Gada nogale rosina cilvēkus apkopot izdzīvotos notikumus. Es gan neesmu laba atskaišu rakstītāja. Pirmkārt, objektīvam vērtējumam mana 2010. gada apskatīto notikumu bilance tomēr būtu pārāk īsa. Nebēdēju, jo kvalitāte vienmēr ir labāka par kvantitāti. Otrkārt, apkārtējai videi, pašsajūtai un konkrētajam mirklim ir svarīga nozīme viedokļa formulēšanā. Steigā, nogurumā un intelektuālā slodzē labāk ir paklusēt, nevis vērtēt. Un tomēr – spilgtākie iespaidi 2010. gadā:
Gada albums: „Mona De Bo” – „Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi”. Tas ieturēts down tempo un drone stilistikā, manā disku aparātā tas nepārtraukti skanēja mēnesi no vietas. Drone var būt psiholoģiski baiss skanējums, bet „Mona De Bo” albumā bija ierakstīta mirkļa impresija, atgādinot akadēmiskās mūzikas avangarda eksperimentus. Drone piesmakušajās skaņās lielākoties izskanēja arī atlikušais 2010. gads. Iedvesmu smēlu, klausoties „Earth” daiļradi, lasot par 20.gadsimta avangarda dižgariem Štokhauzenu, Keidžu. Iedvesmojoša bija izrāde „Partitūra ekosistēmai” festivālā „Homo Alibi”. Izrādē, meklējot skaņu robežas, mūziķi Maksims Šenteļevs un Jēkabs Nīmanis atklāja savas apziņas robežas.
Gada festivāls – „Laba Daba”. Lieliska setliste, lielisks laiks, lieliska publika tīkamā skaitā – festivāls apvienoja mūzikas cienītājus nevis patērētāju izklaides tīkotājus. Festivāla laikā atklāju arī agrā rīta mūzikas klausīšanās sirreālistiskos aspektus. Neparastās sestdienas nakts vistumšākā stunda, neilgi pirms saullēkta, smadzenes ir pielāgojušās miega stāvoklim, radot tīkamu apziņas skaidrību, kas saasina uztveres spējas. Tā „BigBand” festivāla ietvaros spēlēja tikai pašiem izturīgākajiem, kas lietus izmērcētajā zālē, skatuves gaismu apgaismoti, sagaidīja saullēktu. Neaizmirstamas sajūtas! Iepriekšējo rītu biju sagaidījusi savā pirmajā „Gas of Latvia” koncertā, taču Andžona un viņa biedru Katrīnas Neiburgas un Oskara Poikāna darba spēks bija dzirdams festivāla „Skaņu mežs” ietvaros. Viņi spēlēja pirmie, jau pašā sākumā patērējot lielāko daļu no klātesošo ovācijām.
Iedvesmojošākie latviešu mākslinieku koncerti šogad bija saistīti ar albumiem un jubilejām. Grupas „Skyforger” albuma „Kurbads” prezentācija Sapņu fabrikā bija tiešām labi apmeklēti svētki. Lika aizdomāties, ka „Skyforger” ir pārāvuši stilistiskās robežas – tas nebija vienkāršs metāla koncerts, bet gan uzvedums! „Latvian Blues Band” dzimšanas dienas koncerts apliecināja, ka pašmāju mūziķos Amerika ir koncentrētā daudzumā. Bet Gustavo tūres noslēgums „Arēnā Rīga” bija reāls piemērs, ka strādājot sapņi kļūst realizējami!
Šogad ārzemju viesu koncerti mani saviļņoja daudz mazāk. Arī skaitliski tie bija daudz mazāk nekā citus gadus. Rīgā otro reizi koncertēja „Metallica”. Izrādījās, ka mana „ceturtā reize” metāla grandu koncertā bija no sirds. Gaismas, lāzeri un koncerta dinamika transformēja „Arēna Rīga” telpas izjūtu. Realitāte uz divām sundām bija tikai un vienīgi „Metallica”, un tad vēl uz divām, kamēr sajūsma mazinājās. Unikāls bija grupas „Weedeater” koncerts festivāla „Metalshow” ietvaros. Grupa spēlēja stoner doom, un kā viņi to darīja! Līderis Diksijs, kurš pirms uzkāpšanas uz skatuves teju turējās kājās, rokās paņēmis savu basa ģitāru visā nopietnībā atdevās mūzikai – raupjai, pēcreibuma agonijai. 2010.gadā piepildījās mans bērnības sapnis – Rīgā koncertēja itāļu popzvaigzne Eros Ramazzotti. Lai gan no viņa tautiešiem esmu dzirdējusi, ka Ramazotti nebūt nav labākais Itālijas popmūzikas etalons, man Erosa koncerts bija labākais dzirdētais popkoncerts. Laikam pūkainās bērnības nostaļģijas dēļ.
Gada jaunatklājumi: labākās balss īpašnieks – Kaspars Vēvers, bet jaunā grupa „Black Apple Market”. Kasparam ir zema,spēcīga, tembrāli daudzkrāsaina, emocionāla balss. Attieksme – pozitīva un draudzīga, kas 2010.gada laikā viņam ir ļāvusi saklausāmi progresēt. Skatuves izjūta – pārliecinoša un droša, vizuālajai atbilstībai arī nav ko iebilst. Nākotnē jānovēl vēl nesatricināmāku stabilitāti. Arī „Black Apple Market” solists Miķelis Putniņš ir apveltīts ar ļoti patīkamu balss tembru. Uz skatuves Miķelis acīmredzami atdodas mūzikai, tā plūst no viņa. „Black Apple Market” mūziķi viens otru sajūt bez vārdiem. Ļaujiet viņiem iespēlēties un dzirdēsiet, kā skan patiesuma saliedētība!
Protams, 2010.gads atnesa arī spilgtas vilšanās. Saskumu, jo festivāla „Metalshow” nespēlēja grieķu metālisti „Rotting Christ”, jo īpaši tāpēc, ka viņu jaunākais albums „Aealo” ir ļoti izdevies, un dzīvē būtu skanējis vēl pamatīgāk. Rudenī atgriežoties Eiropā, grieķi tālāk par Poliju netika. Žēl. 2010. gadā pārdomas manī radīja ekstrēmie smagās mūzikas stili un, galvenokārt, to klausītāji. Pirmais mēģinājums klātienē iepazīt noise man beidzās ļoti negatīvi, tāpēc šaubos, vai maz kādreiz apmeklēšu šāda veida koncertus. Šķiet, ekstrēmie mūzikas stili ir kā noslēgtas interešu grupas, kuras nav ieinteresētas diskustēt. Nesaproti – pati vainīga!
Ja tā labi padomātu, nešaubīgi ar saglabājamām 2010.gada atmiņām varētu pierakstīt vēl vienu lapu. Taču gari lasāmgabali acīm nav diez ko tīkami. Pēc 2010. gada atkal nācās secināt, ka būt klausītājai ir ļoti nogurdinošs porcess. Ir jāmeklē arvien jaunas tehnikas mūzikas klausīšanai – var pieiet filozofiski, var koncentrēties uz atsevišķiem insturmentiem un tad uz kopskaņas veidošanos, var klausīties asociatīvi, mudinot sevi pašu turpināt dzirdēto ideju, piemēram, rakstiskā formā. Vai dzirdēto var aprakstīt? Var! Bet vai vienmēr tas ir vajadzīgs? Godīgi, entuziasms aprakstīt mūziku, aizvadot 2010.gadu, ir pamatīgi mazinājies.
Lai jums muzikāls 2011!
Foto: Indra Kļaviņa
Aiga Leitholde
Muzikālas piezīmes 