Feeds:
Ziņas
Komentāri

Posts Tagged ‘albumi’

Gada nogale rosina cilvēkus apkopot izdzīvotos notikumus. Es gan neesmu laba atskaišu rakstītāja. Pirmkārt, objektīvam vērtējumam mana 2010. gada apskatīto notikumu bilance tomēr būtu pārāk īsa. Nebēdēju, jo kvalitāte vienmēr ir labāka par kvantitāti. Otrkārt, apkārtējai videi, pašsajūtai un konkrētajam mirklim ir svarīga nozīme viedokļa formulēšanā.  Steigā, nogurumā un intelektuālā slodzē labāk ir paklusēt, nevis vērtēt.  Un tomēr – spilgtākie iespaidi 2010. gadā:

Gada albums: „Mona De Bo” – „Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi”. Tas ieturēts down tempo un drone stilistikā, manā disku aparātā tas nepārtraukti skanēja  mēnesi no vietas. Drone var būt psiholoģiski baiss skanējums, bet „Mona De Bo” albumā bija ierakstīta mirkļa impresija, atgādinot akadēmiskās mūzikas avangarda eksperimentus. Drone piesmakušajās skaņās lielākoties izskanēja arī atlikušais 2010. gads. Iedvesmu smēlu, klausoties „Earth” daiļradi, lasot par 20.gadsimta avangarda dižgariem  Štokhauzenu, Keidžu. Iedvesmojoša bija izrāde „Partitūra ekosistēmai” festivālā „Homo Alibi”. Izrādē, meklējot skaņu robežas, mūziķi Maksims Šenteļevs un Jēkabs Nīmanis atklāja savas apziņas robežas.

Gada festivāls – „Laba Daba”. Lieliska setliste, lielisks laiks, lieliska publika tīkamā skaitā – festivāls apvienoja mūzikas cienītājus nevis patērētāju izklaides tīkotājus. Festivāla laikā atklāju arī agrā rīta mūzikas klausīšanās sirreālistiskos aspektus. Neparastās sestdienas nakts vistumšākā stunda, neilgi pirms saullēkta, smadzenes ir pielāgojušās miega stāvoklim, radot tīkamu apziņas skaidrību, kas saasina uztveres spējas. Tā „BigBand” festivāla ietvaros spēlēja tikai pašiem izturīgākajiem, kas lietus izmērcētajā zālē, skatuves gaismu apgaismoti, sagaidīja saullēktu. Neaizmirstamas sajūtas! Iepriekšējo rītu biju sagaidījusi savā pirmajā „Gas of Latvia”  koncertā, taču Andžona un viņa biedru Katrīnas Neiburgas un Oskara Poikāna darba spēks bija dzirdams festivāla „Skaņu mežs” ietvaros. Viņi spēlēja pirmie,  jau pašā sākumā patērējot lielāko daļu no klātesošo ovācijām.

Iedvesmojošākie latviešu mākslinieku koncerti šogad bija saistīti ar albumiem un jubilejām. Grupas „Skyforger” albuma „Kurbads” prezentācija Sapņu fabrikā bija tiešām labi apmeklēti svētki. Lika aizdomāties, ka „Skyforger”  ir pārāvuši stilistiskās robežas – tas nebija vienkāršs metāla koncerts, bet gan uzvedums!  „Latvian Blues Band”  dzimšanas dienas koncerts apliecināja, ka pašmāju mūziķos Amerika ir koncentrētā daudzumā. Bet Gustavo tūres noslēgums „Arēnā Rīga” bija reāls piemērs, ka strādājot sapņi kļūst realizējami!

