Feeds:
Ziņas
Komentāri

Archive for the ‘Minhene’ Category

2012.gada pirmās puses svarīgāko muzikālo notikumu es piedzīvoju 28. maijā, kad Minhenē – klubā Feierwerk koncertēja doom/stoner leģendas Sleep. Grupas 1992. gadā izdoto albumu ‘Sleeps Holy Mountain’ (līdzās ‘Kyuss’ daiļradei) mēdz uzskatīt par stoner metāla esenci, bet runā, ka ar nākamo 1995.gadā izdoto netipisko ‘Dopesmoker’, kas sastāvēja no 63:31 garā skaņdarba ‘Dopesmoker’ un 9:36 minūšu garā ‘Sonic Titan’, grupa savu karjeru sākotnēji izbojāja. Tas bija sen un vairs nav taisnība, jo 2012.gadā, kad ‘Sleep’ ir jau 22 gadi, trio joprojām skan spēcīgi, apdullinoši un maģiski.

Ģitāristam Matam Paikam ir vienalga. Pieguļošas džinsas sedz tikai daļu no viņa dibena, pāri bikšu jostai ir pārvēlies vēders. Viņš noteikti neapvainotos, ja tiktu nodēvēts par neglītu. Viņam tas būtu vienalga. Bet mūzikai Paiks atdodas jau ar pirmajiem akordiem, lēniem un nesteidzīgiem. Tie atkārtojas, atkārtojas, atkārtojas, kamēr sasniedz nākamo attīstības pakāpi. Viņam pievienojas basa ģitārists Als Sisneros, vēlāk arī bundzinieks. Bet Paika acis ir tikai viņa acu baltumi. Kļūst nedaudz baisi. Ko šie vīri lieto? Lai arī kas tas būtu, bet viņiem skan. Skanējums ir pārpasaulīgs, magnētisks un meditatīvs. Pirmais skaņdarbs ilgst 40 minūtes, iespējams visu stundu. ‘Sleep’ ir instrumentāli, kad nepieciešams dzied Als, kura vokāls koncertā skan ļoti destruktīvi, radot sajūtu, ka nav labi apskaņots. Sisneros salicis plaukstas kopā, paklanās. Radot sajūtu, ka atdod pateicību kādam augstākam spēkam. Man blakus stāvošs klausītājs ieķērcās kā kovārnis, atkal un atkal. It kā īstajā vietā, it kā īstajā laikā, ja vien viņš neķērktu man ausī. Liekas, uz Paika muguras tetovētie radījumi atdzīvojas, no pleca pārvietojas uz sāniem. Publika ir kā nohipnotizēta, šūpojas. Kāda vēl dziesmu secība! Tagad vajadzētu kāsi – to šajā brīdī domā daudzi. Šī problēma tiek atrisināta ar parastajām cigaretēm. No skatītājiem paceļas dūmi, bet blakus stāvošais headbangeris man pa plecu iemauc ar galvu. Mats Paiks ir atguvis savas acu zīlītes, viņš priecīgs skatās publikā, smaida. Cik suģestējošs var būt šis neglītais vīrietis?! Viņa trumpis – patiesums. Publikā kāds iebļaujas ‘Holy Noun’, Sisneros viņam atbild, ka šis skaņdarbs jau esot spēlēts. Mūziķi savā starpā sarunājas un nolemj otrajai koncerta stundai pielikt vēl pusstundu. Galu galā ‘Sleep’ ir nospēlējuši 2,5 stundas. Un ‘Zugabe, Zugabe’ viņi, protams, vairs nereaģē. Tu esi atpakaļ no ceļojuma uz svēto kalnu.

Lietotāja Aiga Leitholde attēls.

‘Sleep’ mūzika ir mierīga, nemitīgie atkārtojumi nomierina, izšķīdina ikdienas sadrumstalotās domas. Akordu attīstībā ir jūtamas orientālās mūzikas, reliģisko dziedājumu, džemroka ietekme, ģitāras destruktīvie efekti dod emocionālo spiedienu. ‘Sleep’ daiļradi ir ietekmējuši ‘Black Sabbath’ un 60-to gadu psihodēliķi ‘Blue Cheer’, kā arī pašu mūziķu eksperimenti ar apdullinošām vielām un reliģiskajām atklāsmēm. Pēc tam, kad 1998.gadā  ‘Sleep’ ietur pauzi, basģitārists Als Sisneros izveido grupu ‘OM’, kas vārda vistiešākajā nozīmē ir muzikāls svētceļojums. Bet ģitāristam Matam Paikam ir grupa ‘High on Fire’ – kuras tematika ir daudz agresīvāka. Lai gan šī gadā izdotajā ‘De Vermis Mysteriis’  grupa izspēlē ideju par Jēzus Kista dvīņubrāļa iespējamību : Ja nu Jēzum bija dīvņu brālis, kuram mirstot, tika dota iespēja Jēsum tālāk dzīvot? Ja nu šim dīvim tagad būtu dota iespēja ceļot laikā? – par pamatu ņemot šausmu fikcijas meistara H.P. Lovekrafta darbu.

‘Sleep’ nav no tām grupām, kuru var ieteikt – klau, tev tā noteikti ir jānoklausās. Līdz ‘Sleep’ klausītājam ir jānonāk pašam. Iespējams Southern Lord Records šogad pārizdotais ‘Dopesmoker’ vinila formātā būs labs pamudinājums. Bet es pati varu teikt, ka 2012. gada 30.maijā es noteikti piedzīvoju vienu no vislabākajiem koncertiem, kādu vispār savā dzīvē esmu dzirdējusi. Mazā, tumšā, piedūmotā klubā ar aptuveni 100 klausītājiem.

Read Full Post »

Vakar 7.jūnijā Minhenes klubā Feierwerk koncertēja amerikāņu stoner grupa ‘The Atomic Bitchwax‘. Trio pastāv jau no 1992.gada, kaut gan wikipedija grupai ir pierakstījusi dažādu stilistiku, pat doom metālu, 2012.gadā ‘The Atomic Bitchwax’ ir patiess, sulīgs jam roks.

Pazīstamākais grupas dalībnieks ir darbaholiskais bundzinieks Bobs Pantella, kurš spēlē ‘Monster Magnet’ , ‘RiotGod’, ‘Cycle of Pain’ un iespējams vēl vārdu neieguvušos kolektīvos. Bez viņa grupā ir arī basa ģitārists Kriss Kosniks, kas basam liek skanēt kā lejup noskaņotai seštīgu soloģitārai un ģitārists Fins Rains, kas spītīgi tura visu ģitāristu godu augstu paceltu. ‘The Atomic Bitchwax’ mūzika ir vairāk instrumentāla nevis līdzi dziedama, lai gan basists un ģitārists šad un tad spēcīgi iedziedas. Uz lipīgas, grūvīgas muzikālās tēmas pamata, kas atkal un atkal tiek atkārtota, tiek uzaudzēti krāšņi solo – te ģitāras, te basa, te bungu. Tie sabango auditorijas matu jūru, bet pašas dziesmas, ar nebeidzamot attīstību, izstiepjas garas, jo garas. ‘The Atomic Bitxhwax’ raksturo stoner roka pamata iezīmi – mūzikas radīšana notiek improvizācijā, kā arī atgādina – stoner vecmāmiņa ir 20.gadsimta 60-to gadu psihodēlija. ‘The Atomic Bitchwax’ 2012. gada skanējumam tā īsti nepiemīt apdullinošs efekts. Ja tomēr, tad par to ir atbildīgs pats klausītājs, kas ir aizrāvies ar intensīvu headbang. Grupas mūzika ir ieteicama, ja vēlies pamazām iepazīties ar stilu vārdā stoner rock, kā arī dejot, dejot, dejot un vēlreiz dejot. Koncerta laikā mani nepameta sajūta, eh, cik forši būtu tagad virs klajas debess. Blakus ugunskuram ar sprēgājošām liesmiņām. Bet bija labi tā, kā tas bija. Vēlāk nācās secināt – laukā, sasodīts, līst lietus.

Bildē – Basģitārists Kriss Kosniks (Chriss Kosnik)

Read Full Post »

Vakar, 14.aprīlī Minhenes klubā Feierwerk koncertēja grupas ”Corrosion of Conformity”, „Black Cobra” un „Zoroaster” – katra pārstāvot savu ASV heavy metal apakšstila virzienu. Pietiekami specifisku, lai pulcētu patiesos interesentus – pārsteidzoši, bet koncerta apmeklējums bija vien pāris desmiti, iespējams 50 cilvēki.

Trio „Zoroaster” spēlē psihodēlisku doom metālu. Tas ir it kā blūzmeņa ego, kas iesprostots heavy metal formā, no tās cenšas izlauzties ar viszvērīgāko ķērcienu. Interesantas spēles ar pretstatiem – monotonismu un melodiju, balss radītu disonanci un melodiju, tempu. Ļoti pārliecinoša bundzinieka spēle, kas savu uzdevumu izpilda ar precizitāti un ārkārtīgu ķermeņa plastiskumu, radot ap sevi kaut ko ļoti magnētisku, kas visa koncerta garumā neļauj man no viņa novērsties.

Duets „Black Cobra” koncertēja 2010.gada festivāla Metalshow ietvaros. Koncerts bija lielisks, diemžēl to noklausījās labi, ja 20 cilvēku. Arī pēc diviem gadiem „Black Cobra” skan lieliski. Tagad grupas diskogrāfijai klāt ir nācis albums „Invernal”. Bez gara ievada mūziķi radīja cilpu, kurā saķēra klātesošo uzmanību – vienmērīgums un nepārtraukta attīstība. Suģestija, it kā mūzika dzimstu tieši uz šīs skatuves. Un tomēr, labi ir saklausāmas robežas starp dažādajiem albumiem. Nezaudējot heavy metal raksturīgās robežas, „Black Cobra” tomēr atrod telpu tālākai attīstībai. Viņi kļuva par mana vakara favorītiem. „Black Cobra”, kas, iespējams, ir viena no visintelektuālākajām metāla grupām, kādu esmu satikusi, varbūt tas arī rada papildus simpātijas.

Leģendārie „Corrosion of Conformity” savā 30.pastāvēšanas gadā uzstājās oriģinālajā sākuma sastāvā, ar šajā pavasarī izdotā jaunākā albuma programmu. Latvijā grupa vislabāk ir zināma ar 2000.gadā izdoto „American Volume Dealer”, kura laikā grupas sastāvā bija ģitārists Pepers Kīnans. Arī 2012.gada „Corrosion of Conformity” skan labi, tomēr nepamet sajūta, ka varētu būt labāk. Grupas skanējums ieguvis pankrokam raksturīgo raupjumu (dziesma “Leeches), bet melodija arī nav aizmirsta (instrumentālais “El Lamento De La Cabras).

Pirmajā dziesmā basģitārista Maika Dīna instruments sāk niķoties. Tas tiek triekts pret zemi. Publikā atskan neapmierināti komentāri. Neliela pauze un viss atkal ir kārtībā, un mūziķis atvainojas publikai. Klausītāji šovakar iesilst lēni, lai gan grupas izpildījums ir intensīvs. Grūvīgi ģitāras rifi, tempu maiņas – tomēr publika ir it kā apmulsusi. Līdz pēkšņi – slam pit un crowd surfing – sprādziens ir sagaidīts. Arī Maika Dīna balsij šovakar ir savas robežas. Minhenē notiek grupas tūres pēdējais koncerts, un šis fakts ir dzirdams. Tas, protams, nav labi. „Corrosion of Conformity” dziesmu „Albatross” nenospēlēja, kas publikā izsauca skaļu BŪUUUU. Neviennozīmīgs koncerts, dalītas emocijas.

Pavasaris Eiropas viducī ir stoner – psihodēlisks – sludge – heavy metal pārņemts. Kamēr Nīderlandē notiek Roadburn Festivāls, kas tika izpārdots 10 minūtēs, Berlīnē notiek Desert Festivāls, ar hedlaineriem Orange Goblin vai St.Vitus frontmenis, prieks arī par Minheni. Tā ir kā starp pilsēta ceļā no punkta A uz B. Kaut arī klausītāju pulks nav liels, vakars ir izdevies. Jo šīs vibrācijas ir gaisā, tāpat kā priežu ziedu putekšņi!

!!! 28.maijā Minhenē koncertēs SLEEP!!!

Read Full Post »

Vakar, 7.aprīlī Minhenē Feierwerk notika grupu ‘Russian Circles’ un ‘Deafheaven’ koncerts. Protams, ‘Russian Circles’ es iepriekš biju dzirdējusi, kad to kā vienu no postrock kategorijas variantiem man piedāvāja last.fm pleijeris, bet tā īsti pie faniem neesmu pieskaitāma. Pasākumu apmeklēju kā vienkārša klausītāja, nevis pildot žurnālistes pienākumus, šis apskats būs no cita skatupunkta. Tā vienkārši.

Feierwerk ir saturīga brīvā laika un izklaides pavadīšanas centrs, kuru atbalsta Minhenes pilsēta. Tur notiek dažādi semināri, workšopi, pulciņi. Tiek atklātas izstādes, pagalmu lietderīgi izmanto skeiteri, bet zālēs skan dažādu stilu mūzika. Šajā sestdienā Feierwerk notika trīs pilnīgi dažādi pasākumi. Viss ir savienojams, programma ir blīva.

Laicīgi uz koncertu ir ieradušies vien pāris desmit klausītāju. Vidējais vecums – ap/nedaudz zem/ nedaudz virs 30 gadiem, pārsvarā vīrieši. Dažiem azotē paslēpušās mīļotās sievietes. Laika īsināšanai pasūtu tumšo alu. Tas maksā 3,20 eiro plus 1 eiro par pudeli, kuru, kopā ar plastmasas žetonu, nododot atpakaļ bārā, es vēlāk varu dabūt atpakaļ. Tā Vācijas klubos ir kaitinoša tradīcija, bet klubi ar to arī nopelna, jo, cik es pamanīju, vakara gaitā tika saplēstas vismaz 4 pudeles. Protams, sasniedzot lielāku dzēruma pakāpi, pudeles tiek pazaudētas, žetoni zūd, un bārs iegūst. Grupu mercha vīrs laiku īsina uz sava Apple skatoties filmu. Šovakar ‘Russian Ciricles’ ieraksti nav pieejami, bet T-krekli ir tikai vīriešu izmēros. Kā jau vienmēr. Grupas uzstājās Feierwerk Kranhallē, kas nav liela. Ja acumērs neviļ, tad ietilpība varētu būt kādi 400 cilvēki. Visi bija sanākuši.

 ‘Deafheaven’ pārsteidza ar ļoti mierīgu, postroka kanonos ieturētu ievadu, kas pārtrūka ar solista spēcīgo bez dvēseles kliedzien-rūcien-grovlu. I feel myself – bija vienīgais, ko varēju no vokāla partijas saklausīt. Interesanti, ar pārliecību, bet sadrumstaloti, kas uz koncerta vidu jau kļuva nedaudz apnicīgi. Atmosfēriskam black metālam ir vajadzīgs vai nu rūdījums, vai attiecīgais noskaņojums. Šovakar man nav neviens no tiem.

Atmosfēra – svešvārdu vārdnīca to skaidro kā apkārtējo apstākļu kopumu, ko veido vide un cilvēku noskaņojums. Saistībā ar postroku atmosfēra vispirms rodas katrā pašā – izplešot un samazinot, ievibrējot un apklusinot iekšējo, ķermenisko telpu – apziņas labirintus, sirds stīgas. Ja mūziku ir atļauts tā raksturot, tad postroku es sauktu par intravertu piedzīvojumu, līdzīgi kā sludge un citus psihodēliskos apakšvirzienus. Un ‘Russian Circles’ klausītāji ir mierīgi, tikai galvas tiem kustās līdzi ritmam, te ātrāk, te lēnāk. Trio ‘Russian Circles’ ir instrumentālisti, kas savā mūzikā sakausē rokmūzikas stilu raksturojošus elementus, un ne tikai! Dažviet Deiva Turnkranca (Dave Turncrantz) bagātīgajā ritmā ieskanās kaut kas ļoti dejisks. Mūziķi ir baltu dūmu apņemti, radot sajūtu, ka tie spēlētu uz Islandes krātera. Un tomēr, koncertam tuvojoties noslēgumam, es piefiksēju, ka klausos, atpazīstot mūziķu izmantotos muzikālos elementu – a, ha, loop efekts, a, ha, tiek pārslēgts cits pedālis ( velns zin, kas par pedāli), hmm galvenā tēma – bridge – nākamā tēma. ‘Russian Circles’ mūzika ir visnotaļ laba iespēja mācīties saklausīt, ja ne sevi, tad vismaz mūzikas izteiksmes līdzekļus. Kopsavilkums -‘Russian Circles’ nebūs viegla izklaide, bet dos vakaram pievienoto vērtību. Rīgā grupas būs dzirdamas 12.aprīlī Ģertrūdes ielas teātrī. Vietu skaits ir ierobežots, tāpēc nenokavē!

Bildē: ģitārists Maiks Sullivans (Mike Sullivan)

Read Full Post »

Minhenē ir iestājies kaķu laiks. Vakar, 21. martā, šie runčuki jau laicīgi, stundu pirms ‘doors open’ pulcējās pie Tonnhales durvīm. Un vēl daba ir iekārtojusi tā, ka tēviņiem ir spožākas spalvas nekā mātītēm. Steel Panther fani Minhenē ir koši un fanātiski un vīrieši.

Steel Panther publicitāte liek tev nodomāt, ka uz skatuves notiek neķītrākās lietas, lai gan patiesībā mūziķi ne uz mirkli nezaudē profesionālo stāju. Bet ideja par neķītrībām jau pirms koncerta ir tā sakairinājusi publikas prātu, ka principā mūziķiem ir iespēja laiski, bez liekas piepūles izbaudīt  ‘darba augļus’ – publikas dzīvniecisko plosīšanos. Ikreizi, kad kāda meitene tiek pacelta uz pleciem, tas nozīmē – ir pienācis laiks plikiem pupiem. Fantazē par seksu rokkoncerta laikā? Tad Steel Panther koncerts būs visreālākā vieta. Publika bija tik ļoti izvilkusies, tā dzirksteļa, it īpaši stipri kaķu laikā.

Koncertus Lasvegasā Steel Panther sniedz katru nedēļu, līdz ar to rūdījums ikreiz tiek uzlabots. Ar ‘netīru sarunu’ palīdzību viena dziesma pārauga otrā. Maikla Stāra falsets ir precīzs un tik ļoti iederīgs muzikāli/ tekstuālajās kulminācijas daļā. Koncerta muzikālā kulminācija bija Satchel ģitāras un bungu solo, spēlējot visu rokmūzikas klasikas hītu tēmas, noslēdzot ar Mūzikas skaņu ‘Do, Re, Mi”. Koncerts bija ļoti intensīvs, šķita, ka mūziķiem viss bija saplānots no minūtes minūtē. Protams, Steel Panther ir muzikāls produkts ( kā lielākā daļa ASV rokmūzikas), bet stilīgs un perfekti nostrādāts. Formula – visiem zināmas banalitātes tiek sajauktas ar alkohola puslitriem un krietnu devu humora. Basģitārista Lexxi Foxxx daiļums ir izcila ironija par Holivudas skaistuma ķirurģijas atkarīgajiem. Un pārsaldinātās hard rock mīlas balādes, atvainojiet, sen jau vajadzēja paņemt priekšā. Galu galā, nav ko mānīties, vajag saukt lietas īstajā vārdā.

***Googles transleitera piedāvātā tulkojuma versija latviešu valodā

Read Full Post »

59:1

Diemžēl man ierodoties jau tika nesta prom basbočka. Koncertu es biju nokavējusi. Plāns jau bija labs – dzirdēt Minhenes Motorhead, kuriem logo ir gandrīz 1:1 ar leģendāro pasaules skaļāko rokgrupu. Vai minhenieši bija cover band vai tomēr spēlēja savu mūziku, to man diemžēl neizdevās uzzināt.Vēroju mazo rindu pie ieejas klubā, es nebiju vienīgā, kas bija aizkavējusies.Cilvēki turpināja ierasties. Ļoti ekscentriska sabiedrība – panki, rokenrollas. Pārkāpjot slieksnim nedaudz biju vīlusies, 59:1 zāle nebija liela, tāda vidēja pamatskolas aktu zāle, sānos novietotiem bāriem, milzīgu Red Hot Chilli Pepers kailfoto no tiem tālajiem 80desmitiem,  tualetes, nolīmētas ar grupu uzlīmēm un apzīmētām ar grafiti (standarts). Interjers – nekas īpašs. Skatuve liela. Kustība pūlī ir iespējama vien tad, ja piemērojies tā pulsācijai. Vakar tas nenācās viegli, jo cilvēki dejoja rokenrolu pāros. Un iedomājieties filmu “Cry Baby” – tieši tas vakar notika 59:1. Džeki, zilās džīnās, baltā kreklā, ādenē, mazu-asu grebenīti, košiem tetovējumiem. Beibes – augsti paceltiem matiem, kaķenes acīm. Pāros dejo rokenrolu un to dara tik labi, ka netraucē pārējiem. Tikai tiem, kuri grib tikt no punkta A uz B. Vācijā panku subkultūra ļoti draudzējas ar rokenrolu. Šiem stiliem saplūstot, rodas muzikāli interesanti mutanti – piemēram, pankroks, kur basa vietā tiek izmantots alts. Un ir jau tā, ka arī Lemijs spēlē rokenrolu, ja ne visu laiku Motorhead, tad The Head Cat gan!

http://www.59to1.net

Read Full Post »

Janvāra izskaņā Vācijas pilsētā Minhenē albuma „The Hunter” tūres ietvaros uzstājās amerikāņu smagā metāla grupa „Mastodon”. Viņus iesildīja tautieši stoner metāla grupa „Red Fang”

„Red Fang” pirmsākumi ir meklējami 2006. gadā, šajā laikā grupa ir izdevusi divus albumus. Ar pēdējo albumu „Murder the Mountains”, izdotu pagājušajā gada pavasarī, un aktīvu koncertēšanu grupa ir ieguvusi plašāku atpazīstamību. „Red Fang” mūzika var patikt un var nepatikt – tomēr grupas saspēles prieks atstās iespaidu uz jebkuru. Neizkalkulētā vienkāršība, atgādinot par tiem vakariem, kuros draugu lokā laiks aizrit nemanot. Tikpat nemanot izskan arī pats albums „Murder the Mountains”. Šķiet, jau tagad var apgalvot, ka „Red Fang” firmas zīmogs ir asprātīgie DIY stilā veidotie video klipi, kas sevī apvieno labu devu humora un lipīgas mūzikas. Jaunākais klips jaunākajam singlam „Hank is Dead” stāsta par ‘air guitar’ sacensībām.

Albums „Murder the Mountains” ir labs piemērs stoner metāla daudzveidīgumam, kurā lipīgs grūvs labi sadzīvo ar apdullinošu smagumu – „Red Fang” ir izmantojuši visus šī apakšstila piedāvātos izteiksmes līdzekļus. Koncerta sniegums Minhenes publiku vienaldzīgu neatstāja, kad tika spēlēti albuma singli, bija dzirdama līdzi dziedāšana. Dziesmu starplaikos aktīvākie uzsāka sarunu ar grupas basistu un galveno vokālistu Āronu. „Red Fang” publikas uzsildīšanas spējas ir neapšaubāmas. No iesildītāja statusa grupai būs iespēja izrauties šajā pavasarī, kad mūziķi dosies kopējā tūrē ar kanādiešiem „Priestess”.

Grupas „Mastodon” piekto albumu „The Hunter” ne vien smagās mūzikas kritiķi, bet arī tie, kas ikdienā šāda veida mūzikai met līkumu, bija ievietojuši aizvadītā gada labāko ierakstu topa augšgalā, tas arī debitēja Billboard Charts 200 desmitajā pozīcijā. „Mastodon” radošais potenciāls aug ar katru albumu, tas gan nenozīmē, ka iepriekš padarītais būtu kļuvis sliktāks. Nebūt. Tie iezīmē konkrētu laika posmu, un dziesmas no šiem albumiem dāsni tiek iekļautas arī „The Hunter” koncerta dziesmu sarakstā Minhenē. Ļoti daudz dziesmas tika spēlētas arī no grupas otrā albuma „Leviathan”.

Koncerts tika atklāts ar „The Hunter” jaunāko singlu „Dry Bone Valley”, kam sekoja „Black Tongue”, kurā it īpaši izpaudās grupas mūzikas daudzbalsīgums, ne vien instrumentāli, bet arī vokālā ziņā „Mastodon” vairāk vai mazāk dzied visi četri dalībnieki. Skatuves noformējums – košs, pāri mūziķu galvām tika laisti krāsaini lāzeri. Ar katru dziesmu spriedze pieauga un smalkais, intervāliem un niansēm bagātais progressive arvien vairāk tuvojās niknajam sludge metālam. Publika šīs izmaiņas izbaudīja, griežoties trakajā ‘cricle pit’ aplī un augstu paceltām kājām sērfojot pāri roku jūrai. „Mastodon” ar klausītājiem nekomunicēja tradicionāli ierastajā variantā. „Mastodon” skatuviskais līderis neapšaubāmi ir basģitārists Trojs Sanders, kurš pilda arī vadošā vokālista uzdevumu, kuram piemīt velnišķīgi ekspresīva ķermeņa valoda un sejas mīmika. Tā runāja spilgtāk par jebkuriem vārdiem.

„Mastodon” smagajā mūzikā ir radījuši jaunu estētiku, ko var dēvēt par pirmatnīgā skaistuma nežēlīgumu. Piemēram, „The Hunter” tituldziesma ir maiga balāde. Ar pēdējo albumu grupa smagajā mūzikā ir ienesusi lielu sajūtu nianšu daudzveidīgumu, tomēr koncertos joprojām ir saglabājusi spēles prieku, ar kuru motivēt klausītājus ‘nonest mājas jumtu’. Grupas auditorija ir daudzveidīgu smagās mūzikas apakšstilu piekritēji, un tomēr „Mastodon” ir sarežģīta mūzika, lai tā būtu neizprotama cilvēkiem, kas meklē viegli uztveramu izklaidi. Iespējams tāpēc, bet varbūt tikai jokojoties, ir tapusi dziesma „Curl of the Burl” – grupas artava ‘meinstrīmam’, kas, koncerta izpildījumā, pieteica savas pretenzijas kļūt par lielāko ballītes dziesmu. Katram koncertam pienāk noslēgums. Minhenē „Mastodon” spēlēja gandrīz divas stundas. Ļaujot sanākušajiem vēl pēdējo reizi iztraukties, kā pirmspēdējās dziesmas gods tika „Blood and Thunder”. Uz pēdējo dziesmu uz skatuves pievienojās „Red Fang”, lai kopā izpildītu „Creature Lives” – pavisam netipisku „Mastodon” dziesmu, bet lieliski radītu kora dziedājumam un pastiprinātāju skaļuma samazināšanai.

Vairāk bilžu: šeit

Foto: Leonid Curos

Read Full Post »

Older Posts »

%d bloggers like this: