Piezīmes par “Eschatos” albumu “The Grand Noir”

Foto no 2015.gada “Eschatos” Eiropas tūres,  grupas privātais arhīvs.

Skaidrs, vislabākās sarunas par mūziku vedas sēžot pie virtuves galda. Un tā arī notika maija sākumā, Pārdaugavā, Kristiānas un Edvarda privātmājas virtuvē, svinot Kristiānas pārbraukšanu, albuma izdošanu un dzīvi, nedaudz pēc pusnakts Edgars man stāstīja par “Eschatos” jaunā albuma tapšanu. Albums “The Grand Noir” arī tapa ierakstīts šajā pašā privātmājā.  

Sākotnēji “Eschatos”  bija iecerējuši veidot  splitu jeb dalītu albumu kopā ar lietuviešu grupu “Inquisitor”. Taču galu galā tapa pašu otrais albums – “The Grand Noir”. To veido pieci skaņdarbi, kopējā garumā 33 minūtes. “Eschatos” smagās mūzikas trumpis ir grupas izpratne par daudzslāņaina atmosfēriskuma radīšanu, un to var dzirdēt arī “The Grand Noir” kompozīcijās.

Albumam ir stāstoša uzbūve ar instrumentālu ievadu un kulminācija 31. albuma izskaņas minūtē. Grupa spēlējas ar dinamiku, savieno pretstatus – monotonos ģitāras rifus šķaidot ar maigām instrumentālām pārejām, tā arī priecē ar sarežģītu ritmisko zīmējumu. Visgrūvīgākā albuma dziesma ir “On the Divines Names”, kas publiku tā vien aicina mesties traka apļa skrējienā.  Klausoties albumu, es nedomāju par black metālu, tas drīzāk ir emocionāli piesātināts muzikāls piedzīvojums. Robežas ir kritušas, vai ne?

Pirms došanās savā Eiropas koncerttūrē, “Eschatos” albumu prezentēja koncertā Depo, kur arī tapa šī zibensintervija ar grupas vokālisti Kristiānu Kārkliņu. Jārunā bija ātri, jo ar katru minūti kluba atmosfēra kļuva arvien skaļāka un skaļāka.

Black metāls, sludge – kā stilistiski visprecīzāk būtu apzīmējama “Eschatos” mūzika?

Mūsu sākums ir meklējams black metālā. Stilistiskās robežas ir izplūdušas, un laika gaitā cilvēki sāka mums piedēvēt arī citu stilistiku. Black metāls šobrīd ir kļuvis par ļoti abstraktu jēdzienu. Tāpēc, manuprāt, stilistiskajam iedalījumam zūd jēga.

Kāpēc tu uzstājies basām kājām?

Fantastisks jautājums! Tāpēc, ka šādi gūstu stabilitātes sajūtu – esmu tuvāk zemei un jūtos labāk.

Tu aizvadīto gadu dzīvoji ASV. Kādi koncerts tev vislabāk palikuši prātā?

Redzēju “Mayhem” uzstājoties kopā ar “Watain” un kanādiešiem “Revenge”, kas man bija fantastisks pārdzīvojums. Bet labākais dzīvais koncerts, ko es redzēju laikam bija alternative country, apvienība “Wovenhand”.

Kā Eschatos atrod iedvesmu?

Iedvesma nav jāmeklē, tā ir dabiska procesa sastāvdaļa. Mēs ar mūziku visu laiku esam saistīti. Puiši spēlē dažādos projektos, arī štatos man radās blakus projekts “Black Earth Black Sky”.  Izmantojot interneta sniegtās iespējas, tas varētu pārtapt par ilglaicīgāku projektu, jo mēs ļoti labi sastrādājāmies. Atgriežoties pie iedvesmas. Mūzika ir sava veida pašattīrīšanās. Negatīvā enerģija tiek konvertēta mūzikā. Tas nenozīmē, ka mūzika ir negatīva. Jā, tā ir tumšāka. Tā ir mūsu kopējā reinkarnācija.

Tu kā ilggadēja metāla vokāliste Latvijas mērogā esi ļoti īpaša, jo šādu pamanāmu vokālistu – sieviešu ir ļoti maz. Kāpēc, tavuprāt, tā tas ir?

Interesants jautājums. Varbūt meitenēm vienkārši nav intereses par šāda veida alternatīvo un smago mūziku? Nezinu. Iespējams ir meitenes, kas pilnīgā pagrīdē kaut ko dara. (jautā grupai) Jūs zināt šādas meitenes? Man ir gūti komentēt. Man liekas, ja tev gribas darīt, tad ej un dari. Tas vienkārši sēž iekšā, un es nejūtu, ka būt metāla vokālistei ir kaut kas krietni atšķirīgāks.

Vai tev šajā albumā ir mīļākā dziesma?

Mīļas ir visas, bet emocionālākā ir albumā pēdējā dziesma “Feast of Thousand Beasts”. Tā ir arī vecākā albuma dziesma.

---

Grupa Eschatos ir Kristināna Kārkliņa – vokāls, Edgars Gultnieks – ģitāra, Jānis Bušs – ģitāra, Tomass Beķeris – bass, un Edvards Percevs – bungas.

Albumu „The Grand Noir” var noklausīties Bandcamp vai Spotify, un albuma formātā iegādāties grupas koncertos. Eschatos jūlijā varēs dzirdēt Lietuvas festivālā Devilstone, kā arī pašmāju smagās mūzikas festivālā Klang.

Read Full Post »

Intervija ar grupu “Laime Pilnīga”

Grupa “Laime Pilnīga” – joprojām Ervīns Ramiņš, Mārcis Vasiļevskis, Jānis Olekšs un Elvijs Mamedovs, 24. aprīlī Rokkafejnīcā prezentēs otro albumu “LP”. Tas ierakstīts, miksēts un māsterēts kopā ar skaņu inženieri  Aleksandru Volku viņa studijā  “Volk recording studios”. Šobrīd klausītājiem ir nodots pirmais singls “Black Suited Funeral People”. Albumu varēs noklausīties pēc prezentācijas, un tas attiecas arī uz mani. 

Patiesībā mūsu sarunai bija trīs daļas. Esot ceļā pie pārējās grupas, par  jaunumiem aprunājos ar Jāni.Satiekot pārējos un ieslēdzot ieraksta pogu, iesildījāmies ar pavisam tipiskiem jautājumiem – Kura ir albuma vecākā dziesma? Kur smēlāt iedvesmu? Kā gāja Ungārijā? Vai uz Latgales ezeriem vēl braucat?, lai, sagaidījuši Ervīnu, beidzot ķertos pie lietas.

Ar nelielām korekcijām lab(rakstības) nolūkos, tas izklausījās šādi:

Vai jaunā albuma dziesmām ir vienots koncepts?

Ervīns: Sākotnēji tas bija domāts kā vienots stāsts, taču, ņemot vērā to, ka dziesmas ir radītas ilgākā laika periodā, tas tomēr nav koncepta albums. Pārsvarā šīs ir dziesmas par cerībām. Vai tās ir globālas, vai intīmas cerības? Jebkurā gadījumā cerības uz labāko.

Atceros, reiz runājām par to, ka jums gribētos veikt ierakstu veikt kopā vienā telpā, nevis katru instrumentu atsevišķi. Vai šī ideja ir realizēta albumā “LP”?

Mārcis: Kaut ko kopā mēs esam ierakstījuši

Elvijs: Dziesma “War” ir kopā ierakstīta

Ervīns: Jā, ir dažas dziesmas. Taču tā no A līdz Z šo plānu neesam realizējuši. Mēs to joprojām gribētu izdarīt, bet eksperimentālos nolūkos.

Mārcis: Tā mūzika, ko bijām šim albumam sarakstījuši, neļāva šādi ierakstīties. Gribējās kaut ko vairāk.

Ervīns: Šim albumam ir varena skaņa, kas četriem cilvēkiem īsti nav pa spēkam.

Mārcis: Nav runa par cilvēku daudzumu, bet par to, kādā veidā šī skaņa tiek uzbūvēta. Tā ir mākslas darba veidošana, nevis vienkārši dziesmu nospēlēšana.

Bet koncertā taču varēsiet atkārtot?

Mārcis: Protams! Bet koncerts ir cita lieta.

Elvijs: Šoreiz bija tā – pabeidzot albuma ierakstu, mēģinājumos mācījāmies albumā ierakstīto nospēlēt dzīvē. Ar pirmo albumu tā nebija, jo studijā iegādājām ar gatavu muzikālo materiālu.

Ervīns: Protams, albuma ierakstā nozīmīgs ir maģiskais Volka pirksts.

Mārcis: Mums patīk ar Volku sadarboties! Viņš zina, ko mēs gribam.

Ervīns: Viņam patīk mūsu idejas. Viņš, cilvēks no malas, to visu redz citādāk. Viņš ir ieteicis tādas lietas, kuras mēs savā mūžā nebūtu izdomājuši. Jo mēs neesam viņš.

Mārcis: Pats foršākais ir tas, ka viņš mūs satur un neļauj pārāk daudz izvērsties.  Jo mēs visi mākam spēlēt, un, būtu mūsu vara, tas būtu gan ģitāras, gan basģitāras, gan bungu solo albums, kā arī vokālā grupas albums. Volks mums palīdz piezemēties.  Viņš pasaka nē. No tā, ko es gribēju nospēlēt, viņš man atļāva iespēlēt vien desmitdaļu.

Cik ilgā laikā albumu ierakstījāt?

Ervīns: Mēs ļoti ātri ierakstījām.

Elvijs: Kā pagājušā gada februārī iegājām, tā arī ierakstījām.

Ervīns: Mums bija jārēķinās ar Volka laika plānu. Viņš paralēli vēl strādā Maskavā. Volks albumā bija ļoti iegrimis. Viņš katrai dziesmai bija sataisījis ap 30 versijām. Bet kaut kā tas ir izvērsties šādi, ka albuma izdošana notiek pēc gada. Un labi vien ir! Neko neesam sasteiguši.

Arvien biežāk latviešu grupām ir sadarbība ar mūzikas instrumentu ražotājiem. Pastāsi, Elvij, par savu pieredzi!

Elvijs: Tas ir stāsts par būšanu īstajā laikā īstajā vietā. Man ir Paiste šķīvji un tik tikko esmu ticis pie Bro Creation – Latvijā un tūlīt jau arī pasaulē zināmas bungas, kas skan perfekti. Šī sadarbība dod iespējas. Paiste šķīvji iedod pavisam citu skanējumu un citu spēlēšanas atdevi. Nav jāsatraucas, vai, sitot pa šķīvi, to nesaplēsīsi. Tu no šķīvja vari dabūt laukā visu maksimālo. Albuma ieraksts ir veikts uz brīnišķīgām, septiņdesmito gadu restaurētām Ludvig bungām. Šī pieredzējušā instrumenta skaņai piemīt raksturiņš. Šodien pirmo reizi spēlēju uz sava Bro Creation, ne vien es, bet arī pārējie džeki bija stāvā sajūsmā. Un tas jau ir rādītājs!

Un pastiprinātāji jums joprojām Orange?

Ervīns: Mārcim ir Orange, Jānim EBS. Vienīgi man nekā nav.

Mārcis: Tev ir pedālis!

Ervīns: Man ļoti vajadzēja pedāli, kuru tagad neizmantoju.

Kas tas par pedāli?

Ervīns: Kaut kāds efekta pedālis

Varbūt tev vajag kādu kruto mikrofonu?

Ervīns: Ko tas maina? Katram vokālistam ir savs mikrofons.

Elvijs: Kāds ir tavs mikrofons?

Ervīns: Man ļoti patīk Shure mikrofoni. Viņi ir ļoti prasti, bet neslāpē negludumus. Ja izmanto krutu mikrofonu, tu vari censties emocionāli izpausties, galu galā viss skan ļoti skaisti. Man nav mīļākā super mikrofona.

Nobeigumā, kādēļ izvēlējāties 432 hercu frekvenci?

Ervīns: Šī doma bija gaisā, un tad Volks sacīja – pamēģinām! Un tad mums bija aplauziens, jo nevienam nebija tjūneris, ar ko tik zemu noskaņot instrumentus. Nācās doties uz tuvāko mūzikas veikalu, lai ar lētu ķīniešu brīnumu varētu noskaņot savus instrumentus. 432 hercu skanējums ir ļoti ērts dziedāšanai. Mani skolnieki konstanti dzied nedaudz uz leju, un sākumā nevar saprast, vai tas ir pareizi vai nepareizi. Patiesībā viņi dzied pareizi. Dabīgajā skaņojumā, kas ir nedaudz zemāks. Taču pie 432 hercu skanējumam ir jāpierod, jo tas nav tik tīrs. Uzreiz uz 432 herciem nevar pāriet, jāpierod, īpaši cilvēkiem ar absolūto dzirdi.  Koncertos skanējumu jau praktizējam. Patiesībā šajos hercos ir ļoti daudz mūzikas, piemēram, “Florence and The Machine”,  “Creedence Clearwater Revival” dziesmas.

Foto: Elīna Kursīte. 

Read Full Post »

Piezīmes par igauņiem “I wear* Experiment”

Nešaubos, ka ausīgākie latviešu klausīji vairākos koncertos jau ir paspējuši iepazīt igauņu trio “I wear* Experiment” mūziku. Ja būtu to jāraksturo vienā vārdā, tad jāsauc to par sintēzi – grupa izmanto sintezatorus, skaņu efektus, ģitāras un dzīvās bungas, stilistiski sevi neierobežojot un ļaujot izpausties visiem saviem personības un muzikālās pieredzes aspektiem. Visu vēl skaistāku padara solistes Johannas Eenmas mītiskā sirēnas balss, un grupas priekšnesumu papildina pārdomāts gaismu šovs.

Pavisam ātrā sarunā pirms mūziķi kāpa uz skatuves, vēlējos noskaidrot, kas veido “I wear* Experiment” muzikālās sintēzes pamatu?

“I wear* Experiment” Rīgā uzstājās nesen 14. martā Kaņepes Kultūras centrā Bobe.me rīkotajā koncertā, un Latvijā atgriezīsies vasarā, lai spēlētu Positivus festivālā. Grupa neslēpj savu sajūsmu par iespēju spēlēt vienā festivālā ar “St.Vincent” jeb Anniju Klārtu. “I wear* Experiment” augustu vērtē Annijas māksliniecisko darbību, un vienai no jaunajām dziesmām ir piešķīruši pagaidu nosaukumu “Annie tell me your secrets”. Grupa turpina savu iedvesmas avotu uzskaitīšanu, līdz nonākam līdz  ” The Prodigy“.

“Runājot par koncerta enerģiju, 12 gadu vecumā Tallinas ledus hallē atrados “The Prodigy“ koncerta pirmajās rindās. Toreiz viņi nospēlēja reti dzirdamo “Rat Poision“, un es to gabalu zināju, kaut arī man bija tikai 12. Tad, Laiemam lecot publikā, es ar roku nejauši trāpīju viņam pautos. Man bija tik ļoti žēl. Vispār cilvēki bija salietojušies. Es gan nezināju, kas ir narkotikas, bet redzēju, ka viņi ir savādāki. Koncerts bija tik intensīvs, ka starp dziesmām mūziķi lietoja skābekļa maskas. Tā bija ļoti dīvaina, bet tajā pašā laikā arī forša pieredze. Brīnos, kā mamma man toreiz atļāva koncertu apmeklēt. ” – atmiņās dalījās runātīgākais grupas dalībnieks Mikks Simsons (sirdī joprojām panks), piebilzdams, ka viņam, esot aiz bungām ar mazāku telpu brīvām kustībām, jo īpaši svarīgi ir radīt ar enerģisku priekšnesumu.

Ja reiz par muzikālo pamatu, svarīgi ir pieminēt, ka grupas mūziķi satikās pirms diviem gadiem igauņu slavenākās dziedātājas Iiris grupā, kur Mikks Simsons bija bundzinieks, Johanna fona dziedātāja, bet Hando Jaksi pildīja tūres menedžera pienākumus. Ģitāristam Hando bija ierakstītas muzikālās idejas, un kopīgi tika nolemts – darām!

Protams, Tallina ir maza pilsēta, kur grupas draudzīgi dala gaismotājus, skaņotājus un kopā svin viens otra panākumus, kā, piemēram, “Elephants From Neptune” un “Ewert and The Two Dragons” albumu iznākšanu. Bet pašu “I wear* Experiment” būs gaidāms rudenī, šobrīd grupa ir izdevusi vien mazalbumus. Publikas sajūsmu koncertos šobrīd visvairāk saņem “Push Stop & Pause Your Heartbeat”. Paklausies, vai šīs varētu kļūt par tavu jauno iecienītāko igauņu grupu?

Read Full Post »

The beautiful sound fetish – TESA

Photo: Vladislavs Punculs.

 ‘’A person wants to play music all the time. You just have to find the right people to play with. And if it’s going to work out fine you will understand immediately. You just have to start playing.’’ 

TESA are three guys who play loud, heavy and contrasting instrumental music. The vocals that they use actually work more as an instrument rather than a story teller. TESA was founded in late 2005 by the bassist Kārlis Tone and two brothers Jānis Burmeistars – drums and Dāvis Burmeistars – guitar. Before TESA they all were playing in other well known underground bands. Kārlis played bass in the Saldus hardcore/ punk band Kriegopfer. Jānis played drums in the band When My Authorities Fall. Both brothers Jānis and Dāvis also played in the legendary Latvian hardcore band In.Stora. And Davis also played in the band Les Corte together with Kārlis.

At the time when underground music clubs weren’t found in each big city, gigs were held in rather unsuitable locations like the Riga School of Crafts or the restaurant ‘’Ciecere’’ in the city of Saldus. Nowdays TESA choose unusual of locations like these to play with different people for their gigs, too. TESA have a massive concert experience. It would be too long to name all the places they have played not only in Latvia, but in many other countries too. The most emotional experience for TESA was when they opened for Neurosis in Latvia and later in Germany. One of the greatest gigs I recall was the presentation of their album ‘’IV’’ which was held in the fall of 2012 at the ‘’Totaldobže’’ concert hall in the former VEF territory. TESA has a very big fanbase. It doesn’t matter how big the gig’s place is, every concert is well crowded. 

This Autumn TESA  will release their newest 5th full length record ‘’Ghost’’ by the local company ‘’SKYR’’. For the interview we meet early this year at the bands rehearsal space in the old industrial club ‘’Elektra’’. The room is massive, but the band has occupied only 1/3 of the place. We sit down in the middle of the room. When Kārlis, Dāvis and Jānis speak to me, they compliment each other so naturally that all I have to do is just sit there and listen to TESA’s monologue:

Photo: Vladislavs Punculs.

In TESA everybody creates everything.

The sound of the new album is loud, rough and dirty. Many people think that if your band’s sound is dirty you can’t play. But it’s quite the opposite. To create a dirty, rough sound it takes some skills. For example, Nirvana – nothing special, right? They had to rehearse three times a week to get their sound. We play post rock. That style of music is pretty ‘’in frames’’ you know. So we are trying now to break out of it.

We don’t have to prove anything to anyone. We are pretty self critical when it comes to the music creating process. It is crazy wanting to change your parts when all the music is recorded. If some little mistake is done while recording, and the musician is the the only one to notice it, it doesn’t change the quality of the whole record. The record is perceived as whole piece – nobody is listening to a specific second of the bass part. Self-criticism is everyone’s self responsibility. If you are a member of the band then respect your other colleagues and be as good in your playing as you can, so that no one has to wait for you.

No one in the band comes to the rehearsal place with ready material like – here is my song, let’s play it. That’s why we don’t have any problems with new material when someone loves it and someone just plays it without any emotions. Enough criticism occures when writing music, so we all talk it over. In TESA everybody creates everything. One musical motive can be created by different people, but every time the sound will be different. That is why it is important for the band to create their music together. This is how all ideas are filtered and become even greater. These ideas sound best for the specific band.

Through the years we have definitely become louder. The loudness is very important for our music. Of course, not as high level as the band Sunn O ))). In our concerts the power and loudness of the sound affect people physically. We are more comfortable playing loud, not quiet. But you have to know how to play loud. When you get new equipment and the sound gets more power at first you think it’s fantastic, but you learn to control it later. Roger Waters in the Pink Floyd movie ‘’Pompeii’’ mentions a golden rule in music. ‘’Everything depends on either you control your gear, or the gear controls you.’’

Communication is what reflects TESA’s song writing process. Someone may think that we play with our backs to the crowd intentionally. Actually there are some parts in our songs that we need to see and follow drummer Jānis. Are we a live band? Yes, we do like live shows! There are enough bands who wouldn’t agree to play three shows a month being afraid that the crowd would get bored of their music. We usually look at the location factor and why we play there. The people factor doesn’t affect us much.

The manifesto of brutality

TESA will always be the three of us, but it is interesting to jam with other people too. For example, a very interesting collaboration was with the local noise musicians Antireality and Edgars Rubenis. Another great project is the ‘’Bigband’’ which was formed in Kuldiga underground club ‘’Zabadaks’’. We had this dream for a while, to gather several drums, basses and many guitars together. That’s why we collabarated with Soundarcade to mutate both bands songs together. But to do a rehearsal for ten people is very hard nowadays. You know how hard it was for the three of us to come together. That’s why with the ‘’Bigband’’ when we have a gig on thursday it would be good to do a rehearsal on wednesday. Those who can make it to the rehearsal come together and jam. Those who can’t make, will be told about. If there is no rehearsal previosly held with ‘’Bigband’’, playing is very interesting. Because we all know only the guidelines. However it is rather a thin margin between that everything comes out fine and that you don’t know how the whole harmony will evolve. And actually two drums without any reahearsal sound pretty lame.

Photo: Vladislavs Punculs.

A friend invited us to open for Neurosis in Germany. He had been on tour with them. When we opened for them in Riga the gig was less stressful, because we knew more or less the Riga crowd. In most cases you have to say that your friend will never be an objective listener. You can play the gig well or badly, but you won’t get a direct rating. But in Germany we had to open up for one of our favorite bands, and the crowd was people who we saw for the first time. In such situations outside your unsual environment you know how good or bad as a musician you actually are. If you do a bad gig, people will go to the bar for a beer. But in our case the gig was great. Everything worked out just as we had planned. That was unforgettable – to do a gig with a band you had listened to in the same day, and even more – with a band that you’ve been listening to all the time for the past two, three years!

If we had the chance we would tour more. That is one of the best things being in a band. Physically tours are pretty tiring, but it is worth all the effort when you are on a tour and the only thing that exists is the next gig. It is a fascinating moment when you do a gig in Lithuania but rather driving back home you head to the next stop on your tour. And then we get to Poland, and you can always drive to Russia, too.

(Translation by Lauris Polis.)

Read Full Post »

Music journalism as publicity tool

I’m relentlessly fascinated by music journalism, although in Latvia it’s a low rated activity. If you manage to find your place, then more or less you’re connected with certain auditory, in my case – listeners of hard and heavy music. You can divide writing activity into – PR and critique. I have noticed the tendency that Latvian artists choose one person – journalist or radio DJ to work with. Therefore accepted the challenge: I spent two months together with Latvian heavy metal band ‘’SIA Radikal’’, collecting information, feelings and vibes to form them into a story. We already had our history. All of my creative channels were open, so I made seven articles, that’s quite enough to form a point of view and to entertain the readers who already have their attitude.

 ‘’SIA Radikal’’ are five individualities, with certain attitude and point of view about musical expression and life overall. ‘’SIA Radikal’’ has caused a lot of discussions and the band isn’t the cosset of main audience (but they still have their loyal fan basis). That was one of the main reasons for me to write about them, to let the readers discover the band from a different angle, without the stereotypes. I really don’t like superficial judgment and superficial articles. You need time to get acquainted with facts, opinions and real situation. You need to live it out.

I wanted to tell the story step by step, introducing the musicians one after another. The background of ‘’SIA Radikal’’ is very interesting. Rhythm guitarist Gustavs Terzens is well known journalist with great knowledge about media, music, people – both audience and artists. Vocalist Dainis Rijkuris is serious person and also businessman with creative thinking and work experience being in the team of ‘’Metallica’’. Bass player Matīss Elsbergs, drummer Artūrs Kupčs and solo guitarist Alvis Bernāns are educated, talented, creative and hardworking musicians. All of them share the same musical background. Musically you will recognize the influences of thrash metal grands, appreciate the preciseness in technique. The lyrics are in Latvian – social realistic and social political pointed: ‘’SIA Radikal’’ captured the moment of crisis five years ago – economical and also ethical, but the new songs are more about inner world, fights and hopes. And the performance is an outburst of energy.

The ‘’SIA Radikal’’ gave me good and interesting content (also new fact about the history of Latvian alternative music), my form was an interview enriched with my comments. I also asked the colleagues, friends and ex band members, what are their memories. Lack of critique, yes I agree. But the Internet is so full with negations and ‘’I know it better’’ attitude, and I’m fed up with it. I was caught by the promotion of Clutch’s newest record ‘’Earth Rocker’’ and I’m really excited about the story under QOTSA promising forthcoming record. Yes, that’s my kind of entertainment – purposefully developed story!

The result of my collaboration with ‘’SIA Radikal’’ will approve in the course of time. In my opinion, the organizing of publicity should be very systematic and regular, and then it makes sense. You create a sort of tradition that is open for interactions. Music journalism as publicity tool is still has to be developed in Latvia.

Although it was the silent Easter Saturday, the 5^th Anniversary of ‘’SIA Radikal’’ expanded into intense evening. ‘’SIA Radikal’’ caught their audience into heavy metal loop and didn’t let them away for two hours. Topless fans rampaged near the stage. Close friends on the stage and heavy, replete set list. Debut of Alvis (it was his first ‘’SIA Radikal’’ concert) was observable – he has skills and he has charm. The most interesting part for me was the premier of new songs, which I have heard in the rehearsal in their creation phase. The celebration continues in Liepaja on 13^th of April in club ‘’Fontaine Palace’’ together with the Italian band ‘’SNP’’ and me playing rock music disco. See you there, you, metal head!

Photo: Oskars Kupše

Read Full Post »

Dainis Rijkuris – ‘’SIA Radikal’’ balssaites

Visbeidzot punktu uz i grupas ‘’SIA Radikal’’ stāstā pieliks grupas vokālists, viens no dibinātājiem Dainis Rijkuris. Visnopietnākais un visklusākais no grupas dalībniekiem.

Ass dziesmu vārdos un trāpīgs jokos, kas noliks tevi uz pēdiņām. Dainis jūt mirkļa būtību. Tiekamies 48 stundas pirms ‘’SIA Radikal’’ 5 gadu jubilejas svinībām. Daiņa atbildība ir loģistika, kā arī tehniskās puses cilvēku motivēšana. Atradis savus cilvēkus, Dainis ļauj tiem rīcības brīvību. Arī ‘’SIA Radikal’’ jaunais sastāvs dod iespēju jauniem izaicinājumiem ne tikai muzikālajā jomā.

Kā sākās tavas attiecības ar mūziku?

Mūzika man vienmēr ir fonā skanējusi. Manam tēvam ļoti patika mūzika, bet viņš bija šlāgeru cilvēks, Rozenštrauha fans. Arī viņš spēlēja akordeonu, kuru bija iemācījies pašmācības ceļā. Mūzika vienmēr mājās skanēja, lai kāda tā arī bija. Man ir muzikālā dzirde. Vienmēr esmu dziedājis visos koros – sākot no bērnudārza ansambļa līdz skolas korim. Ar skolas kori viss ātri beidzās, jo man bija garlaicīgs dziedātais repertuārs. Man koris vienkārši apnika. Mēģinājumā sāku plātīt muti, kamēr visi citi dziedāja. Skolotāja, ar absolūto dzirdi, pienāca pie manis, trešajā rindā otrā no labās puses, un dzirdēja, ka es nedziedu. Viņa dzirdēja, ka es nedziedu, bet tēloju. Viņa mani izdzina no kora. Pats esmu darījis interesantas lietas, piemēram, mācījies spēlēt akordeonu. Vēlāk organizēju un arī spēlēju diskotēkas, vēlāk organizēju koncertus. Man ir piederējusi mēģinājumu studija ‘’Bunkurs’’, kas atradās pie Grindex rūpnīcas esošajā vecajā bumbu patversmē. Mēģinājumu studijā apgrozījās dažādi cilvēki, kuriem bija dažādi projekti. Pamazām tas kļuva arvien nopietnāk. Es sāku mācīties spēlēt basģitāru. Tad bija pirmā grupa, ar ļoti daudz mēģinājumiem, bet tā arī nenospēlējot nevienu koncertu. Un tad mēs ar Gustavu satikāmies, mums bija Andrejsalas pasākums un tālākais stāsts jau ir zināms. Tā šodiena ir pienākusi.

Un šodien Tu vēl spēlē kādu instrumentu?

Es joprojām māku spēlēt akordeonu, arī klavieres. Man joprojām mājās stāv viena basģitāra, ar kuru mēdzu pagrabināt. Instrumentus mēdzu spēlēt, lai iegūtu citādāku skatījumu. Esmu iesācis dziedāt un to turpinu darīt ‘’SIA Radikal’’. Balss ir tas instruments, kuru es pārvaldu vislabāk un jūtos brīvi, lai ar to izpaustu idejas.

Kā tu radi savas vokālās partijas?

Tas organiski notiek mēģinājumu laikā, kad dziesmas tiek uz rinķi spēlētas, es pievienojos. Tad arī dzirdu, kas der un kas neder. Ļoti ilgu laiku dziesmas ir tral la la formā, jo dziesmai vēl nav teksta.

Cik noprotu, ar teksta radīšanu Tevi nevar steidzināt?

Tas ir dažādi. Piemēram, dziesmai ‘’Voldim’’ es tekstu uzrakstīju mēģinājuma laikā. Mūsu pirmā mēģinājuma telpa bija pie VEF tilta, šobrīd tās mājas vairs nav. Tā ir nolīdzināta. Toreiz mēģinājumu telpā pie sienas bija balta tāfele, mēs sākām spēlēt un es turpat uz tāfeles dziesmas tekstu pierakstīju. Pārējām dziesmām, tas ir atkarīgs no situācijas. Dziesmai ‘’Taisnības’’ ir daudz dažādas daļas, tad teksts prasa vairāk laika. Man ir nepieciešams saklausīt, par ko ir dziesma. Kad jauns materiāls ir ierakstīts, es to demo ierakstos klausos uz rinķi, kamēr manī rodas domas. Vai par iekšējo sajūtu? Vai par ārējās pasaules aspektu? Pamazām šķetinu domas un tās pielāgoju dziesmas daļām. Šis process nav ātrs. Tāpēc vienmēr esmu iekavējis dziesmu pabeigšanu. Arī tagad – pēdējā pabeigtā dziesma ir ieguvusi nosaukum ‘’Pārnākšana’’. Es dziesmai tekstu uzrakstīju tikai šajā pirmdienā, līdz tam man bija tikai piedziedājums. Pagājušajā nedēļā apsvērām, vai vispār dziesmu spēlēt jubilejas koncertā? Un tad vienā brīdī domas sāka raisīties, un pāris stundu laikā, vakarā, mājās tekstu es uzrakstīju. Es iekavēju visu procesu. Paldies Dievam, džeki neko sliktu nesaka, varbūt neatļaujas pateikt.

Es uzskatu, ka labāk ir atļaut tekstam nobriest, lai tas ir noformēts un pabeigts. Ja pieminētajā iepriekšējā grupā ‘’ Četri bebri’’, kas bija riktīgs šīzes projekts, mēs vienā vakarā radījām 30 uz improvizācijas pamatiem balstītas dziesmas. Tāpēc es vairāk vai mazāk jebkurai dziesmai varu uzrakstīt tekstu 20 minūšu laikā. Es to patiešām varu izdarīt! Bet teksts būs tāds, kādu var radīt 20 minūšu laikā. Tāpēc ar ‘’SIA Radikal’’ es dodu sev laiku, lai teksts kļūtu dziļāks. Arī ‘’SIA Radikal’’ pirmie teksti, no šī brīža skatupunkta raugoties, man liekas nu, tādi, nu tādi. Zem visiem tekstiem es varu parakstīties. Tas ir tas, ko es domāju! Taču salīdzinot radīto ar jauno dziesmu tekstiem, var just atšķirību.

Varbūt Tev vecās dziesmas vienkārši ir par daudz?

Tā varētu būt taisnība. Mums ar Gustavu ir bijis ne viens vien brīdis, kad vecos gabalus vairs negribas spēlēt. It īpaši, kad grupai pievienojās Artūrs un Alvis, mēs mācījāmies visas dziesmas no jauna. Tad nolēmām, ka jāraksta jaunās dziesmas, un vecās nemaz nespēlējām. Tas droši vien ir normāli. Runājot par koncertu, tur svarīgāka ir kopējā sajūta, nevis dziesmas teksts. Ja grupai dziesma patīk, ja zālē klausītāji krata matus un dzied līdzi, tad ir vienalga, cik veca ir dziesma. Tā tik un tā tiks spēlēta! Koncertos mēs neesam drūmie džeki, lai gan mūzika mums ir nopietna un tehniski sarežģīta, mēs uz skatuves labprāt pajokojam un paākstamies. Kad tu raksti dziesmu, tad tu dziesmai atdod savu viedokli, skatījumu uz problēmu vai dzīves aspektu. Kad tu spēlē koncertu, svarīgāk ir labi pavadīts laiks.

Pastāsti par ‘’SIA Radikal’’ jaunajām dziesmām!

Jaunās dziesmas ir konceptuālas. Tās parāda virzienu, kuru mēs tālāk vēlamies turpināt. Jaunās dziesmas noteikti ir daudz melodiskākas. Iepriekš mūsu mūzika bija balstīta uz tehnisko varēšanu. Šobrīd mazāk uzmanības tiek pievērst ātrumam, sarežģītībai, jo interesantāka ir kopējā sajūta. Kāda ir tā sajūta pēc tam, kad dziesmu esi nospēlējis, nevis sajūta dziesmas spēlēšanas laikā. Pēcgarša, kas pārņem pēc dziesmu nospēlēšanas, vismaz man šobrīd ir interesantāka. Jaunās dziesmas neveidos albumu. Šīs četras dziesmas ir pārejas posms starp to, kas bija, un starp to, kas vēl būs.

Kā Tu jūti citādākās ietekmes, kuras grupas mūzikā iepludina Kupčs? Alvim ar ‘’SIA Radikal’’ ir līdzīgs muzikālais pamats.

Kupčs ir interesants. Jauno dziesmu bungu partijas no A- Z ir viņa darbs, Kupčs aktīvi piedalās dziesmu radīšanas procesā – viņam interesē un ir svarīgi, kā skanēs gala rezultāts. Bet vienā brīdī viņš izturas kā pieaicināts bundzinieks, pats neapzinoties, cik ļoti dziļi viņš ir radīšanas procesā. Kupčs ir tehniski spējīgs bundzinieks, un tāpēc grupai nav ierobežojumu. Vēl vienā jaunajā dziesmā ‘’Lādētāja kalps’’ ir ļoti ātra daļa. Tā ir liela priekšrocība, ka ieceri par ātro daļu mēs lieki nedomājot varam realizēt, jo visiem tas ir pa spēkam. Kupča lielākais pienesums ‘’SIA Radikal’’ – viņš neierobežo, jo Kupčs var visu! Un tas atkal uzstāda latiņu pārējiem mūziķiem, ja bundziniekam nav ierobežojumu, tad arī tev ir jāspēj turēt līdzi! Arī Alvis ir tehnisks un ātrs solo ģitārists. Tehniska varēšana atver jaunas iespējas. Alvis un Gustavs ļoti veiksmīgi spēj vienoties grūva un kačkas jautājumā. Šobrīd grupai ir stabils sastāvs, visi ir ieinteresēti darboties. Tā ir ļoti laba sajūta, kas dod iespēju tālākai attīstībai!

Dainis priecājas, ka sastāva stabilitāte dod iespēju pievērst lielāku uzmanību citām lietām – pamatīga jubilejas koncerta organizēšanai. Kad jubilejas koncerti Rīgā un Liepājā būs nosvinēti, ‘’SIA Radikal’’ labprāt izpētītu Igaunijas un Lietuvas koncertu dzīvi. Un tad rudenī pastrādātu pie jaunā muzikālā materiāla radīšanas. Gala rezultātu ierakstu formā vēl ir pāragri solīt. Jo ‘’SIA Radikal’’ iesaistīto cilvēku galvenais uzdevums nav mainījies – grupas ietvaros labi pavadīt laiku!

Daini Rijkuri foto iemūžinājis fotomākslinieks Armands Ērglis

Read Full Post »

‘’SIA Radikal’’ piecgades tosti!

Skaidra lieta – dzimšanas dienās tiek teiktas svētku runas. Arī ‘’SIA Radikal’’ piecu gadu jubileja nebūs izņēmums. Jūsu uzmanībai, trīs stāsti par ‘’SIA Radikal’’.

Arnis Bikšus (bāra īpašnieks, aktīvs klausītājs) – Terzens ir labs puika ar seksīgo radio balsi – piedevām, ļoti zinošs rokmūzikā. Kā iepazināmies – īsti neatceros. Zinu tik to, ka viņa tētis, arī žurnālists, filmēja ‘’Sepultura’’ koncertu 1992. gada 15. maijā Rīgas Sporta pilī. Tas ir viens no tematiem, ko parasti kunga prātā ar draugiem metālistiem izcilājam un izrunājam: cik toreiz bija forša skaņa! Tad izradījās, ka Gustavs ir ne vien žurnālists, bet arī var uzspēlēt un smuki dziedāt Radio Swh Rock jubilejā: ‘’Roooots Bloooody Roooots’’. ‘’SIA Radikal’’ – skaidrs, ka labs turpinājums! Grupa ļoti pilnīgi skan, it kā jau gadiem kopā būtu spēlējuši. Latviešu ‘’Metallica’’ – līdzīgas skaņas var atrast, un tas ir forši! Dziesmas latviski ar ir jauki, jo var dziedāt līdz un tekstu arī saprot! Mīļi!

Ria Fjörgyn Rasmussen (Dedicated Booking aģente) – Man vislabāk atmiņā ir palicis ‘’SIA Radikal’’ stāsts, kas notika pāris gadus atpakaļ, kad dāņiem ‘’Phonomik’’ bija tūre Baltijas valstīs. ‘’SIA Radikal’’ vienmēr ir bijuši ļoti organizēti, bet tajā pašā laikā vissuperīgākie džeki, ar kuriem kopā satusēt. Uz skatuves vienmēr enerģētiski un lieliski kā neviens cits. Labākais koncerts notika ārpus Rīgas, lielā baikeru saietā, kurā bija pulcējušies motoklubu biedri no visas Baltijas. Grupas spēlēja vienā no sajieta vakariem un tika uzņemtas kā dievi – to vajadzēja redzēt savām acīm!

Jānis Bolšaks (‘’Sanctimony’’ vokālists): Pieci gadi grupai – tas ir vērā ņemams vecums, jo tik daudzas grupas neizvelk pat pāris gadus. Taču šie gadi ir tik ātri paskrējuši, ka ‘’SIA Radikal’’ man nešķiet nemaz tik veci. Man svaigās atmiņās ir kopējās brauciens ‘’Sanctimony’’ EP tūrē 2012.gada pavasarī. Tas bija visciešāk un visilgāk kopā pavadītais laiks. Tūre sastāvēja no ļoti daudz koncertiem, kas sekoja viens pēc otra. Tāpēc mums kopā sanāca pavadīt daudz laika. Man pašam, kurš visu mūžu ir nospēlējis vienā grupā, bija interesanti uzstāties kopā ar ‘’SIA Radikal’’ viņu diska prezentācijā. Grupas CV ir bagātīgs – ir albums, tūres, arī nominācijas, protams, grupa ir izaicinājums un atbildība ne vien jaunajiem dalībniekiem, bet arī grupas dibinātājiem. Misjē Gustavs Terzens un SIA Dainis – abi ir radoši cilvēki. No viņiem daudz ko var mācīties, un to esmu darījis arī es pats! Latvijas smagā mūzika ir viena liela čomu būšana. Zinu, ka ne vienu vien reizi kopā ar ‘’SIA Radikal’’ būsim uz vienas skatuves un kaut kur kopā aizbrauksim!

Priekā!

” SIA Radikal” bildes autors fotomākslinieks Armands Ērglis

Read Full Post »

Gustava Terzena dzīves nozīmīgākā zemestrīce /2

Mēs esam atpakaļ, kopā ar Gustavu Terzenu piecu gadu tālā un ļoti nozīmīgā pagātnē. Piecos gados var nospēlēt vismaz simts koncertus, dzirdēt – divas reizes vairāk. Piecos gados var ierakstīt piecus albumus (labi), bet vienu jau noteikti. Pirms pieciem gadiem Latviju satricināja ziņa, ka 2008.gada 20.jūlijā Rīgā, Skonto Stadionā koncertēs pasaulē ietekmīgākā smagā metāla grupa ‘’Metallica’’. Un sākās gaidīšanas svētki:

Kad Kristaps Kārkliņš no lielo koncertu organizācijas FBI man pačukstēja, kas notiks, mani pārņēma neizsakāma sajūsma. Reiz smejoties biju pateicis: Tajā dienā, kad es klātienē intervēšu Džeismu Hetfīldu, mana radio karjera beigsies. Es būšu sasniedzis apogeju! Nu nevajag tādas lietas runāt, jo tā arī notika.(A.L: Terzens intervēja Džeimsu Hetfīldu 20.07.2008.) Bet pirms tā visa, man, uz radio ēteru zvanīja kāds Dainis. Ētera burzmā dīdžejs mēdz izsijāt informāciju, kas viņam traucē un kas netraucē strādāt, bet tas Dainis zināja, kā sevi pareizi pieteikt.

Šis Dainis ir Dainis Rijkuris, ‘’SIA Radikal’’ viens dibinātājiem un grupas vokālists. Toreiz viņš vēl nebija‘’Metallica’’ komandā, bet cītīgi sekoja viņiem līdzi tūres koncertos klātienē. Lūk, Dainis zvanīja uz radio un atstāstīja, kāds ir bijis konkrētais koncerts. Pamazām tuvojās ‘’Metallica’’ koncerts Rīgā, Skonto stadionā, tāpēc šī informācija bija vēl jo interesantāka. Vienā dziļā ziemas dienā mēs ar Daini satikāmies. Viņš kā ‘’Metallica’’ fanu kluba priekšnieks Latvijā ierosināja par godu koncertiem uztaisīt publisku pasākumu, un jautāja pēc iespējas pasākumam sarunāt radio atbalstu? Vārdu pa vārdam, domu pa domai – kāpēc gan lai fanu kluba priekšnieks un radio dīdžejs neuztaisītu kopēju grupu? Kāpēc lai nenospēlētu pāris ‘’Metallica’’ dziesmas? Tobrīd es pats ģitāru nebiju ilgi rokā turējis…

Kad mēs ar Edgaru Rakovski muzikāli iepazināmies, viņa grupa ‘’Relicseed’’ sevi pieteica ar dziesmu ‘’Bailes’’. Tas bija nopietni – laba skaņa, kārtīgs teksts, attieksme. Izrādās, viņi ar Daini jau iepriekš bija pazīstami. Savukārt basists Gusts (Leimanis) man sen bija teicis, ka kopā ir kaut kas jāuzspēlē. Tā viss izveidojās. Un, protams,  bija jāuzaicina arī brīnumbērns Jēkabs Zemzaris! Tā viss beidzot sākās! Mēs izvēlējāmies šādas ‘’Metallica’’ dziesmas –  ‘’One’’, ‘’Orion’’, ‘’Damage Inc.’’ un viņu koveru (Anti Nowhere League huļigankai) ‘’So what’’. Un iedomājies!? Mēs tās četras dziesmas gandrīz  pusgadu gatavojām!!! Sākumā domājām, ka Dainis spēlēs basu – bet šo ideju mēs ātri atmetām (gardi smejas!). Šis laiks!!!! Man tiešām šķiet, ka tas bija ļoti sen. Bet mēs sagatavojāmies. Un ticiet man, Edgara pacietība bija vērā ņemama, jo daudzas lietas ģitārspēlē man bija jāmācās no jauna. Bet viņš toreiz jau intensīvi spēlēja. Viņam par mums bija daudz labāks muzikālais pamats.

Es atceros arī, ka es pa kluso līdu SHW ierakstu studijā pie Džo spēlēt. Pa kluso protams! – Tik pa kluso, ka visi taisīja vaļā durvis un teica:” Eu, klusāk!!” Ko nozīmē klusāk!? Neko!!!! Tas laiks kurā notika dažādu apstākļu sakritība. Man bija piedzimusi meita, sākās raidījums “Ziemeļu Puse”, dzīve bija rožaina, un viss iespējams! Manam draugam un ģitāristam Jānim Levitam (Remains, Quarks, Rūsa) vajadzēja naudu, turklāt ātri. Tā es dabūju savu pirmo orģinālo Gibson Explorer par ļoti sakarīgu cenu, kuru ar savu parakstu intervijas laikā iesvētīja pats Papa Het (James Hetfield) un divus gadus vēlāk arī Kirka Hammeta. Tas man personīgi piešķir šim stroķim neizmērāmu vērtību!!! Vēlāk no Jāņa Jubalta es dabūju savu iekārotāko ģitāras skaņu pastiprinātāju – Mesa Boogie Dual Rectifier pastiprinātāju, ‘’Prāta Vētrai’’ laikam tā aparāta tesiens izrādījās par ņipru (Gustavs draudzīgi smejas). Pēkšņi tas viss bija iespējams – sarunāt, nopirkt un dabūt. Kā lai nespēlē? Jāspēlē!!!

Grupas ‘’SIA Radikal’’ nosaukuma autors ir Gusts. Sākumā domājā visādus norvēģu vārdus – grhhhg, aghh, sughhjkk, amughh un visādus citus ķeburus. Paši nosmējušies līdz grīdai! Par to ņirdzām kā negudri. Bet nosaukuma kā nav tā nav. 2008.gadā bija grūti izdomāt grupas nosaukumu. Radikal? Radikal! Atkal visi uzreiz ņirdz.

Pēc ‘’Metallica’’ sagaidīšanas pasākuma mums sākās „kandavisms”. Braucām uz Kandavu meža būdā rakstīt mūziku! Tur bija brīvība!!! Vienīgais, kas bija vajadzīgs – elektrība, lai būtu, kur giču pieslēgt. Neviena cilvēka! Tu tikai spēlē. Kandavā atgriezāmies ne vienu vien reizi. Tur mēs mēģinājām, radījām jaunas dziesmas. Kandavā bija forši! Un Gusts vienā vakarā pēc mēģinājuma atsūta šo nosaukumu. Radikal – apskatāmies internetā, cik orģināli!? Vēlāk viņš atsūta – davai, veči, SIA! Uz to brīdi, šķiet, Gusts vienīgais uz savas ādas zināja, ko nozīmē sabiedrība ar ierobežotu atbildību (smejas!). Viņš bija un joprojām ir biznesā! Visi nogārdzāmies! Lai iet – grupu sauksim par ‘’Sia Radikal’’! Pienāca brīdis, kad jau bija pietiekami daudz dziesmu, kad Jānis Boļšaks no ‘’Sanctimony’’ piedāvāja mums braukt līdzi “Death’n’Roll Members” tūrē. Atbilde bija – protams! Kad un cikos?!! Bet kā jūs sauc? Par nosaukumu sākumā čaļi smējās, noteikti smejas arī tagad. Bet nosaukums ir izauklēts, pārtapis logo, tas ir mūsu bērns. Par kuru rūpēties, kuru aizsargāt. Viss!! Punkts!! Visu šo gadu laikā ir skaidrs, ka ‘’SIA Radikal’’ ir un būs. Tas ir svarīgi! Nevienam par to nebūs vairs jokot!

Mēs izdzīvojām arī ļoti sāpīgu momentu, kad grupas gandrīz vairs nebija. Bijām mēs divi ar Daini. Tik un tā – ‘’SIA Radikal’’ turpināja pastāvēt un tas ir īstais spēks. Tas nozīmē, ka grupa ir jau vairāk kā tikai jēdziens. Kas viņā spēlēs? Tas, protams, ir svarīgi, bet jebkurā gadījumā ‘’SIA Radikal’’ ir kļuvis par nemainīgu lielumu. Metāls!!

Bez mūziķa pienākumiem Terzens pilda arī menedžera funkcijas un dara to ļoti veiksmīgi. Kolēģi viņu rakstuto kā diplomātu, kas lieliski novērš konfliktus, un tomēr virza grupu uz priekšu, saglabādams kvalitāti un augstu līmeni. Terzens atzīst, ka vispirms pats pret sevi ir ļoti prasīgs. Runājot par ‘’SIA Radikal’’, viņš ir visa nopietnība.

Man grupu vajag, lai visā šajā trakumā saglabātu veselo saprātu! Lai nepazaudētu zemi zem kājām!Mūzika ir kā terapija! Paprasi Dainim, kāpēc mūzikai ir šādi teksti? Kāpēc dziesmu pildījums ir tik saturisks un vitāls? Kāpēc cilvēki dzied dziesmām līdzi, zina šos vārdus? Tāpēc, ka ‘’SIA Radikal’’ runā viņu valodā. Sāpe ir tā pati!

Dziesmu sagataves es mēdzu iedziedāt telefonā. Tagad man mājās ir savs būcenis ar kombi un ģitāru. Es idejas nekad uz papīra nepierakstu. Man ir pārliecība – ja tās tiks pierakstītas, tās nebūs izaugušas līdz dziesmai. Ja es šīs idejas spēlēju trīs, četrus mēnešu, un tās nāk pie manis atpakaļ, tad ir skadrs, ka taps dziesma. Jaunākās dziesmas ‘’Viens pats’’ ģitāras rifi radās vienā mirklī mēģinājumā. Kā sākām vienā mēģī, tā arī dziesma tika radīta.Viss!

Kāda jēga taisīt divdesmit dziesmas, ja albumā liec tikai desmit? ‘’SIA Radikal’’ gadījumā mums nav nekādu pārpalikumu. Mēs visas idejas esam dziesmās izmantojuši. Atskatoties uz albumu‘’Monokarš’’, tur kompozīcijas bija milzīgas un fatālas. ’Monokarš’’ ir kā mazai mammītei piedzimis milzis. Tik milzīgs, ka gūžiņa neturēja! Albums tika rakstīts četrus gadus! Tā viņš dzīvoja, mūsu pirmais bērns, kuram jāsaņem visi sitieni…

Rakstījām četrus gadus!!! Pirmā radītā dziesma bija ‘’Tas nav tev vienam’’. Otrā ‘’Tavs sapņu kredīts’’, ar kuru Dainis parādīja savas dziesmu tekstu tēmu spējas, par kurām viņš joprojām ir pārliecināts. Trešā dziesma bija ‘’Voldim’’, nākamā ‘’Samelo sev’’ un ‘’Zilā karoga zelts’’. Sākumā bija piecas dziesmas. Tad bija ‘’Monokarš’’. Pēdējais cēliens – ‘’Remdeno asiņu cilts’’ un ‘’Ezītis miglā’’. Dziesma ‘’Alkopilots’’ – tā vispār ir kaut kāda šīze! Un tad albuma klišeja – dziesma ‘’Vēl tur ir ceļš’’. Mums to vajadzēja uztaisīt, jo visiem iekšā dzima balāde! Man, Dainim, Edgaram! Protams, tur ir klišeja klišejas galā, bet mums šo balādi vajadzēja, saproti! Dziesma ir laba – Youtube vislielākais skatījumu skaits!

2012.gada ziemā ‘’SIA Radikal’’ bija starp nominantiem Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas (LMIGB) Labākā Roka albuma un Labākās debijas kategorijā. Šogad 2013.gadā LMIGB  tika pieteikta īpaša kategorija smagajam rokam un metālam – par ko Terzens ir ļoti priecīgs, taču uzsver, ka nevajag no mūzikas taisīt sporta sacensības:

Metāla komūnā biedriskums ir līdz brīdim, kad tiek līdz ego iekšējam aplim. Tad biedriskums pārtop – džeki, paiet malā, es nāku! Paša radīta mūzika ir liela ego izpausme. Tie, kas apgalvo, ka mūziku rada paši sev, melo. Ja tā būtu taisnība, mēs par viņiem nezinātu. Tie, kuri spēlē un vēlas, lai par viņiem zinātu, tie nespēlē paši sev, ticiet man. Tā ir liela sevis izzināšana. Kad tu nedabū kāroto atzinību vai dabū to tik daudz, ka ierakstot sliktu albumu, tava grupa ir neizpratnē, kāpēc saņem kritiku. Pie labā ātri pierod!!!

Labi, pietiek gremdēties nostaļģijā. ‘’SIA Radikal’’ piecgades svinībā klubā ‘’Melnā Piektdiena’’ 30.martā solās būt varenas – tiks veikta skatuves pārbūve, scenārijs tiek atstrādāts, izmantojot hronometru. Bez grupām ‘’Apēdājs’’ un ‘’The Factor’’ būs arī citi viesi. Kluba jumts būs nost! Ja reiz par nākotni – Gustav, kā Tu sevi redzi pēc desmit gadiem?

Baigais jautājums.Meita ies skolā.Meita drīz ies skolā. Nē, meita būs beigusi skolu!?! Pēc desmit gadiem droši vien būšu pārgājis uz blūzu vai džezu. Pēc desmit gadiem?Es pat nezinu, kādā valstī es pēc desmit gadiem dzīvošu. Es nevaru uz šādu jautājumu atbildēt.

Un atkal noslēgumā – par Gustavu Terzenu negribas runāt pagātnes formā un nav vajadzības runāt nāktonē. Gustavs Terzens IR tagad un tūlīt. Bet mūsu pamatīgā saruna manī ir radīja jubilejas satraukumu. Starp citu, leģenda vēsta, ka ‘’SIA Radikal’’ ir dibināta 2008.gada 27.martā – kad vārda dienas svin Gusti un Gustavi. Jā, apsveicam dubultā!

________________________________________________________________________________

Pirmais foto, 2012.gada marts koncerts Fonoklubā ”Sanctimony” EP ”Perfection” tūres ietvaros, foto no Gustava Terzena arhīva

Otrais foto: 2008.gada 19.jūlijs Andrejsala, fotogrāfs Zaiga Kediņa

Trešais foto: ”SIA Radikal” ģērbonis, ideja Gustavs Terzens, izpildījums mākslinieks Armands Ērglis

Read Full Post »

Gustava Terzena mūziķa profils / 1

Gustavs Terzens – žurnālists, ceļotājs, radio dīdžejs un arī mūziķis smagā metāla grupas ‘’SIA Radikal’’ sastāvā. Daudzšķautņaina radoša individualitāte, par kuru nevar runāt pagātnē un nav vajadzības runāt nākotnē. Terzens ir tagadnē – te, šeit un tūlīt. Tāpēc mūsu saruna ir nedaudz savāda, jo tā ir pagātnes šķetināšana, lai izprastu, kā viens aizveda pie otra, kas kļuva par trešo un tagad veido Terzena mūziķa profilu.

Sāksim ar to, ka Gustavs ir erudītu žurnālistu dēls. Savu interesi par mūziku, pirmo ģitāru mantojis no tēta – melomāna. Un tētis uzpasēja dēla apņēmību mācīties spēlēt. Ģitārspēles apgūšanu Gustavs ir sācis identitātes meklējumu laikā vidusskolā, nu jau tālajos ‘’grunge’’ deviņdesmitajos. Spēlējis trīs grupās: ‘’Dead Souls’’, ‘’ DeadLine’’ un ‘’Grisskin’’. Vēl nozīmīgāku muzikālo skolu ieguvis, darbojoties vienā projektā kopā ar Agnesi un Andri Baroniem. Terzena muzikālajā pieredzē ir arī tekstu autora artava un lielais dziesmu konkurss kopā ar Arni Medni:

Kopā ar Agnesi un Arni Medni, tas bija mans pirmais darbs kopā ar profesionāliem mūziķiem. Es redzēju muzikālo virtuvi – kad ar mūziku var nopelnīt, arī to, kad nevar, kad ir jāspēlē ‘’kotlešu vakari’’,to, kad var spēlēt lielos koncertus, kad savas attieksmes dēļ tu dabū piecus latus, un arī to, kad attieksmes dēļ šo naudu nedabū. Es redzēju, kā to dara Arnis, kuram piemita diplomātiskas spējas, savu attieksmi piebremzēt. Es redzēju, kā to dara Agnese, kura cirta pretī pirmo, kas bija uz mēles. Es no tā visa ļoti mācījos. Mārupē mums bija studija. Tur es varēju spēlēt ģitāru, skatīties, kā Andris Barons komponē. Es visu laiku apgāju mūzikas teorijas mācīšanos. Bija ticība – kas nāk no sevis, tas arī jāspēlē! Nevis notis pa kvadrātiņiem un ‘’miroņi’’ jāatskaņo, saucot tās par interpretācijām.

 Īstā mūzika ir tā, kas pie tevis atnāk dabiskā ceļā. Kad tu kaut ko spēlē obligāti, tas ir kā tunelis. Labs tunelis daudziem, kas sev iegalvo, ka viņi kaut nedaudz ir pietuvojušies tam izpildījumam, ko būtu savā galvā dzirdējis Vāgners. Man šī iedomība patīk! Tie ir ļoti stipri un egocentriski cilvēki, kas ir iedomājušies, ka viņi drīkst un var atskaņot Vāgneru. Šodien tā ir ļoti liela lieta, un es to saku bez ironijas. Ja mēs paskatāmies, kā ir augusi rokmūzikas vēsture – tā ir reālu dzīvju ekspozīcija. Tā nav galmam un karaļnamam paklausīgas mūzikas reģenerācija, sentimentāla atkārtošana. Rokmūzika ir kolektīvi cilvēciskas sāpes rezultāts: vergturība, blūzs, mūzika kļūst elektriskāka, estrāde, rokenrols, Britu Invāzija un tā tās idejas apmuļļājās…

Un tad 2001. gadā iestājas klusums, bet nedaudz vēlāk sāk skanēt radio viļņos. Sākumā 2003.gada aprīlī Radio SWH nedēļas nogalēs. Šī paša gada Jāņos Radio SWH ROCK stacijā ieskanējās pirmā radio DJ balss. Šī balss 7 no rīta bija Gustavs Tezens.

Jaunā 21.gadsimta viducī Radio SWH ROCK bija skola jaunajiem roka klausītājiem (tādiem kā man), iespēja jaunajām smagās mūzikas grupām, muzikāla tikšanās vieta vecajiem roka biedriem un tā tālāk. Viena no visskaļākajām ētera balsīm, savdabīgs megofons bija Gustavs Terzens. Viņa aizrautība, kādā viņš stāstīja par smago mūziku, bija ļoti lipīga. Pats Terzens uzreiz man atgādina par savu kolēģi Egilu Deiču – ar pamatīgo izpratni par smagās mūzikas īpatnību medija saturā :

Tas nav padod ziņu tālāk! Tā ir ļoti īpaša lieta, īpašās publikas dēļ. Es to ātri sapratu, ka ar rokmūziku saistītie kļūdainie izteikumi piedzīvos momentānu atgriezenisko saiti. Tāpēc, ka rokmūzika ir dzīvu, talantīgu un ļoti īpašu cilvēku izpausme. Negribu padarīt rokmūziku labāku par citiem stiliem, bet romūzikai vienmēr pretī ir dzīvā publika. Droši vien džezā arī ir līdzīgi. Arī klasiskajā mūzikā ir savi kanoni. Radio SWH Rock, toreiz divtūkstošo gadu sākumā tas bija kā izslāpušajam ūdens. Bija nepieciešams rokmūzikai kur skanēt. Es, Gustavs Terzens bija kā medijs tam visam pa vidu, kas ziņu padeva tālāk. Arī Artis Dvarionas administratīvi daudz ko nokārtoja. Un vēl citi ētera kolēģi – Dace Volfa, Jānis Romanovskis, Ivars Jansons.

Kas attiecas uz mani – es esmu ar to slims. Es nekad neesmu izjustis to kā darbu. Tāpēc ir bijuši konflikti: Kāpēc tu spēlē ‘’Cannibal Corpse’’ astoņos no rīta?Tāpēc, ka es tā gribēju izdarīt. Jā, es nospēlēju ‘’Cannibal Corpse’’ astoņos no rīta, kas par to? Tas viss bija pēc ‘’Cannibal Corpse’’ koncerta klubā ‘’Salamandra’’, kurā cienījamais vokālists novēlēja – šī dziesma būs visām zālē esošajām lēdijām ‘’Fucked with a Knife’’, drrrrrr. Tas bija tas! Man liekas tik humorīgi un smieklīgi visi ķeburi, bērnišķīgais naturālisms. Viss tas death un black metāls ir tik smieklīgs!!! No vienas puses primitīvi, no otras puses – mīļi. Pandu lācis ar spaikiem, zem kuras slēpjas ievainojama identitāte. Visi tie tēvaiņi, kas sevi iztēlojas par sātana mazdēliem – viena profesionāla žurnālistiska saruna par tēmu “ģimene” vai “tavas attiecības mammu” vai “kā tev nesanāca ar meiteni”, parādīs šo cilvēku pavisam citā gaismā. Viņi visi ir normāli cilvēki.

Zini to stāstu par slīpjakām jeb “kasuhām” – klasisko metālistu jaku? Pēc kodiena katrs aiziet ar svešu jaku mājās, bet dzīvoklī netiek. Jakas visiem vienādas, bet atslēgas kabatā savādākas. Tāpēc jāsatiekas atkal. Un atkal kodiens, un atkal nepareizā jaka mugurā!Atceries, bija mums svētceļojums uz Blomi. Un viena vasara bija īpaši karsta, bet tie nabagi kerzos, ādenēs un mēteļos turēja “masķuhu”! Aaaaaa, viņu cepina 30 grādu saule, bet viņš abas dienas šādi staigā un izstur savu stilu! Respect!

Sarunas gaitā, pieminot Blomes Metalshow Open Air piedzīvojumus, Terzens pēkšņi atceras, ka 2003.gada oktobrī sākās raidījums ‘’Metinātāju kursi’’, kas Radio SWH Rock izskanēja trešdienu vakaros. Desmit gadi! – Gustavs izskatās vienlaikus priecīgs un ļoti izbrīnīts, seko ļoti daudz izsauksmes vārdu. Stāsts tiek turpināts pieminot klausītāju, atpazīstamu ar segvārdu Sirmais Daoss, kura zināšanu pamatīgums uz Gustavu ir atstājis paliekošu iespaidu.

”Metinātāju kursos” es ļoti centos. Klausījos, gāju cauri informācijai. Man tas bija ļoti svarīgi! Emocionālais psiholoģiskais pārdzīvojums, kuru izjutu ”Metinātāju kursos”, bija nesalīdzināmi lielāks kā ikdienas ēterā. Trešdienas un  ” Metinātāju kursi” – tie bija svētki! Un publika, kas priecājās par atskaņoto smago mūziku, tā iedeva papildus svarīgumu! Tā bija liela atbildība! Sirmais Daoss bija viens no zinošākajiem klausītājiem. Tad bija Jānis no grupas ‘’Heresiarh’, ar kuru kopā mēs visu Tolkīna ģinti sapratām. Smagajā mūzikā ir vesela Tolkīnistu saime! Tolkīnam ir visskaistākie, dziļākie un groteskākie tēli pasaules literatūras vēsturē. Nosaukumi –Mirasterith, Cirith Ungol, Orkh, tas viss ir pilnīgs metāls! Man ir jāsaka paldies Latvijas metālmūzikā zināmam un nopietnam cilvēkam, kas mani iepazīstināja un izglītoja doom mūzikā, tas ir Edmunds Vizla no ‘’Frailty’’. Agrāk mums bija cieša komunikācija, tagad ne tik ļoti. Edmunds ir realizējis savu sapni ar ‘’Frailty’’. Šī grupa ir viens no pīlāriem mūsdienu Latvijas smagajā mūzikā. Šie ir tie cilvēki, kas ir auditorijā, kuriem smagā mūzika ir svarīga un kuri piedod tev pirmatnējās kļūdas ‘’bērnu slimības’’ un atbalsta tavu vēlmi darīt!

Terzena balss ir dzīvīga un intonācijām bagāta līdzīgi kā viņa ekspresīvā ķermeņa valoda. Te viņš runā pieklusināti un ātri, vietām ieskanas viegla ironija, negaidīti izsauksmes vārdi un te viņš sirsnīgi smejas. To visu ir patīkami klausīties vien skaņas dēļ. Balss ir viņa instruments, kāpēc viņš nedzied?

Šo jautājumu man ir uzdevuši daudzi. Par sevi kā par dziedātāju nekad neesmu domājis. Es nemāku vienlaicīgi spēlēt un dziedāt. Es to neprotu. Dziesma ar pāris akordiem, to, protams, es varētu, bet ne šo tehnisko mūziku, ko spēlēju ar ‘’SIA Radikal’’. Man nav tādu dotību, un es vienmēr esmu gribējis spēlēt ģitāru.

Mana balss ir cietusi. Strādājot SWH Rock, es paliku pilnīgi bez balss. Bija vajadzīga operācija. Paldies Dinam Sumeragam par to, ka es tagad vispār runāju! Redzi, runāšana ir daudz smagāks pārbaudījums balssaitēm nekā dziedāšana. Pareizi iemācoties dziedāt, tava balss tiek mazāk noslogota, kā ilgi runājot. Četras stundas radio ar iepriekš netrenētu vokālu, tā rezultātā uz balssaitēm uzberžas mezgli. Un vienā brīdī tu pazaudē balsi. Man bija tā, ka vispār skaņa nenāca ārā.Tas bija 2004.gadā, operācija notika Stradiņos, rehabilitācija paredzēja, ka divus mēnešus muti nedrīkst vērt vaļā. Pēc operācijas klusēju, lasīju Žilu Vernu, smaidīju un rakstīju uz lapiņas, ko es gribu.Toreiz Zigmārs Liepiņš to noformēja kā darba traumu. Kad no tavas rīcības ir atkarīga tava profesionālā darbība, tu dari visu tā, kā vajag – pēc tam katru rītu pirms ētera vingroju. Jā, pēc šīs operācijas balss tembrs ir mainījies.

Metot līkločus, mūsu saruna ir nonākusi pie 2008.gada, kurā Gustava dzīvē notiek ļoti būtiskas lietas jeb ’’ dzīves tektonisko plātņu nobīde’’. No šī gada Terzenam viss mainās…

Turpinājums sekos.

Gustavu bildē iemūžinājis fotomākslinieks Armands Ērglis

Read Full Post »

Iepazīstieties – ‘’SIA Radikal’’ ģitārmāns Alvis Bernāns!

2013.gada 30.marts solās būt pārsteigumiem bagāts. Starp tiem, jaunā ģitārista Alvja Bernāna ugunskristības – tas būs viņa pirmais oficiālais koncerts grupas ‘’SIA Radikal’’ sastāvā. Ģitārists smejas: Man pirmais koncerts būs piecu gadu svinības! Nav ko ķēpāties ar maziem koncetiem. Ja bliež, tad bliež!

 Alvis Bernāns ir ļoti ātrs un tehniski precīzs ģitārists, kā cilvēks – draudzīgs un komunikabls. Tiekamies krogā ‘’Bubamara’’ – vieta, kur satiekas dažādu tautu ietekmes un ir baudāmas dažādas alus šķirnes, bet mums ir iemesls parunāt par Latgali. Mums Latgalē ir daudz cilvēku, kas mājās brūvē alu, arī mana vecamma pati brūvē alu. Latgalē esmu tik daudz mājas alu dzēris, kuri savā starpā nav salīdzināmi. Katram ir sava recepte, bet izejvielas – mājās audzētas. Laukos kaimiņš no kaimiņa dzīvo 20 metru attālumā, bet katram sava brūvēšanas tehnika. Šādu ražīgumu neviens cits Latvijas novads nepārspēs! – stāsta Alvis, kurš regulāri cenšas aizbraukt uz dzimto pusi.

 Alvja dzimtā pilsēta ir Preiļi – Pilsēta ir Latgales ģeogrāfiskais centrs. Rēzekne augšā, apakšā Daugavpils. Mēs esam vidū. Visas lielākās pilsētas ir vienādu kilometru attālumā.Preiļos atrodas klubs ‘’PAKAC’’. Tur ģitārists iepazinās ar ‘’SIA Radikal’’, kuri 2012.gada aprīlī Preiļos spēlēja kopā ar grupu ‘’Sanctimony’’ viņu mazalbuma ‘’Perfection’’ tūres ietvaros. ‘’SIA Radikal’’ Alvis pievienojās 2012.gada vasaras beigās.

Pastāsti par PAKAC!

Tas ir baigais underground. Tur parasti tusē ļoti daudz metālistu no visām apkārtesošām pilsētām. Atmosfēra ir ļoti draudzīga, kā jau pie metālistiem. Un atsaucība ir mežonīga, ņemot vērā kluba mazos apjomus! Klubs atrodas divstāvu mājā. Uz ‘’SIA Radikal’’ koncertu tas bija pārpildīts, netrūka arī mosh. Ļoti enerģisks vakars, varēja just, ka cilvēkiem patīk! PAKAC labprāt spēlē arī ārzemju grupas no Skandināvijas, Kanādas un Grieķijas. Ļoti daudz ārzemju grupu Preiļos ir spēlējušas, pat vairāk nekā vietējo! Klubs ir pateicīgs ar to, ka otrajā stāvā var palikt par nakti. Ja esi no tālienes braucis, neviens tevi nedzīs prom! Pasākums turpinās!

Cik Tev ir ģitāras?

Man ir četras elektriskās ģitāras un viena akustiskā, ar kuru sāku spēlēt. Man ir divas Jackson, divas LTD ģitāras un viens Ibanez, kuru nepieciešams restaurēt. Meklēju labu meistaru, kas varētu to izdarīt. Man ir ļoti vecs Ibanez, kuram piemīt emocionāla vērtība. Šo ģitāru dabūju no sava pirmā ģitāras skolotāja, kurš ļoti agri aizgāja mūžībā. Es esmu ģitārmāns! Ja man būtu daudz naudas, es tikai pirktu un pirktu ģitāras!

Vai Tu viņas visas paspēj izspēlēt? Vai viņas Tev ir skaistumam?

Nav skaistumam. Ar ‘’SIA Radikal’’ man pašlaik ir viena ģitāra, ar otru grupu otra, jo tā ir citā skaņojumā. Pirmais Jackson man ir treniņam un putekļu krāšanai – tā ir švakāka ģitāra, tāpēc mazāk to spēlēju. Ģitāru nav vērts pārdot – tā saistās ar atmiņām, bet tās cena augstākais būtu kādi Ls 80. Tad man ir V formas Jackson, kuru mājās spēlēt ir grūti, jo ģitāra vairāk ir paredzēta koncertiem.

Cik sen Tu jau spēlē?

Gribētos teikt, ka visu mūžību, bet nē – 13 gadus. Ģitāru spēlēju no 12 gadu vecuma, kopš 7.klases. Man ļoti gribējās spēlēt ģitāru, bet mums Preiļos nebija tādas iespējas. Varēja spēlēt klavieres, akordeonu, tikai ne ģitāru. Izdomāju, ka spēlēšu trompeti. Mūzikas vidusskola? Es sapratu, ka it sevišķi Latvijā būs grūti spēlēt mūziku, kas man patīk, un nopelnīt. Tur tā problēma! Ja spēlē šlāgerus, tad tā ir cita lieta! Esmu spēlējis balles, bet tas nav labākais, kas ar mani dzīvē ir noticis.

Kas Tevi iedvesmo radīt mūziku?

Grūti pateikt. Nevarēšu izstāstīt skaistu stāstu kā es apsēžos, paveros rietošā saulē – tā tas nenotiek! Viss notiek spēlējot. Man dziesmu rakstīšana vienatnē nevedas, man idejas rodas sadarbībā ar grupu. Viss notiek mēģinājumos, apspēlējot idejas. Es tās nesauktu par radošām mokām. Vai nu ir, vai nav. Citreiz liekas, ka ir, bet tad paklausies citu ierakstus un saproti, ka nemanot esi nokopējis. Nesanāca, tā gadās! Varbūtība kaut ko ģeniālu izdomāt, ar katru gadu kļūst arvien mazāka. Arī tad, kad man jāieraksta ģitāras solo, es uz mēģinājuma ieraksta pamata spēlēju tik ilgi, kamēr esmu apmierināts. Es spēlēju un spēlēju, jo negribas sāk nodarboties ar matemātiku, rēķināt labākās kombinācijas. No izrēķināta solo tikai sintētisks mēsls sanāktu.

Alvi ‘’SIA Radikal’’ ieteica ģitārists Arturs Mucenieks. Alvi Bernānu, grupas ‘’Green Novice’’ solo ģitāristu, zināju no Latvijas Universitātes jauno grupu konkursa, kas notika Vērmanes dārzā ļoti sen atpakaļ. Meklējot ģitāristu ‘’SIA Radikal’’, par Alvi iedomājos kā pirmo. Pēc dažām tikšanās reizēm, kurās atrādīju grupas ģitāras rifus, viņš ar lielu entuziasmu tos apguva. Bez bažām zināju, ka pārējie grupas dalībnieki spēs ar viņu saspēlēties un viņš ātri iejutīsies grupā, neradot sarežģījumus ar ģitārista maiņu. Jo Alvim ir līdzīga muzikālā gaume un ietekmes, kā arī liela muzikālā pieredze. Manuprāt, Alvis spēs lieliski izdaiļot ‘’SIA Radikal’’ otro albumu ar skaistām un ātrām solo partijām, kurā būs klasiskā roka pentatonika, gan mūsdienīgākā stilā ieturētās ātras un niknas pasāžas – prognozē Arturs Mucenieks.

Vai viņš Tevi saintriģēja? Labi! Grupa ‘’SIA Radikal’’ savu piecgadi svinēs 30.martā klubā ‘’Melnā Piektdiena’’. Nākam uz 19, sākums 20:00. Biļetes cena Ls 3. Vairāk informācijas: šeit.

Alvi iemūžinājis fotomākslinieks Armands Ērglis

 

Read Full Post »