“Age of Stones” 10 gadi

14. janvārī Studentu klubā savu desmit gadu pastāvēšanas jubileju svinēja grupa „Age of Stones”. Ballītes gaisotne bija patīkami neformāla, daudzreiz brīvāka nekā 2010.gada janvāra „Slaido blondīņu cirka” prezentācijā. „Age of Stones” viesi – grupa „Golden Lion” no Lietuvas un draugi „GhettoZloba”.

Iepriekš bija sanācis tā, ka „Age of Stones” garākās sarunas esmu ritinājusi tikai ar Niku un Valtu, bet šoreiz kluba aizskatuvē ir visi grupas dalībnieki. Aizvadītā gada nogalē „Age of Stones” sastāvs piedzīvoja izmaiņas. Basists Mareks pārcēlās uz dzīvi Lielbritānijā, bet viņa vietā ir nācis Jurģis, šķietami kluss, bet nenoliedzami asprātīgs un nešaubīgi talantīgs cilvēks. Pirms oficiālās dzimšanas dienas atzīmēšanas „Age of Stone” 8.janvārī jubilejas koncertu bija nospēlējuši klubā „Fontaine Palace”. Labi apzinoties, ka Liepājā piedzīvotie stāsti un nedarbi gandrīz vienmēr paliek Fontaine mēmo sienu apslēpti, tomēr apjautājos par Liepājā sastrādāto:

Niks: Kā bija Fonteinā? Zini kā bija Fonteinā!! Padomā tu pati, kā tu uzvestos nākamajā nedēļā pēc Jaunā gada „Age of Stones” ballītē? Tu taču neatdotu simtprocentīgi savus spēkus?! Nē, nu, es zinu, ka tu atdotu. Slikts salīdzinājums. Koncertu Uz „Fontaine palace” atnāca īstākie, uzticamākie fani. Pasākums bija ļoti intīms. Nebija pārāk daudz cilvēku, bet tie bija īstie! Bet tas jau tikai tūres sākums! Mēs zinām, ka nav izvēlēts foršākais laiks. Taču ar grupas dzimšanu ir līdzīgi kā ar bērniem. Vai bērns, piedzimis Līgo svētkos, nosaukts par Jāni un šī iemesla dēļ saņems tikai vienu dāvanu, būs par to priecīgs? Nē! Ja godīgi, tad svētkus taisa paši sev! Pēdējā laikā mums daudz kas ir mainījies gan grupas sastāvā, gan vispār dzīvē, tāpēc tagad ir laiks mums pašiem svinēt! Laiks paies un mēs atkal salīdīsim katrs savā alā. Bet Fonteinā svinējām līdz deviņiem rītā!

Jurģi, Tev tas bija pirmais koncerts „Fontaine Palace”?

Jurģis: Jā, var sacīt, ka tās bija ugunskristības! Es uz tik lielas skatuves…biju kāpis. ( atskan klātesošo smiekli)

Kā „Age of Stones” atrada Tevi?

Jurģis: Artis man piezvanīja. Vienu dienu aizdomājos, ka reorganizācija šobrīd notiek ne vien uzņēmumos, bet arī mūziķu aprindās. Mareks aizbrauca. Stulbi sanāk, ka grupas nepilnu sastāvu dēļ nevar turpināt spēlēt. Artis zvanīja un jautāja, vai mani interesē pievienoties. Atbildēju – kāda runa, protams!

Kāda ir tava iepriekšējā muzikālā pieredze?

Jurģis: Nekāda. Esmu spēlējis sev. Kas tieši tevi interesē? ( grupas biedri atkal tiek sasmīdināti) Muzikālās izglītības diploma man nav.

Niks: Jurģis ir ļoti pieticīgs! Man liekas, ka liktenī ir ierakstīts, ka vienam otrs ir jāatrod. Jurģim bija lemts šeit nonākt! Valmierā un tās apriņķī nav daudz cilvēku, no kuriem izvēlēties. Mums paveicās. Mana ideja bija šāda: mēs ar Valtu esam tie, kas esam. Ir svarīgi, lai Artis atrod cilvēku, ar kuru kopā var sastrādāties.

Artis: Muzikālajām spējām, vienlīdz svarīgs faktors bija sakarīgs cilvēks. Ir labi ne tikai kopā uzspēlēt, bet arī parunāties!

Jurģis: Par ko mēs tik nerunājām…

Artis: Jā, par ko mēs tik nerunājām! Ir svarīgs cilvēciskais faktors. Kad grupa savācās tikai spēlēt, tas nav forši. Lai nav tā – man ir diploms, es māku paņemt do-jo-re, mēģinājums ir piektdien, un tad arī tiekamies!

Niks: Dzīve mainās! Viss notiek kā tam ir jānotiek. Un tu nevari neko ietekmēt. Mēs esam priecīgi, ka atradām cilvēku, kas mums der arī garīgi. Mēs turpinām darbību! Bija viens brīdis, kad man šķita, ka desmitgadi mēs varam arī nesagaidīt, ka normālā sastāvā nevarēsim sniegtu sakarīgu koncertu.

Jums aizvadītajā rudenī bija negaidīti akustiskie koncerti, par kuriem zināja tikai daži!

Niks: Mēs esam viltīgi! Tu nekad nevari zināt, kurā mirklī instrumentu grupai var pievienoties vijole, bass, kad tiks pasaukts bundzinieks. Piemēram, koncerts „Space Dog”, kurā bija plānots uzstāties tikai mums ar Valtu, bet negaidīti mums pievienojās arī pārējie. Viss notiek spontāni!

Šeit visi ir savējie! – pirms kāpšanas uz skatuves situāciju komentē Niks. Savējie, manuprāt, tas ir „Age of Stones” veiksmes atslēgas vārds. Klausītājs jūtas dzīvespriecīgo, viesmīlīgo valmieriešu gaidīts. Lai no kuras pilsētas jūs būtu, mēs visi tā vai tā beigsim Valmierā! – arī šī zelta doma izskan koncerta laikā, taču raksturo grupas attieksmi arī citos koncertos. „Age of Stones” jubilejas koncerts ir enerģisks desmit gadu laikā radītās mūzikas pārskats. Tiek sākts ar debijas albuma „Sapņojiet” dziesmām, turpināts ar 2000.gada sākuma SWH priekšnams hitu „I can be your man” , kad piepeši uz skatuves nāk pirmie sveicēji grupas „AK69” dalībnieki! Ilgi nav jāgaida, kad viņu pēdās seko aktieru grupas „Pferde Post” pārstāvji ar savu apsveikumu, demonstrējot īstenu vīru draudzību tās vislabākajā izpausmē! Grupas patiesā atbrīvotība ir lipīga, un klausītāji uz interakciju nav mudināmi. Publikai tiek pieteikts jaunais basa ģitārists, kas solo izpilda Barikāžu laikam piestāvošu dziesmu „Starp krustcelēm” , ko pavada klausītāju koris. Balsis ir iesildītas, klātesošie bez problēmām nodzied arī „Age of stones” dziesmu „Krīts”. Solo iespēja tiek arī Valtam, dodot mazu atelpas brīdi pirms mešanās trakā riņķa dejā. . Koncerta noslēgumā izskan „Beidzam Valmierā” , taču nekas vēl nav beidzies…

Kam vēl jābūt? – jūs jautāsiet. Atgriezīsimies pirms pāris stundām aizskatuvē…

Niks: Gribu pastāstīt par mūsu projektu „Kas būs, būs”. Tajā piedalās visi! Arī tu vari piedalīties!

Artis: Ja tu māki spēlēt ne ģitāru, ne bungas, ne akordeonu, ne ukuleli, ne vijoli, ne tamburīnu, ne šeiketi.

Kā ar Trijstūri?

Niks: Trijstūri varētu. Tu jau vari sākt apdomāt piedalīšanos projektā „Kas būs, būs”!  Šovakar būs izmeklēta programma, kuru izpildīs cilvēki, kas jau ir sastrādājušies. Taču nākotnē visi, kas vēlas piedalīties projektā, var rakstīt man uz draugiem.lv, ja viņi mācēs kaut ko muzikāli parādīt,es viņus pieņemšu!

Artis: Unikālais „Kas būs, būs” projektā ir tas, ka ir bijuši trīs koncerti, un ir trīs dziesmas. Tās katru reizi skan savādāk – ātrāka, lēnāka, īsāka. Arī sastāvs ir mainīgs, jo kāds, piemēram, nevar paspēt uz koncertu. Vienīgo ierakstīto dziesmu var dzirdēt slavenajā portālā draugiem.lv! Tā ir netīrā versija ar visiem dialogiem!

Niks: Re, „Kas būs, būs” akordeonists! Pastāsi par „Kas būs, būs!”

Vilnis (“Ghettozloba”): Esmu „Kas būs, būs!” akordeonists. Akordeonu spēlēju astoņus gadus, un tagad baudu šī darba augļus!

Niks: “Kas būs, būs!” radās vasarā, mūsu dzimtajā Valmieras pusē. Draugu kopā sanākšanā pie ugunskura improvizējot. No sākuma dziesma bija ļoti izplūdusi…

Vilnis: To var noklausīties draugos! Mēs taču to neslēpjam!

Niks: Mēs jau nekaunamies! Popmūziķi parasti savus sūdīgākos ierakstus slēpj, mēs gan parādām! Tu esi atbildīgs par to, ko nospēlē, lai arī kādā kunga prātā tu būtu! Un šovakar jūs šo skaņdarbu dzirdēsiet! Pavisam citā versijā, stingrākos rāmjos!

Nedaudz pirms trijiem naktī „Kas būs, būs!” vīru orķestris skatuvi ieņēma ļoti operatīvi. Instrumentu daudzveidību izkrāsoja arī sirsnīgi spēlētā basa ģitāras kaste. Pirmā dziesma, jau solītā daudzas versijas piedzīvojusī dziesma “Kas būs, būs!”, tai sekoja leģendārā „Skaisti” un drošsirdīgi izpildītā Valmieras himna. Atkārtot un turpināt būtu iespējams līdz rītam, bet noslēguma saldākais elements bija dzimšanas dienas kūka. Garšīga un brīnišķīga, noteikti darināta mājas virtuvē. Kamēr veldzēju savas garšas kārpiņas man tiek izstāstīts, ka patiesībā grupas dzimšanas ir ļoti cieši saistīta ar Nika dzimšanas dienu, kas tika svinēta pirms divām dienām 12.janvārī. Cik vecs ir Niks? – es jautāju Valtam. Arī viņam ir desmit – Valts smaidot atbild. Jo agrāk sāk, arī jaunību var saglabāt, sagaidot savu desmitgadi!  Taču ne par jaunību šeit ir stāsts, bet gan vīru draudzību, kuru mūsdienās nebūt nav tik viegli saglabāt.

Vairāk informācijas par nākamajiem “Age of Stones” pasākumiem meklējiet šeit. Kūka netiek apsolīta, bet jautrība gan tiks garantēta!

Foto: Oskars Kupše www.rocknphotos.com

Read Full Post »

Mazās piezīmes par morālo atbalstu

 

2010. gada nogalē 30.decembrī  Liepājā  klubā „Fontaine Palace”  tika svinēta grupu „Relicseed” – „60 minūtes sapņa” un „Pūķa gars” – „Kārdinājums” izdošana.  Tiesa, nebūšu kritiķe, jo šoreiz pildīgu grupu „morālā atblasta PR jautājumos” uzdevumu. Rezultāts bija iepriecinošs – ziņa medijos tika uzņemta atsaucīgi.

Protams, ir jāņem vērā, ka no mediju aktivitātēm paliekošu rezultātu var iegūt strādājot regulāri un ilgtermiņam. Publika ir skeptiska un pat noraidoša jaunu ideju, pasākumu un mākslnieku pieņemšanā, šo barjeru var noārdīt tikai laikam ejot. Kopējas prezentācijas ideja nav pārsteidzoša, taču izdevīga visām pusēm. Domāju, ka solidarizēšanās ir vienīgā iespēja underground stilu pārstāvošām grupām pastāvēt. Protams, būs jāiegulda papildus darbs. Piemēram, noīrējot kopēju transportu ar šoferi, tādejādi padarot tīkamāku savu vakaru. Tāpat ir jāņem vērā, ka informācijas plūsmai par grupas iekšienē notiekošo ir jābūt nepārtrauktai – mūsdienu tehnoloģijas dod iespēju to turpināt arī paša koncerta laikā. Un notiekti nedrīkst aizmirst par pēc koncerta „atraudziņas” noderīgumu! Muzikālā gaume ir individuāla lieta, taču cilvēku var pārsteigt arī ar nebijušu izpildījuma formu. Manuprāt, nākotnē aktuāla kļūs savu fanu grupu organizēšana. Idejiski – ja tiek organizēts šurpu – turpu kursējošs transports uz interesantu pasākumu, laicīgi par to izplatīta informācija, tas ir labs iemesls tusiņam! „Relicseed” un „Pūķa gars” kopējā tūre man deva daudz ideju, kā arī praksē varēju pārbaudīt zināmu patiesību dzīvotspēju.

Taču nav jau ievadkurss menedžmentā (man būtu daudz ko teikt), bet gan albumu prezentācija! Aizvadītā gada biežā  viesošnās grupas „Pūķa gars” mēģinājumos deva man iespēju iemācīties dziesmu vārdus no galvas. Izdziedājos un tapu aizsmakusi. Bet „Relicseed” pārsteidza ar savu spēju dancināt publiku smagā metāla taktīs. Cilvēki tik tiešām dejoja pāros pa divi! Bet es ļāvos intensīvam „headbang”, sprada man stīva vēl šodien. Man bija prieki, bet nevarēja neievērot, ka paši mūziķi izskatījās ļoti saguruši.  Radošās izaugsmes porcess ir ļoti sarežģīts, jo īpaši turoties pretestībā ikdienai. Tāpēc grupām tik tiešām noderīgāki ir muzikāla tehniska rakstura padomi, jo satura progress, kas sevī ietver labāku ideju, skatuves mākslas, komunikācijas izviedošanu, visbiežāk notiek pašam cilvēkam savā individuālajā ceļā gūstot atklāsmi. Kādu atklāsmi ir guvuši „Relicseed” un „Pūķa gars”? To visdrīzāk lasīsiet „Fontaine Daily” nākamajā ( pavasara) nummurā.

 

Foto: Indra Kļaviņa

Read Full Post »

2010.gada spilgtākās atmiņas

Gada nogale rosina cilvēkus apkopot izdzīvotos notikumus. Es gan neesmu laba atskaišu rakstītāja. Pirmkārt, objektīvam vērtējumam mana 2010. gada apskatīto notikumu bilance tomēr būtu pārāk īsa. Nebēdēju, jo kvalitāte vienmēr ir labāka par kvantitāti. Otrkārt, apkārtējai videi, pašsajūtai un konkrētajam mirklim ir svarīga nozīme viedokļa formulēšanā.  Steigā, nogurumā un intelektuālā slodzē labāk ir paklusēt, nevis vērtēt.  Un tomēr – spilgtākie iespaidi 2010. gadā:

Gada albums: „Mona De Bo” – „Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi”. Tas ieturēts down tempo un drone stilistikā, manā disku aparātā tas nepārtraukti skanēja  mēnesi no vietas. Drone var būt psiholoģiski baiss skanējums, bet „Mona De Bo” albumā bija ierakstīta mirkļa impresija, atgādinot akadēmiskās mūzikas avangarda eksperimentus. Drone piesmakušajās skaņās lielākoties izskanēja arī atlikušais 2010. gads. Iedvesmu smēlu, klausoties „Earth” daiļradi, lasot par 20.gadsimta avangarda dižgariem  Štokhauzenu, Keidžu. Iedvesmojoša bija izrāde „Partitūra ekosistēmai” festivālā „Homo Alibi”. Izrādē, meklējot skaņu robežas, mūziķi Maksims Šenteļevs un Jēkabs Nīmanis atklāja savas apziņas robežas.

Gada festivāls – „Laba Daba”. Lieliska setliste, lielisks laiks, lieliska publika tīkamā skaitā – festivāls apvienoja mūzikas cienītājus nevis patērētāju izklaides tīkotājus. Festivāla laikā atklāju arī agrā rīta mūzikas klausīšanās sirreālistiskos aspektus. Neparastās sestdienas nakts vistumšākā stunda, neilgi pirms saullēkta, smadzenes ir pielāgojušās miega stāvoklim, radot tīkamu apziņas skaidrību, kas saasina uztveres spējas. Tā „BigBand” festivāla ietvaros spēlēja tikai pašiem izturīgākajiem, kas lietus izmērcētajā zālē, skatuves gaismu apgaismoti, sagaidīja saullēktu. Neaizmirstamas sajūtas! Iepriekšējo rītu biju sagaidījusi savā pirmajā „Gas of Latvia”  koncertā, taču Andžona un viņa biedru Katrīnas Neiburgas un Oskara Poikāna darba spēks bija dzirdams festivāla „Skaņu mežs” ietvaros. Viņi spēlēja pirmie,  jau pašā sākumā patērējot lielāko daļu no klātesošo ovācijām.

Iedvesmojošākie latviešu mākslinieku koncerti šogad bija saistīti ar albumiem un jubilejām. Grupas „Skyforger” albuma „Kurbads” prezentācija Sapņu fabrikā bija tiešām labi apmeklēti svētki. Lika aizdomāties, ka „Skyforger”  ir pārāvuši stilistiskās robežas – tas nebija vienkāršs metāla koncerts, bet gan uzvedums!  „Latvian Blues Band”  dzimšanas dienas koncerts apliecināja, ka pašmāju mūziķos Amerika ir koncentrētā daudzumā. Bet Gustavo tūres noslēgums „Arēnā Rīga” bija reāls piemērs, ka strādājot sapņi kļūst realizējami!

Šogad ārzemju viesu koncerti mani saviļņoja daudz mazāk.  Arī skaitliski tie bija daudz mazāk nekā citus gadus. Rīgā otro reizi koncertēja „Metallica”. Izrādījās, ka mana „ceturtā reize” metāla grandu koncertā bija no sirds. Gaismas, lāzeri un koncerta dinamika transformēja „Arēna Rīga” telpas izjūtu. Realitāte uz divām sundām bija tikai un vienīgi „Metallica”, un tad vēl uz divām, kamēr sajūsma mazinājās. Unikāls bija grupas „Weedeater” koncerts festivāla „Metalshow” ietvaros. Grupa spēlēja stoner doom, un kā viņi to darīja! Līderis Diksijs, kurš pirms uzkāpšanas uz skatuves teju turējās kājās, rokās paņēmis savu basa ģitāru visā nopietnībā atdevās mūzikai – raupjai, pēcreibuma agonijai. 2010.gadā piepildījās mans bērnības sapnis – Rīgā koncertēja itāļu popzvaigzne Eros Ramazzotti. Lai gan no viņa tautiešiem esmu dzirdējusi, ka Ramazotti nebūt nav labākais Itālijas popmūzikas etalons, man Erosa koncerts bija labākais dzirdētais popkoncerts. Laikam pūkainās bērnības nostaļģijas dēļ.

Gada jaunatklājumi: labākās balss īpašnieks – Kaspars Vēvers, bet  jaunā grupa „Black Apple Market”. Kasparam ir zema,spēcīga, tembrāli daudzkrāsaina, emocionāla balss. Attieksme – pozitīva un draudzīga, kas 2010.gada laikā viņam ir ļāvusi saklausāmi progresēt. Skatuves izjūta – pārliecinoša un droša, vizuālajai atbilstībai arī nav ko iebilst. Nākotnē jānovēl vēl nesatricināmāku stabilitāti. Arī „Black Apple Market”  solists Miķelis Putniņš ir apveltīts ar ļoti patīkamu balss tembru. Uz skatuves Miķelis acīmredzami atdodas mūzikai, tā plūst no viņa. „Black Apple Market” mūziķi viens otru sajūt bez vārdiem. Ļaujiet viņiem iespēlēties un dzirdēsiet, kā skan patiesuma saliedētība!

Protams, 2010.gads atnesa arī spilgtas vilšanās. Saskumu, jo festivāla „Metalshow” nespēlēja grieķu metālisti „Rotting Christ”, jo īpaši tāpēc, ka viņu jaunākais albums „Aealo” ir ļoti izdevies, un dzīvē būtu skanējis vēl pamatīgāk. Rudenī atgriežoties Eiropā, grieķi tālāk par Poliju netika. Žēl. 2010. gadā pārdomas manī radīja ekstrēmie smagās mūzikas stili un, galvenokārt, to klausītāji. Pirmais mēģinājums klātienē iepazīt noise man beidzās ļoti negatīvi, tāpēc šaubos, vai maz kādreiz apmeklēšu šāda veida koncertus. Šķiet, ekstrēmie mūzikas stili ir kā noslēgtas interešu grupas, kuras nav ieinteresētas diskustēt. Nesaproti – pati vainīga!