Šogad ārzemju viesu koncerti mani saviļņoja daudz mazāk.  Arī skaitliski tie bija daudz mazāk nekā citus gadus. Rīgā otro reizi koncertēja „Metallica”. Izrādījās, ka mana „ceturtā reize” metāla grandu koncertā bija no sirds. Gaismas, lāzeri un koncerta dinamika transformēja „Arēna Rīga” telpas izjūtu. Realitāte uz divām sundām bija tikai un vienīgi „Metallica”, un tad vēl uz divām, kamēr sajūsma mazinājās. Unikāls bija grupas „Weedeater” koncerts festivāla „Metalshow” ietvaros. Grupa spēlēja stoner doom, un kā viņi to darīja! Līderis Diksijs, kurš pirms uzkāpšanas uz skatuves teju turējās kājās, rokās paņēmis savu basa ģitāru visā nopietnībā atdevās mūzikai – raupjai, pēcreibuma agonijai. 2010.gadā piepildījās mans bērnības sapnis – Rīgā koncertēja itāļu popzvaigzne Eros Ramazzotti. Lai gan no viņa tautiešiem esmu dzirdējusi, ka Ramazotti nebūt nav labākais Itālijas popmūzikas etalons, man Erosa koncerts bija labākais dzirdētais popkoncerts. Laikam pūkainās bērnības nostaļģijas dēļ.

Gada jaunatklājumi: labākās balss īpašnieks – Kaspars Vēvers, bet  jaunā grupa „Black Apple Market”. Kasparam ir zema,spēcīga, tembrāli daudzkrāsaina, emocionāla balss. Attieksme – pozitīva un draudzīga, kas 2010.gada laikā viņam ir ļāvusi saklausāmi progresēt. Skatuves izjūta – pārliecinoša un droša, vizuālajai atbilstībai arī nav ko iebilst. Nākotnē jānovēl vēl nesatricināmāku stabilitāti. Arī „Black Apple Market”  solists Miķelis Putniņš ir apveltīts ar ļoti patīkamu balss tembru. Uz skatuves Miķelis acīmredzami atdodas mūzikai, tā plūst no viņa. „Black Apple Market” mūziķi viens otru sajūt bez vārdiem. Ļaujiet viņiem iespēlēties un dzirdēsiet, kā skan patiesuma saliedētība!

Protams, 2010.gads atnesa arī spilgtas vilšanās. Saskumu, jo festivāla „Metalshow” nespēlēja grieķu metālisti „Rotting Christ”, jo īpaši tāpēc, ka viņu jaunākais albums „Aealo” ir ļoti izdevies, un dzīvē būtu skanējis vēl pamatīgāk. Rudenī atgriežoties Eiropā, grieķi tālāk par Poliju netika. Žēl. 2010. gadā pārdomas manī radīja ekstrēmie smagās mūzikas stili un, galvenokārt, to klausītāji. Pirmais mēģinājums klātienē iepazīt noise man beidzās ļoti negatīvi, tāpēc šaubos, vai maz kādreiz apmeklēšu šāda veida koncertus. Šķiet, ekstrēmie mūzikas stili ir kā noslēgtas interešu grupas, kuras nav ieinteresētas diskustēt. Nesaproti – pati vainīga!

Ja tā labi padomātu, nešaubīgi ar saglabājamām 2010.gada atmiņām varētu pierakstīt vēl vienu lapu. Taču gari lasāmgabali acīm nav diez ko tīkami. Pēc 2010. gada atkal nācās secināt, ka būt klausītājai ir ļoti nogurdinošs porcess. Ir jāmeklē arvien jaunas tehnikas mūzikas klausīšanai – var pieiet filozofiski, var koncentrēties uz atsevišķiem insturmentiem un tad uz kopskaņas veidošanos, var klausīties asociatīvi, mudinot sevi pašu turpināt dzirdēto ideju, piemēram, rakstiskā formā. Vai dzirdēto var aprakstīt? Var! Bet vai vienmēr tas ir vajadzīgs? Godīgi, entuziasms aprakstīt mūziku, aizvadot 2010.gadu, ir pamatīgi mazinājies.

Lai jums muzikāls 2011!

Foto: Indra Kļaviņa

Advertisements

Read Full Post »

Ja jau galvenais ir saturs, tad patiesībā attiecībā uz albuma dizainu nevajadzētu iespringt. Pietiks ar logo, kas cēli rotās diska vāciņu, var jau arī papriecāties par savu neskaitāmi tiražēto portretu. Bet tomēr, sarunā ar “Pūķa gars” un “Relisceed” mūziķiem secinājām, ka vienmēr būs cilvēki, kam būs svarīga forma. Ļoti iespējams viņi ierakstu ne reizi nenoklausīsies. Šo secinājumu apliecināja U. Rudaka raksts par vinila platēm nesenajā avīzes Diena numurā, kur žurnālists stāsta, ka krāsainās plates bieži vien nemaz netiek izņemtas no iepakojuma. Un ja vēl aizdomājamies par neskaitāmiem merchendaise variantiem, kurus rotā albuma vāciņa dizains, tad šaubu nav – formai ir liela nozīme! Kā albumu dizaina vectētiņš, kurš savu aktualitāti nezaudē arī mūsdienās, būtu jāmin Storms Torgersons ( Storm Thorgerson), kura darbi ir neatņemama grupas “Pink Foyd” imidža sastāvdaļa, bet ne tikai! Storms ir veidoji albumu vāciņus “Black Sabbath”, “Led Zeppelin”,  “Mars Volta”, “The Canberries”, Pīteram Gabrielam, “Audioslave”, “Anthrax”  arī “Muse”.

Pats Thorgersons par sevi saka: „Man jāatzīst, ka es nemaz nemāku zīmēt, tāpēc es izmantoju fotogrāfiju. Arī slikts zīmētājs drīkst savai fantāzijai izpausties, kas priekš manis ir ļoti labi. Es teiktu, es izjaucu mūziku, lai to pēc tam saliktu atpakaļ. Man patīk fotogrāfija, jo tā ir realitātes mēdijs, un es labprāt sagriežu realitāti. Par dažiem maniem darbiem tiek jautāts – vai tie ir vai nav īsti? Es izmantoju reālus mirkļus nereālā veidā. Vai vīrs pa īstam deg? Vai viņš vispār ir klāt? Kāpēc uz vāka ir govs? Kas ielika šīs gultas pludmales smiltīs? Es labprāt radu bildes, kas ir neiespējamas un neticamas, lai skatītājs šaubītos par to, ko viņš redz.”

“Anthrax” 1995. gada albuma vāciņš

“Playboy” 1979. gadā atzīst “Scorpions” albuma “Love Drive”  vāciņu par vislabāko , bet pats mākslinieks tikai pasmaida – nav jau viskorektākā ainiņa, bet likās asprātīgi!

Mākslinieks attēlojis autobraucējus, kas traucas pa pilsētas ielām, lielielceļiem, iedomājoties, ka ir drošībā, taču patiesībā viss ir pavisam citādāk.

Albuma vāciņā tiek apspēlēt ideja, ka cilvēkiem ir raksturīgi apslēpt savas sajūtas, gala rezultātā sadegot no iekšienes. Savā ziņā arī slēpta kritika mūzikas industrijai, kas veicina mākslinieku sadegšanu.

 

Albuma vāciņā ir prezentēti modernizēti apokalipses jātnieki

 

Mūžīgā uguns, novietota vulkāniskas salas Lanzarotes pelnos.

“Megadeath” 2002. gada albuma vāciņš

 

Ideja aizgūta no ierastas fizikas grāmatas, kurā tika ilustrēts gaismas ceļš caur prizmu

Read Full Post »

Nosaukt savus mīļākos albumus ir grūti. Latviešu mūziku man labāk tīk klausīties dzīvajā. Taču šodien, no diskiem slaukot putekļus, tomēr izdomāju savu TOP3 klausītāko latviešu mūziķu albumus, kurus noteikti ieteiktu arī citiem:


2007. gadā Goran Gora izdeva savu debijas albumu “Jetlag”, kuru prezentēja “Galerija Istaba”. Pirms tam viņam vēl bija vinila EP, kuru prezentācijā varēja iegūt kopā ar albumu. “Jetlag” es ļoti gaidīju, tāpēc jo lielāks prieks bija dzirdēt, ka albums ir konceptuāls, un pat dziesmu pārejas ir tadītas kā atsevišķs skaņdarbs. Vēlāk GG bija ierakstījis “Jetlag” koncepciju paskaidrojošu audio celiņu. Albumā ir mūziķa lielie radio hīti “Kids and Figures”,  “Tow Hands”, “Fools in Love”. Dominējošā tēma ir mīlestība, gan tās ķecerīgākās un, protams, arī romantiskākās izpausmēs. Klausoties “Jetlag” mani joprojām nepamet sajūta, ka albums ir ļoti autobigrāfisks stāsts.  Jautāju pašam mūziķim, kurš to ne apstiprināja un arī nenoliedza. Šī ir tā reize, kad ir jāsaprot pašai.

2004. gadā grupa “Dzelzs vilks” izdeva albumu “Manās mājās sieviešu nav“, kuru prezentēja Studentu klubā. Albums apvienoja gan 90.gados radītās dziesmas kā “Dibenā rautais disko”, kā arī jaunāko daiļradi.  Albums godam nopelnījis divas LMIGA balvas. “Manās mājās sieviešu nav”, manuprāt, visspilgtāk raksturo “Dzelzs vilks” kā rokgrupas bīstamo un seksuāli pielādēto izpausmi. Albuma dziesmu krāsainība man vienmēr uzbur iedvesmojošu iztēles stāstu. Tiesa gan, manu mīļāko albuma dziesmu “Planētas” es grupu nespēju pierunāt nospēlēt dzīvē. Dziesma neesot paredzēta koncetiem. Bet “Skaiti līdz trīs” – zinu, ka labprāt ar šo dziesmu gribētu tikt pavadīta aizsaulē.

Grupa “Mofo” savu otro albumu “Raķete” izdeva 2008.gada vasarā un prezentēja Positivus festivāla gaidīšanas ballītē. Albums ir pieejams limitētā daudzumā, tāpēc arī es joprojām gaidu iespēju tikt pie savas kopijas. “Raķete” godam tika novērtēta no žurnāla “Mūzikas saules” redakcijas, kas to atzina par labāko 2008. gadā radīto albumu. Ja “Mofo” debija sastāvēja no tīkamām un lipīgām dziesmām, tad “Raķete”, manuprāt, ir milzīgs lēciens uz priekšu. Pirmkārt, mani burtiski fascinē dziesmu teksti, kuros nav ne miņas no banālajām frāzēm. Izslēdzot mūziku vajadzības gadījumā tos var skandēt kā dzejoļus. Nenoliedzami arī “Raķete” ir dzirdami personīgs darbs saistīts ar tēmu mīlestība. Dziesmu secības ir pārdomāta, kas rada patīkamu klausīšanos, punktam uz I atstājot radio hītu par lielveikalu. Pierādījums tam, ka arī lipīgai mūzikai var būt baudāms saturs. Prieks klausīties!

Protams, latviešu mūzikā ir vēl daudz ļoti labu un klausāmu albumu. Tomēr, ja man tūlīt būtu jādodas prom un es līdzi varētu ņemt tikai trīs ieraksturs, es savu izvēli esmu izdarījusi.

Read Full Post »

Šodien izmantoju myspace.com iespēju noklausīties somu supergrupas HIM jaunāko albumu “Screamworks: Love in Theory and Practice”, kurš savu oficiālo izlaišanas datumu piedzīvos pēc divām dienām – 9. februārī. Pēdējos gadus HIM koncertu kvalitātes līmenis ir ausīmdzirdami krities, tad nu ir pienākusi tā diena, kad arī albuma saturs nebūt nepārsteidz.

Tradīcijas tiek ieturētas, arī “Screamworks: Love in Theory and Practice” ir konceptuāls albums, kas stāsta par Villes Valo mīlas attiecībām no to pilnbrieda līdz agonijai. Varbūt šis romantiskais saturs ir iespaidojis dziesmu skanējumu, ko salīdzinājumā ar citiem HIM albumiem var nosaukt par poproku. Ļoti iespējams šis ceļš ir izvēlēts pavisam apzināti, jo šogad HIM dodas lielā tūrē pa ASV un Austrāliju. Tāpēc mērķis ir uzrunāt pēc iespējas lielākas masas.

Salīdzinājumā ar 2008.gadā izdoto “Venus Doom” jaunais albums ir klusa un diezgan gaudulīga atblāzma. Pēc pirmās noklausīšanās secinu, ka HIM rokraksts piemīt pirmajam singlam “Heartkiller”, arī ” Like St.Valentine”, arī pēdējā dziesma “The Foreboding Sense of Impending Happiness” ir jūtama atsauce uz grupas daiļrades labāko laiku, bet citādāk šīs dziesmas tik pat labi varētu izpildīt kāda cita grupa, galvenais, ka solists joprojām ir pietiekami smuks un meitenēm patīk!

Read Full Post »

%d bloggers like this: