Ikgadējais tops šogad nebūs, varu tikai hronoloģiski aprakstīt spilgtākos 2015. gada iespaidus:
Tesas albums “G.H.O.S.T” un koncerts klubā DEPO 20. martā – Tesas mūzika ir kā Roršaha tintes traipu tests, un tā man vienmēr atgādina par to, ka ne visu var un vajag pateikt vārdiem.
Edgara Rubeņa solo koncerts KKC – Edgaram piemīt īpaša muzikāla humora izjūta, kas publikā raisa dažādas atbildes reakcijas. Neierastais sēdvietu izvietojums ļāva vērot sanākušo mīmiku kā labu filmu.
Matīss Kļaviņš “Ripples and Rocks” – viegli, rotaļīgi un patiesi par atmiņām, sajūtām un rokmūzikas klasiku. 2016. gadā gaidu intriģējošus jaunumus no “Boys will be Boys”.
Very Cool People “Funkology” – ar kādu lipīgu entuziasmu “Funkology” kolektīvs izpilda fanka klasikas repertuāru – to atkārtot un atkārtot! Ļoti daudz viņus klausījos gan koncertos, gan ierakstā.
Eschatus albuma prezentācija klubā DEPO – Apbrīnojami, kā uz skatuves smaidīgā Kristiāna kļūst par baisu, baskājainu sirēnu. Savukārt pirms tam ar vienreizēju priekšnesumu 9 vīru sastāvā aizrāva “Dūmu Zārka Zēni”. Grandiozitātes ziņā tas viss atgādināja “BigBand”, taču šoreiz vīri deklamēja arī dzeju. Tas bija pārdabiski skaists vakars!
Deniss Pashkevich, Rūdolfs Macats, Rihards Fedotovs Spīķeru kvartālā “Funk Fest” ietvaros –brīvā fanka piepildīts mirklis, kas vakaram deva pietiekamības sajūtu.
Toma Rudzinska džemsesijas un projekti – Toms ir ne vien talantīgs mūziķis, bet arī vērīgs cilvēku pazinējs un labu pasākumu organizators. Piemēram, pateicoties Tomam, es atklāju džeza dziedātāju Danielu Čačiju, kura debijas albums “Lifeline” neplānoti kļuva par manis klausītāko albumu Spotify un izmainīja dažus manus priekšstatus par vokālistiem. 2016. gadā ļoti gaidu “Melos Quintet” džeza albumu.
northern c – sevi pieteica Matīsa Runtuļa un Miķeļa Putniņa kopprojekts, kuru es biju gaidījusi kopš 2011. gada. Domāju, nākamajā gadā northern c skanēs vēl skaļāk!
Powell priekšnesums “Skaņu mežs” ietvaros – manas 2015. gada vislabāk nodejotās 40 minūtes.
Syndrome festivālā “Zemlika” – Syndrome muzikālo koncepciju veido ideja, negatīvo enerģiju caur mūziku pārvērst pozitīvajā. Nostrādāja. Sajutu. Koncerta laikā es aizmigu, sēžot Durbes baznīcas solā, pamodos svētlaimīga.
Kamasi Washington “Epic” – saksofonista 172 minūšu garais opuss bija labākā mācību stunda džeza mūzikas ideju iepazīšanā.
John Coffey “The Great News”– enerģisks pankroks, ar rokenrola grūvu, hardkora ekspresivitāti un skeiteriem raksturīgo izveicību – nīderlandiešu panki bija Viduseiropas festivālu karstākie čaļi. 2016. gadā gribētu viņus redzēt koncertā, vēl labāk – satikt, iepazīties.
Jūlija pēdējā nedēļas nogalē no 24. līdz 26.jūlijam Klaņģu kalnā pie Ķekavas dārdēja jau trešais smagās mūzikas festivāls KLANG. Uz norises vietu klausītāji ērti var aizbraukt ar speciālu Klang autobusu, un ap plkst. 17 piektdienas pēcpusdienā šo iespēju izmantoja kādi 100 festivālnieki.
Netālu sēdošie tērzēja par festivāliem – Positivus, Labu Dabu, Fonofestu un Zvērā. No sarunām varēja noprast, ka cilvēkiem vissimpātiskākie šķiet drīzāk mazāki, nevis lielie festivāli. Tad jau dodamies uz īsto vietu!
Izkāpu no autobusa, devos par līkumoto ceļu uz Klanģu kalnu – gaiss, meža paēna un piektdienas tveicīgā pēcpusdiena, ir tik labi būt prom no Rīgas!
Ar smago mūziku ir sarežģīti – no vienas saknes gan tas viss ir nācis, bet bagātīgi sazarojis! Cik cilvēku, tik viedokļu. Ne velti festivāla organizatori programmu bija veidojuši tā, lai katram tiktu nedaudz prieka: metalcore, groove metāla, smagā metāla, pankroka, turbofolka, black metāla un citu stilu cienītājiem. Skatītājiem tīkamākā novietojumā – ielejā atradās lielākā Jagermeister skatuve, bet kalna galā vieta bija atvēlēta mazākai Radio SWH Rock skatuvei.
