14. janvārī Studentu klubā savu desmit gadu pastāvēšanas jubileju svinēja grupa „Age of Stones”. Ballītes gaisotne bija patīkami neformāla, daudzreiz brīvāka nekā 2010.gada janvāra „Slaido blondīņu cirka” prezentācijā. „Age of Stones” viesi – grupa „Golden Lion” no Lietuvas un draugi „GhettoZloba”.
Iepriekš bija sanācis tā, ka „Age of Stones” garākās sarunas esmu ritinājusi tikai ar Niku un Valtu, bet šoreiz kluba aizskatuvē ir visi grupas dalībnieki. Aizvadītā gada nogalē „Age of Stones” sastāvs piedzīvoja izmaiņas. Basists Mareks pārcēlās uz dzīvi Lielbritānijā, bet viņa vietā ir nācis Jurģis, šķietami kluss, bet nenoliedzami asprātīgs un nešaubīgi talantīgs cilvēks. Pirms oficiālās dzimšanas dienas atzīmēšanas „Age of Stone” 8.janvārī jubilejas koncertu bija nospēlējuši klubā „Fontaine Palace”. Labi apzinoties, ka Liepājā piedzīvotie stāsti un nedarbi gandrīz vienmēr paliek Fontaine mēmo sienu apslēpti, tomēr apjautājos par Liepājā sastrādāto:
Niks: Kā bija Fonteinā? Zini kā bija Fonteinā!! Padomā tu pati, kā tu uzvestos nākamajā nedēļā pēc Jaunā gada „Age of Stones” ballītē? Tu taču neatdotu simtprocentīgi savus spēkus?! Nē, nu, es zinu, ka tu atdotu. Slikts salīdzinājums. Koncertu Uz „Fontaine palace” atnāca īstākie, uzticamākie fani. Pasākums bija ļoti intīms. Nebija pārāk daudz cilvēku, bet tie bija īstie! Bet tas jau tikai tūres sākums! Mēs zinām, ka nav izvēlēts foršākais laiks. Taču ar grupas dzimšanu ir līdzīgi kā ar bērniem. Vai bērns, piedzimis Līgo svētkos, nosaukts par Jāni un šī iemesla dēļ saņems tikai vienu dāvanu, būs par to priecīgs? Nē! Ja godīgi, tad svētkus taisa paši sev! Pēdējā laikā mums daudz kas ir mainījies gan grupas sastāvā, gan vispār dzīvē, tāpēc tagad ir laiks mums pašiem svinēt! Laiks paies un mēs atkal salīdīsim katrs savā alā. Bet Fonteinā svinējām līdz deviņiem rītā!
Jurģi, Tev tas bija pirmais koncerts „Fontaine Palace”?
Jurģis: Jā, var sacīt, ka tās bija ugunskristības! Es uz tik lielas skatuves…biju kāpis. ( atskan klātesošo smiekli)
Kā „Age of Stones” atrada Tevi?
Jurģis: Artis man piezvanīja. Vienu dienu aizdomājos, ka reorganizācija šobrīd notiek ne vien uzņēmumos, bet arī mūziķu aprindās. Mareks aizbrauca. Stulbi sanāk, ka grupas nepilnu sastāvu dēļ nevar turpināt spēlēt. Artis zvanīja un jautāja, vai mani interesē pievienoties. Atbildēju – kāda runa, protams!
Kāda ir tava iepriekšējā muzikālā pieredze?
Jurģis: Nekāda. Esmu spēlējis sev. Kas tieši tevi interesē? ( grupas biedri atkal tiek sasmīdināti) Muzikālās izglītības diploma man nav.
Niks: Jurģis ir ļoti pieticīgs! Man liekas, ka liktenī ir ierakstīts, ka vienam otrs ir jāatrod. Jurģim bija lemts šeit nonākt! Valmierā un tās apriņķī nav daudz cilvēku, no kuriem izvēlēties. Mums paveicās. Mana ideja bija šāda: mēs ar Valtu esam tie, kas esam. Ir svarīgi, lai Artis atrod cilvēku, ar kuru kopā var sastrādāties.
Artis: Muzikālajām spējām, vienlīdz svarīgs faktors bija sakarīgs cilvēks. Ir labi ne tikai kopā uzspēlēt, bet arī parunāties!
Jurģis: Par ko mēs tik nerunājām…
Artis: Jā, par ko mēs tik nerunājām! Ir svarīgs cilvēciskais faktors. Kad grupa savācās tikai spēlēt, tas nav forši. Lai nav tā – man ir diploms, es māku paņemt do-jo-re, mēģinājums ir piektdien, un tad arī tiekamies!
Niks: Dzīve mainās! Viss notiek kā tam ir jānotiek. Un tu nevari neko ietekmēt. Mēs esam priecīgi, ka atradām cilvēku, kas mums der arī garīgi. Mēs turpinām darbību! Bija viens brīdis, kad man šķita, ka desmitgadi mēs varam arī nesagaidīt, ka normālā sastāvā nevarēsim sniegtu sakarīgu koncertu.
Jums aizvadītajā rudenī bija negaidīti akustiskie koncerti, par kuriem zināja tikai daži!
Niks: Mēs esam viltīgi! Tu nekad nevari zināt, kurā mirklī instrumentu grupai var pievienoties vijole, bass, kad tiks pasaukts bundzinieks. Piemēram, koncerts „Space Dog”, kurā bija plānots uzstāties tikai mums ar Valtu, bet negaidīti mums pievienojās arī pārējie. Viss notiek spontāni!
Šeit visi ir savējie! – pirms kāpšanas uz skatuves situāciju komentē Niks. Savējie, manuprāt, tas ir „Age of Stones” veiksmes atslēgas vārds. Klausītājs jūtas dzīvespriecīgo, viesmīlīgo valmieriešu gaidīts. Lai no kuras pilsētas jūs būtu, mēs visi tā vai tā beigsim Valmierā! – arī šī zelta doma izskan koncerta laikā, taču raksturo grupas attieksmi arī citos koncertos. „Age of Stones” jubilejas koncerts ir enerģisks desmit gadu laikā radītās mūzikas pārskats. Tiek sākts ar debijas albuma „Sapņojiet” dziesmām, turpināts ar 2000.gada sākuma SWH priekšnams hitu „I can be your man” , kad piepeši uz skatuves nāk pirmie sveicēji grupas „AK69” dalībnieki! Ilgi nav jāgaida, kad viņu pēdās seko aktieru grupas „Pferde Post” pārstāvji ar savu apsveikumu, demonstrējot īstenu vīru draudzību tās vislabākajā izpausmē! Grupas patiesā atbrīvotība ir lipīga, un klausītāji uz interakciju nav mudināmi. Publikai tiek pieteikts jaunais basa ģitārists, kas solo izpilda Barikāžu laikam piestāvošu dziesmu „Starp krustcelēm” , ko pavada klausītāju koris. Balsis ir iesildītas, klātesošie bez problēmām nodzied arī „Age of stones” dziesmu „Krīts”. Solo iespēja tiek arī Valtam, dodot mazu atelpas brīdi pirms mešanās trakā riņķa dejā. . Koncerta noslēgumā izskan „Beidzam Valmierā” , taču nekas vēl nav beidzies…
Kam vēl jābūt? – jūs jautāsiet. Atgriezīsimies pirms pāris stundām aizskatuvē…
Niks: Gribu pastāstīt par mūsu projektu „Kas būs, būs”. Tajā piedalās visi! Arī tu vari piedalīties!
Artis: Ja tu māki spēlēt ne ģitāru, ne bungas, ne akordeonu, ne ukuleli, ne vijoli, ne tamburīnu, ne šeiketi.
Kā ar Trijstūri?
Niks: Trijstūri varētu. Tu jau vari sākt apdomāt piedalīšanos projektā „Kas būs, būs”! Šovakar būs izmeklēta programma, kuru izpildīs cilvēki, kas jau ir sastrādājušies. Taču nākotnē visi, kas vēlas piedalīties projektā, var rakstīt man uz draugiem.lv, ja viņi mācēs kaut ko muzikāli parādīt,es viņus pieņemšu!
Artis: Unikālais „Kas būs, būs” projektā ir tas, ka ir bijuši trīs koncerti, un ir trīs dziesmas. Tās katru reizi skan savādāk – ātrāka, lēnāka, īsāka. Arī sastāvs ir mainīgs, jo kāds, piemēram, nevar paspēt uz koncertu. Vienīgo ierakstīto dziesmu var dzirdēt slavenajā portālā draugiem.lv! Tā ir netīrā versija ar visiem dialogiem!
Niks: Re, „Kas būs, būs” akordeonists! Pastāsi par „Kas būs, būs!”
Vilnis (“Ghettozloba”): Esmu „Kas būs, būs!” akordeonists. Akordeonu spēlēju astoņus gadus, un tagad baudu šī darba augļus!
Niks: “Kas būs, būs!” radās vasarā, mūsu dzimtajā Valmieras pusē. Draugu kopā sanākšanā pie ugunskura improvizējot. No sākuma dziesma bija ļoti izplūdusi…
Vilnis: To var noklausīties draugos! Mēs taču to neslēpjam!
Niks: Mēs jau nekaunamies! Popmūziķi parasti savus sūdīgākos ierakstus slēpj, mēs gan parādām! Tu esi atbildīgs par to, ko nospēlē, lai arī kādā kunga prātā tu būtu! Un šovakar jūs šo skaņdarbu dzirdēsiet! Pavisam citā versijā, stingrākos rāmjos!
Nedaudz pirms trijiem naktī „Kas būs, būs!” vīru orķestris skatuvi ieņēma ļoti operatīvi. Instrumentu daudzveidību izkrāsoja arī sirsnīgi spēlētā basa ģitāras kaste. Pirmā dziesma, jau solītā daudzas versijas piedzīvojusī dziesma “Kas būs, būs!”, tai sekoja leģendārā „Skaisti” un drošsirdīgi izpildītā Valmieras himna. Atkārtot un turpināt būtu iespējams līdz rītam, bet noslēguma saldākais elements bija dzimšanas dienas kūka. Garšīga un brīnišķīga, noteikti darināta mājas virtuvē. Kamēr veldzēju savas garšas kārpiņas man tiek izstāstīts, ka patiesībā grupas dzimšanas ir ļoti cieši saistīta ar Nika dzimšanas dienu, kas tika svinēta pirms divām dienām 12.janvārī. Cik vecs ir Niks? – es jautāju Valtam. Arī viņam ir desmit – Valts smaidot atbild. Jo agrāk sāk, arī jaunību var saglabāt, sagaidot savu desmitgadi! Taču ne par jaunību šeit ir stāsts, bet gan vīru draudzību, kuru mūsdienās nebūt nav tik viegli saglabāt.
Vairāk informācijas par nākamajiem “Age of Stones” pasākumiem meklējiet šeit. Kūka netiek apsolīta, bet jautrība gan tiks garantēta!
Foto: Oskars Kupše www.rocknphotos.com
Read Full Post »
Piektdien, 13. janvārī plkst. 23:00 LMA Studentu klubā uzstāsies grupa „Tranzīts”.
Aiga Leitholde
Muzikālas piezīmes 