‘’SIA Radikal’’ piecgades tosti!

Skaidra lieta – dzimšanas dienās tiek teiktas svētku runas. Arī ‘’SIA Radikal’’ piecu gadu jubileja nebūs izņēmums. Jūsu uzmanībai, trīs stāsti par ‘’SIA Radikal’’.

Arnis Bikšus (bāra īpašnieks, aktīvs klausītājs) – Terzens ir labs puika ar seksīgo radio balsi – piedevām, ļoti zinošs rokmūzikā. Kā iepazināmies – īsti neatceros. Zinu tik to, ka viņa tētis, arī žurnālists, filmēja ‘’Sepultura’’ koncertu 1992. gada 15. maijā Rīgas Sporta pilī. Tas ir viens no tematiem, ko parasti kunga prātā ar draugiem metālistiem izcilājam un izrunājam: cik toreiz bija forša skaņa! Tad izradījās, ka Gustavs ir ne vien žurnālists, bet arī var uzspēlēt un smuki dziedāt Radio Swh Rock jubilejā: ‘’Roooots Bloooody Roooots’’. ‘’SIA Radikal’’ – skaidrs, ka labs turpinājums! Grupa ļoti pilnīgi skan, it kā jau gadiem kopā būtu spēlējuši. Latviešu ‘’Metallica’’ – līdzīgas skaņas var atrast, un tas ir forši! Dziesmas latviski ar ir jauki, jo var dziedāt līdz un tekstu arī saprot! Mīļi!

Ria Fjörgyn Rasmussen (Dedicated Booking aģente) – Man vislabāk atmiņā ir palicis ‘’SIA Radikal’’ stāsts, kas notika pāris gadus atpakaļ, kad dāņiem ‘’Phonomik’’ bija tūre Baltijas valstīs. ‘’SIA Radikal’’ vienmēr ir bijuši ļoti organizēti, bet tajā pašā laikā vissuperīgākie džeki, ar kuriem kopā satusēt. Uz skatuves vienmēr enerģētiski un lieliski kā neviens cits. Labākais koncerts notika ārpus Rīgas, lielā baikeru saietā, kurā bija pulcējušies motoklubu biedri no visas Baltijas. Grupas spēlēja vienā no sajieta vakariem un tika uzņemtas kā dievi – to vajadzēja redzēt savām acīm!

Jānis Bolšaks (‘’Sanctimony’’ vokālists): Pieci gadi grupai – tas ir vērā ņemams vecums, jo tik daudzas grupas neizvelk pat pāris gadus. Taču šie gadi ir tik ātri paskrējuši, ka ‘’SIA Radikal’’ man nešķiet nemaz tik veci. Man svaigās atmiņās ir kopējās brauciens ‘’Sanctimony’’ EP tūrē 2012.gada pavasarī. Tas bija visciešāk un visilgāk kopā pavadītais laiks. Tūre sastāvēja no ļoti daudz koncertiem, kas sekoja viens pēc otra. Tāpēc mums kopā sanāca pavadīt daudz laika. Man pašam, kurš visu mūžu ir nospēlējis vienā grupā, bija interesanti uzstāties kopā ar ‘’SIA Radikal’’ viņu diska prezentācijā. Grupas CV ir bagātīgs – ir albums, tūres, arī nominācijas, protams, grupa ir izaicinājums un atbildība ne vien jaunajiem dalībniekiem, bet arī grupas dibinātājiem. Misjē Gustavs Terzens un SIA Dainis – abi ir radoši cilvēki. No viņiem daudz ko var mācīties, un to esmu darījis arī es pats! Latvijas smagā mūzika ir viena liela čomu būšana. Zinu, ka ne vienu vien reizi kopā ar ‘’SIA Radikal’’ būsim uz vienas skatuves un kaut kur kopā aizbrauksim!

Priekā!

” SIA Radikal” bildes autors fotomākslinieks Armands Ērglis

Read Full Post »

Kārlis Lācis ‘’Ziedonis. Lācis. Sievietes’’ apskats

Komponists Kārlis Lācis ir radījis 13 dziesmas ar dzejnieka Imanta Ziedoņa dzejoļiem. Dziesmas ir iedziedājušas desmit sievietes – aktrises un dziedātājas. Dziesmas iespēlējuši seši vīrieši, pieredzējuši mūziķi – šādi būtu matemātiskie fakti. Tikpat neapšaubāmi ir tas, ka Ziedoņa dzeju zina ikviens, katram ar to ir savas atmiņas – skolas daiļrunas konkurss, ar roku rakstīta kartiņa vai vēstule vai dziesma. Kad priekšstats, kā kaut kam ir jāskan, ir izveidojies, tas ir pamatīgs izaicinājums jaunai interpretācijai. Kārlim Lācim ir izdevies ļaut Ziedoņa dzejai dziedāt jaunos raksturos:

Rēzijas Kalniņas dziedātajā ‘’Nieki. Nekas’’ skan temperamentīgi, čigāniski-spāniski, ieskanas kastaņetes un a la Karmenas koķetais vieglums. ‘’Ar tevi es lasīju kastaņus’’ – Aijas Andrejevas dziedājumā klusais, maigais stāstījums nemanot kļūst par himnu. Ditas Lūriņas ‘’Nekā jau nepietrūkst’’ filozofiskais vēstījums tiek izstāstīts dzīvespriecīgi, uzbur kādas vecajos labajos laikos uzņemtas filmas kadrus. 20 gadsimta sākuma estrādes mūzikas kanonos Ilze Ķuzule – Skrastiņa izdzied ‘’Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp’’.

