The Atomic Bitchwax @ Feierwerk

Vakar 7.jūnijā Minhenes klubā Feierwerk koncertēja amerikāņu stoner grupa ‘The Atomic Bitchwax‘. Trio pastāv jau no 1992.gada, kaut gan wikipedija grupai ir pierakstījusi dažādu stilistiku, pat doom metālu, 2012.gadā ‘The Atomic Bitchwax’ ir patiess, sulīgs jam roks.

Pazīstamākais grupas dalībnieks ir darbaholiskais bundzinieks Bobs Pantella, kurš spēlē ‘Monster Magnet’ , ‘RiotGod’, ‘Cycle of Pain’ un iespējams vēl vārdu neieguvušos kolektīvos. Bez viņa grupā ir arī basa ģitārists Kriss Kosniks, kas basam liek skanēt kā lejup noskaņotai seštīgu soloģitārai un ģitārists Fins Rains, kas spītīgi tura visu ģitāristu godu augstu paceltu. ‘The Atomic Bitchwax’ mūzika ir vairāk instrumentāla nevis līdzi dziedama, lai gan basists un ģitārists šad un tad spēcīgi iedziedas. Uz lipīgas, grūvīgas muzikālās tēmas pamata, kas atkal un atkal tiek atkārtota, tiek uzaudzēti krāšņi solo – te ģitāras, te basa, te bungu. Tie sabango auditorijas matu jūru, bet pašas dziesmas, ar nebeidzamot attīstību, izstiepjas garas, jo garas. ‘The Atomic Bitxhwax’ raksturo stoner roka pamata iezīmi – mūzikas radīšana notiek improvizācijā, kā arī atgādina – stoner vecmāmiņa ir 20.gadsimta 60-to gadu psihodēlija. ‘The Atomic Bitchwax’ 2012. gada skanējumam tā īsti nepiemīt apdullinošs efekts. Ja tomēr, tad par to ir atbildīgs pats klausītājs, kas ir aizrāvies ar intensīvu headbang. Grupas mūzika ir ieteicama, ja vēlies pamazām iepazīties ar stilu vārdā stoner rock, kā arī dejot, dejot, dejot un vēlreiz dejot. Koncerta laikā mani nepameta sajūta, eh, cik forši būtu tagad virs klajas debess. Blakus ugunskuram ar sprēgājošām liesmiņām. Bet bija labi tā, kā tas bija. Vēlāk nācās secināt – laukā, sasodīts, līst lietus.

Bildē – Basģitārists Kriss Kosniks (Chriss Kosnik)

Read Full Post »

Corrosion of Conformity/ Black Cobra/ Zoroaster Minhenē

Vakar, 14.aprīlī Minhenes klubā Feierwerk koncertēja grupas ”Corrosion of Conformity”, „Black Cobra” un „Zoroaster” – katra pārstāvot savu ASV heavy metal apakšstila virzienu. Pietiekami specifisku, lai pulcētu patiesos interesentus – pārsteidzoši, bet koncerta apmeklējums bija vien pāris desmiti, iespējams 50 cilvēki.

Trio „Zoroaster” spēlē psihodēlisku doom metālu. Tas ir it kā blūzmeņa ego, kas iesprostots heavy metal formā, no tās cenšas izlauzties ar viszvērīgāko ķērcienu. Interesantas spēles ar pretstatiem – monotonismu un melodiju, balss radītu disonanci un melodiju, tempu. Ļoti pārliecinoša bundzinieka spēle, kas savu uzdevumu izpilda ar precizitāti un ārkārtīgu ķermeņa plastiskumu, radot ap sevi kaut ko ļoti magnētisku, kas visa koncerta garumā neļauj man no viņa novērsties.

Duets „Black Cobra” koncertēja 2010.gada festivāla Metalshow ietvaros. Koncerts bija lielisks, diemžēl to noklausījās labi, ja 20 cilvēku. Arī pēc diviem gadiem „Black Cobra” skan lieliski. Tagad grupas diskogrāfijai klāt ir nācis albums „Invernal”. Bez gara ievada mūziķi radīja cilpu, kurā saķēra klātesošo uzmanību – vienmērīgums un nepārtraukta attīstība. Suģestija, it kā mūzika dzimstu tieši uz šīs skatuves. Un tomēr, labi ir saklausāmas robežas starp dažādajiem albumiem. Nezaudējot heavy metal raksturīgās robežas, „Black Cobra” tomēr atrod telpu tālākai attīstībai. Viņi kļuva par mana vakara favorītiem. „Black Cobra”, kas, iespējams, ir viena no visintelektuālākajām metāla grupām, kādu esmu satikusi, varbūt tas arī rada papildus simpātijas.

Leģendārie „Corrosion of Conformity” savā 30.pastāvēšanas gadā uzstājās oriģinālajā sākuma sastāvā, ar šajā pavasarī izdotā jaunākā albuma programmu. Latvijā grupa vislabāk ir zināma ar 2000.gadā izdoto „American Volume Dealer”, kura laikā grupas sastāvā bija ģitārists Pepers Kīnans. Arī 2012.gada „Corrosion of Conformity” skan labi, tomēr nepamet sajūta, ka varētu būt labāk. Grupas skanējums ieguvis pankrokam raksturīgo raupjumu (dziesma “Leeches), bet melodija arī nav aizmirsta (instrumentālais “El Lamento De La Cabras).

Pirmajā dziesmā basģitārista Maika Dīna instruments sāk niķoties. Tas tiek triekts pret zemi. Publikā atskan neapmierināti komentāri. Neliela pauze un viss atkal ir kārtībā, un mūziķis atvainojas publikai. Klausītāji šovakar iesilst lēni, lai gan grupas izpildījums ir intensīvs. Grūvīgi ģitāras rifi, tempu maiņas – tomēr publika ir it kā apmulsusi. Līdz pēkšņi – slam pit un crowd surfing – sprādziens ir sagaidīts. Arī Maika Dīna balsij šovakar ir savas robežas. Minhenē notiek grupas tūres pēdējais koncerts, un šis fakts ir dzirdams. Tas, protams, nav labi. „Corrosion of Conformity” dziesmu „Albatross” nenospēlēja, kas publikā izsauca skaļu BŪUUUU. Neviennozīmīgs koncerts, dalītas emocijas.

Pavasaris Eiropas viducī ir stoner – psihodēlisks – sludge – heavy metal pārņemts. Kamēr Nīderlandē notiek Roadburn Festivāls, kas tika izpārdots 10 minūtēs, Berlīnē notiek Desert Festivāls, ar hedlaineriem Orange Goblin vai St.Vitus frontmenis, prieks arī par Minheni. Tā ir kā starp pilsēta ceļā no punkta A uz B. Kaut arī klausītāju pulks nav liels, vakars ir izdevies. Jo šīs vibrācijas ir gaisā, tāpat kā priežu ziedu putekšņi!

!!! 28.maijā Minhenē koncertēs SLEEP!!!

Read Full Post »

59:1

Diemžēl man ierodoties jau tika nesta prom basbočka. Koncertu es biju nokavējusi. Plāns jau bija labs – dzirdēt Minhenes Motorhead, kuriem logo ir gandrīz 1:1 ar leģendāro pasaules skaļāko rokgrupu. Vai minhenieši bija cover band vai tomēr spēlēja savu mūziku, to man diemžēl neizdevās uzzināt.Vēroju mazo rindu pie ieejas klubā, es nebiju vienīgā, kas bija aizkavējusies.Cilvēki turpināja ierasties. Ļoti ekscentriska sabiedrība – panki, rokenrollas. Pārkāpjot slieksnim nedaudz biju vīlusies, 59:1 zāle nebija liela, tāda vidēja pamatskolas aktu zāle, sānos novietotiem bāriem, milzīgu Red Hot Chilli Pepers kailfoto no tiem tālajiem 80desmitiem,  tualetes, nolīmētas ar grupu uzlīmēm un apzīmētām ar grafiti (standarts). Interjers – nekas īpašs. Skatuve liela. Kustība pūlī ir iespējama vien tad, ja piemērojies tā pulsācijai. Vakar tas nenācās viegli, jo cilvēki dejoja rokenrolu pāros. Un iedomājieties filmu “Cry Baby” – tieši tas vakar notika 59:1. Džeki, zilās džīnās, baltā kreklā, ādenē, mazu-asu grebenīti, košiem tetovējumiem. Beibes – augsti paceltiem matiem, kaķenes acīm. Pāros dejo rokenrolu un to dara tik labi, ka netraucē pārējiem. Tikai tiem, kuri grib tikt no punkta A uz B. Vācijā panku subkultūra ļoti draudzējas ar rokenrolu. Šiem stiliem saplūstot, rodas muzikāli interesanti mutanti – piemēram, pankroks, kur basa vietā tiek izmantots alts. Un ir jau tā, ka arī Lemijs spēlē rokenrolu, ja ne visu laiku Motorhead, tad The Head Cat gan!

http://www.59to1.net

Read Full Post »

Second hand mūzikas veikals

Nešaubīgi, ka līdzīgi kā no apģērba ir iespējams izaugt no mūzikas ierakstiem. Mūzikas izvēle – tas ir gaumes jautājums, ar kuru, izvēloties dāvanu, ātri var nošaut greizi. Vēl, protams, pastāv pārvākšanās, kuras sastāvdaļa ir vēlme atbrīvoties no sen neklausītām lietām, un tā tālāk.

Kas vienam nevērtīgs, tas otram atradums. Un ir īpaši praktiski, ja šie atradumi ir meklējami konkrētā vietā – Second Hand Mūzikas veikalā, Turkenstrasse 21. – Minhenes centrā, divu minūšu gājienā no pilsētas modernās mākslas muzeja. Veikala divās telpās ir izvietotajos stendos ir atrodami neskaitāmi daudz CD, vinila plates, klausāmās un lasāmās grāmatas. To cenas ir dažādas, sākot no 1 līdz 10 eiro. Mūzikas ierakstu nolietojums arī ir jāizvērtē savām acīm. Stilistiskais piedāvājums ir plašs. Tiesa, lielāko daļu sastāda klasiskā mūzika, un ļoti maz  būs 21.gadsimtā izdotā vinila.

Un tomēr, pārskatot veikala piedāvājumu, nemanot paiet 1,5 stunda, ne vien man, bet arī pārējiem 30 pircējiem, kuri, ievērojot tīkamo pieklājības distanci, pāršķirsta diskus. Ziemassvētku laiks ir labs dzinulis papildināt savu kolekciju. Lai gan arī ikdienā vācieši ir labi mūzikas patērētāji. Citādāk nemaz nevar! Piemēram, tik ļoti ierastais youtube.com Vācijā ir pavisam nelietojama mūzikas klausīšanās vietne. Par saviem ieņēmumiem Vācijas mūzikas ierakstu kompānijas cīnās ar zobiem un nagiem. Un tāpēc nav nemaz jābrīnās, ka albumi regulāri iegūst zelta statusu, tas nozīmē, ir pārdoti 150.000 eksemplāri, protams, ne vien taustāmā, bet arī digitālā veidolā. Šobrīd lielo ‘pīrāgu griež’ Rammstein.

Read Full Post »

Bārs ” Sehnsucht”

Savas dzimšanas dienas afterparty nosvinēju vakar, 2011.gada 14.novembrī, bārā „ Sehnsucht”. Tas atrodas 2 min braucienā vai 20 min gājienā no pilsētas centra ziemeļu virzienā – Amalienstr. 26. – kulturālo izklaides vietu rajonā.

Par bāra esamību uzzināju nejauši pāršķirstot Minhenes stilīgāko MUST SEE vietu katalogu. Bildes un anotācijas bija tik izdevušās, ka mana sirds aiz priekiem iedziedājās. Būs man Minhenē savs motoriskais bārs! „Sehnsucht” interjeru veido Pin-up meiteņu fotogrāfijas, pie sienas piestiprināts Harely Davidson, košos dzīvnieku rakstos apvilkti sēdekļi un motorā ievietota izlejamā alus sistēma. Bet virs bārmeņa galvas karājas neskaitāmi daudz krūšturu. Tu nevari kādu no tiem izvēlēties. Tev būs šeit jāatstāj savējais! – teica bārmeņa čoms, vērodams manu ziņkārīgo skatienu.

 Pirmdienas vakarā „Sehnsucht” gaisma bija vairāk kā intīma, tāpēc izvēlējāmies gaišāko vietu – sēdēt pie bāra letes. Tās vakara saimnieks Svens – perfektu pakava bārdu, pārdomāti tetovēts, iespējams ir vislabāk saglabājies 40 gadnieks, lika aizdomāties, ka rokenrolā tomēr ir zināma jauneklīguma formula. Bārmenis man aizskaidroja situāciju Minhenē. Izrādās, ka bāri dzīvos koncertus var rīkot tikai vienu reizi mēnesī laika posmā no 19 līdz 21. Pretējā gadījumā tavai iestādei ir jāiegūst statuss koncertu rīkošanas vieta. „Sehnsucht” ir bārs, virs kura dzīvo ļoti jutīgi cilvēki, kuri labprāt mēdz piezvanīt policijai. Tāpēc nedēļas nogalē bārā spēlē DJ, ļaujot skanēt rokmūzikai, blūzam un rokabilijam. Bavārijā likumi attiecībā uz trokšņošanu un izklaidēm vispār esot stingrāki nekā citās Vācijas zemēs. Lai gan ar atvērtu alus pudeli uz ielas tu drīksti atrasties, kā nekā Bavārija taču ir alus zeme!

Lai gan bāra interjers ir roķīgs, tādejādi ļaujot domāt, ka bārs ir paredzēts konkrētas subkultūras pārstāvjiem, tā nebūt nav taisnība. Nedēļas nogalēs bāru apmeklē raiba publika, arī iestīvinātās apkaklītes. Tieši apmeklētāju daudzveidība, iegūta caur darba pieredzi ēdināšanas sfērā, ļauj bāram ļauj izdzīvot. „Sehnsucht” ir atvērts jau otro gadu un par apmeklētāju trūkumu nesūdzas – sestdienās bārā ir ļoti šauri. Dzērienu cenas līdz 10 eiro, piemēram, gaišais izlejamais alus maksā 3,50.

Galu galā izrādījās, ka aiz letes stāvošais bārmenis un viņa čomi ir „ Queens of the Stone Age” fans  , arī „ Foo Fighters” tiem ir tīkami, liekot manai sajūsmai sasniegt virsotni. Savējie. Patiesībā bāra izvēlē viena no galvenajām lomām ir bārmeņa personība, vai ne? Prieks tika apslacīts ar čehu vīra, kas Minhenē bija darījumu vizītē un neatlaidīgi mēģināja pierunāt mūs ar Maiju runāt krieviski, uzsaukto Jagermeister. Jā, es šeit vēl atgriezīšos dienā, kad nebūs jāpaspēj uz pēdējo Sbāni…sestdienā.

Info: http://www.bar-sehnsucht.de/

Read Full Post »

Minhenes Rokmūzikas muzejs

Minhenes Rokmūzikas muzejs. Skan lepni, vai ne? Tas atrodas Minhenes Ziemeļaustrumos Olimpiskā parka televīzijas tornī. Ieeja maksā 4,50 eiro.  Tā kā varētu apskatīt. Jā, doma nav peļama, bet patiesībā jūs sagaidīs labi iekārtota populārās mūzikas atribūtu ekspozīcija. Tā būs papildus bonuss skaistajam skatam uz pilsētu.  Ekspozīcijā iekļautas rokmūzikas dižgaru parakstītas lietiņas, Eltona Džona klavieres, Madonnas kamoflāža, dažas ģitāras un tādā garā. Jā, nedaudz atgādinot rokeru bāra noformējumu. Tāpēc labāk rokmūzikas muzeju ir apmeklēt vakaros, kad tur notiek koncerti vai lektoriji. Būs izglītojošs prieks ekskluzīvā vietā, jo vienkāršā dienā visu laiku gribēsies paraustīt durvju rokturus, pārbaudot, vai tikai kaut kur nav paslēpts vēl kas labāks. Piemēram, Hendriksa mūmija. Jā, kāpēc gan ne?

This slideshow requires JavaScript.

Read Full Post »

Minhenes skaņu celiņš

Vakar, 5.novembrī Minhenē norisinājās jau trešais vietējo mūziķu un grupu festivāls Sounds of Munich now III, kurā uzstājās 19 dažādu stilu pārstāvoši izpildītāji. Pasākums norisinājās Feierwerk – lielā kultūras kompleksā, kur bez mūzikas kluba un bāra, ir arī skeitparks, mākslas galerija, var paēst un arī izglītoties.

Lai gan zāles apmēri nebija lieli, tur bija izvietotas divas skatuves, tādejādi nodrošinot nepārtrauktu mūziku un precīzu iekļaušanos laikā. Klausītājiem vajadzēja pagriezties pa 180 grādiem uz vienu vai otru pusi. Grupām bija dota iespēja atklāties trīs dziesmās, un pirmie publiku iesildīja ska kolektīvs „ Benuts”. Viņi dziedāja gan vāciski, gan franciski un arī krieviski un deva pozitīvu grūdienu un paliekošu pirmo iespaidu. Tomēr Minhene vairāk ir indie/alternative mūzikas pilsēta, vai labprāt spēlējas ar maigiem, bet intensīviem elektronikas ritmiem. Liekas, ka obligāts nosacījums, grupā ir jādzied visiem – ļoti daudzos kolektīvos varēja dzirdēt divas un pat trīs spēcīgas balsis. Grupu sastāvus veidoja neierastas kombinācijas– basaģitāra + taustiņinstrumenti, 2 taustiņinstrumentālisti + bundzinieks, normāls rokgrupas sastāvs + elektroniskais ritms. Lai gan vācieši ir pietiekami liela nācija, lai varētu atļauties dziedāt dzimtajā valodā, šo opciju izmantoja tikai daži. Un ironiski tieši vāciski dziedošās grupas, kā, piemēram, „ Fertig Los!” ir ieguvusi lielākos panākumus – tiem ir nopietns līgums ar Sonny, iespējams labākais Vācijas menedžeris un jau nospēlēt koncerts Rock Im Park.

Kamēr zāli arvien vairāk piepildīja klausītāji, izelpojot visu skābekli, pavisam omulīga atmosfēra bija kluba ārpusē. Sildītāji neļāva nosalt, alus remdēja slāpes. Domājams, ietaupot uz bezmaksas ieeju, alus vakar tika labi daudz patērēts. Minhenes klubos, uzstājoties grupām, ieejas biļete maksā kā minimums 13 eiro. Vizuāli Feierwerk apmeklētāji neatšķīrās no līdzīgas vietas apmeklētājiem Latvijā – tie paši vecie labie hipsteri, kas, izmantodami savus modernos telefonus, aktīvi pieraksta notiekošo facebook. Otrā zālē bija iespējams klausīties Radio M94,5 translāciju ar akustiskiem koncertiem un ļoti izglītojošām sarunām. Minhene labprāt atbalsta savus populāro stilu izpildītājus, tāpēc par piedāvātājām iespējām stāstīja kultūras nodaļas vadītāja. Kamēr citas Vācijas pilsētas izvēlas vienu grupu, kuru padarīt par ‘pilsētas seju’, Minheni interesē daudzveidīga attīstība. Un vēl! Izrādās, ka Minhenē ir 80 mūzikas leibli! Viņu ierakstus varēja nopirkts par demokrātiskām cenām 5- 10 eiro.

Tuvāk pusnaktij atskaņotā mūzika kļuva smagāka. Un statiskā publika labprāt mīdījās pie pankroka grupas „Entartet” un daži aktīvisti iesildīja sprandu pie metalcore izpildošajiem „Tenside”. Tomēr mans vakara favorīts bija kolektīvs vārdā ” Enik” , kurš izpildīja daudzkrāsainu muzikālo sakausējumu – elektronika, psihodēliski efekti, popmūzikas lipīgums. Ar neona uzplečiem un lielisku humora izjūtu: „ šis laika ierobežojums man liekas muļķīgs. Tāpēc man ir divi piedāvājumi, no kuriem jūs varēsiet izvēlēties. Pirmais – mēs spēlējam 8 dziesmas, katru pa 30 sekundēm, otrais – mēs spēlējam vienu 13 minūšu garu dziesmu!” Nevaru nepieminēt tik ļoti pancisko duetu „ Hummel”, kas uzstājās bišu kostīmos. Viņiem ir dziesma „ Dich” – trakāku atzīšanos mīlestībā jūs vēl nebūsiet dzirdējuši!

 Foto:  Sound of Munich Now

Read Full Post »