Klasika nemirst! Tranzīts @studentuklubs

Piektdien, 13. janvārī plkst. 23:00 LMA Studentu klubā uzstāsies grupa „Tranzīts”.

Apvienības „Tranzīts” pirmsākumi meklējami 1994. gadā, kad grupa „PEA” uzstājās festivālā „Sinepes un Medus”. Ilggadējais „Tranzīts” dalībnieks Ralfs Rubenis kopā ar Aldi Zaļūksni, grupas „PEA” sastāvā ieguva balvas par labākajiem aranžējumiem un dziesmu tekstiem. Grupa tika arī uzaicināta ierakstīt albumu.

Līdz ar pirmā albuma „Paralēlās pasaules” ierakstīšanu 1995. gadā, tika mainīts grupas nosaukums.

Grupas pastāvēšanas laikā ir iznākuši 6 grupas albumi, kā arī notikušas vairākas izmaiņas grupas sastāvā. Lai priecētu savus gadu gaitā iegūtos klausītājus, apvienībai „Tranzīts” notiek nepārtraukta koncertdarbība un jaunu kompozīciju radīšana.

 

Ieejas maksa: studentiem 2,00 Ls, ne-studentiem 3,00 Ls

Ieeja klubā no plkst. 22:00

Biļešu iepriekšpārdošana www.bezrindas.lv

Ziņo: www.studentuklubs.lv

 

 

Read Full Post »

Saviļņot

Vai jūs ziniet, ka muzikas klausītāju bars ir visdemokrātiskākais no visiem baru paveidiem? Protams, darbības – palēcieni uz augšu un leju tiek saskaņoti – to pat ir prātīgi darīt, jo kopējā inerce atvieglo kustības, atraisa kautrību,aicina iesaistīties!  Bet individuālais pārdzīvojums katram ir savs. 

 Pagājušā nedēļa bija saviļņojumiem bagāta – tika paziņoti labi koncerti kaimiņos (“Rotting Christ”un Roberta Planta koncerti), gan šīs vasaras festivāla Laba Daba programma. Jautri izskanēja ska grupas “The Toasters” koncerts Nabaklab. Iepriekš, “All Day Long”  preformances laikā kāds džeks bildināja savu draudzeni. Viņa teica – jā! Pavasaris!!! Bet nedēļas kulminācija, man pavisam personiska un grandioza – “Laime Pilnīga” albuma “Dual” prezentācija Studentu klubā.

Sen, vai cik sen es nebiju stāvējusi Studentu kluba rindā, kas apmet slaidu līkumu! Dažreiz šāda stāvēšana ir noderīga, tā sakāpina gaidīšanas prieku. Publika grupas pastāvēšanas laikā ir izmainījusies, no agrīnajiem klausītājiem redzēju tikai dažus. Kāds gan tur brīnums – kluba zālē bija grūti ieiet! Gaismām nodziestot, uz skatuves, ovāciju sagaidīti, kāpj “Laime Pilnīga”. Nepacietīgo fanu kustības rezultātā, tomēr iegūstam ērtu vietu zāles vidū, lai gan skatu nedaudz aizsedza divi gari puiši. Un tagad varu droši apgalvot, ka vairs neko neatceros – apdullinošā, atslābinošā viela šoreiz bija tīrām emocijām pārbagāta mūzika. Šādās reizēs laiks skrien pārāk ātri, un uzrakstīt dzirdētā apskatu kļūst neiespējami. Vai laimes stāvokli vispār ir iespējams definēt? Lai tas paliek lielajiem domātājiem.  Koncertā tika nospēlēta “Dual”programma un vēl pirmais lielais hits “Hey Babe” un “We are prayin'” pavisam īpašā akustiskā versijā.

Vēl nebija pagājušas 12 stundas no albuma prezentācijas, ka “Dual” biju noklausījusies jau trīs reizes. Svētdienas vakarā piespiedu sevi disku nolikt plauktiņā. Muzikāla pārforsēšana nepalīdzēs uzrakstīt aprakstu. “Dual” ir intensīvs un muzikāli krāsains. Rokmūzika ir apaudzēta ar world mūzikas, blūza, arī džeza fussion. Dziesmu pārejas viena otrā ir asprātīgi izdomātas. Man, protams, jau  ir pirmā mīļākā dziesma – nr.10 “Sensations”.

