‘’SIA Radikal’’ piecgades tosti!

Skaidra lieta – dzimšanas dienās tiek teiktas svētku runas. Arī ‘’SIA Radikal’’ piecu gadu jubileja nebūs izņēmums. Jūsu uzmanībai, trīs stāsti par ‘’SIA Radikal’’.

Arnis Bikšus (bāra īpašnieks, aktīvs klausītājs) – Terzens ir labs puika ar seksīgo radio balsi – piedevām, ļoti zinošs rokmūzikā. Kā iepazināmies – īsti neatceros. Zinu tik to, ka viņa tētis, arī žurnālists, filmēja ‘’Sepultura’’ koncertu 1992. gada 15. maijā Rīgas Sporta pilī. Tas ir viens no tematiem, ko parasti kunga prātā ar draugiem metālistiem izcilājam un izrunājam: cik toreiz bija forša skaņa! Tad izradījās, ka Gustavs ir ne vien žurnālists, bet arī var uzspēlēt un smuki dziedāt Radio Swh Rock jubilejā: ‘’Roooots Bloooody Roooots’’. ‘’SIA Radikal’’ – skaidrs, ka labs turpinājums! Grupa ļoti pilnīgi skan, it kā jau gadiem kopā būtu spēlējuši. Latviešu ‘’Metallica’’ – līdzīgas skaņas var atrast, un tas ir forši! Dziesmas latviski ar ir jauki, jo var dziedāt līdz un tekstu arī saprot! Mīļi!

Ria Fjörgyn Rasmussen (Dedicated Booking aģente) – Man vislabāk atmiņā ir palicis ‘’SIA Radikal’’ stāsts, kas notika pāris gadus atpakaļ, kad dāņiem ‘’Phonomik’’ bija tūre Baltijas valstīs. ‘’SIA Radikal’’ vienmēr ir bijuši ļoti organizēti, bet tajā pašā laikā vissuperīgākie džeki, ar kuriem kopā satusēt. Uz skatuves vienmēr enerģētiski un lieliski kā neviens cits. Labākais koncerts notika ārpus Rīgas, lielā baikeru saietā, kurā bija pulcējušies motoklubu biedri no visas Baltijas. Grupas spēlēja vienā no sajieta vakariem un tika uzņemtas kā dievi – to vajadzēja redzēt savām acīm!

Jānis Bolšaks (‘’Sanctimony’’ vokālists): Pieci gadi grupai – tas ir vērā ņemams vecums, jo tik daudzas grupas neizvelk pat pāris gadus. Taču šie gadi ir tik ātri paskrējuši, ka ‘’SIA Radikal’’ man nešķiet nemaz tik veci. Man svaigās atmiņās ir kopējās brauciens ‘’Sanctimony’’ EP tūrē 2012.gada pavasarī. Tas bija visciešāk un visilgāk kopā pavadītais laiks. Tūre sastāvēja no ļoti daudz koncertiem, kas sekoja viens pēc otra. Tāpēc mums kopā sanāca pavadīt daudz laika. Man pašam, kurš visu mūžu ir nospēlējis vienā grupā, bija interesanti uzstāties kopā ar ‘’SIA Radikal’’ viņu diska prezentācijā. Grupas CV ir bagātīgs – ir albums, tūres, arī nominācijas, protams, grupa ir izaicinājums un atbildība ne vien jaunajiem dalībniekiem, bet arī grupas dibinātājiem. Misjē Gustavs Terzens un SIA Dainis – abi ir radoši cilvēki. No viņiem daudz ko var mācīties, un to esmu darījis arī es pats! Latvijas smagā mūzika ir viena liela čomu būšana. Zinu, ka ne vienu vien reizi kopā ar ‘’SIA Radikal’’ būsim uz vienas skatuves un kaut kur kopā aizbrauksim!

Priekā!

” SIA Radikal” bildes autors fotomākslinieks Armands Ērglis

Read Full Post »

Gustava Terzena dzīves nozīmīgākā zemestrīce /2

Mēs esam atpakaļ, kopā ar Gustavu Terzenu piecu gadu tālā un ļoti nozīmīgā pagātnē. Piecos gados var nospēlēt vismaz simts koncertus, dzirdēt – divas reizes vairāk. Piecos gados var ierakstīt piecus albumus (labi), bet vienu jau noteikti. Pirms pieciem gadiem Latviju satricināja ziņa, ka 2008.gada 20.jūlijā Rīgā, Skonto Stadionā koncertēs pasaulē ietekmīgākā smagā metāla grupa ‘’Metallica’’. Un sākās gaidīšanas svētki:

Kad Kristaps Kārkliņš no lielo koncertu organizācijas FBI man pačukstēja, kas notiks, mani pārņēma neizsakāma sajūsma. Reiz smejoties biju pateicis: Tajā dienā, kad es klātienē intervēšu Džeismu Hetfīldu, mana radio karjera beigsies. Es būšu sasniedzis apogeju! Nu nevajag tādas lietas runāt, jo tā arī notika.(A.L: Terzens intervēja Džeimsu Hetfīldu 20.07.2008.) Bet pirms tā visa, man, uz radio ēteru zvanīja kāds Dainis. Ētera burzmā dīdžejs mēdz izsijāt informāciju, kas viņam traucē un kas netraucē strādāt, bet tas Dainis zināja, kā sevi pareizi pieteikt.

Šis Dainis ir Dainis Rijkuris, ‘’SIA Radikal’’ viens dibinātājiem un grupas vokālists. Toreiz viņš vēl nebija‘’Metallica’’ komandā, bet cītīgi sekoja viņiem līdzi tūres koncertos klātienē. Lūk, Dainis zvanīja uz radio un atstāstīja, kāds ir bijis konkrētais koncerts. Pamazām tuvojās ‘’Metallica’’ koncerts Rīgā, Skonto stadionā, tāpēc šī informācija bija vēl jo interesantāka. Vienā dziļā ziemas dienā mēs ar Daini satikāmies. Viņš kā ‘’Metallica’’ fanu kluba priekšnieks Latvijā ierosināja par godu koncertiem uztaisīt publisku pasākumu, un jautāja pēc iespējas pasākumam sarunāt radio atbalstu? Vārdu pa vārdam, domu pa domai – kāpēc gan lai fanu kluba priekšnieks un radio dīdžejs neuztaisītu kopēju grupu? Kāpēc lai nenospēlētu pāris ‘’Metallica’’ dziesmas? Tobrīd es pats ģitāru nebiju ilgi rokā turējis…

Kad mēs ar Edgaru Rakovski muzikāli iepazināmies, viņa grupa ‘’Relicseed’’ sevi pieteica ar dziesmu ‘’Bailes’’. Tas bija nopietni – laba skaņa, kārtīgs teksts, attieksme. Izrādās, viņi ar Daini jau iepriekš bija pazīstami. Savukārt basists Gusts (Leimanis) man sen bija teicis, ka kopā ir kaut kas jāuzspēlē. Tā viss izveidojās. Un, protams,  bija jāuzaicina arī brīnumbērns Jēkabs Zemzaris! Tā viss beidzot sākās! Mēs izvēlējāmies šādas ‘’Metallica’’ dziesmas –  ‘’One’’, ‘’Orion’’, ‘’Damage Inc.’’ un viņu koveru (Anti Nowhere League huļigankai) ‘’So what’’. Un iedomājies!? Mēs tās četras dziesmas gandrīz  pusgadu gatavojām!!! Sākumā domājām, ka Dainis spēlēs basu – bet šo ideju mēs ātri atmetām (gardi smejas!). Šis laiks!!!! Man tiešām šķiet, ka tas bija ļoti sen. Bet mēs sagatavojāmies. Un ticiet man, Edgara pacietība bija vērā ņemama, jo daudzas lietas ģitārspēlē man bija jāmācās no jauna. Bet viņš toreiz jau intensīvi spēlēja. Viņam par mums bija daudz labāks muzikālais pamats.

Es atceros arī, ka es pa kluso līdu SHW ierakstu studijā pie Džo spēlēt. Pa kluso protams! – Tik pa kluso, ka visi taisīja vaļā durvis un teica:” Eu, klusāk!!” Ko nozīmē klusāk!? Neko!!!! Tas laiks kurā notika dažādu apstākļu sakritība. Man bija piedzimusi meita, sākās raidījums “Ziemeļu Puse”, dzīve bija rožaina, un viss iespējams! Manam draugam un ģitāristam Jānim Levitam (Remains, Quarks, Rūsa) vajadzēja naudu, turklāt ātri. Tā es dabūju savu pirmo orģinālo Gibson Explorer par ļoti sakarīgu cenu, kuru ar savu parakstu intervijas laikā iesvētīja pats Papa Het (James Hetfield) un divus gadus vēlāk arī Kirka Hammeta. Tas man personīgi piešķir šim stroķim neizmērāmu vērtību!!! Vēlāk no Jāņa Jubalta es dabūju savu iekārotāko ģitāras skaņu pastiprinātāju – Mesa Boogie Dual Rectifier pastiprinātāju, ‘’Prāta Vētrai’’ laikam tā aparāta tesiens izrādījās par ņipru (Gustavs draudzīgi smejas). Pēkšņi tas viss bija iespējams – sarunāt, nopirkt un dabūt. Kā lai nespēlē? Jāspēlē!!!

Grupas ‘’SIA Radikal’’ nosaukuma autors ir Gusts. Sākumā domājā visādus norvēģu vārdus – grhhhg, aghh, sughhjkk, amughh un visādus citus ķeburus. Paši nosmējušies līdz grīdai! Par to ņirdzām kā negudri. Bet nosaukuma kā nav tā nav. 2008.gadā bija grūti izdomāt grupas nosaukumu. Radikal? Radikal! Atkal visi uzreiz ņirdz.

Pēc ‘’Metallica’’ sagaidīšanas pasākuma mums sākās „kandavisms”. Braucām uz Kandavu meža būdā rakstīt mūziku! Tur bija brīvība!!! Vienīgais, kas bija vajadzīgs – elektrība, lai būtu, kur giču pieslēgt. Neviena cilvēka! Tu tikai spēlē. Kandavā atgriezāmies ne vienu vien reizi. Tur mēs mēģinājām, radījām jaunas dziesmas. Kandavā bija forši! Un Gusts vienā vakarā pēc mēģinājuma atsūta šo nosaukumu. Radikal – apskatāmies internetā, cik orģināli!? Vēlāk viņš atsūta – davai, veči, SIA! Uz to brīdi, šķiet, Gusts vienīgais uz savas ādas zināja, ko nozīmē sabiedrība ar ierobežotu atbildību (smejas!). Viņš bija un joprojām ir biznesā! Visi nogārdzāmies! Lai iet – grupu sauksim par ‘’Sia Radikal’’! Pienāca brīdis, kad jau bija pietiekami daudz dziesmu, kad Jānis Boļšaks no ‘’Sanctimony’’ piedāvāja mums braukt līdzi “Death’n’Roll Members” tūrē. Atbilde bija – protams! Kad un cikos?!! Bet kā jūs sauc? Par nosaukumu sākumā čaļi smējās, noteikti smejas arī tagad. Bet nosaukums ir izauklēts, pārtapis logo, tas ir mūsu bērns. Par kuru rūpēties, kuru aizsargāt. Viss!! Punkts!! Visu šo gadu laikā ir skaidrs, ka ‘’SIA Radikal’’ ir un būs. Tas ir svarīgi! Nevienam par to nebūs vairs jokot!

Mēs izdzīvojām arī ļoti sāpīgu momentu, kad grupas gandrīz vairs nebija. Bijām mēs divi ar Daini. Tik un tā – ‘’SIA Radikal’’ turpināja pastāvēt un tas ir īstais spēks. Tas nozīmē, ka grupa ir jau vairāk kā tikai jēdziens. Kas viņā spēlēs? Tas, protams, ir svarīgi, bet jebkurā gadījumā ‘’SIA Radikal’’ ir kļuvis par nemainīgu lielumu. Metāls!!

Bez mūziķa pienākumiem Terzens pilda arī menedžera funkcijas un dara to ļoti veiksmīgi. Kolēģi viņu rakstuto kā diplomātu, kas lieliski novērš konfliktus, un tomēr virza grupu uz priekšu, saglabādams kvalitāti un augstu līmeni. Terzens atzīst, ka vispirms pats pret sevi ir ļoti prasīgs. Runājot par ‘’SIA Radikal’’, viņš ir visa nopietnība.

Man grupu vajag, lai visā šajā trakumā saglabātu veselo saprātu! Lai nepazaudētu zemi zem kājām!Mūzika ir kā terapija! Paprasi Dainim, kāpēc mūzikai ir šādi teksti? Kāpēc dziesmu pildījums ir tik saturisks un vitāls? Kāpēc cilvēki dzied dziesmām līdzi, zina šos vārdus? Tāpēc, ka ‘’SIA Radikal’’ runā viņu valodā. Sāpe ir tā pati!

Dziesmu sagataves es mēdzu iedziedāt telefonā. Tagad man mājās ir savs būcenis ar kombi un ģitāru. Es idejas nekad uz papīra nepierakstu. Man ir pārliecība – ja tās tiks pierakstītas, tās nebūs izaugušas līdz dziesmai. Ja es šīs idejas spēlēju trīs, četrus mēnešu, un tās nāk pie manis atpakaļ, tad ir skadrs, ka taps dziesma. Jaunākās dziesmas ‘’Viens pats’’ ģitāras rifi radās vienā mirklī mēģinājumā. Kā sākām vienā mēģī, tā arī dziesma tika radīta.Viss!

Kāda jēga taisīt divdesmit dziesmas, ja albumā liec tikai desmit? ‘’SIA Radikal’’ gadījumā mums nav nekādu pārpalikumu. Mēs visas idejas esam dziesmās izmantojuši. Atskatoties uz albumu‘’Monokarš’’, tur kompozīcijas bija milzīgas un fatālas. ’Monokarš’’ ir kā mazai mammītei piedzimis milzis. Tik milzīgs, ka gūžiņa neturēja! Albums tika rakstīts četrus gadus! Tā viņš dzīvoja, mūsu pirmais bērns, kuram jāsaņem visi sitieni…

Rakstījām četrus gadus!!! Pirmā radītā dziesma bija ‘’Tas nav tev vienam’’. Otrā ‘’Tavs sapņu kredīts’’, ar kuru Dainis parādīja savas dziesmu tekstu tēmu spējas, par kurām viņš joprojām ir pārliecināts. Trešā dziesma bija ‘’Voldim’’, nākamā ‘’Samelo sev’’ un ‘’Zilā karoga zelts’’. Sākumā bija piecas dziesmas. Tad bija ‘’Monokarš’’. Pēdējais cēliens – ‘’Remdeno asiņu cilts’’ un ‘’Ezītis miglā’’. Dziesma ‘’Alkopilots’’ – tā vispār ir kaut kāda šīze! Un tad albuma klišeja – dziesma ‘’Vēl tur ir ceļš’’. Mums to vajadzēja uztaisīt, jo visiem iekšā dzima balāde! Man, Dainim, Edgaram! Protams, tur ir klišeja klišejas galā, bet mums šo balādi vajadzēja, saproti! Dziesma ir laba – Youtube vislielākais skatījumu skaits!

2012.gada ziemā ‘’SIA Radikal’’ bija starp nominantiem Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas (LMIGB) Labākā Roka albuma un Labākās debijas kategorijā. Šogad 2013.gadā LMIGB  tika pieteikta īpaša kategorija smagajam rokam un metālam – par ko Terzens ir ļoti priecīgs, taču uzsver, ka nevajag no mūzikas taisīt sporta sacensības:

Metāla komūnā biedriskums ir līdz brīdim, kad tiek līdz ego iekšējam aplim. Tad biedriskums pārtop – džeki, paiet malā, es nāku! Paša radīta mūzika ir liela ego izpausme. Tie, kas apgalvo, ka mūziku rada paši sev, melo. Ja tā būtu taisnība, mēs par viņiem nezinātu. Tie, kuri spēlē un vēlas, lai par viņiem zinātu, tie nespēlē paši sev, ticiet man. Tā ir liela sevis izzināšana. Kad tu nedabū kāroto atzinību vai dabū to tik daudz, ka ierakstot sliktu albumu, tava grupa ir neizpratnē, kāpēc saņem kritiku. Pie labā ātri pierod!!!

Labi, pietiek gremdēties nostaļģijā. ‘’SIA Radikal’’ piecgades svinībā klubā ‘’Melnā Piektdiena’’ 30.martā solās būt varenas – tiks veikta skatuves pārbūve, scenārijs tiek atstrādāts, izmantojot hronometru. Bez grupām ‘’Apēdājs’’ un ‘’The Factor’’ būs arī citi viesi. Kluba jumts būs nost! Ja reiz par nākotni – Gustav, kā Tu sevi redzi pēc desmit gadiem?

Baigais jautājums.Meita ies skolā.Meita drīz ies skolā. Nē, meita būs beigusi skolu!?! Pēc desmit gadiem droši vien būšu pārgājis uz blūzu vai džezu. Pēc desmit gadiem?Es pat nezinu, kādā valstī es pēc desmit gadiem dzīvošu. Es nevaru uz šādu jautājumu atbildēt.

Un atkal noslēgumā – par Gustavu Terzenu negribas runāt pagātnes formā un nav vajadzības runāt nāktonē. Gustavs Terzens IR tagad un tūlīt. Bet mūsu pamatīgā saruna manī ir radīja jubilejas satraukumu. Starp citu, leģenda vēsta, ka ‘’SIA Radikal’’ ir dibināta 2008.gada 27.martā – kad vārda dienas svin Gusti un Gustavi. Jā, apsveicam dubultā!

________________________________________________________________________________

Pirmais foto, 2012.gada marts koncerts Fonoklubā ”Sanctimony” EP ”Perfection” tūres ietvaros, foto no Gustava Terzena arhīva

Otrais foto: 2008.gada 19.jūlijs Andrejsala, fotogrāfs Zaiga Kediņa

Trešais foto: ”SIA Radikal” ģērbonis, ideja Gustavs Terzens, izpildījums mākslinieks Armands Ērglis

Read Full Post »

Gustava Terzena mūziķa profils / 1

Gustavs Terzens – žurnālists, ceļotājs, radio dīdžejs un arī mūziķis smagā metāla grupas ‘’SIA Radikal’’ sastāvā. Daudzšķautņaina radoša individualitāte, par kuru nevar runāt pagātnē un nav vajadzības runāt nākotnē. Terzens ir tagadnē – te, šeit un tūlīt. Tāpēc mūsu saruna ir nedaudz savāda, jo tā ir pagātnes šķetināšana, lai izprastu, kā viens aizveda pie otra, kas kļuva par trešo un tagad veido Terzena mūziķa profilu.

Sāksim ar to, ka Gustavs ir erudītu žurnālistu dēls. Savu interesi par mūziku, pirmo ģitāru mantojis no tēta – melomāna. Un tētis uzpasēja dēla apņēmību mācīties spēlēt. Ģitārspēles apgūšanu Gustavs ir sācis identitātes meklējumu laikā vidusskolā, nu jau tālajos ‘’grunge’’ deviņdesmitajos. Spēlējis trīs grupās: ‘’Dead Souls’’, ‘’ DeadLine’’ un ‘’Grisskin’’. Vēl nozīmīgāku muzikālo skolu ieguvis, darbojoties vienā projektā kopā ar Agnesi un Andri Baroniem. Terzena muzikālajā pieredzē ir arī tekstu autora artava un lielais dziesmu konkurss kopā ar Arni Medni:

Kopā ar Agnesi un Arni Medni, tas bija mans pirmais darbs kopā ar profesionāliem mūziķiem. Es redzēju muzikālo virtuvi – kad ar mūziku var nopelnīt, arī to, kad nevar, kad ir jāspēlē ‘’kotlešu vakari’’,to, kad var spēlēt lielos koncertus, kad savas attieksmes dēļ tu dabū piecus latus, un arī to, kad attieksmes dēļ šo naudu nedabū. Es redzēju, kā to dara Arnis, kuram piemita diplomātiskas spējas, savu attieksmi piebremzēt. Es redzēju, kā to dara Agnese, kura cirta pretī pirmo, kas bija uz mēles. Es no tā visa ļoti mācījos. Mārupē mums bija studija. Tur es varēju spēlēt ģitāru, skatīties, kā Andris Barons komponē. Es visu laiku apgāju mūzikas teorijas mācīšanos. Bija ticība – kas nāk no sevis, tas arī jāspēlē! Nevis notis pa kvadrātiņiem un ‘’miroņi’’ jāatskaņo, saucot tās par interpretācijām.

 Īstā mūzika ir tā, kas pie tevis atnāk dabiskā ceļā. Kad tu kaut ko spēlē obligāti, tas ir kā tunelis. Labs tunelis daudziem, kas sev iegalvo, ka viņi kaut nedaudz ir pietuvojušies tam izpildījumam, ko būtu savā galvā dzirdējis Vāgners. Man šī iedomība patīk! Tie ir ļoti stipri un egocentriski cilvēki, kas ir iedomājušies, ka viņi drīkst un var atskaņot Vāgneru. Šodien tā ir ļoti liela lieta, un es to saku bez ironijas. Ja mēs paskatāmies, kā ir augusi rokmūzikas vēsture – tā ir reālu dzīvju ekspozīcija. Tā nav galmam un karaļnamam paklausīgas mūzikas reģenerācija, sentimentāla atkārtošana. Rokmūzika ir kolektīvi cilvēciskas sāpes rezultāts: vergturība, blūzs, mūzika kļūst elektriskāka, estrāde, rokenrols, Britu Invāzija un tā tās idejas apmuļļājās…

Un tad 2001. gadā iestājas klusums, bet nedaudz vēlāk sāk skanēt radio viļņos. Sākumā 2003.gada aprīlī Radio SWH nedēļas nogalēs. Šī paša gada Jāņos Radio SWH ROCK stacijā ieskanējās pirmā radio DJ balss. Šī balss 7 no rīta bija Gustavs Tezens.

Jaunā 21.gadsimta viducī Radio SWH ROCK bija skola jaunajiem roka klausītājiem (tādiem kā man), iespēja jaunajām smagās mūzikas grupām, muzikāla tikšanās vieta vecajiem roka biedriem un tā tālāk. Viena no visskaļākajām ētera balsīm, savdabīgs megofons bija Gustavs Terzens. Viņa aizrautība, kādā viņš stāstīja par smago mūziku, bija ļoti lipīga. Pats Terzens uzreiz man atgādina par savu kolēģi Egilu Deiču – ar pamatīgo izpratni par smagās mūzikas īpatnību medija saturā :

Tas nav padod ziņu tālāk! Tā ir ļoti īpaša lieta, īpašās publikas dēļ. Es to ātri sapratu, ka ar rokmūziku saistītie kļūdainie izteikumi piedzīvos momentānu atgriezenisko saiti. Tāpēc, ka rokmūzika ir dzīvu, talantīgu un ļoti īpašu cilvēku izpausme. Negribu padarīt rokmūziku labāku par citiem stiliem, bet romūzikai vienmēr pretī ir dzīvā publika. Droši vien džezā arī ir līdzīgi. Arī klasiskajā mūzikā ir savi kanoni. Radio SWH Rock, toreiz divtūkstošo gadu sākumā tas bija kā izslāpušajam ūdens. Bija nepieciešams rokmūzikai kur skanēt. Es, Gustavs Terzens bija kā medijs tam visam pa vidu, kas ziņu padeva tālāk. Arī Artis Dvarionas administratīvi daudz ko nokārtoja. Un vēl citi ētera kolēģi – Dace Volfa, Jānis Romanovskis, Ivars Jansons.

Kas attiecas uz mani – es esmu ar to slims. Es nekad neesmu izjustis to kā darbu. Tāpēc ir bijuši konflikti: Kāpēc tu spēlē ‘’Cannibal Corpse’’ astoņos no rīta?Tāpēc, ka es tā gribēju izdarīt. Jā, es nospēlēju ‘’Cannibal Corpse’’ astoņos no rīta, kas par to? Tas viss bija pēc ‘’Cannibal Corpse’’ koncerta klubā ‘’Salamandra’’, kurā cienījamais vokālists novēlēja – šī dziesma būs visām zālē esošajām lēdijām ‘’Fucked with a Knife’’, drrrrrr. Tas bija tas! Man liekas tik humorīgi un smieklīgi visi ķeburi, bērnišķīgais naturālisms. Viss tas death un black metāls ir tik smieklīgs!!! No vienas puses primitīvi, no otras puses – mīļi. Pandu lācis ar spaikiem, zem kuras slēpjas ievainojama identitāte. Visi tie tēvaiņi, kas sevi iztēlojas par sātana mazdēliem – viena profesionāla žurnālistiska saruna par tēmu “ģimene” vai “tavas attiecības mammu” vai “kā tev nesanāca ar meiteni”, parādīs šo cilvēku pavisam citā gaismā. Viņi visi ir normāli cilvēki.

Zini to stāstu par slīpjakām jeb “kasuhām” – klasisko metālistu jaku? Pēc kodiena katrs aiziet ar svešu jaku mājās, bet dzīvoklī netiek. Jakas visiem vienādas, bet atslēgas kabatā savādākas. Tāpēc jāsatiekas atkal. Un atkal kodiens, un atkal nepareizā jaka mugurā!Atceries, bija mums svētceļojums uz Blomi. Un viena vasara bija īpaši karsta, bet tie nabagi kerzos, ādenēs un mēteļos turēja “masķuhu”! Aaaaaa, viņu cepina 30 grādu saule, bet viņš abas dienas šādi staigā un izstur savu stilu! Respect!

Sarunas gaitā, pieminot Blomes Metalshow Open Air piedzīvojumus, Terzens pēkšņi atceras, ka 2003.gada oktobrī sākās raidījums ‘’Metinātāju kursi’’, kas Radio SWH Rock izskanēja trešdienu vakaros. Desmit gadi! – Gustavs izskatās vienlaikus priecīgs un ļoti izbrīnīts, seko ļoti daudz izsauksmes vārdu. Stāsts tiek turpināts pieminot klausītāju, atpazīstamu ar segvārdu Sirmais Daoss, kura zināšanu pamatīgums uz Gustavu ir atstājis paliekošu iespaidu.

”Metinātāju kursos” es ļoti centos. Klausījos, gāju cauri informācijai. Man tas bija ļoti svarīgi! Emocionālais psiholoģiskais pārdzīvojums, kuru izjutu ”Metinātāju kursos”, bija nesalīdzināmi lielāks kā ikdienas ēterā. Trešdienas un  ” Metinātāju kursi” – tie bija svētki! Un publika, kas priecājās par atskaņoto smago mūziku, tā iedeva papildus svarīgumu! Tā bija liela atbildība! Sirmais Daoss bija viens no zinošākajiem klausītājiem. Tad bija Jānis no grupas ‘’Heresiarh’, ar kuru kopā mēs visu Tolkīna ģinti sapratām. Smagajā mūzikā ir vesela Tolkīnistu saime! Tolkīnam ir visskaistākie, dziļākie un groteskākie tēli pasaules literatūras vēsturē. Nosaukumi –Mirasterith, Cirith Ungol, Orkh, tas viss ir pilnīgs metāls! Man ir jāsaka paldies Latvijas metālmūzikā zināmam un nopietnam cilvēkam, kas mani iepazīstināja un izglītoja doom mūzikā, tas ir Edmunds Vizla no ‘’Frailty’’. Agrāk mums bija cieša komunikācija, tagad ne tik ļoti. Edmunds ir realizējis savu sapni ar ‘’Frailty’’. Šī grupa ir viens no pīlāriem mūsdienu Latvijas smagajā mūzikā. Šie ir tie cilvēki, kas ir auditorijā, kuriem smagā mūzika ir svarīga un kuri piedod tev pirmatnējās kļūdas ‘’bērnu slimības’’ un atbalsta tavu vēlmi darīt!

Terzena balss ir dzīvīga un intonācijām bagāta līdzīgi kā viņa ekspresīvā ķermeņa valoda. Te viņš runā pieklusināti un ātri, vietām ieskanas viegla ironija, negaidīti izsauksmes vārdi un te viņš sirsnīgi smejas. To visu ir patīkami klausīties vien skaņas dēļ. Balss ir viņa instruments, kāpēc viņš nedzied?

Šo jautājumu man ir uzdevuši daudzi. Par sevi kā par dziedātāju nekad neesmu domājis. Es nemāku vienlaicīgi spēlēt un dziedāt. Es to neprotu. Dziesma ar pāris akordiem, to, protams, es varētu, bet ne šo tehnisko mūziku, ko spēlēju ar ‘’SIA Radikal’’. Man nav tādu dotību, un es vienmēr esmu gribējis spēlēt ģitāru.

Mana balss ir cietusi. Strādājot SWH Rock, es paliku pilnīgi bez balss. Bija vajadzīga operācija. Paldies Dinam Sumeragam par to, ka es tagad vispār runāju! Redzi, runāšana ir daudz smagāks pārbaudījums balssaitēm nekā dziedāšana. Pareizi iemācoties dziedāt, tava balss tiek mazāk noslogota, kā ilgi runājot. Četras stundas radio ar iepriekš netrenētu vokālu, tā rezultātā uz balssaitēm uzberžas mezgli. Un vienā brīdī tu pazaudē balsi. Man bija tā, ka vispār skaņa nenāca ārā.Tas bija 2004.gadā, operācija notika Stradiņos, rehabilitācija paredzēja, ka divus mēnešus muti nedrīkst vērt vaļā. Pēc operācijas klusēju, lasīju Žilu Vernu, smaidīju un rakstīju uz lapiņas, ko es gribu.Toreiz Zigmārs Liepiņš to noformēja kā darba traumu. Kad no tavas rīcības ir atkarīga tava profesionālā darbība, tu dari visu tā, kā vajag – pēc tam katru rītu pirms ētera vingroju. Jā, pēc šīs operācijas balss tembrs ir mainījies.

Metot līkločus, mūsu saruna ir nonākusi pie 2008.gada, kurā Gustava dzīvē notiek ļoti būtiskas lietas jeb ’’ dzīves tektonisko plātņu nobīde’’. No šī gada Terzenam viss mainās…

Turpinājums sekos.

Gustavu bildē iemūžinājis fotomākslinieks Armands Ērglis

Read Full Post »

Intervija ar “SIA Radikal”

Šajā nedēļas nogalē – 22. aprīlī klubā “Nabaklab” Rīgā un 23. aprīlī klubā “Fontaine Palace” Liepājā – grupa „SIA Radikal” prezentēs savu pirmo albumu „Monokarš”. “Nabaklab” pasākuma ietvaros tiks filmēts videoklips. Ar grupas vokālistu Daini Rijkuri un ģitāristu Gustavu Terzenu tikāmies 12. aprīlī – brīdī, kad pēdējie albuma un koncerta sagatavošanas darbi ritēja ar maksimālo jaudu.

Vai jūsu iepriekšējie projektu darba pieredze atvieglo pirmā albuma sagaidīšanu?

Dainis: Runājot par visiem pārējiem projektiem, lai kā arī nav bijis, lieta līdz albumam vēl nekad nav aizgājusi. Zini, ir grūti šobrīd spriest. Tagad ir 12. aprīlis, bet albums tiks prezentēts pēc pusotras nedēļas. Jāņem vērā fakts, ka visus darbus darām mēs paši – taisām dizainu, paši albumu izdosim, tad šobrīd ir tas moments, kad notiek aktīvā ražošana un gatavošanās. Ja tu man tagad prasi par sajūtām, es tev vēl nevaru atbildēt. Piemēram, šodien mēs likām kopā albuma vāciņa dizainu, bija jāsavāc grupas baneris.

Gustavs: Es krekliem audumus piemeklēju. Piemēram, meiteņu krekliem ir tik dažādi veidi un izmēri. Atklāju, ka dizaina maketā ir kļūda – viens burts ir par lielu, tam neiet virsū krāsa. Mākslinieks ir slims, viņš neceļ klausuli. Mākslinieks viens idejas nedomā. Albuma dizaina ideja ir manis radīta. Lieliem pasaules māksliniekiem ir ierasts, pabeidzot miksēšanu, rīktot ballīti, pabeidzot māsteru (beidzamā albuma dziesmu miksēšana – A.L.), visi to noklausās pie klātiem galdiem. Mums bija tā – mikss ir – ir? Jautājumu nav? Tad tālāk! Māsters ir! Disks tiek sūtīt uz rūpnīcu. Kam mums vēl paliek laika? Visu laiku kā tādi trusīši ratā skrienam.

Dainis: Atgriežoties pie jautājuma par sajūtām saistībā ar pirmo albumu, par tām es droši vien varēšu runāt prezentācijas vakarā. Arī tad tikai pēc koncerta, kad varēšu nokāpt no skatuves, novilkt slapjo kreklu un apsēsties, lai normāli iedzertu aliņu, tad varēšu atbildēt. Līdz pašam koncertam vēl būs jārisina pietiekami daudz organizatorisku jautājumu. Tas, ko es šeit stāstu, nav tipiskā latviešu žēlošanās, gluži pretēji – šis process ir baigais kaifs!

Gustavs: Cik ļoti mūziķi tur, tālajā megazvaigžņu pasaulē, patiesībā ir tālu no tā, ko viņu fani uzskata par viņiem. Tavs albums, tavs dizains un viss pārējais, kas to aptver – ir tavs! Ja esi tikai daļiņa nevis viss, tas šķiet ļoti jocīgi.

Dainis: Mums štatā nav vajadzīgs īpašs darbinieks, kurš aizved disku no studijas uz rūpnīcu.

Gustavs: Mums nevajag disku izpakotāju. Pašam darot darbu, tas uzreiz ir ārkārtīgi personīgi. Aug paškritika, jo tu nekad neesi līdz galam pārliecināts. Tu uztrenē savu dzirdi. Paškritikas latiņa tiek celta tik augstu, kamēr tā apmierina ego prasības. Mēs esam pieņēmuši, ka „SIA Radikal” ir ļoti dārgs, prasīgs un nežēlīgs hobijs, kurš laupa un apēd laiku. Ja pirms trijiem gadiem kāds teiktu, ka man būs šādi iespēlēts albums, es atbildētu, ka tas nav reāli.

Pabeigt radošu procesu vienmēr ir grūti. Kad jūs pateicāt – tagad pietiks?

Dainis: Šim jautājumam ir daudz posmu. „SIA Radikal” pastāv trīs gadus, albums ir šo gadu atskaites punkts. Tagad dziesmas ir vienkopus albumā. Viss, tas ir noiets etaps. Mēs ejam tālāk.

Gustavs: Ir sakrālie vārdi, kurus pasaka inženieris: Tā, pēdējie komentāri un tad es beidzu. Tas nozīmē, ka albuma materiāls tiek dedzināts matricā, kuru vēlāk dod projām uz rūpnīcu. Tad tu vairāk neko nevari izdarīt. Labi, ka ir viens cilvēks, kas bezkaislīgi nosprauž reālas laika robežas.

Dainis: Mums albumā ir dziesma ar nosaukumu „Zilā karoga zelts”, kuras albuma versija ir pilnīgi savādāka nekā mēs to kādreiz uzrakstījām. Var sēdēt pie dziesmām, prātojot, kurā vietā ko pielikt vai atņemt, tāpēc ir svarīgi radīto materiālu apkopot albumā.

Gustavs: Tu netiec pie nākamajām dziesmām!

Dainis: Tu netiec pie nākamajām dziesmām, jo visa tava enerģija aiziet jau gatava darba uzlabošanā.

Gustavs: Divas dziesmas albumā netika iekļautas, bet tā garums ir vairāk kā stunda. Lai gan sākotnēji apzināti nebija iecerēts, bet dziesmu secība, emocijas, izjustas radīšanas procesā, caur sevi absorbētais veido stāstu. Pavērojot sev apkārt notiekošo, varētu teikt – albumā ir dzirdams tautas pulss. „Monokarš” stāsta par to, ka pašam ir jārod spēks ar visu tikt galā. Latvietis ir paradis savām problēmā meklēt ārējo ienaidnieku. Ja albuma garums var nokaut klausītāju, tad šajā gadījumā viss ir optimāli izdarīts – cikls ir iziets. Nebaidos to saukt par sāgu, jo dziesmas apkopo latviešu tautas piedzīvoto nesenajā vēsturē. Mūzika nav pašmērķīgais metāls, tehniskās varēšanas pierādīšana. Es neesmu nekāds Mocarts, virtuozs, bet, ja muzikāli ir nepieciešamas izteikties, tad vārds ar noti kopā sader kā atslēga ar slēdzeni. Es esmu savas grupas mūzikas vislielākais kritiķis. Tagad varu teikt, ka kritiķis ir apmierināts, jo ir izlabotas nepilnības, kas mazināja ticību saviem spēkiem. Cepuri nost Mēmajam (skaņu inženieris Gints Lundbergs – A.L.) par darbu, jau tagad esam dzirdējuši ļoti labus komentārus par māsteru. Cilvēki netic, ka albums ir māsterēts Latvijā.

Dainis: Jā, runājot par studijas darbu, visu var ļoti labi izdarīt tepat Latvijā. Ja ir nauda – brauc uz ASV vai Zviedriju! Bet ne tāpēc, ka to darbu nevarētu izdarīt šeit, bet gan tāpēc, ka atvērsi sev jaunus apvāršņus un atbrauksi mājās ar jaunām idejām. Ar albuma skaņu ir līdzīgi kā ar dziesmām – to nemitīgi var uzlabot, taču tas ir tā, kā mēs šobrīd skanam un spēlējam. Saklausot šī albuma nepilnības, dod man interesi strādāt pie nākamā ieraksta.

Jūs abi esat pietiekami daudz ceļojuši. Vai ceļojumi kādā veidā ir iespaidojuši jūsu muzikālo darbību?

Gustavs: Viennozīmīgi! Mani ceļojumi allaž ir krustojušies ar mūziku, ne vienmēr ar smago vai metālmūziku, bet vairāk kā parādību, piemēram, mūzikas instrumentu veidolā. Es atceros, raidījuma „Ziemeļu puse” pirmsākumos mēs aizbraucām uz Gēteborgu, slaveno Fredrika (Fredrik Nordström – A.L.) studiju, kurā ir ierakstījušies Dimmu Borgir, grupas „Grave” un „Entombed”. Man vajadzēja redzēt, ka ierakstu darbs notiek šādā telpā (mūsu saruna notiek kluba “Nabaklab” Gaujas istabā – A.L.). Kur rodas tā milzīgā skaņa? Tā rodas, lūk, šādā telpiņā ar vienu čali pie skaņu pults!

Dainis: Mana no ceļojumiem gūtā iedvesma nav saistīta ar radošām idejām. Sofijā „Sonisphere” festivāla laikā ar videokameru rokās man laimējās atrasties uz vienas skatuves ar „ Big 4″ („Metallica” , „Slayer”, „Megadeath”, „Anthrax” – A.L.). Tu pagriezies pret publiku, kurā ir 30 000 cilvēku. Tas moments tev galvā nerada jaunu ģitāras rifu vai teksta rindiņu, bet iedod vēlmi ātrāk braukt mājās un spēlēt pašam savu koncertu. Man ir paveicies koncertus redzēt no ļoti tuvas perspektīvas, kas dod milzīgu motivāciju būt šajos notikumos iekšā vairāk un vairāk.

Kāds, jūsuprāt, ir koncertu atgriezeniskās saites veidošanas princips? Kāpēc daudzu grupu sakāmais tomēr īsti netiek saklausīts?

Dainis: Vai viņiem tiešām ir ko teikt? Viens ir sanākušajiem parādīt, cik labi tu proti spēlēt…

Gustavs: … vai vampīriski nogārgties.

Dainis: Mēs no skatuves runājam par lietām, negācijām un priekiem, ar kuriem ikdienā saskaras arī mūsu klausītāji. Tādā veidā mūsu sajūtas pārklājas ar to cilvēku sajūtām, kuri stāv skatuves otrā pusē – zālē. Ja divi cilvēki runā par vienu un to pašu, gribot negribot, pats no sevis izveidojas dialogs. Ja tev īsti nav ko teikt un tu nospēlē to pašu, ko vēl 120 000 citas grupas, tad…

Gustavs: Nav jau tā, ka mēs esam radījuši, ko jaunu un nebijušu. Amerikā ar to nodarbojas producentu institūts ar milzīgiem cigāriem zobos un milzīgiem banku kontiem. Tev jāpiedzimst ļoti īpašam, tad tev izdosies. Metālā, smagajā mūzikā viena grupa 1969.gadā pateica pilnīgi visu – tu tagad to vari nospēlēt ātrāk, garāk, atkārtot vai paklausīties zem paklāja – visi ir „Black Sabbath” dēli! Un tomēr atrodas cilvēki, kas pārmet, ka kopējam „Metallica”. „Metallica” kopē „Motorhead”, kas kopē „Black Sabbath”. „Black Sabbath” kopē „ The Beatles”, jo Ozijs ģībst, ieraugot Džonu Lenonu. Tā ir forma, kurā ir iepūsta dvēsele. Mēs izvēlējāmies metālu, jo tas mums ir pa rokai.

Dainis: Es nedomāju ūber orģinālu materiālu, bet gan ziņu, ko gribi vēstīt cilvēkiem.

Gustavs: Tikko aizdomājos – izsūtot relīzi par albumu un palaižot tautā jauno dziesmu, līdzās cilvēkiem – atbalstītājiem, kuri priecājas līdzi ar mums, ir savairojušies dirsēji. Kas ir jocīgi, šos cilvēkus esmu redzējis mūsu koncertos. Pēc trešā aliņa jau saka, ka nav nemaz tik sūdīgi. Domāju, ka subkultūra no smagās mūzikas vēl nav kārtīgi atrāvusies. Man liekas, ka cilvēki, kas uzņemas iniciatīvu, dara un pēc tam iziet ārā uz skatuves, būtu pelnījuši vismaz cieņu. Latvijas popmūzikā naudas ir pietiekami, lai Zviedrijā pēc dziesmu kataloga tiek atlasītas melodijas, kurām tiek piemeklēts teksts latviešu valodā, taču ne ar kādu solāriju un matu taisnošanu nevar sasniegt milzīgus panākumus. Mums ir „Skyforger”, kas jau 15 gadus spēlē, un ir savākuši stabilu fanu bāzi. Vai no popmūzikas mainās pulss? Dziesmu svētkos tas mainās, tur ir patoss, var izjust zosādu. Tāds ir mūsu mērķis. – Kad pēc koncerta man klāt pienāk desmit cilvēki un saka paldies, kad viņi sajūsmā deg vēl ilgi. Tad viss ir izdarīts pareizi.

Kā smagā mūzika var paplašināt savu klausītāju auditoriju? Vai to vispār vajag darīt?

Dainis: Klausoties metālu, ir jādomā līdzi. Ir jāsparot, ko tev ar šo mūziku grib pateikt un ko tā tev dod individuāli. Ja tu to saproti, esi laipni aicināts. Ja nesparoti, droši vien labi, ka tā, jo cilvēku mums ir pietiekami.

Gustavs: Jāsaka liels paldies „Sanctimony”, kuri mūs piesaistīja savā 2008. gada tūrē. Atceros, mēs spēlējām un publika mūs vēroja, pētīja. Nodomāju – kas notiek!?!? Bet aizgāja – trešajā koncertā jau putēja smiltis. Bet tas, kas notika pagājušajā gadā Liepājā! Vasaras karstumā, +40 grādos iekštelpās mūsu koncertā bija pilns klubs. Un neviens negāja prom.

Dainis: Ja tu esi pa vidu šim visam, gūsti no tā enerģiju, acīmredzami, esi kaut ko sapratis. Metālmūzikai nekad nav bijusi svarīga robežu paplašināšana, nav bijis vajadzīgs PR. Cilvēki paši atrod metālu, un tā ir cita kvalitāte.

Gustavs: Gribu redzēt cilvēku, kurš savos tīņu gados ir fanojis par „Backstreet Boys” un 30 -40 gadu vecumā joprojām ir viņu fans. Smagajā mūzikā tas nemainās – sešdesmitgadīgi veči fano par „Led Zeppelin”, staigā grupas krekliņos, kurus pirmo reizi ir uzvilkuši tīņu gados.

Dainis: Tu izvērtē, kas ir un kas nav īsts.

Gustavs: Rokmūzika ir cienīga aiz vārda roks likt vārdu mūzika, jo tā ir dzīva cilvēka radoša darbība ar īstu instrumentu. Saikne ar citiem cilvēkiem, dvēseles iepūšana notīs. Arī rokmūzikā ir ļoti daudz izskaitļotu gājienu, tomēr popmūzikā ir lielāki noziegumi pret klausītāju. Un vēl – es neticu tiem, kuri apgalvo, ka spēlē sev. Tad nespēlē man, lūdzu!

Foto: Inguss Bajārs

Read Full Post »