Rīga Radio pusdienlaika ‘’Darba Dunas’’ ētera balss Eduards Beķeris ir daudzsološs šī vārda vistiešākajā nozīmē. Filozofiskā mierā viņš no mūzikas krājumiem ēterā velk ārā pankroku, postroku vai kaut ko ļoti feinu no latviešu undergrounda, tad tikpat mierīgi turpinot ar latin-sambas-rumbas-rokenrola ritmiem. Raidījumu ‘’Audio Spektrs’’ varu klausīties, ērti atlaidusies krēslā, jo Beķeris zina to pareizo jautājumu proporciju: specifisks jautājums un jautājums, kuru visi varētu uzdot. Un galu galā ir tik patīkami klausīties viņa balsī. Starp citu, pats Eduards ir basģitārists instrumentāla progresīvā roka grupā ‘’Omerta’’. Iepriekš spēlējis grupā ‘’Zoltan’’. Kad mēs beidzot iepazināmies, atklājās Eduarda lieliskās sarunbiedra prasmes. Kāds ir paša Eduarda Beķera audio spektrs? – par to šajā divu melomānu sarunā:
Vai Tevi var saukt par melomānu?
Pavisam noteikti. Šī tendence sākās padsmitnieka gados, kad man bija paradums traucēt ballīti, mainot dziesmas: ev, vecīt, paklausies šo! Man nesen kolēģis Aldis Kaņepe teica: „Neklausies to mūziku tik daudz.” – Tā nu tas ir! Vienalga, vai jūtos labi vai slikti, esmu viens vai ar kādu kopā, mūzika vienmēr būs ar mani. Tā palīdzēs mainīt atmosfēru un mani pašu. Ja dodos uz ballīti, es klausīšos pankroku vai ko citu roķīgu. Ja gribu mājas mieru – Tomasu Ņūmenu (Thomas Newman). Mūzikai ir milzīgs spēks. Un ir tik dīvaini, kad cilvēki saka – es neklausos mūziku. Kā tas ir iespējams?!?
Tu esi melomāns ar plašu gaumi, taču, pieņemu, ka arī Tev ir bijušas stilistiskās robežas. Kādas tās bija un kad šīs robežas sabruka?
Robežas sabruka tad, kad es kļuvu pieaudzis, sāku iedziļināties. Kā tas viss sākās? Bērnudārza laikos, kad vecāki lika iet uz kori. Tur man patika! Pēc bērnudārza nonācu Rīgas 6.vidusskolā klasē ar mūzikas novirzienu. Uz iestāšanos biju atnācis par vēlu, bija palikuši tikai divi instrumenti – klavieres un vijole. Mājās klavieru nebija, un māmiņa teica – būsi vijolnieks! Vijoles stundām sekoja orķestris, kurā tika apgūta klasika. Vistuvākais bija Rahmaņinovs. Ar laiku es sajutu, ka man labāk patīk zemākas frekvences. Grupas ‘’The Offspring’’ albums ‘’Smash’’ man bija zināms jau kopš bērnudārza. Dekstera Holanda (Dexter Holland) balss bija manī iesēdusies. Tā visus padsmitnieka gadu klausījos vien pankroku un, protams, paši spēlējām pankroku. Bija jaunības maksimālisms – jo ātrāk, jo labāk, jo skaļāk, jo labāk. Taču, atbildot uz jautājumu, tas bija pieaugšanas laiks, kad pārņem atklāsme – popmūzikā arī ir savs skaistums. Lai gan iepriekš biju audzis pilnīgākā Rokenrolā, pat šūpuļdziesma man bija no ‘’Pink Floyd’’ un ‘’Led Zeppelin’’ repertuāra, es sajutu, ka zosādu man rada arī mierīgas, nedaudz smeldzīgas kompozīcijas. Kad sāku strādāt radio, sāku aptvert vēl lielākus plašumus.
Jā, radio! Kā Tu nokļuvi radio?
Tas ir mans veiksmes stāsts. Varbūt tikai karmas atalgojums. Pēc vidusskolas iestājos Stradiņos, žurnālistos. Tur bija studentu radio, kuru vienu brīdi pat vadīju. Tur man gāja grūti, jo bija jāsadzīvo ar to, kas pašam galvā skan un kā citiem tas viss izklausās. Ja es izklausos slikti – tad pie vainas ir latviešiem raksturīgais iniciatīvas trūkums.
Toreiz Riga Radio sauca Autoziņas FM. Es izmantoju iespēju pieteikties. Pieteicos piedalīšanās dēļ. Domāju – loterijās nepiedalos, neko nekad neesmu laimējis, kas gan tur liels – aizsūtīt CV. No studentu radio bija audio ieraksts ar manu balsi. Man piezvanīja, uzaicināja ierunāt džinglus. Tā viss sākās. Ar laiku radio mainīja savu konceptu un nosaukumu, frekvenci. Te nu mēs esam.
Tev vienmēr ir bijis šāds balss tembrs?
Manu balss tembru varu izskaidrot ar kaislīgas smēķēšanas rezultātu. Balsi neesmu trenējis, ja nu vienīgi dikciju un minimāli elpu. Smieklīgi, bet fakts – es dziedu gandrīz falsetā. Mana balss dziedot izklausās briesmīgi. Labākajā gadījumā es varētu pagaudot līdzi Alisei Jostei, bet tad es, visticamāk viņas mūziku sabojātu.
Kāds ir tavs svaigākais muzikālais atklājums?
Kolēģis Aigars Sukurs ieteica paklausīties ansambli ‘’Mother’s Cake’’. Klausījos un biju pārsteigts par to, kā bundzinieks spēlējas ar taktsmēriem un lauztiem ritmiem it kā vienkāršā rokmūzikā. Ansamblis foršs, dziesma ‘’Creations Finest’’. Grupa no Austrijas, ieraksts tapis 2008.gadā. Es viņus youtube.com uzmeklēju. Biju šokā, jo dziesmu bija noklausījušies vien 257 cilvēki. Tik ļoti underground! Protams, ar katru jaunu dziesmu mani turpina pārsteigt Dallas Grīns (Dallas Green). Viņu nav ieteicams klausīties brīžos, kad jūties sērīgi. Dallas Grīns izrauj sirdi laukā! Visos četros albumos katra dziesma ir ideāla. Nebūs tā, ka no albuma klausāmas, būs tikai divas dziesmas.
Tu meklē tos albumus, ko var klausīties no A līdz Z?
Jā, man pašam tas ir svarīgi. Protams, būtu labi veselu albumu atskaņot radio. Jā, ja man kaut ko sagribas dzirdēt, tas tā nebūs viena dziesma, man vajag visu albumu, jo tikai tā sev var atrast vislabāko. Kad sanāk, es pērku albumus vinilā.
Redzi, bildes es ne vienmēr uztveru. Skaņu vairāk. Man bieži vien kino lentes patīk muzikālā pavadījuma dēļ. Domāju, būtu izvēlējušies nepareizo komponistu, filma nekas nebūtu. Tā pati ‘’American Beauty’’. Labi, ir Kevins Speisijs šarmants vīrietis, bet bez Tomasa Ņūmena dvēseliskajiem skaņdarbiem šī filma nebūtu uz pusi tik laba. Var jau būt, ka šādā veidā cenšos attaisnot savu slinkumu, viedokļa neizteikšanu vai ko citu. Piemēram, es nemāku aiziet nopirkt drēbes. Īsti neredzu un nezinu, ko un kā, mani šis process neaizrauj. Es varu stundām ilgi klausīties amerikāņu mašīnas motora dzinēja skaņās. Tas man liekas patīkami.
Kā melomānija ietekmē attiecības?
Par šo es nesen aizdomājos. Man beidzās iepriekšējās attiecības un es sāku domāt – kāda būs nākošā. Kādai viņai vajadzētu būt? Kādu es gribētu? Es atbildi neradu. Kaut kur biju izlasījis, ka, iespējams, ir jābūt diviem pilnīgi dažādiem cilvēkiem, lai viens otru labāk uztvertu. Jā, iepriekš ir bijis, ka viņa nesaprata, kā es sestdienas rītā pulksten deviņos varu klausīties ‘’As Blood Runs Black’’. Viņa klausījās elektroniku, bija mierīga. Ar laiku viņa kaut ko paņēma no manis, es no viņas. Kas attiecas uz draugiem, tad lielos vilcienos melomānija draudzību ietekmē. Bet iedziļinoties – tā tas tomēr nav. Tas, ko cilvēks klausās, man ir otršķirīgi. Protams, es nevaru braukt vienā mašīnā ar džeku, kurš klausās drum n bass. Es to varēšu izturēt minūtes piecas un tad es lūgšu pārslēgt staciju. Bet lielos vilcienos, tas neko būtisku nemaina. No otras puses, kāpēc gan es sevi nevarētu piespiest drum’n’bass paklausīties stundu – divas, lai no tā paņemtu sev visatbilstošāko? Es gan nezinu, ko tur var paņemt. Un tieši tāpēc ir vajadzīgas tās divas stundas drum’n‘bass! Vajag vēl vairāk iniciatīvas!
Parunāsim par labajiem piemēriem! Tev ‘’Audio Spektrā’’ un Riga Radio koncertu sesijās noteikti kāds ir iekritis ausīs!
Noteikti gribētos izcelt ‘’Black Apple Market’’. Viņu mūziku veido miljons stundu treniņš un mūzikas teorija. Man ļoti patīk arī ‘’Pyro Trees’’ – jauni džeki, kuri saprot, ko dara. Kad viņiem vēl bija grupa ‘’Monkey Rocks’’, man viss šķita forši, tikai bundzinieks nepārliecināja. Kad viņi atsāka koncertēt kā ‘’Pyro Trees’’, biju ļoti patīkami redzēt bundzinieka izaugsmi. Varētu minēt daudzas citas grupas un viņiem ‘’uzplečus uzspodrināt’’. Teorētiski tas ir mans darbs, man viņi visi ir jāmīl! Visiem visi ir jāmīl!
Tāda hipiju devīze!
Nu, šo domu gājienu paņēmu no filmas ‘’Happythankyoumoreplease’’. Filmas režisors ir komēdiju seriāla ‘’How I Met your Mother’’ aktieris Džošs Radnors (Josh Radnor), kurš tēloja mūžīgi pēc mīlestības izslāpušo. Viņa filmas galvenā doma bija šāda: par visu, kas ar tevi dzīvē notiek, saki paldies! Jūties laimīgs un prasi vēl! Tad tā labā karma tev seko un, viegli jau tā teikt, tu jūties laimīgs. Bet atgriežoties pie labajiem piemēriem… noteikti ‘’Deskalighters’’, ‘’Oranžās brīvdienas’’! SKA mūzika arī ir jāmīl!
Kā Tev šķiet, vai latviešu grupām ir jāmeklē sava ‘’oriģinālā latviešu identitāte’’? Dziedot angliski un spēlējot, piemēram, uz Vāciju, grupa tiks saprasta, bet tikpat labi varētu būt no Lietuvas vai Beļģijas. Varbūt mūsdienās ir tikai normāli ļauties kosmopolītismam?
Jā, iepriekšminētie ‘’Black Apple Market’’ un ‘’Pyro Trees’’ neskan latviski un varētu būt no jebkuras citas pasaules valsts. Bet viņu publika nav mūsu snobiskie klausītāji, kuri koncertu apmeklēt, lai skaitītu lažas, nevis atbalstītu un pēc koncerta aplaudētu. Latviskuma ideālu saglabā ‘’Jūdas graši’’, ‘’Baložu Pilni Pagalmi’’. Ir skaidrs, ka šīs grupas prom no Latvijas nebrauks un mēs varēsim turpināt baudīt latviskumu. Tas ir jautājums par mērķauditoriju. Dažkārt mērķauditorija ir cieši saistīta ar izvēlēto muzikālo žanru, kā arī ar paša mūziķa izjūtām un sapņiem. Tikko biju uz ‘’Jūdas Graši’’ koncertu Teātra bārā. Man nav citu vārdu kā KRUTI! Aizgāju, stāvēju un smaidīju. Ik pēc 7 minūtēm sasmējos par lielisko liriku..
(Mūsu saruna met lielus lokus līdz aizrunājamies par dzirdi, un Eduards man izstāsta savu dzirdes asuma stāstu, kā arī informāciju par Rīgas 6.vidusskolu, kurā mācījušies daudzu zināmu grupu dalībnieki)
Manai dzirdei daudz ko deva vijoles stundas. Es ceru, ka varēšu atsākt to spēlēt. Man ir viena vijole, bet man to vajag iemainīt pret lielāku. Izmēram tomēr ir nozīme. Mūzikas skolu es nepabeidzu, bet 32 daļu toņos meklēt īstās notis ar asarām acīs iemācījos. Skumjākais ir tas, ka savu mīlestību pret vijoli un simfonisko mūziku es sapratu tikai tad, kad vairs šajā skolā nemācījos.
Ļoti daudz mūziķu ir mācījušies 6.vidusskolā, piemēram, daļa no ‘’All Day Long’’. Tiesa, daudzus potenciālos talantus orķestris nomērdēja. Orķestrim bija ļoti daudz mēģinājumu. Lielākais ārprāts bija pūtējiem – pulksten 7 pirmais mēģis, pulksten 8 – otrais mēģis. Diemžēl tajā brīdī tu nesaproti, ka forši 50 cilvēkiem kopā spēlēt! Tajā brīdī tu sēdi un domā – kāpēc es tik agri cēlos? Un pēc stundām bija vēl trīs mēģi. Visu dienu mūzikā. Grupas ‘’Mango’’ pūtēji ir no 6.vidusskolas,arī melnmetāla ‘’Eschatos’’ ģitārists ir arī trombonists. Alise Joste arī 6.videnē ir mācījusies! Tagad satiekoties visi kā viens saka paldies Haraldam Bārzdiņam, Rīgas 6.vidusskolas direktoram un orķestru diriģentam.
Foto Ieva Rubene
Aiga Leitholde
Muzikālas piezīmes 
