraiņu vai serbu galda dziesmai prāts  bez mudinājuma iejūtas karstasinīga horvāta ādā.

Neilgi pirms svētdienas saullēkta, kad tumšākā nakts stunda pamazām sāk izplēnēt, uz skatuves kāpa „Big Band” – grupu „Soundarchade” un „Tesa” mūziķu instrumentālā apvienība. Augstas pastiprinātāju sienas, zemu noskaņoti instrumenti, sinhronitāte, dinamikas modulācijas un spēles ar ēnām, prožektora radītām un dvēselē dzimušām – „Big Band” bija festivāla muzikāli vissmagākais priekšnesums. Psihotorpas sajūtas, kuru iersome ir meklējama ASV stoner/doom/sludge metālas skatuvē – Latvijā vēl visnotaļ neizzinātā.

“Laba Daba 2010” svētdienas rīts. Mīkstais zāles paklājs ir nomētēts ar plastmasas glāzēm. Mātes dabas labā varēja ierīkot vairāk atkritumu urnas. Pēc otrās festivāla dienas cietais uzkalniņš, kas guļot teltī nelāgi spieda muguru, vairs nebija jūtams. Nogurums mēdz būt tik lielisks!

Foto: Andris Taškāns (easyget.lv)

 

Read Full Post »

Pilnīgs, patiess stoner

Grupas „Weedeater” solists un basģitārists Diksijs (Dixie Dave Collins) noteikti ir viens no vistrakākajiem ļaudīm, kādus es esmu satikusi. Latvija Diksijam paliks atmiņā ar aktīvu apsargu, kas mūziķim atņēma džinsu kabatā iebāzto šņabja pudeli.

– Ja viņš būtu zinājis, kur tā pudele pirms tam ir bijusi, viņš ap to nebūtu gramstījies – nosmīn blakus stāvošais grupas „Saviours” solo ģitārists Sanijs (Sonny Christopher Reinhardt), kurš tajā brīdī pilda Diksija aukles pienākumus.

ASV stoner skatuves grupas „Black Cobra”, „Saviours” un „Weedeater” uzstājās Rīgā, Metalshow festivālā savas Eiropas tūres ietvaros. Stoner apakšžanru spēlējošas grupas Latvijā pārsvarā ieklīst aiz nejaušības un diemžēl ir tikai pāris desmitu interesantu gaidītas. Protams, visdrīzāk grupas Latvijā vairs neatgriezīsies, un šī ir vienīgā sarunas iespēja! Sēžot blakus Diksijam,  ir iespējams saost ASV dienvidu štatu gaisu. Viņš ir īstens „redneck”, kam mājās ir bise, savs pikaps un zāles bonga. Dažreiz šis savienojums mēdz būt sāpīgs – Diksija labajai pēdai trūkst īkšķa. Novilcis savu cauršauto kurpi, rādot savu apskādēto pēdu viņš skaidro, ka īkšķi esot nošāvis, kad mēģināja vienlaicīgi darboties ar bongu un bisi. – Bet nekas, man joprojām vēl ir deviņi pirksti! – mūziķis nosaka. „Weedeater” Eiropā ir ceturto reizi, šoreiz tūres garums ir divi mēneši (noslēgums jūlijā). Šobrīd vislielākā auditorija esot bijusi „Hellfest”, kad grupas spēlēja 10 000 klausītāju. Atgriežoties ASV, Diksijs strādās studijā savu otru grupu “Bongzilla“, bet vēlāk pirmo reizi dotos turnejā uz Japānu. Bet kā ar brīvdienām? – Ne ilgāk par vienu mēnesi– viņš atbild.

„Weedeater” skatuves performance bija pilnīgi „stoned”. Diksija acu zīlītes bija pārdabiskā lielumā, viņš knapi turējās kājās, taču, triecot savu labo roku pret basa stīgām, reibums pārvērtās lieliskā, autentiskā stoner doom, kam piemīt raupjums, lēnums, taču neizpaliek arī rokenrolam raksturīgais kustīgums. Grupas ģitāristam spēlēt netraucēja ieģipsētā roka. Darbību no malas uzmanīja kolēģi. Kā vēlāk Laumai atzina „Black Cobra” bundzinieks Raffa – Ir jautri, taču dažās situācijās tas var kļūt bīstami!– „Weedeater” ir kā talantīgs rūpju bērns. Duets „Black Cobra” uz skatuves radīja skaņu orķestra ilūziju. Ierakstos skanot pēc sludge, taču koncertā ir daudz instrumentālāki. „Saviours” setliste pārsvarā sastāv no pēdējā albuma „Accelerated Living” dziesmām, kurās melodijas attīstības uzturēšana ir solo ģitārista galvenais nopelns. Jāpiebilst, ka ar katru albumu grupa kļūst melodiskāka un klasiskāka, šoreiz raupjumu atnes vokālista monotoniskie kliedzieni. Taču „Saviours” nenoliedzami patiks tiem, kas ir pazīstami ar „Priestness” daiļradi.

Pēc koncerta Diksijs vairs nebija redzams, viņa grupas kolēģi izskatījās saguruši, „Black Cobra” duets – garlaikoti, taču „Saviours” tika pie jaunām meitenēm, kā arī aizlienēja basa ģitāru vakara galvenajiem headlaineriem „Napalm Death”, kurus pēc melopsihotropā baudījuma vairs nespēju uztvert.

–Tu izskaties garlaikota – secināja „Weedeater” bundzinieks Keko, kas vakara patīkamajā krēslā nu jau bija atguvies no koncerta

–Jā, esmu. „Napalm Death” man ir pārāk brutāli – es neslēpu

– Man arī – bundzinieks atbildēja un nožāvājās.

Naktī grupas devās uz Poliju, kur bija plānots nākamais koncerts.

This slideshow requires JavaScript.

Foto: Indra Kļaviņa

Read Full Post »

1st Baltic Bike Days

Starp mašīnām, motoriem, meitenēm…

Nedēļas nogalē 11. – 12. jūnijam Dzintaru koncertzāles apkārtnē norisinājās motociklistu paskākums „ 1st Baltic Bike Days”, kurā piedalījās dažādu motociklu īpašnieki no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Krievijas un citām Eiropas valstīm. Pasākuma organizatori bija „HOG Riga Chapter Latvia””, kuri šādi atzīmēja savu piecu gadu pastāvēšanas jubileju. Ideja radās pēc 2009. gada aizvadītā pasākuma, kad Dzintaros sabrauca Harely Davidson īpašnieki no visas pasaules, šogad nebija šādu ierobežojumu, un motociklus varēja atklāt no dažādo ražotāju un modeļu atšķirībām. Vienkāršam skatītājam īpaši aizraujoši mākslas darbi bija „ Custom Bike” un „ Antique” motocikli, kuriem vissīkākā detaļa bija apbrīnas vērta. Meistarīgākie autori tika apbalvoti.  Visaizrautīgāk tika mesti apļi pa Jomas ielu un pludmali. Jāpiebilst, ka braukt pa baltajām pludmales smiltīm ir ekskluzīva iespēja un arī sarežģīts uzdevums! Tomēr vislielākais pieplūdums bija sestdienā, kad Dzintaros ieradās iepriekš darbos aizņemtie motociklisti. Otrās dienas pusdienas laikā Jūrmalas iedzīvotājiem līdz par Slokai bija iespēja vērot „dzelzs zirgu” parādi.

Foto: Indra Kļaviņa

Read Full Post »

Salvador

Šodien mans atklājums ir grupa “Salvador” no ASV Portlendas un viņu nesen izdotais EP ” Cleansed through fire and blood”. ” Salvador”  mūziku varētu ievietot kategorijā stoner doom metal. Viss ir tā, kā tam ir jābūt – zemi, dūmakaini basi, nesteidzīgs temps, izmisusi balss, bet melodisks ģitāras solo.Šīs mūzikas pazinēji  ” Salvador”  salīdzina ar grupām ” Mastodon”  un ” Barones”, taču, manuprāt, viss ir daudzas reizes psihodēliskāk. Dziesmas sagatavos jums vientuļo ceļu uz baisajām zemapziņas dzīlēm!

Lai arī grupas ierakstu debija notika jau 2008. gadā ar plati ” Built of trees & Sludge”, patiesībā par “Salvador” vēl var lasīt pārsteidzoši maz, pārsvarā tikai aizokeāna melomānu blogos, bet vikipedija piedāvā tikai savdabīgu kristiešu grupu, kuru dīvainā kārtā ir tāds pats nosaukums. Jā, Deivs Musteins slavē grupas  ģitāristu Āronu Lumu, saucot viņu par ” čūskroci”.

Jauno  “Cleansed through fire and blood” jūs bez problēmām atradīsiet un lejupielādēsiet ” Salvador” mājas lapā, bet pirmo albumu ir iespēja klausīties myspace.com!

Gribu ticēt, ka par šo grupu mēs vēl dzirdēsim!

Read Full Post »

Edgars Rubenis: Tās ir personīgas attiecības ar mūziku.

Ar grupas „Mona De Bo” ģitāristu Edgaru Rubeni mēs tikāmies četras dienas un trīs koncertus pirms grupas otrā albuma „Nenokavē, šīs ir spēles ar tevi” prezentācijas Spīķeru koncertzālē. „Mona De Bo” pastāv kopš 2005.gada, šajā laikā ir piedzīvojusi lieliskus koncertus visā pasaulē, kā arī debijas plates izdošanu. Pagājušajā gadā pienāca laiks pamanāmām stilistiskām pārmaiņām gan grupas izpildītājā mūzikā, gan arī tās sastāvā, par tām lasiet mūsu sarunā!

Jaunais muzikālais materiāls krietni atšķiras no grupas sākuma posma rotaļīgi psihodēliskās daiļrades, jaunie skaņdarbi pieprasa pilnu klausītāja uzmanību. Kāpēc notika šāda transformācija?

Laikam tāpēc, ka es nekad neesmu juties gatavs. Viss, kas tiek spēlēts, tas vienmēr ir bijis process, kurā jau zināmas lietas mijas ar nojausmu. Tieši šī nojausma ir dzinulis, kas motivē vēl kaut ko uzrakstīt. To var saukt par eksperimentēšanu. Pirmajā albumā bija miljons ideju – draiskošanās, kurā neviena stilistiskā ideja netika līdz galam atrisināta. Runājot par jauno albumu, tā ideju fokusēt palīdzēja grupu „Sun O))”, „Earth” ieraksti. Albuma centrālā stīga ir dziļās, garās skaņas, kuras apņem melodija. Radīšanas process notika ļoti organiski.

Tad otrais albums „Nenokavē, šīs ir spēles ar tevi!” ir tieša koncentrēšanās uz vienu domu?

Jā, tā varētu teikt. Mēs pārlecām otrā grāvī, atmetām visu lieko, kas traucētu muzikālā materiāla viengabalainībai. Gribējām, lai albums ir pēc iespējas konkrētāks.

Vai nebaidies, ka albuma specifika var samazināt klausītāju skaitu?

Tas nav svarīgi. Ja tu raksti mūziku, tad tā ir vajadzība. Un viss. Lai arī darbs var tikt uzskatīts par aktuālām tendencēm nepakļāvīgu, vienmēr tam atradīsies klausītāji. Tajā pašā laikā arī šī mūzika pakļaujas noteikumiem – tajā ir īpašības, kas liek pilnībā nodoties mūzikai, tā satur uztveres dziļumu. Arī es pats citu mākslinieku izpildīto mūziku cenšos klausīties, tai veltot visu savu laiku un uzmanību. Tās ir personīgas attiecības ar mūziku. Šīs kvalitātes es gribu dzirdēt arī savā mūzikā. Mani nebiedē doma, ka cilvēki nesapratīs jauno materiālu. Es zinu, ka viņi sapratīs! Ko mūsdienās grib cilvēki? Lai gūtu mirkļa prieku, nevajag iet uz koncertu, tur nevajag mūziku.

Zinu, ka daļa no jaunā albuma tūres jau ir aizvadīta. Kā līdz šim jums ir veicies koncertos?

Jā, mums jau bija četri koncerti. Trīs dienas bijām Igaunijā, un nospēlējām arī Cēsīs. Baigi forši! Pirms tam ar jaunā albuma materiālu mēs trīs koncertus nospēlējām aizvadītā gada vasarā. Tā bija kā ieskriešanās, kas priekš mums pašiem bija liels notikums. Tagad viss kļūst vēl konkrētāks, mēs arvien labāk saspēlējamies. Tartu bija ļoti labs koncerts – daudz cilvēku, liela zāle, laba skaņa. Arī mikroklimats grupā šobrīd ir ļoti labs.

Pastāsti par „Mona De Bo” dueta paplašināšanos! Cik jūs tagad esat?

Vasaras koncertos mēs spēlējām seši, studijā brīžiem mēs bijām septiņi, tagad tūres variantā mēs uz skatuves esam četri. Rakstot pirmo plati, mēs spēlējām divatā. Tas bija izaicinājums mūsu spējām. Strādājot pie otrā albuma, jau apzinājāmies, ko duets var un nevar izdarīt. Līdz ar to radās vēlme sākt strādāt ar pilnu skaņu paleti. Par laimi bija pazīstami cilvēki, kuri gribēja un varēja mūsu radošajam procesam pievienoties. Ģitāru spēlē Dāvis Būrmeistars no grupām „Tesa”, „9horizont”, vasarā mums ērģeles spēlēja Anete Stuce, tagad viņas vietā ir Pauls Grīnhofs, mans grupas biedrs no „Driving South”, taču tagad Paulam ir sava aktuālā grupa „Mariposa”, viņš ir dzirdams arī „Edžiņa dzīvoklī”. Pats Edžiņš (Eihmanis) ir pie bungām. Mūsu pūtēji ir Kaspars Majors no LNSO un Raitis Rozentāls no orķestra „Rīga”. Ja vēl izmantojam kontrabasu, tad to spēlē Staņislavs Judins, kurši ir zināms gan ar grupu „H2O”, gan dažādām džeza grupām.

Sanāk tāds alternatīvi akadēmisks sastāvs! Starp citu, cītīgi ieklausoties jaunajās dziesmās, var saklausīt ko mūsdienu avangardam raksturīgu. Pieņemu, ka tas ir saistīts ar mūziķu pieredzi un augstajām prasībām, kas saglabājas, izpildot jebkādu mūziku.

Domāju, ka tas ir saistīts ar pieredzi. Apzināti netika uzstādīts mērķis, ka mūzikai ir jāskan akadēmiskāk vai nopietnāk. Tas dabiski notika darba procesā, kuram noslēdzoties, mūzikai ir iespējams pielikt atbilstošā stila birku. Man, protams, ir interesanti uzzināt cilvēku domas. Šī atgriezeniskā saite, kas neaprobežojas tikai ar labi vai slikti, man ir svarīga. Iespējams, cilvēki manu darbu redz ar svaigāku skatījumu.

Klau, bet kā Tev gāja Londonā?

Mana sieva Līva ieguva maģistra grādu Edinburgā, un mēs nolēmām, ka tagad ir īstais laiks padzīvot Londonā. Es gan noprotu, ka tā vairs nav oriģinālākā ideja, jo kas gan tur nedzīvo. Tur es brīžiem strādāju, darīju vienkāršākos darbus, taču pārsvarā rakstīju mūziku, nodarbojos ar jaunā materiāla menedžēšanu. Protams, apmeklēju koncertus.

Vai tavus radošos procesus iespaido apkārtesošā vide?

Vide mani neietekmē tieši radošajā procesā, brīdī, kad paņemu ģitāru rokās, bet gan sajūtu līmenī. Piemēram, kas ir cilvēks Rīgā, kas Londonā? Lielās pilsētas noņem slodzi, ko Rīgā es nekad neesmu izjutis. Londonā ir arī savi radošie „gali” – pilsētas austrumu pusē ir mākslinieku kvartāls, kurā varētu mēģināt padzīvot. Sajūta, kad es varu būt vēl vairāk es pats, būtiski ietekmē mani radošajā sfērā.

Kā „Mona De Bo” mūzika ietekmē Tavu darbību citās grupās?

Pagājušā gada augusta beigas, pirms manas aizbraukšanas uz Londonu, bija kā atskaites punkts visām grupām, kurās es biju darbojies. Kurās mēs kaut ko varējām un gribējām izdarīt, līdz tam laikam centāmies ieceres pabeigt. Tā kā „Mona De Bo” albums bija ierakstīts, un šajā grupā mani nervu gali ir visjūtīgākie, mēs, neskatoties uz manu aizbraukšanu, darbu turpinājām. „Mofo” ir iestājusies mierīga fāze. Ir radīts darba materiāls, no kura iestrādnēm mierīgi varētu kaut ko radīt. Jautājums, kad mēs savāksimies kopā?

Bet pauzes grupām ir veselīgas?

Jā, ir veselīgas. Darba procesam ir divi ceļi. Viens iet uz darbu ofisā, cits tikpat nopietni strādā ar mūziku, veido menedžmenta lietas – tas ir pilnasinīgais ceļš. Otrs ceļš: tiek uzkrāta dzīves pieredze, kas vēlāk tiek izspēlēta. Tas gan uz mums neattiecas. Mūsu pauze veidojās apstākļu – manas prombūtnes dēļ. „Mona de Bo” albuma izdošana un koncerti, mēs to saucam par kampaņu, kad divās nedēļās tiek paveikts viss iespējamais.

Vai „Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi!”, tāpat kā debijas albums būs pieejams vinila formātā?

Nē, šobrīd disks. Es ļoti ceru, ka albumu tuvākajā nākotnē materializēsim arī vinilā, kas ir mūžīgais skaņas nesējs. Ja nu vienīgi plate nenonāk pie maniakāla klausītājā, kas to noklausa gada laikā. Mūsu klausītāju lokā vinila plate ir ierasts standarts.

Protams! Plates skaņa ir pavisam citādāka. Ja mūzika prasa attieksmi, tad tās ieraksts vinila platē to tikai pastiprina.

Jā, skaņas ziņā plate būtu augstākais iespējamais variants, taču tiek nedaudz salauzta mūzikas viengabalainība. Mūsu jauno albumu vienā platē nevarētu ierakstīt, vajadzēs vismaz divas! No otras puses – uzliec disku, tas skan un stunda ir tava! Taču skaņas dēļ vinila plates formāts vien ir to vērts!

Otrais albums ir ierakstīts, vai Tev jau trešais ir padomā?

Nekādas iestrādnes vēl nav tapušas, bet es negribētu teikt, ka ir miers. Ir impulsi, no kuriem nākotnē kaut kas varētu tapt.

Foto: Anrijs Požarskis

Read Full Post »