Toms Rudzinskis: Koncertā var notikt jebkas!

Saksofonistu Tomu Rudzinski nebiju satikusi gadiem, bet sajūta tāda, it kā būtu tikušies vakar. Sarunas raisījās tik labi, ka visu ne pierakstīt.

Tāpēc svarīgākais: 

Toms ir no tiem mūziķiem, kura muzikālais dzīves ceļš tapa skaidrs jau no tā brīža, kad rokās tika paņemts instruments. Aizvadīto sešu gadu prombūtnē Toms izglītojās pasaulē nedaudz ASV – Filadelfijā un tad Eiropas džeza studiju galvenajā centrā – Nīderlandē Amsterdamas Konservatorijā, kur ieguvis maģistra grādu. 

Šī gada februārī Rudzinskis kopā ar draugiem taustiņinstrumentālistu Dominiku Dž.Māršalu no Anglijas, basģitāristu Patu Klīveru no Francijas un latviešu bundzinieku Ivaru Arutjunjanu devās Latvijas koncerttūrē, lai prezentētu 2014.gada nogalē izdoto albumu “Abra“. Vēlāk kvartets uz garāku tūri atgriezīsies Nīderlandē. Protams, Toma plānos ietilpst arī regulāras vizītes Latvijā, lai turpinātu iesāktos Teātra bāra džeza vakarus un realizētu vēl citas muzikālas idejas.

Saksofonista debijas albums “Abra” ir nominēts Latvijas mūzikas ierakstu gada balvai “Zelta mikrofons” divās nominācijās: “2014.gada Debija ” un “Labākais džeza mūzikas ieraksts”. Albums ir instrumentāls albums ar deviņiem skaņdarbiem, pieejams arī CD formātā. “Abras” ierakstā piedalījušies 13 mūziķi. 

Man vienmēr ir šķitis, ka džezā mūziķi ir lielāki individuālisti, katrs pats ar savu vīziju. Kā tu atlasīji mūziķus sava albuma ierakstam? Kā grupu savaldīji?

Es izvēlējos mūziķus pēc viņu vīzijām un tehniskajām iespējām un citiem parametriem. Viens ir uzrakstīt kompozīciju, otrs izvēlēties cilvēkus, kas to atskaņos, šādi būtiski ietekmējot kompozīcijas skanējumu. Es mūziķus nemēģināju savaldīt. Iedevu specifiski uzrakstītas notis – pamatmateriālu, lai vēlāk viņi varētu ar to darīt, ko paši vēlas. Ko mūziķis grib spēlēt, tas arī ir tas, kas skan vislabāk.

Tātad džeza albuma rakstīšana notiek ļoti demokrātiski.

Ļoti, turklāt nekad nevar zināt, kas notiks. Mēs “Abru” ierakstījām vienas dienas laikā. Atkarībā no grupas biedru noskaņojuma albums var iegūt savādāku skanējumu, nekā iepriekš bija plānots. Un, manuprāt, tā ir džeza mirkļa burvība – tu esi ierāmējis vienu momentu no savas dzīves. Un tev ir viena ieraksta diena, lai vēlāk cilvēki dzirdētu, kas notika šajā dienā. Un tas, ka nezini, kas var notikt, ko vari sagaidīt, manuprāt, ir džeza mūzikas skaistums.

Pastāsti par to ieraksta dienu! Kā tu to atceries?

Jā, tā bija ļoti grūta diena. Uzņēmām daudz ieraksta versijas. Mūziku tikko biju sarakstījis, un mēģinājumu pirms ieraksta nebija daudz. Muzikālais materiāls bija gana sarežģīts, un mums to vajadzēja ierakstīt vienas dienas laikā. Maģistratūras studenti vienu dienu bez maksas varēja izmantot skolas ierakstu studiju. Man bija sakrājušās divas dienas. Pirmajā dienā mums vēl bija jāspēlē gala eksāmens, tāpēc paguvām uzkrāmēties un nedaudz pamēģināt. Otrajā dienā notika albuma rakstīšana.

Skaņdarbiem esi devis psihodēliskus nosaukums, piemēram, “Down the Rabbit Hole“. Vai nosaukums ir vispirms, un tad top mūzika, vai otrādi?

Nosaukums tiek meklēts tieši pirms albuma publicēšanas. Tie paši atnāk pie manis – domāju par skaņdarbu, mēģinu saprast – kas ir tā esence, tā emocija. Aiz skaņdarba “Tooth Fairy World Tour” ir stāsts. Pirms kāda laika man izrāva gudrības zobu un es kādu laiciņu nevarēju spēlēt, šajā laikā es sarakstīju šo kompozīciju. Un nodomāju, ka tas būtu smieklīgi nosaukt skaņdarbu par Zobu fejas turneju.

Kvartetā tu spēlē kopā ar saviem draugiem!

Jā, mēs esam draugi. Esam gan kopā mācījušies, gan ļoti daudz kopā spēlējuši. Ar pianistu Dominiku un basistu Patu iepazināmies Amsterdamas konservatorijā, kur viņi abi ir ieguvuši maģistra grādu. Studiju laikā mēs kopā daudz spēlējām un arī brīvo laiku pavadījām kopā. Mums ir ļoti laba muzikālā saikne, līdzīgas idejas par to, kā mūzikai vajadzētu skanēt. Neatceros, kad tieši ar Ivaru esam sākuši kopā spēlēt, bet tas bija krietnu laiciņu atpakaļ. Viņš ir pabeidzis Dānijas konservatoriju. Man patīk, kā viņš spēlē. Patīk tā enerģija, ko viņš ieliek mūzikā.

Vai no mūzikas izauga draudzība?

Gan viens, gan otrs darbojas kopā. Tagad ar Ivaru kopā dzīvojam vienā dzīvoklī. Nu jau sākam viens otru ļoti labi iepazīt. Manuprāt, lai spēlētu kopā, ir ļoti svarīgi zināt cilvēku arī individuāli. Tad tu daudz labāk saproti viņa muzikālās izvēles un tev ir skaidrāka kopējā bilde.

Džezā liela nozīme ir sensoriskai.

Jā, jo džezs ir mirkļa māksla un meditācija. Tev galva ir tukša, lai tu varētu dzirdēt, kas notiek tev apkārt, lai varētu dalīties informācijā, lai būtu saiknē ar pārējo sastāvu. Un tieši tas interesantākais saistībā ar džeza mūziku. Lai gan džezs ir mirkļa māksla, albums “Abra”  ir  īsākā laika posmā koncentrēts ideju kopums, bet koncertā var notikt jebkas!

---

Linki:

• Toms Rudzinskis Music,
• Albums “Abra” Bandcamp

Read Full Post »

Mums nav tā lielā hīta, kuru mums riebtos spēlēt!

Pirmdien 11.novembrī koncertzālē “Palladium” uzstājās skotu rokgrupa “Biffy Clyro”, nospēlējot teju divu stundu ilgu koncertu un ar pirmajiem akordiem sajūsminot Rīgas publiku.

Ņemot vērā, ka “Biffy Clyro” pieder pie alternatīvās skatuves, koncerts “Palladium” bija ļoti labi apmeklēts, pulcējot dažādu paaudžu klausītājus. “Biffy Clyro” ir rokgrupa ar jau vairāk kā desmit gadu pastāvēšanas vēsturi, sešiem studijas un vienu dzīvo koncertierakstu. Grupas koncertprogramma ir daudzveidīga – postroks, saviļņojošas roka himnas un sirsnīgas akustiskās balādes kā “God and Satan”.

Šķiet, pēdējā albuma “Opposites” lielākais trumpis ir roka himnas, piemēram, “Biblical”, kas rada kolektīvo pacilātības sajūtu. Grupa pārvalda daudzbalsīgumu – ne vien triju vokālu kopējā spēkā, bet arī muzikāli – kāpinot dinamiku. Turklāt dziesmu vārdi, kas stāsta par visiem pazīstamām šaubām, cilvēciskām vērtībām, sāpēm un priekiem, tā vien aicina dziedāt līdzi. Pēc tam aizkustinājuma asariņa tiek nožāvēta gar spožām gaismām un ar pankrokam raksturīgo mežonīgumu, grupas ģitāristam Saimonam Nīlam līgojoties uz ģitāras pastiprinātāja.

2013.gadā izdoto “Biffy Clyro” albumu “Opposites” atzinīgi ir novērtējuši teju visi vadošie mūzikas žurnāli. Tas ļauj albumu uzskatīt par šobrīd labāko mūsdienīgās rokmūzikas piemēru. “Mēs ticam albuma formātam! Tu to klausies atkal, atkal un atkal, kamēr zini, kura būs nākamā dziesma, un albums ir kļuvis par daļu no tavas dzīves.” – intervijā MixTv mūsdienām tik netipisko “Opposites” dubultalbuma formātu komentē “Biffy Clyro” basģitārists/ vokālists Džeimss Džonstons.

“Biffy Clyro” ir vairākkārt apbalvoti kā “Labākā britu rokgrupa”. Vai šī atzinība jums rada atbildības slogu?

Nedomāju, ka ir atbildības slogs vai cerības, kas mums būtu jāattaisno. Šīs atzinības mums piešķir citi. Mēs nedibinājām grupu, lai saņemtu apbalvojumus. Protams, mēs esam pateicīgi. Tas ir ļoti jauki, kad tevi atzīst! Bet šī atzinība mums nerada atbildības slogu. Jo mēs paši vienmēr smagi strādājam, lai radītu mūziku, kas mums pašiem šķiet svarīga, lai nospēlētu lieliskus priekšnesumus.

Jaunākajā albumā “Opposites” ir daudz lielisku dziesmu. Kā jūs veidojat koncerta dziesmu sarakstu?

Ar sešiem albumiem setilstes veidošana kļūst grūtāka. Kā jebkurai grupai arī mums patīk spēlēt dziesmas no iepriekšējiem gadiem. Šobrīd koncertos spēlējam vairāk no “Opposites”, bet mēs vienmēr atskatāmies atpakaļ un mēģina nospēlēt vismaz pa vienai dziesmai no iepriekšējiem albumiem. Nedomāju, ka koncerta dziesmu atlasē tiek izmantota kāda maģiska formula. Tās sastādīšanā vadāmies paši  pēc savām sajūtām. Pārdomājam, ko klausītāji vēlētos dzirdēt. Mēs esam laimīgi, jo nav nevienas publikas gaidītas dziesmas, kuru mēs nevēlētos spēlēt. Mums nav tā lielā hīta, kuru mums riebtos spēlēt. Mēs esam laimīgi, izbaudām visas dziesmas! Tāpēc koncerta stilistes veidošana ir piņķerīga, taču nav grūta.

3.Mūsdienās grupas gada laikā izvēlas mazalbūma formātu, kas sevī ietver maksimums sešas dziesmas. Šis formāts lieliski raksturo nepacietīgo, steidzīgo laikmetu. Turpretim “Opposites” ir dubultais albums. Vai sanāk, ka “Biffy Clyro” ir pacietīga grupa?

Jā, mēs esam pacietīgi cilvēki. Mūsdienās, kad dzīvē daudz kas nenotiek tā, kā ir ieplānots, cilvēki un dzīve kopumā desmit gadu laikā nemaz tik ļoti nemainās. Cilvēkiem ir vajadzīgs kaut kas sirdij tuvs, kas palīdz saglabāt pacietību. Tā var būt laba filma vai laba mūzika. Mums patīk pretoties šī brīža norisēm. Mēs ticam albuma formātam. Tu to klausies atkal, atkal un atkal. Kamēr tu zini, kura būs nākamā dziesma, un albums  ir kļuvis par daļu no tavas dzīves. Grupas, kas izdod pa vienai dziesmai, ir ok. Mēs tādi neesam. Katra grupa ir citādāka. Mēs atbalstam albuma formātu, kuru cilvēki var aptaustīt.

Vinils piedzīvo atgriešanos, kļūstot arvien populārāks, līdzīgi kā ēdiens, kas ir audzēts ceļa galā esošajā fermā. Cilvēki vēlas īstas lietas, kuras var turēt rokās, novērtēt, kuras tiem šķiet radniecīgas.

Kas ir tās lietas, kas, atrodoties koncerttūrē, visvairāk pietrūkst?

Nevēlos daudz par šīm lietām domāt, citādāk sabēdāšos. Esot koncerttūrē pietrūkst acīmredzamais – pašiem sava gulta, sava ģimene, mīļotie cilvēki. Pietrūks arī iespēja atskaņot mūziku. Esot ceļā, mēs iegādājamies vinilā ierakstus, kurus varam noklausīties tikai atgriežoties

Read Full Post »

Intervija ar ‘Black Label Society’ basa ģitāristu Džonu Deservio

Otrdien, 15.maijā Palladium koncerta zālē uzstāsies amerikāņu smagā metāla grupa ‘Black Label Society’. Līdzās grupas līderim, slavenajam ģitāristam Zakam Vaildam (Zakk Wylde) būs basa ģitārists Džons Deservio (John DeServio), tautā saukts par JD. Viņš ir arī ‘Black Label Society’ albuma ‘Order of Black’ līdzproducents, ar džeza skolas zināšanu pamatu un pats savu grupu – ‘Cycle of Pain’.

Lai gan ‘Cycle of Pain’ debijas albums ir iznācis jau pirms trim gadiem, tas joprojām ir viens no visbaudāmākajiem pēdējos gados izdotajiem dienvidu roka (southern rock) ierakstiem. Dienvidu štatos radītās rokmūzikas pamats ir smagā mūzika tās klasiskajā izpratnē, kas tiek apaudzēta ar visdažādākajām stilistiskām ietekmēm kā fanks, blūzs, psihodēlija, un ‘Cycle of Pain’ albumā šī dažādība ir bagātīga.

‘Black Label Society’ koncertūri uzsāka Polijā ‘Sonisphere’ festivālā, bet Eiropā ieradās jau nedēļu iepriekš, šo laiku pavadot mēģinājumos, atpūtā un telefona intervijās, tādās kā šī.

Kas vispirms būtu jāuzzina klausītājiem, kas nekad nav dzirdējuši ‘Cycle of Pain’?

Viss sākās, kad mēs – es, Gregs (Gregg Locascio) un Džo (Joe Taylor), vēl bijām bērni – 14 gadus veci. Mēs vienmēr esam bijuši draugi – brāļi. Un visas džemsesijas, kas mums ir bijušas šo gadu garumā, beigās tika apstiprinātas ar ierakstu līgumu. Un es vienmēr esmu gribējis būt grupā ar saviem brāļiem, un šeit mēs esam! Un bundzinieks, kas ir iespēlējis lielāko daļu no albuma bungu partijām, Riks Monika (Rich Monica), arī ir mans draugs jau vismaz 20 gadus.

Kāda, Tavuprāt, loma mūsdienu rokmūzikā ir tradīcijām?

 Ļoti daudz cilvēkiem trūkst saiknes ar blūzu. Kad ‘Black Sabbath’, ‘Led Zeppelin’ un citas tā laika smagā roka grupas kļuva pazīstamas, to mūzika galvenokārt balstījās uz blūzu. Mūsdienu grupas no blūza mēģina aizbēgt -mūzika ir tehniski augstvērtīga, bet man pietrūkst tās dvēseles.

Bet jūs tradīcijas joprojām turiet dzīvas.

Tieši tā. Mēs paliekam uzticīgi pirmsākumiem, kas ir ‘Black Sabbath’, Ozijs, blūzs, arī džezs un klasiskais roks.

Dziesma ‘Babe’ ir blūzīgi grūvīga dziesma

Tieši tā. Man patīk ‘Sly and The Family Stones’ un šāda veida grūvs. Kad dziesma vēl tikai tapšanas stadijā, tās nosaukums bija ‘Fly’, jo dziesmā ir lidojuma sajūta. Un mana dziedātāja balss šādi skan no dabas. Tāda ir Grega balss. Kad rakstīju dziesmu, man galvā skanēja melodija un es dzirdēju, kā tam būtu jāskan. Iznākums ir izdevies diezgan labs.

Bet dziesma ‘Egypt’ ir psihodēliska

Tā ir par garu ceļojumu. Rejs Luziers (Ray Luzier) no ‘Korn’ ir iespēlējis bungas šajā dziesmā. Mums bija ļoti jautri, jo Rejs man ir ļoti labs draugs un es mīlu spēlēt kopā ar viņu. Šī dziesma aizvedīs tevi trakā ceļā, ar traku basa partiju dziesmas vidū. Man patīk šī dziesma.

Vai ‘Cycle of Pain’ var saistīt ar stonerroka skatuvi?

Tā īsti nē. Mums patīk džemot, domāju, tas nāk no stonerroka. Mums vienkārši patīk mūzika, tas ir ‘Cycle of Pain’. Mums patīk dažāda stila mūzika un labi pavadīt laiku. Patiesībā, mēs ieguvām ‘High Times Magazine’(medicīniskās marihuānas jaunumu žurnāls) balvu. Nezinu, vai esi pazīstama ar ‘High Times Magazine’? 2010.gadā dziesma ‘Do my work high’ ieguva balvu ‘Gada labākā dziesma’!

Kādus instrumentus Tu spēlē?

Basa ģitāra ir mans pamata instruments. Nedaudz spēlēju bungas, spēlēju ģitāru, klavieres, sintezatoru, es dziedu – tas arī būtu viss. Tad es visu savienoju, producēju, miksēju. Man ir diezgan daudz darāmā.

Kā idejas tevi sasniedz? Vai tas notiek, kad esi tūrē?

Es spēlēju basu, sāku improvizēt un tas aizved pie labas idejas, kuru es ierakstu. To vēlreiz noklausos studijā un ideju padaru par reālu. Mūzika nāk no improvizācijas. Teksti – no jebkā, kas mani ietekmē konkrētajā laika posmā vai ko es esmu redzējis televīzijā. Mani iedvesmo jauna vide. Kad esmu tūrē, visbiežāk pabeidzu savus dziesmu tekstus.

Kā tu plāno pavadīt no koncertiem brīvās dienas? To nav daudz, tomēr dažas brīvas būs.

Jā, brīvo dienu nav daudz. Tās mēdzu pavadīt hotelī, atpūšoties. Ja ir jauka dienas, mēdzu pastaigāties. Tā dienas paiet, nekas īpašs, diezgan garlaicīgi. Kad esi tūrē, tev apkārt visu laiku ir tik daudz cilvēki. Kad man ir iespēja doties uz hoteli vienam, es vienkārši uz turieni dodos, jo ārpus tā sienām mani visi ir ļoti nogurdinājuši.

Un tomēr, kā tev patīk Polija?

Daudz no tās neesmu redzējis, jo esam aizņemti mēģinājumos. Un piedevām pārlidojums un ar to saistītās lietas mani ir ļoti nogurdinājušas. Sešas stundas uz priekšu no ierastā laika, tā ir savāda sajūta – kā sešos no rīta, kad esi bijis nomodā visu nakti, lai gan patiesībā ir pulksten viens pēcpusdienā. Ir ļoti savādi, tas tevi nokausē.

Tavs čoms Zaks (Vailds) ir sarakstījis grāmatu ‘Bringing Metal to the children’. Ko tu domā par šo grāmatu?

Es domāju, tās ir blēņas, pilnīgas muļķības. (skaļi smejas)

Read Full Post »

Intervija ar grupu “Pūķa Gars”

Šī saruna ar grupu „Pūķa Gars” notika siltajā 19. maija vakarā, un līdz bāra Rock n Riga Garāžas Grupu dueļa finālam bija mēnesis. Grupu „Pūķa Gars” veido četri dalībnieki: ģitārists Artūrs Mucenieks jeb Muciņš, vokālists Kaspars Hermanis Vēvers, basists Edgars Špengelis un bundzinieks Krišjānis Sevelis.

Uzvara trešās sezonas finālā grupai „Pūķa Gars” nebūt nenāca viegli. Tā vārda tiešākajā nozīmē bija patiesa emocionālā aizsvilšanās, un liesmas nāca no paša pūķa rīkles! Solistam Kasparam Vēveram piemīt ne vien savdabīgs, bieži nedzirdēts zems balss tembrs, bet arī spēja piešķirt dziesmām ļoti individuālas emocijas. Nekas nav nejauši, viss ir patiesi, ja vajadzēs līdz kaulam patiesi, un grupa elpo solistam līdzi, esot viens organisms, kas ir gatavs vajadzības gadījumā kompensēt radušos disfunkciju vai, tieši pretēji, papildināt. Arī intervijas laikā mūziķi vienbalsīgi runā „mēs” personā, pabeidz otra iesāktos teikumus, bet runātājiem ar dziļu klusumu smaidīgs piebiedrojas Krišjānis. Tagad šim „mēs” būs iespēja materializēties – jūliju grupa ir plānojusi veltīt ierakstu sesijām, lai rezultātu prezentētu albuma formātā.

Man šķiet, ka „Pūķa Gars” mūzikai ir sentimentāls, skumjš skanējums. Kur rodas šāda noskaņa?

Edgars: Laikam mēs tādi esam

Artūrs: Tās nav skumjas. Dziesmas ir melanholiskas

Kaspars: Tas ir atkarīgs no dzīves situācijām. Zini kā – iemīlas

Artūrs: Izšķiras

Kaspars: Atkal iemīlas. Mēs uzskatām, ka dziesmas dod iespēju izgrūst laukā negatīvismu, visu to, kas nomāc sirdi. Un pēc tam aizbraukt uz mājām un apskaut draudzeni, un teikt, ka viss ir labi.

Artūrs: Nav jau tā, ka visu negatīvismu turam savās dziesmās. Mēs visi esam lieli individuālisti, kuram katram ir savs lauciņš, lai pabūtu vienatnē. Tā nav depresija vai cits sliktums. Tā vienkārši ir vientulības izpausme.

Tātad, jūsu mūzika ir intraverta?

Artūrs: Jā, tā ir  mums

Kaspars: Mēs katrs savus pārdzīvojumus atstājam dziesmās. Dažreiz, kad dzīve šķiet ļoti laimīga, ir grūti sarakstīt dziesmas.

Lai uzrakstītu labu dziesmu grupai „Pūķa Gars” ir vajadzīgs sāpīgais mirklis?

Artūrs: Nē, kāpēc!? Pavasaris ir labs moments!

Edgars: Kad top mūzika, parasti tas vienkārši notiek.

Artūrs: Laba dziesma ir tāda, kuru tu vari uzrakstīt no A līdz Z vienā momentā. Kad tu jūti, kam dziesmā ir jāskan, nevis kaut kādus rifus raksti un kombinē – tad tā nebūs laba dziesma.

Kaspars: Labās idejas rodas piecu minūšu laikā. Ja tu sāc tur ļoti piedomāt, iespringt…

Edgars: Tāpēc jau divus mēnešus mums nav jaunu dziesmu.

Kaspars: Ja dziesma neiet uz priekšu, ir labāk to atlikt un rakstīt citu. Jo vienā brīdī atnāks gaidītā tēma.

Arturs: Grupa pastāv gadu un divus mēnešus. Manuprāt, šajā laikā ir padarīts ļoti daudz!

Edgars: Tā kā mēs visi iepriekš piecus – sešus gadus esam spēlējuši citās grupās, mūsu prasības ir augušas. Mūsu mērķis nav pa sešiem mēnešiem uztaisīt 15 dziesmas.

Kas ir jūsu dziesmu vislielākais kritiķis?

Visi: Paši!

Edgars: Ja ir sūdīgi, tad neviens neklusēs un neteiks, ka ir labi! Šajā ziņā mūsu grupā nav problēmu. Nav tāda divu vīru armija kā grupā „The Beatles” vai viena cilvēka kā „Megadeath”.

Kā jūsu darbību ietekmē fakts, ka trīs no jums ir spēlējuši kopā grupā ”Patriots”? Kā Tev, Kaspar, izdevās iekļauties?

Kaspars: Mani izbrīnīja, ka es tik labi jūtos starp šiem čomiem! Es jūtos, it kā būtu ar viņiem spēlējis jau desmit gadus! Lieliska kompānija!

Artūrs: Kad sanāk piedomāt, ka ar Edžiņu un Krišjāni esmu ilgi spēlējis, man šķiet, ka Kaspars visu laiku ir bijis blakus. Pēdējais gads ir bijis tik ilgs un kopīgs.

Kaspars: Mums ir ļoti labas attiecības.

Vai „Pūķa Gars” savdabīgi neturpina grupas „Patriots” muzikālās tradīcijas?

Edgars: Tikai dzejas grāmatas ir tās pašas. Bet citādi viss ir mainījies. „Pūķa Gara” mūzikā ir vairāk eksotikas, mazāk metāla statūtu, kas skaitījās ”Patriots” ieturētais stils. Mēs ļaujamies dažādiem eksperimentiem!

Kaspars: Esam secinājuši, ka mums pašiem ir jāraksta savi teksti. Ir idejas! Tekstus var sarakstīt, labas dziesmas var sarakstīt!

Kā jums top dziesmu teksti – vienatnē vai komandas darbā?

Edgars: Tekstus pārsvarā ģenerē šie abi puiši (Artūrs un Kaspars)

Kaspars: Protams, ka vienatnē.

Artūrs: Kad gribi atslēgties no ikdienas, spēlē ģitāru, uzpīpē ūdenspīpi, iedzer aliņu un uzliec kādu neloģisku filmu – tad tās domas vienkārši rodas! Kasparam gan ir krietni savādāk.

Kaspars: Man domas rodas, kad es nevēlos, lai tās būtu. Tad man nekas cits neatliek kā visu atstāt un iet rakstīt!

Artūrs: Atceros, tu stāstīji, ka četros – piecos no rīta esi sēdējis virtuvē, smēķējis nez kuru cigarešu paciņu…

Kaspars: Neaizgāju uz eksāmenu tāpēc, ka tika radīta dziesma! Es nezināju, ko es darīšu tajā eksāmenā. Nenokārtošu?! Tad kāda jēga uz turieni iet? Labāk es pēc tam pārlieku.

Tātad iedvesma ir jāķer!

Artūrs: Ir jāķer!

Edgars: Ja ir tādi apstākļi, kad vari to noķert. Kad neatrodies centralizētā eksāmenā.

Artūrs: Tā kā Edžiņa dziesma – viņš atnāk uz mēģi un saka, ka ir uzrakstījis dziesmu. Tā bija gatava no A līdz Z!

Dziesma „Kārdinājums”? Man tā ļoti patīk!

Kaspars: Man arī mīļākā! Tā ir kopīgs darbs, kurā katrs no mums ir sameklējis savu skanējuma variantu. Dziesma stāsta par jebkādu kārdinājumu, arī par situāciju, kad sīkais kāro saldējumu un tamdēļ sameklē 10 pudeles nodošanai. Arī par atkarību no alkohola un narkotikām, jebkādu…

Edgars: Šajā grupā forši ir tas, ka ir ideja, kurā iesaistās visi. Mēs eksperimentējam un klausāmies, kā skan labi. Katrs piedāvā savu variantu, un mums tas notiek bez runāšanas. Muciņš spēlē, Krišiņš spēlē un pēc tam mēs apspriežam iznākumu. Protams, citreiz ir draudzīgie aicinājumi, taču tas nebūt nav uzbrukums, ar mērķi apmierināt savas ambīcijas!

Artūrs: Tur tā lieta! Spēlējot vienmēr dzirdi, pirmkārt, savu instrumentu, bet visu kopumu vari novērtēt ierakstā. Taču instrumenta skanējumu, tās spēju iekļauties dziesmā var tikai novērtēt Krišjānis, Edgars un Kaspars!

Edgars: Tāpēc liels ieguvums ir mēģinājumu ieraksti! Tie nav neko kvalitatīvi un tālāk izplatāmi, bet tur var dzirdēt, kā tas viss skan kopā! Es spēlēju basu un klausos „motoru” – Krišjāni, Mucenieks klausās mūs abus, Kaspars visvairāk var mēģināt sadzirdēt kopskaņu. Bet arī, kad pats sāk dziedāt, daudz vairāk nedzird.

Kaspars: Un tiek ieslēgts metronoms. Mums ir laimējies vienam otru ātri saklausīt, tāpēc izdodas patiesi piedāvājumi tālākai attīstībai. Ir bijuši gadījumi, kad kaut kas ir jāmaina, taču mums ausis un izpratne par to, kā visam ir jāskan, ir ļoti līdzīga.

Man jāsecina, ka rokmūzika jums ir kaut kas nopietns. Tā nav dauzonīga spēle.

Artūrs: Tā ir nopietna, jo ir  radīta mums nevis kaimiņu Sašam.

Edgars: Mēs vairs neesam sešpadsmitgadīgi, tāpēc puiciskums arī ir zudis. Piemēram, panku grupas, kas ir izveidojušās pirms trim mēnešiem, uztaisījušas pāris „Sex Pistoles” kaverus, kurus izpilda sūdīgi, bet viņi pa varītēm kāpj „DEPO” uz skatuves un laiž muļķi, jo viņiem vajag, lai citi redz!

Kaspars: Mums ir jāplāno sava darbība. Tagad sāksim albuma ierakstu. Mums ir jādomā, cik bieži mums koncertēt, lai neapnīkam. Mūsu šī brīža mērķis ir albums!

Edgars: Albums, kā teica Dambis, kad bija ierakstījis pēdējo albumu, kurā bija arī 15 gadus vecas dziesmas: „Tagad 38 gados man ir radusies pabeigtības sajūta!” Tieši to vajag arī mums! Mēs šīs dziesmas spēlējam jau gadu. Tās nav apnikušas, taču gribam noslēgt ciklu, lai sāktu nākamo. Piemēram, grupa „Relicseed”! Es ļoti gaidīju, ka viņi ierakstīs kaut astoņas dziesmas, jo viņiem ir trīs – četras dziesmas, kas ir ļoti labas, nostrādātas, bet prasās vēl! Ierakstā nav jābūt 15 dziesmām – grupu „Sepultura”, „Metallica” vecajos albumos bija astoņas dziesmas, kopējā garumā nedaudz vairāk par pusstundu.

Artūrs: Noslēdzot posmu, ir iemesls jaunai elpai!

Edgars: Mēs jau tagad, klausoties pirmās dziesmas, jūtam…

Kaspars: … ka tās pat varētu arī nelikt albumā!

Jūs starpā nereti tiek pieminēti grunge stila izpildītāji. Kāda ir šī stila ietekme uz „Pūķa Gars” mūziku?

Artūrs: Kad „Alice In Chains” iznāca jaunais albums „Check My Brain”, tad es to pielipināju Kasparam. Tik ļoti, ka Kaspars pat nogrieza matus!

Kaspars: Ne jau jaunā albuma dēļ! Viņš man iedeva jauno albumu

Artūrs: Tu jau zināji šo grupu?

Kaspars: Nezināju! Es šo albumu vienu reizi noklausījos, taču „Alice In Chains” sāku klausīties no vecajiem ierakstiem.

Artūrs: Tur, kur Leins (Layne Staley 1967 – 2002) bija vokālists.

Kaspars: Jā! Un es nogriezu matus!

Artūrs: Kad tas notika, es biju blakus. Pēc tam braucām uz ierakstu. Es padomāju, labi, ka Džerijam (Jerry Cantrell) un arī Darelam (Dimebag Darrell „Pantera”) ir gari mati!

Edgars: Īstenībā muzikāli mēs sevi necenšamies iegrožot. Piemēram, „Kārdinājums” ir izmantoti bosa nova ritmi. Mums ir grunge, arī grupas „Black Label Society”, nedaudz pat doom un thrash – mēs vienkārši ķeram…

Kaspars: muzikālās sastāvdaļas, lai beigās izveidotu stāstu.

Edgars: Kad sākām kopā muzicēt, bija lietas, kuras paši sev apsolījām: dziesmās būs solo, mūzika nebūs nekāds nu-metal un mums dziesmās vajag stāstu! Bez stāsta nevar! Nevar būt viens vienkāršs popsīgs piedziedājums, kuru tu atceries, un tā arī ir visa dziesma. Vajag stāstu! Sagatavot klausītāju, ļaut tam izdzīvot kulmināciju un pēc tam izvest no stāsta.

Artūrs: Jā, pēdējās dziesmās šis trīsdaļīguma princips ir ļoti manāms! Nav pants – piedziedājums –pants – solo, mums ir trīs lielas daļas!

Kaspars: Muciņ, no kā tu ietekmējies dziesmas „Otrpus kalna” vārdiem?

Artūrs: Es nezinu!

Kaspars: Redzi, ideja viņu sameklēja, ne viņš ideju!!!

Artūrs: Jā, es neatceros. Tā tu mājās sēdi

Edgars: vārsmo un galu galā kaut kas sanāk!

Kas ir jūsu bāze tekstu radīšanai? Muciņ, es ziņu, ka tu daudz lasi! Kā tas iespaido tavus tekstus?

Artūrs: Nē. Apzināti nē

Edgars: Noteikti kaut kur nogulsnējas.

Man liekas, ka jaunu rokgrupu liela problēma ir iespaidu vienveidība. Lai labāku, interesantāku mūziku radītu, ir jāiegūst ļoti dažādi iespaidi. Tā nebūs apzināts mērķis, taču iespaidi ir mūziķī, un tie būs saklausāmi viņa radītajā!

Artūrs: Jā, tas ir ne tikai ar tekstu, bet arī ar mūziku. Mana mīļākā grupa ir „Pantera”, bet es klausos arī Leonu Raselu – amerikāņu kantrī mūziķi, un, vispār, kaut ko šizīgu. Mēs visi tādi esam – klausāmies to, kas patiešām patīk! Par tekstiem… Saka, ja tu dari visu, tad tu nedari neko, dari pavirši.

Taču, patiesībā, mēs pat varam izsekot, kāpēc tu raksti to, ko raksti. Uzzināt, kas ir bijis iemesls šim impulsam.Ar to nodarbojas psihoanalīze!

Kaspars: Tā tas ir! Visam radītajam par pamatu ir dzīve. Patiesībā, tīrā psiholoģija, ko tu uzmetīsi uz papīra! Ja no zīmējumiem var nolasīt tavu garīgo stāvokli, tad no dziesmas tas ir pavisam viegli! Atklāšanās! Jautājums, kurš dziesmu noklausās garām ejot, kurš iedziļinās.

Edgars: Mēs paši to droši vien nemākam atšifrēt.

Kaspars: Jā, arī, ja nav mūsu ceļi. Savus vārdus es vienmēr esmu atšifrējis. Censties izprast vārdus ir smags ceļš un pēc tam ar to domu nodziedāt dziesmu. Es nezinu, kā ir ģitāristiem un citu instrumentu pārstāvjiem, bet vokālistam, lai dziesmu no sirds izpildītu, ir jāizbrauc cauri tekstam, emocijām.

Foto: Indra Kļaviņa –  RnR Dueļu 1/2 koncerts

Read Full Post »

Motormelodiskā ceļa maize

Šajā piektdienā, 15. maijā bārs Rocabilly kā spēcinošu ceļa maizi motociklistiem, kas dosies Super Rallija braucienā uz Grieķiju, piedāvā grupas Rūsa koncertu. Grupas solists Viesturs Polikarps : Motociklistiem gribu novēlēt, lai brauciens izdodas! Lai moči nelūzt un viss ir lieliski!.

Arī jūs variet pievienoties laba vēlējumiem, kuri visspēcīgāk tiks izteikti muzikālajā formā Rūsas koncertā. Ieeja – bez maksas, alus daudzveidīgs un labās cenās! Bet pirms tam jūsu uzmanībai mana un Viestura vakardienas – 10. maija tematiskā saruna, kuras laikā nemanot pagāja divas stundas. Dokumentētas tapa tikai oficiālās 20 minūtes, lai gan aizkadra stāsti pārspēja visu. Roķīgajai mutvārdu folklorai ir jāpaliek mutiskā formā.

Vai grupa Rūsa ir daudz ceļojuši?

Mēs esam daudz ceļojuši, bet pārsvarā pa Latviju un Lietuvu. Mēs sadraudzējāmies ar vienu lietuviešu grupu, un taisām pieklājības vizītes. Viņi mūs aicina pie sevis uz Viļņu, mēs viņus uz Liepāju – Fonteinu. Toreiz Lietuvā brīvdabas pasākumu rīkoja motociklisti. Tur piedalījās Free Hawks no Lietuvas, Latvijas un Vācijas. Es biju nolēmis izspēlēt joku – pa mikrofonu pateicu: Lietuvieši saukā latviešus – zirgu galvas, bet latvieši lietuviešus – braļukas! Viss pūlis ir nesapratnē, jo es esmu pateicis ko tādu, par kuru viņiem būtu jājūtas neērti. Bet es visu biju izštukojis – paceļu kausu un saku: Un tas ir pareizi! Pēc tam pienāk man klāt pamatīgs vīrs un saka: Klausies, ja tu vēl gribi alu, tur ir būda, kur var prasīt! Bet tu neprasi – lej, cik gribi! Man patīk, ka ir enerģija, man nepatīk ļaunums. Tu atnāc uz pasākumu, tu esi atnācis atpūsties! Mums ir teikuši, ka neesam pietiekami smagi. Tajā pašā laikā festivālos publika man mēdz nākt klāt un pateikties.

Vai Tev pašam ir motocikls?

Nē, man ir veļļuks ar platiem ragiem. Motocikls ir tāda lieta, kurai ir ļoti jāpatīk. Viņos vajag investēt, ir jāatrod vieta, kur moci glabāt – tas nozīmē, ka ir vajadzīga garāža. Man ir mašīna. Gribētos kādreiz mocīti, bet kaut kā nav sanācis. Mūsu bundzinieks ir motociklists. Es ar viņu dažreiz izbraucu – 240 km/h. Man šķita, ka jaka no muguras tiks noplēsta! Braucot ar šādu moci, ir jāizvairās izdarīt liekas kustības.

Ar ko atšķiras motociklisti no jūsu ierastās koncertu auditorijas?

Motociklistam vienkārši patīk sava lieta. Viņam ir svarīgi, lai motocikls būtu kārtībā, viņiem nav apkaunojums, lai, moci labodami, nekautrētos nosmērēties ar eļļu. Savās moču lietās viņi ir patiesi! Ir viens stāsts, ko šajā sakarā varu pastāstīt. Reiz pie mācītāja atbrauc motociklisti ar lūgumu, lai viņš tiem pastāsta ko nedzirdētu. Varētu domāt, ka motociklisti ir uzpūtīgi un vēl kādi. Kad vīri aizbrauca, mācītājs teica saviem kolēģiem – zini, es sen nebiju saticis tik tīrus cilvēkus.

Kādas ir motociklistu pasākumos vispieprasītākās dziesmas?

Nezinu, izdalīt atsevišķas dziesmas būs grūti. Attiecībā uz mūziku – ir grupas, kuru albumos visi gabali ir hīti. Tādu albums parasti izdodas tikai vienu reizi. Es uzskatu, ka man ir izdevies albumā Uz Perkoņkrēsliem ielikt visus hītus. Nav tā, ka cilvēki prasa spēlēt konkrētas dziesmas. Viņi prasa vēl spēlēt!

Varbūt Rūsai ir jauns muzikāls materiāls?

Mēs esam uztaisījuši četras jaunas dziesmas, kuru teksti vēl ir tapšanas stadijā. Mēs plānojam beidzot sākt rakstīt jauno albumu. Laika apstākļu, aizvadītās aukstās ziemas dēļ darbs ir aizkavējies.

Vai dziesmu teksti gaida iedvesmu?

Jā, lai arī man pašam būtu nopietnāk darbam jāpieķeras. Tomēr iedvesmai ir svarīga nozīme. Piemēram, braucu ar savu riteni pāri Akmens tiltam, redzu Daugavā pelēki ūdeņi. Pēkšņi man prātā ienāk meldiņš. Es momentā apstājos pierakstīt, jo citādāk aizmirsīšu.

Tad mirklim ir svarīga nozīme?

Ārkārtīgi! Diemžēl iedvesma pēc pasūtījuma nenāk. Man dzīvē bija laiks, kad strādāju autostāvvietā, kurā tika glabātas sasistās mašīnas. Es varēju iet pa stāvvietu, un tā bija kā bibliotēka – katrai mašīnai savs stāsts! Tad man bija ļoti ražīgs periods.

Varbūt tapa kāda konkrēta dziesma?

Parādu viņam albumu Uz Pērkoņkrēsliem. Jā, piektais gabals (dziesma Vēl viena negulēta nakts)! Strādāju naktī, kad savā nodabā varēju domāt. Izgāju ārā laukumā. Tur valdīja tādas sajūtas! Kādā mašīnā mētājās sakaltis cilvēka pirksta gabals. Citā mašīnā, kura ar sadauzītu stiklu nogādāta stāvvietā, mētājas dažas smadzeņu šūniņas. Tā ir realitāte! Mēs izskatāmies ne tikai tādi, kādus sevi redzam spogulī! Vakarā stāvvietā bija jālaiž vaļā suņi. Viens suns, ieraudzījis smadzenes, mēģināja kaut ko laizīt. Es viņu rāvu nost. Sajūtas ir baigas! Labi, ka suņi mani respektēja, burtiski ēda no rokas. Pašam tas bija brīnums.

P.S

Izrādās, ka Pārdaugavas mataino krogs saucas Baļķi. Un arī Motohead Lemijs, braucot cauri LV uz dažām stundām ir baudījis alu Vecrīgas bārā. Bet Rūsa ir pirmā LV grupa, kas spēlēja uz divām basbočkām...

Vakara bilance = trīs siera plātes, viens litrs alus un daudz rokenrola stāstu.

Read Full Post »