Femmes Fatales tango ‘’Es Tevi Gribu’’ Dārtas Danevičas izpildījumā. Kontrastu – dramatisma un maiguma pārpilna ir dziesma ‘’Ir tādi cilvēki’’ soprāna Jolantas Strikaites stāstījumā. Dziesmas sākumā tik pazīstamo dzejoli nemaz nevar atpazīt. Visbeidzot – ‘’Bez mīlestības nedzīvojiet’’ Aijas Andrejevas un Aijas Vītoliņas rotaļīgā duetā ar negaidītu kulmināciju. Šīs un vēl sešas dziesmas Ievas Segliņas, Aijas Vītoliņas, Ineses Kučinskas, Agneses Jēkabsones izpildījumā būs dzirdamas albumā ‘’Ziedonis. Lācis. Sievietes’’.

Albuma noformējums ir elegants – balti melns, dziesmu grāmatiņā būs dzeja drukātā veidā un krāsainas dabas fotogrāfijas. Noskaņa ausīm, acīm, taustei un dvēselei! Dziesmas klātienē 3., 4., 5. maijā varēs noklausīties Dailes teātrī koncertā ‘’Ziedonis. Lācis. Sievietes’’. Koncerts veltīts dzejnieka 80 gadu jubilejai.

Read Full Post »

Albuma apskats: Soundarcade – Moving the Great Hardon

Savu trešo albumu ‘’Moving the Great Hardon’’ grupa ‘’Soundarcade’’ izdeva 2012.gada 9.februārī. Atceros, ka pirmos skaņdarbus no topošā albuma grupa atskaņoja jau 2011.gada vasarā festivālā ‘’Laba Daba’’. Jau toreiz bija skaidrs, ka jauno materiālu droši var saukt par daudzdaļīgu skaņdarbu, kas uzstājīgi ielaužas tavos zemapziņas dziļumos. Un tu padodies mūzikas spēkam, galu galā atmetot ar roku koncertu, tā arī albumu apskatiem. Vai to vispār var izstāstīt? Vai vajag izstāstīt? 2012.gada nogalē vajag, jo ‘’Soundarcade’’ mūziķu kolektīvs šogad ir bijis visstrādīgākais – mainītos sastāvos un nosaukumos kopā ir izdoti trīs albumi, ir bijusi Eiropas tūre.

Sāksim ar to, ka ‘’Moving the great Hardon’’ ir konceptuāls albums, tas nozīmē – dziesmas vieno stāsts, kas pakļaujas interpretācijām, ņemot vērā katra klausītāja vajadzības. Klausies tekstu vai neklausies, Ābola ritmiskais, brīžiem pat bezkaislīgais stāstnieka vokāls būs tas stingrais muzikālais pavediens – laivinieks Hārons, kas klausītāju izvedīs cauri albuma muzikālajām peripetijām. Tomēr Ābols iemieso arī protagonistu, kuru pirmajā dziesmā ‘’Trail by Trail’’ plosa mokošas vēlēšanās, tikmēr tiek mainīts skaņdarba temps un taktsmērs, kāpinot dramatiskumu. ‘’Mythago Fern’’ intensīvs ritma un ģitāras rifu sakausējums pamīšus ar melodiskām starpspēlēm rada hipnotisku sajūtu. Vokāls ir pretstatā – mierīgs, lēns un bezkaislīgs līdz sasniedz piedziedājumu, kur tam pievienojas vēl viena nikna balss. Pēc vairākiem atkārtojumiem, seko dejiska, melodiska un klusa starpspēle – tā varētu izklausīties kāda Viduslaiku deja. Bet tad atkal skaņu vaļņi – izbēgšana vai ieslodzījums?

Trešā dziesma ‘’Seasleep’’ nes izlaušanos. Grupas vārdiem runājot: „Tiecoties pēc atbildēm, viņš uzrunā no htoniskajām dzīlēm iznākušu nāru un, klausoties nāras stāstos, negribot nonāk tās varā.’’ Nebūtu pēkšņā kāpinājuma, ar šo meditatīvo šūpuļdziesmu varētu bērnus midzināt. Taču stāstam ir jāturpinās! ‘’Seasleep’’ ir visvairāk progresīvā roka stilistikas. ‘’Keymaster’’ solītās spēles ar dinamikas kāpinājumu pāraug drūmā, lēnā psihodēlijā, gribētos sacīt – stoner metālā. Disonējošas un smagnējas akordu kombinācijas mijās ar melodiskām ģitāru partijām, tempa maiņu un instrumentālo daudzbalsīgumu. Ābola melodiskais dziedājums pāraug rēcienos un atkal atgriežas pie melodijas. Nākamā daļa aiznes prom no galvenās tēmas, ļauj atslābt pirms noslēguma. Neskaitāmie atkārtojumi, kuros tiek mazināta dinamika, loģiski tuvina izskaņai. ‘’Keymaster’’ ir grandiozs garums – 14:14 minūtes! Piektā kompozīcija ‘’Delusions of Grandeur’’ ir instrumentāla. Šeit notiek spēles ar sintezatora skaņas ilgumu, ļaujot tai pilnvērtīgi izskanēt, kamēr ērģeliskajam sintezatoram pievienojas tremolo ģitāras. Ar ģitāras efektu palīdzību skaņdarba noskaņa te tiek celta uz augšu, te deformēta, kamēr sintezators saglabā nemainīgi apgarotu skaņu, līdz iestājas klusums.

