Par grūpijām

Saruna bija apmēram šāda:
– Bet meitenēm viņi patīk! – es cenots šo faktu padarīt par pārliecinošu argumentu grupas nozīmībai
– Man gan viņi šķiet garlaicīgi. Es labāk skatos acīs bārmenei, nekā uz viņiem! No bāra es arī visu varu dzirdēt! Un vispār, rokmūzikā valda vīrieši! – ar savu argumentu viņš mani pārtrumpoja.

Un tomēr, pirmajās rindās gandrīz vienmēr 90 procenti būs meitenes…sievietes. Tā nu es aizdomājos par sievietēm un rokmūziku…

Sāksim ar vēsturi.
„Hey, the girls can’t play but they can service the band” bija The Rolling Stones 1972.gada ASV tūres neoficiālais nosaukums, nešaubīgi šo pašu teikumu mēs varētu attiecināt uz daudzu citu rokgrupu tūrēm.

Iespējams pasaulē visslavenākā grūpija ir Marianna Feitfula, kura sākumā iekāroja Kītu Ričardu, tad dabūja Braienu Džonsu, bet galu galā bija Mika Džegera ilglaicīga mīļākā. Kītu viņa, protams, arī ieguva! Visa viņas epopeja aizsākās ar Roju Orbisonu, pa vidu bija arī Bobs Dilans.
Nākamā man nāk prātā Bebe Buella – aktrises Līvas Taileres māte, ilglaicīga Stīvena Tailera mīļākā. Viņai 14 gadu vecumā liktenīga bija tikšanās ar Džimiju Hendriksu. Nē, nekas viņu starpā nebija! Bebe viņu pat noturēja par suteneru! Viņai dēkas bijušas ar to pašu Miku Dž. , Igiju Popu, Deividu Boviju, Džimiju Peidžu, Rodu Stjuardu ( noteikti bija vēl citi!) Aaaa, Elviss Kostello!
Šīs divas dāmas uz savu mīļāko rēķina izveidoja lielisku karjeru mūzikā, jo, klausoties labu mūziku, gribi vai nē, dzirde kļūst asāka, idejas dzimst raitāk, bet stāsti ir dziļi autobiogrāfiski!

Lai tā godīgi runātu par pirmo rindu šturmētajām, mums tomēr būtu jāparunā par pašu rokmūziku. Visa roka burvība slēpjas ritma veidotajā skeletā – šis ritms ir tik ļoti līdzīgs ar mūsu ķermeņa pulsu, nenoliedzami, dažu brīdi šķiet, ka mūzika ir mūsu asinīs. Ja pieņemam, ka rokmūzika ir cēlusies no blūza, kura aizsākums ir Āfrikas mūzikā, nenoliedzami varam saklausīt dabas bērnu instinktu ritmu…Aizveriet acis un jūtiet afrikāņu auglības rituālu aicinājumu!

Bet tagad atgriezīsimies pie paša sākuma! Es atcerējos vienu interesantu teikumu par 60.gadu latviešu rokmūzikas klausītājiem, jaunajiem puišiem, kas drebošām rokām no kartona kastītes izņēma tik ilgi gaidīto The Beatles plati! Un tieši šīs plates radītais kaifs pārspēja jebkad izjusto seksuālo kaifu….

Patiesībā fakts, ka harizmātiski vīrieši pievelk sievietes, ir pašsaprotams. Taču taisnība vien ir – rokgrupa būs atzīta tikai tad, ja mūziķu harizma uzrunās arī sava dzimuma pārstāvjus…Sanāk aizdomāties, ka patiesībā rokmūzika savā ziņā ir ļoti biseksuāla…taču tas jau ir cits stāsts…

Read Full Post »

Par vēlmi atšķirties

“Tā ir vieglāk. Kāpēc sevi piepulēt, ja var aiziet uz veikalu? Cilvēku novērtējumu, atsauksmes tu nevari iegūt vienkārši tāpat. Lai tevi ievērotu, ir jāatšķiras. Arī mūsdienās uz skatuves var redzēt, kurš mākslinieks piestrādā pie sava tēla. Kopēšana man nekad nav interesējusi. Tad jau labāk neko nedarīt. Man pats process ir interesants – līmēju, zīmēju, un līdzīgi kā darbojoties studijā, pazūd laiks. Interesanti!” – Agnese Rakovska  no grupas “Triānas Parks”

Read Full Post »

Piektdienas skrējiens

Ir 20:15 mēs dodamies uz Andrejsalu vērot degošās skulptūras. Esam par agru. Nosalušos pirkstu galus cilvēki silda improvizācijas teātra „Laiva” izrādē. Improvizācijas teātris izspēlē uz vietas radītus priekšnesumus. Idejas, personas un notikumus nosaka skatītājs. Šovakar aktuāls tēls ir Centis Ūbele. Metināšanas darbnīcas zāle ir pilna un publika ir atsaucīga un skaļa. Aktieru humors trāpa 10! Vienīgais mīnuss – nepacietīgie skatītāji un viņu skaļās telefona sarunas.

21:10 Andrejsalas tirgus laukumā vīrs gāzmaskā ar degli rokās aizdedz uguns skulptūras. Fonā skan dramatiski pasakaina kora ārija.. Trakā dedzinātāja maska iespējams bija aizkvēpusi, viņš aizmirst aizdegt vienu no skulptūrām. Nezin no kurienes uzrodies cilvēks, skulptūrā iemet pudeli, šķiet, ar degmaisījumu. Tā kā šai darbībai nav rezultāta, izpalīdzīgais puisis, kurš droši vien bija dedzinātāja asistents, lavierējot starp skulptūru ugunīm, galvenajam uguns vīram norāda nepabeigto darbiņu. Performances skatītāji klusi apbrīno liesmu spēku, bet klātesošie fotogrāfi nespēj pretoties ekstrēmajām izklaidēm, tuvinās degošajiem sargu tornīšiem, dolāru zīmēm un apļiem. Kad liesmas jau ir zaudējušas savu lielāko spēku, klātesošie nododas kolektīvai plaukstu sildīšanai, jo Andru nakts patiešām ir drēgna. Gala rezultātā Andrejsalas tirgus laukums izskatās kā kādas baisas filmas epizode, kurā, glābjoties no aukstuma, cilvēki sildās pie milzīgiem ugunskuriem.

21:55 Andrejsalas ugunis mūs nav spējušas sasildīt! Vajadzēja vilkt vilnas zeķes! – fotogrāfe man smaidot saka. Mūsu nākamais pieturas punkts – Kongresu nams „Silent disco”. Mums tiek iedodas lielas radio austiņas, pirms tam apstāstot, kā ir pārslēdzami DJ spēlētās mūzikas kanāli. Pasākums šeit ir tikai sācies, daļa apmeklētāju DJ darbu bauda sēžot, pārējie jau ir atraduši savu ritmu. Ir interesanti minēt, kura DJ darbu dejotājs konkrētajām mirklī klausās! Pa pirmo kanālu skan wold music mikss un pazīstamas disko, popmūzikas dziesmas. Otrajā – sarkanajā kanālā ir baudāma mūsdienīga elektroniskā un deju mūzika. Kongresu nama foajē ir izgaismots disko noskaņās. Ik pa brīdim gaisā tiek uzšauts konfeti lietus. Klusā disko priekšrocības ir dzirdamas – nav nomācoša trokšņa, jo dejotāji paši regulē mūzikas skaļumu! Mūzikas daudzveidība piesaista dažādu interešu un vecuma pārstāvjus. Ja dejotājiem sanāk sadejoties, nav jāmeklē klusais stūris, lai iepazītos, atliek vien noņemt austiņas! „Silent disco” gaisotne aizrauj, taču Popcorn turpina savu piektdienas tusiņu maratonu, ar mērķi vēl šajā naktī atgriezties Kongresu namā.

22:45 esam atpakaļ Andrejsalā – Dirty Deal Cafe organizētā pasākumā. Uz skatuves spēlē grupa „Sistēma” – trīs liktenīgās meitenes baltā, sarkanā un melnā tērpā. Mūzika – eksperimentāla elektronika ar provocējošiem tekstiem. Zinātāji ir lielā sajūsmā un pieprasa atkārtot! Nezinātājiem iespējams ir grūti sajust pareizās vibrācijas. Dodamies tālāk, lai Studentu klubā sajustu sauli! Šis vakars ir veltīts SKA un regejam!

23:30 pie kluba ieejas vēl ir maza rinda. Noklausāmies pēdējos grupas „All Day Long” dziesmas akordus. Klausītāji ir iesiluši un turpina aktīvu dejošanu arī pie DJ spēlētās mūzikas. Iespējams, ka tieši deja glābs mūs no pelēkā laika radītās apātijas. Uz skatuves kāpj grupa „Voceks Voiska” . Grupa klausītājiem labprāt uzdāvinātu savu CD, taču labs nenāk par velti! Ir jāatbild uz jautājumu, kas ir tie divi labi zināmie cilvēki, kas šonakt arī dzen atrodas studnetniekā? Grupas „Huskvarn” ģitārists Melnais ir atpazīts ātri, taču otras zināmās personas meklējumi starp sārtajām dejotāju sejām turpinās visa koncerta garumā.

2:00 attopamies, ka mums taču ir vēl jāapmeklē klubs „Depo”, kur grupa „Cacophonics” svin savu 5 gadu jubileju! Mūs pārsteidz kluba salīdzinoši tukšie drēbju pakaramie. Nevar būt, ka mēs esam nokavējušas? Jā, gaviļnieki jau ir nospēlējuši, taču apsveikumi turpinās vēl jo projām – „Cacophonics” fani, draugi un vienkārši paziņas spiež roku grupas balsij Ingusam. Publiku priecē grupas „In the box” un „Pent in dreams”.

3:12 maratons raisa ēstgribu, kas tiek apmierināta „Pelmeņi”, kur šajā diennakts stundā ir īpaši garas rindas. Vai mēs vēl paspēsim atpakaļ uz Kongresu namu?

3: 45, Lai gan foajē kustās vēl pēdējie dejotāji, diskotēka ir beigusies.

No četriem apstaigātajiem tusiņiem mūsu absolūtais favorīts bija „Silent Disco”! Patīkama gaisotne, liela izvēles brīvība un idejas oriģinalitāte! Andrejsalas pasākumos negatīvas sajūtas raisīja no drēgnums un ļoti vāji apgaismotās telpas, kas man un Kedai lika meklēt citu nākamo tusiņu vietu. Studentu klubā valdošā deju gaisotne mūs sasildīja, taču it nemaz nepārsteidza. Dzimšanas dienas kulmināciju diemžēl nokavējām, taču stilīgās konusa veida cepurītes un daudzie kūku gabaliņi lika nojaust, ka ir svinēts godam!!! Klubā DEPO ļoti nomācoša šķita skaņas kvalitāte, iepējams tāpēc lielākais vairums cilvēku tusējās kluba deju zālē nevis pie grupu spēlētās mūzikas.

Read Full Post »

Queens of the Stone Age

Viens no šīs vasaras labajiem darbiem ir „Queens of the Stone Age” koncerta noskatīšanās. Šī grupa ierindojās manu labāko dzīvo grupu Top 3, bet QOTSA līdera Džoša Hommes harizma fascinē mani vēl novembra beigās.

Pirmkārt Džoša Hommes vārds ir saistām ar stoner roka celmlaužiem „Kyuss” , kurā Džošs bija ģitārists. Tomēr savu īsto muzikālo potenciālu Hommes, pēc paša vārdiem apzinās tikai 25 gadu vecumā, pēc „Kyuss” izjukšanas, dibinot pats savu grupu „Queens of the Stone Age”. Ļoti iespējams viņš ir viens no pasaules visgudrākajiem rokmūziķiem, kas māk izbalansēt starp radošo haosu un smalku mārketinga aprēķinu.

„Manā galvā vienmēr ir tik daudz skaņu. Ja es tās nerealizētu, mana galva uzsprāgtu.” Hommes ar QOTSA ir izdevis četrus albumus. Mana pirmā iepazīšanās ar QOTSA bija grupas trešais studijas albums „ Songs for Deaf” (2002.), kurš ir lielisks savas koncepcijas dēļ. Albuma noskaņa ir tumša un apdullinoša, tā rada sajūtu, ka atrodies kaut kur Nevadas tuksneša viducī savā apputējušajā kabrioletā, un mašīnas radio ir tava vienīgā saikne ar civilizāciju. Šis albums pasaules rokmūzikai deva dziesmas „No one knows” un „Go with the flow”. Pēdējās dziesmas autors ir Niks Oliveri, Džoša draugs un basists no „Kyuss” laikiem. Nenoliedzami talantīgs mūziķis ar savu rokrakstu, taču ļoti problemātisku raksturu. Pēc tam, kad Oliveri piekauj savu draudzeni Homme draugu izmet no QOTSA. Šīs izmaiņas rada nelielu pārtraukumu, kura laikā Homme strādā kopā ar savu jaunības draugu Džessi Hūdžu pie viņa grupas „Eagles of the Death Metal” albuma.

Pēc šķiršanās no sievas Džesses Hūdža dzīvē iestājas smags periods. Prātīgākais, ko rokeris šajā laikā izdara – saraksta kaudzi sasodīti labu dziesmu par savu bijušo un savu miesu izrotā ar skaistiem tetovējumiem, bet citādi Hūdž nododas seksam un narkotikām. Homme palīdz savam draugam savākties, radīt debijas albumu „Peace Love Death Metal” (2004.), un visai pasaulei paziņo, ka Džessem piemīt viss, lai kļūtu par rokenrola zvaigzni. Un tik tiešām, „Eagles ot the Death Metal” šoruden izdeva jau ceturto albumu, turklāt, ļoti labu, bet par to parunāsim citreiz.

„Dziesmu rakstīšana ir kā telefona zvana gaidīšana. Kad beidzot zvans tiek sagaidīts, tu uz to vari atbildēt jebkur! Es ļauju dziesmām pabeigt sevi pašām, procesu nesteidzot.” Lai sajustu QOTSA daudzveidību, jums noteikti būtu jānoklausās grupas koncerts, kur mūziķi dziesmas izpilda akustiskajās versijā. Sarežģīta harmoniskā struktūra un liels spēks ir iespējams arī ar parastu ģitāru un drobenes vietā izmantotu šeikeri! Šķiet, ka viņiem pat tīri labi patīk tā akustiski.

Read Full Post »

Par paģirām

“Kāda ir tava recepte pret paģirām?”
“Tādas nav. Es vēl jo projām esmu paģirains…Pēc koncertiem paliek labāk, jo visu slikto tad sanāk izsvīst” – grupas “Monster Magnet” basģitārists Džims Bagilo

Read Full Post »

Sliktas ģitāras ir jāsoda ar cirvi

Ja ir kāda rokgrupa, par kuru var teikt : „Tas ir sex, drugs and rock’n’roll” , tad somu grupa „ Knucklebone Oscar” ir viena no šīm grupām. Septembra pēdējā nedēļas nogalē uz trim koncertiem somi sabija Latvijā. „Knucklebone Oscar” spēlē enerģisku un pancisku rokenrolu, kura lielākais iedvesmas avots ir leģendārā ģitārista Čaka Berija daiļrade. Leģenda vēsta, ka „Knucklebone Oscar” līderis ir pa pusei cilvēks un pa pusei mērkaķis, tādejādi izskaidrojot grupas bezmaz akrobātisko priekšnesumu. Oskars šādi muzicē jau 12 gadus, bet viņa pavadošais sastāvs kopā instrumentus moka divus gadus. Somu grupai ir četri albumi un stabila auditorija dzimtenē, bet šobrīd „Knucklebone Oscar” aktīvi iekaro Vācijas galvaspilsētas Berlīnes klubus.

Kā vērtējat Latvijā pavadītās dienas?

Oskars- Ceturtdien nebija tik labi. Bijām gaidījuši daudz vairāk cilvēku (grupa spēlēja sliktāko reklāmu apbalvošanas ceremonijā). Tā kā nākamā bija darba diena, cilvēki laikus devās mājās, tāpēc šovakar DEPO būs mūsu īstais Rīgas koncerts.
Janne- Jums ir skaists dzelzceļa muzejs!
Niko- Cita lieta bija koncerts Liepājā! Cita atmosfēra, cits gars!
Oskars- Liepājā vienmēr ir jauki. Mēs tur esam bijām bijuši jau četras reizes! Cilvēki tusējas, ir daudz skaistu meiteņu!

Cik daudz laika jūs pavadiet tūrēs?

Oskars- To konkrēti nevar pateikt. Ir aktīvāki un ne tik aktīvi periodi. Jāsaka, ka vairāk mēs koncertējam Vācijā nekā Somijā. Šī gada beigās plānojam uzsākt darbu studijā, lai ierakstītu albumu, kas tiek izdots Vācijā. Mums ir izveidojusies sadarbība ar vietējām grupām. Berlīne mums ļoti patīk!
Janne- Mēs pat plānojam, ka derētu uz turieni pārcelties dzīvot
Oskars- Runājot par jauno albumu – tas būs ieturēts smagā metāla tradīcijās
Niko- Tur bija joks ar manas dzimtās pilsētas avīzi. Mēs uz intervijas jautājumiem atbildējām digitāli. Bijām nedaudz piedzērušies…Kad aizbraucu mājās pie saviem vecākiem, viņi man parādīja to rakstu. Es nodomāju – sasodīts, ko mēs esam sarunājuši!

Jūs koncertos pret saviem instrumentiem neizturaties draudzīgi. Cik cirvja cirtienus var izturēt ģitāra?

Janne- Esmu tas, kurš parasti ģitāras labo, tāpēc man viņi ir jāmāca dauzīšanā. Viss ir atkarīgs no spēka.
Oskars- Mums bija Telecaster ģitāra, kuru mēs spīdzinājām daudzos šovos – tā tika cirsta un dedzināta, galu galā mēs to aizmirsām kādā aizskatuvē.
Tommi- Kad mēs dabūjam jaunu ģitāru, jau aptuveni zinām, cik ilgi tā kalpos. Mums ģitāras piesūta firma Tolman. Ļoti, ļoti lētas ģitāras…
Oskars- Tāpēc mēs gribām sliktās ģitāras pārmācīt.

Kā radās doma par cirvi?

Niko- Cirvī ir spēks! Dažreiz, paģiru gadījumos, mums ir bail, ka metāla gals varētu nomukt nost no cirvja kāta.
Oskars- Reiz mums uz skatuves bija lieli spoguļi, kuros klausītāji varēja sevi redzēt. Koncerta beigās mēs tos saplēsām.

Tas ir uz nelaimi!

Oskars- Mums toreiz tiešām piemeklēja daudz nepatikšanas!
Niko- Pēc koncerta, kur saplēsām spoguli, mēs tūlīt devāmies uz Polijas festivālu. Kad uzkāpām uz skatuves, lai spēlētu, uznāca briesmīgs negaiss, kad savu spēli beidzām, kā uz burvju mājiena atkal spīdēja saule!
Oskars- Uz Rīgas koncertu mēs lidojām. Lidostā atklājās, ka esmu pazaudējis pasi. Apkopēja manu pasi bija atradusi lidmašīnas tualetes atkritumos! Tas bija dīvaini. Reiz, spēlējot Tallinā nokavējām četrus prāmjus uz Helsinkiem! Un katru reizi mums piedāvāja jaunu koncertu.

Read Full Post »

Kad asinsradniecība ir rokmūzika

Jauno rokgrupu „The Blackout” noteikti var uzskatīt par stoner – dienvidu roka celmlaužiem Latvijas rokmūzikā. Tā īstajā laikā atpazīstot aktuālās tendences pasaules rokmūzikā, kur otro popularitātes elpu iegūst šis smagā roka virziens. „The Blackout” roks nekoķetē ar popmūziķu, bet ir vidusceļš – nav gaļas mašīna, bet izpurinās kārtīgi! Mūziķu autoritātes ir grupas „Pantera”, „Down” un „Black Lable Society”, kuru daiļrades ietekme ir jūtama viņu spēlētajā mūzikā. Tomēr pirms koncertiem jūs grupu visdrīzāk sastapsiet klausoties „Bon Jovi” vai „Kid Rock” dziesmas. Bet mīlīgumu piešķir grupas ģitāristu aizraušanās ar Avrilu Laviņju: „Mēs varētu dzīvot meža būdiņā, kurinot malkas plītiņu, galvenais, ka blakus būtu Avrila!” Šovasar grupa „The Blackout” ir spēlējuši gandrīz visos festivālos, radot sev mežonīgas koncertu grupas imidžu – kaili labi trenēti torsi ir redzami gan uz skatuves, gan pie un aiz tās. Paralēli koncertu aktivitātēm tika ierakstīts debijas albums, kurš klausītājus sasniegs šajā novembrī. Ja „The Blackout” tev ir jaunums, viņu disku būtu ieteicams noklausīties, pirms došanās uz koncertu, gūstot objektīvāku priekšstatu par grupas mūziku, jo bieži vien koncertu sliktā apskaņošana šo apreibušo un blūza putekļiem noputējušos smago roku liek uztver neadekvāti.
Radio SWH Rock DJ un smagās mūzikas pazinējs Gustavs Terzens par „The Blackout” saka : „ Viņi ir spēcīgi! Galvenais, ka „The Blackout” vada mūzika nevis kādas citas roka blakusparādības! Grupa spēlē ļoti marginālu hard roka virzienu – stoner rock. Tas ir nepopulāri, bet toties vērtīgi!”

Kur skanēs jūsu albums?

Jēkabs- Visur, kur mūs ņems, un mēs gribēsim tikt!
Rūdis- Kur cilvēkiem būs interese mūs klausīties
Pēteris- Varētu „Them Demons” palaist baznīcā…
Rūdis- Baznīcā cilvēki klausītos, bet viņi nesaprastu un viņiem ātri zustu interese.
Pauls- Patiesībā baznīcai vajadzētu pārdot „Deamons”, lai viņi visos iespējamos veidos to atskaņotu. Un iespējams cilvēki vairāk ietu uz baznīcu meklēt mierinājumu.
Kārlis- Svarīgi, lai cilvēki klausās un novērtē dzirdēto. Patiesībā nav svarīgi, kur viņi to dara.
Rūdis- Ja mūs grib dzirdēt, mums droši var piezvanīt un sarunāt! Mēs būsim priecīgi aizbraukt uzspēlēt kaut vai vasarnīcas dārzā.

Stoner rock Latvijā nav populārākais rokmūzikas virziens!

Pauls- Daudzas grupas spēlē kaut ko līdzīgu, bet viņi vienkārši nav to nodefinējuši, Mēs esam pirmie.
Rūdis- Esmu dzirdējis, ka tā ir alus mūzika, pie kuras ir jāsēž un jāklausās. Es ceru, ka ar laiku būs pretēji! Būs arvien vairāk meitenes, kurām patiks pie šīs mūzikas izģērbties, nevis vīri ar alus kausiem domīgi sēdēs pie bāra letes.
Jēkabs- Galvenais ir laba skaņa un laba atmosfēra. Visam ir jābūt lieliski, arī mums pašiem. Divi paģiraini cilvēki grupā nozīmē problēmas pārējiem.

Kādi ir soda mēri par koncertā pielaistajām kļūdām?

Rūdis- Nav tādi! Kuram negadās?!!
Jēkabs- Zinot, ka lielākā daļa publikas vidusmēra koncertā, kurā viņi nav atnākuši klausīties tevi, bet gan mūziku, ko spēj nosaukt vienā vārdā – metāls, viņi tevi visdrīzāk nosauks par lažu. Vienīgā kļūda, ko mēs varētu pielaist, būtu virziena maiņa.
Pēteris- Es gribētu teikt, ka mēs esam kā viena ģimene! Mēs viens par otru zinām gandrīz visu. Ja kādam ir problēmas, viņš pastāsta pārējiem
Jēkabs- Parasti pārējie ierēc!
Pēteris- Bet tā ir ģimene!

Kā jūs sevi redziet pēc pieciem gadiem?

Rūdis- Man būs doktora grāds!
Pēteris- Teleportācija darbosies!
Jēkabs- Par grupu prasīja!
Pēteris- Mēs būsim slaveni, ar lieliem vēderiem, smaidīgi
Rūdis- Es nebūšu ar lielu vēderu! Es domāju, ka nav vērts taisīt dažādas prognozes. Es tikai ceru, ka mēs vēl jo projām darīsim to, ko vēlamies darīt!
Pēteris- Mēs ar Kārli pēc „Metallica” koncerta sēdējām uz ietves un ēdām sviestmaizes, spriežot, ka pēc pieciem gadiem, kad grupa būs izsitusies, mēs šeit pat sēdēsim un ēdīsim sviestmaizes.
Kārlis- Tieši tā! Mēs nebūsim augstāk par citiem, lai kā mums būtu veicies. Mēs joprojām varēsim sēdēt uz ietves apmalītes un ēst lētās „Pedro” sviestmaizes.
Pēteris- Vienīgi pēc pieciem gadiem mums būtu dārgāki instrumenti!

„The Blackout” ir :

Rūdolfs Bundulis – vokāls
Pauls Ruško – ģitāra
Kārlis Šteinmanis – ģitāra
Pēteris Špūle – bass
Jēkabs Zemzaris – bungas, bekvokāls

Read Full Post »

Death Magnetic

Rīga  “Metallica” sagaidīja, bet es ieguvu vienreizēju iespēju piedalīties  preses konferencē, kurā par jaunā albuma tapšanu stāstīja basa ģitārists Robs Truhilijo.

„Jaunā albuma materiāla rakstīšanu uzsākām laikā, kad es pievienojos grupai, tas ir jau piecus gadus atpakaļ. Pirms koncertiem mēs visi kopā izejam cauri dziesmām, kuras tajā vakarā plānojam spēlēt. Gandrīz vienmēr mums rodas kāds rifs, ideja. Jau pirms diviem gadiem mums bija 60 stundas garš materiāls ar dziesmu idejām, kuras mēs katrs individuāli pārskatījām. Kad sākas dziesmu salikšana un aranžēšana, man tiešām ir jāsaka, ka maģija nāk no Larsa un Džeimsa. Man ir pārsteidzoša viņu abu saikne. Es spēlēju jau ilgi, esmu strādājis pie Ozija dziesmu tapšanas, arī savā otrā grupā „Suicidal Tendencies”, taču vērojot „Metallica” darbu pie dziesmu tapšanas, ir kā iziet vislabāko heavy metal skolu, kādu vispār var iedomāties! Tāpēc tas man bija liels pagodinājums! Mums visiem bija savas idejas. Bija arī gadījumi, kad mēs pielikām rokas pie viens otra darba – es klausījos Kērka idejas. Kērks darbā nepiedalījās visu laiku, jo gaidīja savu pirmo dēlu. Arī man mājās ir mazulis, kurš divos naktī nevēlas gulēt. Kuram ir jāceļas? Tētim ir jāceļas! Šajā laikā es klausījos Kērka materiālu. Džeims šo to ierakstīja kasetēs! Patiesībā dažas albuma dziesmas patiešām ir tapušas šādā veidā, no jauna atklājot to, ko kāds no mums reiz ir uzrakstījis, bet par to aizmirsis. Albums būs „Metallica” kolektīvais darbs! Netiks dalīts – tas ir mans darbs, tas tavējais!”

Uz jautājumu, vai šovakar dzirdēsim ko jaunu, Robs atbild: „Jaunais albums nav tikai viena, divas dziesmas. Tas ir jāklausās no sākuma līdz beigām – tikai tā par to var iegūt pilnu iespaidu. Albums man ir klasiska ieraksta vērtē kā „Pink Floyd”. Singls? Par to būtu jālemj pašiem cilvēkiem. Mēs šobrīd vairāk uztraucamies par albuma misku.” Basists uzsver producenta Rika Rubina ieteikumu nozīmību albuma ieraksta uzsākšanā: „Riks ir ļoti gudrs. Viņš Larsam un Džeimsam ieteica atgriezties atpakaļ albuma „Master of Puppets” laikā, atcerēties, ko tajā brīdī viņi domāja, ko klausījās, kā viņi veidoja dziesmas? Emocionāli to ir grūti izdarīt, taču Rubīna spēkos ir likt šiem džekiem strādāt konkrētā virzienā. Piemēram, runājot par ģitāru skaņojumu, sākot no melnā albuma grupa spēlē pus toni zemāk, lai Džeimsam būtu ērtāk dziedāt. Taču viņš joprojām var dziedāt arī dabiskajā skaņojumā, ko viņš dara arī jaunajā albūmā, un viņam ir lieliska balss, kurā ir daudz vairāk spēka, uguns.”

Ar jaunā albuma iznākšanu vīri atkal dosies ceļa jūtīs, šoreiz savus klausītājus tricinot iekštelpās: „ Spēlēt iekštelpās būs ļoti aizraujoši! Sajūtas varētu būt daudz intīmākas. Runājot par tūres plānojumu, šobrīd šķiet, ka mēs katrā nedēļā mēģināsim nospēlēt pēc iespējas vairāk koncertu, lai pēc divu nedēļu smagā darba, mēs patiešām būtu nopelnījuši brīvu nedēļu.” Kā Robs redz „Metallica” pēc desmit gadiem? „ Ja mūsu ķermeņu daļas – rokas, kājas un plaušas būs vēl uz vietas, mēs vēl jo projām spēlēsim traki smagu mūziku! Daudzas grupas pēc gadiem sūdzas, ka vairs nav spējīgas radīt dziesmas. Tad ierakstu kompānija piezvana komponistiem, kas dziesmu sacer grupas vietā. „Metallica” nav tas gadījums, es apsolu!”

Read Full Post »

Vienkāršie metāla grandi „SkyForger”

Pašmāju klausītājiem „SkyForger” ir dzirdami reti, viena to šīm ekskluzīvajām iespējām bija Blomes „Metalshow LV.”, kur sarunos ar „SkyForger” solistu un ģitāristu Pēteri.

Bez pāva lepnības

Ja pirms desmit gadiem redzot garmatainu, kniedētā ādas apģērbā tērpies cilvēks, sauktu par metālistu, cilvēki nepatikā rauca degunus un rīvēja dūres, tagad daudzveidība ir pavisam saprotama. „Lielā mērā tas ir pateicoties repmetāla grupām kā, piemēram, „Korn”, kas jauniešu vidū ir ļoti aktuāla. Lai gan paši metālisti šīs grupas par metālu neuzskata. Taču robeža ir kļuvusi brīvāka.” stāsta Pēteris, piebilstot, ka šis uzskats aktuāls vairāk bija Padomju Savienības valstīs. Smagā roka grupas, piemēram, „Def Leppard” savos koncertos pulcēja ļoti daudz meiteņu. Daiļajam dzimumam noteikti visvairāk patīk balādes! Varbūt Pēterim arī kāda mīlas dziesma ir padomā? „Jā, varbūt kādreiz…Mums katram albumam ir sava tēma, kurā balāde mīļotajai meitenei neiederētos. Piemēram, Strēlnieku albumā apdziedājām kara briesmas un brīvības cīņas. Mūsu mūzikā balādes neiederas.” Par savām dziesmām Pēteris daudz nerunā – „Patiesībā, es savu mūziku neklausos, un man tā nepatīk. Dziesma mani iepriecina tās radīšanas laikā, kad viņa ir pabeigta, es jau skatos tālāk. Man sava balss un skanējums nepatīk. Godīgi sakot, kad „SkyForger” kļuva atpazīstamāki, man pat bija pārsteigums, ka mūzika cilvēkiem patīk, un viņu mūs atbalsta. Biju domājis, ka underground līmenī esam nekas. Ja es pats par sevi fanotu un staigātu kā pāvs, visiem stāstīdams, es to dziesmu sacerēju, mēs ātri visu zaudētu.” Mūziķis pie dziesmām strādā ar rūpību, par tekstu pamatu ņemot gan literatūras klasiku „Dvēseļu Putenis”, kā arī karavīru piezīmes.

Metāliskā vēstures grāmata

Savos 13 pastāvēšanas gados „SkyForger” ir apbraukājuši visu Eiropu, kā arī bijuši tūrē ASV. Mūziķi savā veidā ir kļuvuši par Latvijas vēstures vēstniekiem, jo grupas albumi konceptuāli apskata gan latviešu strēlnieku cīņas, gan senlatviešu mitoloģiju. „Ir cilvēku grupa, kas interesējas par vēsturi, un es esmu viens no tiem. Protams, vēsture ir un būs sava veida mīts. Nekad tu neuzzināsi, kā tas bija īstenībā.” skaidro Pēteris. Pārspriežam arī popularitātes ietekmi uz mūzikas kvalitāti: „Šobrīd pagānu metāls piedzīvo popularitātes vilni. Tāpēc ir ļoti daudz grupas spēlē, lai nopelnītu, nevis tāpēc, ka viņus interesētu pagānu tēmas. Stils pamazām tiek komercializēts.”

Read Full Post »

Jaunā grupa ar leģendāro aizmuguri

Ar grupu „Backflow” tiekamies „Fontaine Festival” ietvaros, kad grupa savu koncertu jau ir nospēlējusi. Mūziķu spēlētais rokenrols ir diezgan nevaldāmas dabas, kas brīvdabas koncertos skan vislabāk, jo nav nevajadzīgu šķēršļu, kas skaņas izplatīšanos aizturētu.„Iespējams, labākā grupa kāda jebkad ir bijusi!” nosmej mūziķi, atbildot uz jautājumu, kas jums obligāti būtu jāzina par „Backflow”. Protams, to jau nepierādīt, jo mūzika nav sports, kur rezultāti ir izmērāmi. Arī pašu mūziķu mīļāko grupu saraksts ir krietni garš, tā rezultātā secinām, ka kādam „Backflow” noteikti būs labākā grupa!

Bez sāncensības

Grupas albums „Love and Peace” ir nopērkams gan tradicionālajā CD formā, gan ir pieejams bezmaksas lejupielādei MTV mājas lapā visās Baltijas valstīs. Šobrīd visaktīvākie „Love and Peace” ielādētāji ir kaimiņi lietuvieši, kuri ar labiem komentāriem neskopojas. Jāpiebilst, mūziķi paši sevi ir izdevēji, kas par procesa dārdzību nesūdzas – jo viss tiek darīts, lai būtu pēc iespējas izdevīgāk! Varbūt neatkarīgo rokgrupu dzinējspēks slēpjas mūziķu savstarpējā draudzībā? „Ir labi, ja grupas mūziķi ir draugi, taču ir jāzina robeža. Grupā ir pienākumi, kas draugu uz konkrēto brīdi padara par kolēģi.” skaidro grupa, piebilstot, ka līdz gala rezultātam aizved tikai komandas darbs: „Nav svarīgi, kurš pirmais iesaka ideju, jo saprotam, ka bez tā otrā un trešā nekas nebūtu iespējams”

Likt galvu ķīlā

Par grupas daudzveidību runā fanu sejas „Backflow” profilā portālā draugiem.lv. Taču patiesībā grupas „Backflow” stāsts aizsākās krietni agrāk, kad mūziķi spēlēja grupā „Mary Jane” – vienā no populārākajām latviešu alternatīvajām grupām. Pārmaiņas notiek 2006.gadā : „ Grupas nosaukumu nomainījām, jo paši iekšēji bijām mainījušies – attieksmes un dzīves uzskatu ziņā.” Grupa jau ir paspējusi uzspēlēt uz vienas skatuves ar populāro Riannu Polijā „Live Coke Festival” ietvaros, kas pēc „Backflow” domām noteikti ir viens no dīvainākajiem jebkad spēlētajiem koncertiem.

Grupas „Backflow” sastāvam pievienojās Ēriks: „ Es dzīvoju Londonā, un biju izlēmis doties atpakaļ uz Latviju. Man jau bija sarunāta bundzinieka vieta „Backflow”, taču no Brazīlijas atgriezās Džairs. Pavisam atgriežoties dzimtenē, viņš man piezvanīja, piedāvājot grupā ieņemt viņa vietu. Viss notika kā tam bija jānotiek! Lai gan ir pagājis tikai gads, man šķiet, es šos cilvēkus pazīstu jau daudz senāk! Esmu gatavs par viņiem savu galvu likt ķīlā!” (Jā, Ērik, jā! – atskan pārējo grupas biedru ovācijas) Par grupas „Backflow” nosaukumu katram mūziķim ir savas domas: „Tu ej pret straumi, bet tajā pašā laikā esi meinstrīmā!” savas domas izsaka grupas balss Ernests. „ „Backflow” ir straume, kas vienmēr atgriežas sākumpunktā – tu vari maldīties rinķī, bet agri vai vēlu tu tā vai tā atgriezīsies pie tā, kas esi!” skaidro Raivis.

Read Full Post »