Feeds:
Ziņas
Komentāri

Posts Tagged ‘psihodēlija’

pizap.com13869234405591-1-4

Tā ir mūzika, tas nav sports! Tāpēc cipariem šoreiz nav nozīmes. 2013.gada 13.decembrim par godu 13 albumi, kurus šogad esmu jo īpaši daudz klausījusies. Kopsavilkumā – latviešu mūzikā Renesansi piedzīvo dziesmas ar skaistiem tekstiem latviešu valodā.  Pasaulē ietekmīgie mūziķi atkal pierāda, ka arī pēc 15 un vairāk gadu pastāvēšanas viņi nav novecojuši, bet apakšžanros joprojām aktuāla ir stilistisko robežu nojaukšana.

Queens of the stone age – Like Clockwork

“Queens of the stone age” albumu gaidīšanu nervozu padarīja rēbusi pasaules mūzikas presē, twitterī pieteikti slavenie viesmākslinieki, biedējoša animācija. Un beidzot, grupas līderim nosvinot 40 gadu jubileju (leģenda vēsta, ka tā varēja arī nepienākt) nedaudz vēlāk tika sagaidīts albums. “Like A Clockwork” maģija ir albuma drūmumā, tāda pavisam personīga apokalipses sajūta. Tekstuālās atsauces, frazeoloģismi, apdūmota tēlainība – tas ievelk. Un redz, tās balādes – ne velti saka, ka māksla ir spēlēt klusu. Lūdzu, “Like A Clockwork” rokmūzikas gruzons ir iepīts smalkā balādē! Otrais labākais QOTSA albums aiz “Songs for the Deaf”, bet dziesma “I Appear Missing ” ir viena no visu laiku labākajām QOTSA dziesmām.

The Black Angels – Indigo Meadow

“The Black Angels” ir psihodēliskā roka grupa no ASV, Ostinas, un “Indigo Meadow” ir grupas piektais albums. Albums Indigo Meadows ir ļoti daudzslāņains. Pirmkārt, grupa muzikāli spēj uzburt telpas vīziju – skanēt pēc rūcoša motocikla vai vēla un apdulluša svētdienas rīta, visa albuma garumā saglabājot hipnotizējošu grūvu. Otrkārt, psihodēlijas estētikai raksturīgi, “The Black Angels” tekstos ir daudz “lasi starp rindām” informācijas. Bet arī nezinot kontekstu,  albums “Indigo Meadow” atklājas pamazām, gādājot par muzikālu izklaidi visa gada garumā. Mīļākā dziesma –  “Evil Things”

Indygo – Decoy

Latvijas progresīvā roka grupa “Indygo” paņēma 2013.gadu uz saviem pleciem – tika izdots albums “Decoy”, albuma koncerttūre ar lēcienu no “Rīga 2014 vasarnīcas” jumta un trakām vasaras ballēm, un visbeidzot “Decoy” ne vien digitāli un CD formātā, bet arī vinilā! Turklāt plate maksā ļoti demokrātiski – tikai astoņi lati un vēl nedaudz santīmi. Vienā saliktā paplašinātā teikumā raksturojot “Decoy” – albuma burvība ir skaņas telpiskumā, izpildījuma smalkumos, kā arī dziesma “Minūtes un Stundas” ir mūsdienu latviešu rokmūzikas klasika. Teicami! Albuma apskats: šeit

Julia Holter – Loud City Song

Džūlija Holtere ir amerikāņu multi instrumentāliste ar akadēmisku izglītību, kas izpilda avangarda popmūziku. Avangards – tas nozīmē jaunradi, netipisku un pārsteidzošu, sintezējot daudzveidīgas muzikālās zināšanas, popmūzika –  “Loud City Song”  dziesmas ir izklaidējošas un prātā paliekošas, līdzi dungojamas. Starp citu, albumam iedvesma tika rasta 20.gadsimta 40-to gadu romānā “Gigi”, kurai būtu jākļūst par kurtizāni, galvenās albuma tēma – vilšanās sabiedrībā. Interesanti, ka Hotlere pilsētas dziesmu izspēlē ar impresionistiem raksturīgiem paņēmieniem. Bet impresionisms, kā zināms, ir saistīts ar dabas pētīšanu. Galu galā sanāk tāds urbānais naturālims, kas man, pilsētniecei, skan visnotaļ tīkami! Protams, vēl lielāks prieks, ka šī gada Skaņu meža ietvaros Džūlija Holtere bija dzirdama koncertējot Kultūras pilī Ziemeļblāzma. Visbiežāk klausītā dziesma “Horns Surrounding me”.

