Feeds:
Ziņas
Komentāri

Archive for the ‘mani muzikālie biedri’ Category

Eduards-Bekeris- F-Ieva Rubene

Rīga Radio pusdienlaika ‘’Darba Dunas’’ ētera balss Eduards Beķeris ir daudzsološs šī vārda vistiešākajā nozīmē. Filozofiskā mierā viņš no mūzikas krājumiem ēterā velk ārā pankroku, postroku vai kaut ko ļoti feinu no latviešu undergrounda, tad tikpat mierīgi turpinot ar latin-sambas-rumbas-rokenrola ritmiem. Raidījumu ‘’Audio Spektrs’’ varu klausīties, ērti atlaidusies krēslā, jo Beķeris zina to pareizo jautājumu proporciju: specifisks jautājums un jautājums, kuru visi varētu uzdot. Un galu galā ir tik patīkami klausīties viņa balsī. Starp citu, pats Eduards ir basģitārists instrumentāla progresīvā roka grupā ‘’Omerta’’. Iepriekš spēlējis grupā ‘’Zoltan’’. Kad mēs beidzot iepazināmies, atklājās Eduarda lieliskās sarunbiedra prasmes. Kāds ir paša Eduarda Beķera audio spektrs? – par to šajā divu melomānu sarunā:

Vai Tevi var saukt par melomānu?

Pavisam noteikti. Šī tendence sākās padsmitnieka gados, kad man bija paradums traucēt ballīti, mainot dziesmas: ev, vecīt, paklausies šo! Man nesen kolēģis Aldis Kaņepe teica: „Neklausies to mūziku tik daudz.” – Tā nu tas ir! Vienalga, vai jūtos labi vai slikti, esmu viens vai ar kādu kopā, mūzika vienmēr būs ar mani. Tā palīdzēs mainīt atmosfēru un mani pašu. Ja dodos uz ballīti, es klausīšos pankroku vai ko citu roķīgu. Ja gribu mājas mieru – Tomasu Ņūmenu (Thomas Newman). Mūzikai ir milzīgs spēks. Un ir tik dīvaini, kad cilvēki saka – es neklausos mūziku. Kā tas ir iespējams?!?

Tu esi melomāns ar plašu gaumi, taču, pieņemu, ka arī Tev ir bijušas stilistiskās robežas. Kādas tās bija un kad šīs robežas sabruka?

Robežas sabruka tad, kad es kļuvu pieaudzis, sāku iedziļināties. Kā tas viss sākās? Bērnudārza laikos, kad vecāki lika iet uz kori. Tur man patika! Pēc bērnudārza nonācu Rīgas 6.vidusskolā klasē ar mūzikas novirzienu. Uz iestāšanos biju atnācis par vēlu, bija palikuši tikai divi instrumenti – klavieres un vijole. Mājās klavieru nebija, un māmiņa teica – būsi vijolnieks! Vijoles stundām sekoja orķestris, kurā tika apgūta klasika. Vistuvākais bija Rahmaņinovs. Ar laiku es sajutu, ka man labāk patīk zemākas frekvences. Grupas ‘’The Offspring’’ albums ‘’Smash’’ man bija zināms jau kopš bērnudārza. Dekstera Holanda (Dexter Holland) balss bija manī iesēdusies. Tā visus padsmitnieka gadu klausījos vien pankroku un, protams, paši spēlējām pankroku. Bija jaunības maksimālisms – jo ātrāk, jo labāk, jo skaļāk, jo labāk. Taču, atbildot uz jautājumu, tas bija pieaugšanas laiks, kad pārņem atklāsme – popmūzikā arī ir savs skaistums. Lai gan iepriekš biju audzis pilnīgākā Rokenrolā, pat šūpuļdziesma man bija no ‘’Pink Floyd’’ un ‘’Led Zeppelin’’ repertuāra, es sajutu, ka zosādu man rada arī mierīgas, nedaudz smeldzīgas kompozīcijas. Kad sāku strādāt radio, sāku aptvert vēl lielākus plašumus.

Jā, radio! Kā Tu nokļuvi radio?

Tas ir mans veiksmes stāsts. Varbūt tikai karmas atalgojums. Pēc vidusskolas iestājos Stradiņos, žurnālistos. Tur bija studentu radio, kuru vienu brīdi pat vadīju. Tur man gāja grūti, jo bija jāsadzīvo ar to, kas pašam galvā skan un kā citiem tas viss izklausās. Ja es izklausos slikti – tad pie vainas ir latviešiem raksturīgais iniciatīvas trūkums.