 ‘’Soundarcade’’ man ir koncertgrupa – fascinē iespēja uz 40 -60 minūtēm pazust laikā un telpā faktiski neizkustoties no vietas. Bet audio versijā ‘’Moving the great Hardon’’ vislabāk skan 4 vai 5 sestdienas rītā, kad pēc piektdienas tusiņa ir tāds slinkums aiziet gulēt, lai gan reāli sanāk atrasties pusaizmigušā stāvoklī sēžot pie atskaņotāja. Tad ir īstais laiks un vieta ‘’Soundarcade’’ diskogrāfijas klausīšanai. Vai tie ir hipnotiskie atkārtojumi, kas nedaudz atgādina muzikālus buramvārdus, bet ‘’Soundarcade’’ mūzikā esmu saklausījusi artavu latviešu tautas mistifikācijas mantojumam, kas kombinācijā ar stoner –psihodēlijas estētiku, rada ‘’Soundarcade’’ unikalitāti. Bet varbūt, kāds patiesībā ir sirreālas mākslas (tēlotājmākslas, kino, dzejas vai mūzikas) mērķis – ‘’Soundarcade’’ mūzikā katrs atrod savas atbildes. Manējā, šķiet, ir latvju mistifikācija.

Read Full Post »

Albuma apskats: Deftones – Kio No Yokan

12. novembrī pie klausītājiem oficiāli nonāca ASV metālistu ”Deftones” septītais albums ”Kio No Yokan”, kuram dažādi smago mūziku aprakstoši blogi un žurnāli, piemēram, Revolver Magazine ir piešķīruši 2012. gada vislabākā albuma titulu.

Kad grupa pastāv jau vairāk nekā divdesmit gadus, kad tās albumi ir atrodami starp visu laiku labākajiem ierakstiem, kad grupas ”rokraksts” ir nepārprotams, tad ir jājautā – vai ”Kio No Yokan” būs pietiekami stiprs impulss jaunajam klausītājam turpināt dziļāku izpēti ”Deftones” diskogrāfijā? Jā! Tikai vēlams albumu klausīties uz stereo atskaņotāja vai vismaz izvietot datora tumbas istabas sūros, lai ”Kio No Yokan” skaņai būtu telpa, kur izplesties. Albuma burvība slēpjas kopējā atmosfērā, kas katrā telpas stūrī ieskanas citādāk. ”Deftones” prasmīgi spēj pakļaut klausītāju muzikālai spriedzei un tad to apbalvo ar harmonisku atrisinājumu. Šis princips tiek ievērots gan konkrētu dziesmu, gan visa albuma kopumā. Albumam ir bijuši trīs singli, no kuriem visspēcīgākais, šķiet, ir ”Tempest”.

”Kio No Yokan” dziesmas savā starpā ir ļoti saplūdušas, nemanot pāraug no vienas otrā. Saplūšana īpaši izdevusies ir starp dziesmām ”Rosemary” un ”Good Squad” – postrokam raksturīgie sulīgie ģitāras rifi mijas ar asiem akcentiem un Čino Moreno smeldzīgo balsi, dziesmas kulminācijā ģitārām kļūstot griezīgi monotonām, izskaņā transformējas tīrās arpēdžijās un saplūst ar ”Good Squad” mānīgi mierīgo ievadu. Klusums pirms vētras – ”Deftones” izprot pauzes un pieklusinātas dinamikas īpašo nozīmi skanējuma grandiozitātes radīšanā. Ar ”Kio No Yokan” grupa ir spējusi padarīt smagai mūzikai nepieciešamo ”gruzi” interesantu – spēcīgu, bet neuzbāzīgu – pieaugušu.

Read Full Post »

Intervija ar Skotu Kelliju

Pirmdien, 26. novembrī Artelī solo koncertu sniedza Skots Kellijs, pirms koncerta easget.lv bija iespēja ar mūziķi aprunāties. 2012.gads mūziķim ir bijis ražīgs – izdoti trīs albumi, ir bijuši koncerti dažādos sastāvos, bet mūsu saruna vairāk ir par izjūtām saistībā ar solo projektu. Skots Kellijs ir drūms skata sirsnīgs vīrs. Viņš atbildes veido lēni, meklējot būtisko. Ar mūziķi ir ļoti viegli sarunāties.

Aizvadītos gadus Amerikas smagās – eksperimentālās mūzikas grupas Eiropā spēlē izpārdotos klubos. Kulminācija – ‘’Road Burn Festival’’ Nīderlandē, kas tiek momentā izpārdots. Kā Tu skaidrotu šo tendenci?

Es īsti neizprotu iemeslus, taču šī tendence ir attīstījusies vairāku gadu garumā, 20 gadu garumā. ‘’Road Burn Festival’’ ir patiešām labi organizēts festivāls, ļoti draudzīgs gan pret māksliniekiem, gan pret apmeklētājiem. Festivāls ir mazs, tas tiek uzturēts bez sponsoru atbalsta. Festivāls ir neatkarīgs, un tas ir arī jūtams norises vietā un festivāla gaisotnē. ‘’Road Burn Festival’’ ir Valtera (festivāla promoteris), dzīves darbs! Kad tu tur nokļūsti, tevi pārņems savdabīga ‘’baznīcas’’ sajūta – ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem tu izbaudi mūziku. Šī mūzika nav tikai no Amerikas, ir pietiekami daudz grupu no Eiropas, Anglijas. Festivālā tu vari iepazīt agrāk neredzētas grupas – vecas un jaunas, un, kā tas ir manā gadījumā – satikt vecus draugus. Un visa pilsēta šajās dienās koncentrējas tikai uz ‘’Road Burn Festival’’.

Kā ir sākusies Tava koncertu tūre?

Labi. Tūrē ir bijuši tikai divi koncerti, šis būs trešais. Norvēģijā nospēlējām divus koncertus. Tie bija labi.

Iesildīšanās ir notikusi.

Nē, tā nav iesildīšanās sajūta. Koncerti ir uzņēmuši savu ritējumu.

Pirms sākās Tava solo turneja, Tev bija koncerts ar ‘’Neurosis’’. Vai ir viegli pārslēgties no grupas uz solo?

Tas ir diezgan vienkārši, jo tās ir atšķirīgas lietas. Jo ir savādākas prasības. Arī garīgā sagatavošanās koncertiem atšķiras. Ir labi. Esmu to darījis tik daudzas reizes.

Kā solo karjera ir mainījusi Tavu pieeju mūzikas radīšanai?

Esmu kļuvis labāks mūziķis. Es savā galvā uztveru mūziku savādāk. Iespējas ir kļuvušas plašākas, salīdzinājumā pirms solo karjeras uzsākšanas. Domāju, ka tagad arī dziedu labāk, jo agrāk dziedāšanai nepievērsu tik lielu uzmanību. Šie solo koncerti ir darījuši tikai labu manā attīstībā kā mūziķiem, kā dziesmu autoram.

Tu sniedz koncertus dažādās valodās runājošās zemēs. Daļa angļu valodu saprot kā dzimto, citiem zināšanas nav tik labas. Cik svarīgi ir saprast stāstu, par kuru vēsta dziesma? Vai tomēr teksts ir kā daļa no skaņu izpausmes?

Šis ir ļoti labs jautājums! Domāju, ka melodija ir vēstījuma esence. Ja es runātu citā valodā, melodija joprojām būtu tā pati neatkarīgi no tā, kas būtu mana dzimtā valoda. Tāpēc neuzskatu, ka saprotot tekstu, var labāk uztvert dziesmas emocijas. Tomēr man pašam šādās situācijās gribētos zināt, par ko, sasodīts, dziesmā tiek dziedāts. Piemēram, ar ‘’Neurosis’’ teksts nav jautājums. ‘’Neurosis’’ ir pilnīgs skaņu piedzīvojums. Teksta sapratne – tas ir interesants jautājums. Dažreiz attopos, starp dziesmām sarunājoties ar publiku. Tad aizdomājos, ka, iespējams, cilvēki nemaz nesaprotu, ko es viņiem stāstu. Svarīgi ir tas, ka dziesmu klausīšanās ir dabisks pārdzīvojums, apzināti nav jācenšas saprast dziesmas tekstuālo stāstu.

Vai Tu esot uz skatuves vēlies saskatīt klausītāju emocijas? Šķiet, eksperimentālā smagā mūzika vairāk ir iekšējs pārdzīvojums.

Vienīgais, ko es vēlos, ir klusums. Pat tad neloloju ilūzijas, kad klusumu kaut kādā veidā varēšu ietekmēt. Izņemot gadījumus, kad kāds rupjš, piedzēries skatuves priekšā nespētu savaldīties, tā būtu reize, kad es par to ko sacītu. Citādi – dari to, kas tev jādara! Dažreiz mūzika liek cilvēkam justies neomulīgi. Cilvēki nāk uz koncertiem ar konkrētam cerībām. Viņi zina, kas notiks. Tam nenotiekot, skatītāji var nevēlētie līdzdarboties, tas var veicināt skaļu pretreakciju.

Tevis radītā mūzika ir domāta garīgi nobriedušiem prātiem, kas ir pārvarējuši savas iekšējās bailes nostāties pretī iekšējam klusumam, bailēm no vientulības.

Jā, kā sacīja Džimijs Hendriks – are you experience? Tas ir jautājums par pieredzi. Par dzīves piedzīvošanu un saprašanu citā līmenī. Ir cilvēki, kuri nekad nepiedzīvo dzīves izprašanas meklējumus, ir cilvēki, kas tos piedzīvo nepārtraukti. Manis radītā mūzika – tas esmu es. Tās ir manas izjūtas, ka liek to atkal un atkal radīt. Kad ir pārāk daudz, man no sevis tas ir jādabū laukā. Un tad es jūtos labāk. Es zinu, ka cilvēki, kas nāk uz maniem koncertiem, ir uz tā paša viļņa, sevi identificē mūzikā. Tā ir zaudējums un atpestīšana, gaisma, tumsa. Tā ir traģisku notikumu pārdzīvošana. Atmiņas par cilvēkiem, kas ir bijuši mūsu dzīvēs, šo cilvēku godināšana. Šīs tēmas caurstrāvo manu mūziku. (Kellijs rāda proporciju attiecību, kādā ir ‘’Neurosis’’ ar viņa solo dziesmām, lai izprastu, cik solodziesmas ir viņa esence.)

Dziesmas kā meditācija.

Tieši tā!

Foto: Kristīne Veinberga

Read Full Post »

2012.gadā visvairāk klausītie albumi Top18

Pamazām lielie mūzikas žurnāli un blogi  (lai paspētu pirms Pasaules gala) sāk publicēt savas 2012.gada LABĀKO ALBUMU listes. Iepriecina, ka katram tirgum – Lielbritānijai, Vācijai, ASV tās ir dažādākas, taču patiešām labākie būs atrodami visos Top 50. Ātri, ātri salīdzināt un Ziemassvētku dāvanas ideja būs rokā! Arī man ir 2012. gadā VISVAIRĀK KLAUSĪTO ierakstu tops:

1 -3

Visgaidītākais 2012.gada albums The Mars Volta – ‘’Noctourniquet ‘’ gaidīšanu pilnībā attaisnoja ar sarežģītām muzikālām struktūrām, daudzām noskaņu šķautnēm un stilu sinestēzi. Taču ne mazāku sajūsmu raisīja Jack White – ‘’ Blunderbuss’’, paša Vaita muzikālā rokraksta dēļ, kurā blūza sāpe saaug ar garāžroka skaņas raupjumu, emocionāli stāsti dziesmu tekstos. Taču šī gada visklausītākais ieraksts ir Mark Lanegan Band ‘’Blues Funeral’’ – ļoti hipnotisks, poētisks ieraksts, pēc kura pārņem spocīga sajūta.

4 -6

No smagajiem stiliem šogad labākais ir High on Fire albums ‘’De Vermis Mysteriis’’, konceptuālais stāsts par Jēzus Kristus dvīņubrāli. Albumā pareizā balansā ir stoner un sludge, kuru pārejas savienotas ar smalkām instrumentālām starpspēlēm. Kā nākamais atzīmējams ir Down – ‘’IV The Purple EP’’, mini albums ir ieturēts labākajās ASV dienvidu štatu muzikālajās tradīcijās. Dziesmas ar līdzi dziedāšanas potenciālu! Un visbeidzot mākslas studentu grupa Django Django ar albumu ‘’Django Django’’ – ir šī gada viskošākais un rotaļīgākais albums. Ausis piedzīvo situāciju, kad art roks mēģina izpausties deju klubā.

7-10

Un laiks ir meitenēm Grimes ‘’Visions’’, kanādiešu Enja uz Speed, nedaudz infantilā balsī izpilda maigi lipīgu deju mūziku. Galu galā rezultāts ir prātā paliekošs un ķermeni iekustinošs. Opā, astotajā vietā ir  Lana Del Rey ‘’Born to Die’’ – pārsteigums! Albums ļoti labi atbilda pavasara rozā briļļu periodam, kad liktenīgās sievietes tēls bija īpaši aktuāls. Pavilkos! Dziesmas vislabāk skan video klipu versijā, tad ir kur ”acis piesiet”. Nākamie ir Rival Sons ‘’Head down’’ – labākais no rokenrola mantojuma mūsdienu interpretācijā – blūzs, hard roks, gospelis, souls. Desmitie ir beļģi Wallace Vanborn ar albumu “LIONS, LIARS, GUNS AND GOD” –lielisks alternatīvais roks, gan ar grandioziem kāpinājumiem ģitāru saspēlēs, gan pieklusinātām balādēm, labiem singliem un ļoti tīkamu solista balss tembru.

Vēl ausis un pēdas kustināja:

Soulfly – ‘’Enslaved’’

Lamb of God – ‘’Resolution’’

Toy – ‘’Toy’’

Goodspeed you! Black Empor – ‘’Allelujah! Don’t Bend! Ascend!’’

Beach Hause – ‘’Bloom’’

Black Keys – ‘’El Camino’’

Two Gallants – ‘’ The Bloom and the Blight’ ‘

Danko Jones – ‘’Rock’n’ Roll is black and blue’’

Mans 2013.gadā visgaidītākais albums ir Queens of the Stone Age.

Bet noslēgumā gribas piebilsts, ka teorētiski un arī praktiski var noklausīties 50 albumus, bet realitātē tavs gada tops tomēr sastāvēs no 20 ierakstiem un mazāk ierakstiem. Ja tā būs vērtīga mūzika, emocionālā baudījumā un nianšu atklāšanā paies visi 12 mēneši un vēl nedaudz.

Read Full Post »

Apskats: Lana Del Rey – Born to Die The Paradise Edition

Amerikānietes Lanas Del Rey jeb Elizabetes Grāntas panākumi uzņēma straujus apgriezienus jau 2011.gada nogalē ar pirmo singlu ‘’Video games’’. Mūziķes noslēpumainā aura un fantastiskie panākumi skeptiskajiem bija labs iemesls apgalvot, ka Lana Del Rey ir apķērīgu producentu radīts produkts. Kamēr vieni apsprieda mūziķes lūpas, citi šausminājās par viņas neveiksmīgo uzstāšanos TV šovā, pati mūziķe 31.janvārī izlaida albumu ‘’Born to Die’’.  Savus fanus, kas uzticīgi iestājas par Lana Del Rey autentiskumu, viņa vēl vairāk apbūra ar dziesmu video klipiem – īsfilmām. Šī gada vasarā Lana Del Rey Eiropā viesojās tikai ar pāris koncertiem, kurus mūzikas apskatnieki gaidīja ar īpašu nepacietību. Galu galā Vācijas festivālā ‘’Melt!’’ Lana Del Rey esot uzstājusies ar kvalitatīvu priekšnesumu. Saceltā ažiotāža uz laiku pieklusa. Tikmēr Lana Del Rey cēli gozējās Rīgas ielās uz H&M plakātiem.

Vasaras vidū mūzikas mediji ziņoja par jaunām dziesmām, kuru demo versijas uz laiku bija dzirdamas youtūbē. Rudens sākumā klausītājiem bija pieejami topošā albuma dziesmu fragmenti. Īpašu uzmanību izpelnījās frāze ‘’my pussy tastes like pepsi cola’’, kura nu bija pieejama 10 stundu ilgā versijā, un arī 10 minūšu ilgais klips ‘’Ride’’ bija kārtējais youtūbes bestselers. Gala rezultāts ‘’Born to Die The Paradise Edition’’ tika sagaidīts novembrī. Taustāmā versijā albums bija dubultnieks – pirmajā diskā labi zināmās dziesmas no gada sākumā izdotā ‘’Born to Die’’, otrajā diskā – astoņas jaunas dziesmas. Ideāls variants tiem, kas gada sākumā šaubījās, bet tagad ir pieraduši pie Lana Del Rey mūzikas. Šoreiz izdevīgāk bija pagaidīt.

Lana Del Rey māk sev pievērst uzmanību – viņa patīk vai viņa nepatīk. Šķiet, vairāk patīk sievietēm. Lanas dziesmas ir nostalģiskas un melanholiskas. Tās stāsta par sievietes ilgām būt vienīgajai, par nemirstošu uzticību mīļotajam, tomēr nepakļaušanos tradicionālajam liktenim, par femme fatale. Lana Del Rey mūzika ietilpina spēcīgāko no popkultūras vairāku desmitu gadu garumā. Šī popkultūras pieredze ir veidojusi klausītāju estētisko izjūtu. Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais!

Tomēr ‘’Born to Die’’ dziesmas ir baudāmākas video versijās, krāšņās īsfilmās ( popkultūra runā bildēs). Kad albums audio versijā jau trešo reizi ir nospēlēts, kļūst nedaudz vienmuļi. Arī astoņās jaunajās dziesmās varēja būt vairāk interesantu pavērsienu. Spēcīgākās – ‘’Ride’’, kurā Leonards Koens kopā ar Keitu Bušu aizbrauc uz Zaka Vailda motocikla, un ‘’Bel Air’’, kas uzbur vīziju par pasakainām jūras būtnēm, kuru dziesmas ievilina jūrniekus atvaros. Tomēr citās dziesmās Lana del Rey atkal ir aizrāvusies ar pašiznīcinošām spēlēm un sliktajiem vīriem, ka tas jau sāk šķist tendenciozi.

Kā būs tālāk? Lana del Rey savu balsi sāk pārvaldīt arvien labāk, un garderobi ir nomainījusi pret vienkāršām džinsām un pūkaina džempera ar apkaklīti. 2013.gadā mūziķe dodas tūrē, kuras ietvaros 4.jūnijā koncertēs arī Lietuvā, Viļņā. Pretēji ierastajai pompozajai popmūzikai, Lanas dziesmas vairāk ir kamermūzika. Būs interesanti uzzināt, kā mūziķe iegūs atgriezenisko saikni ar tūkstošu publiku. Atliek cerēt, ka mūziķes mīlas dzīve ievirzīsies harmoniskākās noskaņās, līdz ar to viņas dziesmas kļūs daudzveidīgākas. Lai gan – nepiepildīta mīlestība būs nemainīgi iedvesmojošs impulss neatkarīgi no laika, vietas, vecuma, kur nu mūzikas stila.

Read Full Post »

Kad menedžments pārliecina vairāk par mūziku

Trešdien tikos ar jaunu rokgrupu. Ar viņiem sadarbošos grupas publicitātes organizēšanā. Kabatā ir sakrājušies dažādi prezentācijas triki, un nagi man niez tos pielietot. Skaidrojot grupai situāciju, kā vislabāko piemēru minēju jauno grupu ‘’The Velvet Supernova’’.

Nav šaubu, ka 15.decembrī grupas ‘’The Velvet Supernova’’ koncerts Melnajā piektdienā būs ļoti labi apmeklēts – grupa mērķtiecīgi to ir organizējusi. Galu galā pavisam dabiska kulminācija būs muzikālām niansēm bagāts un nostrādāts koncerts. Kamēr meitenes ir starā par grupas muzikālajām izpausmēm, es rūpīgi izpētu viņu menedžmenta akcija. Tās mani pārliecina vairāk par mūziku. Tātad: 1. grupai nostrādāts vizuālais tēls, stilīgas fotosesijas, 2. acij tīkama, praktiska mājas lapa, 3. sasaiste ar aplikācijām, 4. akcijas reālā vidē un 5. digitālajā vidē atrisināmi uzdevumi, kuru rezultātā var iegūt balvas, 6. Sasaiste ar mūziķu ikdienas dzīvi, no koncertiem brīvākā laikā, 7. sadarbība ar dažādiem brendiem. Viss regulāri, plānveidīgi un mērķtiecīgi. Menedžments strādā!

Muzikāli viss ir sarežģītāk. Pazīstot ‘’The Velvet Supernova’’ mūziķus no dažādiem sastāviem, tostarp sev ļoti mīļas grupas, iespējams, gaidu to bliezienu, kas mani gāž no kājām pirmajā kolektīvā. Tas ir tas traucēklis! Gribētos teikt – viss, kam šis mazais mastermind pieskaras, pārtop muzikālā pērlē. Muzikālā – nea, aptaustāmā – ļoti iespējams. Grupai piemīt ļoti izteikta virzība mainstrīmā, labi, ka saglabājot smalkumus muzikālājās niansēs – pieklusināšanu, tembrālo iekrāsošanu un noskaņas radīšanu.

Man pašai sanāk nopūsties, līdzīgi kā toreiz ar El Mars – čalis foršs, koncerti arī pilni ar cilvēkiem, labi nostrādāti, bet es neko pacilājošu neizjūtu.  Varbūt tas pat ir labi? Tas ir pamats analītiskam objektīvam novērtējumam, bet varbūt tikai garlaicīgai atskaitei. Kas zina, kā labāk?

Anna, ja Tu šo lasi – tas bija viedoklis, Tev!

Read Full Post »

Nedaudz par ”Tesas” koncertu Totaldobžē

Šī nedēļas nogale ir bijusi bagāta ar lieliskiem smagās mūzikas koncertiem, notiekošiem VEF teritorijā. Plāns par Rīgas kultūras dzīves izplešanos kļūst aizvien reālāks. Tomēr vējš lauza manu lietussargu, VEF teritorija bija tumša un bedraina. Vai tad tiešām nebija labāka vieta? Nē, nebija gan – secināju ieejot Totaldobžes konferenču zālē, kur laika zoba caurēstās telpas struktūrās spēlējās projektora gaisma, un fonā klusi dūca ģitāras. Sestdienā 24.novembrī pēc aizvadītas Eiropas tūres jaunāko albumu prezentēja grupa ‘’Tesa’’, ar viņiem uz skatuves Edgars Rubenis un ‘’Soundarcade’’ brāļi Ābeles.

Vispirms pie skaņu pults ģitāru dīdīja Edgars Rubenis. Vienmēr esmu apbrīnojusi, cik ļoti ķermeniski Edgars spēlē, cik ļoti skaņa atspoguļojas viņa sejā, it kā viņš būtu tās cilvēciskais atspulgs. Iekustināt skaņu, izaudzēt to plašu, plašu un tad lēnām apklusināt, līdzīgi kā no mazas dzirksteles var izcelties ugunsgrēks. Pret uguni ar uguni. Pret skaņu vilni ar otru skaņu vilni. Un manas, klausītāja domas, aizceļo citā dimensijā. Gaidot vakara galveno priekšnesumu, fonā skan psihodēliska tautas mūzika. Sanākušie strauji pietuvojās skatuvei. Citi izmantoja iespēju koncertu vērot no augšas, sēžot uz apdrupušajās otrā stāva platformas.

Ja godīgi, lielāko daļu no koncerta es klausījos aizvērtām acīm. Tās tikai būtu novērsušas uzmanību, fiksējot savādas detaļas, apbrīnojot video projekcijas. Apskaņota, attīrīta. Manuprāt, eksperimentālā, psihodēliskā mūzikas padara filozofiski domājošos vēl tolerantākus pret pasaules, īpaši pret pilsētas skaņām. Piemēram, rūpnieciskās klaboņas, dzirdamas no tuvējās ostas pārkrautuves, vilciena sliežu skaņām vai vēja gaudām. Tajā pašā laikā šī mūzika ļoti pietuvojas sakrālajai meditācijai, kurā tu izslēdz savas trauksmainās domas, lai kaut uz 15 minūtēm būtu viens. Viens ar 300 citiem cilvēkiem. Mūzika ārpus jebkādām komforta zonām.

Foto: Daniil Zhylinski

Galerija: šeit

Read Full Post »

Sanctimony 18 gadu ”Death’n’Roll Members”

Piektdien, 23.novembrī klubā Melnā piektdiena es ierados ļoti laicīgi. Ja tavs laiks nepaiet citos darbos, uzdevumos vai viesībās, iešanas atlikšana var aizvest tikai pie slinkuma. Pirms astoņiem klubā bija vien padsmits agrākie, organizatori un grupas. Pirmie viesi ‘’Burned in Blizzard’’ ļoti labi atbilda sākumam, kvalitatīvi, taču ar skaidri saklausāmām muzikālajām ietekmēm. Bet tas sākumam ir normāli, vajadzīgi un dabiski. Sūcu savu tumšo alu, skatos telefonā, vai gaidītie cilvēki nav rakstījuši, un aizdomājos, ka tikai nav tā – ka gaidīšana man ir devusi lielāku prieku, bet ”Death n Roll Members” būs vien tāda prieka izskaņa. Tā sacīt – pustukši klubi raisa savādas domas.

Ierodoties Oskaram, fotogrāfam, vērojam Gustavu Terzenu, kas zāles otrā galā, pie skaņu pults izbauda dīdžejošanu. Terzens daļēji metamorfozējies devilā, ar savu cilvēciskos aci vērojot publiku, ar velnišķi sarkano – savos audio failos meklējot arvien bīstamākas dziesmas publikas iesaistīšanai smago kolektīvu metināšanas brigādei, pats veic rituāldeju ar augstu paceltām rokām un spēcīgām grimasēm.

Smagā metāla trio ‘’Sacramental’’ manām ausīm ir pēdējo gadu visspēcīgākā jaunā grupa smagās mūzikas lauciņā. Arī šovakar nekas nav mainījies. ‘’Sacramental’’ skatuve mežonīgs kumeļš vai nepaklausīga jaunkundze, kuru savaldīt nācās aiz garajām krēpēm, iecērtot piešus sānos. Fuck you -pirmā dziesmā, mērķis bija nepārprotams, bet kumeļš uz pakaļkājām. Trio nepārprotami izmanto skatuvi savā labā, ir hiperaktīvi ar 3 x 3 vīru spēku. Tikai dažreiz šķirta, ka ‘’Sacramental’’ vairāk izbauda publikas dīdīšanu nekā spēlēšanu. Muzikāli jūtama sadrumstalotība, gribējās vairāk viengabalainības. Publikai patika, publika grib vēl, bet ‘’Sanctimony’’ pasākumos viss notiek pēc laika grafika. Tā tas vienmēr ir bijis!

Jau internetā redzamie video rullīši ļāva nojaust, un balto audeklu paslēptā skatuve to vien apliecināja, ka ‘’Sanctimony’’ koncerts būs pārsteigumiem bagāts. Ēnu teātris baltajā gaismā, priekškars krīt un ‘’Devil and Men’’! Pirmajam ūdens malkam grupa ļaujas vien pēc piektās dziesmas. ’’Sanctimony’’ šūpojoties uz skatuves malas, bija saskaitījuši savus klausītājus – ja ne rokas spiediens, tad ‘’ hell yeah horns’’ no attāluma katram bija garantēts.

Death’n’Roll, bet vispirms Rock’n’Roll – izrādās šo vārdu salikumu jau 17.gadsimtā izmantoja jūrnieki, kuriem regulāri nācās slīdēt jūtas viļņos. Laika gaitā Rock’n’Roll ieguva arvien muzikālāku nozīmi, saglabāja savu dubulto nozīmi par to, kas notiek ļoti cieša deju kontakta laikā. Death’n’Roll to Roll rada mērķtiecīgi atkārtota melodija jeb ģitāras rifi, bet ciešais kontakts ir plecu sienas, matu mudžekļi un metāla spazmas. Tās piemeklēja arī mani, tik ļoti, ka nācās uzklausīt meiteņu sašutumu, kas īsti stabili nejutās pūlī notiekošajās dejā – ļoti uzjautrinoši! Metāla spazmās tu sajūti savas galvas ādas smaržu un kaitinoša sviedru lāse kutina tev sānus. Ja patīk, tad patīk un tu vienkārši kraties, maini svaru no vienas uz otru kāju. Un mēģini atvainoties, ja esi kādam uzkāpusi uz kājas. Tik ļoti nebiju izpriecājusies kopš, pagaidiet, Fontaine Festival… ’’Sanctimony’’ koncerta pulksten trijos naktī!

Pēc viesu priekšnesumiem, no kuriem, šķiet visgaidītākais bija ‘’Skyforger’’ Pēteris, pēc ‘’Thrill’’ un ‘’Sounds’’ arī ‘’Heading Mexico’’, grupa klātesošos piebeidza ar lielgabalu zalvēm.  Ja kāda ausīm  šis koncerts bija pēdējais, tad atmiņas būs paliekošas! Ja katru piektdienu kāda grupa svinētu savus 18 gadus, ja viņi svinētu ar tādu attieksmi kā ‘’Sanctimony’’, tad Latvijas mūzikas dzīve būtu krietni labāka.

Prieks un lepnums par ‘’Sanctimony’’! Bet vispār, šis ir ļoti subjektīvs apskats, jo man  ļoti patīk grupa ‘’Sanctimony’’. Objektīvāku viedokli šoreiz lasīsiet alternative.lv. Hell yeah!

Foto: Vladislavs Punculs

Read Full Post »