Aizvadītajā nedēļas nogalē no 9. līdz 11. septembrim norisinājās festivāls “Skaņu mežs”, kuru man bija iespēja apmeklēt visas trīs galvenās dienas. Iespaidu bagātības un negulēto nakšu noguruma dēļ savas spilgtākās izjūtas ir grūti noformulēt. Patiesībā lielākai daļai festivāla dalībniekiem varēja taisīt individuālos koncertus, kas nenoliedzami būtu snieguši neaizmirstamu baudījumu. “Skaņu mežs” nepiedāvā mūziku kā izklaidi tradicionālā izpratnē ( aiziešu, izlēkāšos, nedomāšu), lai arī analītiskais vērtētājs tiek hipnotisko skaņu lieliski aizmidzināts, no zemapziņas dzīlēm iznirst citi jautājumi. Sirreālistiski, vai ne? Jā, dadaisma un sirreālisma idejas nozīmīgi ir iespaidojušas eksperimentālās mūzikas attīstību līdzīgi kā tehnoloģijas progress.
“Skaņu meža” pirmie divi vakari norisinājās Preses namā. Tas šobrīd pilda afiša staba pienākumus, uz sevis prezentējot lielformāta reklāmas. Nama telpās ir gan liels vestibils, gan cienījama lieluma „aktu” zāle un iekšējais pagalmiņš, kur dārznieka pienākumus pilda pati daba. Vējam nama gaiteņi ir tīkami skrejceļi, tāpēc ceturtdienā zālē ir auksts. Piektdienā telpas bija deju iesildītas. Izbijušajā ēdnīcā atradās lielā skatuve, uz kuras spēlēja gan pašmāju elektroniskās mūzikas individualitātes, gan ārzemju viesi. Stiklotā veikala milzīgās telpas bija atvēlētas jaunajiem talantiem, bet aktu zālē varēja noskatīties pavisam nepieradinātas filmas – skaņu, trokšņu un iztēles vizuālo performanci. Sestdien ar ugunīm izgaismots ceļš apmeklētājus veda uz rūpnīcas “Sarkanā zvaigzne” korpusu, kur tagad ir kluba “Melnā Piektdiena” telpas, lai klausītos roku un skatuvesm mūziku.
Piektdienas vakaru atklāja Aleksands Bābels. Viņa bungu asās skaņas pirmajās minūtēs mani izbiedēja, taču vēlāk, jau pieradusi, es aizdomājos par cilvēka ķermeņa dabisko tiekšanos pēc harmonijas. Dinamikas nevienmērīgas pārmaiņas, pretējas izjūtas raisošas skaņas lika meklēt cita veida sistēmu, apzinoties – kaut gan man šķiet, ka būtu jāseko kulminācijai, tas nozīmē, ka visdrīzāk sekos klusums. Ja pieņemam, ka cilvēku dabā ir sinhonizēšanās, tātad, labi apbrīvojoties, ir iespējams sinhtronizēties arī ar Bābelu. Prezentētie skaņu pretstati nebūtu bijuši tik iespaidīgi, ja tie būtu viens no otra atdalīti, un galvenais savienotājelements bija pats mūziķis! Ļoti ekspresionistisks un nogurdinošs priekšnesums, taču man ļoti patika! “Skaņu mežs” kontekstā vispār aizdomājos, par svarīgo cilvēka lomu tehnoloģijas vadīšanā. Visas ierīces, agregāti lielākoties bija vienādi, taču visi skanēja citādāk, jo tiem pieskārās pavisam cita, vienreizēja un neatkārtojama roka.
Ar lielu sajūsmu gaidīju “Gas of Latvia” uzstāšanos, kas arī kļuva par maniem sestdienas headlaineriem. Viņu radītajā mūzikā labi kopā pastāvēja monotonais un skanīgais. Tehno ritma enerģijai atbildēja Poikāna pūšamo instrumentu lēnās, impresionistiskās skaņas. Patīkams papildinājums Neiburgas video projekcijas. „Cilvēkiem, kas ir sākuši ar tehno, viņiem domāšana ir atšķirīgāka nekā man, kas ir sācis ar rokmūziku.” – neilgi pirms festivāla notikušajās sarunā man teica Andžons. Nenoliedzami, “Gas of Latvia” mūzikā sintētikas ir maz. Vācietis Byetone deva man personīgu atklāsmi, sasodīts, laikam man dikti patīk minimālistiskais tehno! Digitālā m
inimālisma izdevniecība Raster Norton viens no īpašniekiem Olafs Benders festivāla programmā tika iepazīstināts ar paša izteikto citātu: “Mans mērķis ir dot fizisku impulsu dejai. Mans video mērķē uz atbilstošu piedzīvojumu tīklenei, pastiprinot muzikālo impulsu ar ritmiskām gaismas un tumsas maiņām. Savā darbā cenšos izvairīties no sarežģītības, tā vietā demonstrējot spēcīgu vizuālās un muzikālās valodas mijiedarbību.” Melots netika ne pa mata tiesu! Tiklīdz pārkāpu ēdnīcas slieksnim, mani kā atsperīgu mehānismu izlocīja skaņas viļņi. Kārta uz kārtas un pamazām skaņdarbs bija transformējies. Bez agresijas, kas dolbītu pa pakauša aizmuguri. Maigi, bet intensīvi un ļoti hipnotiski. Byetone spēlēja pēdējais, esot izcils nakts nobeigums!
Atgriežoties pie piektdienas, noteikti būtu jāpiemin Sudden Infant. Visu vakaru mākslinieks pats iejutās klausītāja ādā, netraucēti baudot festivāla noskaņu. Viņa skatuves laiks pienāca nedaudz pēc pusnakts. Sudden Infant ir lielisks aktieris, kas pārvalda savu ķermeni, elektronikas un gaismas efektus. Viņš viennozīmīgi ir graciozs panks! Sudden Infant izmantoja sensoru, kuram, mijiedarbojoties ar ķermeni un efektu pedāļiem, uz vienkārša fona, piemēram, sirdspukstu pamata, tika radīti skaņu efekti. Tos turpināja mākslinieka verbālie stāsti, izteikti biedējošos čukstos un niknos kliedzienos, kā arī paša ķermeņa gaismēnu spēles uz lielā prožektora skatuves dziļumā. Pirmie divi skaņdarbi bija ar sociālu raksturu. Kas ir vajadzīgs, lai būtu labs tēvs? – Sudden Infant jautājums nebija retorisks. Viņš faktus par nelaimīgām ģimentēm ietērpa niknā mūzikas un kustību apvalkā. Publika tika uzrunāta. Viena daļa apbrīnoja mākslinieka radošo trakumu, otru, skaļāko, preformance lieliski izklaidēja. No zāles aizmugures skanēja „atbalsis”. Tās nekādīgi nespēja iejusties Sudden Infant spoku stāsta upura lomā. Šī pretestība atklāj mākslinieka improvizācijas spēju un humora izjūtu. Jā, mirklis, kad joks pārtop par nopietnību, var atnākt tik negaidīti, ka transformāciju var arī nepiefiksēt.
Man patika sestdienas mākslinieku secība, kas radīja noskaņas nepārtrauktību un attīstību. Jau trešo dienu klausos “Astrowind” albumu “Kurland” kosmosa skaņās, kas iesildīja sestdienas publiku. Arī „Oneothrix Point Never” un “Emeralds” skanējumos bija daudz no dabas skaņām, kuras pasargā mehānisks ietērps. Mūzikas viengabalainība radīja hipnotiskas atmosfēras noskaņu. Analizēt, sasodīts, ko tur daudz analizēt? Baudīt vajag! Pretēji bija “Chrome Hoof” – mirdzoši, enerģiski un nedefinējami. Centrālais tēls bija dziedātāja Lola Olafisoija, kas izskatījās pēc īstenas āfrikāņu princeses. Tērpta spožā, ļoti pieguļošā lateksa kostīmā ar stilizētu kroni galvā. Ne miņas no koķetes, Lola drīzāk bija pievilcīga kareive, kas ar patiesu niknumu izdziedāja vokālās partijas. Klausoties un sekojot grupas mirdzošo tērpu stariem, rodas aizdomas, ka patiesībā esmu nonākusi disko inspirētā voodoo ballītē. Man patīk, publikai arī, “Chrome Hoof” labprāt izpildīja papildus dziesmu, šķiet, „Crystalline“! Pēdējā grupa, amerikāņi “Liturgy” man radīja vilšanos, varbūt vienkārši nebija mans metāla vakars, kā arī apskaņošanas problēmas bija ausij dzirdamas. Viens ir skaidrs, grupa nespēlē black metālu, drīzāk tas ir sludge. “Liturgy” vislabāk izklausījās instrumentālās kompozīcijās.
Rakstīt par “Skaņu mežu” ir diezgan grūti. Piemēram, trešā nakts lieliski parāda nakts visgrūtākās stundas, kad normālā naktī būtu visdziļākais miegs. Koncentrēties 2 – 3 ir ļoti grūti! Tiktu sagaidīti 4 no rīta, manas maņas būtu suņa ožas asumā! Nākas secināt, ka drīzāk būs noderīga mākslas nevis mūzikas žanru izziņu literatūra. Nākamajās dienās, ieslēdzot ikdienas mūziku, tā liekas vēl garlaicīgāka. Nobeigumā nopietni sāk interesēt ģitāras pedāļu saslēgumu shēmas. “Skaņu mežs” ir kā elektronisks impulss smadzeņu radošākajai puslodei! Atgādinājums par spēles prieku, kuru jebkurš ir izjutis bērnībā, kustinot pret galdu atbalstītu lineālu. Liekot pašm godīgi atbildēt: Kāds pētnieks joprojām mīt tevī?
Foto: Zane Fridriksone, Vladislavs Punculs, Roberts Vidzidskis no easyget.lv
Read Full Post »
nosaukuma apvienojās vairāki sparīgi jaunieši. Sekoja tipiskie centieni izsisties un iespēlēties lielajā metālmūzikas pasaulē: demo ieraksti, to popularizēšanas procesijas, jauni sava skanējuma meklējumi, iekļaujot grupā taustiņinstrumentus, sastāva maiņas un variācijas, dalībniekiem nākot un ejot, ierakstu kompāniju savaldzināšana un fanu dvēseļu savaņģošana savas mūzikas tīklos, veiksmīgi albumi un to popularizēšana koncertos un turnejās kopā ar citām bandām.
Aiga Leitholde
Muzikālas piezīmes 