Ja tā labi padomātu, nešaubīgi ar saglabājamām 2010.gada atmiņām varētu pierakstīt vēl vienu lapu. Taču gari lasāmgabali acīm nav diez ko tīkami. Pēc 2010. gada atkal nācās secināt, ka būt klausītājai ir ļoti nogurdinošs porcess. Ir jāmeklē arvien jaunas tehnikas mūzikas klausīšanai – var pieiet filozofiski, var koncentrēties uz atsevišķiem insturmentiem un tad uz kopskaņas veidošanos, var klausīties asociatīvi, mudinot sevi pašu turpināt dzirdēto ideju, piemēram, rakstiskā formā. Vai dzirdēto var aprakstīt? Var! Bet vai vienmēr tas ir vajadzīgs? Godīgi, entuziasms aprakstīt mūziku, aizvadot 2010.gadu, ir pamatīgi mazinājies.

Lai jums muzikāls 2011!

Foto: Indra Kļaviņa

Read Full Post »

Geräusch

Zinu jau zinu, lielai daļai manu paziņu pret vācu valodu ir ļoti atturīga nostāja. Skolā mācīta, sen aizmirsta. Runājot par mūziku, bez “Rammstein” vācu valodas fenomena, Latvijā tomēr vispopulārākā vācu grupa ir “Scorpions”. Domāju, ka Vācijas rokmūzikas klausītāju plauktos atradīsies stilīgo panku “Die Aerzte” disks. Jā, tas bija sen 2003.gadā, kad vācu draugi man kā obligāto klausāmo minimumu pārakstīja disku “Geräusch”, sestdien pēc vairāku gadu pārtraukuma atkal ļāvos tā burvībai. Ārstu spēks slēpjas dziesmu tekstos, kuri, pirmkārt, paši par sevi ir asprātīgi stāsti par neikdienišķīgām lietām kā, piemēram, “mazā draudziņa” izrotāšanu ar pīrsingu un šīs darbības tālejošajām sekām. Otrkārt, ja reiz grupa dzied par ikdienišķām lietām, lieliski tiek izmantotas vācu valodas asprātīgās iespējas jeb homonīmija – kad vienādi tiek izrunāti vārdi ar dažādām nozīmēm. Nenoliedzami, kā jau īstiem pankiem pieklājas, kārtīgi, bet izmantojot valodas smalkumus tiek kritizēta arī valdošā vara. Treškārt, ārstu video klipi vienmēr ir stilīgi, smieklu spazmu veicinoši. Ārsti notiekti ir ieteicami vācu valodas apgūšanas porcesā, jo veicinās priecīgu informācijas uzņemšanas porcesu. Lai “Die Toten Hosen” paliek futbola faniem! Mani “beigtās bikses” galīgi neuzrunā!

Viņa meitene ir nesatricināma … Rikija Martina fane, bet viņš iemācīs viņai headbang! Protams, zemteksta stāsts ir savādāks 🙂

Nedaudz kritiska dziesma par tiem, kas vienmēr gaužas, cik dzīvē slikti iet, bet neko paši nevēlas mainīt. Un tā pastorālā ainava ar trim makšķerniekiem tiek ierauta melnajā caurumā. Punkts!

 

Read Full Post »

Mēs varam būt varoņi!

Varoņi šogad mums ir bijuši daudz. Gumijas zābakos un aizskaru, izmantotu kā apmetni, tie mūs uzlūkoja no reklāmas stabiem. Ziemassvētku laikā varoņiem tiek dots enģeļu epitets. Taču doma par varoņu būšanu tomēr vislabāk prezentē mūzika. Deivida Bovija dziesma “Heroes” esot otrā visbiežāk koverētā mākslinieka dziesma aiz “Rebel Rebel”. Dziesma “Heroes” ir uzrakstīta 1977. gadā kopā ar Braienu Eno, un stāsta par diviem mīlniekiem, kurus šķir Berlīnes mūra siena. Lai gan dziesmas orģinālversija ir pietiekami optimistiska, tomēr mainot pavadošo sastāvu, tempu un akcentus, dziesmā var atrast kontastru, kurā skaistās cerības disonē ar skarbo realitāti. Ne velti “Heroes” tiek dziedāta traģisku notikumu godināšanā – kā to šogad Haiti labdarības koncertā dara arī Pīters Gabriels, kurš “Heroes” kaverversiju ir iekļāvis savā 2010. gada albumā “Scratch my back”. Dziesmai ir orķestra pavadījums, kas drūmajai, baiļu pilnajai noskaņai pamazām liek ieskanēties cerīgi. “Heroes” kopā ar orķesti ir izpildījuši arī “Bon Jovi”, bet Tils Lindemans šo dziesmu dzied kopā ar čellistiem “Apocalyptica”. Patiešām optimistiski “Heroes” skan grupas “Arcade Fire” variantā, kas šādi izteica savu atbalstu Barakam Obamam. Dziesmu ir remiksējis Deivis Guetta “Just for One Day (Heroes)”. Kur gan bez “Gregorians” varianta! Tāpēc, lūk, jums ideja jaunai playlistei, kuras noskaņa, manuprāt, būs Ziemassvētkiem ļoti atbilstoša!

 

Read Full Post »

Staļļa ērzeļi stalti kā vienmēr!

Sestdien, 18. decembrī bārā “Rocabilly”  notiks hair metal grupas “Varavīksnes Stallis”  koncerts. Savu popularitāti grupa iemantoja ar hītu “Džeinas biksītes”, ar lielisko stilu izcēlās “Fonofesta” ietvaros un godam savu godu aizstāvēja arī “Burka”  konkursā. Staļļa repertuārs sastāv no desmit, galvenokārt dāmām veltītām dziesmām. Šobrīd grupa strādājot pie jaunā hīta “PMS”, bet līdz tam vēl mirklis būs jāpagaida. Pirms “Rocabilly” koncerta uz trim jautājumiem atbildēja “Varavīksnes Staļļa”   kalējs, siena kaltētājs, bungu spēles virtuozs, kā arī akreditēts ļergas degustators Pauls.

Vai visas jūsu apdziedātās dāmas reāli eksistē?

Protams. Staļļa daiļrades pamats sakņojas tā dalībnieku reālos pārdzīvojumos. Katra no apdziedātajām dāmām kādam no mums zināmu laika periodu ir bijusi ļoti īpaša un dažas tādas ir vēl joprojām.

Kā mainās “Varavīksnes Staļļa” dalībnieku apģērbs aukstajā gadalaikā?

Tas nemainās. Stils ir jāietur. Taču pēdējo mēnesi, kad termometra stabiņš stabili turas mīnusos, esam nopietni pievērsušies ķermeņa apmatojuma pavairošanas iespēju pētīšanai. Kāds mums dārgs gruzīnu draugs laipni darīja mums zināmas savas mātes īpašo diētu, dēļ kuras, iespējams, viņa tika uzskatīta par spalvaināko radību visā ciemā.

Ko Tu “Varavīksnes Staļļa” bundzinieks domā par Tomiju Lee?

Tomijs Lee? Tas čalis, kas tajā video uz jahtas *cenzēts* Pamelu? Malacis. Paspiestu roku un uzsauktu dzērienu!

Read Full Post »

Nedaudz par sestdienu, 11.decembri

Ja man būtu iespēja izvēlēties, es labprāt dzīvotu trešā stāvā mājā, kas atrodas virs kluba „Blue noite”. Vakaros uz sava balkona es malkotu dzērienu, kamēr uz kluba terases tiktu muzicēts. Noteikti māja kaut kur pasaulē eksistē, manuprāt, dienvidos.  Uz šādu fantāziju mani vedināja LMA Studentu kluba  30.11. džeza vakars. Tā viesis bija brazīliešu perkusionists Tiago Loei , smaidīgs kā saulīte, viņš publikai skaidroja brazīliešu putras vizuālo izskatu.  Būtu interesanti pavārmākslas stundas atvienot ar muzicēšanu, bet nē putras vārdā šoreiz bija nosaukts skaņdarbs. Lai nu kā, džezs pats par sevi ir garšīgs, bet baudīšanai ir vajadzīgas priekšzināšanas „attīstītākas garšas kārpiņas”. Manas muzikālās maņas regulāri uzņemas trenēt mani džezā zinošākie draugi.

Lūk, sestdien es tiku iepazīstināta ar Džako Pastoriusu ( Jaco Pastorius), pasaulē ietekmīgāko džeza basģitāristu. „ Džako inovācijas joprojām absorbē mūsdienu ritma sekcijas mūziķi. Viņš parādīja pasaulei, ka ir iespējams pavisam cits veids, kā uztvert basa funkciju, kā arī izskaidroja, ko tas nozīmē.” – Džako nozīmīgumu skaidro Pets Metenijs (Pat Metheny). Pastoriusa aktīvākais muzikālais laiks bija septiņdesmito gadu beigas un astoņdesmito gadu sākums. 1986. gadā Džako traģiski aiziet mūžībā.

„Viņu „atslēdza” kluba apsargs. Džako bija piedzēries un mēģināja tikt iekšā savas dzimtās pilsētas klubā.”  – mūziķi no „Black Apple Market” man vēlāk skaidroja  „Apsargam piesprieda piecus gadus, bet viņš par labu uzvedību tika ārā jau pēc trim mēnešiem. Viņš nogalināja pasaules labāko basistu!”

„Black Apple Market” saknes arī ir meklējamas džezā, lai gan gala rezultāts ir pietiekami roķīgs, kā to varēja dzirdēt sestdienas „Rocabilly” koncertā.  Vēl nekad nebiju vēl dzirdējusi bāra sienās tik patīkami sabalansētu skaņu. „Black Apple Market” izceļas ne vien ar individuālo skanējumu un lielisko Miķeļa balss tembru, bet arī ar pozitīvu attieksmi. Gribas pieņemt, ka tas lielā mērā ir saistīts ar grupas labo muzikālo izglītību, bet iespējams ar ilgo muzikālo pieredzi. Savu pirmo grupu Miķelis un Krišjānis esot nodibinājuši jau pirms sešiem gadiem. Vairāk man netika stāstīts, aizbildinoties ar veco labo teicienu – tas bija sen un vairs nav taisnība! Pēdējo mēnešu laikā „Black Apple Market” programma ir mainījusies, tiek veikta muzikālā materiāla sijāšana, pamazām gatavojoties pirmajam ierakstam. Festivālā „Bildes” kopā ar Denisu Paškēvicu latviski izpildītā dziesma ir ieguvusi savu angļu tekstu, kas, jāteic, skan labāk!

Kur sestdien biji tu? Sanākušie baudīja privātu koncertu, ar īpašiem muzikālajiem veltījumiem. Pavisam sajūsmināts apmeklētājs nemitīgi piedāvāja grupai uzsaukt dzērienus! Man pašai ir prieks, ka vēl paspēju sarunāt  „Black Apple Market” koncertu, jo, manuprāt, drīz vien viņi spēlē pavisam citai publikai, savu bāru muzikantu pieredzi atceroties kā savādu piedzīvojumu.

Read Full Post »

Grupu “Relicseed” un “Pūķa Gars” koncerts Studentu klubā

Piektdien, 3. decembrī Studentu klubā savu debijas albumu ierakstīšanu ar labi apmeklētu koncertu svinēja grupas „Relicseed” un „Pūķa gars”.  Pastāvēšanas laikā, savā ziņā pateicoties arī „Moka Metal Crew” pasākumiem, grupas ir savākušas uzticamo klausītāju kopumu, kurš ik koncertu kļūst lielāks. Iepriekš nepazīstami fani bija atnākuši jau uz Fonokluba koncertu, arī Studentu klubā divi džeki man stāstīja, ka „Relicseed” iepazina caur grupas draugiem.lv profilu. Šoreiz faniem bija iespēja iegādāties “Relicseed” metāla ripulī slēpto “60 minūtes sapņa”, un tērpties “Pūķa gars” krekliņos. Grupu sadarbības kulminācija būs skatāma 30.decembrī “Fontaine Palace”, bet pagaidām neliels  vizuāls ieskats aizvadītā pasākumā. Foto – Indra Kļaviņa.

This slideshow requires JavaScript.

Read Full Post »

Hellyeah – Stampede

Šī gada 13. jūlijā amerikāņu supergrupa “Hellyeah”, kas apvieno mūziķus no grupām “Damageplan”, “Mudayane” un”Nothingface”,  izdeva savu otro albumu “Stampede”, fani to varēja lejupielādēt jau 29. jūnijā. Vasarā “Hellyeah”  lieliski debitēja Billboard čārtos, ieņemot 8. pozīciju.

Pirmkārt, gribās teikt, ka “Hellyeah”  savam otrajam albumam ir izvēlējušies ļoti trāpīgu nosaukumu. “Stampede”  viens no tulkojumiem ir bēgošs lopu bars, kas arī rotā grupas CD vāciņu. Tik tiešām “Stampede” ir dzirdama mežonīga satraukotu vēršu kāju dipoņa. Grūvs ir lipīgs, lai gan albumu klausoties pirmo reizi nevar nepamanīt klišeju izmantojumu, it īpaši dziesmu tekstos. Nākamajās reizēs tu nemanot vienkārši padodies enerģisko ģitāras rifu burvībai, kas noteikti ievibrēs ballītes sajūtas.  Šobrīd manas favorītes ir dziesmas “Pole Rider”, tiltuldziesma “Stampede”, kā arī balāde “Better man”, patīkams bonuss ir iepriekšējā albuma dziesmas “Alcohaulin Ass” dzīvais ieraksts. Salīdzinot “Stampede” ar debijas albumu “Hellyeah”, jāsaka, ka debijas albums stilistiski ir viengabalaināks, līdz ar to šķiet niknāks un stabilāks, bet “Stampede” mūziķi ir ļāvušies visdažādākām ietekmēm – kaut kas no metalcore, groove metal, southern un galu galā dziesmas ar radio hīta potenciālu. “” Stampede” nav nekas pārsteidzošs, tomēr visnotaļ ieteicams ieraksts.

Read Full Post »

The Snips – Rokenrols bez distances

Pirmā Flashlight konkursa uzvarētāju grupas „The Snips” debijas albums „Viva La Rock’n’Roll” beidzot ir materalizējies! Kopā ar ģitāristu Dmitriju Borisenkovu, bundzinieku Aleksandru Solovjovu un basisti Jūliju Utenkovu pārspiedām albuma tapšanas procesu. Galvenais runātājs bija grupas balss Dimitrijs.

Kad jūs uzvarējāt Flashlight konkursā?

Dmitrijs: Tas bija sen – 2007.gadā. Esam pirmā Flashlight uzvarētāji. Mēs toreiz uz Liepāju aizbraucām vienkārši uzspēlēt, jo Rīgā visās iespējamās vietās jau bijām spēlējuši. Nezinājām, ka konkursam ir arī balva, neko nezinājām. Uzvarējām. Tikām pie sava pirmā honorāra, un arī viesnīcā gulēt mums patika. Aizbraucām uz vienu dienu, palikām divas.

Flashlight konkursa balva bija pašiem sava albuma ierakstīšana. Pastāstiet par darba procesu!

Dmitrijs: Mēs rakstījām divas reizes. Pirmo – kopā ar Louiju Dānijā, Kopenhāgenā. Tur mums nesanāca ierakstīt, tas bija kā mūsu ieraksta „soudchek”. Pēc tam visu paši aranžējām un producējām tepat Latvijā. Pieaicinājām arī draugus. Bundzinieks Šuriks to visu ierakstīja. Neviens mums neko neieteica, mēs paši bijām atbildīgi par savu rīcību un rezultātu. Tas ir mūsu materiāls, kā mēs to gribējām dzirdēt, tā arī uztaisījām.

Tad kopā process ilga trīs gadus?

Dmitrijs: Jā, trīs gadus. Ļoti ilgi. Pusgadu atpakaļ jau viss bija gatavs. Tagad ir pauze, jo dizains, fotosesija prasa savu laiku. Arī izdrukāšanai ir vajadzīgs laiks. Labs nāk ar gaidīšanu.

Cik dziesmas būs diskā?

Dmitrijs: Būs divpadsmit dziesmas, viena būs kopā ar Daugavpils grupu „Slurm” . Kopā mums bija trīsdesmit dziesmas, bet ar laiku daudzas vairs nespēlējām, bet no atlikušajām izvēlējāmies tās, kas mums visvairāk patīk.

Aleksandrs: Albuma ierakstīšanas procesā tapa arī jaunas dziesmas.

Dmitrijs: Jā, kādu albumam paredzētu dziesmu Fonteins ieteica tomēr albumā neiekļaut, jo tā neiederoties koncepcijā. Tā tiks ierakstīta singla B-pusei vai gaidīs nākamo albumu.

Kāda ir albuma koncepcija?

Dmitrijs: Nosaukums ir „Viva La Rock’n’Roll” jeb „rokenrols ir dzīvs!”. Bet tas ir tikai nosaukums, jo katra dziesma ir stāsts no manas dzīves. Piemēram, „Fuck art, let’s dance!” stāsta par manu neapmierinātību ar moderno mākslu, visiem pseido fotogrāfiem, kuru „augsto mākslu” ir iespējams apskatīt tādu protālu kā facebook. com neskaitāmajās galerijās. Dziesmas ir dažādās noskaņās – viena popsīgāka, otra vairāk rokenrols,trešo varētu dēvēt par grunge. Trīs gadi ir liels laika posms, kurā daudz kas ir noticis. Ir mainījusies arī man aktuālā mūzika.

Kā „The Snips” izmainīja uzvara Flashlight konkursā?

Dmitrijs: Vispirms mēs sākām prasīt naudu par koncertiem. Otrkārt, pirms Flashlight konkursa mums nebija mērķa ierakstīt albumu . Mēs parasti rakstījām vienu, divas demo dziesmas interneta profilam, un ar to bija pietiekami. Bet Fonteins deva mums mērķi ierakstīt albumu. Uzvara mums deva labu pieredzi un pašapziņu. Pēc tam nekautrējoties piekritām uzspēlēt Londonā.

Londonā jūs spēlējāt kādā klubā?

Dmitrijs: Jā. Londonā pavadījām nedēļas nogali. Naudas daudz mums nebija, ceļojām ar Ryanair – 14 lati turp un atpakaļ – nieki vien! Tur londoniešu grupa „Bubble gums crew” mums iedeva naktsmājas, un viņi bija koncerta organizatori. Spēlējām klubā – bārā līdzīgā kā DEPO, nelielā, bet ko vairāk var gribēt, pirmo reizi uzstājoties Londonā! Spēlēt bija ārkārtīgi forši. Kad sākām spēlēt Džimija Hendriksa „Purple Haze” visi sāka kāpt uz skatuves, dziedāt kopā ar mums un dzert alu! Bija pilnīgs, rokenrolam atbilstošs haoss.

Bet klubā Fontaine Palace principā jau ir līdzīga sajūta!

Dmitrijs: Tur bija neizsakāmi lielāka atdeve no publikas. Man ļoti gribas, lai publika koncertos iesaistās, pievienojās mums uz skatuves, lai ņem manu ģitāru un spēlē! Lai grupa un publika ir viens. Var spēlēt uz lielās skatuves, priecāties par skaņu, bet labāk ir spēlēt uz mazas skatuves, kad visi klātesošie tev ir blakus.

Jūs esat īstena koncertu grupa. Varbūt vajadzēja taisīt koncerta ierakstu?

Dmitrijs: Esam šova grupa. Kādā koncertā es sadauzīju divas ģitāras. Arī, uzvarot Flashlight, es otro koncertu nevarēju nospēlēt, jo nebija ģitāras. Koncerts ir atkarīgs no emocijām. Ja pirms koncerta ar tuvu cilvēku esmu bijis sastrīdējies, emociju izlādēšana notiks šova laikā. Tad gribas visu lauzt, bļaut un tā tālāk. Emocijas ir atbrīvotas un pēc tam tu vari ierakstīt dziesmu par to, kā salauzi ģitāru. Emocijās ir liels spēks, bet mēs neesam emo!

Cik maksā tavas ģitāras?!?

Dmitrijs: Tā pirmā, ko es salauzu, maksāja 300 lati. Tad bija padomju ģitāra,kurai es cenu nezinu. To es arī salauzu. Tagad nopirku ģitāru par 20 latiem. Tā ir 75.gada ģitāra no Erevānas. Samainīju ģitāras elektorniku, tā iet labi! Viss mans ekipējums kopā maksā 60 – 70 lati. Ļoti lēti. Pats galvenais kā spēlē nevis ar ko spēlē, vismaz man tā liekas! Ierakstos, protams, izmantoju dārgākas ģitāras.

Cik reizes var salauzt ģitāru?

Dmitrijs: Kādas trīs, četras reizes var.

Aleksandrs: Pēc tam vairs nav ko līmēt.

Dmitrijs: Ļeņingradā ražotā ģitāra noturējās divas reizes. Spēlējām „Rock n Riga”, kur es ģitāru ar visu spēku triecu pret sienu un salauzu tā, ka tur vairs nebija ko līmēt.

Read Full Post »