Idille. Jau trešo dienu pēc brokastīm galva ir pietiekami brīva no domām, lai rakstītu, bet vakarā atkal dotos uz koncertu. Trešdienas eksperiments “Canibal Corpse” izdevās kā jautri pavadīts vakars. Taču ar atklāsmi, ka tomēr neesmu metāliste, vismaz latviešu metālistu izpratnē. Laika gaitā šis muzikāli metāliskais monstrs ir izdzinis neskaitāmi daudz piesakņu, kuras apzināt spēj tikai īstens fanāts. Tā nebūšu es. Bet savu lauciņu es zinu – stoner/ drone doom metal, kas Latvijā ir diezgan nepopulārs metāla novirziens.Un tomēr šie muzikāli žanri ir iespaidojuši pāris latviešu grupas kā “Soundarcade” un “Tesa” kopprojektu “Big Band”, arī “Mona De Bo” pēdējo garadarbu.
Runājot par “Monu De Bo“, vakar 19. augustā viņi koncertēja Nabaklab . Lai gan cilvēki bija skaitliski maz, koncerta sākumā publika bija diezgan pļāpīga, taču pamazām pilnīgi pazuda mūzikā. Tā izpaužas drone burvība – ievelk sevī pamazām. Iztrūkstošos pūtējus šoreiz aizvietoja sintezatora iespējas. Interesanti, ka drone metāls tiek saukts arī par avangarda metālu, un tas, manuprāt, ir ļoti adekvāts apzīmējums. Koncerta ietvaros skaņa vairs nav tikai viena no neskaitāmajām skaņdarba sastāvdaļām. Tā pati par sevi ir individualitāte. Nemitīgie atkārtojumi rada hipnotisku noskaņu, tomēr no aizpeldēšanas citā galaktikā atmodina negaidītie efektu pielietojumi. Protams, neesmu jau nekādā meditatīvās mūzikas pasēdēšanā. Dziesmas laikā radušās emocijas tika neitralizētas aplausos. Laikmetā, kad steidzīgas domas piegružo prātu, drone minimālisms palīdz apstāties un attīrīties. Zaudēt daļu no savas nepacietības, vērojot skaņas transformācijas procesu.
Vakara galvenie viesi bija nīderlandieši “Modest Midget“. Savu koncertu viņi sāka ar toreadoru maršu no operas “Kamena”. Pārņēma sajūtas, it kā uz skatuves stāvētu akadēmiskā mūzikas žanra pārstāvji, kuri nodomājuši brīvajā laikā “atlaist”, uzspēlējot rokmūziku. Vokālista, solo ģitārista pedālim piemita spēja ģitāras skaņu pārvērst 18.gadsimta klavesīna tembrā, taču sintezatora skanējums atgādināja 20.gadsimta 70to gadu joniku, kas dominēja grupu “Urian Heep” un “The Doors” dziesmās. Nīderlandiešu dziesmām piemīt bezrūpīgums. Piemēram, dziesma “Trubles in Heaven” uzbūra bezrūpīgu hipiju ainu, ar zīmētiem baltiem mākonīšiem. Bet dziesmas muzikālā tēma no austrumnieciskas pentatoniksas pamazām aizplūst līdz valsim. Un skatītāju vidū atradās aktīvists, kas labprāt arī uzdejoja. Humora izjūta šiem vīriem ir laba!
Aiga Leitholde
Muzikālas piezīmes 