Ar grupas „The Beatles” parīšanos dzima daudz jaunas grupas, kuras sākotnēji nespēlēja pašu komponētu mūziku, tika spēlēta rietumos popularitāti ieguvusi mūzika. Popularitāti iemantoja rokenrols, blūzs un R&B un dziesmas, kuras bija dzirdētas radio Luksemburga vai rentgena platēs. Liela problēma bija teksti angļu valodā. Vispopulārākās grupas bija „Atlantic” bītlu repertuārs un „Melody Makers” – rokenrols. „Jokers”, „Sfinksa”, „Dzintara lelles” spēlēja blūzu, „Eolika” – „Beack Boys” repertuārs. Sešdesmito gadu beigās aktuālas bija grupas „Vecā latviešu lokomotīve”, „Felikss”, „Mazie brāļi”.
Rokenrola popularitātes vilnis valdošajai varai bija sagādājis daudz problēmu, tāpēc kopš 1965.gada ansambļiem Estrādes orķestru birojā bija jāapstiprina programma, kurai vajadzēja sastāvēt no 70 % procentiem PSRS dziesmām. Mūzikas skolas audzēkņi ārpus skolas spēlēt nedrīkstēja. Šiem noteikumiem nepakļauties bija mūziķiem goda lieta.
Sešdesmito gadu beigās rokenrola ērai pienāca beigas, mūzika kļuva smagāka, vara – stingrāka. Daudzi no mūziķiem bija iebaidīti, vīlušies, citi emigrēja, Viņu vietā nāca jaunie censoņi, kuri paši rakstīja dziesmas latviešu valodā.
Pits Andersons un Valērijs Seifudinovs
Ar džezu Pits Andersons iepazīstas vienpadsmit gadu vecumā, klausoties aizliegto radio Luksemburga, bet trīspadsmit gadu vecumā Pits pirmo reizi izdzird rokenrolu, Fredija Kenona izpildīto “Chattanooga Shoe Shine Boy”. Neilgi pēc tam, mācoties elektromehāniskajā tehnikumā, viņš nodibina savu pirmo grupu.
Taču pirmā, nopietnā grupa „Revengers” tika dibināta 1962.gadā, kurā tika spēlēts klasiskais rokenrola repertuārs. Kad Seifudinovs aiziet armijā, Andersons grupas nosaukumu nomaina uz „Melody Makers”, kura plūc lielus popularitātes laurus, ka varas iestādēm kļūst aizdomīga. Leģendārs ir 1965.gada aprīļa koncerts jaunatklātajā zinību namā, kurš sākotnēji tika aizliegts, taču tomēr notika uz Planetārija kāpnēm, jo jaunieši nevēlējās aizliegumu akceptēt. 1966. gadā grupa pašķiras, jo trīs no mūziķiem tiek iesaukti armijā, bet Pits Andersons pārceļas uz Tallinu, kur spēlē igauņu rokenrola grupā „Optimistid”. Taču 1967.gadā, grupai sašķeļoties, Pits atkal atgriežas Latvijā, kur kopā ar Seifudinovu dibina jaunu grupu – „Natural Product”, ar kuru apceļo tuvākās kaimiņu zemes. Tomēr arī šī grupa varai nav pa prātam, tāpēc mūziķiem tiek draudēts, un grupa savu darbību pārtrauc. Seifudinovam izdodas emigrēt uz ASV, bet Andersonam izbraukšanas dokumentus neizsniedz. Pita Andersona daiļradē septiņdesmito gadu beigās iestājas panīkums. Jaunus spēkus Andersons atgūst astoņdesmitajā gadā, kad Pits no jauna sāk meklēt domubiedrus. Grupām tiek mainīti sastāvi un nosaukumi, līdz 1982.gadā tiek dibināta grupa „Arhīvs”, kurā tiek spēlēts klasiskais rokenrols.
Pits Andersons ir pirmais nozīmīgais rokeris PSRS, kuram rokenrols ir visa viņa dzīve, bet Valērijs Seifudinovs, saukts par Seiski, ir viens no pirmajiem talantīgākajiem Latvijas ģitāristiem. Pits Andersons vienmēr ir bijis uzticīgs klasiskajam rokenrolam. Viņa daiļradē ir jūtama liela Bila Heilija, Čaka Berija, Elvisa Preslija, Mazā Ričarda ietekme. Nozīmīgi ir paša Pita autentiskās skaņas meklējumi – astoņdesmitajos gados viņš, spēlējot tradicionālo rokabilliju, pievieno pūšamos instrumentus – trīs saksofonus, nosaukdams jauno stilu par „brassabilly”. Tādejādi Pits jau vairākus gadus iepriekš bija paredzējis svinga ēras atdzimšanu, kas notika deviņdesmito gadu sākumā ASV.
Imants Kalniņš
Savus pirmos rokenrola ierakstus Imants Kalniņš 1967. gadā nokopē konservatorijas bibliotēkā. Viņu aizrauj grupas „The Beatles” mūzikas daudzkrāsainība, vitalitāte, milzīgais spēks, ar kuru bītli sajūsmināja savu auditoriju, kā arī dziesmu vārdu saturs, kuros tika apskatītas tā laika jaunietim svarīgas problēmas un jautājumi.
Kalniņam roka demokrātiskās muzikālās izteiksmes iespējas šķiet interesantas, tāpēc 1967. – 1969. gadam komponists rada vairākus desmitu dziesmu ( „Liedagā”, „Dzeguzes balss”), kas kalpo par latviešu rokmūzikas raksturotāju vēl līdz mūsdienām.
1969.gadā Imantu Kalniņu uzaicina par Liepājas vokāli instrumentālā ansambļa „2 BBM” (Bizbizmārītes un Bigbīta mācekļi) vadītāju, kurā spēlēja Liepājas mūzikas vidusskolas audzēkņi un absolventi. „2 BBM” repertuārs sastāvēja no latviešu tautas dziesmām, dažām „ The Beatles” kompozīcijām un dažas pašu sacerētas dziesmas un instrumentālas roka kompozīcijas. Ansamblis klausītāju atsaucību izpelnās ar savām sirsnīgajām dziesmām un brīvo, hipijisko dzīvesveidu, atspoguļojot jauniešu pasaules uzskatus.
1970.gadā „2 BBM” festivālā „Liepājas Dzintars” iegūst 1.vietu, taču šajā pašā gadā VDK drošības aģenti „2 BBM” koncertdarbību aizliedz.. Ar šo aizliegumu saasinās jauniešu protestu akcijas: tika izsvilpti atzītie estrādes mākslinieki, bet „Liepājas Dzintars” kā protesta gara vislabākais paudējs, pulcē arvien vairāk cilvēkus, līdz 1972. gadā šī festivāla darbība tiek apstādināta.
Septiņdesmito gadu vidū Imants Kalniņš periodiski sadarbojas ar ansambli „Menuets” , kurš izpilda komponista dziesmu ciklu „Piecas balādes par Matisonu”, kā arī Kalniņa līdz 1970. gadam rakstītās dziesmas.
Līdz 1984.gadam Imants Kalniņš ir pievērsies akadēmiskajiem mūzikas žanriem, īpašu uzmanību veltot simfoniskajam žanram. Īpašu uzmanību iegūst viņa 4.simfonija.
Kalniņa otro roka vilni iezīmē sadarbība ar Juri Kulakovu un Juri Sējānu, ar kuriem kopa tiek radīta roka oratorija „Kā jūra, kā zeme, kā debess”. Top jaunu dziesmu cikls, kuru izpilda Imanta Kalniņa jaunais ansamblis „Turaidas Roze”. Komponista mūzikai ir sirsnīga un gaiša noskaņa, tā apņem visus, bet tomēr ļauj ikkatram izdzīvot savu intīmo pārdzīvojumu. Mūzikā var saklausīt multiinstrumentālista Maika Oldfīlda (Mike Oldfield) ietekmi, tomēr vēl jo projām dziesmas caurvij visiem labi zināmā rokenrola stīga.
Mārtiņš Brauns
Mācījies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas diriģentu un muzikologu klasēs. Rokmūzikai pievēršas vidusskolas pēdējās klasēs kopā ar Alvi Birkovu, spēlējot grupā „Dzintara lelles”. Brauns grupā spēlē klavieres, ģitāru un mutes harmonikas. „Dzintara lelles” spēlēja R&B un blūzu, grupa bija ietekmējusies no grupu „The Rolling Stone”, „Animals” un „John Mayall’s bues brakers” daiļrades. Grupas fani ir hipiji.
Sešdesmito gadu beigās Brauns R&B sāk spēlēt kultūras nama „Ziemeļblāzma” vokāli instrumentālajā ansamblī „Sfinksa”. Augstākais grupas sasniegums bija piedalīšanās Tallinas rokfestivālā, taču lielākoties grupa uzstājas „Ziemeļblāzmas” ballītēs. Iestājoties konservatorijā, Brauns „Sfinksu” pamet.
Konservatorijā Brauns iepazīstas ar Vilni Šmīdbergu, kas Mārtiņu 1975.gadā uzaicina pievienoties grupai „Sīpoli”, kur aizsākas abu komponistu sadarbība. 1977.gadā Šmīdbergs no grupas aiziet un Brauns kļūst par ansambļa līderi. „Sīpolu” repertuārs ir daudzveidīgs, taču pamatā tas ir ārtroks, kas sevī ietver dziļu, vērienīgi izstrādātu domu. Braunam rokmūzikā ir svarīga tiešā emocionālās saiknes veidošana ar klausītāju Brauns komponē lielas formas skaņdarbus – dziesmu ciklus un svītas, izmantojot labāko dzejnieku (Māras Zālītes, Ojāra Vācieša) dzeju. Vieni no lieliskākajiem Brauna skaņdarbiem ir mūzikls „Mauglis’, svīta „Alberts”, „Sirano de Beržeraks”, „Suns un kaķe”. Pēc tik daudzo meistarīgo skaņdarbu radīšanas, noguris no masu kultūras uzmācīgajām prasībām, Brauns 1986.gadā aiziet no „Sīpoliem”, savu radošo darbu turpinot sadarbojoties ar kamerkori „Sindi putnu dārzs”.
Kopš 1978.gada Mārtiņš Brauns bija Komponistu Savienības biedrs. Zināmā mērā tas mazināja ierēdņu jaukšanos Brauna radošajā darbībā, kā arī deva lielāku brīvību citiem rokmūzikas kustības entuziastiem. Bez publikas mīlestības, viņš iemantoja arī kritiķu un oficiālo iestāžu labvēlību, iegūstot LĻKJS prēmiju.
Avots: Aiga Leitholde, kursa darbs “Latvijas rokmūzikas attīstība 1960. – 1989.gadam”, Latvijas Kultūras koledža
Aiga Leitholde
Muzikālas piezīmes 