Toreiz Riga Radio sauca Autoziņas FM. Es izmantoju iespēju pieteikties. Pieteicos piedalīšanās dēļ. Domāju – loterijās nepiedalos, neko nekad neesmu laimējis, kas gan tur liels – aizsūtīt CV. No studentu radio bija audio ieraksts ar manu balsi. Man piezvanīja, uzaicināja ierunāt džinglus. Tā viss sākās. Ar laiku radio mainīja savu konceptu un nosaukumu, frekvenci. Te nu mēs esam.

Tev vienmēr ir bijis šāds balss tembrs?

Manu balss tembru varu izskaidrot ar kaislīgas smēķēšanas rezultātu. Balsi neesmu trenējis, ja nu vienīgi dikciju un minimāli elpu. Smieklīgi, bet fakts – es dziedu gandrīz falsetā. Mana balss dziedot izklausās briesmīgi. Labākajā gadījumā es varētu pagaudot līdzi Alisei Jostei, bet tad es, visticamāk viņas mūziku sabojātu.

Kāds ir tavs svaigākais muzikālais atklājums?

Kolēģis Aigars Sukurs ieteica paklausīties ansambli ‘’Mother’s Cake’’. Klausījos un biju pārsteigts par to, kā bundzinieks spēlējas ar taktsmēriem un lauztiem ritmiem it kā vienkāršā rokmūzikā. Ansamblis foršs, dziesma ‘’Creations Finest’’. Grupa no Austrijas, ieraksts tapis 2008.gadā. Es viņus youtube.com uzmeklēju. Biju šokā, jo dziesmu bija noklausījušies vien 257 cilvēki. Tik ļoti underground! Protams, ar katru jaunu dziesmu mani turpina pārsteigt Dallas Grīns (Dallas Green). Viņu nav ieteicams klausīties brīžos, kad jūties sērīgi. Dallas Grīns izrauj sirdi laukā! Visos četros albumos katra dziesma ir ideāla. Nebūs tā, ka no albuma klausāmas, būs tikai divas dziesmas.

Tu meklē tos albumus, ko var klausīties no A līdz Z?

Jā, man pašam tas ir svarīgi. Protams, būtu labi veselu albumu atskaņot radio. Jā, ja man kaut ko sagribas dzirdēt, tas tā nebūs viena dziesma, man vajag visu albumu, jo tikai tā sev var atrast vislabāko. Kad sanāk, es pērku albumus vinilā.

Redzi, bildes es ne vienmēr uztveru. Skaņu vairāk. Man bieži vien kino lentes patīk muzikālā pavadījuma dēļ. Domāju, būtu izvēlējušies nepareizo komponistu, filma nekas nebūtu. Tā pati ‘’American Beauty’’. Labi, ir Kevins Speisijs šarmants vīrietis, bet bez Tomasa Ņūmena dvēseliskajiem skaņdarbiem šī filma nebūtu uz pusi tik laba. Var jau būt, ka šādā veidā cenšos attaisnot savu slinkumu, viedokļa neizteikšanu vai ko citu. Piemēram, es nemāku aiziet nopirkt drēbes. Īsti neredzu un nezinu, ko un kā, mani šis process neaizrauj. Es varu stundām ilgi klausīties amerikāņu mašīnas motora dzinēja skaņās. Tas man liekas patīkami.

Kā melomānija ietekmē attiecības?

Par šo es nesen aizdomājos. Man beidzās iepriekšējās attiecības un es sāku domāt – kāda būs nākošā. Kādai viņai vajadzētu būt? Kādu es gribētu? Es atbildi neradu. Kaut kur biju izlasījis, ka, iespējams, ir jābūt diviem pilnīgi dažādiem cilvēkiem, lai viens otru labāk uztvertu. Jā, iepriekš ir bijis, ka viņa nesaprata, kā es sestdienas rītā pulksten deviņos varu klausīties ‘’As Blood Runs Black’’. Viņa klausījās elektroniku, bija mierīga. Ar laiku viņa kaut ko paņēma no manis, es no viņas. Kas attiecas uz draugiem, tad lielos vilcienos melomānija draudzību ietekmē. Bet iedziļinoties – tā tas tomēr nav. Tas, ko cilvēks klausās, man ir otršķirīgi. Protams, es nevaru braukt vienā mašīnā ar džeku, kurš klausās drum n bass. Es to varēšu izturēt minūtes piecas un tad es lūgšu pārslēgt staciju. Bet lielos vilcienos, tas neko būtisku nemaina. No otras puses, kāpēc gan es sevi nevarētu piespiest drum’n’bass paklausīties stundu – divas, lai no tā paņemtu sev visatbilstošāko? Es gan nezinu, ko tur var paņemt. Un tieši tāpēc ir vajadzīgas tās divas stundas drum’n‘bass! Vajag vēl vairāk iniciatīvas!

Parunāsim par labajiem piemēriem! Tev ‘’Audio Spektrā’’ un Riga Radio koncertu sesijās noteikti kāds ir iekritis ausīs!

Noteikti gribētos izcelt ‘’Black Apple Market’’. Viņu mūziku veido miljons stundu treniņš un mūzikas teorija. Man ļoti patīk arī ‘’Pyro Trees’’ – jauni džeki, kuri saprot, ko dara. Kad viņiem vēl bija grupa ‘’Monkey Rocks’’, man viss šķita forši, tikai bundzinieks nepārliecināja. Kad viņi atsāka koncertēt kā ‘’Pyro Trees’’, biju ļoti patīkami redzēt bundzinieka izaugsmi. Varētu minēt daudzas citas grupas un viņiem ‘’uzplečus uzspodrināt’’. Teorētiski tas ir mans darbs, man viņi visi ir jāmīl! Visiem visi ir jāmīl!

Tāda hipiju devīze!

Nu, šo domu gājienu paņēmu no filmas ‘’Happythankyoumoreplease’’. Filmas režisors ir komēdiju seriāla ‘’How I Met your Mother’’ aktieris Džošs Radnors (Josh Radnor), kurš tēloja mūžīgi pēc mīlestības izslāpušo. Viņa filmas galvenā doma bija šāda: par visu, kas ar tevi dzīvē notiek, saki paldies! Jūties laimīgs un prasi vēl! Tad tā labā karma tev seko un, viegli jau tā teikt, tu jūties laimīgs. Bet atgriežoties pie labajiem piemēriem… noteikti ‘’Deskalighters’’, ‘’Oranžās brīvdienas’’! SKA mūzika arī ir jāmīl!

Kā Tev šķiet, vai latviešu grupām ir jāmeklē sava ‘’oriģinālā latviešu identitāte’’? Dziedot angliski un spēlējot, piemēram, uz Vāciju, grupa tiks saprasta, bet tikpat labi varētu būt no Lietuvas vai Beļģijas. Varbūt mūsdienās ir tikai normāli ļauties kosmopolītismam?

Jā, iepriekšminētie ‘’Black Apple Market’’ un ‘’Pyro Trees’’ neskan latviski un varētu būt no jebkuras citas pasaules valsts. Bet viņu publika nav mūsu snobiskie klausītāji, kuri koncertu apmeklēt, lai skaitītu lažas, nevis atbalstītu un pēc koncerta aplaudētu. Latviskuma ideālu saglabā ‘’Jūdas graši’’, ‘’Baložu Pilni Pagalmi’’. Ir skaidrs, ka šīs grupas prom no Latvijas nebrauks un mēs varēsim turpināt baudīt latviskumu. Tas ir jautājums par mērķauditoriju. Dažkārt mērķauditorija ir cieši saistīta ar izvēlēto muzikālo žanru, kā arī ar paša mūziķa izjūtām un sapņiem. Tikko biju uz ‘’Jūdas Graši’’ koncertu Teātra bārā. Man nav citu vārdu kā KRUTI! Aizgāju, stāvēju un smaidīju. Ik pēc 7 minūtēm sasmējos par lielisko liriku..

(Mūsu saruna met lielus lokus līdz aizrunājamies par dzirdi, un Eduards man izstāsta savu dzirdes asuma stāstu, kā arī informāciju par Rīgas 6.vidusskolu, kurā mācījušies daudzu zināmu grupu dalībnieki)

Manai dzirdei daudz ko deva vijoles stundas. Es ceru, ka varēšu atsākt to spēlēt. Man ir viena vijole, bet man to vajag iemainīt pret lielāku. Izmēram tomēr ir nozīme. Mūzikas skolu es nepabeidzu, bet 32 daļu toņos meklēt īstās notis ar asarām acīs iemācījos. Skumjākais ir tas, ka savu mīlestību pret vijoli un simfonisko mūziku es sapratu tikai tad, kad vairs šajā skolā nemācījos.

Ļoti daudz mūziķu ir mācījušies 6.vidusskolā, piemēram, daļa no ‘’All Day Long’’. Tiesa, daudzus potenciālos talantus orķestris nomērdēja. Orķestrim bija ļoti daudz mēģinājumu. Lielākais ārprāts bija pūtējiem – pulksten 7 pirmais mēģis, pulksten 8 – otrais mēģis. Diemžēl tajā brīdī tu nesaproti, ka forši 50 cilvēkiem kopā spēlēt! Tajā brīdī tu sēdi un domā – kāpēc es tik agri cēlos? Un pēc stundām bija vēl trīs mēģi. Visu dienu mūzikā. Grupas ‘’Mango’’ pūtēji ir no 6.vidusskolas,arī  melnmetāla ‘’Eschatos’’ ģitārists ir arī  trombonists. Alise Joste arī 6.videnē ir mācījusies! Tagad satiekoties visi kā viens saka paldies Haraldam Bārzdiņam, Rīgas 6.vidusskolas direktoram un orķestru diriģentam.

Foto Ieva Rubene

Advertisements

Read Full Post »

TveršanaTas notika klubā Melnā Piektdiena aizvadītā gada 15.decembrī. Es stāvēju bāra letes vienā galā, tērzējot un vērojot sanākušos. No tumšmates kreisā pleca uz mani noraudzījās ‘’The Rolling Stones’’ ģitārists Kīts Ričards. Šī tumšmate bija Krista Shepherd, un man bija jāpajautā:

Kas Tev ir ar Kītu Ričardsu?

Tas ir labs jautājums! Tas sākās 4.klases klases vakarā, kuram es biju pieteikusies nest mūziku. Es atnesu Frenku Sinatru, Elvisu Presliju, ‘’The Rolling Stones’’, un neviens mani nesaprata. Tajā vakarā es uzzināju, kas ir ‘’Spice Girls’’ un Eminems – es nevarēju iedomāties, ka tāda veida mūzika eksistē. Man bija ‘’The Rolling Stones’’ periods. Kādu laiku man bija dilemma ‘’The Rolling Stones’’ vai ‘’The Beatles’’, beigās Ričardsa šarms mani pievārēja. Tā kā ‘’The Rolling Stones’’ šogad aprit 50 gadi, es šo faktu simboliski godināju, uzliekot Ričardsa ģīmi uz sava pleca.

Mikam Džegersm lūpas lielākas, mēle ir asāka.

Jā, Miks Džegers ir – ’’ hei, ejam daram’’! Bet Ričards ir ‘’fuck this shit!’’- nihilists, un man tas patīk.

Kamēr citiem bija ‘’Spice Girls’’, tu uzaugi ar rokenrolu. Kā šī mūzika tevi atrada?

Es mājās atradu kasetes. Pilnīgi nopietni! Ja tev acu priekšā uz galda stāv blūza izlase un tev ir uzdāvināts pirmais maģis, tad tu citu mūziku neklausies. Neatceros, ka kāds no mūsu ģimenes būtu klausījies blūzu. Tās kasetes maģiski uzradās. Es tikai atceros to klases vakaru. Es uzliku Elvisu un visi par mani smējās. Tas bija sliktākais vakars manā mūžā.

Kā tas tālāk turpinājās?

Es biju iepazinusies ar Eminem. Mammai izdīcu viņa albumu. Tolaik bija iznācis ‘’Eminem Show’’ un es pamazām atklāju hiphopu. ‘’Spice girls’’ vairs nevarēja atklāt, jo viņas bija izjukušas. Labi, ka tā.

Vai Tu uz biji Lady Gaga?

Nebiju, bet viņa gan ir lieliska vecene! Man viņa patīk. Man viņa labāk patika tad, kad viņa vēl bija resna, spēlēja klavieres flipflopenēs un rūtainās kleitās. Tagad viņai visa kā ir par daudz, to ir grūti uztvert.

Tu atceries savu pirmo koncertu?

Iespējams, tas bija ‘’Scorpions’’, kad viņi pašu pirmo reizi bija Rīgā. Man tā blice patika! Tolaik mana muzikālā gaume veidojās no tā, ko man krustēvs, AC/DC fans, ieteica. Nebija tā, ka es pati gāju un atklāju rokenrolu.

Man šķiet, ka rokenrolu Tu esi atklājusi! Kas ir rokenrols?

Tas ir labs jautājums! Es bieži domāju, kur beidzas rokenrols un kad ieslēdzas hārdkors?! Es to robežlīniju vēl neesmu atradusi. Esmu gan to pārkāpusi. Tās robežas ir mānīgas.

Tu joprojām labprāt klausies blūzu. Kā, Tavuprāt, blūza sāpi var izstāstīt latviešiem?

Es arī gaidu, kad man kāds to izstāstīs. Ik reizi, kad uz Bites Blūza klubu atbrauc viesi no ASV, es cenšos ar viņiem papļāpāt. Katrs kaut ko pastāsta. Jūdžins Haidavejs Bridžes ( Eugine Hideaway Bridges), ar kuru kopā es braucu uz Igaunijas blūza festivālu, centās izskaidrot blūza lirikas nozīmi. Viņaprāt, mēs, baltie cilvēki, to uztveram pārāk burtiski, bet teksts ir jāuztver plašāk. Zigim (Bites Blūza kluba īpašnieks) bija viena atbilde – lai saprastu, ir jārok! Reiz, skolas projektam intervēju Zigi. Viņš teica – kamēr citi gāja līdzi laikam, sekoja rokenrola attīstībai, tikmēr viņš raka atpakaļ, jo gribēja zināt, kur ir saknes. Tas mani iespaidoja. Kamēr es neizprotu pamatus, kāda jēga man censties izprast Lady Gaga?! Es nezinu, vai vari saukt sevi par rokmūziķi, ja neizproti, kur ir meklējamas tevis spēlētās mūzikas saknes. Ja es saku rokenrols, bet tu man atbildi ‘’Bullet for my Valentine’’, es nezinu, vai tevi uztveršu nopietni.

Kas tev ir labs koncerts?

Vienmēr vislabākie koncerti ir tie, pēc kuru noslēguma, tu joprojām dungo dziesmu, un īsti nezini, kāpēc tu to dungo. Katrā ziņā – mani nepārsteigs uguns šovi un gaismas spēles. Es gribu personīgu attieksmi pret publiku un ļoti skaidru izrunu. Man vienmēr ir paticis iedziļināties vārdos. Latviešu grupas, kuras cenšas dziedāt angliski, bet tām īsti nesanāk… Lai cik skaisti būtu dziesmu vārdi, es tos nevaru uztvert nopietni, jo vienkārši nesaprotu, ko man grib pateikt. Jā, man patīk skaidra izruna.

Read Full Post »

Lai gan ierasti visi skatieni būs pavērsti skatuves virzienā, viņu jūs atcerēsieties tik pat labi kā izrādē redzēto. Lieliskais klausītājs, kas pelēkās masas efektu izmantot savā labā un vienmēr tiks ievērots. Nerealizējusies zvaigzne? Tā domā tu. Patiesībā skatuves novietojums mēdz būt tik pat relatīvs kā patiesības jēdziens. Es labi atceros to rudens vakaru, kad es pirmo reizi satiku Annu Dumpi. Tovakar DEPO koncertēja trakie somi „Knuckelbone Oskar”. Annai galvā bija platmale līdzīga Pīta Dohertija cepurei. Jā, viņa izskatījās kā londoniete. Šajā rudenī viņa beidzot par tādu ir kļuvusi, jo oktobrī devās studēt mūzikas un mākslas menedžmentu Middlesex Universitātē.

Anna pie manis ciemos ierodas piektdienas vakarā kopā ar draudzeni un jaunu tetovējumu: „Live and Let Die” , kas rotā viņas delmu pamatni un ercena formas blašķīti, pildītu ar viskiju. Sēžot uz mazā dīvāniņa, viņa sāk man negaidot atbildēt:

Tu man telefonsarunā jautāji, ko nekad nedrīkst teikt mūziķim? Es ilgi domāju par šo jautājumu. Ar mūziķiem ir līdzīgi kā ar gleznotājiem. Ja viņš būs uzgleznojis diletantisku darbu, neatbilstošās krāsas, tu taču viņam to pateiksi, ja vēlēsies būt atklāta. Tāpat ir ar mūziķiem. Ja viņš nospēlē garām, tad tu to viņam pasaki! Kā arī, vecīt, tev smird mute, apēd košļeni! Nu, kuram tu kaut ko nedrīksti pateikt? Zināma kritika ir pavisam veselīga un nepieciešama izaugsmei.

Tu pati dziedi?

Dušā. Jā, es tur dziedu katru dienu, pie tam diezgan skaļi. Uzjautrinu savus ģimenes locekļus.  

Tu mēdz dziedāt līdzi stāvot pirmajās rindās?

Jā, ir bijušas reizes pie tādām grupām kā AC/DC, KISS, Megadeth, Whitesnake un vēl un vēl… nu pie lielajiem! Agrā jaunībā ir gadījies plosīties pirmajā rindā arī pie Skyforger. Man droši vien bija 13 gadi. Kājās kerzi un uz galvas melni, izspūruši mati. Bet nu kas bijis, tas bijis. Tagad forši atcerēties. Manuprāt, ja džeki pirmajā rindā krata galvu, ņemās un purinās tad, nu labi…Lai viņiem tiek prieciņi! Savukārt, meitenes šādās situācijās man vienmēr izraisa zināmu smīnu. Bet katram savs!

Vai var teikt, ka tagad mirsi laimīga, jo esi redzējusi AC/DC?

Gan jau laimīga es miršu šā vai tā… par ko skumt? Bet listei noteikti būtu jāpievieno vēl daudzi koncerti. Protams, kad tu esi AC/DC koncertā, grūsties un svīsti pie pašas skatuves, resns polis tevi paceļ uz pleciem un Angus Jangs dejo divus metrus no tevis, tad tiešām šķiet: „Ak, Kungs, zeme atveries, es lecu iekšā! Man vairs pilnīgi neko nevajag!” Bet man vēl jāpaspēj uz daudziem koncertiem. Esmu jauna, tādēļ laiks pietiekami.

Vai tevi var saukt par 80-to gadu roka meiteni?

Sākot no piecdesmito gadu rokenrola, turpinot ar sešdesmito gadu- Britu invāziju ar „The Beatles” un „The Rolling Stones” un beidzot ar mūsdienu „Them Crooked Vultures” un „Black Country Communion”. Astoņdesmitie gadi rokmūzikā man ir ļoti tuvi, taču mana aizraušanās ir mūzikas vēsture kopumā, un jau kādu laiku es sevi neierobežoju tās izpētē ārpus noteiktām desmitgadēm. Manā ierakstu plauktā vietu atradīs gan Bon Jovi, gan Little Richard.

Kāpēc tu man asociējies ar grupu „Kiss”?

Varbūt tāpēc, ka KISS ir karstākā grupa pasaulē? Haha!  

Džīns Simonss (KISS) vai Lemijs Kilmisters (Motorhead)?

Esmu lasījusi Džīna Simonsa autobiogrāfiju, skatījusies viņa šovu un iedziļinājusies viņa darbā un pagātnē. Man viņš patīk kā personība ikdienā, kā arī es apbrīnoju viņa izveidoto neatkārtojamo skatuves tēlu. Savukārt, kā džeks kurš reāli neiespringst- atnāk, nospēlē, aiziet, un iekapā 24/7, man noteikti patīk Lemijs. Arī viņam ir savs unikālais stils, attieksme un Dieva dots nepievilcīgums, kurš šajā gadījumā nostrādā grupas labā. Motorhead nebūtu ne tuvu tik labi, ja Lemijs būtu karsts kā Deivids Lī Rots (Van Halen). Starp citu, Novembra ceru aiziet uz viņa koncertu.

(Anna ir saņēmusi īsziņu, sūtītu no nezināma nummura: „ Ko Anna dara?’’ Protams, sūtītājs ir ilgi nesatikts džeks, kas dod iemeslu jautājumam par pielūdzējiem.)

Parunāsim par pielūdzējiem! Tiek apgalvots, ka meitenēm patīk sliktie puiši!

Skaidra lieta! Meitenes piesaista neatkarīgie, patstāvīgie un dumpinieki. Tādi, kuri lieliski māk parādīt to, ka, būtībā, meitenes viņiem ir pie vienas vietas. Un tas viņas reāli uzvelk. Sliktajiem čaļiem nepiestāv iemīlēties un gaudot zem meitenes paduses. Tur visa lieta grozās tikai un vienīgi ap jautrību un izklaidi, kas ir nenormāli forši, kamēr tu esi jauns un vari atļauties psihot katru nedēļas nogali. Prātīgie džeki nāks, kad vajadzēs atslābt.

Tev kāds ir rakstījis dziesmu?

Mmjā, ir gan. Ir gadījušies jauki puiši, kuri tiešām uzraksta tā pa skaisto. Kā arī esmu dzirdējusi aizvainojuma un sāpinājuma pilnas dziesmas ar zemtekstu – man būtu vieglāk, ja tu atstieptos, dārgā. Bet jebkurā gadījumā, lai kāds arī nebūtu dziesmas vēstījums, man prieks, ka šādā veidā varu palīdzēt cilvēku muzikālajā izaugsmē. Ja kāds man ir klusībā veltījis dziesmu un vēlas man to atskaņot, es ar lielāko prieku pieņemšu arī anonīmus e-pastus.

Šāronas Osbornas biogrāfijā bija minēta epizode, kā savaldzināt fani. Balādē jānomaina sievietes vārds un katru reizi dziesma ir veltīta citai!

Mierīgi! Esmu dzirdējusi, ka Pīts Dohertijs tieši šājā elegantajā manierē savaldzināja supermodeli Keitu Mosu ar dziesmu „What Katie did”. Jo nu… meitenēm taču patīk! Neskatoties uz to vai Tu esi Keita Mosa, vai pamatskolas absolvente.

Kas, tavuprāt, ir labākā balāde?

Tagad es nosarkšu… Vispamatīgākā balāde man vienmēr ir likusies „Skid Row” dziesma „I remember you”. Riktīgi saldais, dvēseli plosošais variants ārkārtīgi pievilcīga vokālista izpildījumā. Galvenais, ka var maksimāli episki baurot līdzi. Haha.

Tu esi ieguvusi tērpu diezaineres specialitāti. Cik esmu redzējusi Tavus darbus, tie ir ar rokmūzikas ievirzi. Kāpēc, Anna, Tu joprojām neesi nevienu grupu apģērbusi?

Es labprāt ar to nodarbotos nopietnākā līmenī, bet tas prasa zināmu līdzekļu ieguldījumu no pašiem mūziķiem, laiku un diezgan lielu noņemšanos. Esmu novērojusi, ka Latvijā tas nemaz vairs nav aktuāli – izkopt kopīgu un atbilstošu skatuves tēlu. Lielākoties džeki bliež džinsās un t-krekliņos. Varbūt tam par iemeslu ir bailes kļūt smieklīgiem kūtrās latviešu publikas priekšā? Toties ir arī otra galējība, kad uz skatuves atrodas pieci cilvēki izkāpuši katrs no savas desmitgades ballītes.

Es esmu pārliecināta, ka iegūtā specialitāte man būs noderīga nākotnē, jo esmu studējusi tērpu un stilu vēsturi, kas man ļauj padziļināti izprast mūzikas un modes savstarpējo ietekmi pagātnē. Mūzika vienmēr ir gājusi roku rokā ar modi un mūziķi vienmēr ir diktējuši stilu.

Tevi var dēvēt par „slēpto” melomāni?

Dēvē kā vien vēlies. Es esmu mūzikas cienītājs un cenšos būt objektīvs klausītājs. Ja es neklausos mūziku, tad es par to lasu. Mani līdz iekšām tas tik ļoti interesē, ka es cenšos neaprobežoties ar ierakstu noklausīšanos vien. Izaicinājums ir izrakt to vēstījumu, kuru mākslinieks ir vēlējies nodot vēl pirms dziesma ir izgājusi cauri industrijas un producēšanas ceham.

Kurus albumus tu glābtu ugunsgrēka laikā vai ņemtu līdzi uz neapdzīvotas salas?

 „Led Zeppelin” – „Mothership” , tāpēc, ka šajā izlasē ir apkopotas dziesmas, kuras man ir iemācījušas dzirdēt. „Led Zeppelin” man ir kas vairāk par mūziku. 

„Pink Floyd” – „The Wall”, kur paskaidrojumi būtu lieki.

Trešo vajadzētu tādu spridzekli kā „Motely Crue”. Nē… tomēr „Guns N Roses’’. Manā gadījumā šis ir ļoti nomācošs jautājums… jo es tiešām nezinu!

 

Kuri ir Tavi topa koncerti?

AC/DC, KISS, Aerosmith, Metallica, Megadeth, Ozijs, Queen ar Polu Rodžersu… es varētu turpināt stundām, jo katrā koncertā ir kas īpašs un nozīmīgs tieši man. Ar prieku atceros divus Deep Puple koncertus, kad vēl biju mazs suķis. Scorpion un Whitesnake koncerti uz mani ir atstājuši neizdzēšamu iespaidu. Koncertu apmeklēšana ir bijusi mana aizraušanās kopš laika, kad sevi atceros. Šķiet, ka tas notika galīgi sen – 1996. gada vasarā, kad mani vecāki mani nogādāja „Rock Summer” festivālā un es pirmo reizi ieraudzīju grupu ZZ Top. Lieki piebilst, ka aizvien esmu sajūsmā.

Tavi trīs ģitāristi?

Džimijs Peidžs, protams, Slash un Džimijs Hendrikss. Katrs pilnīgi atšķirīgi un unikāli savā manierē. Džimijs Peidžs ir mans sirdsmiers, Slash ir mana attieksme un Hendrikss ir mana meditācija.

Kurš ir Tavs pirmais albums?

Šo momentu es diemžēl esmu palaidusi garām, bet pirmās skaņas no bērnības es saistu ar Braienu Adamsu un dziesmu „Please Forgive Me”. Man nav ne jausmas kur un kāpēc, bet tā vienkārši šķiet. Principā, es uzaugu ar visu to ko klausījās mans tēvs, un es jums var pateikt, ka viņam ir vienas vērtīgas ausis. Starp citu, vislielākais paldies viņam, par to.

Read Full Post »

Slavenais psihologs Deils Karnegī apgalvoja, ka vislabākie sarunu biedri ir klausītāji.  Tā piezīmēs tiek atklāta pavisam jauna sadaļa – „ Mani muzikālie biedri”, kas stāstīs par  muzikāliem cilvēkiem – lieliskiem klausītājiem, kuru sabiedrība savā veidā ir sekmējusi manu muzikālo izaugsmi. Pirmais no tiem Kārlis Šteinmanis.

Mūsu garā saruna aizsākās aizvadītā gada aprīlī, ar tiešu provokatīvu jautājumu: „Klau, es gribu precizēt, tu esi pedants vai tu vienkārši mīli kārtību?”. Tagad, vedot rupju gada bilances aprēķinu, sanāk, ka mēs būsim norunājuši vismaz divas diennaktis.

Iespējams, lielākā daļa viņu zinās kā grupas „The Blackout” ģitāristu, daļa būs ierakstījuši viņa māja studijā dziesmas, vēl kādi būs ar viņu kopā mācījušies, citi, iespējams, dzēruši. Pardon, te būtu jāprecizē, ka ar Šteinmani nebūt nav tik viegli kopā sadzert. Viņš ir ļoti apzinīgs autobraucējs, kā arī ar smīnu izbauda situāciju, kā cilvēki pamazām pārvēršas mīlīgos vai agresīvos dzīvnieciņos. Kārli raksturojoša īpašība ir lieliska humora izjūta, kas vajadzības gadījumā var pārvērsties par sarkasmu, kas ieplēš tieši brūcē. Kārlim vērīgums ir attiecināms ne vien uz komunikāciju, bet arī un jo īpaši uz mūziku. Kamēr citiem „The Blackout” dalībniekiem ir dažāda līmeņa muzikālā izglītība, Kārlis ir autodidakts. „Esmu absolūti visēdājs” – skanēja Kārļa atbilde, kad gribēju konkretizēt viņa muzikālo gaumi. Man liekas, tā mainās sezonāli – vasarā viņš ar lielu prieku apdarina popdziesmas, taču ziemā skaļi griež metālu.

Taču visvairāk mēs abi esam aprunājuši Kārļa ģitāras. Īpaši vīnsarkanā Gibson Les Paul Custom modeļa ģitāra palielina manas acu zīlītes. Izrādās, kas viss ir vēl sarežģītāk – ģitāru tik tiešām ir jākopj tikpat rūpīgi kā savu ķermeni, rūpīgi pievelkot katru skrūvīti, kura intensīvajā darba procesā ir kļuvusi vaļīgāka. Šķiet, Šteinmanis labi pārzina muzikāli elektroniskās iespējas, neradot izbrīnu par to, ka viņam mājās ir sava ierakstu studija KS Records, kurā vēlās vakara stundās top viņa paša dziesmas. Pirmais, otrais, trešais ieraksts, kamēr ideja ir fiksēta. Piemēram, es nevaru sagaidīt publisku Kārļa dziesmas „ Stoner” atskaņojumu. Tā ir psihodēliska, personiska un skumju ierosināta.

Uzmanības sadalīšana paša muzikālajam „bērnam” nav vēlama, tāpēc dziesma „guļ” datora mapē, kamēr tās tēvs šobrīd spēlē grupās „The Blackout” un „Blade Razor”, kā arī vienā jancīgā projektā vārdā „Varavīksnes stallis”. Pēdējais nesen ir ieguvis vislielāko auditoriju – dziesma „Džeinas Biksītes” iekaroja arī TV! Vēl ir arī ceturtais projekts „The Trigger”, kas tiks nodots bāra Rock n Rīga „Garāžu grupu dueļa” skatītāju simpātijām. „Es jau sen gribēju spēlēt ar Muciņu, bet viņš ar mani!” – Kārlis ir sajūsmā par jauno ideju, kuras rezultātā ir ierakstīta dziesma „Dvēsele Melnā”. Jaunais muzikālais projekts „The Trigger” apvieno dalībniekus no dažādām rokgrupām, tādejādi radot smagā roka triecienvienību.

Starp citu, Kārļa dzirdes nianšu rezultātu jūs varat dzirdēt daudzu latviešu jaunās paaudzes smagās rokmūzikas grupu ierakstos, aktuālākais darbs ir grupas „Rebel Riot” albuma ieraksts. Kā Tu zini, kad dziesma ir gatava? „ Es to dzirdu! Bet pēc tam dziesmu testēju, klausoties mājās, automašīnā un citur.” – skaidro Kārlis, kuram ierakstu procesa vadība un rezultāta apstrāde rada lielu gandarījumu: „Es nevarētu iedomāties strādāt kaut ko citu, lai tikai piķi nopelnītu!” Jaunības maksimālisms vai laba mērķa izjūta – to laiks rādīs!

Foto: Vladislavs Punculs un Zaiga Kedinja

Read Full Post »

%d bloggers like this: