Feeds:
Raksti
Komentāri

Archive for the ‘intervijas’ Category

Laime

Grupa “Laime Pilnīga” – joprojām Ervīns Ramiņš, Mārcis Vasiļevskis, Jānis Olekšs un Elvijs Mamedovs, 24. aprīlī Rokkafejnīcā prezentēs otro albumu “LP”. Tas ierakstīts, miksēts un māsterēts kopā ar skaņu inženieri  Aleksandru Volku viņa studijā  “Volk recording studios”. Šobrīd klausītājiem ir nodots pirmais singls “Black Suited Funeral People”. Albumu varēs noklausīties pēc prezentācijas, un tas attiecas arī uz mani. 

Patiesībā mūsu sarunai bija trīs daļas. Esot ceļā pie pārējās grupas, par  jaunumiem aprunājos ar Jāni.Satiekot pārējos un ieslēdzot ieraksta pogu, iesildījāmies ar pavisam tipiskiem jautājumiem – Kura ir albuma vecākā dziesma? Kur smēlāt iedvesmu? Kā gāja Ungārijā? Vai uz Latgales ezeriem vēl braucat?, lai, sagaidījuši Ervīnu, beidzot ķertos pie lietas.

Ar nelielām korekcijām lab(rakstības) nolūkos, tas izklausījās šādi:

Vai jaunā albuma dziesmām ir vienots koncepts?

Ervīns: Sākotnēji tas bija domāts kā vienots stāsts, taču, ņemot vērā to, ka dziesmas ir radītas ilgākā laika periodā, tas tomēr nav koncepta albums. Pārsvarā šīs ir dziesmas par cerībām. Vai tās ir globālas, vai intīmas cerības? Jebkurā gadījumā cerības uz labāko.

Atceros, reiz runājām par to, ka jums gribētos veikt ierakstu veikt kopā vienā telpā, nevis katru instrumentu atsevišķi. Vai šī ideja ir realizēta albumā “LP”?

Mārcis: Kaut ko kopā mēs esam ierakstījuši

Elvijs: Dziesma “War” ir kopā ierakstīta

Ervīns: Jā, ir dažas dziesmas. Taču tā no A līdz Z šo plānu neesam realizējuši. Mēs to joprojām gribētu izdarīt, bet eksperimentālos nolūkos.

Mārcis: Tā mūzika, ko bijām šim albumam sarakstījuši, neļāva šādi ierakstīties. Gribējās kaut ko vairāk.

Ervīns: Šim albumam ir varena skaņa, kas četriem cilvēkiem īsti nav pa spēkam.

Mārcis: Nav runa par cilvēku daudzumu, bet par to, kādā veidā šī skaņa tiek uzbūvēta. Tā ir mākslas darba veidošana, nevis vienkārši dziesmu nospēlēšana.

Bet koncertā taču varēsiet atkārtot?

Mārcis: Protams! Bet koncerts ir cita lieta.

Elvijs: Šoreiz bija tā – pabeidzot albuma ierakstu, mēģinājumos mācījāmies albumā ierakstīto nospēlēt dzīvē. Ar pirmo albumu tā nebija, jo studijā iegādājām ar gatavu muzikālo materiālu.

Ervīns: Protams, albuma ierakstā nozīmīgs ir maģiskais Volka pirksts.

Mārcis: Mums patīk ar Volku sadarboties! Viņš zina, ko mēs gribam.

Ervīns: Viņam patīk mūsu idejas. Viņš, cilvēks no malas, to visu redz citādāk. Viņš ir ieteicis tādas lietas, kuras mēs savā mūžā nebūtu izdomājuši. Jo mēs neesam viņš.

Mārcis: Pats foršākais ir tas, ka viņš mūs satur un neļauj pārāk daudz izvērsties.  Jo mēs visi mākam spēlēt, un, būtu mūsu vara, tas būtu gan ģitāras, gan basģitāras, gan bungu solo albums, kā arī vokālā grupas albums. Volks mums palīdz piezemēties.  Viņš pasaka nē. No tā, ko es gribēju nospēlēt, viņš man atļāva iespēlēt vien desmitdaļu.

Cik ilgā laikā albumu ierakstījāt?

Ervīns: Mēs ļoti ātri ierakstījām.

Elvijs: Kā pagājušā gada februārī iegājām, tā arī ierakstījām.

Ervīns: Mums bija jārēķinās ar Volka laika plānu. Viņš paralēli vēl strādā Maskavā. Volks albumā bija ļoti iegrimis. Viņš katrai dziesmai bija sataisījis ap 30 versijām. Bet kaut kā tas ir izvērsties šādi, ka albuma izdošana notiek pēc gada. Un labi vien ir! Neko neesam sasteiguši.

Arvien biežāk latviešu grupām ir sadarbība ar mūzikas instrumentu ražotājiem. Pastāsi, Elvij, par savu pieredzi!

Elvijs: Tas ir stāsts par būšanu īstajā laikā īstajā vietā. Man ir Paiste šķīvji un tik tikko esmu ticis pie Bro Creation – Latvijā un tūlīt jau arī pasaulē zināmas bungas, kas skan perfekti. Šī sadarbība dod iespējas. Paiste šķīvji iedod pavisam citu skanējumu un citu spēlēšanas atdevi. Nav jāsatraucas, vai, sitot pa šķīvi, to nesaplēsīsi. Tu no šķīvja vari dabūt laukā visu maksimālo. Albuma ieraksts ir veikts uz brīnišķīgām, septiņdesmito gadu restaurētām Ludvig bungām. Šī pieredzējušā instrumenta skaņai piemīt raksturiņš. Šodien pirmo reizi spēlēju uz sava Bro Creation, ne vien es, bet arī pārējie džeki bija stāvā sajūsmā. Un tas jau ir rādītājs!

Un pastiprinātāji jums joprojām Orange?

Ervīns: Mārcim ir Orange, Jānim EBS. Vienīgi man nekā nav.

Mārcis: Tev ir pedālis!

Ervīns: Man ļoti vajadzēja pedāli, kuru tagad neizmantoju.

Kas tas par pedāli?

Ervīns: Kaut kāds efekta pedālis

Varbūt tev vajag kādu kruto mikrofonu?

Ervīns: Ko tas maina? Katram vokālistam ir savs mikrofons.

Elvijs: Kāds ir tavs mikrofons?

Ervīns: Man ļoti patīk Shure mikrofoni. Viņi ir ļoti prasti, bet neslāpē negludumus. Ja izmanto krutu mikrofonu, tu vari censties emocionāli izpausties, galu galā viss skan ļoti skaisti. Man nav mīļākā super mikrofona.

Nobeigumā, kādēļ izvēlējāties 432 hercu frekvenci?

Ervīns: Šī doma bija gaisā, un tad Volks sacīja – pamēģinām! Un tad mums bija aplauziens, jo nevienam nebija tjūneris, ar ko tik zemu noskaņot instrumentus. Nācās doties uz tuvāko mūzikas veikalu, lai ar lētu ķīniešu brīnumu varētu noskaņot savus instrumentus. 432 hercu skanējums ir ļoti ērts dziedāšanai. Mani skolnieki konstanti dzied nedaudz uz leju, un sākumā nevar saprast, vai tas ir pareizi vai nepareizi. Patiesībā viņi dzied pareizi. Dabīgajā skaņojumā, kas ir nedaudz zemāks. Taču pie 432 hercu skanējumam ir jāpierod, jo tas nav tik tīrs. Uzreiz uz 432 herciem nevar pāriet, jāpierod, īpaši cilvēkiem ar absolūto dzirdi.  Koncertos skanējumu jau praktizējam. Patiesībā šajos hercos ir ļoti daudz mūzikas, piemēram, “Florence and The Machine”,  “Creedence Clearwater Revival” dziesmas.

Foto: Elīna Kursīte. 

Read Full Post »

ingus

Trešajā Sofar Sounds Riga koncertā klausītāji varēja iepazīstināt hiphopa mākslinieku Monkeymusician. Viņš bija sagatavojis priekšnesumu – klātesošo ausis veldzējot ar ambientu elektroniku, bet rokas mudinot nodarbināt ar papīru un zīmuli.

Kā tu ar sevi kā ar mākslinieku iepazīstinātu?

Es pat nezinu, vai es gribu ar sevi iepazīstināt. Ļauj padomāt…. pašdarbnieks! Dari pats kustības atbalstītājs kā mūzikā, tā arī dzīvē. Esmu autodidakts. Visu, ko es māku, es neesmu nekur mācījies. Viss ir pašmācības ceļā iegūts.

Ar mūziku esmu aizrāvies jau kopš bērnības. Klausījos tehno, HC pankus, Nirvanu un visu pārējo. Man liekas, tas bija 94.gads, kad es izdzirdēju hiphopu. Mani aizrāva muzikālais pavadījums, nevis tekstuālais. Man svarīgāks ir skanējums, nevis tas, kas tiek runāts. Protams, ievērojot zināmas robežas. Ja tu runā tikai par maukām un mašīnām, tas ir stulbi. Bet tā, līdz vienam brīdim tu vari runāt par ikdienišķām lietām. Ja tas skan labi, tad tas ir ok.

Es atceros, ka pirmo mūziku taisīju uz Sony Play Station. Tur bija programma, ar kuras palīdzību varēja radīt pusminūtes semplu. Pēc tam šo pašu Sony Play Station iemainīju pret datoru, un tā tas viss aizgāja. Tik daudz ir ierakstīts. Gatavojoties Sofar pasākumam, es pārskatīju vecos failus. Tas bija tik smieklīgi! Visu nedēļu klausījos mūziku, kuru biju ierakstījis ap divtūkstošajiem. Tagad tik smieklīgi izklausās.

ingus1

Kāpēc tu neesi atrodams Facebook?

Es izdzēsos no visiem sociālajiem tīkliem, jo sapratu, ka mūsdienās sevi promotēt sociālajos tīklos neatmaksājas. Klausītāju loks, kuru vari iegūt ar sociālo tīklu palīdzību, pārsvarā ir ar nožēlojamu muzikālo gaumi. Es izdomāju, ka man sociālie mediji nav vajadzīgi. Loģiski, man tobrīd jau bija savs klausītāju loks.

Atceros, agrāk Artūrs Skutelis rīkoja pasākumus Hiphopa zapte, kura ietvaros notika sacensības par labākajiem bītiem. Kamēr es biju uz skatuves spēlēju, mani draugi sēdēja maliņā un dzēra tēju. Pēc tam viņi man jautāja, vai es zinot, ka man ir īsti fani? Iespējams tas bija tas brīdis, kad sapratu – ir cilvēki, kas šāda veida mūziku klausās neatkarīgi no tās popularizēšanas. Ja manu vārdu nes tālāk šāda veida cilvēki, tā ir lielāka pievienotā vērtība. Turklāt popularizēšana man īpaši nepadodas.

Man bija Twitter profils, bet vēlāk es sapratu, ka man nav, ko tur rakstīt. Rakstīt savas ikdienišķās lietas man šķiet ja ne amorāli, tad nevajadzīgi. Nedomāju, ka klausītājus interesētu, kā es divas stundas savam vecākajam dēlam mācīju spēlēt klavieres. Man nav interesanti ar šādu informāciju dalīties. Sociālie tīkli noder mūziķiem, kuri grib ar tiem pelnīt.

Kā lai tevi šajā digitālajā laikmetā atrod?

Es visiem vienmēr saku – google tev palīdzēs! Ja draugs tev būs iedevis manus mp3, ja manu vārdu esi vienkārši ieraudzījis, to var iegoglēt. Bet vispār man ir izdevniecības lapiņa Vaļējs Lūzums, kur var atrast manus ierakstus, kā arī grupu, kuru veidoju es kopā ar diviem semplējošiem indivīdiem, un arī manu šizofrēnisko pseido kvartetu Zīmes tajā skaitā. Viss ir atrodams Google. Tas ir atklāšanas prieks – ja neesi tā kā uz delnas, bet nostāk.

Ir tāds ansamblītis “Cross My Heart Hope To Die“, ko veido producents Endrju Klains un “Cypress Hills” bijušais dīdžejs DJ Muggs un dziedātāja Brevi. Viņi uztaisīja kastes, kas atskaņo tikai vienu dziesmu. Iespraud austiņas – dziesma skan, izrauj austiņas – klusums. Kastes bija pieejamas daudzās pilsētās visā pasaulē. Nebija nekādas norādes, kas tas tāds ir. Tu novērtē mūziku, bet nezini, kas to izpilda, nezini, kā meklēt?

Manuprāt, ļoti interesanta pieeja. Tu paturi iespēju atklāt. Tagad mūsdienās ir tā – vajag ir! Šajā gadījumā tu sāc domāt – kas tie ir par māksliniekiem, kā izskatās, no kuras valsts, vai tie ir dzīvie instrumenti? Raisās domas. Tāpēc manas performaces laikā klausītāji zīmēs. Jo šādi mūzika tiks vairāk izdzīvota vairāk, nekā tikai nospiežot play. Ir kaut kas vairāk – darbība, roku kustība, kas raisa atklāšanas prieku.

Foto: Anete Auziņa / Mārtiņš Vilnītis.

Read Full Post »

toms-rudzinskis

Saksofonistu Tomu Rudzinski nebiju satikusi gadiem, bet sajūta tāda, it kā būtu tikušies vakar. Sarunas raisījās tik labi, ka visu ne pierakstīt.

Tāpēc svarīgākais: 

Toms ir no tiem mūziķiem, kura muzikālais dzīves ceļš tapa skaidrs jau no tā brīža, kad rokās tika paņemts instruments. Aizvadīto sešu gadu prombūtnē Toms izglītojās pasaulē nedaudz ASV – Filadelfijā un tad Eiropas džeza studiju galvenajā centrā – Nīderlandē Amsterdamas Konservatorijā, kur ieguvis maģistra grādu. 

Šī gada februārī Rudzinskis kopā ar draugiem taustiņinstrumentālistu Dominiku Dž.Māršalu no Anglijas, basģitāristu Patu Klīveru no Francijas un latviešu bundzinieku Ivaru Arutjunjanu devās Latvijas koncerttūrē, lai prezentētu 2014.gada nogalē izdoto albumu “Abra“. Vēlāk kvartets uz garāku tūri atgriezīsies Nīderlandē. Protams, Toma plānos ietilpst arī regulāras vizītes Latvijā, lai turpinātu iesāktos Teātra bāra džeza vakarus un realizētu vēl citas muzikālas idejas.

Saksofonista debijas albums “Abra” ir nominēts Latvijas mūzikas ierakstu gada balvai “Zelta mikrofons” divās nominācijās: “2014.gada Debija ” un “Labākais džeza mūzikas ieraksts”. Albums ir instrumentāls albums ar deviņiem skaņdarbiem, pieejams arī CD formātā. “Abras” ierakstā piedalījušies 13 mūziķi. 

Man vienmēr ir šķitis, ka džezā mūziķi ir lielāki individuālisti, katrs pats ar savu vīziju. Kā tu atlasīji mūziķus sava albuma ierakstam? Kā grupu savaldīji?

Es izvēlējos mūziķus pēc viņu vīzijām un tehniskajām iespējām un citiem parametriem. Viens ir uzrakstīt kompozīciju, otrs izvēlēties cilvēkus, kas to atskaņos, šādi būtiski ietekmējot kompozīcijas skanējumu. Es mūziķus nemēģināju savaldīt. Iedevu specifiski uzrakstītas notis – pamatmateriālu, lai vēlāk viņi varētu ar to darīt, ko paši vēlas. Ko mūziķis grib spēlēt, tas arī ir tas, kas skan vislabāk.

Tātad džeza albuma rakstīšana notiek ļoti demokrātiski.

Ļoti, turklāt nekad nevar zināt, kas notiks. Mēs “Abru” ierakstījām vienas dienas laikā. Atkarībā no grupas biedru noskaņojuma albums var iegūt savādāku skanējumu, nekā iepriekš bija plānots. Un, manuprāt, tā ir džeza mirkļa burvība – tu esi ierāmējis vienu momentu no savas dzīves. Un tev ir viena ieraksta diena, lai vēlāk cilvēki dzirdētu, kas notika šajā dienā. Un tas, ka nezini, kas var notikt, ko vari sagaidīt, manuprāt, ir džeza mūzikas skaistums.

Pastāsti par to ieraksta dienu! Kā tu to atceries?

Jā, tā bija ļoti grūta diena. Uzņēmām daudz ieraksta versijas. Mūziku tikko biju sarakstījis, un mēģinājumu pirms ieraksta nebija daudz. Muzikālais materiāls bija gana sarežģīts, un mums to vajadzēja ierakstīt vienas dienas laikā. Maģistratūras studenti vienu dienu bez maksas varēja izmantot skolas ierakstu studiju. Man bija sakrājušās divas dienas. Pirmajā dienā mums vēl bija jāspēlē gala eksāmens, tāpēc paguvām uzkrāmēties un nedaudz pamēģināt. Otrajā dienā notika albuma rakstīšana.

Skaņdarbiem esi devis psihodēliskus nosaukums, piemēram, “Down the Rabbit Hole“. Vai nosaukums ir vispirms, un tad top mūzika, vai otrādi?

Nosaukums tiek meklēts tieši pirms albuma publicēšanas. Tie paši atnāk pie manis – domāju par skaņdarbu, mēģinu saprast – kas ir tā esence, tā emocija. Aiz skaņdarba “Tooth Fairy World Tour” ir stāsts. Pirms kāda laika man izrāva gudrības zobu un es kādu laiciņu nevarēju spēlēt, šajā laikā es sarakstīju šo kompozīciju. Un nodomāju, ka tas būtu smieklīgi nosaukt skaņdarbu par Zobu fejas turneju.

Kvartetā tu spēlē kopā ar saviem draugiem!

Jā, mēs esam draugi. Esam gan kopā mācījušies, gan ļoti daudz kopā spēlējuši. Ar pianistu Dominiku un basistu Patu iepazināmies Amsterdamas konservatorijā, kur viņi abi ir ieguvuši maģistra grādu. Studiju laikā mēs kopā daudz spēlējām un arī brīvo laiku pavadījām kopā. Mums ir ļoti laba muzikālā saikne, līdzīgas idejas par to, kā mūzikai vajadzētu skanēt. Neatceros, kad tieši ar Ivaru esam sākuši kopā spēlēt, bet tas bija krietnu laiciņu atpakaļ. Viņš ir pabeidzis Dānijas konservatoriju. Man patīk, kā viņš spēlē. Patīk tā enerģija, ko viņš ieliek mūzikā.

toms-rudziniskis-quartet Vai no mūzikas izauga draudzība?

Gan viens, gan otrs darbojas kopā. Tagad ar Ivaru kopā dzīvojam vienā dzīvoklī. Nu jau sākam viens otru ļoti labi iepazīt. Manuprāt, lai spēlētu kopā, ir ļoti svarīgi zināt cilvēku arī individuāli. Tad tu daudz labāk saproti viņa muzikālās izvēles un tev ir skaidrāka kopējā bilde.

Džezā liela nozīme ir sensoriskai.

Jā, jo džezs ir mirkļa māksla un meditācija. Tev galva ir tukša, lai tu varētu dzirdēt, kas notiek tev apkārt, lai varētu dalīties informācijā, lai būtu saiknē ar pārējo sastāvu. Un tieši tas interesantākais saistībā ar džeza mūziku. Lai gan džezs ir mirkļa māksla, albums “Abra”  ir  īsākā laika posmā koncentrēts ideju kopums, bet koncertā var notikt jebkas!


Linki:

Read Full Post »

a47005292a

Sākumā par F[ei]K izlasīju. Man bija 12, varbūt 14 gadi. Tev noteikti arī, vai ne? Dzirdēju viņus vēlāk, albuma The Inevitable audio formā. Ziņa, ka festivālā Laba Daba būs grupas F[ei]k koncerts, man lika priekā berzēt plaukstas. Iemeslu satikties un aprunāties vairs nebija jāmeklē, un tam visam pāri saldā ēdienā koncerts!

Tikāmies trešdienas vakarā pēc F[ei]K mēģinājuma pie alus darbnīcas Labietis, kad nosacīti klusāku vietu var atrast tikai uz kultūras nama 9k1 kāpnītēm. Mani sarunbiedri F[ei]k vokālists Verners Biters, basģitārists Gusts Leimanis un ģitārists Ansis (Rooc) Auders – Zaļaiskalns. Jāpiemin, ka F[ei]K pirmsākumos grupā spēlējis Juris Šleiers, Gints Spole, bet visu aktīvās darbības laiku grupas bundzinieks bijis Mārtiņš Opmanis. Festivālā Laba daba pie bungām darbosies Jēkabs Zemzaris, iespējams, pievienosies DJ Krii. Vēl ir aizkadra cilvēki, piemēram, video operators Mārtiņš Salmis, skaņu operators Tālis Timrots un gaismu speciālists Egīls Kupčs.

Spēcīgi! Par katru no šiem vīriem varētu izstāstīt atsevišķu stāstu, bet paliksim pie tā, ka savā laikā nu-metālu spēlējošo grupu Latvijā ir bijis ļoti daudz. Gusts atceras, ka pasākumā Korn Family grupas uzstājās no septiņiem vakarā līdz pat sešiem rītā. Korn vai Limp Biskit uz Latviju nebrauca, bija jāpiedāvā savs variants, un F[ei]K to darīja. Grupas koncertu saraksts ir ļoti garš – underground vietas (par kuru muzikālo vēsturi šobrīd var tik nojaust) un pavisam publiski pasākumi, iegūta godpilnā otrā vieta “Liepājas Dzintarā”, kā arī mūziķi devušies tūrē Norvēģijā. Esot pavisam progresīvi jaunieši, F[ei]K ir uzstājušies kopā ar profesionālām dejotājām! Tika daudz kā interesanta, par ko varētu jautāt. Tomēr vienā saruna reizē var izņemt īso atstāstu muzikālo sajūtu vēsturē, un tas mums raiti izdevās:

Vai jūs atceraties pirmo koncertu?

Verners: Pirmais koncerts bija Cēsīs, Vidzemniekā!

Gusts: Vidzemniekā agrāk notika lieli koncerti! Visi spēlēja kopā – deathuki (death metāla grupas), mēs, arī Ozols vai Gustavo.

Verners: Toreiz sastāvā bija arī Soundarcade bundzinieks Spole Gints. Sīkais (Gints), Gusts, Rūts un es – tāds bija pirmais koncerts. Tad vēl ekstrēmās mūzikas pasākumi notika uz Skanstes ielas.

Gusts: Visapkārt valdīja sportiskais gars! Es biju bijis tikai uz vienu mēģi. Verners jautāja, vai spēlēsim koncertu? Uzstājās laba igauņu nu-metāla grupa, un tad arī mēs. Tas koncerts ļoti labi aizgāja!

Verners: Es pazinu cilvēkus no ekstrēmajiem – Renāru un Ināru, boards.lv dibinātājus. Jautāju viņiem, vai varam koncertā uzspēlēt? Viņi atbildēja, ka jārunā ar Time After Time menedžeri, kas pasākumu organizēja. Toreiz mums bija tikai piecas dziesmas! Tā arī viss sākās.

Gusts: Nākamais koncerts bija Aviācijas institūta kultūras namā klubā Ala kopā ar matainajiem black metāla pasākumā. Tur arī bija baigi labi! Koncerta laikā ienāca menti. Visu klubu apstādināja, nolika gar sienām. Verners turpināja bļaut – fuck the police. Tas laiciņš bija interesants, jo grupas netika šķirotas pa stiliem. Mums bija koncerttūre kopā ar Skyforger, One Voice un Brute Chant! Skyforger beigās teica – tie lēkātāji īstenībā ir tīri tā neko.

Verners: Spēlējām arī Trincstokā, bet Tabūnā neesam spēlējuši. Tie ir tie divtūkstošie gadi.

Cik ļoti jūs ir ietekmējis Rīgas faktors?

Verners: Mēs visi bijām vairāk vai mazāk vienādi, jo arī Rīgā nebija veikals, kur nopirkt ģitāru. Ansis dabūja ģitāru no Huskvarn ģitārista. Varbūt Rīgas faktors ir svarīgs, bet tajā laikā mēs visi bijām vienādi. Tajā laikā aktuālāks bija Liepājas Dzintars,  Liepājas roks.

Rooc: Nedomāju, ka esam bijuši piesaistīti pilsētai. Mums ir bijuši ļoti daudz koncerti Vidzemē – Cēsīs, Valmierā. F[ei]K kontekstā neesam pozicionējušies kā rīdzinieki.

Verners: Gusts ir no Jūrmalas.

Lasīju, jums bija fanu klubs!

Gusts: Bija divas meitenes, kas ļoti vēlējās fanu klubu izveidot. Viņas vēlāk savā starpā sastrīdējās, un ar to viss beidzās. Bet albumā tika iekļauta lapiņa, kuru nosūtot varēja pievienoties fanu klubam. Meitenes bija katrā mūsu koncertā. Vienai uz krekliņa bija ar fliterīšiem izšūts uzraksts F[ei]K.

Verners: Ja kāds cilvēks gribēja veidot fanu klubu, mēs šajā lietā neiejaucāmies. Kaut kādu atbalstu piedāvājām. Bet es nezinu, ko vispār var piedāvāt? Fanu klubs – kas tas ir?

Gusts: Interneta nebija, un arī informācijas apmaiņas nebija. Bet meitenes baidījās un kautrējās, tad apvainojās viena uz otru. Fanu klubs beidzās nesācies. Ko darīt ar fanu klubu? Rīkot fanu tikšanās? Kopējas alus dzeršanas? Fani vēl nepilngadīgi.

Verners: Tas fanu klubs bija atmiņu klades līmenī – pierakstot, kura dziesma tev patīk?

Gusts: Bet fanu klubā joprojām var pierakstīties. Atver jebkuru The Inevitable disku, un tur būs lapiņa ar adresi!

Albumam The Inevitable ir ļoti skaists dizains!

Gusts: Vernera ideja

Verners: Nē, ideja ir kopēja, bet izpildītājs ir Kaspars Garda, fotogrāfs un kaislīgs riteņbraucējs. Mēs ņirdzām, ka šo albuma vāku varētu reanimēt. Uz vāka redzamā meitene ir manas māsasmeita, kurai tagad ir 22 gadi.

Gusts: Tas ir fotografēts Brīvdabas muzejā. Kasparam un Verneram bija doma, kas visu vajag taisīt siltos toņos – dzeltenīgos un saulainos. Albumam ir patīkams izskats. Ja to noliktu reliģiskās mūzikas plauktiņā, cilvēki nenojaustu.

Kas notiek 2014.gadā? Ko esat samēģinājuši?

Rooc: Jau pirmajā mēģinājumā viss saslēdzās, kas šķiet – būs! Sen nebijām tikušies, mēģinājuši, bet viss salikās kopā kā lego klucītis. Nejutu, ka ir jau pagājuši desmit gadi.

Gusts: Jēcis (Jēkabs Zemzaris) dziesmas spēlē pa savam. Viņš ir savādāks bundzinieks, kurš nav uzaudzis nu-metālā. Jēcis dziesmām iedod jaunu, svaigu enerģiju! Manuprāt, viss skan pārsteidzoši labi! Ir jauda un enerģija. Verneram balss ir mainījusies. Parādījušies zemāki rūcieni.

Verners: F[ei]K vienmēr ir bijusi koncertgrupa. Tāpēc mums ir viens albums.

Bet vispār, jums kaut kas latviešu valodā tapa.

Verners: Tapa, bet zini kā. Laiks manījās. Pieaugām, 25 gados salūzām.

Kā jūs šķīrāties?

Verners: Ej dirst – tā arī šķīrāmies! Kā tu domā, kā šķirās grupas?

Gusts: Verners pa mēģu telpu spārdīja koferi.

Jūs esat kāvušies?

Gusts: Nē

Verners: Jā

Gusts: Tā pa lielam nē, bet viena epizode laikam bija.

Verners: Ar to arī pietiks – ir bijusi viena epizode.

Gusts: Ja kāds kādam ir sitis, es to neatceros. Es atceros tikai labo un mēģinu pie tā pieturēties. Visādi ir gājis! Zini, tās tomēr ir attiecības. Kopā būšana un kopā darīšana patiesībā ir smags darbs. Tas nav viegli, ja vēl pašam ir savas problēmas. Mēs visi esam bijuši jauni un dulli. Tiešām bija kautiņš? Es, goda vārds, neko tādu neatceros! Mēs ar tevi?

Verners: Nē, nē, mēs nē. Grupa ir attiecības. Mēs neesam smilšu kastes draugi. Mums vienu brīdi vajadzēja paņemt pauzi, lai viens no otra atpūstos. Mēs to neizdarījām. Min, min, min uz priekšu. Cik ilgi tā var? Vienā brīdī tu eksplodē kā velosipēda riepa. Mēs pazudām.

Pēc kāda laika radās Sakhta.

Verners: Beidzās F[ei]k, pagāja laiks un mani uzrunāja džeki no Ādažu grupas Pornstone. Arī šī grupa bija izjukusi. Grupas ģitārists man jautāja, vai negribu dziedāt Pornstone. Aizgāju uz mēģinājumu, un pēc tā džekiem teicu – ka Pornstone nevēlos dziedāt, bet man bija čoms RooC, kurš arī bija bez grupas. Ierosināju taisīt jaunu grupu. Spēlēt gribās nepārtraukti! Tas savā ziņā ir hobijs.

Rooc: Ne vien hobijs, bet arī savā veidā dabīgā narkotika. Gribās vismaz reizi nedēļā sanākt kopā un radīt.

Gusts: Festivālā Bildes bija dzirdams F[ei]K turpinājums, tika izpildīta dziesma, kurā skanēja vārdi: “Dievs, tava zeme deg”. Bet tas  vairs nebija  F[ei]K. Ja grupā iztrūkst divi dalībnieki, tad ir pareizi mainīt nosaukumu un darīt kaut ko citu. Sakhtā ir daudz dusmu, eksperimenti ar taktsmēriem un citām lietām, ko mēs F[ei]k nedarījām. Mēs spēlējām vienkāršāk.

Verners: Pareizi tu saki – Sakhta  tas ir eksperiments. Ar F[ei]K, radot laikam aktuālu mūziku, mēs gribot negribot ietekmējāmies no redzētā un dzirdētā.

Gusts: Esmu bijis uz daudziem Sakhtas končiem. Man vienmēr ir šķitis, ka grupa steidzas savam laikam pa priekšu. Ir interesanti redzēt savus bijušos grupas biedrus, kuri rada ko iepriekš nedzirdētu. Likās, tu pa cilvēkiem zini visu, bet īstenībā tā tas nav.

Vai šī ir F[ei]K atgriešanās?

Verners: Šī atgriešanās nav mūsu, bet gan mūsu daiļrades cienītāju nopelns. Bieži dzirdējām – “Kas ir, es palieku vecs, vēl gribu reizi dzirdēt F[ei]K!” Mēs visi dzīvojam Rīgā, satiekamies uz ielas, runājam. Nav laika, nav laika. Bet šis ir tas īstais brīdis!

Gusts: Mēs spēlēsim Labā Dabā koncertu. Kas būs tālāk, par to šobrīd nedomājam. Koncertam briedām jau kopš 2013.gada decembra.

Kas ir Feik lielākais hīts?

Verners: Kas ir hīts?

Dziesma, ko koncertā nedrīkst nenospēlēt.

Gusts: Tas ir atkarīgs no pilsētas

Verners: “Sigh”. Dziesmā ir teksts: “Sometimes I see no sense in your face – kas atspoguļo tā laika izjūtas, jaunību!

Gusts: Cilvēkiem šajā jautājumā būs dažādi viedokļi. Liepājā klausītājiem patīk “Back Twice”, kas ir viena no vecākajām dziesmām. Šī bija dziesmas, kas man pašam norāva jumtu un es zināju – F[ei]K ir tā grupa, kurā vēlos spēlēt. “Sigh” noteikti ir hits.

Verners: Mums nav hiti, mums ir dziesmas.

RooC: Ja tomēr ir jāizvēlas hītu, tad man pašam tā ir dziesma “Flying”. Tā nav dziesma publikas iekustināšanai, “Flying” ir ļoti emocionāla dziesma.

Gusts: Tagad atsākot spēlēt man ir iepatikušās dziesmas, kas iepriekš ne pārāk, piemēram, “Behind Me” vai “Back in the Days”. Un arī “Vienādība” tagad skan ļoti labi! Jēcis šai dziesmai iedod citu grūvu.

Ja jūs tagad sāktu, būtu vieglāk?

Gusts: Mēs droši vien grindu spēlētu.

Verners: Būtu astoņstīgu ģitāras. Manuprāt, tajā laikā bija nedaudz vieglāk. Tajā laikā mūzikas skatuve bija šaurāka.

Gusts:  Toreiz cilvēki bija vienotāki. Nebija plašu izvēles iespēju, tāpēc pasākumi vienmēr bija labi apmeklēti. Mums bija slepenais grupas biedrs, skaņotājs Tālis Timrots.

Verners: Tikai pēc grupas F[ei]K Tālis sāka skaņot Prāta vētru!

Gusts: Jā! Mēs esam viņa karjeras stūrakmens! Tālis vienmēr ir bijis ar mums, stāvējis aiz pults. Tikai Norvēģijas tūrē viņš ar mums neaizbrauca. Vēlāk mums viņu nācās dalīt ar Prāta vētru. Tālis nozīmīgi ietekmēja F[ei]K skanējumu. Koncertā visi skan kaut kā. Mēs atnākam un skanam labi!

Verners: Grupa F[ei]K ir koncertgrupa! Klausoties albumu, liekas, varēja vēl smagāk. Bet  es zinu, ka koncertā bija, kā vajag!

 

Read Full Post »

1911264_10201647338325410_1302311882_o

Deviņu vīru lielais orķestris „Big Al & The Jokers ” Latvijā ir viena no visprofesionālākajām mūziķu apvienībām. Visiem grupas mūziķiem ir milzīga pieredze un katram savs unikālais rokraksts. „Big Al & The Jokers ” izpilda rokenrolu, džaivu, svingu, ritmblūzu. Programmu galvenokārt atlasa grupas vokālists atraktīvais Alģirds Šuminsks un orķestra mākslinieciskais vadītājs Romāns Vendiņš, kurš arī atpazīstams ar savu virtuozo un akrobātisko klavierspēli.

Svētdien 6.aprīlī Rīgas kinoteātrī Splendid Palace „Big Al & The Jokers ” noslēdza Latvijas koncerttūri. Vīrišķīgajam kolektīvam piebiedrojās dziedātāja Ieva Krēvica, kura pildīja ne vien vakara vadītājas uzdevumus, bet izpildīja pāris solo numuru un dziedāja duetā ar Alģirdu Šuminsku. Kā intervijā pirms noslēguma koncerta atklāja Romāns Vendiņš balādes „Big Al & The Jokers ” repertuārā esot ieviesas dāmu priekam.

1796788_10201647329525190_1204858246_o

Kāpēc notika sastāva un nosaukuma maiņa?

Grupā „Keksi” ar Aleksandru Sircovu ( labāk zināms kā Muravejs) kopā bijām 15 gadus, bet pienāk brīdis, kad nepieciešams kaut ko darīt savādāk. Mēs nolēmām mainīt kontrabasistu un nosaukumu, Aleksandram atstājot „Keksu” vārdu. Tā kā kopā bijām spēlējuši pietiekami ilgi, šī maiņa nebija viegla. Šobrīd pēc gada varam secināt, ka šīs pārmaiņas ir nākušas tikai par labu – uzlabojusies orķestra atmosfēra, lietas vedas vienkāršāk, un ir vieglāk strādāt. Grupas menedžerim Rafailam Balkinam ar jauno nosaukumu bija nedaudz jāpacīnās. Taču šī tūre pierādījusi, ka cilvēki zina, kas ir „Big Al & The Jokers ”.

Orķestrī jūs joprojām esat lielas mākslinieciskās individualitātes, kā jūs sadzīvojat?

Strīdi mūsu kolektīvā notiek progresa vārdā. Ar Zinti Žvargstu kopā esam spēlējuši jau 17 gadus, joprojām autobusā sēžam uz viena beņķa un mums visu laiku ir par ko runāt. Protams, jau ir jārunā par ģimeņu draudzību. Mūsu sievas un draudzenes ļoti labi iekļaujas savā kolektīvā. Mums kopā ir viegli, jo mēs visi darām to, kas mums patīk. Tas ir ļoti svarīgi, pretējā gadījumā visa stāstītā nebūtu. Autoritatīvais režīms mūsu grupā ir beidzies.

Eiropā svinga un rokenrola popularitāte sit augstu vilni. Cilvēki iet deju skolās, lai šo mūziku izbaudītu uz deju grīdas. Kāpēc, jūsuprāt, Latvijā šī tendence nav aktuāla?

Latvijā mēs neesam vienīgie rokenrola izpildītāji, taču šis stils nav populārs kā, piemēram, kantri mūzika, ko Latvijā sauktu par šlāgermūziku. Šādas ir Latvijas mūzikas kultūras tradīcijas. Kad cilvēki redz dzīvo sastāvu, atraktīvo pūtēju sekciju, viņiem rokenrols sāk patikt. Sanāk, spēlējam arī klausītāja audzināšanas nolūkos!

Vai jūsu koncertos arī dejo?

Jā, lai gan tas nenotiek bieži, jo latviešu mentalitātei nav raksturīga celšanās kājās un dejošana. Bet var redzēt, ka cilvēkiem patīk. Aizkrauklē, Jēkabpilī un Mārupē cilvēki pēc koncerta piecēlās kājās. Šīs tūres ietvaros zāles bija praktiski pilnas, un tas ir rādītājs – mēs to varam!

1891388_10201647330765221_1635695265_o

Cik svarīgs jums ir telpas faktors? Vai ir atšķirība, vai koncerts notiek kultūras nama zālē vai kādā mūzikas klubā?

Rokenrolu var spēlē jebkur. Galvenais ir labs garastāvoklis. Enerģijas apmaiņa ir iespējama jebkur! Telpa kļūst nozīmīga, priekšnesumu vērtējot no akustikas viedokļa.

Kāda loma koncertā ir jūsu skatuves tērpiem?

Tērpus uzšuvām 2013.gada vasarā. Procesam piegājām cītīgi, bijām piesaistījuši stilisti. Iespējams, šī gada rudenī garderobe tiks papildināta. Tērpi ir ļoti svarīgi, jo rokenrols ir mūzika, kurā ir labi jāizskatās. Jābūt harmonijā gan bildei, gan skaņai, lai viss kopā atstāj lielisku iespaidu!

Un tajā pašā laikā tērpam ir jābūt ērtam

Tērpi kustībām netraucē. Tie dod vajadzīgo svinīgumu, rada vajadzīgo brīnuma sajūtu.

Kas būtu jūsu neierastākie koncerti?

Ir bijuši koncerti, ja tos vēl var saukt par koncertiem, kuru laikā zālē atradušies divi trīs cilvēki. Šādi privāti pasākumi ir diezgan savdabīgi. Mums vienmēr prieks spēlēt tur, kur tiekam labi uzņemti, kur cilvēki saprot, ko mēs darām. Runājot par dīvainākajiem koncertiem, reiz Lietuvā festivālā „Bliuzo naktys” 5000 skatītāju priekšā esmu nokritis no krēsla. Šis kritiens bija redzams uz lielā ekrāna, un skatītāji mani ļoti atbalstīja.

Kāda ir tehnika klavieru spēlēšanai ar kājām?

Man viens cilvēks teica, kad tu ar rokām vairs nevari izteikties, to tu sāc darīt ar kājām. Tas, protams, ir šova elements.

Un instruments šī procesa laikā necieš?

Nē, instruments ciešs, bet tas tiek labots.

Kura reize ir liktenīgā?

Tas ir atkarīgs no tā, cik daudz tev ir  pacietības spēlēt uz klavierēm, kurām neskan taustiņi. Ja neskan jau desmit taustiņi, tas jau sāk kļūt apgrūtinoši, un klavierēm ir nepieciešama labošana. Tas  nenotiek bieži.

________________________________________________________

Big Al & The Jokers : pie klavierēm – grupas mākslinieciskais vadītājs, virtuozais pianists Romāns Vendiņš, bungas spēlēs dzīvā leģenda Villijs Strods, ģitāra – Juris Skrajāns, savukārt pie kontrabasa vienmēr labvēlīgais Pēteris Liepiņš. Pūtēju rindās – saksofonisti Eduards Raubiško un Zintis Žvarts, trompete – Sandris Skeranskis, trombons – Uldis Ziediņš. Un, protams, grupas „seja” un kvalitātes zīme – kolorītais dziedātājs Aļģirdas Šuminskas jeb Big Al!

Foto:Aigars Lapsa

Read Full Post »

valt

Čellists Valters Pūce, popularitāti iemantojis ar projektiem “Melo M” un “DaGambas” 2013.gada vasarā mūziķis pabeidza Briseles Karalisko mūzikas Akadēmiju, iegūstot maģistra grādu. Studiju laikā viņš iepazinās ar Francijā populāro dziedātāju Laru Bellerosu. Kopā ar Laru un grupu “DaGambas” tika ierakstīta teātra izrādes “Šveiks” balādes franču versija “Qui Est le Fou”. Valtera un Laras sadarbība turpinās – laikā no pērnās vasaras līdz šī gada sākumam tika radītas jaunas dziesmas, un 2014.gada martā leibla “BAZIKEMISTRY” paspārnē tiks izdots projekta “Puce et Bellerose” desmit romantisku balāžu ieraksts.

“Albuma ieraksts notika ļoti ātri. Aizlidoju uz Briseli ar sešiem ierakstam gataviem darbiem. Lara man atbildēja, ka vajag desmit! Tā piecās dienās tika radīti desmit skaņdarbi jeb vesels albums. Albumā būs arī septiņbalsīgs čellu orķestris. Dienā ierakstījām trīs skaņdarbus. Tas man bija mizīgs pārsteigums, jo Latvijā ieraksta process notiek daudz lēnāk. Sapratu – ja pats sev uzstādi mērķi, vari izdarīt jebko!” – atklāj Valters.Franču valodu studiju laikā mūziķis tomēr nav apguvis. Viņš nosmej, iespējams tagad būs jāsāk mācīties.

“Daudzi latviešu mūziķi aizbrauc pasaulē mācīties un meklēt laimi. Bet ir jāzina viena lieta: pirmais gads būs ļoti smags, otrajā tu sāc iepazīties un trešajā gadā lēnām kaut kas sāk notikt. Bieži vien daudzi pēc pirmā gada atbrauc atpakaļ. Es Briselē biju trīs gadus. Tikai tad, kad beidzu konservatoriju, radās ideja par projektu “Puce et Bellerose”, un es tiku pieņemts kā vietējais,”turpina Valters.

Studijas Briseles Karaliskajā mūzikas Akadēmijā mūziķim bija interesantas nevis akadēmiskā grāda dēļ, bet gan kā iespēja nodibināt kontaktus un īstenot sapņus. Kad šķitis – viss, jābrauc mājās, sapnis piepeši piepildījies.

Martā un aprīlī Valters uzstāsies dažādās Eiropas valstīs – Nīderlandē, Beļģijā un Vācijā gan kopā ar Laru Bellerose, gan ar Arturu Cingujevu projektā “Teleports”, Jēkabu Nīmani un Jolantu Strikaiti, Eiropas koncertu sēriju noslēgs solo koncerts festivāla “Printemps musical de Silly” ietvaros Beļģijā. Ar grupu “DaGambas” gaidāmi koncerti aprīļa sākumā Briselē Eiropas parlamentā un Rīgā aprīļa beigās Valters Pūce būs dzirdams kopā ar “DaGambas” un Sinfonietta Rīga Lielajā Ģildē.

“Man vienmēr ir bijis daudz darāmā un vēl mācības ārzemēs. Es lidoju šurpu turpu, jo “DaGambas” vajadzēja ierakstīt albumu. Tagad mācību vairs nav, un brīvo laiku aizņem jaunie projekti,” savu aizņemto grafiku komentē Valters Pūce.

Bagātais koncertu grafiks prasa trenēties katru dienu. Savā dzīvesvietā Valters ar kaimiņu atļauju drīkst spēlēt līdz pieciem pēcpusdienā, pēc tam ir jāpārceļas. Mūziķis mēdz komponēt pa naktīm. Studiju laikā Latvijas Mūzikas akadēmijā mūziķim bija ierasta lieta celties sešos no rīta, lai kā pirmais tiktu pie brīvākas klases, kurā spēlējot pavadīta visa diena.

Interesanti, ka čellists savam instrumentam pērk biļeti lidmašīnas salonā, lieki neriskējot apskādēt mūzikas instrumentu lidmašīnas bagāžas nodalījumā. Šobrīd Valtera instruments ir 300 gadus vecs, itāļu meistara radīts čells. Mūziķis stāsta, ka akadēmiskā vidē vislabākie ir simtus gadus veci mūzikas instrumenti, kuru skanējumam arī pēc vismodernākajiem mērījumiem nav iespējams izveidot līdzinieku.

Arī mūsdienās ir iespējams izgatavot labu čellu, taču pēc desmit, divdesmit gadiem, kokam žūstot, instrumenta skaņa kļūst sliktāka. Parasti dārgos instrumentus mūziķiem uztic viņu mecenāti vai tos var izīrēt. Valters cer, ka ar savu čellu varēs spēlēt pēc iespējas ilgāk, instrumenta fantastiskā skaņa mūziķi ir apbūrusi!

Valters Pūce sevi neirobežo ne žanriski, ne stilistiski. Kopā ar dziedātāju Ralfu Eilandu sarakstījuši dziesmu “Revelation”, ar kuru 22.februārī piedalīsies Eirovīzijas Nacionālās atlases finālā Ventspilī, sacenšoties par ceļazīmi uz Eirovīzijas finālu Dānijā.

Valters atzinīgi novērtē Ralfa divdesmit gados uzkrāto daudzveidīgo dzīves pieredzi. Turklāt dziesmas radīšanas process kopā ar citu mūziķi Pūcem, kas parasti dziesmas raksta viens pats, bija interesants. Mūziķu mērķis bija radīt labu dziesmu un parādīt to klausītājiem. (Eirovīziju skatās visi – arī tie, kas apgalvo, ka neskatās). Un Valters sola – ar “Relevation” nekas nebeigsies. Arī pēc Eirovīzijas viņa un Ralfa sadarbība turpināsies!

Uz Eirovīzijas skatuves kopā ar Valteru un Ralfu darbojas arī bundziniece Nellija Bubujanca.

“Sākumā gribējām uzstāties divatā, taču rokmūzika nav iedomājama bez bungām. Ja nebūtu bungu – tas būtu dīvaini. Tāpēc radās doma, piesaistīt skaistāko bundzinieci pasaulē Nelliju. Es neesmu redzējis skaistāku bundzinieci, turklāt viņa arī ļoti labi spēlē!” saka Valters.

Jautāts par saviem spilgtākajiem Eirovīzijas iespaidiem, Valters atceras grupas “Cosmos” profesionālo uzstāšanos, bet no citu gadu uzvarētājiem viņa favorīti ir somu metālisti “Lordi”.

“Mani Eirovīzijā kaitina tas, ka tiek kopēti iepriekšējo gadu veiksmīgie hīti. Tas aizgāja, tāpēc dari tā, kā darīja viņš. Tā, manuprāt, ir vislielākā kļūda. Panākumus gūst tie, kas nekopē, kas uz skatuves izmēģina ko jaunu. Mani numur viens Eirovīzijas uzvarētāji ir “Lordi”. Viņi uzvarēja, jo piedāvāja šokējošu un pilnīgi atšķirīgu stāstu. Tā arī var! Ja vairāk šādu mūziķu piedalītos Eirovīzijā, galu galā tas kļūtu par foršu konkursu,” uzskata Valters.

Read Full Post »

_MMZ7679

Otrdien, 17.decembrī Rīgā, “Nabaklab” kopā ar multimākslinieku P.Emersonu Viljamu koncertēja eksperimentālā mūziķe Džarbo. Rīgā viņa uzstājās jau trešo reizi, šoreiz atskaņojot darbus no nesenajiem albumiem “Dreams” un “Indemnity”.

Pēc koncerta mūziķi sniedza īsu interviju. Abi izskatījās laimīgi noguruši – tūrē būs pavadīti teju divi mēneši, un nogurums visvairāk ir izjūtams no rītiem. Džarbo priecājās par Rīgas Ziemassvētku rotājumiem, bet Pīters Emersons Viljams nosmej, ka būs savai ģimenei Ziemassvētku dāvanas vietā, mājās ASV viņš atgriezīsies 23.decembrī.

Džarbo radošo darbību bagātina daudzveidīgas sadarbības ar muzikālām individualitātēm. Mākslinieks P.Emersons Viljams ir atpazīstams kā ekspresionists, kas mākslas darbus veido black metāla un industriālā metāla grupu vajadzībām. Taču sadarbībā ar Džarbo viņa radītās projekcija bija pasteļtoņos, bet ģitāras tembrs silts un pieklusināts: “Mana spēlēšana ir pilnīgi atkarīga no Džarbo. Mūsu sadarbība manī atbrīvoja kaut ko jaunu. Es vienmēr spēlēju ar mediatoru, nekad nespēlēju ar pirkstiem. Bet tas notika pats no sevis. Katru vakaru starp mums ir savādāka komunikācija.” – skaidro ģitārists.

“Arī mans dziedāšanas veids, frāzēšana un nošu izvēle ir mainījusies.” – turpina Džarbo, kuras vokāls mēdz skanēt basi un dārdoši, – “katru vakaru vokāls skan pavisam citādāk. Mans vokāls ir kļuvis džezīgāks, pateicoties tavai flamenko ģitārspēles manierei.”

“Es reaģēju un iesaistos, un katru vakaru viss skan pavisam citādāk. Mūzika telpā bez mums un klausītājiem ir kā ceturtā būtne, kurai mēs atsaucamies.” – stāstījumu turpina P.Emersons Viljams.

“Piemēram, dziesma “Joyful Sorrow” stāsta par to, ka tu nevari kontrolēt emocijas, tu nevari kontrolēt dzīvi. Tev jāļaujas straumei. “Joyful Sorrow” ir piedalīšanās dzīvē, zinot, ka dzīve ir ciešanas. Vokāli šajā dziesmā necentos kontrolēt savas notis, atļaut tām izskanēt trakos virzienos. Pārsvarā visas dziesmas, kuras jebkad esmu dziedājusi, ir saistītas ar sāpēm un zaudējumu. Man šīs tēmas ir tuvas. Jo dzīve ir tāda, un mums tā ir jāpieņem.” – atklāj Džarbo, bet Pīters viņu papildina: “Manuprāt, dzīves mērķis un izaicinājums mums katram ir atrast veidu, lai aptvertu, cik svēts ir katrs mūsu satiktais cilvēks.”

Runājot par nākotnes plāniem, Džarbo strādā pie eksperimentāla džeza albuma rakstīšanas: “Tā ir ambicioza iecere, jo džeza forma prasa pilnīgumu un skaidrību.” Pīters viņai oponē, ka atskatoties džeza vēsturē inovācijas notika tad, kad džezs nebija tīra forma, kā piemēru minot Mailsa Deivisa “Bitches Brew”. Piemetinot, ka esot Džarbo fans, ļoti gaida viņas džeza albumu.

Sarunas noslēgumā Džarbo uzzina, ka Nabaklab tik tiešām ir tas pats klubs, kurā viņa uzstājās pirms trim gadiem. Es taču teicu, viņa priecīgi saka Pīteram. Nākamo koncertu viņi spēlēs Tallinā, kur Džarbo nekad nav bijusi. Mūziķe vēlreiz apliecina, ka vienmēr ļoti priecājas uzstāties Austrumeiropā. Šeit publika ir patiesāka, iespējams, inteliģentāka. Nav šaubu, Džarbo Rīgā atgriezīsies vēl vienu reizi.

 Foto: Māris Morkāns/MixMedia Group

Read Full Post »

529163_10201088713596340_1416815406_n

Pirmdien 11.novembrī koncertzālē “Palladium” uzstājās skotu rokgrupa “Biffy Clyro”, nospēlējot teju divu stundu ilgu koncertu un ar pirmajiem akordiem sajūsminot Rīgas publiku.

Ņemot vērā, ka “Biffy Clyro” pieder pie alternatīvās skatuves, koncerts “Palladium” bija ļoti labi apmeklēts, pulcējot dažādu paaudžu klausītājus. “Biffy Clyro” ir rokgrupa ar jau vairāk kā desmit gadu pastāvēšanas vēsturi, sešiem studijas un vienu dzīvo koncertierakstu. Grupas koncertprogramma ir daudzveidīga – postroks, saviļņojošas roka himnas un sirsnīgas akustiskās balādes kā “God and Satan”.

Šķiet, pēdējā albuma “Opposites” lielākais trumpis ir roka himnas, piemēram, “Biblical”, kas rada kolektīvo pacilātības sajūtu. Grupa pārvalda daudzbalsīgumu – ne vien triju vokālu kopējā spēkā, bet arī muzikāli – kāpinot dinamiku. Turklāt dziesmu vārdi, kas stāsta par visiem pazīstamām šaubām, cilvēciskām vērtībām, sāpēm un priekiem, tā vien aicina dziedāt līdzi. Pēc tam aizkustinājuma asariņa tiek nožāvēta gar spožām gaismām un ar pankrokam raksturīgo mežonīgumu, grupas ģitāristam Saimonam Nīlam līgojoties uz ģitāras pastiprinātāja.

2013.gadā izdoto “Biffy Clyro” albumu “Opposites” atzinīgi ir novērtējuši teju visi vadošie mūzikas žurnāli. Tas ļauj albumu uzskatīt par šobrīd labāko mūsdienīgās rokmūzikas piemēru. “Mēs ticam albuma formātam! Tu to klausies atkal, atkal un atkal, kamēr zini, kura būs nākamā dziesma, un albums ir kļuvis par daļu no tavas dzīves.” – intervijā MixTv mūsdienām tik netipisko “Opposites” dubultalbuma formātu komentē “Biffy Clyro” basģitārists/ vokālists Džeimss Džonstons.

“Biffy Clyro” ir vairākkārt apbalvoti kā “Labākā britu rokgrupa”. Vai šī atzinība jums rada atbildības slogu?

Nedomāju, ka ir atbildības slogs vai cerības, kas mums būtu jāattaisno. Šīs atzinības mums piešķir citi. Mēs nedibinājām grupu, lai saņemtu apbalvojumus. Protams, mēs esam pateicīgi. Tas ir ļoti jauki, kad tevi atzīst! Bet šī atzinība mums nerada atbildības slogu. Jo mēs paši vienmēr smagi strādājam, lai radītu mūziku, kas mums pašiem šķiet svarīga, lai nospēlētu lieliskus priekšnesumus.

Jaunākajā albumā “Opposites” ir daudz lielisku dziesmu. Kā jūs veidojat koncerta dziesmu sarakstu?

Ar sešiem albumiem setilstes veidošana kļūst grūtāka. Kā jebkurai grupai arī mums patīk spēlēt dziesmas no iepriekšējiem gadiem. Šobrīd koncertos spēlējam vairāk no “Opposites”, bet mēs vienmēr atskatāmies atpakaļ un mēģina nospēlēt vismaz pa vienai dziesmai no iepriekšējiem albumiem. Nedomāju, ka koncerta dziesmu atlasē tiek izmantota kāda maģiska formula. Tās sastādīšanā vadāmies paši  pēc savām sajūtām. Pārdomājam, ko klausītāji vēlētos dzirdēt. Mēs esam laimīgi, jo nav nevienas publikas gaidītas dziesmas, kuru mēs nevēlētos spēlēt. Mums nav tā lielā hīta, kuru mums riebtos spēlēt. Mēs esam laimīgi, izbaudām visas dziesmas! Tāpēc koncerta stilistes veidošana ir piņķerīga, taču nav grūta.

3.Mūsdienās grupas gada laikā izvēlas mazalbūma formātu, kas sevī ietver maksimums sešas dziesmas. Šis formāts lieliski raksturo nepacietīgo, steidzīgo laikmetu. Turpretim “Opposites” ir dubultais albums. Vai sanāk, ka “Biffy Clyro” ir pacietīga grupa?

Jā, mēs esam pacietīgi cilvēki. Mūsdienās, kad dzīvē daudz kas nenotiek tā, kā ir ieplānots, cilvēki un dzīve kopumā desmit gadu laikā nemaz tik ļoti nemainās. Cilvēkiem ir vajadzīgs kaut kas sirdij tuvs, kas palīdz saglabāt pacietību. Tā var būt laba filma vai laba mūzika. Mums patīk pretoties šī brīža norisēm. Mēs ticam albuma formātam. Tu to klausies atkal, atkal un atkal. Kamēr tu zini, kura būs nākamā dziesma, un albums  ir kļuvis par daļu no tavas dzīves. Grupas, kas izdod pa vienai dziesmai, ir ok. Mēs tādi neesam. Katra grupa ir citādāka. Mēs atbalstam albuma formātu, kuru cilvēki var aptaustīt.

Vinils piedzīvo atgriešanos, kļūstot arvien populārāks, līdzīgi kā ēdiens, kas ir audzēts ceļa galā esošajā fermā. Cilvēki vēlas īstas lietas, kuras var turēt rokās, novērtēt, kuras tiem šķiet radniecīgas.

Kas ir tās lietas, kas, atrodoties koncerttūrē, visvairāk pietrūkst?

Nevēlos daudz par šīm lietām domāt, citādāk sabēdāšos. Esot koncerttūrē pietrūkst acīmredzamais – pašiem sava gulta, sava ģimene, mīļotie cilvēki. Pietrūks arī iespēja atskaņot mūziku. Esot ceļā, mēs iegādājamies vinilā ierakstus, kurus varam noklausīties tikai atgriežoties

Read Full Post »

tumblr_mn96owY2S31rkjn6go1_500Klubā Depo 6.maijā uzstājās psaihobilija / pankroka grupa no ASV Detroitas – ‘’Koffin Kats’’. Sarunājos ar grupas līderi, kontrabasa dīdītāju Vic Viktoru. Latvijā ‘’Koffin Kats’’ spēlēja pirmo reizi, bet Eiropu koncertu tūrē viņi apbraukā jau astoto reizi un, kā apgalvoja mūziķis, katru reizi kļūst arvien labāk un labāk. Tūres ik reizi kļūst garākas. Pirms koncerta Rīgā grupa spēlēja Ukrainas rokabilija festivālā ‘’Ukrabilly Bang’’, kur tika sirsnīgi uzņemta. Psaihobilija grupas Austrumeiropā nespēlē bieži. Patiesībā šis žanrs Latvijā interesē tik ļoti šauru klausītāju loku, ka var apgalvot, psaihobilijs pie mums ir nezināma muzikāla parādība. Tāpēc izjautāt kolorīto mūziķi man bija vēl lielāks prieks!

Trio ‘’Koffin Kats’’ ir desmit gadus ilga pastāvēšanas vēsture, pēdējo 2012.gadā izdoto ‘’Our Way and the Highway’’ vācu pankroka žurnāls ‘’OX Fanzine’’ novērtējis ļoti atzinīgi, slavējot, ka grupa saglabā psaihobilija stilam raksturīgos elementus, kuru grupa izpilda ar savu individualitāti. Vic Viktors to komentē šādi:

Kad esi jaunāks un tikai sāc spēlēt, tu vienmēr vēlies skanēt kā tava mīļākā grupa. Manā gadījumā, sākot spēlēt psaihobiliju, es klausījos ‘’Nekromantix’’, ‘’Mad Sin’’, ‘’Demented Are Go’’. Visām šīm grupām bija savs noteikts stils. Ja es būtu mēģinājis spēlēt kā kāda no šīm grupā, es būtu viņu atdarinātājs. Kad man pašam radās grupa un mēs spēlējām savus pirmos koncertus, sapratu, ja gribu attīstīties un sevi uztvert kā nopietnu mūziķi, man mūzikā maksimāli jāieliek sava individualitāte. Ja tavā mūzikā būs šis individuālisms, tas palīdzēs grupai atšķirties. Vai tas nāks par labu, vai par sliktu? Jebkurā gadījumā tev būs iespēja. Es cienu psaihobilija žanru, taču mums pašiem ir savas idejas. Kad skatos uz klasiskajām psaihobilija grupām, arī viņi mūzikai piegāja ar tādu pašu attieksmi. Bez bungām, basa, ģitāras un vokāla tika ņemti daudzi citi instrumenti, un psaihobilijs miksēts ar citiem žanriem.

Kas tevi iedvesmoja sākt spēlēt?

Es pirmo reizi iepazinos ar mūziku, klausoties to, ko neklausījās mani vecāki. Amerikāņu populārās mūzikas radio toreiz bija pilnīgs sūds! Bet 1993./1994. gadā kļuva labāk, radio sāka spēlēt mūziku ‘’Bad Religion’’, kuriem bija iznācis albums ‘’Stranger than Fiction’’. Radio spēlēja dziesma ‘’21 Century Digital Boy’’ un ‘’Inflected’’. Šīs divas dziesmas mani ieinteresēja. Un tad kļuva populāri ‘’Green Day’’ un ‘’The Offspring’’. Pankroks kļuva pieejamāks. Vairs nevajadzēja vecāko brāli vai brālēnu, kas tev pankroku atklātu, kā tas bija ierasts astoņdesmitajos. Man viņi nebija, man nācās pašam meklēt.

Detroita ir pilsēta ar slavenu mūzikas vēsturi! Vai šīs leģendas vēl ir dzīvas?944854_511671518881551_613465380_n

Jā, mums ir bagāta muzikālā kultūra un pankroka saknes, taču mūsdienās no tiem ir palikuši vien skeleti. Detroitai ir mūzikas skatuve, bet tā neatšķiras no citas lielas pilsētas mūzikas skatuves. Nevaru izšķirt neko konkrētu, kas mūsdienās Detroitas mūzikas skatuvi atšķirtu no Čikāgas vai Sentluisas, kā tas bija sešdesmitajos, septiņdesmitajos.

Kā atšķiras ‘’Koffin Kats’’ klausītāji ASV un Eiropā?

Patiesībā ASV Ziemeļu štatos psaihobilijs nav nemaz tik populārs. Vieta, kur tevi kā psaihobiliju izpildošu grupu atpazīs, kur šo stilu klausās– tā ir Dienvidkalifornija. Mēs varam doties Ameriku koncerttūrē, taču pūlī būs tikai pāris cilvēku, kuri psaihobiliju klausās arī ikdienā.

Kad spēlējam štatos, mūsu publika ir ļoti atšķirīga – arī metāla fani, kas mūs ir atklājuši, klausoties youtube. Protams, panki, HC bērni un vienkārši cilvēki, kuri ir dzirdējuši dziesmu vai redzējuši video. Sākumā Eiropā mūs popularizēja kā psaihobilija grupu, tāpēc mūs klausījās tikai šī žanra cienītāji. Tagad arī Eiropā mūsu koncertus apmeklē dažādi cilvēki.

SEMC 3MP DSC

Vai par psaihobiliju pastāv kādi stereotipi?

Jā, par psaihobiliju ir stereotipi. Paskatoties tikai uz mūsu tūres plakātu, un cilvēki sāk apgalvot, ka visas grupas skan vienādi. Līdzīgi ir ar black metālu – es par to neko nezinu, zinu vien to, kā tas izklausās. Ja spriež pēc tūres plakāta, var izdarīt secinājumu – viņi neatšķiras no citām šī žanra grupām.

Un tomēr, psaihobilija grupām imidžs ir svarīga skatuves tēla sastāvdaļa. Ir pat apģērbu leibli, kas no šī stila ir guvuši iedvesmu. Cik svarīgu lomu ‘’Koffin Kats’’ spēlē izskats?

Kad mēs sākām spēlēt, imidžs bija svarīgs. Lai mati būtu kārtībā! Kad ar mūziku sākām nopelnīt iztikai, mēs dzīvojam ar to garderobi, ko bijām līdzi paņēmuši savā busiņā. 200 dienas gadā esam tūrē. Tagad mums svarīgāk ir labi izklausīties, nekā labi izskatīties. Ja cilvēki, skatoties mūsu šovus, mūs vērtē: nav gludi noskuvušies, nepareiza frizūra, vienalga. Cilvēkiem patīk šāda vērtēšana! Manuprāt, no sākuma skaties ar savām ausīm, tad ar acīm.

Tu minēji, ka 200 dienas gadā atrodies tūrē. Tad mājās ASV pietiek ar īrētu istabu?

Man ir māja un mūsu bundziniekam Ērikam, bet Īans to īrē. Mums ASV ir sava dzīve, draudzenes un kaķi. Taču trīs gadu laikā mēs šo dzīvi redzam vien 80 dienas gadā. Mūsu ģimenēm mājās ir liela pacietība. Mums nav citas izvēles. Normālu dienas darbu nevaram strādāt, jo visu laiku atrodamies tūrē. Un tev ir jāatrodas tūrē tik ilgs laiks, lai mājās varētu samaksāt rēķinu. Sākumā mēs savos dienas darbos strādājām ļoti smagi, lai samaksātu tūres rēķinus. Sākumā no koncertiem nevar nopelnīt. Un joprojām mums koncertos nopelnītā nauda pietiek tikai rēķinu apmaksai. Bet ceļā esam pavadījuši jau desmit gadus. Ar šādu realitāti ir jārēķinās, spēlējot neatkarīgā DIY grupā. Būs jāstrādā smagi, bet atpakaļ atnāks tikai nedaudz. Bet tu turpini ticēt, ka reiz kaut kas notiks. Tu radīsi to vienu dziesmu, kas tiks izmantota filmā vai kas aizķers daudz dažādu cilvēku dvēseles stīgas.

Read Full Post »

20130119_pmk_0767Kurzemē, pusceļā starp Liepāju un Rīgu, starp Saldu un Kuldīgu atrodas viens no vecākajiem mūzikas klubiem Latvijā – PMK. Par klubu, modes tendencēm un jaunatni tad un tagad sarunājos ar PMK vadītāju Egitu Eversoni:

Pastāsti vairāk par PMK! Klubu atceros jau no deviņdesmitajiem!

Krievu laikos telpās bija kafejnīca. Tad sākās privatizācija Mani vecāki nolēma blakus kafejnīcai privatizēt kiosku, vēlāk arī otru ēku, bet nezināja, ko ar telpām darīt. Es biju tajā vecumā, kad pašai patika ballēties – tā tas sākās. Vecāki atļāva man pašai darboties. PMK sāku darboties jau no 18 gadiem. Klubam ir 15 gadi. Sākumā bija kafejnīca, taču neviens negribēja ēst. Visi gribēja ballēties! Sākotnējais nosaukums ‘’Kafejnīca pie eglēm’’, bet cilvēki šo nosaukumu nepieņēma. Visi teica – braucam uz PMK. Tā mēs nomainījām struktūrvienību un pārtapām par naktsklubu PMK.

Ko nozīmē PMK nosaukums?

Pārvietojamā Mehanizētā kolona. Kādreiz ciemats saucās PMK 24. Mēs paši smejoties nosaukumu tulkojam – ‘’Paši mākam kopt’’, ‘’Pirmais mūzikas klubs’’. Kā gribam, tā tulkojam. Ko paši cilvēki neizdomā!

Kluba pastāvēšanas laikā ir nomainījušās paaudzes. Kā Tu izjūti šīs pārmaiņas?

Manuprāt, agrāk meitenes vairāk pucējās. Mūzikā un kultūras tendencēs kopumā ir notikušas izmaiņas. Klubs dzīvo laikam līdzi – piedāvājam to, kas ir aktuāls. Ja kāds teiku – kādreiz jaunieši bija labāki, es šim apgalvojumam pilnīgi nepiekrītu. Īstenībā viņi arvien paliek labāki. Kādreiz vairāk domāja, kā lētāk kaut ko iedzert, tagad, spītējot krīzei, pērk labāku dzērienu, un dzer mazāk. Paskatoties pirms 15 gadiem, tad bija jo vairāk reibst, jo labāk. Tagad tā nav. Toreiz visi bija kā no ķēdes norāvušies. Protams, tagad ir mazāk jauniešu. Cik daudz jauniešu ir izbraukuši! Tā ir problēma – kā paliek 18 gadi, kā pabeidz vidusskolu, viņš brauc prom! Savukārt studenti nevar atļauties tik bieži braukt uz mājām.

Klubs atrodas starp divām pilsētām – Saldu un Kuldīgu

Jā, PMK atrodas 8 kilometri no Saldus, nedaudz vairāk no Kuldīgas. Ciematā ir 200 iedzīvotāju. Bieži vien, kad uz klubu tiek vesti ārzemju DJ, viņi tiek vesti pa tumsu, vienā pusē ir mežs, otrā pusē ir mežs, viņi jautā – vai mēs pareizi braucam? Iebraucam Nekurienē, mazā ciematiņā, kura vidū ir klubs. Viņi ir šokā un jautā, vai šis ir speciālais Party Village?

Kādi ir bijuši PMK vēsturē grandiozākie koncerti?

Mums ir bijuši pietiekami daudz koncertu, kad vairs nelaižam klubā, jo nav brīvas vietas. Viens no pieminēšanas vērtajiem ir Mārtiņa Freimaņa koncerts, kurā viņš bija tā iejuties savā lomā, ka aicināja vienu meiteni iekost sev vēderā, un viņa to arī izdarīja! PMK ir uzstājušies ļoti daudz mākslinieku, grūti ir iedomāties, kas nav uzstājies!

Kopā ar kluba darbiniekiem mēs mēdzam aizbraukt uz citu klubu atpūsties, mēs to saucam par pieredzes apmaiņu. Pēdējo reizi bijām Jelgavā. Tur mūs atpazina – PMK, PMK. Klubu darbinieki ilgi turas vieni un tie paši, Latvija ir maza.

map

Klubu starpā ir svarīgi uzturēt draudzīgas attiecības. Tas nāk par labu visai koncertdzīvei kopumā.

Mēs vairāk sadarbojamies ar Dobeli. Tā kā kilometru ziņā neesam tālu, dažreiz vienā vakarā mēs varam paņemt vienu mākslinieku. Viņš var paspēt gan tur, gan pie mums, būt divās vietās.

Cik klubā ir darbinieku?

Desmit. Strādāšana notiek tikai nedēļas nogalē. Ir arī privātie pasākumi, ne vien jauniešu, reiz arī 90 gadu jubileja PMK tika svinēta.

Pastāsti par svētdienas centra ieceri!

Tā vēl ir tapšanas stadijā. Kad projekti tiks apstiprināti, mēs tiksim pie novusa un tenisa galda. Tad jaunieši no trijiem pēcpusdienā līdz vakaram varēs nākt uzspēlēt galda spēles, biljardu, zoli. No šīs idejas negūstam nekādu finansiālu ieguvumu, bet ņemot vērā, ka arī svētdienā telpas ir jāapsilda, tad dod iespēju jauniešu, bērnu brīvā laika nodarbošanās atbalstīšanai. Bērni ļoti daudz laika pavada pie datora. Izmaiņas ir notikušas arī apdzīvotajā vietā – šeit ir pārcēlušies ļoti daudz jaunu cilvēku, bet viņu bērni tikpat kā nesatiekas, jo savu laiku pavada pie datora. Pa vasaru nedaudz viens uz otru paskatās, bet tā vai tā nezina – atbraucis uz mēnesi vai vietējais.

PMK iet laikam līdzi, izmantojot digitālās iespējas. Kāda ir atgriezeniskā saite sociālajiem portāliem reģionos?

Latvija ir līdere interneta pārklājuma ziņā. Jebkurā lauku miestā – būdiņa maziņa, iekārtota pieticīgi, bet visiem ir internets un interaktīvā televīzija. Arī šeit ciematā, internetu var lietot bez pārrāvumiem, jo daudzu bezvadu internetam nav uzlikta parole. Jā, PMK ir laba atgriezeniskā saite, gan twitter, gan draugiem portālā.

Kā Tu noskaidro PMK apmeklētāju vēlmes?

Tirgus ir tik ļoti piesātināts, ka cilvēki paši nezina, ko viņi vēlas. No izveidotām anketām nav nekādas jēgas. Tev ir jādod sagatavoti piemēri. Ar mūziku ir kā ar modi – tā nāk un iet, un atgriežas pārveidotā formā. Manuprāt, rokmūzika atgriežas dabstepa veidolā.

Vai festivāls ‘’Zvērā’’ ietekmēja PMK programmas izveidošanu?

Nē, tas notiek vienreiz gadā. Cilvēkam mūzika ir jāklausās regulāri. Vienalga, kas par stilu. Jo biežāk tu to klausīsies, jo labāk tā tev patiks, jo labāk tu to izpratīsi. Jāpieradina. Cilvēku gaumi veido radiostacijas. Ko tās spēlē, tas cilvēkiem paliek atmiņā. Atmiņā var palikt spēlējot piecus zināmas un populāras dziesmas un vienu jaunu. Radio un televīzija būtiski ietekmē tendenču veidošanos Ja radiostacijām būtu dažādāka programma, pieļauju, ka tas pozitīvi ietekmētu stilu attīstību.

Jaunu klubu ir viegli atvērt, jo jaunumi visus interesē, bet grūti ir noturēt – pēc pāris gadiem klubs var būt apnicis. Cilvēki visu laiku grib kaut ko jaunu. Tas nav kā veikalā – uztaisi plauktus un strādā. Klubā visu laiku ir jāinvestē. Šis bizness ir jāsāk 18 gados. Vecumā tu ātrāk nogursti un kļūst grūtāk izprast jauniešu vēlmi. Jebkurā biznesā vajag patiku pret to lietu, ko tu dari. Ja es būtu rakstījusi biznesa plānu, diez vai kāds būtu devis naudu klubam nekurienē un ticējis, ka tas varētu pastāvēt 15 gadus. Ja cilvēks dara to, kas viņam patīk, tad ir jāizdodas!

Foto: Transleiteris uzstājas PMK, fotogrāfs, Haralds Filipovs , http://www.pmk.lv

Read Full Post »

Older Posts »

<span>%d</span> bloggers like this: