Grupa “Laime Pilnīga” drīz svinēs savu desmito pastāvēšanas gadadienu. Šajā laikā ir noticis ļoti daudz – ir absolvētas skolas, ir dibinātas skolas, mainījies vizuālais izskats, atrasts savs īstais producents un tehniskā komanda, lai galu galā 2015. gada 24. aprīlī klausītājiem tiktu nodots otrais albums ” The LP”.
Kad grupu pazīsti ļoti labi, tad jaunāko ierakstu gaidi ar lielāku satraukumu, cerībām un prieku. Kungi, visu cieņu, esmu sajūsmināta.
Oficiāli albumu veido desmit skaņu celiņi, intro un deviņas dziesmas, bet faktiski starp dziesmām ir paslēpti mazi prieciņi ( īpaši skaisti pāreja skan starp dziesmām “War” un “Apocaliptic intimacy”), līdz ar to ” The LP” padarot par vienu veselu 36.29 minūšu ilgu baudījumu.
Arī tekstuāli albums ir stāstošs – sākumā tiek uzdots jautājums, vai vēlies izmainīt pasauli? Albuma stāsta atrisinājumā dziesma “Running in Circles” vēsta par to, ka vēsture atkārtojas. Dziesmas caurvij atslēgas vārds sirdsapziņa (arī tikai sirds un sevis apziņa), kas grupai ir bijusi aktuāla jau kopš pašiem pirmsākumiem.
Runājot par albuma stilistiku, tas ir rokmūzikas fusion ar citiem žanriem. Piemēram, dziesmai “Dead Man’s grip” piemīt prog rokam raksturīgā daudzdaļīgā uzbūve. “Conscience talks” ievads atdod cieņu klasiskajam rokam.
Albuma kulminācijā – dziesmas “Fire within” himniskums mijas ar pasaules mūzikas noslēpumainību, radītu ar perkusiju iespēlēm. “Fire within” var izbaudīt Ervīna vokāla plašo diapazonu. Bet dziesmai “War” pantiņš ir fankam raksturīgajā grūvā, bet piedziedājumā nodārd roka koris, lai pēc mirkļa atkal atgrieztos pie fanka.
Iespējams, pats svarīgākais “LP” elements, kas rada klausīšanās labsajūtu, ir ritmiskums – tik tehnisks un precīzs, radot suģestējošu grūvu ( zini to sajūtu, kad ir jākustas, ir jādejo, vai vismaz jāsit taktij līdzi kāja).
Un skaidrs, “Laime Pilnīga” muzikālo attīstību būtiski ir veicinājis fakts, ka visi grupas dalībnieki ir skolotāji. Katram skolniekam atrodot individuālo pieeju, atkal un atkal atkārtojot sev zināmas lietas, protams, arī paši skolotāji top radošāki un atklāj rokmūziku no jauna. Dots devējam atdodas, īpaši laikā, kad rokmūzika pavisam globālā mērogā sevi tikai atkārto, albums “LP” ir teicami nostrādāts veikums un jaunrade. Paldies!
Grupa “Laime Pilnīga” – joprojām Ervīns Ramiņš, Mārcis Vasiļevskis, Jānis Olekšs un Elvijs Mamedovs, 24. aprīlī Rokkafejnīcā prezentēs otro albumu “LP”. Tas ierakstīts, miksēts un māsterēts kopā ar skaņu inženieri Aleksandru Volku viņa studijā “Volk recording studios”. Šobrīd klausītājiem ir nodots pirmais singls “Black Suited Funeral People”. Albumu varēs noklausīties pēc prezentācijas, un tas attiecas arī uz mani.
Patiesībā mūsu sarunai bija trīs daļas. Esot ceļā pie pārējās grupas, par jaunumiem aprunājos ar Jāni.Satiekot pārējos un ieslēdzot ieraksta pogu, iesildījāmies ar pavisam tipiskiem jautājumiem – Kura ir albuma vecākā dziesma? Kur smēlāt iedvesmu? Kā gāja Ungārijā? Vai uz Latgales ezeriem vēl braucat?, lai, sagaidījuši Ervīnu, beidzot ķertos pie lietas.
Ar nelielām korekcijām lab(rakstības) nolūkos, tas izklausījās šādi:
Vai jaunā albuma dziesmām ir vienots koncepts?
Ervīns: Sākotnēji tas bija domāts kā vienots stāsts, taču, ņemot vērā to, ka dziesmas ir radītas ilgākā laika periodā, tas tomēr nav koncepta albums. Pārsvarā šīs ir dziesmas par cerībām. Vai tās ir globālas, vai intīmas cerības? Jebkurā gadījumā cerības uz labāko.
Atceros, reiz runājām par to, ka jums gribētos veikt ierakstu veikt kopā vienā telpā, nevis katru instrumentu atsevišķi. Vai šī ideja ir realizēta albumā “LP”?
Mārcis: Kaut ko kopā mēs esam ierakstījuši
Elvijs: Dziesma “War” ir kopā ierakstīta
Ervīns: Jā, ir dažas dziesmas. Taču tā no A līdz Z šo plānu neesam realizējuši. Mēs to joprojām gribētu izdarīt, bet eksperimentālos nolūkos.
Mārcis: Tā mūzika, ko bijām šim albumam sarakstījuši, neļāva šādi ierakstīties. Gribējās kaut ko vairāk.
Ervīns: Šim albumam ir varena skaņa, kas četriem cilvēkiem īsti nav pa spēkam.
Mārcis: Nav runa par cilvēku daudzumu, bet par to, kādā veidā šī skaņa tiek uzbūvēta. Tā ir mākslas darba veidošana, nevis vienkārši dziesmu nospēlēšana.
Bet koncertā taču varēsiet atkārtot?
Mārcis: Protams! Bet koncerts ir cita lieta.
Elvijs: Šoreiz bija tā – pabeidzot albuma ierakstu, mēģinājumos mācījāmies albumā ierakstīto nospēlēt dzīvē. Ar pirmo albumu tā nebija, jo studijā iegādājām ar gatavu muzikālo materiālu.
Ervīns: Protams, albuma ierakstā nozīmīgs ir maģiskais Volka pirksts.
Mārcis: Mums patīk ar Volku sadarboties! Viņš zina, ko mēs gribam.
Ervīns: Viņam patīk mūsu idejas. Viņš, cilvēks no malas, to visu redz citādāk. Viņš ir ieteicis tādas lietas, kuras mēs savā mūžā nebūtu izdomājuši. Jo mēs neesam viņš.
Mārcis: Pats foršākais ir tas, ka viņš mūs satur un neļauj pārāk daudz izvērsties. Jo mēs visi mākam spēlēt, un, būtu mūsu vara, tas būtu gan ģitāras, gan basģitāras, gan bungu solo albums, kā arī vokālā grupas albums. Volks mums palīdz piezemēties. Viņš pasaka nē. No tā, ko es gribēju nospēlēt, viņš man atļāva iespēlēt vien desmitdaļu.
Cik ilgā laikā albumu ierakstījāt?
Ervīns: Mēs ļoti ātri ierakstījām.
Elvijs: Kā pagājušā gada februārī iegājām, tā arī ierakstījām.
Ervīns: Mums bija jārēķinās ar Volka laika plānu. Viņš paralēli vēl strādā Maskavā. Volks albumā bija ļoti iegrimis. Viņš katrai dziesmai bija sataisījis ap 30 versijām. Bet kaut kā tas ir izvērsties šādi, ka albuma izdošana notiek pēc gada. Un labi vien ir! Neko neesam sasteiguši.
Arvien biežāk latviešu grupām ir sadarbība ar mūzikas instrumentu ražotājiem. Pastāsi, Elvij, par savu pieredzi!
Elvijs: Tas ir stāsts par būšanu īstajā laikā īstajā vietā. Man ir Paiste šķīvji un tik tikko esmu ticis pie Bro Creation – Latvijā un tūlīt jau arī pasaulē zināmas bungas, kas skan perfekti. Šī sadarbība dod iespējas. Paiste šķīvji iedod pavisam citu skanējumu un citu spēlēšanas atdevi. Nav jāsatraucas, vai, sitot pa šķīvi, to nesaplēsīsi. Tu no šķīvja vari dabūt laukā visu maksimālo. Albuma ieraksts ir veikts uz brīnišķīgām, septiņdesmito gadu restaurētām Ludvig bungām. Šī pieredzējušā instrumenta skaņai piemīt raksturiņš. Šodien pirmo reizi spēlēju uz sava Bro Creation, ne vien es, bet arī pārējie džeki bija stāvā sajūsmā. Un tas jau ir rādītājs!
Un pastiprinātāji jums joprojām Orange?
Ervīns: Mārcim ir Orange, Jānim EBS. Vienīgi man nekā nav.
Mārcis: Tev ir pedālis!
Ervīns: Man ļoti vajadzēja pedāli, kuru tagad neizmantoju.
Kas tas par pedāli?
Ervīns: Kaut kāds efekta pedālis
Varbūt tev vajag kādu kruto mikrofonu?
Ervīns: Ko tas maina? Katram vokālistam ir savs mikrofons.
Elvijs: Kāds ir tavs mikrofons?
Ervīns: Man ļoti patīk Shure mikrofoni. Viņi ir ļoti prasti, bet neslāpē negludumus. Ja izmanto krutu mikrofonu, tu vari censties emocionāli izpausties, galu galā viss skan ļoti skaisti. Man nav mīļākā super mikrofona.
Ervīns: Šī doma bija gaisā, un tad Volks sacīja – pamēģinām! Un tad mums bija aplauziens, jo nevienam nebija tjūneris, ar ko tik zemu noskaņot instrumentus. Nācās doties uz tuvāko mūzikas veikalu, lai ar lētu ķīniešu brīnumu varētu noskaņot savus instrumentus. 432 hercu skanējums ir ļoti ērts dziedāšanai. Mani skolnieki konstanti dzied nedaudz uz leju, un sākumā nevar saprast, vai tas ir pareizi vai nepareizi. Patiesībā viņi dzied pareizi. Dabīgajā skaņojumā, kas ir nedaudz zemāks. Taču pie 432 hercu skanējumam ir jāpierod, jo tas nav tik tīrs. Uzreiz uz 432 herciem nevar pāriet, jāpierod, īpaši cilvēkiem ar absolūto dzirdi. Koncertos skanējumu jau praktizējam. Patiesībā šajos hercos ir ļoti daudz mūzikas, piemēram, “Florence and The Machine”, “Creedence Clearwater Revival” dziesmas.
Otrdien, 15. janvārī, Artelī – gandrīz teātrī koncertu divās daļās sniegs grupa ”Laime Pilnīga”. 2011. gada novembrī Artelī grupa nospēlēja akustisko koncertu, gūstot klausītāju atsaucību. Grupa sola, ka lielākas ietilpības koncertzāles šogad vēl tikšot pārbaudītas, bet Artelis esot vislabākā vieta intīmam koncertam.
“Pirmā daļa ir veidota idejiski līdzīgi kā iepriekšējais Arteļa koncerts, bet otrajā daļā mēs uzstumsim lielo pastiprinātāju, lai drošāk un ilgāk kaut ko nospēlētu,” – atklāj grupas vokālists Ervīns Ramiņš. Telefona sarunā piedalās arī ģitārists Mārcis Vasiļevskis un bundzinieks Elvijs Mamedovs. Mūziķi spēlē skanīgi un krāsaini, un arī viņu smiekli ir sirsnīgi un ļoti lipīgi. Mēs vairāk smejamies, nekā risinām plānoto sarunu.
Klausītājam no šīs sarunas svarīgi ir zināt divas lietas. Pirmkārt, “mēs nekad neesam saņēmuši ziedus, bet būtu nenormāli iepriecināti, ja pēc koncerta mēs saņemtu ziedus” – atzīstas Ervīns. Otrkārt, koncertā būs dzirdamas jaunas dziesmas. Nosaukumi vēl ir tapšanas stadijā.
Angliski runājošās zemēs dziesmu nosaukumus to tapšanas stadijā sauc par working title. Kādi working title ir jūsu dziesmām?
Ervīns: Mums ir ļoti labi working title!
Mārcis: Pirmajai dziesmai ir pierakstīts nosaukums ”Rivendell”, lai ko tas arī nozīmētu.
Ervīns: Tas ir no Gredzenu pavēlnieka, es tikai nezinu, kāpēc. Tas ir vienīgais saprotamais vārds no demo ieraksta. Otra dziesma, smeļoties iedvesmu no Laura Reinika, mums ir ”Bandžo Valters”. Tie mums ir pagaidu nosaukumi.
Mārcis: Mums vēl ir ”Kārtējais Arķoms”.
Ervīns: Mums jau trīs gadus ir Arķoma periods, kad jaunās dziesmas uzskaitām – Arķoms #3, #5. Arķoms ar Korgu, Arķoms bez Korga – visādas individuālas lietas, pēc kurām mūziķi atšķir dziesmas. It sevišķi bundzinieki.
Elvijs: Bundzinieks parasti atšķir dziesmas pēc piedziedājumiem.
Rokgrupa „Laime Pilnīga”, kas pavasarī savas klausītājus iepriecināja ar albuma „Dual” izdošanu, šī gada 10.novembrī grasās pārsteigt ar neparastu koncertu „Laime Pilnīga unplagged under the parachute”.
Koncerta „Laime Pilnīga unplagged under the parachute” ideja ir parādīt klausītājiem pavisam citādu Laimi Pilnīgu, kā arī tās dalībniekiem iejaukt nedaudz krāsas grupas attīstībā. Līdz šim Laime Pilnīga sevi prezentējusi kā enerģisku koncertgrupu, arī šoreiz enerģijas būs tikpat daudz, taču tā tiks izpausta ar klasiskās mūzikas instrumentu palīdzību. Koncerts norisināsies Artelī – gandrīz teātrī, par kura telpu iekārtojumu, īpaši šim pasākumam būs parūpējusies māksliniece Eva Olekša. Ir teiciens „A human mind is like a parachute, it works better when it’s open” (Cilvēka prāts ir kā izpletnis, tas darbojas labāk, kad ir atvērts). Tāpat arī Laime muzicējot zem izpletņa ļaus vaļu iztēlei un aicina katru no jums piedalīties šajā piedzīvojumā – jo koncerts tiks filmēts un profesionāli ierakstīts, lai to pēc tam varētu izdot dvd formātā.
Laime Pilnīga dalībniekiem pēdējais gads ir pagājis zem izpletņa zīmes, ne tikai jaunu, radošu ceļu meklējumos, bet arī diezgan tiešā nozīmē – ģitārista Mārča Vasiļevska dzīves vieta pašlaik ir Londonā, kur viņš studē ģitārspēli, tādēļ grupas darbība cieši saistīta ar lidmašīnu grafiku un precīzu to nolaišanās laiku. Taču 10.novembrī prognozējams lidojumam labvēlīgs laiks, un plkst. 20:00 zem izpletņa gaidīti ne tikai Ervīns, Mārcis, Jānis un Elvijs, bet arī prātu darbināt gribošie Laimes atbalstītāji.
Ieeja Artelī no plkst. 20:00, Biļešu cena no LVL 3,00
Biļetes iegādājamas koncerta norises vietā pirms koncerta.
Vai jūs ziniet, ka muzikas klausītāju bars ir visdemokrātiskākais no visiem baru paveidiem? Protams, darbības – palēcieni uz augšu un leju tiek saskaņoti – to pat ir prātīgi darīt, jo kopējā inerce atvieglo kustības, atraisa kautrību,aicina iesaistīties! Bet individuālais pārdzīvojums katram ir savs.
Pagājušā nedēļa bija saviļņojumiem bagāta – tika paziņoti labi koncerti kaimiņos (“Rotting Christ”un Roberta Planta koncerti), gan šīs vasaras festivāla Laba Daba programma. Jautri izskanēja ska grupas “The Toasters” koncerts Nabaklab. Iepriekš, “All Day Long” preformances laikā kāds džeks bildināja savu draudzeni. Viņa teica – jā! Pavasaris!!! Bet nedēļas kulminācija, man pavisam personiska un grandioza – “Laime Pilnīga” albuma “Dual” prezentācija Studentu klubā.
Sen, vai cik sen es nebiju stāvējusi Studentu kluba rindā, kas apmet slaidu līkumu! Dažreiz šāda stāvēšana ir noderīga, tā sakāpina gaidīšanas prieku. Publika grupas pastāvēšanas laikā ir izmainījusies, no agrīnajiem klausītājiem redzēju tikai dažus. Kāds gan tur brīnums – kluba zālē bija grūti ieiet! Gaismām nodziestot, uz skatuves, ovāciju sagaidīti, kāpj “Laime Pilnīga”. Nepacietīgo fanu kustības rezultātā, tomēr iegūstam ērtu vietu zāles vidū, lai gan skatu nedaudz aizsedza divi gari puiši. Un tagad varu droši apgalvot, ka vairs neko neatceros – apdullinošā, atslābinošā viela šoreiz bija tīrām emocijām pārbagāta mūzika. Šādās reizēs laiks skrien pārāk ātri, un uzrakstīt dzirdētā apskatu kļūst neiespējami. Vai laimes stāvokli vispār ir iespējams definēt? Lai tas paliek lielajiem domātājiem. Koncertā tika nospēlēta “Dual”programma un vēl pirmais lielais hits “Hey Babe” un “We are prayin'” pavisam īpašā akustiskā versijā.
Vēl nebija pagājušas 12 stundas no albuma prezentācijas, ka “Dual” biju noklausījusies jau trīs reizes. Svētdienas vakarā piespiedu sevi disku nolikt plauktiņā. Muzikāla pārforsēšana nepalīdzēs uzrakstīt aprakstu. “Dual” ir intensīvs un muzikāli krāsains. Rokmūzika ir apaudzēta ar world mūzikas, blūza, arī džeza fussion. Dziesmu pārejas viena otrā ir asprātīgi izdomātas. Man, protams, jau ir pirmā mīļākā dziesma – nr.10 “Sensations”.
Janvāra beidzamā 29. piektdiena grupai „Age of Stones” bija aizraujoši nogurdinoša. Benzīns dīzeļa vietā ir iemesls piedzīvot negaidītu stāstu, kuram ballīte ir vajadzīgais noslēgums. Nama tēvu pienākumi liek grupas mūziķiem nemitīgi mainīt atrašanās vietu. Cilvēku kustības plūsmu acu zīlītēm šaudoties, vēro mani šī vakara sabiedrotie – tie, kas ar dažāda kalibra stroķiem, tas ir fotoaparātiem, rokās. Anrijam acu zīlītes regulāri šaudās kā pingponga bumbiņas. Jāņa skatienu aizsedz, bet arī asina briļļu stikli, bet Indra – viņa pēta lēni, ar lielām jautājošām acīm. Šajā vakarā zāle ir pilna ar kamerām, kas to pārvaldītājiem sagādā nervozāku mīdīšanos skatuves priekšā.
Pirmos muzikālos sveicējus grupu „Laime Pilnīga” nebiju dzirdējuši kopš Liepājas pludmales festivāla. Šāda nepārsātināšanās ar koncertiem vienmēr sagādā lielāku klausīšanās prieku pēc principa – uzmini nu, kas ir mainījies? Ir mainījies. Piemēram, „Queen of Light” ir kļuvusi īsāka, bet dinamiskāka. Arī Ervīna košais krekls pievilka skatienu. Patīk, tāpat kā Nika krāšņā miroņgalvas broša. Grupa „GhettoZloba” skatītājus sapulcina jau skaņošanās laikā, apliecinot, ka zāles kvorumu veido valmierieši. Viņu spēlētā mūzika atbilst terminam alternative, un dziesmu vārdi labi skan latviešu valodā. Solista mikrofons, kas ir pāsiets ar izolācijas lenti, sagādāja jautājumu – kāpēc tā? Zemie griesti traucēja parādīt citādāku miķa pielietojumu. Bet vispār man beidzot ir ballīte un es daudz neanalizēju. Bārmenis man lielā glāzē ielej tomātu sulu, kuras mērķis ir neitralizēt manu izsalkumu. Melni salmiņi noteikti veicina sarkanā šķidruma momentānu pazušanu. Ceturtdien ap šo pašu laiku es trīcēju drebuļos, tāpēc piektdiena tiek dzīvota veselīgi, bet ne mazāk jautri.
Manuprāt, „Age of Stones” savu koncertu atklāja ar dziesmu „Slaido Blondīņu Cirtas”, kurai sekoja „Bēru Maršs”. Grupa dziesmu maiņā ir uzņēmusi ātru tempu. Tiek spēlētas jaunā albuma dziesmas. AOS koncertos labi izdodas formulas: mūziķis – klausītājs – mūziķis vai, tā sacīt, riņķveida enerģijas kustības realizācija.
Pēdējos koncertus AOS uz skatuves labprāt pievienojas savdabīgi „viesi”, kuru uzvedība publikā raisa jautājumus. Ar situācijas improvizēšanas spējām kolektīvam viss ir kārtībā. Neveikli dīvaino situāciju nomainīja strauja noskaņu maiņa. Dziesma „Aplis” bija akustisks pārsteigums – abu sešstīgu ģitāru turētāju duets, tiesa gan, dzīvajā variantā vēl slīpējams, taču par pašu ideju man bija liels prieks. Arī dziesma “Vasara” šķiet ļoti spēcīga dziesma. AOS spēlējas kā ar mūziku, tā ar lirikas daudzveidību, lieliski izbēgot no banāliem, sen pārklausītiem salīdzinājumiem, epitetiem un paradoksiem, ar kuriem mēdz slimot daudzas rokgrupas.
Publikas uzkurināšanu bija uzņēmies viens blonds džeks, kas nereti uzleca uz skatuves malas, ar plašu roku atvēzienu diriģēdams publikas kustības. Par šādu entuziasmu viņš tiek prēmēts ar Valmiermuižas alu. Man liekas, ka tieši publikas karsēšanā slēpjas pašu AOS spēks. Protams, netiek aizmirsts pirmā albuma hīts “Beidzam Valmierā”. Mazais pārsteigums ir pērno Ziemassvētku populārākā dziesma RATM koveris “Killing in a Name of”. Galu galā ir arī vnk “Skaisti” – piedziedājumā man blakusstāvošais Jānis pasmīn. Zinu, viņš dzird to, ko nemaz Niks nedzied, bet tas jau ir cits stāsts. Par šo vakaru dzirdēju foršu salīdzinājumu, izdevies tāds miniatūras rokfestivāls!
Pag, vēl bija pēdējais! Edža Niknais ar milzīgu nokavēšanos tika uzstumts uz skatuves. Tur viņš patiesi atzīstoties nespēkā, bet tīri tā OK manierē un laika stundai atbilstoši veltīja katram no „eidžiem” vienu no savām dziesmām gan par to dzimšanas dienu, gan par zirga lūpām. Vienu arī par kaut kādām biksītēm, liekot man saausīties, vai tik neatskan slavenā „Varavīksnes Staļļa” pirmais hīts. Laikam pārklausījos. Trijos naktī tā mēdz gadīties.
Patiesībā veiksmes formula ir pareizā saķere! Ar ko jūs to uzlabojat – ar emocijām, cepamo eļļu, alkoholu vai vazelīnu ir atkarīgs no jums…tomēr, ja satiksies pareizie cilvēki, tiks darīti milzīgi darbi! Lielisks piemērs ir grupa „Laime Pilnīga”!
Fortūnas mīlēti
Nemainīgais grupas „Laime Pilnīga” sastāvs noformējās 2006.gadā. Šī gada vasaras sākumā grupa spēlēja savu pirmo lielo koncertu Dzintaru koncertzālē grupas „Pērkons” jubilejas ietvaros. Pēc pusgada muzikālajiem meklējumiem fortūnas veiksmes rats tika ieeļļots, un grupa tika pamanīta. Lieliskā uzstāšanās un uzvara konkursā „Roka Leģions” viņus padarīja zināmus starp Latvijas rokmūzikas kolēģiem, bet konkurss „Coca Cola Soundwave” grupu aizveda uz milzīgu mūzikas festivālu Polijā ar pasaules mūzikas industrijā pazīstamiem cilvēkiem galveno mākslinieku statusā. Pēdējais lielais koncerts notika 14.februārī, iesildot Krievijas grupu „Mumi Troll”, ar koncertu esot ļoti apmierināti. „Mums bija kāpums, taču tas nebija ļoti straujš, līdz ar to mums arī nesanāk baigais kritums” grupas stabilo panākumu iemeslu skaidro bundzinieks Elvijs.
Mūziķiem saprotamais 677
Kā viena no atšķirīgākajām grupas iezīmēm ir fakts, ka visiem „Laime Pilnīga” dalībniekiem ir laba muzikālā izglītība, kura visvairāk noder mēģinājumos un dziesmu radīšanā: „Klasiskie mūzikas pamati ir pamats, kas palīdz mums runāt vienā valodā: 677 un neviens cits neko nesaprot! Tā savā ziņā ir matemātika.” Februāris, marts „Laime Pilnīga” esot no koncertiem tukšākie mēneši, par ko mūziķi ir pat priecīgi, jo var strādāt pie jaunu dziesmu radīšanas. Grupa secina, ka lēnās dziesmas viņiem esot vairāk nekā ātrās. Ar balādēm viņi varētu aizpildīt divas stundas, taču koncertos ir vajadzīgs līdzsvars. Mūziķi ir priecīgi, ka viņu pirmais hīts „Hey Babe” publikai sāk pamazām aizmirsties. „Laime Pilnīga” nereti tiek pielīdzināta pasaules roka ikonām, taču mūziķi par to nesatraucas, pieņemot cilvēkiem patīk salīdzināt. „Labi, ka mēs netiekam pielīdzināti neviena latviešu grupai” – viņi pasmaida. Mūziķi klasiskos rokmūzikas pamatus apaudzē ar neierastām skaņām, piemēram, dziesmā „Sirdsapziņa” izmantojot trombonu, „Time Song” tika iesaistīts DJ, bet koncertos muzikālais jaunievedums ir sintizētie efekti. „Tas ir interesanti! Mums ir dziesma, ierakstīta ar tabulām (Indiešu tautas instruments), kas rokenrolam nav raksturīgi. Mēs sevi neierobežojam.” nosaka Mārcis.
Demokrātija
Vārds rokenrols bieži vien tiek minēts ne vien kā mūzikas stils, bet arī kā dzīvesveids. Ko par to domā „Laime Pilnīga”? „ Mums tas vairs īsti rokenrols, vai jebkad tas ir bijis? Neesam pametuši pamatskolu un bohēmā nodzīvojuši četrus gadus…Vai ir jābūt kādiem uzvedības nosacījumiem? Katru nakti piedzerties un šņaukt sava tēva pelnus?” Arī attiecībā uz savu skatuves tēlu mūziķi neaprobežojas ar vispārpieņemtajiem kanoniem. Grupa uzskata, ka nevar sevi pieskaitīt pie kāda konkrēta laika, jo nav to piedzīvojuši: „Mums ir tik daudz kārklu panki, metālisti, hipiji!” Savas vēl jaunās karjeras laikā „Laime Pilnīga” var lepoties ar dažāda vecuma stabilu un uzticamu fanu bāzi. Klausītāji grupu atbalsta ar savu praktisko palīdzību, šad un tad uzsauc aliņu, atnes senaizmirstu koncertu ierakstus. Bet savas attiecības mūziķi raksturo ar četru musketieru devīzi: „Viens par visiem, visi par vienu!”. Grupā valda demokrātija, jo katrs dara to, kas viņam vislabāk sanāk. Pat šoferis nav jālozē, jo grupas bundzinieks Elvijs mīl braukt!
Jelgavas roka skola
Grupas bāzes vieta teorētiski ir Rīga, taču tika pat labi varētu tikt izstiepta līdz 100 kilometru rādiusa garumam, jo mūziķus varēsiet sastapt gan Ogrē, gan Jūrmalā, kā arī Jelgavā, kur grupas solists Ervīns un ģitārists Mārcis strādā par skolotājiem „Baltijas Jauno mūziķu skolā” jeb vienkārši Roka skolā. „ Jaunieši ir tik dažādi, tāpat kā viņu balsis” par saviem audzēkņiem stāsta grupas solists Ervīns, kurš skolā pasniedz vokālās nodarbības „Tie, kuri zina, ko grib – vienkārši uzdot jautājumus! Tie, kuri nezina, es iesaku un mēs kopā meklējam.” Abi skolotāji atzīst – lai gan viņus ar audzēkņiem šķir salīdzinoši maza gadu starpība, paaudžu starpība ir jūtama: „Kad mēs sākām spēlēt, mums datorā nebija materiālu, tāpēc mēs vairāk klausījāmies no ierakstiem. Bet viņi ir pieraduši citādāk mācīties – viņi internetā atradīs ģitāras tabus!”
Aiga Leitholde
Muzikālas piezīmes 