pizap.com13869232278852,4-13

Deafheaven – Sunbather

2012.gadā amerikāņi “Deafheaven” bija līdzi tūrē grupai “Russian Circles”. Toreiz “Deafheaven” bija tieši tādi, ka es viņus itin nemaz neatceros. Taču ar albumu “Sunbather” grupa pamatīgi paliek atmiņā – kā ierakstā, tā dzīvē (šī gada novembrī dzirdēju grupu Minhenē). Ja parasti albumos ir trīs lieliskas dziesmas, divas labas, trīs dziesmas fonam, kas atdala tās labās no lieliskajām. Bet albumā “Sunbather” ir septiņas vienlīdzīgi labas dziesmas, kas kopā veido lielisku post metāla albumu.

La Femme – Psycho Tropical Berlin

“La Femme” ir franču grupa, kas izpilda sintī popu ar pamatīgām atsaucēm uz franču sešdesmito gadu popkultūras estētiku – “Yéyé”, ko raksturo naivas meitenes seksualitāte, būtiski ietekmējot francūžu rokenrola skanējumu, bet vēlāk arī japāņu popmūziku. “La Femme” ir saklausāma ” The Beach Boys” sērfotāju roka ietekme, bet klipos un vizuālajā tēlā ir izmantoti gangsteru stila elementi, groteska. “La Femme” ir ļoti, ļoti stilīgs kolektīvs, kas lieliski attaisnot stereotipu par to, ka francūžiem gaume ir vislabākā! Favorītdziesma – “Packshot”.

Oranssi Pazuzu – Valonielu

Pēdējos gados black metāls ir pārmaiņām un muzikālai sinerģijai atvērts žanrs, un tas ir ļoti labi! Mūsdienās black metāls mītiskumu, pirmatnīgumu interpretē plašāk, pāri žanriem, pārpasaulīgi! Norvēģu “Oranssi Pazuzu” albums “Valonielu” tik tiešām  ir zinātniskā fantastika, ceļojums kosmosā, citplanētiešu nolaupītam. “Valonielu” – uz klasiskiem metāla žanra pamatiem balstīts skaņu eksperiments. Albumu ērti var sadalīt pa dziesmām, atjaunojot savu “spaceship pleilisti”, – katra no tām ir atšķirīga un savā ziņā spēcīga. Klausoties “Valonielu  no sākuma līdz beigām, atklāsies augstākā katarse – “Ympyrä On Viiva Tomussa”! P.S. Blakus “Oranssi Pazuzu” gribas novietot viņu tautiešus grupu “Kvelertak” albumu “Meir”, kas priecēja ar tādu sulīgu un grūvīgu smagumu.

The Sound Poets – Tavs stāsts

Albums “Tavs stāsts” bija tik ļoti pārliecinošs, ka to vienkārši nevarēja neklausīties – veldze ausīm, niansēta, smalka emocionalitāte un tekstuāla uzdrīkstēšanās. Latviešu valoda ir skaista, un tās stāsts uzrunā bez vecuma un bez tautības ierobežojuma! Domāju, ka “Tavs stāsts” jau tagad, negaidot laika noilgumu, ir pieskaitāms pie latviešu populārās mūzikas zelta. Albuma apskats: šeit , intervija ar Jāni Aišpuru: šeit

Laika suns – Nakts Karalis

“Laika suns” ar albumu “Nakts Karalis” ir interesants gadījums. Šķiet, klausītāji dalās divās grupās – tie, kas klausījās grupu “Mofo”, un tie, kuriem atskaites punkts būs “Laika suns”. Man kā lielai “Mofo” klausītājai “Laika suns” patīk tieši Arņa Račinska dziesmu tekstu dēļ. Račinskim ir ļoti tēlaina un skaista, emocionāli niansēta valoda, bet viņš var būt arī adekvāti ass. Dziesmas ir ietilpīgas, tās var interpretēt personīgi, valstiski, vai vienkārši baudīt labu dziesmu tekstu. Albumam “Nakts karalis” ir pārdomāta dziesmu secība, noslēdzot ar 56 sekundes garo ” +Sirds” – tā arī ir mana mīļākā pērle.

Date Palms – The Dusted Sessions

“Data Palms” ir ambientā popa duets no Oklendas, Kalifornijas. Viņu albums “The Dusted Sessions” ir saullēkta un saulrieta mūzika. Instrumentāla un atmosfēriska, ieskanoties orientālajiem motīviem, atstājot brīvu vietu personīgajai fantāzijai. Nepacietīgajiem nepatiks, “The Dusted Sessions” šķitīs viena gara dziesma, bet citādāk – zibšņu, steigas pilnajā ikdienā albums dod lielisku atelpas mirkli. Favorītskaņdarbs: “Night Riding the Skyline”. Skanējumu interesantu padara sintezatora dūkoņa duetā ar vijoles starpspēlēm.

Biruta Ozoliņa, Dj Monsta – Sauli sēju

Hipnotizējošs ieraksts, kuru neierobežo gadskārtu godi, kavēšanās nostaļģiskā pagātnes apcerēšanā un citi priekšstati. Albums “Sauli sēju”, skanot mūsdienu cilvēkam saprotamā valodā, aizved pie pirmavota, ļauj apzināties piederību. Bet cilvēkiem, kuriem ne silts, ne auksts par tautas mantojumu, “Sauli sēju” būs patīkams askētisks “chill” noskaņas ieraksts .

Clutch – Earth Rocker

Arī amerikāņi “Clutch” ilgus gadus nebija izdevuši jaunu albumu, tāpēc “Earth Rocker” tika ļoti gaidīts. Principā “Earth Rocker” ir vecais labais smagais roks, ja gribam būt pavisam precīzi – “southern rock”. Nekas pārāk novatorisks, taču “Clutch” izpildījumā albums “Earth rocker” ir pamatīgs enerģijas lādiņš. Ja esi pie auto stūres – uzreiz pieskaiti sev trīs soda punktus. Ja esi sporta zālē, droši uzliec pāris kilogramus vairāk. Ar “Earth rocker” himnām uz lūpām tiks lauzti rekordi! Favorītdziesma – “The Wolf Man Kindly Requests…”

Daft Punk – Random Access Memories

Franču elektroduets “Daft Punk” ir vieni no tiem augstās klases mūziķiem, kas spēj izklaidēt masu publiku, bet tajā pašā laikā saglabāt stilu un eleganci, lai patiktu arī prasīgākiem klausītājiem. Albums “Random Access Memories” ir kārtējais francūžu meistarstiķis. Punkts.

Advertisements

Read Full Post »

3859606139-1Savu trešo albumu ‘’Moving the Great Hardon’’ grupa ‘’Soundarcade’’ izdeva 2012.gada 9.februārī. Atceros, ka pirmos skaņdarbus no topošā albuma grupa atskaņoja jau 2011.gada vasarā festivālā ‘’Laba Daba’’. Jau toreiz bija skaidrs, ka jauno materiālu droši var saukt par daudzdaļīgu skaņdarbu, kas uzstājīgi ielaužas tavos zemapziņas dziļumos. Un tu padodies mūzikas spēkam, galu galā atmetot ar roku koncertu, tā arī albumu apskatiem. Vai to vispār var izstāstīt? Vai vajag izstāstīt? 2012.gada nogalē vajag, jo ‘’Soundarcade’’ mūziķu kolektīvs šogad ir bijis visstrādīgākais – mainītos sastāvos un nosaukumos kopā ir izdoti trīs albumi, ir bijusi Eiropas tūre.

Sāksim ar to, ka ‘’Moving the great Hardon’’ ir konceptuāls albums, tas nozīmē – dziesmas vieno stāsts, kas pakļaujas interpretācijām, ņemot vērā katra klausītāja vajadzības. Klausies tekstu vai neklausies, Ābola ritmiskais, brīžiem pat bezkaislīgais stāstnieka vokāls būs tas stingrais muzikālais pavediens – laivinieks Hārons, kas klausītāju izvedīs cauri albuma muzikālajām peripetijām. Tomēr Ābols iemieso arī protagonistu, kuru pirmajā dziesmā ‘’Trail by Trail’’ plosa mokošas vēlēšanās, tikmēr tiek mainīts skaņdarba temps un taktsmērs, kāpinot dramatiskumu. ‘’Mythago Fern’’ intensīvs ritma un ģitāras rifu sakausējums pamīšus ar melodiskām starpspēlēm rada hipnotisku sajūtu. Vokāls ir pretstatā – mierīgs, lēns un bezkaislīgs līdz sasniedz piedziedājumu, kur tam pievienojas vēl viena nikna balss. Pēc vairākiem atkārtojumiem, seko dejiska, melodiska un klusa starpspēle – tā varētu izklausīties kāda Viduslaiku deja. Bet tad atkal skaņu vaļņi – izbēgšana vai ieslodzījums?

Trešā dziesma ‘’Seasleep’ nes izlaušanos. Grupas vārdiem runājot: „Tiecoties pēc atbildēm, viņš uzrunā no htoniskajām dzīlēm iznākušu nāru un, klausoties nāras stāstos, negribot nonāk tās varā.’’ Nebūtu pēkšņā kāpinājuma, ar šo meditatīvo šūpuļdziesmu varētu bērnus midzināt. Taču stāstam ir jāturpinās! ‘’Seasleep’’ ir visvairāk progresīvā roka stilistikas. ‘’Keymaster’ solītās spēles ar dinamikas kāpinājumu pāraug drūmā, lēnā psihodēlijā, gribētos sacīt – stoner metālā. Disonējošas un smagnējas akordu kombinācijas mijās ar melodiskām ģitāru partijām, tempa maiņu un instrumentālo daudzbalsīgumu. Ābola melodiskais dziedājums pāraug rēcienos un atkal atgriežas pie melodijas. Nākamā daļa aiznes prom no galvenās tēmas, ļauj atslābt pirms noslēguma. Neskaitāmie atkārtojumi, kuros tiek mazināta dinamika, loģiski tuvina izskaņai. ‘’Keymaster’’ ir grandiozs garums – 14:14 minūtes! Piektā kompozīcija ‘’Delusions of Grandeur’’ ir instrumentāla. Šeit notiek spēles ar sintezatora skaņas ilgumu, ļaujot tai pilnvērtīgi izskanēt, kamēr ērģeliskajam sintezatoram pievienojas tremolo ģitāras. Ar ģitāras efektu palīdzību skaņdarba noskaņa te tiek celta uz augšu, te deformēta, kamēr sintezators saglabā nemainīgi apgarotu skaņu, līdz iestājas klusums.

 ‘’Soundarcade’’ man ir koncertgrupa – fascinē iespēja uz 40 -60 minūtēm pazust laikā un telpā faktiski neizkustoties no vietas. Bet audio versijā ‘’Moving the great Hardon’’ vislabāk skan 4 vai 5 sestdienas rītā, kad pēc piektdienas tusiņa ir tāds slinkums aiziet gulēt, lai gan reāli sanāk atrasties pusaizmigušā stāvoklī sēžot pie atskaņotāja. Tad ir īstais laiks un vieta ‘’Soundarcade’’ diskogrāfijas klausīšanai. Vai tie ir hipnotiskie atkārtojumi, kas nedaudz atgādina muzikālus buramvārdus, bet ‘’Soundarcade’’ mūzikā esmu saklausījusi artavu latviešu tautas mistifikācijas mantojumam, kas kombinācijā ar stoner –psihodēlijas estētiku, rada ‘’Soundarcade’’ unikalitāti. Bet varbūt, kāds patiesībā ir sirreālas mākslas (tēlotājmākslas, kino, dzejas vai mūzikas) mērķis – ‘’Soundarcade’’ mūzikā katrs atrod savas atbildes. Manējā, šķiet, ir latvju mistifikācija.

Read Full Post »

Šī gada vasarā  ASV psihodēliskā roka grupa „ Wooden Shjips” izdeva albumu „West”. Sekojot labākajām žanra tradīcijām, albums tika ierakstīts un miksēts Sanfrancisko.

Albuma vadmotīvs ir mīti un ideāli, ko iemieso Amerikas rietumi, kuru attēlošana (lasīt–izspēlēšana) austrumkrastā augušajiem mūziķiem bija liels izaicinājums. Albums „West” klausītājiem sola ceļojumu.

Grupas ritma sekcija nemainīgi apdullina ar vienmērīgiem monotoniem atkārtojumiem, tavā prātā radot metaforu par kustībā esošu transporta līdzekli. Tu esi tā pasažieris un brauc jau vairākas stundas. Puspievērtām acīm tu ļauj ainavai saplūst – viss ir viens vesels! Nereti ieskanas pāŗlaicīgi ģitāras solo, dažkārt to kropļo efekta pedāļi. Solista balss nedominē, tā pilda savu stāstnieka uzdevumu, esot tavs neuzbāzīgais ceļabiedrs. Šī mūzika piestāvētu Džima Džārmuša filmas skaņu celiņam! „Wooden Shjips” mūzikai piemīt minimālisms, kas rosina pašu klausītāju iesaistīties tā izdekorēšanā, izstāstīt savu stāstu, nosapņotu vaļējām acīm.

Resursi: http://www.woodenshjips.com/

Read Full Post »

Ja grāmatnīcā būtu plaukts tikai pieaugušajiem paredzēto piedāvājumu, tad blakus Taschen provokatīvajiem komiksiem noteikti būtu atrodams arī Hantera S. Tompsona romāns „ Bailes un riebums Lasvegasā”.  Darbs ir psihodēliskās literatūras klasika, un autora valoda lapas ir piesūcinājusi ar visneiedomājamāko narkotisko reibumu. Bet vispirms sāksim no paša sākuma.

Hanters S. Tompsons ir leģendārs amerikāņu rakstnieks, žurnālists, narkomāns un dzērājs (svarīgi viņa daiļradi ietekmējošie aspekti).  Daudzus gadus viņa darbus ir publicējuši žurnāli „ Playboy” un „ Rolling Stones” . Viņa romānu raitā darbība, ekscentriskums ir ekranizēti kino ar slaveno Džoniju Depu galvenajā lomā. Latviešu valodā ir lasāmi romāni „ Ruma Dienasgrāmata” un „ Bailes un riebums Lasvegasā”. Abos darbos ir gana daudz necenzētas leksikas, kas sulīgāk garšotu angļu valodā. Abi darbi ir autobiogrāfiski. Pirmo personu kā vēstītāju misters Tompsons ir saglabājis arī savos rakstos, tādejādi iegūstot apzīmējumu „ spalvas un tintes ekspresionists”.

„Bailes un riebums Lasvegasā” 382 lapas var izlasīt vienā elpas vilcienā, tas ļauj aizdomāties, ka 20.gadsimta vidus amerikāņu literatūra ir pamatīgākais kino scenārija variants. Protams, romānu var uztvert kā divu deģenerātu piedzīvojumu ASV dienvidos, konkrēti, Lasvegasā. Lasītājam ir ļauts izbaudīt, kā narkotiskais kaifs pārvēršas neciešamās lomkās. Tomēr tā būs virspusēja lasīšana. Patiesais romāna sāls ir divu realitāšu – vēlamās un esošās sadursme. Proti, abi narkomāni – žurnālists un viņa ceļabiedrs – advokāts nokļūst policijas narkotiku apkarošanas konferencē. Viņi tajā piedalās un secina, ka policistiem nav ne mazākā nojausma par reālo stāvokli. Patiesība krietni pārsniedz viņu pašapmierinātās iztēles robežas. Grāmatā autors  smīn par sabiedrības piedāvāto iluzoro kārtību un liekulīgajiem likumiem (tajā skaitā ir Amerikāņu sapnis), kuru nepilnības un neesamība ir saskatāmas pat  narkomānam.

Vai jūs esat ievērojuši, ka bieži labas filmas var atlasīt pēc to skaņu celiņiem? Turpretim man patīk skaņu celiņus piemeklēt grāmatām. Domāju, ka ir obligātais  literatūras minimums klausītājam, un šo sarakstu neveido mūziķu biogrāfijas. No „Bailes un riebums Lasvegasā”  ir iespējams gūt sajūtu par noskaņu septiņdesmito gadu Amerikā. Hipiju ēra ir beigusies. Notiek smaga, netīkama atmošanās, tomēr „ Jefferson’s Airplane” dziesma „ White Rabbit” joprojām skan nebeidzamos atkārtojumos. Kam tas ir vajadzīgs? Ja ieklausīsieties, arvien vairāk mūsdienu īpaši Zviedrijā un ASV dienvidos bāzējošos  rokgrupu, savai mūzikai iedvesmu rod 70-to gadu psihodēlijā, aizraujoties ar intensīviem, hipnotizējošiem atkārtojumiem, kas izpildītas uz aizvēsturiskām jonikām un tā tālāk. Izprast šo savdabīgo estētismu, manuprāt, palīdzēs arī  romāns „ Bailes un riebums Lasvegasā”. Galu galā sanāk, ka tā laika apdullusī realitāte mūsdienās ir kļuvusi par epitetu, ātri dziestošas brīvības sajūtas apzīmēšanai.

Slinkajiem:

 

Read Full Post »

Vai fakts, ka šajā nedēļā aizmiegu ar Iggy Pop krekliņu mugurā, kādā veidā ietekmē manus sapņus? O, jā, vai ziniet! Tie ir pietiekami muzikāli jau trīs aizvadītās naktis. Visspilgtākais uzplaiksnījums bija vakar, agrajā trešdienas rītā, kad tautā labi zināms multimākslinieks, ar ģitārista dotībām, mani aicināja piedalīties savā instalācijā. Viņš visu telpu – ne vien grīdu, bet arī sienas bija nolīmējis ar ģitāras pedāļiem – sarkaniem un dzelteniem, un mani aicināja tos izmēģināt. Process pārtrūka… Savādi pravietisks ievads manam trešdienas vakaram, kurā ar skaņu mākslu tradicionālā izpratnē “Nabaklab” ar koncertu priecēja pašmāju “Parara” un krievu grupa “The Grand Astoria”. Šīs grupas pārvalda ģitāras pedāļu spēku!

Valmieras grupa “Parara“, zem kuras nosaukuma afišā ir lasāms stilistiskais apzīmējums math rock, zīmēja muzikāli nevienlīdzīgas ainavas, akcentējot nemierīgo kontrastu starp harmoniju un disharmoniju. Lika aizdomāties, ka šī mūzika attēlo mūsu laikmeta cilvēka nervozitāti un svaidīšanos stap iespējām, ieguvumiem, zaudējumiem. Tieši šie kritumi un kāpumi rada dzīves “sāli”  – “Parara” to transfomē asos, neregulāros skaņu daudzstūros. Solītais viesis Edgars Rubenis šovakar tomēr iztrūka, bet viņa vietā stājās grupas “Gaserata” ģitārists.

Reizi pa reizei Latvijā ieklīst kāda amerikāņu stoner grupa vai šīs skatuves “ārštata” pārstāvji no citas zemes, šajā gadījumā no Krievijas. Es zinu, ko klausās Pēterburgas grupas  “The Grand Astoria”  mūziķi! Distancējos no vēlmes salīdzināt, un ļāvu savai domai aizpeldēt. Tā transfomējās sviedru lāsītē, kas no deniņiem lēnām ritēja lejup par manu ķermeni. Karstums un tuksnesis! Jā, “The Grand Astoria” varētu piedalīties “Desert sessions” – koncertos, kuru aizsākums ir meklējams 90-to gadu sākumā ASV Nevadas tuksnesī. lai būtu korekti, jāpiemetina, ka “The Grand Astoria” nevar nosaukt tikai par stoner , viņu mūzikā ir ārkārtīgi daudz improvizāciju (stoner visdrīzāk apdullinās ar monotoniem lejup skaņotiem basiem), kuras divu ģitāru dialogā skan jo īpaši krāšņi un labi “sit” pa smadzeņu krokām. Patika mūziķu skatuves ietērps – krāsaini un asprātīgi (piemēram, bundzinieks bija tērpies rozā un uz viņa krekla bija mikimausis. Sasmējos.) Publikas “The Grand Astoria”bija ļoti maz, tomēr es ceru, ka grupa LV atgriezīsies. Visprātīgāk to būtu darīt kāda festivāla ietvaros.

Read Full Post »

Šī mūzika noteikti liks atdzīvoties voodoo lellēm! Radīta Āfrikā, tās zemēs, kur pilsoņu kari, sociālā nevienlīdzība, un dabas untumi prasa vislielāko izturību. Taču āfrikāņu mūzika, manuprāt, ir neapstīrdama rietumu populārās mūzikas vecmāmiņa.

Konono N°1 -grupa no Kongo Demokrātiskās Republikas, kas, kombinējot tautas instrumentus, elektroniku, perkusijas rada hipnotizējošu etno transa mūziku. Grupa pastāv jau 40 gadus. Tās darbību ir novērtējis džeza meistars Herbijs Henkoks, avangardu zinoša māksliniece – Bjorka. Šķiet, viszināmākais ierakstītais veikums ir debijas albums „Congotronics”, kas šogad ir izdots atkārtoti.  Āfrikāņu mūzikas instrumenti esot apveltīti ar dvēseli – atceros, ka to mums lekcijā stāstīja pasniedzējs Valdis Bernhofs. Vietējie esot gudri, viņi ziņkārīgajiem ārzemniekiem pārdod instrumentus, taču, aizvesti uz svešo zemi, tiem skaņa ir pilnībā zudusi. Konono N°1 ir vietējie, viņu instrumentus laika joslu šķērsošanas problēmas neskar.

Arī Kassai Allstars ir no Kongo Demokrātiskās Republikas. Grupa sastāv no 25 cilvēkiem, katrs no viņiem ir savas tautības pārstāvis. Šī mūzika uz mani iedarbojas ļoti psihodēliski un magnētiski. Teorētiski skanējums ir ļoti mierīgs un harmonisks, taču Kassai Allstars effekts ir līdzīgs enerģijas dzērienam. Saklausies – aizmigt nevarēsi!

Nigērietis Fela Kuti ir leģendāra personība! Daudz darījis nevien muzikāli, bet arī politiski. Taču šoreiz variāk par radošo pusi. Fela Kuti mūzika ir dabiskais acid, psihodēlisks etno džezs, kuru papildina Kuti plastiskās kustības dejā. 2008. gadā meistaram par godu Brodevejā tiek uzvesta izrādē “Fela!” Mūziķis producē skaņas, kuru spēks līdzinās tīkamiem buramvārdiem.

Nē, Āfrika nav tikai indīgi kukaiņi, mežonīga daba un dzeramā ūdens trūkums. Āfrikā top mūzika no komercijas neapgānīta ritma pirmavota – kuru elementus var dzirdēt ļoti daudzu urbanizēto mākslinieku veikumos. Ieklausieties!

Read Full Post »

1971.gadā vācu krautroka grupa “Can” izdod savu otro studijas albumu “Tango Mango”, kas savu novatoriskumu nav zaudējis arī pēc gandrīz jau 40 gadiem.  Nezinot izpildītāju, neradīsies nekādas  šaubas, ka tā ir 21.gadsimtā radīta eksperimentālā mūzika.  “Tango Mango” vokālists ir slavenais Damo Suzuki, kas šogad viesojās Rīgā, kur no vietējiem mūziķiem sakomplektēja savu Latvijas grupu.  Viņš nomainīja sākotnējo “Can” vokālistu Malkomu Moniju, kas tolaik pārcieta nervu sabrukumu. “Tango Mango” tiek ierakstīs Norverihas pilī gan džemojot, gan rezultātu apvienojot ar senāk ierakstītu materiālu. Iedvesmu mūziķi ir smēlušies gan džezā, gan elektronikas avangardā, kas sintēzē ar septiņdesmitajos aktuālo psihodēlisko noskaņu albuma skaņdarbiem rada plašu sajūtu gammu. Idejiski mūziķus inspirēja okultists Alisters Krovlijs. Lai gan reizēm albumā ieskanās sadrumstalotā un neartikulētās skaņas, to nepieciešamība ir tik labi attaisnota, jo ne reizi albums  nerada nervozitātes vai niknuma sajūtu. Drīzāk brīnīšanos par tālāk gaidāmo.  Starp citu, albumā ir septiņas dziesmas – īsākā no tām 4 minūtes gara, bet garākā – 20 minūtes. Tā kā – jūsu ceļojums būs pietiekami garšs.

Pirmā “Mango Tango” dziesma – “Paperhause”, iespējams visvairāk 60-to noskaņā

un jau mūsdienīgākā  “Mushroom”

Read Full Post »

Older Posts »

%d bloggers like this: