Nebija pagājušas piecas minūtes, kopš biju iegājusi klubā, bet asinis jau plūda. Nikna vīra dūre bija skārusi cita vīra deguna smalkos asinsvadus, tā seju iekrāsojot kaujinieciski sarkanu. Parasti Melnā Piektdienā nekaujas, Melnajā piektdienā vispār nekaujas! Spēcīgie apsargi, sagrābuši kausļus aiz padusēm, ieveda labierīcībās nomazgāties. Notikumus no droša skatu punkta vēroja tēvs ar savu aptuveni 10 – 12 gadus veco dēlu. Puika tālākajā vakara gaitā šķita diezgan garlaikots, kamēr viņa sencis kustināja savu galvu, kas bija apgriezta pieklājīgā- īsā frizūrā. Ar tēvu bija atnākusi vēl 18 gadus nesasniegusi meitene, šoreiz likās, ka iniciatīva ir bijusi viņas rokās. Viņas acīs bija redzama dzīvīga interese. Apmeklētāju vidū bija daudz melnā tērpušies pāri, kas atmosfēru padarīja piemīlīgu. Meitene, cieši piekļāvusies sava vīrieša azotei, baudīja citādāku vakaru divvientulību. Pārsvarā kopumu sastādīja vīrieši – 30 gadnieki, kam „Canibal Corpse” asocējas ar jaunības maksimālisama trakumu.
„Lassie the Cat” beidzamās divas dziesmas aizēnoja asiņais priekšnesums skatītāju zālē, taču kopumā priekšstats par grupu visnotaļ stabils death, ar black metāla iezīmēm. Somu grupa „Tortune Killer” kļuva par maniem vakara māksliniekiem. Muzikāli it kā varētu būt thrash, taču solists grovlo. Metalcore? Melodic Death? Lai nu kā, bet vētru manos matos somi sacēla!
– Es „Canibal Corpse” redzēšu jau septīto reizi
– Trešo
– Pirmo
Brutālā death metal pamatlicēji „Canibal Corpse” Latvijā spēlēja jau piekto reizi. Pirms pāris gadiem, kad grupa uzstājās Ķīpsalas hallē, esot bijis nežēlīgs mosh pit. Melnajā Piektdienā pūlis turējās pieklājības rāmojos, tomēr savu aktivitāti nezaudēja apaļas studas garumā. „Canibal Corpse” starp dziesmām taisīja garas pauzes, klausītāji nogura no gaidīšanas . Taču šādai darbībai bija attaisnojošs faktors – temperatūra uz skatuves tik tiešām bija apokaliptiski augsta, tāpēc, kaut uz 30 sekundēm izslēdzot prožektorus, varēja ievilkt elpu. „Canibal Corpse” priekšnesums sastāvēja no 19 dziesmām. Tā arī man nekļuva skaidrs, kā fani dziesmas atpazīst, jo vārdi bija saplūduši akcentētās ceturtdaļās. „ Tekstus ir jāskatās CD grāmatiņā, uz koncertu jānāk šova dēļ” – man tika skaidrots. Šovs bija! Solista galva pārtapa par propelleru! Šķita, tūlīt, tūlīt aizlidos publikā. Instrumentu skaņa – pilnīgi nepieņemama tradicionālās estētikas izpratnei. Instrumenti bija brutālās mūzikas mocekļi.
– „Hammer Smashed into Face” ir kanibāļu lielākais hīts!
– Aaaa.
– Tu vispār klausies metālu?
– Nu, jā! Vairāk gan stoner, prog, doom, thrash…
Death metal pirmsākumi ir meklējami nu jau 30 gadus senā pagātnē. Tas esot radies, saplūstot thrash un black metālam. Toreiz 80-to gadu ASV death bija pagrīdes mūzika, kas popularitātes vilni uztvēra 90-to gadus sākumā Tampas apkārtnē spēlējošo grupu izpildījumā. „Canibal Corpse” veiksmīgi izmeta uzmanības āķi, 1990. gadā izlaižot savu debijas albumu „Eaten back to life”. Turpmākie albumi grupai atnesa gan slavu, gan ieņēmumus. Mūsdienās death ir kļuvis par mutantu – melodic death, technical death, goregrind, deathcore un death/doom.
Melodic Death drīzāk būs mani interesējošs stils. Klausoties kanibālus, mani urdīja jautājums – vai tad tiešām šī haosa viducī nevar iebliezt kādu dzirkstošu soliņu! Nevar, jo tad tas būtu pavisam cits stils. Mans muzikāli antropoloģiskais eksperiments, apmeklējot brutālākā death vectētiņu koncertu, bija izdevies. Sasmēlos gan pieredzi, gan savdabīgu iedvesmu. Bet skeptiķiem varu galvot, ka „Canibal Corpse” klausītāji nav maniakālu domu apsēstie, bet pietiekami dzīvespriecīgi cilvēki, lai es Melnajā Piektdienā paliktu līdz pat vieniem naktī. Bija ļoti jautrs vakars!
Aiga Leitholde
Muzikālas piezīmes 