Savu trešo albumu ‘’Moving the Great Hardon’’ grupa ‘’Soundarcade’’ izdeva 2012.gada 9.februārī. Atceros, ka pirmos skaņdarbus no topošā albuma grupa atskaņoja jau 2011.gada vasarā festivālā ‘’Laba Daba’’. Jau toreiz bija skaidrs, ka jauno materiālu droši var saukt par daudzdaļīgu skaņdarbu, kas uzstājīgi ielaužas tavos zemapziņas dziļumos. Un tu padodies mūzikas spēkam, galu galā atmetot ar roku koncertu, tā arī albumu apskatiem. Vai to vispār var izstāstīt? Vai vajag izstāstīt? 2012.gada nogalē vajag, jo ‘’Soundarcade’’ mūziķu kolektīvs šogad ir bijis visstrādīgākais – mainītos sastāvos un nosaukumos kopā ir izdoti trīs albumi, ir bijusi Eiropas tūre.
Sāksim ar to, ka ‘’Moving the great Hardon’’ ir konceptuāls albums, tas nozīmē – dziesmas vieno stāsts, kas pakļaujas interpretācijām, ņemot vērā katra klausītāja vajadzības. Klausies tekstu vai neklausies, Ābola ritmiskais, brīžiem pat bezkaislīgais stāstnieka vokāls būs tas stingrais muzikālais pavediens – laivinieks Hārons, kas klausītāju izvedīs cauri albuma muzikālajām peripetijām. Tomēr Ābols iemieso arī protagonistu, kuru pirmajā dziesmā ‘’Trail by Trail’’ plosa mokošas vēlēšanās, tikmēr tiek mainīts skaņdarba temps un taktsmērs, kāpinot dramatiskumu. ‘’Mythago Fern’’ intensīvs ritma un ģitāras rifu sakausējums pamīšus ar melodiskām starpspēlēm rada hipnotisku sajūtu. Vokāls ir pretstatā – mierīgs, lēns un bezkaislīgs līdz sasniedz piedziedājumu, kur tam pievienojas vēl viena nikna balss. Pēc vairākiem atkārtojumiem, seko dejiska, melodiska un klusa starpspēle – tā varētu izklausīties kāda Viduslaiku deja. Bet tad atkal skaņu vaļņi – izbēgšana vai ieslodzījums?
Trešā dziesma ‘’Seasleep’’ nes izlaušanos. Grupas vārdiem runājot: „Tiecoties pēc atbildēm, viņš uzrunā no htoniskajām dzīlēm iznākušu nāru un, klausoties nāras stāstos, negribot nonāk tās varā.’’ Nebūtu pēkšņā kāpinājuma, ar šo meditatīvo šūpuļdziesmu varētu bērnus midzināt. Taču stāstam ir jāturpinās! ‘’Seasleep’’ ir visvairāk progresīvā roka stilistikas. ‘’Keymaster’’ solītās spēles ar dinamikas kāpinājumu pāraug drūmā, lēnā psihodēlijā, gribētos sacīt – stoner metālā. Disonējošas un smagnējas akordu kombinācijas mijās ar melodiskām ģitāru partijām, tempa maiņu un instrumentālo daudzbalsīgumu. Ābola melodiskais dziedājums pāraug rēcienos un atkal atgriežas pie melodijas. Nākamā daļa aiznes prom no galvenās tēmas, ļauj atslābt pirms noslēguma. Neskaitāmie atkārtojumi, kuros tiek mazināta dinamika, loģiski tuvina izskaņai. ‘’Keymaster’’ ir grandiozs garums – 14:14 minūtes! Piektā kompozīcija ‘’Delusions of Grandeur’’ ir instrumentāla. Šeit notiek spēles ar sintezatora skaņas ilgumu, ļaujot tai pilnvērtīgi izskanēt, kamēr ērģeliskajam sintezatoram pievienojas tremolo ģitāras. Ar ģitāras efektu palīdzību skaņdarba noskaņa te tiek celta uz augšu, te deformēta, kamēr sintezators saglabā nemainīgi apgarotu skaņu, līdz iestājas klusums.
‘’Soundarcade’’ man ir koncertgrupa – fascinē iespēja uz 40 -60 minūtēm pazust laikā un telpā faktiski neizkustoties no vietas. Bet audio versijā ‘’Moving the great Hardon’’ vislabāk skan 4 vai 5 sestdienas rītā, kad pēc piektdienas tusiņa ir tāds slinkums aiziet gulēt, lai gan reāli sanāk atrasties pusaizmigušā stāvoklī sēžot pie atskaņotāja. Tad ir īstais laiks un vieta ‘’Soundarcade’’ diskogrāfijas klausīšanai. Vai tie ir hipnotiskie atkārtojumi, kas nedaudz atgādina muzikālus buramvārdus, bet ‘’Soundarcade’’ mūzikā esmu saklausījusi artavu latviešu tautas mistifikācijas mantojumam, kas kombinācijā ar stoner –psihodēlijas estētiku, rada ‘’Soundarcade’’ unikalitāti. Bet varbūt, kāds patiesībā ir sirreālas mākslas (tēlotājmākslas, kino, dzejas vai mūzikas) mērķis – ‘’Soundarcade’’ mūzikā katrs atrod savas atbildes. Manējā, šķiet, ir latvju mistifikācija.
Aiga Leitholde
Muzikālas piezīmes 