Piektdiena tā pa īstam sāka dārdēt, uz skatuves kāpjot grupām “Trendkill Method” un “The Factor” (Mārtiņam ir tik skaļa rīkle). Vizuāli visgrandiozākais priekšnesums bija grupai “Neon Fly” bija ar spalvām rotāti tērpi, mūziķi spļāva uguni un izpildīja speed, glam metālu, turklāt mūsdienām autentisku ( diemžēl nespēju patiesi novērtēt, jo augsti vīru vokāli absolūti nav manā gaumē).
Grupa “Dzelzs vilks” publiku atraisīja, pārsvarā spēlējot dziesmas no albumiem “Manās mājās sieviešu nav” un “Sārtā Rītausma”, kā arī trīs jaunās dziesmas no topošā ieraksta. Gadi iet un “Dibenā rautais disko” nostiprina savu hīta statusu, un joprojām kāds no pūļa koncerta noslēgumā pieprasta “Saplēstie stikli”.
Liekas, daudziem piektdienas vakara galvenais notikums bija “Inokentijs Mārpls” uzstāšanās – joprojām godīgi un tieši, par visiem zināmo un saprotamo, un tieši tik grūvīgi, lai stindzinošo pusnakti varētu sagaidīt dejojot.
“Soundarcade” bija mans gaidītākais vakara (lasīt – vasaras) notikumus, un skatuves apkārtnē nepacietīgi mīņājos jau pirms laika. Šķiet, skaistākos grupas koncertus esmu piedzīvojusi tieši brīvdabā – tumšā, dzestrā naktī.
Vēlāk, vērojot publiku, top skaidrs, ka “Soundarcade” šajā vakarā daudzi dzird pirmo reizi. “Soundarcade” nav mūzika nepacietīgajiem, bet to šajā vakarā ir daudz. Atrodu labāku klausīšanās vietu vienā līnijā ar staltiem vīriem. Viens no viņiem dziesmu starplaikos uzstājīgi bļauj, ka Ābola vokālu vajag skaļāk, bet “Hospitalabol” dzied līdzi tik precīzi un aizrautīgi, it kā pats atrastos uz skatuves. Viņš atstāja iespaidu, lai kas arī tas vīrs bija, nepazinu.
Klangā “Soundarcade” nospēlēja 4 skaņdarbus “Keymaster”, “Crane”, “Hospitalabol” un jauno latviešu valodā par melniem kraukļiem. Protams, par īsu, jo “Soundarcade” koncertos laiks pieņem citu ritējumu (septembrī būs vēl). Par “Omerta“, “Oranžās Brīvdienas” un saullēkta sagaidīšanu kopā ar “Eschatos” šoreiz uzrakstīs kāds cits, jo svarīgas sestdienas dēļ man nācās savlaicīgi atgriezties Rīgā.
Ir izauguši jauni klausītāji, taču jaunas smago mūziku izpildošas grupas pie mums neizaug tik ātri, un viss joprojām turas uz laika pārbaudītām grupām. Skatuves pieredze tomēr dzirdami ieliek jaunības degsmei, ne izpildījuma, bet visdrīzāk saturas ziņā.
Tāpēc nākamajā gadā novēlu (lasīt – izaicinu) KLANG atrast pašmāju mūzikas nākotnes cerības un iedod viņiem vienu no festivāla labākajiem laikiem! Tāpat iespēja attīstībai ir skatuvju apskaņošana, lai koncerta gaitā nejauši “nepazūd” kāds vokāls vai solo ģitāras partija.
Taču kopumā KLANG mazie apmēri iepriecina, tāpat kā programma. KLANG tu nebūsi nejauši, jo KLANG ir atkal satikšanās, un tieši tas vasaras viducī mums ir vajadzīgs!
Mūslaiku tikumi ir pieradinājuši cilvēkus klausīties mūziku fonā, savu jauno mīļāko grupu atklājot kāda reklāmas džingla vai TV seriāla ietvaros. Laika vienmēr ir par maz, tāpēc baudījumi jāapvieno.
Taču šāda pieeja nederēs Indygo albumam “Stars”. Būs jāpasēžas un albums jāklausās kā vecajos labajos laikos.
Albumā “Stars” ir astoņas dziesmas latviešu valodā. Albums ir ierakstīts “Sound Division” studijā kopā ar Gati Zaķi, bet māsterēts ASV “New Alliance East” studijā.
Albums “Stars” ir smags albums, bet ne vārda “smags” klasiskajā izpratnē. Pats albuma skanējums ir silts, blūzīgs, melodisks un melanholisks – ausij tīkams, taču albuma saturs prasīs klausītāja līdzi domāšanu.
Lai gan praktiski albumam jau ir divi radio singli – “Temīda” un “Bēglis“, patiesībā šajā albumā nemaz nav tipisku singlu (ok, ir “Vēlos” ar labu singla potenciālu). Dziesmu vārdi ir stāsti, izmantojot valodas mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Tos, klausoties albumu pirmo, otro un arī ceturto reizi, nemaz nav tik viegli iegaumēt.
Dziesmas neveido vien skaisti epiteti, dziesmu vārdi ir paralēles, simboli. Un ne velti, tā albuma trešā dziesma ir “Ullis” – Vai grupas “Indygo” albuma radīšanas džema sesijas laika brīvajos brīžos lasīja Džeimsa Džoisa romānu? Nenoliedzami grāmatas uzbūve un saturs varētu būt labs avots kā dziesmu tekstiem, tā, protams, arī progresīvās rokmūzikas albuma struktūras veidošanai.
Sociālajos tīkos klausītāji īpaši novērtē albuma sesto dziesmu “Aizas“, un arī man ir jāpiekrīt, ka šī ir viena, ja ne pati labākā albuma dziesma. “Aizas” ir balāde, kas stāsta par atsvešināšanos. Dziesmas uzbūve ir klasiska – panti mijas ar prātā paliekošu piedziedājumu, noslēgumā ir ģitāras solo, bet tā ir ierakstīta tik ļoti jutīgi un maigi, kļūstot par “Stars” kulmināciju.
Jāsaka, “Indygo” vispār ir ķēriens uz balādes formu, kas rokgrupas gadījumā nav nemaz tik patīkams izteiksmes vieds. (Parasti balādes laikā skatītāju aiziet smēķēt, un balādes tiek atstātas novārtā.)
Un arī albums tiek noslēgts godam. Dziesma “Ciešāk” veldzē ar kontrastiem – lirisku pantu, dārdošām pārejām un ļoti aktuālu vēstījumu un, tuvojoties izskaņai, ar negaidītu muzikālu attīstību…
Nobeigumā jāpiebilst, ka šīs ir piezīmes pēc albuma pirmās noklausīšanās Bandcamp. Nākamās albuma klausīšanās reizes noteikti atklās jaunas nianses, kuras gribēsies izcelt vai komentēt. Tāpēc gaidu, kad “Stars” būs pieejams plates formātā. Šis ir viens no tiem albumiem, kuru var klausīties ilgi un katru reizi atklāt no jauna!
Foto no 2015.gada “Eschatos” Eiropas tūres, grupas privātais arhīvs.
Skaidrs, vislabākās sarunas par mūziku vedas sēžot pie virtuves galda. Un tā arī notika maija sākumā, Pārdaugavā, Kristiānas un Edvarda privātmājas virtuvē, svinot Kristiānas pārbraukšanu, albuma izdošanu un dzīvi, nedaudz pēc pusnakts Edgars man stāstīja par “Eschatos” jaunā albuma tapšanu. Albums “The Grand Noir” arī tapa ierakstīts šajā pašā privātmājā.
Sākotnēji “Eschatos” bija iecerējuši veidot splitu jeb dalītu albumu kopā ar lietuviešu grupu “Inquisitor”. Taču galu galā tapa pašu otrais albums – “The Grand Noir”. To veido pieci skaņdarbi, kopējā garumā 33 minūtes. “Eschatos” smagās mūzikas trumpis ir grupas izpratne par daudzslāņaina atmosfēriskuma radīšanu, un to var dzirdēt arī “The Grand Noir” kompozīcijās.
Albumam ir stāstoša uzbūve ar instrumentālu ievadu un kulminācija 31. albuma izskaņas minūtē. Grupa spēlējas ar dinamiku, savieno pretstatus – monotonos ģitāras rifus šķaidot ar maigām instrumentālām pārejām, tā arī priecē ar sarežģītu ritmisko zīmējumu. Visgrūvīgākā albuma dziesma ir “On the Divines Names”, kas publiku tā vien aicina mesties traka apļa skrējienā. Klausoties albumu, es nedomāju par black metālu, tas drīzāk ir emocionāli piesātināts muzikāls piedzīvojums. Robežas ir kritušas, vai ne?
Pirms došanās savā Eiropas koncerttūrē, “Eschatos” albumu prezentēja koncertā Depo, kur arī tapa šī zibensintervija ar grupas vokālisti Kristiānu Kārkliņu. Jārunā bija ātri, jo ar katru minūti kluba atmosfēra kļuva arvien skaļāka un skaļāka.
Black metāls, sludge – kā stilistiski visprecīzāk būtu apzīmējama “Eschatos” mūzika?
Mūsu sākums ir meklējams black metālā. Stilistiskās robežas ir izplūdušas, un laika gaitā cilvēki sāka mums piedēvēt arī citu stilistiku. Black metāls šobrīd ir kļuvis par ļoti abstraktu jēdzienu. Tāpēc, manuprāt, stilistiskajam iedalījumam zūd jēga.
