Feeds:
Ziņas
Komentāri

Archive for the ‘2013’ Category

pizap.com13869234405591-1-4

Tā ir mūzika, tas nav sports! Tāpēc cipariem šoreiz nav nozīmes. 2013.gada 13.decembrim par godu 13 albumi, kurus šogad esmu jo īpaši daudz klausījusies. Kopsavilkumā – latviešu mūzikā Renesansi piedzīvo dziesmas ar skaistiem tekstiem latviešu valodā.  Pasaulē ietekmīgie mūziķi atkal pierāda, ka arī pēc 15 un vairāk gadu pastāvēšanas viņi nav novecojuši, bet apakšžanros joprojām aktuāla ir stilistisko robežu nojaukšana.

Queens of the stone age – Like Clockwork

“Queens of the stone age” albumu gaidīšanu nervozu padarīja rēbusi pasaules mūzikas presē, twitterī pieteikti slavenie viesmākslinieki, biedējoša animācija. Un beidzot, grupas līderim nosvinot 40 gadu jubileju (leģenda vēsta, ka tā varēja arī nepienākt) nedaudz vēlāk tika sagaidīts albums. “Like A Clockwork” maģija ir albuma drūmumā, tāda pavisam personīga apokalipses sajūta. Tekstuālās atsauces, frazeoloģismi, apdūmota tēlainība – tas ievelk. Un redz, tās balādes – ne velti saka, ka māksla ir spēlēt klusu. Lūdzu, “Like A Clockwork” rokmūzikas gruzons ir iepīts smalkā balādē! Otrais labākais QOTSA albums aiz “Songs for the Deaf”, bet dziesma “I Appear Missing ” ir viena no visu laiku labākajām QOTSA dziesmām.

The Black Angels – Indigo Meadow

“The Black Angels” ir psihodēliskā roka grupa no ASV, Ostinas, un “Indigo Meadow” ir grupas piektais albums. Albums Indigo Meadows ir ļoti daudzslāņains. Pirmkārt, grupa muzikāli spēj uzburt telpas vīziju – skanēt pēc rūcoša motocikla vai vēla un apdulluša svētdienas rīta, visa albuma garumā saglabājot hipnotizējošu grūvu. Otrkārt, psihodēlijas estētikai raksturīgi, “The Black Angels” tekstos ir daudz “lasi starp rindām” informācijas. Bet arī nezinot kontekstu,  albums “Indigo Meadow” atklājas pamazām, gādājot par muzikālu izklaidi visa gada garumā. Mīļākā dziesma –  “Evil Things”

Indygo – Decoy

Latvijas progresīvā roka grupa “Indygo” paņēma 2013.gadu uz saviem pleciem – tika izdots albums “Decoy”, albuma koncerttūre ar lēcienu no “Rīga 2014 vasarnīcas” jumta un trakām vasaras ballēm, un visbeidzot “Decoy” ne vien digitāli un CD formātā, bet arī vinilā! Turklāt plate maksā ļoti demokrātiski – tikai astoņi lati un vēl nedaudz santīmi. Vienā saliktā paplašinātā teikumā raksturojot “Decoy” – albuma burvība ir skaņas telpiskumā, izpildījuma smalkumos, kā arī dziesma “Minūtes un Stundas” ir mūsdienu latviešu rokmūzikas klasika. Teicami! Albuma apskats: šeit

Julia Holter – Loud City Song

Džūlija Holtere ir amerikāņu multi instrumentāliste ar akadēmisku izglītību, kas izpilda avangarda popmūziku. Avangards – tas nozīmē jaunradi, netipisku un pārsteidzošu, sintezējot daudzveidīgas muzikālās zināšanas, popmūzika –  “Loud City Song”  dziesmas ir izklaidējošas un prātā paliekošas, līdzi dungojamas. Starp citu, albumam iedvesma tika rasta 20.gadsimta 40-to gadu romānā “Gigi”, kurai būtu jākļūst par kurtizāni, galvenās albuma tēma – vilšanās sabiedrībā. Interesanti, ka Hotlere pilsētas dziesmu izspēlē ar impresionistiem raksturīgiem paņēmieniem. Bet impresionisms, kā zināms, ir saistīts ar dabas pētīšanu. Galu galā sanāk tāds urbānais naturālims, kas man, pilsētniecei, skan visnotaļ tīkami! Protams, vēl lielāks prieks, ka šī gada Skaņu meža ietvaros Džūlija Holtere bija dzirdama koncertējot Kultūras pilī Ziemeļblāzma. Visbiežāk klausītā dziesma “Horns Surrounding me”.

pizap.com13869232278852,4-13

Deafheaven – Sunbather

2012.gadā amerikāņi “Deafheaven” bija līdzi tūrē grupai “Russian Circles”. Toreiz “Deafheaven” bija tieši tādi, ka es viņus itin nemaz neatceros. Taču ar albumu “Sunbather” grupa pamatīgi paliek atmiņā – kā ierakstā, tā dzīvē (šī gada novembrī dzirdēju grupu Minhenē). Ja parasti albumos ir trīs lieliskas dziesmas, divas labas, trīs dziesmas fonam, kas atdala tās labās no lieliskajām. Bet albumā “Sunbather” ir septiņas vienlīdzīgi labas dziesmas, kas kopā veido lielisku post metāla albumu.

La Femme – Psycho Tropical Berlin

“La Femme” ir franču grupa, kas izpilda sintī popu ar pamatīgām atsaucēm uz franču sešdesmito gadu popkultūras estētiku – “Yéyé”, ko raksturo naivas meitenes seksualitāte, būtiski ietekmējot francūžu rokenrola skanējumu, bet vēlāk arī japāņu popmūziku. “La Femme” ir saklausāma ” The Beach Boys” sērfotāju roka ietekme, bet klipos un vizuālajā tēlā ir izmantoti gangsteru stila elementi, groteska. “La Femme” ir ļoti, ļoti stilīgs kolektīvs, kas lieliski attaisnot stereotipu par to, ka francūžiem gaume ir vislabākā! Favorītdziesma – “Packshot”.

Oranssi Pazuzu – Valonielu

Pēdējos gados black metāls ir pārmaiņām un muzikālai sinerģijai atvērts žanrs, un tas ir ļoti labi! Mūsdienās black metāls mītiskumu, pirmatnīgumu interpretē plašāk, pāri žanriem, pārpasaulīgi! Norvēģu “Oranssi Pazuzu” albums “Valonielu” tik tiešām  ir zinātniskā fantastika, ceļojums kosmosā, citplanētiešu nolaupītam. “Valonielu” – uz klasiskiem metāla žanra pamatiem balstīts skaņu eksperiments. Albumu ērti var sadalīt pa dziesmām, atjaunojot savu “spaceship pleilisti”, – katra no tām ir atšķirīga un savā ziņā spēcīga. Klausoties “Valonielu  no sākuma līdz beigām, atklāsies augstākā katarse – “Ympyrä On Viiva Tomussa”! P.S. Blakus “Oranssi Pazuzu” gribas novietot viņu tautiešus grupu “Kvelertak” albumu “Meir”, kas priecēja ar tādu sulīgu un grūvīgu smagumu.

The Sound Poets – Tavs stāsts

Albums “Tavs stāsts” bija tik ļoti pārliecinošs, ka to vienkārši nevarēja neklausīties – veldze ausīm, niansēta, smalka emocionalitāte un tekstuāla uzdrīkstēšanās. Latviešu valoda ir skaista, un tās stāsts uzrunā bez vecuma un bez tautības ierobežojuma! Domāju, ka “Tavs stāsts” jau tagad, negaidot laika noilgumu, ir pieskaitāms pie latviešu populārās mūzikas zelta. Albuma apskats: šeit , intervija ar Jāni Aišpuru: šeit

Laika suns – Nakts Karalis

“Laika suns” ar albumu “Nakts Karalis” ir interesants gadījums. Šķiet, klausītāji dalās divās grupās – tie, kas klausījās grupu “Mofo”, un tie, kuriem atskaites punkts būs “Laika suns”. Man kā lielai “Mofo” klausītājai “Laika suns” patīk tieši Arņa Račinska dziesmu tekstu dēļ. Račinskim ir ļoti tēlaina un skaista, emocionāli niansēta valoda, bet viņš var būt arī adekvāti ass. Dziesmas ir ietilpīgas, tās var interpretēt personīgi, valstiski, vai vienkārši baudīt labu dziesmu tekstu. Albumam “Nakts karalis” ir pārdomāta dziesmu secība, noslēdzot ar 56 sekundes garo ” +Sirds” – tā arī ir mana mīļākā pērle.

Date Palms – The Dusted Sessions

“Data Palms” ir ambientā popa duets no Oklendas, Kalifornijas. Viņu albums “The Dusted Sessions” ir saullēkta un saulrieta mūzika. Instrumentāla un atmosfēriska, ieskanoties orientālajiem motīviem, atstājot brīvu vietu personīgajai fantāzijai. Nepacietīgajiem nepatiks, “The Dusted Sessions” šķitīs viena gara dziesma, bet citādāk – zibšņu, steigas pilnajā ikdienā albums dod lielisku atelpas mirkli. Favorītskaņdarbs: “Night Riding the Skyline”. Skanējumu interesantu padara sintezatora dūkoņa duetā ar vijoles starpspēlēm.

Biruta Ozoliņa, Dj Monsta – Sauli sēju

Hipnotizējošs ieraksts, kuru neierobežo gadskārtu godi, kavēšanās nostaļģiskā pagātnes apcerēšanā un citi priekšstati. Albums “Sauli sēju”, skanot mūsdienu cilvēkam saprotamā valodā, aizved pie pirmavota, ļauj apzināties piederību. Bet cilvēkiem, kuriem ne silts, ne auksts par tautas mantojumu, “Sauli sēju” būs patīkams askētisks “chill” noskaņas ieraksts .

Clutch – Earth Rocker

Arī amerikāņi “Clutch” ilgus gadus nebija izdevuši jaunu albumu, tāpēc “Earth Rocker” tika ļoti gaidīts. Principā “Earth Rocker” ir vecais labais smagais roks, ja gribam būt pavisam precīzi – “southern rock”. Nekas pārāk novatorisks, taču “Clutch” izpildījumā albums “Earth rocker” ir pamatīgs enerģijas lādiņš. Ja esi pie auto stūres – uzreiz pieskaiti sev trīs soda punktus. Ja esi sporta zālē, droši uzliec pāris kilogramus vairāk. Ar “Earth rocker” himnām uz lūpām tiks lauzti rekordi! Favorītdziesma – “The Wolf Man Kindly Requests…”

Daft Punk – Random Access Memories

Franču elektroduets “Daft Punk” ir vieni no tiem augstās klases mūziķiem, kas spēj izklaidēt masu publiku, bet tajā pašā laikā saglabāt stilu un eleganci, lai patiktu arī prasīgākiem klausītājiem. Albums “Random Access Memories” ir kārtējais francūžu meistarstiķis. Punkts.

Read Full Post »

zigzag_oldschool

 

Sestdien 14.decembrī “Nabaklab” grupa “Zig Zag” prezentēja dubultalbumu “Signe Melo”, kurā atrodami divi vēsturiski, iepriekš neizdoti ieraksti 1987.gada “Es neesmu nervozs, bet manas problēmas ir normālas” un 1988.gada “Zig Zag”.

Toreiz grupas vokālista pienākumus pildīja Gvido Linga, kurš nedaudz vēlāk astoņdesmito gadu beigās pats izveidoja grupu “Linga”. Albuma “Signe Melo” prezentācijas koncertā bija dzirdams gan pirmā, gan otrā sastāva (ar Jura Lasinska vokālu) “Zig Zag”, kā arī grupa “Linga”.

Preses konferencē albuma tapšanas aizkulises atklāja Gvido Linga, bundzinieks Uldis Timoško un taustiņinstrumentālists Arnis Zunde (pilnam pirmajam sastāvam pietrūka basģitārista Edmunda Tropa). Mūziķi stāstīja, ka “Signe Melo” albumi ir ierakstīti sesijās kādā Baldones mājā, kā arī pagrīdes studijā.

Dziesmu “Vējā” palīdzējis ierakstīt grupas “Dzeltenie Pastnieki” līderis Ingus Baušķenieks. Sadarbība ar jau tajā laikā leģendāro Baušķenieku grupas mūziķi, kas tajā laikā vēl tikai bija tīņi, esot ļoti aizrāvusi. Linga atcerējās, ka esot Ingum jautājis, kad viņš sāka smēķēt. Baušķenieks atbildējis ar pretjautājumu – esi plānojis sākt smēķēt? Baušķinieks par “Zig Zag” esot pieskatījis ar tēva rūpību. Neatsverams bija arī Gvido brāļa Igora Lingas atbalsts.

Astoņdesmito gadu otrajā pusē grupa “Zig Zag” bija visīstākie panki. Ne reizi vien džeki par savu spocīgo izskatu esot atrāvušies pa muti, kā arī nonākuši likumsargu uzmanības lokā. Esot komjaunatnes uzmanīti “Rīgas Roka” klubā, “Zig Zag” varēja brīvi sniegt koncertus Rīgas robežās. Dziesma “Signe Melo” bija skatāma televīzijas programmā “Varavīksne”, bet “Mīli mani” atskaņoja Latvijas Radio. Tas padarīja “Zig Zag” pazīstamākus. Grupai bija iespēja spēlēt ārpus Latvijas – tika gūta atzinība Lietuvas rokfestivālā, bet ansambļa “Zvaigznīte” vietā “Zig Zag” devās koncertēt uz Ukrainu.

Jautāji, kāpēc nolēmuši vairs kopā nespēlēt, mūziķi atbild, ka lielu strīdu neesot bijis. Visdrīzāk viņi visi ir bijuši lieli līderi, kas pēc ļoti cieši diendienā pavadītā laika gribēja pašrealizēties. Galu galā no viena “Zig Zag” ir radušās divas Latvijas rokmūzikas vēsturē nozīmīgas grupas!

Abu vēsturisko albumu izdošana nav saistīta ar atzīmējamām jubilejām, šī ideja sen esot nobriedusi. 2012.gadā tika izdots “Zig Zag” otrā sastāva albums “Gadu Laiki”, tad pienāca kārta vēl neizdotajiem. Dubultalbumā “Signe Melo” kopā būs 22 dziesmas, bet CD vāciņā izgriezumi no avīzēm, kā arī tā vēsturiskas fotogrāfijas. Kas attiecās uz slaveno dziesmu “Signe Melo”, tā neesot veltīta konkrētai sievietei. Vārds Signe esot izvēlēts labskanības dēļ – tā, lūk!

Read Full Post »

529163_10201088713596340_1416815406_n

Pirmdien 11.novembrī koncertzālē “Palladium” uzstājās skotu rokgrupa “Biffy Clyro”, nospēlējot teju divu stundu ilgu koncertu un ar pirmajiem akordiem sajūsminot Rīgas publiku.

Ņemot vērā, ka “Biffy Clyro” pieder pie alternatīvās skatuves, koncerts “Palladium” bija ļoti labi apmeklēts, pulcējot dažādu paaudžu klausītājus. “Biffy Clyro” ir rokgrupa ar jau vairāk kā desmit gadu pastāvēšanas vēsturi, sešiem studijas un vienu dzīvo koncertierakstu. Grupas koncertprogramma ir daudzveidīga – postroks, saviļņojošas roka himnas un sirsnīgas akustiskās balādes kā “God and Satan”.

Šķiet, pēdējā albuma “Opposites” lielākais trumpis ir roka himnas, piemēram, “Biblical”, kas rada kolektīvo pacilātības sajūtu. Grupa pārvalda daudzbalsīgumu – ne vien triju vokālu kopējā spēkā, bet arī muzikāli – kāpinot dinamiku. Turklāt dziesmu vārdi, kas stāsta par visiem pazīstamām šaubām, cilvēciskām vērtībām, sāpēm un priekiem, tā vien aicina dziedāt līdzi. Pēc tam aizkustinājuma asariņa tiek nožāvēta gar spožām gaismām un ar pankrokam raksturīgo mežonīgumu, grupas ģitāristam Saimonam Nīlam līgojoties uz ģitāras pastiprinātāja.

2013.gadā izdoto “Biffy Clyro” albumu “Opposites” atzinīgi ir novērtējuši teju visi vadošie mūzikas žurnāli. Tas ļauj albumu uzskatīt par šobrīd labāko mūsdienīgās rokmūzikas piemēru. “Mēs ticam albuma formātam! Tu to klausies atkal, atkal un atkal, kamēr zini, kura būs nākamā dziesma, un albums ir kļuvis par daļu no tavas dzīves.” – intervijā MixTv mūsdienām tik netipisko “Opposites” dubultalbuma formātu komentē “Biffy Clyro” basģitārists/ vokālists Džeimss Džonstons.

“Biffy Clyro” ir vairākkārt apbalvoti kā “Labākā britu rokgrupa”. Vai šī atzinība jums rada atbildības slogu?

Nedomāju, ka ir atbildības slogs vai cerības, kas mums būtu jāattaisno. Šīs atzinības mums piešķir citi. Mēs nedibinājām grupu, lai saņemtu apbalvojumus. Protams, mēs esam pateicīgi. Tas ir ļoti jauki, kad tevi atzīst! Bet šī atzinība mums nerada atbildības slogu. Jo mēs paši vienmēr smagi strādājam, lai radītu mūziku, kas mums pašiem šķiet svarīga, lai nospēlētu lieliskus priekšnesumus.

Jaunākajā albumā “Opposites” ir daudz lielisku dziesmu. Kā jūs veidojat koncerta dziesmu sarakstu?

Ar sešiem albumiem setilstes veidošana kļūst grūtāka. Kā jebkurai grupai arī mums patīk spēlēt dziesmas no iepriekšējiem gadiem. Šobrīd koncertos spēlējam vairāk no “Opposites”, bet mēs vienmēr atskatāmies atpakaļ un mēģina nospēlēt vismaz pa vienai dziesmai no iepriekšējiem albumiem. Nedomāju, ka koncerta dziesmu atlasē tiek izmantota kāda maģiska formula. Tās sastādīšanā vadāmies paši  pēc savām sajūtām. Pārdomājam, ko klausītāji vēlētos dzirdēt. Mēs esam laimīgi, jo nav nevienas publikas gaidītas dziesmas, kuru mēs nevēlētos spēlēt. Mums nav tā lielā hīta, kuru mums riebtos spēlēt. Mēs esam laimīgi, izbaudām visas dziesmas! Tāpēc koncerta stilistes veidošana ir piņķerīga, taču nav grūta.

3.Mūsdienās grupas gada laikā izvēlas mazalbūma formātu, kas sevī ietver maksimums sešas dziesmas. Šis formāts lieliski raksturo nepacietīgo, steidzīgo laikmetu. Turpretim “Opposites” ir dubultais albums. Vai sanāk, ka “Biffy Clyro” ir pacietīga grupa?

Jā, mēs esam pacietīgi cilvēki. Mūsdienās, kad dzīvē daudz kas nenotiek tā, kā ir ieplānots, cilvēki un dzīve kopumā desmit gadu laikā nemaz tik ļoti nemainās. Cilvēkiem ir vajadzīgs kaut kas sirdij tuvs, kas palīdz saglabāt pacietību. Tā var būt laba filma vai laba mūzika. Mums patīk pretoties šī brīža norisēm. Mēs ticam albuma formātam. Tu to klausies atkal, atkal un atkal. Kamēr tu zini, kura būs nākamā dziesma, un albums  ir kļuvis par daļu no tavas dzīves. Grupas, kas izdod pa vienai dziesmai, ir ok. Mēs tādi neesam. Katra grupa ir citādāka. Mēs atbalstam albuma formātu, kuru cilvēki var aptaustīt.

Vinils piedzīvo atgriešanos, kļūstot arvien populārāks, līdzīgi kā ēdiens, kas ir audzēts ceļa galā esošajā fermā. Cilvēki vēlas īstas lietas, kuras var turēt rokās, novērtēt, kuras tiem šķiet radniecīgas.

Kas ir tās lietas, kas, atrodoties koncerttūrē, visvairāk pietrūkst?

Nevēlos daudz par šīm lietām domāt, citādāk sabēdāšos. Esot koncerttūrē pietrūkst acīmredzamais – pašiem sava gulta, sava ģimene, mīļotie cilvēki. Pietrūks arī iespēja atskaņot mūziku. Esot ceļā, mēs iegādājamies vinilā ierakstus, kurus varam noklausīties tikai atgriežoties

Read Full Post »

_MMM9389Pirmdien, 5.augusta vakarā koncertzālē “Palladium” uzstājās talantīgā dziedātāja Regīna Spektore, sniedzot izcilu muzikālo priekšnesumu. Rīgas publikas sajūsma saglabājās nemainīga no brīža, kā dziedātāja uzkāpa uz skatuves dēļiem.

Klavieres un elektriskās klavieres. Nodalītas bungas, čells un vēl viens taustiņinstrumentālists. Nelielas dekorācijas – četrstūru virtenes, kas atstaro prožektoru gaismu. Apburdama publiku ar koķetu smaidu, Regīna Spektore rotaļīgā vieglumā demonstrēja savas plašās muzikālās spējas, zināšanas un radošumu, publiku atraisot jau pašā koncerta sākumā.

Viss noslēpums ir pavisam vienkāršs – dziesmā ir jāatrod vieta aplausiem, kurus tā vien gribas atkārtot. Ritmu, kam gribas sekot! Tāpat dziesmas tekstam ir ne vien stāstītāja uzdevums, bet tas tikpat labi – mūzikas elements, apburoši vokalizēts burts “T”. Bet dziesma “Oh Marcello” izdziedāta itāliešu akcentā un temperamentā, iztēlē uzburot ainu no filmas “Krusttēvs”.

Starp dziesmām Regīna runāja arī krievu valodā (viņas ģimene imigrēja uz ASV, kad Regīnai bija deviņi gadi) un nodziedāja Bulata Okudzhava “Molitva”. Bet kopā ar vīru Džeku Dišelu izpildīja abu kopā radīto dziesmu “Call Them Brothers”.

Kad emocionālā balāde “How” bija kļuvusi pārāk salda, dziedātāja viltīgi starp rindām izdziedāja mazo daudznozīmju vārdiņu “Fu*k”. Šo mazo pipariņu publika pamanīja un novērtēja ar aplausiem. Regīna variēja ar mūzikas stilu elementiem – popmūzika, folkmūzika, nedaudz pat rokenrols, protams, arī klasiskās mūzikas plašumu, kas no vienas dziesmas pavisam dabiski pārauga otrā.

Muzikālā talanta kvintesence, kas kulmināciju sasniedza balādē “Samson”. Dziesma ir pieklusināta un emocionāla, bet publikai vislabāk zināma. Tā klausītāji maigi čukstēja līdzi Regīnas Spektores izdziedātajam “Samson”. Radot tik maģiskas sajūtas, ka ķermeni pārņēma zosāda. Izcili – tas šoreiz patiešām būs īstais vārds!

Foto: Māris Morkāns

Read Full Post »

Aizvadītajā nedēļas nogalē no 2.līdz 4.augustam aizritējis viens no vasaras visdraudzīgākajiem festivāliem “Laba Daba”, kas jau ceturto vasaru notika Latvijas Universitātes atpūtas bāzē Ratniekos. Šī festivāla burvību veido kvalitatīva, rūpīgi atlasīta muzikālā programma, un dažādas citas mākslinieciskas atrakcijas – dzejas slam, filmas, diskusijas, un gaisā virmojošā hipijiskā sajūta. labaFestivāla galvenā mērķauditorija ir studenti, kā arī jaunie pieaugušie – jaunie vecāki, kuriem gada laikā ir vairs tik bieži nesanāk apmeklēt dzīvās mūzikas koncertus. “Laba daba” ir interesanta dažāda vecuma paaudzēm.

“Laba Daba”, ja vien tu nesaties sen neredzētu kursabiedru, ar kuru tu aizrunājies ābeļu dārzā, tad visdrīzāk tevi nodarbinās uz skatuves redzamais. Seko līdzi skaņai! Kā piektdienas galveno notikumu satiktie festivāla apmeklētāji viennozīmīgi atzina grupas “7 pieaugušie vīrieši” un Olgas Rajeckas koncertu, bet otrajā dienā lielu atsaucību ieguva “Pienvedēju Piedzīvojumi”, “Jumprava”, Nils Īle un “Afro ambient”.

Šķiet, grupa “Pienvedēja Piedzīvojumi” piedzīvo savu renesanci, kļūstot par 2013.gada vasaras festivālu galvenajiem māksliniekiem, kuru dēļ cilvēki ir gatavi spiesties pārpildītās teltīs, vai, kā šoreiz – šķūnī. Šobrīd “Pienvedēju Piedzīvojumi” koncerta sarakstu vislabākās dziesmas, tādejādi nodrošinot nepārtrauktu līdzi dziedāšanu.

Sestdienas viesu “Deine Lakein” – dziedātāja Aleksandra Veljanova un komponista, pianista un bundzinieka Ernsts Horns akustiskais priekšnesums noteikti bija viens no savdabīgākajiem festivāla koncertiem. Klavieru iespējas tika pilnībā izmantotas – tās bija ne vien taustiņinu, bet arī sitamais un stīgu instruments, kas kopā ar Aleksandra silto balss tembru radīja baisu, gotisku kamermūziku.

Grupas “Jumprava” koncerta dziesmu saraksts – daudzveidīgs, sākot no grupas zinātājiem pazīstamām dziesmām “Dzimšanas diena”, un, protams, par modernām tautas dziesmām kļuvušās “Ziemeļmeita”, “Tālu aizgāja”. Grupa hipnotiski noturēja publikas uzmanību arī tad,arī tehnisku problēmu laikā.

Katru gadu perkusionists Nils Īle organizē nometni skolēniem, pēc tam kopā ar skolēniem un skolotājem – mūziķiem no Āfrikas uzstājoties festivālā, “Laba Daba” raisot tik lielu atsaucību, ka klausītāji kļuva par dejotājiem. Savādāku interakciju raisīja Birutas Ozoliņas un Dj Monsta koncerts. Tautasdziesmu, elektronikas miksam kāds klausītājs publikā atbildēja nevis plaukšķinot, bet līdzi spēlējot tautas instrumentu “mēlītes”.

Festivāla ietvaros uzstāsjās dažādi solo mākslinieki, kuru daiļrades skaistumu atklāj dziesmu teksts – leģendārā Zaķa gadījumā tas ir nihilistiski dadaisks, turpretim Mikus Frišfelda dziesmas ir romantiski ironsikas, bet duets “Čipsis un Dullais” ik trīsminūtē iekapsulē pa vienai latviešu nacionālajai muzikālai īpatnībai.

“Laba Daba” dod iespēju iepazīties ar jaunajiem talantīgajiem. Piemēram, grupu “Nē”, kura uzvarēja Latvijas Universitātes konkursā “Hadrons 2013”. Viņi izpilda progresīvu, instrumentālu dejojamu rokmūziku, kuras spēks meklējams nebēdnīgajā pieejā un humora izjūtā – “Pēc progresa ožošs benzīns” – tas ir tikai viens no “Nē” savdabīgajiem instrumentālo skaņdarbu nosaukumiem.

Kad saule bija norietējusi un zāli klāja auksta rasa, ska grupu “Band Mango” un “All Day Long” enerģiskie priekšnesumi bija iespēja sasildīties. Nakts aizsegs būtu labāk atklājis eksperimentālās grupas ” Apziņas parazīti” tumšās ambiences burvību, bet grupa uzstājās četros pēcpusdienā. Toties “Soundarcade” jau tradicionāli spēlēja nakts vistumšākajā stundā. Šoreiz grupas priekšnesums bija retrospektīvs, aptverot visus trīs albumus.

Kas būs nākamajā gadā? Būs jauni augstskolu studenti un absolventi, augustā radītiem bērniem būs gadrīz pusgadiņš, tāpat kā jaunajām mūzikas grupām. Kāds gribēs satikties, un “Laba Daba” būs īstā izvēle. Šogad festivālu apmeklēja 11 000 interesentu.

Read Full Post »

_MMM5594

Uzzinot šī gada „Positivus” programmu, es biju priecīga. Tajā nebija pārstāvētas superzvaigznes, kas atspēlētu masām tīkamas muzikālās klišejas, programmā bija 2012. – 2013.gadā pasaulē ļoti aktuāli mūziķi. Tagad vairs nevar apgalvot, ka līdz Latvijai visi jaunumi nonāk ar piecu gadu nokavēšanos.

Pirms sākam, jums ir jāsaprot, ka pret mūziku es izturos ļoti atbildīgi. Ja es saku – es klausīšos, tad es tā arī darīšu. Tā tas bija jau 14 gadu vecumā, kad apzinīgi nostāvēju festivāla „Mēs Liepājnieki” pirmajā rindā, šķiet, visas astoņas stundas. Vēlāk ar gadiem saproti, ka visu tā vai tā nedzirdēsi, atzīmējusi savus MUST SEE koncertus, arī es piektdienas pēcpusdienā ierados festivāla teritorijā, lai pildītu žurnālistes pienākumus. Galu galā sanāca astoņi pilni un 15 daļēji dzirdēti koncerti, kopā 23 – ir ok šāds noklausītais kopums.

Mani pārņem neizskatāms īgnums, kad balādes visklusākajā vietā aiz manis stāvošā meitene skaļā balsī draugiem sāk stāstīt, ko festivālā ir satikusi. Es labprāt pagrieztos un teiktu: „Tev nebūs runāt Džona Granta balādes klusākajā vietā, tev vispār nebūs runāt koncerta laikā!”. Man ļoti nepatīk pļāpīgi cilvēki koncertos.Šķiet, koncertos es kļūstu īpaši asociāla. Skatiens caururbj tāles, bet patība dziļumus. Un koncertos „Parara” skan smagāk nekā albuma ierakstā.

Bet „Imagine Dragons” Grand Finale laikā, ko vēroju paslēpusies starp priedēm, pie manis pienāca jauns džeks un sāka mani izjautāt – kāpēc izskatos bēdīga, vai esmu noklīdusi no sava draugu pulka. Izstāstu savu festivāla misiju, bet viņš spītīgi uzstāj, ka mums jāiet uz kāpām. Garlaicīgā Aiga, tev varēja būt sekss kāpās ar svešinieku, bet tu, sasodīts, esi„Laika suns” pirmajā rindā, kur uz skatuves izlietais alus apskalo tavu somu. Idejiski vajadzēja paiet kādus piecus metrus tālāk, būtu bijusi labāka skaņa, bet vispār „Ripoja Galvas” ir šīs nedēļas spēlētākā dziesma.

Kopumā piektdien teritorijā gaisā virmoja un vizmoja mīlestība. Un svētdien mīlestība virmoja ap Tele2 skatuvi astoņos pievakarē. Soulmūziķis Maikls Kivanuka uz milzīgās skatuves bija radījis intīmo kluba atmosfēru. Viņš nedarīja nekā lieka, viņš tikai dziedāja un viņam skanēja – mīļi, maigi, glāstoši, silti, kombinācijā ar blakus esošajām vainagotajām meitenēm, radot hipijisku noskaņojumu. Publikai gan vēl jāiemācās, ka pēc garajiem soliņiem vajag aplaudēt!

„Sigur Ros”? Dīdžeju kolektīva „C2C” nokausēta es „Sigur Ros” klausījos kopā ar fotogrāfiem, preses teltī, kas atradās blakus lielajai skatuvei. Ik pa laikam, mūzikas iedvesmots, kāds iegaudojās. „Sigur Ros” spožākais prožektors bija pilnmēness.

Festivālā koncertu izvēli rada personīgo emociju pacēlumi un kritumi, nevis pienākums – tev jādzird, jo visi to dzirdēs. Dažreiz pa ceļam sanāk interesantas kombinācijas. Piemēram, grupa „Komjaunatne” bija lieliski iesildītāji „Darwin Deez”. „Komjaunatnei” ir tāda īpaša dziesma ar telefona numuru piedziedājuma vietā, bet „Darwin Deez” ar savām popsīgajām dejām atmodina to sajūtu, kā tu ceturtklasniece gatavojies popielai, pie spoguļa atdarinot kustības.

Paga, nekad neesmu piedalījusies popielā, bet man pie sienas bija daudz plakātu. Nešaubos, ka Mr. Dārvins Smits, kurš, spēlējot ģitāru, nedaudz atgādina Edgaru Rubeni, jau tālajā 1996.gadā bija redzams manā sienas plakātā līdzīgi kā Dievmāte kāda cita tostermaizē.

Kamēr es klačojos ar dizaineriem, paspēja nospēlēt „3 izsaukuma zīmes” jeb aktīvais vīrietis čortos, kas ir ierindojoies daudzu festivālnieku topo 6.

Nu re, astoņi mākslinieki ir pieminēti, bet skaidrs ir tapis tikai tas – ar Aigu koncerta laikā labāk nerunāt, seksu nepiedāvāt. Pareizi! Pēc tam – uz priekšu! Iepazinos ar Igaunijas Radio 2 žurnālistiem, un mums bija lieliska saruna par „Positivus” programmu. Bet Poļu žurnālisti sacīja to, ka „Positivus” ir kvalitatīvāks par poļu „Opener”. Bija arī lietuviešu leģendārais mūzikas žurnālists, kam sekoju facebook, un viņa rakstīto regulāri tulkoju ar „Bling”. Lietuviešu jaunie žurnālisti bija ļoti jauki sarunas biedi. (Viens no viņiem pat runāja latviski!)

Bet galvenais – grupa „Luministic” (iepriekš zināma kā „ Black Apple Market” ) nospēlēja savu pirmo un pēdējo koncertu! Šāds prieks un īgnums vienā reizē. Nu, kāpēc, kāpēc? Viņi ir tik talantīgi – katrs atsevišķi un visi kopā! Katram savs skanējums (eh, Miķeļa samtainais balss tembrs).

Un visbeidzot, vissvarīgākais – 2013.gada „Positivus” būs īpašs ar to, ka beidzot pati uz savas ādas izjutu leģendāro sajūtu – pozitīvus ir gaisā, kopējā noskaņā. Hip hip urrā! Aplausi man, aplausi jums un  paldies! Tiekamies 2014.!

Foto: “Darwin Deez” dejo pie deviņdesmito popmūzikas,  fotogrāfs Māris Morkāns/Mixnews.lv

Read Full Post »

Jau no 2013.gada 16.aprīļa Latvijā ir pieejams mūzikas straumēšanas serviss Spotify.  Tas dod gandrīz tūlītēju piekļuvi visiem jaunākajiem mūzikas ierakstiem – pasaulē un Latvijā radītiem. Taču Spotify ir iiespēja ne vien atklāt, bet arī  atcerēties. Tāpēc šoreiz par trīs populārās mūzikas albumiem, kurus būs grūti vai pat neiespējami nopirkt mūzikas ierakstu veikalos, bet, tavu prieku, Spotify šie lieliskie albumi ir atrodami:

Dzelzs vilks – „Lai arī Tu būtu ar mani” 2001.

Lai arī Tu būtu ar mani ir grupas trešais albums. Tobrīd rokgrupa vēl tricināja rokfestivālu mazās skatuves agrā pēcpusdienā un ievibrēja nakts vēlākās stundas leģendārus pagrīdes iestādījumus, bet 2001. gada noslēgumā albums grupai atnesa nominācijas Latvijas Mūzikas Ierakstu Gada balvā kategorijā labākais roka albums un labākā roka dziesma. Dzelzs vilks balvas nesaņēma, taču tika pamanīts. Albumā „Lai arī Tu būtu ar mani” ir sāpīgas mīlas balādes (“Vēlreiz”, “Lai arī Tu būtu ar mani”), groteska (“Ciemats”, “Saplēstie stikli”). Tās ir gaudas, tie ir ķērcieni. Industriālās mūzikas asums, bet tekstuāli gotikas smeldze. Albumā arī latviešu rokmūzikas klasika “Vienas nakts meitene”. Arī dziesmu “Ledus” atpazīs ikkatrs gados vecāks grupas klausītājs. Man pašai vismīļākā – dziesma „Saldā dzīve”. Ja kāds šo albumu/kaseti vēlas pārdod, es labprāt nopirkšu!

 

 

 

Aparāts – “Zzz” 2002.

Grupa „Aparāts” apvienojās 2010.gadā, izlaida jaunu singlu un nospēlēja pāris koncertus. Grupa „Aparāts” tika nodibināts 2000.gadā, grupas līderis – dānis Pēteris Helms, kurš tobrīd studēja J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. „Aparāts” ir muzikāli daudzveidīgs, tā kā tāds mūzikas automāts,kas it kā nejauši izmet roku, panku, un  fanku, un „Aparāts” dziesmu teksti sprakšķ no radošuma, bērnišķīgas nepiespiestības.  Ieraksta formā „Zzz” tika pārdots stilīgā metāla kārbā. Man pašai ir kasete, kas nu jau ir iemantojusi relikvijas statusu.

Louie Fontaine – “Soul Satisfaction” 2002.

Es atceros, tas bija 2003.gadā festivālā „Mēs Liepājnieki”, kad es pirmo reizi redzēju un dzirdēju Louie Fontaine un viņa pavadošo grupu „The Living Death”. Tas bija spēcīgi, ļoti ekscentriski, ļoti kacinoši, ļoti seksuāli, lai gan bija tikai septiņi vakarā. Spīdzināšanas važas, un boksa mačs dziesmas „The Fight” ietvaros. Albumā ir dziesma „Love you so much”, kas ir filmas skaņu celiņā, atnesot Fonteinam vislielāko atlīdzību. Un vēl asprātīgās „ I don’t like techno (I love Rock)” un „Evil Force In My Pants”. Fonteins savienoja Alisu Kūperu, Tomu Vaitu, teatrālu grotesku un spēlēja to ar mariači iznesību. Albums „Soul Satisfaction” vairs taustāmā variantā nav pieejams. Pēdējie diski tika izpirkti ap 2004. gadu. Man „Soul Satisfaction” uzdāvināja Fonteina sievas māte. Dubultniekam vāciņu nav, tāpēc albumu glabāju un spēlēju ļoti uzmanīgi. Un ļoti priecājos, ka tas ir atrodams Spotify.

 

Read Full Post »

cover_bigJa ‘’Parára’’ debijas albums būtu mans pirmais rokmūzikas ieraksts, tad es noteikti to klausītos tāpēc, ka aizvadītajā gadā nejauši būtu iemaldījusies grupas koncertā. Ja ‘’Parára’’ debijas albums būtu mans pirmais rokmūzikas ieraksts, es noteikti to klausītos vairākas reizes. Un tad nedēļu neklausītos, jo vajadzētu uzzināt vairāk vai vienkārši būtu izbesījusi apkārtesošos. Ja ‘’Parára’’ debijas albums būtu mans pirmais rokmūzikas ieraksts, mana pirmā mīļākā dziesma būtu ‘’Rockstar’’, kā arī ‘’Targets’’, un vispār man jautājumus radītu dziesmu garie nosaukumi – ‘’Crossing the Finish Line Was Never The Part of Deal’’, nu, gatavā haika, vai ne?

Bet grupas ‘’Parára’’ debijas albums nebūtu nav mans pirmais rokmūzikas ieraksts. Un rakstīšanas procesu neatvieglo arī fakts, ka man ar ‘’Parára’’ tālajā 2011.gadā Ādmiņu ielas mēģinājumu telpā ir bijusi intervija. Jo tas bija sen un vairs nav taisnība. Bet dziesma ‘’Rockstar’’ albumā ‘’Parára’’ man simpatizē visvairāk. Manuprāt, dziesmas lielā ideja ir par to, ka rokmūzika ir mirusi, vismaz tautā zināmo klišeju veidolā. Bet post roks savā nedefinējamajā attīstībā un intensitātē rokmūzikas žanram dod jaunu iespēju attīstīties un attīrīties. Post roka albumi, tostarp  ‘’Parára’’, vienmēr dod divas iespējas: a) klausies, izbaudi un paklusē b) klausies un novērtē tehnisko pusi – efektus: cilpas, atbalsis, instrumentu daudzveidību, kas veido kopējo labskanību. Galu galā sanāk savdabīga mācību stunda dzirdei.

 

Read Full Post »

NoraLezano-qotsa

QOTSA_LikeClockwork-PackshotŠodien oficiāli Itunes tiek strīmots’Queens of the stone age’’ visgaidītākais albums ‘’…Like Clockworks’’. Lai gan oficiālais relīzes datums Eiropā ir 4.jūnijs, patiesībā albums jau kādu laiku klejo tīklā.

Desmit dziesmas, 45 minūtes un albums ‘’…Like Clockworks’’ jau skan septīto stundu. Esmu Aiga Leitholde, ‘’Queens of the stone age’’ ir mana mīļākā grupa, un šis ir mans piecgades albums.

 ‘’Queens of the stone age’’ sāka kacināšanu 2011.gadā, kad pieklusa supergrupa ‘’Them Crooked Vultures’’, bet ‘’Queens of the stone age’’ nospēlēja 1998.gada albuma pārizdošanas svinības. Pats ieraksts tika uzsākts vien 2012.gadā, paralēli vedot asprātīgu publicitāti, galvenokārt izmantojot twitter.com. Pa atslēgas vārdiem, divdomīgām sarakstēm un Deiva Grola vadītiem TV šoviem tika atklāti visi iesaistītie, tostarp ilggadējais cīņu biedrs Marks Lanegans, ex-basists Niks Oliveri, NIN boss Trents Reznors, leģenda Eltons Džons, Alekss Tērners, Džeiks Šīrs,tumblr_mi32jryRo11qeb9g8o1_500 Džeims Lavells. Mārketings turpinājās ar mistiskiem ziņojumiem, kas šķita kā izvilkumi no ‘’Alises Brīnumzemē’’. Šie ziņojumi tika publicēti katrs savā lielajā pasaules mūzikas žurnālā, piemēram, NME vai Mojo.

 Pirmā dziesma ‘’My God Is The Sun’’ izskanēja 2013.gada sākumā Brazīlijā notiekošajā festivālā ‘’Loolapalooza’’. Tika atklāts mistiskais ‘’Queens of the stone age’’ portāls, kurā pamazām tika atklāta dziesma pa dziesmai, kuru šausmīgo stāstu zīmējis mākslinieks Bomeface un animators Liams Braziers. 2013.gadā ir mainījies ‘’Queens of the stone age’’ dzīvais sastāvs, nemainīgi turas līderis Džošs Homme un ģitārists Trojs Van Leuvens, bet Džoiju Kastilio pie bungām ir nomainījis Džons Teodore, (‘’The Mars Volta’’ dalībnieks, par ko man īpašs prieks) un kolektīvu bagātina arī divi sesiju mūziķi – multi-instrumentālists Dīns Fertitas un basists Mihaels Šūmans.

Albuma gaidīšana bija tik grandioza, ka vienu brīdi šķita – nedod Dievs, tagad būs aplauzies. Velti! Vīri, kurus rūdījis Nevadas tuksnesis, savu piekto albumu ietur apokaliptiskās noskaņās, liekot aizdomāties, ka par šo apbrīnojamo veiksi, kas ir grupas līdzgaitniece visu tās pastāvēšanas laiku, ir atbildīti kādi augstāki, dūmakas apvīti spēki. ‘’…Like Clockworks’’ – pilnīgi attaisno grupas fana slēptākās ilgas. Albuma pērle ir smagnējais, zemais stonergabals ‘’Keep your peeled’’ ar savu nikno kāpinājumu ‘’wake me’’ un lirisko izskaņu ‘’up’’ un izskaņu pulksteņa tikšķos, kas atklāj albuma tituldziesmu – balādi, kas nāk kā atpestīšana. Klasiskākā grupas rokrakstā ieturētā dziesma ir ‘’I sat by the Ocean’’. Burvīgas impresionistu variācijas piedāvā ‘’Kalopsia’’, kuras kulminācijā dzirdams Trents Reznors. Visnervozākā dziesma, iespējams, visvienkāršākā – ‘’My God Is The Sun’’, ir arī disko ‘’Smooth Sailing’’. Savdabīgas paralēles var vilkt ar ‘’Them Crooked Vultures’’, taču šīs asociācijas galvenokārt rada Džošua liriskā, nedaudz sāpīgā balss. ‘’…Like Clockworks’’ ļoti meistarīgi nojauc iespēju paredzēt noskaņas tālāko attīstību, tas sagriež tik pat labi kā karuseļi vai ritentiņš. Kad muzikālās pērles ir nozvejotas, būs pienākusi kārta tekstuālajām – arī šajā albumā grupa ir ietērpusi daiļas idiomas, paradoksus un metaforas, kas albuma dziesmas ļaus labāk personificēt.

 Manā ‘’Queens of the stone age’’ topā ‘’…Like Clockworks’’ lepni ierindojas otrajā vietā aiz ‘’Songs for the Deaf’’. Tas ir TAS, ko es gribu sagaidīt no ieraksta! Tagad vēl ‘’Queens of the stone age’’ dzīvē koncertā, un mans 2013.gads būs perfekts. Iespējams, ka viss iepriekš uzrakstītais nekam neder. Var jau būt, jo par ‘’Queens of the stone age’’ nevar tā vienkārši. Katrs fakts prasa jaunu stāstu. Tas aizņems stundu, iespējams paies visas trīs, es jums apsolu! Bet tomēr, kopsavilkumā – šī ir viena no mūsdienu visnozīmīgākajām grupām, kas vismaz manā gadījumā ir kalpojusi par dzinuli atklāt Nevadas tuksneša mūzikas burvību. Iesaku!

Read Full Post »

tumblr_mn96owY2S31rkjn6go1_500Klubā Depo 6.maijā uzstājās psaihobilija / pankroka grupa no ASV Detroitas – ‘’Koffin Kats’’. Sarunājos ar grupas līderi, kontrabasa dīdītāju Vic Viktoru. Latvijā ‘’Koffin Kats’’ spēlēja pirmo reizi, bet Eiropu koncertu tūrē viņi apbraukā jau astoto reizi un, kā apgalvoja mūziķis, katru reizi kļūst arvien labāk un labāk. Tūres ik reizi kļūst garākas. Pirms koncerta Rīgā grupa spēlēja Ukrainas rokabilija festivālā ‘’Ukrabilly Bang’’, kur tika sirsnīgi uzņemta. Psaihobilija grupas Austrumeiropā nespēlē bieži. Patiesībā šis žanrs Latvijā interesē tik ļoti šauru klausītāju loku, ka var apgalvot, psaihobilijs pie mums ir nezināma muzikāla parādība. Tāpēc izjautāt kolorīto mūziķi man bija vēl lielāks prieks!

Trio ‘’Koffin Kats’’ ir desmit gadus ilga pastāvēšanas vēsture, pēdējo 2012.gadā izdoto ‘’Our Way and the Highway’’ vācu pankroka žurnāls ‘’OX Fanzine’’ novērtējis ļoti atzinīgi, slavējot, ka grupa saglabā psaihobilija stilam raksturīgos elementus, kuru grupa izpilda ar savu individualitāti. Vic Viktors to komentē šādi:

Kad esi jaunāks un tikai sāc spēlēt, tu vienmēr vēlies skanēt kā tava mīļākā grupa. Manā gadījumā, sākot spēlēt psaihobiliju, es klausījos ‘’Nekromantix’’, ‘’Mad Sin’’, ‘’Demented Are Go’’. Visām šīm grupām bija savs noteikts stils. Ja es būtu mēģinājis spēlēt kā kāda no šīm grupā, es būtu viņu atdarinātājs. Kad man pašam radās grupa un mēs spēlējām savus pirmos koncertus, sapratu, ja gribu attīstīties un sevi uztvert kā nopietnu mūziķi, man mūzikā maksimāli jāieliek sava individualitāte. Ja tavā mūzikā būs šis individuālisms, tas palīdzēs grupai atšķirties. Vai tas nāks par labu, vai par sliktu? Jebkurā gadījumā tev būs iespēja. Es cienu psaihobilija žanru, taču mums pašiem ir savas idejas. Kad skatos uz klasiskajām psaihobilija grupām, arī viņi mūzikai piegāja ar tādu pašu attieksmi. Bez bungām, basa, ģitāras un vokāla tika ņemti daudzi citi instrumenti, un psaihobilijs miksēts ar citiem žanriem.

Kas tevi iedvesmoja sākt spēlēt?

Es pirmo reizi iepazinos ar mūziku, klausoties to, ko neklausījās mani vecāki. Amerikāņu populārās mūzikas radio toreiz bija pilnīgs sūds! Bet 1993./1994. gadā kļuva labāk, radio sāka spēlēt mūziku ‘’Bad Religion’’, kuriem bija iznācis albums ‘’Stranger than Fiction’’. Radio spēlēja dziesma ‘’21 Century Digital Boy’’ un ‘’Inflected’’. Šīs divas dziesmas mani ieinteresēja. Un tad kļuva populāri ‘’Green Day’’ un ‘’The Offspring’’. Pankroks kļuva pieejamāks. Vairs nevajadzēja vecāko brāli vai brālēnu, kas tev pankroku atklātu, kā tas bija ierasts astoņdesmitajos. Man viņi nebija, man nācās pašam meklēt.

Detroita ir pilsēta ar slavenu mūzikas vēsturi! Vai šīs leģendas vēl ir dzīvas?944854_511671518881551_613465380_n

Jā, mums ir bagāta muzikālā kultūra un pankroka saknes, taču mūsdienās no tiem ir palikuši vien skeleti. Detroitai ir mūzikas skatuve, bet tā neatšķiras no citas lielas pilsētas mūzikas skatuves. Nevaru izšķirt neko konkrētu, kas mūsdienās Detroitas mūzikas skatuvi atšķirtu no Čikāgas vai Sentluisas, kā tas bija sešdesmitajos, septiņdesmitajos.

Kā atšķiras ‘’Koffin Kats’’ klausītāji ASV un Eiropā?

Patiesībā ASV Ziemeļu štatos psaihobilijs nav nemaz tik populārs. Vieta, kur tevi kā psaihobiliju izpildošu grupu atpazīs, kur šo stilu klausās– tā ir Dienvidkalifornija. Mēs varam doties Ameriku koncerttūrē, taču pūlī būs tikai pāris cilvēku, kuri psaihobiliju klausās arī ikdienā.

Kad spēlējam štatos, mūsu publika ir ļoti atšķirīga – arī metāla fani, kas mūs ir atklājuši, klausoties youtube. Protams, panki, HC bērni un vienkārši cilvēki, kuri ir dzirdējuši dziesmu vai redzējuši video. Sākumā Eiropā mūs popularizēja kā psaihobilija grupu, tāpēc mūs klausījās tikai šī žanra cienītāji. Tagad arī Eiropā mūsu koncertus apmeklē dažādi cilvēki.

SEMC 3MP DSC

Vai par psaihobiliju pastāv kādi stereotipi?

Jā, par psaihobiliju ir stereotipi. Paskatoties tikai uz mūsu tūres plakātu, un cilvēki sāk apgalvot, ka visas grupas skan vienādi. Līdzīgi ir ar black metālu – es par to neko nezinu, zinu vien to, kā tas izklausās. Ja spriež pēc tūres plakāta, var izdarīt secinājumu – viņi neatšķiras no citām šī žanra grupām.

Un tomēr, psaihobilija grupām imidžs ir svarīga skatuves tēla sastāvdaļa. Ir pat apģērbu leibli, kas no šī stila ir guvuši iedvesmu. Cik svarīgu lomu ‘’Koffin Kats’’ spēlē izskats?

Kad mēs sākām spēlēt, imidžs bija svarīgs. Lai mati būtu kārtībā! Kad ar mūziku sākām nopelnīt iztikai, mēs dzīvojam ar to garderobi, ko bijām līdzi paņēmuši savā busiņā. 200 dienas gadā esam tūrē. Tagad mums svarīgāk ir labi izklausīties, nekā labi izskatīties. Ja cilvēki, skatoties mūsu šovus, mūs vērtē: nav gludi noskuvušies, nepareiza frizūra, vienalga. Cilvēkiem patīk šāda vērtēšana! Manuprāt, no sākuma skaties ar savām ausīm, tad ar acīm.

Tu minēji, ka 200 dienas gadā atrodies tūrē. Tad mājās ASV pietiek ar īrētu istabu?

Man ir māja un mūsu bundziniekam Ērikam, bet Īans to īrē. Mums ASV ir sava dzīve, draudzenes un kaķi. Taču trīs gadu laikā mēs šo dzīvi redzam vien 80 dienas gadā. Mūsu ģimenēm mājās ir liela pacietība. Mums nav citas izvēles. Normālu dienas darbu nevaram strādāt, jo visu laiku atrodamies tūrē. Un tev ir jāatrodas tūrē tik ilgs laiks, lai mājās varētu samaksāt rēķinu. Sākumā mēs savos dienas darbos strādājām ļoti smagi, lai samaksātu tūres rēķinus. Sākumā no koncertiem nevar nopelnīt. Un joprojām mums koncertos nopelnītā nauda pietiek tikai rēķinu apmaksai. Bet ceļā esam pavadījuši jau desmit gadus. Ar šādu realitāti ir jārēķinās, spēlējot neatkarīgā DIY grupā. Būs jāstrādā smagi, bet atpakaļ atnāks tikai nedaudz. Bet tu turpini ticēt, ka reiz kaut kas notiks. Tu radīsi to vienu dziesmu, kas tiks izmantota filmā vai kas aizķers daudz dažādu cilvēku dvēseles stīgas.

Read Full Post »

Older Posts »