Saviļņota.

Foto:  Jānis Jaunums (http://www.janisjanums.com/)

Read Full Post »

“Age of Stones” 10 gadi

14. janvārī Studentu klubā savu desmit gadu pastāvēšanas jubileju svinēja grupa „Age of Stones”. Ballītes gaisotne bija patīkami neformāla, daudzreiz brīvāka nekā 2010.gada janvāra „Slaido blondīņu cirka” prezentācijā. „Age of Stones” viesi – grupa „Golden Lion” no Lietuvas un draugi „GhettoZloba”.

Iepriekš bija sanācis tā, ka „Age of Stones” garākās sarunas esmu ritinājusi tikai ar Niku un Valtu, bet šoreiz kluba aizskatuvē ir visi grupas dalībnieki. Aizvadītā gada nogalē „Age of Stones” sastāvs piedzīvoja izmaiņas. Basists Mareks pārcēlās uz dzīvi Lielbritānijā, bet viņa vietā ir nācis Jurģis, šķietami kluss, bet nenoliedzami asprātīgs un nešaubīgi talantīgs cilvēks. Pirms oficiālās dzimšanas dienas atzīmēšanas „Age of Stone” 8.janvārī jubilejas koncertu bija nospēlējuši klubā „Fontaine Palace”. Labi apzinoties, ka Liepājā piedzīvotie stāsti un nedarbi gandrīz vienmēr paliek Fontaine mēmo sienu apslēpti, tomēr apjautājos par Liepājā sastrādāto:

Niks: Kā bija Fonteinā? Zini kā bija Fonteinā!! Padomā tu pati, kā tu uzvestos nākamajā nedēļā pēc Jaunā gada „Age of Stones” ballītē? Tu taču neatdotu simtprocentīgi savus spēkus?! Nē, nu, es zinu, ka tu atdotu. Slikts salīdzinājums. Koncertu Uz „Fontaine palace” atnāca īstākie, uzticamākie fani. Pasākums bija ļoti intīms. Nebija pārāk daudz cilvēku, bet tie bija īstie! Bet tas jau tikai tūres sākums! Mēs zinām, ka nav izvēlēts foršākais laiks. Taču ar grupas dzimšanu ir līdzīgi kā ar bērniem. Vai bērns, piedzimis Līgo svētkos, nosaukts par Jāni un šī iemesla dēļ saņems tikai vienu dāvanu, būs par to priecīgs? Nē! Ja godīgi, tad svētkus taisa paši sev! Pēdējā laikā mums daudz kas ir mainījies gan grupas sastāvā, gan vispār dzīvē, tāpēc tagad ir laiks mums pašiem svinēt! Laiks paies un mēs atkal salīdīsim katrs savā alā. Bet Fonteinā svinējām līdz deviņiem rītā!

Jurģi, Tev tas bija pirmais koncerts „Fontaine Palace”?

Jurģis: Jā, var sacīt, ka tās bija ugunskristības! Es uz tik lielas skatuves…biju kāpis. ( atskan klātesošo smiekli)

Kā „Age of Stones” atrada Tevi?

Jurģis: Artis man piezvanīja. Vienu dienu aizdomājos, ka reorganizācija šobrīd notiek ne vien uzņēmumos, bet arī mūziķu aprindās. Mareks aizbrauca. Stulbi sanāk, ka grupas nepilnu sastāvu dēļ nevar turpināt spēlēt. Artis zvanīja un jautāja, vai mani interesē pievienoties. Atbildēju – kāda runa, protams!

Kāda ir tava iepriekšējā muzikālā pieredze?

Jurģis: Nekāda. Esmu spēlējis sev. Kas tieši tevi interesē? ( grupas biedri atkal tiek sasmīdināti) Muzikālās izglītības diploma man nav.

Niks: Jurģis ir ļoti pieticīgs! Man liekas, ka liktenī ir ierakstīts, ka vienam otrs ir jāatrod. Jurģim bija lemts šeit nonākt! Valmierā un tās apriņķī nav daudz cilvēku, no kuriem izvēlēties. Mums paveicās. Mana ideja bija šāda: mēs ar Valtu esam tie, kas esam. Ir svarīgi, lai Artis atrod cilvēku, ar kuru kopā var sastrādāties.

Artis: Muzikālajām spējām, vienlīdz svarīgs faktors bija sakarīgs cilvēks. Ir labi ne tikai kopā uzspēlēt, bet arī parunāties!

Jurģis: Par ko mēs tik nerunājām…

Artis: Jā, par ko mēs tik nerunājām! Ir svarīgs cilvēciskais faktors. Kad grupa savācās tikai spēlēt, tas nav forši. Lai nav tā – man ir diploms, es māku paņemt do-jo-re, mēģinājums ir piektdien, un tad arī tiekamies!

Niks: Dzīve mainās! Viss notiek kā tam ir jānotiek. Un tu nevari neko ietekmēt. Mēs esam priecīgi, ka atradām cilvēku, kas mums der arī garīgi. Mēs turpinām darbību! Bija viens brīdis, kad man šķita, ka desmitgadi mēs varam arī nesagaidīt, ka normālā sastāvā nevarēsim sniegtu sakarīgu koncertu.

Jums aizvadītajā rudenī bija negaidīti akustiskie koncerti, par kuriem zināja tikai daži!

Niks: Mēs esam viltīgi! Tu nekad nevari zināt, kurā mirklī instrumentu grupai var pievienoties vijole, bass, kad tiks pasaukts bundzinieks. Piemēram, koncerts „Space Dog”, kurā bija plānots uzstāties tikai mums ar Valtu, bet negaidīti mums pievienojās arī pārējie. Viss notiek spontāni!

Šeit visi ir savējie! – pirms kāpšanas uz skatuves situāciju komentē Niks. Savējie, manuprāt, tas ir „Age of Stones” veiksmes atslēgas vārds. Klausītājs jūtas dzīvespriecīgo, viesmīlīgo valmieriešu gaidīts. Lai no kuras pilsētas jūs būtu, mēs visi tā vai tā beigsim Valmierā! – arī šī zelta doma izskan koncerta laikā, taču raksturo grupas attieksmi arī citos koncertos. „Age of Stones” jubilejas koncerts ir enerģisks desmit gadu laikā radītās mūzikas pārskats. Tiek sākts ar debijas albuma „Sapņojiet” dziesmām, turpināts ar 2000.gada sākuma SWH priekšnams hitu „I can be your man” , kad piepeši uz skatuves nāk pirmie sveicēji grupas „AK69” dalībnieki! Ilgi nav jāgaida, kad viņu pēdās seko aktieru grupas „Pferde Post” pārstāvji ar savu apsveikumu, demonstrējot īstenu vīru draudzību tās vislabākajā izpausmē! Grupas patiesā atbrīvotība ir lipīga, un klausītāji uz interakciju nav mudināmi. Publikai tiek pieteikts jaunais basa ģitārists, kas solo izpilda Barikāžu laikam piestāvošu dziesmu „Starp krustcelēm” , ko pavada klausītāju koris. Balsis ir iesildītas, klātesošie bez problēmām nodzied arī „Age of stones” dziesmu „Krīts”. Solo iespēja tiek arī Valtam, dodot mazu atelpas brīdi pirms mešanās trakā riņķa dejā. . Koncerta noslēgumā izskan „Beidzam Valmierā” , taču nekas vēl nav beidzies…

Kam vēl jābūt? – jūs jautāsiet. Atgriezīsimies pirms pāris stundām aizskatuvē…

Niks: Gribu pastāstīt par mūsu projektu „Kas būs, būs”. Tajā piedalās visi! Arī tu vari piedalīties!

Artis: Ja tu māki spēlēt ne ģitāru, ne bungas, ne akordeonu, ne ukuleli, ne vijoli, ne tamburīnu, ne šeiketi.

Kā ar Trijstūri?

Niks: Trijstūri varētu. Tu jau vari sākt apdomāt piedalīšanos projektā „Kas būs, būs”!  Šovakar būs izmeklēta programma, kuru izpildīs cilvēki, kas jau ir sastrādājušies. Taču nākotnē visi, kas vēlas piedalīties projektā, var rakstīt man uz draugiem.lv, ja viņi mācēs kaut ko muzikāli parādīt,es viņus pieņemšu!

Artis: Unikālais „Kas būs, būs” projektā ir tas, ka ir bijuši trīs koncerti, un ir trīs dziesmas. Tās katru reizi skan savādāk – ātrāka, lēnāka, īsāka. Arī sastāvs ir mainīgs, jo kāds, piemēram, nevar paspēt uz koncertu. Vienīgo ierakstīto dziesmu var dzirdēt slavenajā portālā draugiem.lv! Tā ir netīrā versija ar visiem dialogiem!

Niks: Re, „Kas būs, būs” akordeonists! Pastāsi par „Kas būs, būs!”

Vilnis (“Ghettozloba”): Esmu „Kas būs, būs!” akordeonists. Akordeonu spēlēju astoņus gadus, un tagad baudu šī darba augļus!

Niks: “Kas būs, būs!” radās vasarā, mūsu dzimtajā Valmieras pusē. Draugu kopā sanākšanā pie ugunskura improvizējot. No sākuma dziesma bija ļoti izplūdusi…

Vilnis: To var noklausīties draugos! Mēs taču to neslēpjam!

Niks: Mēs jau nekaunamies! Popmūziķi parasti savus sūdīgākos ierakstus slēpj, mēs gan parādām! Tu esi atbildīgs par to, ko nospēlē, lai arī kādā kunga prātā tu būtu! Un šovakar jūs šo skaņdarbu dzirdēsiet! Pavisam citā versijā, stingrākos rāmjos!

Nedaudz pirms trijiem naktī „Kas būs, būs!” vīru orķestris skatuvi ieņēma ļoti operatīvi. Instrumentu daudzveidību izkrāsoja arī sirsnīgi spēlētā basa ģitāras kaste. Pirmā dziesma, jau solītā daudzas versijas piedzīvojusī dziesma “Kas būs, būs!”, tai sekoja leģendārā „Skaisti” un drošsirdīgi izpildītā Valmieras himna. Atkārtot un turpināt būtu iespējams līdz rītam, bet noslēguma saldākais elements bija dzimšanas dienas kūka. Garšīga un brīnišķīga, noteikti darināta mājas virtuvē. Kamēr veldzēju savas garšas kārpiņas man tiek izstāstīts, ka patiesībā grupas dzimšanas ir ļoti cieši saistīta ar Nika dzimšanas dienu, kas tika svinēta pirms divām dienām 12.janvārī. Cik vecs ir Niks? – es jautāju Valtam. Arī viņam ir desmit – Valts smaidot atbild. Jo agrāk sāk, arī jaunību var saglabāt, sagaidot savu desmitgadi!  Taču ne par jaunību šeit ir stāsts, bet gan vīru draudzību, kuru mūsdienās nebūt nav tik viegli saglabāt.

Vairāk informācijas par nākamajiem “Age of Stones” pasākumiem meklējiet šeit. Kūka netiek apsolīta, bet jautrība gan tiks garantēta!

Foto: Oskars Kupše www.rocknphotos.com

Read Full Post »

Grupu “Relicseed” un “Pūķa Gars” koncerts Studentu klubā

Piektdien, 3. decembrī Studentu klubā savu debijas albumu ierakstīšanu ar labi apmeklētu koncertu svinēja grupas „Relicseed” un „Pūķa gars”.  Pastāvēšanas laikā, savā ziņā pateicoties arī „Moka Metal Crew” pasākumiem, grupas ir savākušas uzticamo klausītāju kopumu, kurš ik koncertu kļūst lielāks. Iepriekš nepazīstami fani bija atnākuši jau uz Fonokluba koncertu, arī Studentu klubā divi džeki man stāstīja, ka „Relicseed” iepazina caur grupas draugiem.lv profilu. Šoreiz faniem bija iespēja iegādāties “Relicseed” metāla ripulī slēpto “60 minūtes sapņa”, un tērpties “Pūķa gars” krekliņos. Grupu sadarbības kulminācija būs skatāma 30.decembrī “Fontaine Palace”, bet pagaidām neliels  vizuāls ieskats aizvadītā pasākumā. Foto – Indra Kļaviņa.

This slideshow requires JavaScript.

Read Full Post »

Backflow@Studentu klubs

Vakar, 24. septembrī Studentu klubā savu piecu gadu jubileju svinēja grupa “Monologs Divatā”. Viņu dzimšanas dienas koncertā piedalījās grupas “The Highway”, “Bērnības Milicija”, “Backflow”, “Cacophonics” un Dj Uldis Rudaks.

Novērtēju “Bērnības milicijas” mūzikas poētisko ekspresivitāti, tomēr šajā vakarā mana galvenā grupa bija “Backflow“.  Mūziķi bija ziņojuši, ka spēlēs pieklusinātu koncertu. Šis plāns tika realizēts teicami – no klusinātas, lēnas balādes tika izaudzēta liela, skaļa skaņa. Grupas “Backflow” mūziku varētu raksturot vārds rough – raupjš, nepieradināts. Šīs īpašības skaistums atklājas dinamikas un tembra kontrastos, jo citādāk mūzika ātri vien var kļūt par vienveidīgu skaņas kopumu. Šajā piektdienā “Backflow” stingri turēja roku uz muzikālā pulsa, palēninot vai paātrinot asinsriti.  Manuprāt, tieši niansēs klubu koncertos vislabāk atklājās “Backflow” spēks. Pārdomāta enerģijas sadale, pamazām vedot klausītāju līdz muzikālajam sprādzienam. Cita lieta, ja tiek spēlēts ārā. Atceros 2008. gada Fontaine Festival, kad “Backflow” spēlēja uz āra skatuves – skaļi un enerģiski dziesmas apņēma ostmalas promenādi. Skaņai bija kur izplesties! Kad vakar Studentu klubā krēsli tika mesti pie malas, bija pienākušas koncerta beigas. Izskanēja dziesmas  “Try“, “Make U Hurt”, “Inside my shell” un vēl piecas, taču plānotais punkts uz i ” Real Rock n Roll” tā arī palika aiz svītras.  Šķita, ka daļas publikas “Backflow” šajā vakarā dzird pirmo reizi, tas arī izskaidrotu entuziasma trūkum. Lai gan, kad koncerts bija pusē,  skatuves priekšā daži pāri ļāvās karstām dejām. Lai nu kā, taču, manuprāt, “Backflow” potenciāls slēpjas unplugged formā!

Read Full Post »

Otrdienas džeza vakars Studentu klubā

Otrdien, 14. septembrī kopā ar savu brāli, topošo džeza bundzinieku, devos uz Studentu kluba džeza vakaru. Tajā piedalījās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļas studenti, kas džemoja kopā ar savu pasniedzēju Niku Gothamu. Džeza vakari Studentu klubā arī turpmāk tiek plānoti reizi mēnesī.

Kad vakari kļūst tumšāki un izbraucieni brīvā dabā tiek pārcelti uz nedēļas nogales pusdienas laiku, klausītāju dzīvē atkal kļūst aktuāla klubu dzīve. Džeza klausīšanās man saistās ar mājīgu klubu atmosfēru, sēdvietas maksimāli pietuvinātas skatuvei, klusām apmeklētāju čalām mijoties ar skaļiem aplausiem – komplimentiem par lielisko solo. Lai gan nevar aizmirst lielos svinga orķestrus, kuru īstenā vieta ir milzīga zāle ar parketu. Šajā otrdienā bija gan bībops, gan arī svings. Pirmajā koncerta daļā Niks Gothams ar studentiem – Dāvi Bindemani pie klavierēm, Tomu Poišu spēlējam kontrobasu, Rūdolfu Dankfeldu pie bungām un ģitāristu Āri Ozolu spēlēja gan zināmu komponistu skaņdarbus, gan paša Gothama sacerēto mūziku. Otrajā daļā grupai pievienojās vēl četri mūziķi, lai bez liekiem vārdiem nodotos improvizācijai jeb jam session.

Ko džeza vakarā būtu jākoncentrējas “vienkāršajam” klausītājam? Mūziķi apbrīnojami pārvalda dinamikas nianses. Kad vārds tiek dots konkrētam instrumentam, pārējiem ir jāspēj būt nemanāmiem, ir jāspēj spēlēt klusi, nezaudējot savu individuālo attieksmi. “Kas to būtu domājis, ka Rīga var skanēt tik labi!” – mans brālis bija pārsteigts par klavieru “Rīga” labo tembru. Par instrumenta pārvērtībām bija atbildīgs Dāvis Bindemanis, kas burtiski pie klavierēm dejoja. Jā, arī mūziķu kustības ir interesanti vērot. Lai gan konkrētajā mirklī viņu instruments var klusēt, acīmredzami mūziķis turpina spēlēt savā galvā, un ir gatavs jebkurā mirklī atkal pievienoties. Džezs pārbauda reakciju. Improvizācijas procesā negaidīti var mainīties temps, kas ir patīkams pārsteigums klausītājam, bet izaicinājums mūziķim. Jam session ir demokrātiska forma – izteikties varēs visi. Kamēr visas domas, idejas tiek izspēlēts, viens skaņdarbs noteikti sasniegs 20 minūšu garumu. Iespējams, vieglāk izsekot tēmas attīstībai būs dziesmās ar vokālo partiju – dziedot dziesma tiek iesākta, dziedot tā tiek noslēgta. Arī klusie blakussēdētāja čukst iederas vakara fonā, jo jam session drīzāk ir tusiņš, saturīga pasēdēšana nevis klasiska koncerta forma: uz skatuves spēlē, zālē klusi klausās.

Latvijā džeza nodaļas ir Rīgas Doma kora skolā, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, Ventspils mūzikas vidusskolā, kā arī Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā. Šo nodaļu studenti nenoliedzami mīl skatuvi un ir redzami ne vien spēlējot džezu, bet arī savas prasmes izpaužot citos mūzikas stilos. “Džeza izglītība dod plašas iespējas” – man paskaidroja brālis.

Sekojiet info un ejiet uz koncertiem! Starp citu, džeza vakari dod lielu radošu ierosmi un ļoti labi piestāv rudenim!

Foto: Mārcis Gaujenietis (www.mgfoto.lv)

Read Full Post »

Dzelzs vilks@ Studentu klubs

Vakar Studentu klubā notika pavisam unikāls „Dzelzs vilks” koncerts! Kā tas dažreiz mēdz gadīties, šajā trešdienas vakarā notika ar Studentu kluba telpām –uz mirkli pazuda elektrība. Pagaidījuši pusstundu, grupas mūziķi, protams, kāpa uz skatuves un spēlēja patiešām akustisku koncertu. Sveču gaismas ēnu spēles radīja intīmu atmosfēru, kurai labi piestāvēja tautas dziesmu repertuārs. Es jau sen biju teikusi, ka Jurim Kaukulim mikrofons nav vajadzīgs! Viņš bija kā teicējs, kuram atbalsoties. Jura enerģiju, manuprāt, vispār var pielīdzināt stihiskajiem spēkiem – ugunij, ūdeni, gaisam un zemei. Tas viss, turklāt, neatšķaidītā formā. Ne velti tautas dziesmas. Otrajā koncerta daļa ierasti bija veltīta roka dziesmām. Brīnumu vakaram pieklājas precīzi pārsteigumi – piesakot visjaunāko dziesmu „Viņa Grib”, elektrība atkal atgriezās. (Ka tikai tas nebija inscinēts?Viltnieki!) Pastiprinātājiem pieslēgtie instrumenti nu šķita ļoti skaļi. Jaunā dziesma ir absolūti „Dzelzs vilks” stilistikā, stāsta par viņiem un aukstiem laika apstākļiem. Ja godīgi, meldiņu šodien nevarēšu nodungot, lai gan dziesma koncerta laika izskanēja divas reizes

„Dzelzs vilks”. Man jau liekas, ka man vairs par viņiem nav labi rakstīt. Es piederu pie tiem klausītājiem, kuriem šī grupa ir kļuvusi par dzīves izjūtas, dzīves mazo prieciņu sastāvdaļu. Cik ļoti es mīlu rīta kafijas stundu ilgo dzeršanu, Strantes jūrmalu vai Berlīnes ielas, tik mani iedvesmo arī „Dzelzs vilks” mūzika. Ironiski, albumu nosaukumos vienmēr jaucos, bet dziesmām varu dungot līdzi kā vecs patafons neatkarīgi no diennakts laika. Lai gan šobrīd mani vislabāk uzrunā „Dzelzs vilks” eksperimenti un teatrālās izpausmes. Šobrīd man liekas, ka „Dzelzs vilks” grupas esenci vislabāk var sajust izrādē „Man arī būtu bail”, kas atkal 18.maijā tiks izrādīta Artelī. Aizejiet! Izrāde attaisno savu leģendu! Arī es nopietni apsveru jau otro reizi pirkt biļeti.

Read Full Post »

Klusinātais plāns 12.maijam

Taisnība, sākotnēji pret “Dzelzs vilks” akustisko porgrammu es biju skeptiski noskaņota. Domāju, labi, varu tautas dziesmu albumu klausīties, sēžot pie Ligo ugunskura. To arī nacionālā romantisma jūtu vadīta darīju, taču koncertu zālē mani šī programma neuzrunāja. Viss mainījās aizvadītā gada Līgo svētku ieskandināšanā, kas notika Andrejsalā. “Dzelzs vilks” spēlēja uz skatuves, kurai nebija jumts. Vējā plīvoja mūziķu mati, dejotāju kleitu krokas. Vējš sajaucās ar sijājošo lietu un ugunskura sprakšķošām dzirkstelēm. Un dziesmas šajā brīdī skanēja kā maģiskas melodijas, nenoliedzami raksturojot Saulgriežus. Tik ļoti skaisti!  Tā, lūk, man iepatikās “Dzelzs vilks” akustiskā programma.

Studentu klubs ziņo:

Noslēdzot klubu koncertu sezonu un gatavojoties vasaras brīvdabas festivāliem, grupa „Dzelzs vilks” sagatavojuši īpašu koncertu un svētkus gan klausītājiem un faniem, gan paši sev. Šajā koncertā iecerēti vairāki pārsteigumi, viens no tiem – pirmajiem pieciem koncerta apmeklētājiem grupa dāvinās kādu no saviem ierakstiem, noslēpumā gan paturot konkrētākas detaļas. Kā pārsteigums koncertā būs arī jaunas dziesmas pirmatskaņojums. Grupa sola, ka šis būs pavisam īpašs akustisks koncerts ar īpašu noskaņu, sakot, ka „iespējams, šī būs unikāla reize, kad skanēs grupas „Dzelzs Vilks” leģendāras kaverversijas”.

Koncerts: Studentu klubā

Trešdien, 12. maijā

Ieeja no plkst. 19:00,sākums plkst. 20:00

Ieejas maksa: 2,00 Ls

Read Full Post »

Age of Stones “Slaido Blondīņu cirks” ballīte

Janvāra beidzamā 29. piektdiena grupai „Age of Stones” bija aizraujoši nogurdinoša. Benzīns dīzeļa vietā ir iemesls piedzīvot negaidītu stāstu, kuram ballīte ir vajadzīgais noslēgums. Nama tēvu pienākumi liek grupas mūziķiem nemitīgi mainīt atrašanās vietu. Cilvēku kustības plūsmu acu zīlītēm šaudoties, vēro mani šī vakara sabiedrotie – tie, kas ar dažāda kalibra stroķiem, tas ir fotoaparātiem, rokās. Anrijam acu zīlītes regulāri šaudās kā pingponga bumbiņas. Jāņa skatienu aizsedz, bet arī asina briļļu stikli, bet Indra – viņa pēta lēni, ar lielām jautājošām acīm. Šajā vakarā zāle ir pilna ar kamerām, kas to pārvaldītājiem sagādā nervozāku mīdīšanos skatuves priekšā.

Pirmos muzikālos sveicējus grupu „Laime Pilnīga” nebiju dzirdējuši kopš Liepājas pludmales festivāla. Šāda nepārsātināšanās ar koncertiem vienmēr sagādā lielāku klausīšanās prieku pēc principa – uzmini nu, kas ir mainījies? Ir mainījies. Piemēram, „Queen of Light” ir kļuvusi īsāka, bet dinamiskāka. Arī Ervīna košais krekls pievilka skatienu.  Patīk, tāpat kā Nika krāšņā miroņgalvas broša. Grupa „GhettoZloba” skatītājus sapulcina jau skaņošanās laikā, apliecinot, ka zāles kvorumu veido valmierieši. Viņu spēlētā mūzika atbilst terminam alternative, un dziesmu vārdi labi skan latviešu valodā. Solista mikrofons, kas ir pāsiets ar izolācijas lenti, sagādāja jautājumu – kāpēc tā? Zemie griesti traucēja parādīt citādāku miķa pielietojumu. Bet vispār man beidzot ir ballīte un es daudz neanalizēju. Bārmenis man lielā glāzē ielej tomātu sulu, kuras mērķis ir neitralizēt manu izsalkumu. Melni salmiņi noteikti veicina sarkanā šķidruma momentānu pazušanu.  Ceturtdien ap šo pašu laiku es trīcēju drebuļos, tāpēc piektdiena tiek dzīvota veselīgi, bet ne mazāk jautri.

Manuprāt, „Age of Stones” savu koncertu atklāja ar dziesmu „Slaido Blondīņu Cirtas”, kurai sekoja „Bēru Maršs”. Grupa dziesmu maiņā ir uzņēmusi ātru tempu. Tiek spēlētas jaunā albuma dziesmas.  AOS koncertos labi izdodas formulas: mūziķis – klausītājs – mūziķis vai, tā sacīt, riņķveida enerģijas kustības realizācija.

Pēdējos koncertus AOS uz skatuves labprāt pievienojas savdabīgi „viesi”, kuru uzvedība publikā raisa jautājumus.  Ar situācijas improvizēšanas spējām kolektīvam viss ir kārtībā. Neveikli dīvaino situāciju nomainīja strauja noskaņu maiņa. Dziesma „Aplis” bija akustisks pārsteigums – abu sešstīgu ģitāru turētāju duets, tiesa gan, dzīvajā variantā vēl slīpējams, taču par pašu ideju man bija  liels prieks. Arī dziesma “Vasara” šķiet ļoti spēcīga dziesma.  AOS spēlējas kā ar mūziku, tā ar lirikas daudzveidību, lieliski izbēgot no banāliem, sen pārklausītiem salīdzinājumiem, epitetiem un paradoksiem, ar kuriem mēdz slimot daudzas rokgrupas.

Publikas uzkurināšanu bija uzņēmies viens blonds džeks, kas nereti uzleca uz skatuves malas, ar plašu roku atvēzienu diriģēdams publikas kustības. Par šādu entuziasmu viņš tiek prēmēts ar Valmiermuižas alu. Man liekas, ka tieši publikas karsēšanā slēpjas pašu AOS spēks.  Protams, netiek aizmirsts pirmā albuma hīts “Beidzam Valmierā”. Mazais pārsteigums ir pērno Ziemassvētku populārākā dziesma RATM koveris “Killing in a Name of”.  Galu galā ir arī vnk “Skaisti” – piedziedājumā man blakusstāvošais Jānis pasmīn. Zinu, viņš dzird to, ko nemaz Niks nedzied, bet tas jau ir cits stāsts. Par šo vakaru dzirdēju foršu salīdzinājumu, izdevies tāds miniatūras rokfestivāls!

Pag, vēl bija pēdējais! Edža Niknais ar milzīgu nokavēšanos tika uzstumts uz skatuves. Tur viņš patiesi atzīstoties nespēkā, bet tīri tā OK manierē un laika stundai atbilstoši veltīja katram no „eidžiem” vienu no savām dziesmām gan par to dzimšanas dienu, gan par zirga lūpām. Vienu arī par kaut kādām biksītēm, liekot man saausīties, vai tik neatskan slavenā „Varavīksnes Staļļa” pirmais hīts. Laikam pārklausījos. Trijos naktī tā mēdz gadīties.

Foto: Indra Kļaviņa

Read Full Post »