Kāpēc tu uzstājies basām kājām?
Fantastisks jautājums! Tāpēc, ka šādi gūstu stabilitātes sajūtu – esmu tuvāk zemei un jūtos labāk.
Tu aizvadīto gadu dzīvoji ASV. Kādi koncerts tev vislabāk palikuši prātā?
Redzēju “Mayhem” uzstājoties kopā ar “Watain” un kanādiešiem “Revenge”, kas man bija fantastisks pārdzīvojums. Bet labākais dzīvais koncerts, ko es redzēju laikam bija alternative country, apvienība “Wovenhand”.
Kā Eschatos atrod iedvesmu?
Iedvesma nav jāmeklē, tā ir dabiska procesa sastāvdaļa. Mēs ar mūziku visu laiku esam saistīti. Puiši spēlē dažādos projektos, arī štatos man radās blakus projekts “Black Earth Black Sky”. Izmantojot interneta sniegtās iespējas, tas varētu pārtapt par ilglaicīgāku projektu, jo mēs ļoti labi sastrādājāmies. Atgriežoties pie iedvesmas. Mūzika ir sava veida pašattīrīšanās. Negatīvā enerģija tiek konvertēta mūzikā. Tas nenozīmē, ka mūzika ir negatīva. Jā, tā ir tumšāka. Tā ir mūsu kopējā reinkarnācija.
Tu kā ilggadēja metāla vokāliste Latvijas mērogā esi ļoti īpaša, jo šādu pamanāmu vokālistu – sieviešu ir ļoti maz. Kāpēc, tavuprāt, tā tas ir?
Interesants jautājums. Varbūt meitenēm vienkārši nav intereses par šāda veida alternatīvo un smago mūziku? Nezinu. Iespējams ir meitenes, kas pilnīgā pagrīdē kaut ko dara. (jautā grupai) Jūs zināt šādas meitenes? Man ir gūti komentēt. Man liekas, ja tev gribas darīt, tad ej un dari. Tas vienkārši sēž iekšā, un es nejūtu, ka būt metāla vokālistei ir kaut kas krietni atšķirīgāks.
Vai tev šajā albumā ir mīļākā dziesma?
Mīļas ir visas, bet emocionālākā ir albumā pēdējā dziesma “Feast of Thousand Beasts”. Tā ir arī vecākā albuma dziesma.
Grupa Eschatos ir Kristināna Kārkliņa – vokāls, Edgars Gultnieks – ģitāra, Jānis Bušs – ģitāra, Tomass Beķeris – bass, un Edvards Percevs – bungas.
Ceturtdien, 2. jūlijā Kalnciema kvartālā koncertu sniegs avangarda mūzikas trompetistsNeits Vūlijs (Nate Wooley), ko prestižā Londonas koncerttelpa Cafe OTO nodēvējusi par vienu no uzlecošajām amerikāņu eksperimentālās mūzikas zvaigznēm.
Lai arī Neits Vūlijs ir pieredzējis tradicionālajā džezā un periodiski koķetē ar šo mūzikas formu, viņa spēlēšanas maniere lielā mērā balstās uz individuāli izstrādātām netradicionālām tehnikām, kas ļauj mūziķim vienlīdz komfortabli justies gan visai smagnējā trokšņu mūzikā, gan abstraktā brīvajā improvizācijā, gan laikmetīgajā kompozīcijā.
Netis Vūlijs ir sadarbojies ar Džonu Zornu (John Zorn), Evanu Pārkeru (Evan Parker), Entoniju Brekstonu (Anthony Braxton), Krisu Korsano (Chris Corsano), grupas Sonic Youth ģitāristu Tērstonu Mūru (Thurston Moore), trokšņu mūzikas grupu Wolf Eyes un daudziem citiem.
Pēc Vūlija solo priekšnesuma koncertu turpinās latviešu datormūzikas komponists Mārtiņš Roķis, kas nesen nonāca pie starptautiskas atpazīstamības ar savu ritmiski orientēto projektu N1L, kura debijas ierakstu savā jaunajā izdevniecībā UIQ izdos britu producents Lī Gembls (Lee Gamble). Mārtiņš Roķis ir Skaņu meža līdzdibinātās platformas SHAPE dalībnieks, un tās ietvaros jau sniedzis priekšnesumu Drēzdenē, kā arī plāno uzstāšanos Prāgā.
Radio viļņos sūtījis pirmo dziesmu “Straume”, Igo 15. jūnija pēcpusdienā uzaicināja žurnālistus izbraucienā uz Mazā Baltezera krastā esošo restorānu Pērle, lai pastāstītu par septembrī gaidāmo koncertprogrammu “Ūdens”. Pirms pieciem gadiem Igo aizsāka koncertprogrammu ciklu, kuru iedvesmojuši pirmelementi. Kopā ar komponistu Jāni Strazdu tika iedegta “Uguns”, kopā ar komponistu Valtu Pūci – apzināta “Zeme”, un tagad kopā ar Mārtiņu Braunu iedvesma tiek smelta no “Ūdens”. Radošais kopdarbs tika uzsākts šī gada janvārī.
10. janvārī mēs satikāmies, lai sāktu strādāt. Mārtiņš saņēma visu, ko es pirms tam biju sarakstījis. Viņš man sadeva veselu kaudzi ar sacerētām melodijām, ar harmoniju un ritmu. Viņš bija no manis uzrakstītā ietekmējies tikai sajūtu līmenī. Lai arī teksts bija pirmais, man nācās pielāgoties mūzikai. Tad situācija mainījās. Esot procesā, sacerot trešo, ceturto, piekto skaņdarbu, mēs bijām mainītās lomās. – stāstīja Igo. Atšķirībā no albuma “Zeme”, mūziķi “Ūdens” albumu ieraksta kopā, šādi gūstot īpašu vienotības sajūtu. Kopā radītas 14 kompozīcijas. Ierakstā piedalījās Igo – balss, Ieva Krēvica – fona balss, Mārtiņš Brauns pie taustiņiem, Raimonds Macats – čells, taustiņinstrumentālists Juris Kristons, ģitārists Armands Alksnis, basģitārists Normunds Skraucis un bundzinieks Kaspars Kurdeko pie perkusijām.
Ūdeni uz bungām ir nospēlēt grūti. Tur tiešām ir jāiedziļinās, lai radītu vajadzīgo atmosfēru. Dažreiz vajadzīgs tikai viens sitiens, un tas jau būs daudz! – sajūtās dalās bundzinieks Kaspars Kurdeko.
Lai vēl labāk ieskicētu radošo atmosfēru un mūziķu sadarbību, Igo klātesošiem atskaņoja dziesmas “Runu Plūdi” neapstrādāto ierakstu ar Raimonda Macata klusi skaitīto takti, (kas, grupas izklaidēšanas nolūkos, dažreiz tika skaitīta igauņu, dažreiz vācu valodā) un citi radošo vidi raksturojoši elementi. Protams, šādā veidā dziesmu varēja dzirdēt pirmo un pēdējo reizi, bet āķis lūpā man jau nu noteikti tā forši tika ieāķēts. Dziesma “Runu Plūdi” ir blūzs Mārtiņa Brauna “Sīpolu” laika rokrakstā.
Mūzika būs nopietna un skaista. Būs vērienīgi skaņdarbi un arī mierīgāki. Tematika – slāpes. Tematika – varžu princis jeb stāsts par kurkuli, kas dīķī izaug par varžu princi. Starp nopietniem un dramatiskiem skaņdarbiem būs arī kaut kas vieglprātīgāks, kam publika varēs dziedāt līdzi. – sola Igo.
Koncertprogrammu “Ūdens” ar Igo dzeju un Mārtiņa Brauna mūziku varēs dzirdēt Vidzemes koncertzālē Cēsīs, Latgales vēstniecībā Gors Rēzeknē, Dzintaru koncertzālē un arī Liepājas OC Rožu zālē. Biļetes jau nopērkamas šeit.
Noslēdzot aprīlī izdotā otrā albuma “Down the River” koncertsvinības, grupa “Sus Dungo” aicināja klausītājus uz mūzikas namu Daile, kur sniedza teju divas stundas garu koncertu.
Pirmais albums “Rasā pēdas” tika izdotas 2013. gadā un aizveda mūziķes koncertu tūrē Eiropā. Un jaunais 11 dziesmu garais albums “Down the River” skan angļu valodā.
Koncertzāles Daile apkārtmēri, labā pārredzamība no balkona rada pietuvinātības sajūtu skatuvei. Šajā vakarā grupa uzstājās plašākā sastāvā – pieaicinot koklētāju Latvīti Cirsi , čellisti Ernu Daugavieti, taustiņinstrumentālistu Matīsu Repsi, vokālistus Kristīni Prauliņu un Jāni Strapcānu.
Muzikālā ūdens viļņošanās tiek panākta, starp dziesmām atrodot vietu instrumentālām pārejām un skanīgiem trokšņiem, knakšķiem un putnu balss attēlošanai, dzeja mūziķa Matīsa Kļaviņa balsī un video projekcijas, attēlojot ūdens daudzveidīgo skaistumu. Par pārsteigumu gādāja pieaicinātie mākslinieki Didzis un Aleksejs, kas dziesmās paustās emocijas attēloja uz skatuves esošajos melnos kvadrātos.
“Sus Dungo” ir talantīgas un muzikāli izglītotas. Viņas pārvalda ne vien savu instrumentu, bet ir apveltītas ar vokālajām dotībām, un vakara gaitā katrai no viņām tapa par galveno vokālisti. Kamēr izskanēja solo numurs, pārējās mūziķes izmantoja dažādus skatuves plānus, līdz ar to skatītājam vienmēr bija “kur piesiet acis”.
Albuma muzikālais materiāls “Down the River” ir lirisks un atmosfērisks, un atmiņā paliek ļoti labi. Stilistiski albumu var dēvēt par indie un varbūt par indie popu ( dziesma “Pocket”).
Tomēr plašais instrumentu klāsts: akordeona, arfas, flautas, kokles tembrs ir pietiekami netipisks, lai vidusmēra klausītājs to asociētu ar ierasto popmūziku. Tā dziesmā “Gabriel” ieskānas pat koraļļu motīvs. Ja tiktu vēl mazliet vairāk piegriezti pedāļi (piemēram, dziesmā „Fall”), Sus Dungo varētu kļūt par postroka grupu.
Piektdien, 15. maijā Sapņu fabrikā ar grandiozu koncertu jaunākā albuma “Senprūsija” iznākšanu atzīmēja folkmetāla grupa “Skyforger”. Klausītājiem albums bija pieejams jau aprīlī, kad “Skyforger” uzsāka savu Eiropas koncertu tūri.
Albuma prezentācijas koncerts, tiek uzsākts ar albuma tituldziesmu “Senprūsija”. Tās laikā skatuve liesmo pirotehnikas ugunīs, šādi jau pirmajās minūtēs iesaistot klātesošos koncerta plūdumā. Kā nākamo Pēteris piesaka “Sudāvu jātnieki”, kam seko “Tagad vai Nekad”, “Herkus Monte”. Interesanti un vērtīgi – Pēteris piesaka katru koncerta dziesmu, kodolīgi izstāstot, kāpēc tas ir nozīmīgi. Dziesma “Melnās Buras” vēsta par postošu mēra epidēmiju, bet “Rituāls” ir instrumentāls skaņdarbs. Dziesmā “Zem Lietuvas karogiem” grupai uz skatuves pievienojās lietuviešu vīru folkloras ansamblis. Arī Lietuvā “Skyforger” tiek mīlēti tikpat ļoti kā mūsu zemē.
Koncerts notiek trijos plānos – pirmajā novietoti trīs mikrofoni. Otrajā atvēlēta vieta bundziniekam, bet trešajā atrodas vēl viens mikrofons. Pašā augšā tiek projicēts “Skyforger” logo, skatuvi grandiozu padara arī apgaismojums. Vīri nenogurstoši maina savas skatuves pozīcijas, šādi pastiprinot koncerta dinamiskumu. “Skyforger” pierāda, ka var iztikt bez kaitinošajiem uzsaucieniem publikai – vai jūs tur esat? Pietiek vien Alvim pacelt roku, un klausītāju masa ar savu atbildi arī nevilcinās.
Ģitārists Alvis Bernāns ( spēlējis “SIA Radikal”, ir grupas “Green Novice” līderis) “Skyforger” sastāvam pievienojās pagājušajā gadā, nomainot ģitāristu Egonu Kronbergu, kura ģitāras partijas vēl ir dzirdamas “Senprūsijas” albumā. Abi ģitāristi nav salīdzināmi, katram ir savs spēks. Egonam ir stilistiski daudzveidīgāka muzikālā pieeja un jau iekrāta lielāka muzikālā pieredze, bet Alvim – apbrīnojama tehniskā precizitāte un ātrums, kā arī milzīga enerģija publikas uzkurināšanā. .
“Skyforger” stāstnieku prasmju dēļ grupu ciena un klausās arī ar metālmūziku nesaistīti cilvēki. Un mūzika šajā gadījumā ir stāsta izpausmes veids, kā rūpīgam izpētes darbam izskanēt tautās. Vēlāk to ikkatrs var acīm vai balsī pārlasīt. Un “Skyforger” stāsts var nodārdēt skaļi, tas var tikt izspēlēts akustiski, šādi kļūstot par 2014. gada festivāla “Laba Daba” vienu no visskaistākajiem koncertiem. Šogad, starp citu, grupa svin 20 gadu pastāvēšanas jubileju.
Grupa “Laime Pilnīga” drīz svinēs savu desmito pastāvēšanas gadadienu. Šajā laikā ir noticis ļoti daudz – ir absolvētas skolas, ir dibinātas skolas, mainījies vizuālais izskats, atrasts savs īstais producents un tehniskā komanda, lai galu galā 2015. gada 24. aprīlī klausītājiem tiktu nodots otrais albums ” The LP”.
Kad grupu pazīsti ļoti labi, tad jaunāko ierakstu gaidi ar lielāku satraukumu, cerībām un prieku. Kungi, visu cieņu, esmu sajūsmināta.
Oficiāli albumu veido desmit skaņu celiņi, intro un deviņas dziesmas, bet faktiski starp dziesmām ir paslēpti mazi prieciņi ( īpaši skaisti pāreja skan starp dziesmām “War” un “Apocaliptic intimacy”), līdz ar to ” The LP” padarot par vienu veselu 36.29 minūšu ilgu baudījumu.
Arī tekstuāli albums ir stāstošs – sākumā tiek uzdots jautājums, vai vēlies izmainīt pasauli? Albuma stāsta atrisinājumā dziesma “Running in Circles” vēsta par to, ka vēsture atkārtojas. Dziesmas caurvij atslēgas vārds sirdsapziņa (arī tikai sirds un sevis apziņa), kas grupai ir bijusi aktuāla jau kopš pašiem pirmsākumiem.
Runājot par albuma stilistiku, tas ir rokmūzikas fusion ar citiem žanriem. Piemēram, dziesmai “Dead Man’s grip” piemīt prog rokam raksturīgā daudzdaļīgā uzbūve. “Conscience talks” ievads atdod cieņu klasiskajam rokam.
Albuma kulminācijā – dziesmas “Fire within” himniskums mijas ar pasaules mūzikas noslēpumainību, radītu ar perkusiju iespēlēm. “Fire within” var izbaudīt Ervīna vokāla plašo diapazonu. Bet dziesmai “War” pantiņš ir fankam raksturīgajā grūvā, bet piedziedājumā nodārd roka koris, lai pēc mirkļa atkal atgrieztos pie fanka.
Iespējams, pats svarīgākais “LP” elements, kas rada klausīšanās labsajūtu, ir ritmiskums – tik tehnisks un precīzs, radot suģestējošu grūvu ( zini to sajūtu, kad ir jākustas, ir jādejo, vai vismaz jāsit taktij līdzi kāja).
Un skaidrs, “Laime Pilnīga” muzikālo attīstību būtiski ir veicinājis fakts, ka visi grupas dalībnieki ir skolotāji. Katram skolniekam atrodot individuālo pieeju, atkal un atkal atkārtojot sev zināmas lietas, protams, arī paši skolotāji top radošāki un atklāj rokmūziku no jauna. Dots devējam atdodas, īpaši laikā, kad rokmūzika pavisam globālā mērogā sevi tikai atkārto, albums “LP” ir teicami nostrādāts veikums un jaunrade. Paldies!
Grupa “Laime Pilnīga” – joprojām Ervīns Ramiņš, Mārcis Vasiļevskis, Jānis Olekšs un Elvijs Mamedovs, 24. aprīlī Rokkafejnīcā prezentēs otro albumu “LP”. Tas ierakstīts, miksēts un māsterēts kopā ar skaņu inženieri Aleksandru Volku viņa studijā “Volk recording studios”. Šobrīd klausītājiem ir nodots pirmais singls “Black Suited Funeral People”. Albumu varēs noklausīties pēc prezentācijas, un tas attiecas arī uz mani.
Patiesībā mūsu sarunai bija trīs daļas. Esot ceļā pie pārējās grupas, par jaunumiem aprunājos ar Jāni.Satiekot pārējos un ieslēdzot ieraksta pogu, iesildījāmies ar pavisam tipiskiem jautājumiem – Kura ir albuma vecākā dziesma? Kur smēlāt iedvesmu? Kā gāja Ungārijā? Vai uz Latgales ezeriem vēl braucat?, lai, sagaidījuši Ervīnu, beidzot ķertos pie lietas.
Ar nelielām korekcijām lab(rakstības) nolūkos, tas izklausījās šādi:
Vai jaunā albuma dziesmām ir vienots koncepts?
Ervīns: Sākotnēji tas bija domāts kā vienots stāsts, taču, ņemot vērā to, ka dziesmas ir radītas ilgākā laika periodā, tas tomēr nav koncepta albums. Pārsvarā šīs ir dziesmas par cerībām. Vai tās ir globālas, vai intīmas cerības? Jebkurā gadījumā cerības uz labāko.
Atceros, reiz runājām par to, ka jums gribētos veikt ierakstu veikt kopā vienā telpā, nevis katru instrumentu atsevišķi. Vai šī ideja ir realizēta albumā “LP”?
Mārcis: Kaut ko kopā mēs esam ierakstījuši
Elvijs: Dziesma “War” ir kopā ierakstīta
Ervīns: Jā, ir dažas dziesmas. Taču tā no A līdz Z šo plānu neesam realizējuši. Mēs to joprojām gribētu izdarīt, bet eksperimentālos nolūkos.
Mārcis: Tā mūzika, ko bijām šim albumam sarakstījuši, neļāva šādi ierakstīties. Gribējās kaut ko vairāk.
Ervīns: Šim albumam ir varena skaņa, kas četriem cilvēkiem īsti nav pa spēkam.
Mārcis: Nav runa par cilvēku daudzumu, bet par to, kādā veidā šī skaņa tiek uzbūvēta. Tā ir mākslas darba veidošana, nevis vienkārši dziesmu nospēlēšana.
Bet koncertā taču varēsiet atkārtot?
Mārcis: Protams! Bet koncerts ir cita lieta.
Elvijs: Šoreiz bija tā – pabeidzot albuma ierakstu, mēģinājumos mācījāmies albumā ierakstīto nospēlēt dzīvē. Ar pirmo albumu tā nebija, jo studijā iegādājām ar gatavu muzikālo materiālu.
Ervīns: Protams, albuma ierakstā nozīmīgs ir maģiskais Volka pirksts.
Mārcis: Mums patīk ar Volku sadarboties! Viņš zina, ko mēs gribam.
Ervīns: Viņam patīk mūsu idejas. Viņš, cilvēks no malas, to visu redz citādāk. Viņš ir ieteicis tādas lietas, kuras mēs savā mūžā nebūtu izdomājuši. Jo mēs neesam viņš.
Mārcis: Pats foršākais ir tas, ka viņš mūs satur un neļauj pārāk daudz izvērsties. Jo mēs visi mākam spēlēt, un, būtu mūsu vara, tas būtu gan ģitāras, gan basģitāras, gan bungu solo albums, kā arī vokālā grupas albums. Volks mums palīdz piezemēties. Viņš pasaka nē. No tā, ko es gribēju nospēlēt, viņš man atļāva iespēlēt vien desmitdaļu.
Cik ilgā laikā albumu ierakstījāt?
Ervīns: Mēs ļoti ātri ierakstījām.
Elvijs: Kā pagājušā gada februārī iegājām, tā arī ierakstījām.
Ervīns: Mums bija jārēķinās ar Volka laika plānu. Viņš paralēli vēl strādā Maskavā. Volks albumā bija ļoti iegrimis. Viņš katrai dziesmai bija sataisījis ap 30 versijām. Bet kaut kā tas ir izvērsties šādi, ka albuma izdošana notiek pēc gada. Un labi vien ir! Neko neesam sasteiguši.
Arvien biežāk latviešu grupām ir sadarbība ar mūzikas instrumentu ražotājiem. Pastāsi, Elvij, par savu pieredzi!
Elvijs: Tas ir stāsts par būšanu īstajā laikā īstajā vietā. Man ir Paiste šķīvji un tik tikko esmu ticis pie Bro Creation – Latvijā un tūlīt jau arī pasaulē zināmas bungas, kas skan perfekti. Šī sadarbība dod iespējas. Paiste šķīvji iedod pavisam citu skanējumu un citu spēlēšanas atdevi. Nav jāsatraucas, vai, sitot pa šķīvi, to nesaplēsīsi. Tu no šķīvja vari dabūt laukā visu maksimālo. Albuma ieraksts ir veikts uz brīnišķīgām, septiņdesmito gadu restaurētām Ludvig bungām. Šī pieredzējušā instrumenta skaņai piemīt raksturiņš. Šodien pirmo reizi spēlēju uz sava Bro Creation, ne vien es, bet arī pārējie džeki bija stāvā sajūsmā. Un tas jau ir rādītājs!
Un pastiprinātāji jums joprojām Orange?
Ervīns: Mārcim ir Orange, Jānim EBS. Vienīgi man nekā nav.
Mārcis: Tev ir pedālis!
Ervīns: Man ļoti vajadzēja pedāli, kuru tagad neizmantoju.
Kas tas par pedāli?
Ervīns: Kaut kāds efekta pedālis
Varbūt tev vajag kādu kruto mikrofonu?
Ervīns: Ko tas maina? Katram vokālistam ir savs mikrofons.
Elvijs: Kāds ir tavs mikrofons?
Ervīns: Man ļoti patīk Shure mikrofoni. Viņi ir ļoti prasti, bet neslāpē negludumus. Ja izmanto krutu mikrofonu, tu vari censties emocionāli izpausties, galu galā viss skan ļoti skaisti. Man nav mīļākā super mikrofona.
Ervīns: Šī doma bija gaisā, un tad Volks sacīja – pamēģinām! Un tad mums bija aplauziens, jo nevienam nebija tjūneris, ar ko tik zemu noskaņot instrumentus. Nācās doties uz tuvāko mūzikas veikalu, lai ar lētu ķīniešu brīnumu varētu noskaņot savus instrumentus. 432 hercu skanējums ir ļoti ērts dziedāšanai. Mani skolnieki konstanti dzied nedaudz uz leju, un sākumā nevar saprast, vai tas ir pareizi vai nepareizi. Patiesībā viņi dzied pareizi. Dabīgajā skaņojumā, kas ir nedaudz zemāks. Taču pie 432 hercu skanējumam ir jāpierod, jo tas nav tik tīrs. Uzreiz uz 432 herciem nevar pāriet, jāpierod, īpaši cilvēkiem ar absolūto dzirdi. Koncertos skanējumu jau praktizējam. Patiesībā šajos hercos ir ļoti daudz mūzikas, piemēram, “Florence and The Machine”, “Creedence Clearwater Revival” dziesmas.
Aiga Leitholde
Muzikālas piezīmes 