Nedaudz par interviju veidiem

Vienmēr esmu uzdevusi jautājumus, tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka man mīļākais informācijas ieguves veids ir intervija. Tāpēc šoreiz mazs kopsavilkums par dažām intervijām, to plusiem un mīnusiem.

Ping-Pongs – jautājumam seko ātra atbilde, kam atkal seko jautājums un tā tālāk. Vislabāk izpaužas preses konferencēs. Ping-pongs būs baudāms skatītājiem vai klausītājiem, bet lasītājiem tas varētu šķist virspusējs. Rakstošajam žurnālistam būs noderīgs, lai apskatu papildinātu ar trāpīgu citātu, kas karsts ir nācis tieši no mākslinieka asi piparotās mēles. Valstīs, kur mūzikas industrija nes lielu naudu, māksliniekiem, aktieriem un citiem sabiedrībā zināmiem cilvēkiem ikdiena ir trāpīgu citātu paziņošana, kuri pēc tam rotā žurnālu vākus, T-kreklus un tiek iekļauti  mākslinieku biogrāfijās.

Kas-kur-kad-kāpēc? – Kaut kas ir izdarīts un ir jānoskaidro tās nianses, kuras tālāk paziņot lasītājiem. Ja mūziķim ir labs menedžments, tad par padarīto visas nianses un interesantākie fakti tiek izklāstīti preses relīzē, līdz ar to padarot sarežģītāku dzīvi žurnālistam. Viņš atkal sāk malt atkal jau par to pašu! Šim intervijas veidam mēdz būt klišejiskas un perfekti atstrādātas atbildes, kas nozīmē, ka gandrīz identiski teksti teju vienlaicīgi būs lasāmi dažādos, savā starpā lasītāju uzmanību dalošos medijos. No otras puses, ar šiem secīgajiem jautājumiem var saprotami izklāstīt informāciju, un tāds jau patiesībā ir tas mērķis!

Profila intervija – prasa lielāku sagatavošanos, zināšanu pamatu, kas palīdz starp rindām atrast vēl nepateikto.  Svarīga loma paša žurnālista analīzes spējām. Taču specifiskais gala rezultāts var būt saprotams tikai cilvēkiem ar līdzīgu zināšanu pamatu, bet tāpēc arī žurnāli, kuros ir profila intervijas, mēdz maksāt dārgāk.

Saruna -visdrīzāk tā sāksies pavisam ikdienišķi, atklājot intervējamā tajā mirklī aktuālās domas. Tās kalpos kā labs ievads, sarunu biedra uzmanības notveršanai, līdz soli pa solim tuvojoties patiesajam intervijas iemeslam. Teksts šādā veidā iegūst dabisku plūdumu, informācija – svaigumu, jo cilvēks ir atslābinājies un vairs nekoncentrējas uz izstrādātajām atbildēm. Saruna ir laba tāpēc, ka tā dod iespēju runāt pa visiem cilvēkiem saprotamām vērtībām, tādā veidā par mūziķi sāks interesēties cilvēki, kuri tāpat par mūziku nelasītu. Diemžēl ne visi mēdz būt labi sarunu biedri, līdz ar to ne vienmēr ir labākais veids. Bet labās sarunas smēdz ieilgt,kas vēlāk nes garu darbu un mākslinieciskas mocības – ko, pie velna, man vajadzētu noīsināt. Galu galā teksts ir izdevies ar pievienoto vērtību!

Read Full Post »

3.nedēļas 1/2/3

Pēdējos mēnešus Muzikālās piezīmes arvien vairāk ir pieņēmušas piezīmju izskatu, iztiekot bez reportāžām, intervijām un aprakstiem. Tas ir saistīts gan ar laika trūkumu, gan ar iedvesmu pievērsties publicistikai. Jā, būtu ļoti laimīga rakstīt savu sleju. Bet vispirms…

Vispirms parunāsim par smago mūziku. Ikgadējā Metālmūzikas gada balva klubā Melnā piektdiena tiks pasniegta 17. februārī. Visu izlemj klausītāji, balsojot: http://ejuz.lv/metal . Apskatot nominēto grupu sarakstu man diemžēl nākas secināt, ka tālāk par trash metinātājiem neesmu informēta. Vai smagā mūzika ir sinonīms metālmūzikai? Lai gan pleiliste man ir ļoti smaga, tikai nelielu daļu no tās veido metāls. Ar ‘smags’ var apzīmēt to, kas nav izklaidējošs, prasa līdzi domāšanu un zināšanu bāzi (background), ko vienlīdz var attiecināt uz akadēmisko, gan metālisko, gan eksperimentālo mūziku. Tātad, ne visi smagās mūzikas klausītāji ir apzīmējami kā metālisti.

Otrkārt, cik daudz sieviešu jūs pazīstat ar dabiski lielām, sulīgi pilnīgām lūpām? Rindkopas tēma – seksapīlā Lana Del Rey. Dziesmas viņai ir lieliskas, bet lūpas vēl fascinējošākas. Domājot par šo fenomenu, kas tik ļoti liek ‘cepties’ mūzikas apskatniekiem, atceros prezentācijas lekcijas. Tur mums mācīja, ja gribi, lai tava ziņa tik tiešām tiek sadzirdēta, uztverta, ir jāizvairās no liela dekoltē, spožām rotām un spilgta meikapa. Protams, popmūzikas skatuve nav nekāda stīvā konferenču telpa, tomēr seksualitāte arī šeit mēdz kļūt pārāk uzbāzīga, it kā jau iepriekš būtu pieteikts, ka tūlīt, tūlīt tiksi sagrābts aiz kājstarpes. Vienmēr būs klausītāji, kas par to būs stāvā sajūsmā, tomēr liekas, ka 21.gs 12.gadā klausītāji kļūst prasīgāki. Tā Musik Express par 2011. Gada dziedātāju ir nodēvējis Adeli, dodot apzīmējumu Meinstrīma Mamma.  Adele ir īsta sieviete, ar kuru var identificēties jebkura no mums. Atpakaļ pie Lanas Del Rey – dziesmas viņai ir lieliskas, iemieso nostalģisku nolemtību, pārāk niansētas, lai apšaubītu pašas dziedātājas veikumu. Un tomēr… tās lūpas, par kaķes nagiem nerunāsim 🙂

Treškārt, esmu nedaudz neizpratnē par mūzikas ierakstu papildināšanu. Saprotams, šobrīd ārkārtīgā topā ir vinils – šajā formātā tiek izdoti jaunie un pārizdoti visi senāk izdotie albumi. Vinila ieraksts parasti ir 5 eiro dārgāks nekā CD formātā. Kā tagad sanāk, lielie melomāni savus topa albumus pērk vēlreiz vinila formātā?

Read Full Post »

Izskaitļotā ideālo fanu komūna

Ir tāds profesionālais portāls linkedin.com, kas principā līdzinās jau ierastajiem sociālajiem tīkliem, bet šoreiz kopā apvieno jomu speciālistus. Neizprotu, kā notiek komunikācija, bet linkedin diskusijas man patīk. Tā, lūk, vienā no tām menedžeri apskatīja komerciālo panākumu aspektus, kā to galveno veiksmes atslēgu pozicionējot ‘ideālo fanu komūnas’ aktivitāti.

Cilvēkiem izsens ir paticis nogrupēties – teritoriāli, valodas ziņā, izskata, ādas krāsas un nodarbošanās. Lielāka vai mazāka grupa veido ideālo pasauli. Vai esiet ievērojuši, ka pasaules slavenās grupas savu fanu kopu mēdz dēvēt par fanu armiju. Jā, vārds armija ir tieši vietā – cilvēku kopums par savu elku var stāvēt un krist. Sava armija ir „ Metallica” , bet pēdējā laikā šis fanu armijas fenomens īpaši ir redzams Korejiešu popmūzikā, kas, mērot youtube.com klikšķos, jau ir apsteigusi rietumu pasaulē tik ļoti mīlēto un nīsto Džastinu Bīberu, gan oriģinālo madāmu Lady Gaga.

Kas ir tava klausītāju komūna? Senāk uz šo jautājumu varēja vieglāk atbildēt, jo mūzikas stilu robežas un klausītāji bija pakļauti stingrai klasifikācijai. Stiliem saplūstot, prātiem kļūstot atvērtākiem, vairs nav labi grupu iedalīt stilistiskajos rāmjos. Sava taisnība jau ir, ņemot vērā, ka stilistiskais nosaukums ir saistīts ar konkrētiem stereotipiem, kā mūzikai būtu jāskan, kā mūziķim jāuzvedas. Un tomēr, lielākai daļai klausītāju šie stereotipi ir vajadzīgi, tie nomierina, jo dod gatavu rīcības shēmu: tev būs darīt tā un tad tu būsi tas! Kas? To jānosaka mūziķu grupai, kas ir uzņēmusies komūnas centra statusu. Ja vien šis kolektīvs spēj sevi definēt. Pasaki, kas ir tavi draugi, pateikšu, kas esi tu pats! Pasaki, kas ir tavs mīļākais dzēriens, pateikšu, kas esi tu pats! Interesanti, uzdodot jautājumu jaunajām grupām jautājumu – Kas ir jūsu klausītāji? Atbildi visdrīzāk nesaņemu. Savu laiku izturējušajām grupām šis jautājums nav jāuzdod – fanu iezīmes ir acīmredzamas.

Kad esamība ir definēta, grupai ir vajadzīgs menedžeris. Tās uzdevums nosargāt plašo fanu komūnu, izmatojot motivēšanu arī sanaidošanu. Spēle ar kontrastiem, izmantojot ‘tālskati’, nemitīgi vērojot fanu komūnas robežas un tās izmaiņas. Šajā procesā nozīmīga loma ir mūzikas žurnālistam, kas pilda ‘cilvēks no malas’ uzdevumu, radot iedvesmojošus epitetus mākslinieka popularizēšanai vai gluži pretēji ar savu kritiku norādot uz vēl attīstāmo. Vācijā to visi saprot. Mākslinieku / klubu mājas lapās ir presei paredzētas sadaļas ar ļoti pilnīgi sagatavotu aktuālo informāciju. Fakti ir gatavi un izlasāmi, tev atliek vien atklāt savu viedokli. Jo patiesībā, kāpēc gan tev būtu jāizsakās par māksliniekiem, kuriem pašiem nav nekas ko par sevi teikt? Protams, pastāv neatkārtojama harizma, kas spēj aizraut masas bez jebkāda iepriekšēja nodoma. Izskaidrojumi varētu būt trīs – 1.pareizais laiks un vieta 2. cilvēks = dievišķais instruments 3. fanātisms. Bet citādi – kas, kur, kad, ar ko un cik ilgi? – šiem un citiem jautājumiem ir jābūt mākslinieku ikdienas sastāvdaļai. Brīnumi un veiksme – tie ir  pareizas rīcības tīkamais rezultāts.

Read Full Post »

Second hand mūzikas veikals

Nešaubīgi, ka līdzīgi kā no apģērba ir iespējams izaugt no mūzikas ierakstiem. Mūzikas izvēle – tas ir gaumes jautājums, ar kuru, izvēloties dāvanu, ātri var nošaut greizi. Vēl, protams, pastāv pārvākšanās, kuras sastāvdaļa ir vēlme atbrīvoties no sen neklausītām lietām, un tā tālāk.

Kas vienam nevērtīgs, tas otram atradums. Un ir īpaši praktiski, ja šie atradumi ir meklējami konkrētā vietā – Second Hand Mūzikas veikalā, Turkenstrasse 21. – Minhenes centrā, divu minūšu gājienā no pilsētas modernās mākslas muzeja. Veikala divās telpās ir izvietotajos stendos ir atrodami neskaitāmi daudz CD, vinila plates, klausāmās un lasāmās grāmatas. To cenas ir dažādas, sākot no 1 līdz 10 eiro. Mūzikas ierakstu nolietojums arī ir jāizvērtē savām acīm. Stilistiskais piedāvājums ir plašs. Tiesa, lielāko daļu sastāda klasiskā mūzika, un ļoti maz  būs 21.gadsimtā izdotā vinila.

Un tomēr, pārskatot veikala piedāvājumu, nemanot paiet 1,5 stunda, ne vien man, bet arī pārējiem 30 pircējiem, kuri, ievērojot tīkamo pieklājības distanci, pāršķirsta diskus. Ziemassvētku laiks ir labs dzinulis papildināt savu kolekciju. Lai gan arī ikdienā vācieši ir labi mūzikas patērētāji. Citādāk nemaz nevar! Piemēram, tik ļoti ierastais youtube.com Vācijā ir pavisam nelietojama mūzikas klausīšanās vietne. Par saviem ieņēmumiem Vācijas mūzikas ierakstu kompānijas cīnās ar zobiem un nagiem. Un tāpēc nav nemaz jābrīnās, ka albumi regulāri iegūst zelta statusu, tas nozīmē, ir pārdoti 150.000 eksemplāri, protams, ne vien taustāmā, bet arī digitālā veidolā. Šobrīd lielo ‘pīrāgu griež’ Rammstein.

Read Full Post »

Monster Magnet @Backstage Werk , Munich, Germany

Last Sunday, 4th december stoner rock group „Monster Magnet” had concert in Germany – Munich at club Backstage Werk, they were supported by „Black Spiders”. „Monster Magnet” played their breakthrough album „Dopes of Infinity” plus hits „Powertrip”, „ Space Lord” and „Halucination Boomb”. But let’s start from the beginning…

It has become very popular for bands to blow off the dust of their masterpiece records and play them full lenght on live show. And it is great, because random song selection is more appropriate for festival gigs. But before listeners got to hear „Dopes of Infinity” , they had to be warmed up by „Black Spiders” – new rock group from UK, who just released their debut album „Sons of the North”. Their rock music is a mixture of rock’n’roll groove and punk rock rebellious attitude. Musicians feel the stage and they are fun to watch, but obviously the audiance was waiting for „Monster Magnet”.

I did not recall the first song with whom „Monster Magnet” opened their show – the „Dopes of Infinity” songs were not played in sequence. The boundaries between the songs was treated down showing the kernel of „Dopes of Infinity”. It’s about space traveling, isn’t it? And Dave Wyndorf still likes space, stars, planets and he manages to transform maps of spaces into music. Intense, emphased riffs created sound waves that swallowed headbanging audiance, especially in „Third Alternative” – heavy stoned blues. Songs were erlaged with long instrumental parths, no unnecessary words and 2100 observant listeners. Location was full with people. It looked like it could be sold out gig. „Monster Magnet” gave themself away. After so many years they have managed to keep alive underground feeling as sight of fairness of their expression.

„Monster Magnet” always have had loyal fan basis in Germany. Unfortunately in Baltic States stoner rock is marginal rock music style. A yet four years ago on 2008. 13th November they played a gig in Riga for small, but enthusiastic audience. So I was thrilled to see and hear that in Munich all the crowd were into this kind of music. Stoner rock is very close to me. „Monster Magnet” dope is not deep heavy lost in neverland without future, it’s colorfull journey outside mind frame set by formal standarts of society and musicaly flirting with forbidden, but you better listen to the lyrics. There you will find a lot of clever irony. „Monster Magnet” will be great choise, if you wanna become acquainted with stoner rock. After you have done it, check out „Atomic Bitchwax” and „ Riotgod” – where musicians are playing when they’re not with „ Monster Magnet”.

Read Full Post »

A bit about “Steel Panther”

When you open german rock music magazines you got find yourself staring at a willing brunette on the cover of ”Balls out” – the newest album of american glam rockers ”Steel Panther” advertisment. German ”Kerrang!” magazine reviewer liked this album, he wrote, that it will be the appropriate soundtrack to an porn evening. Doubtless. Next year „Steel Panther” will make german concert halls insecure.

 I still remember when I first heard ”Steel Panther”. It was ”Feel the Steel” and it was after one wild and illegal night. And I was wow! How did they know, what I was doing? That made me nervous felt like the walls were speaking. And I decided, oh, it’s music for hungry macho male, not for ladies. But, hey, nothing personal, just rock’n’roll livestyle that has no diferences wherever you are. America gave us Chipendales, America gave us ”Steel Panther” who’s cheeks are clean shaven, bodies covered with tight clothes, but they don’t throw them down, they make their audiance strip. And as it’s visable on Marshal Headfones On the Road Episode, it is extremely wild telling you that dream where you made out with your best girlfriend means exactly this, not your emotional affection to your friendship. But talking serious, I guess porno lyrics are the best thing that could have happened with sweety and musicaly foreseeable 80-ties inspired glam rock ( yeah, I don’t like glam rock). These age limit controled lyrics has made the music interesting like the right flavour to your usual meal does. As the most catching song from ”Balls out”  I’ll point out „Do you wanna do me”, it will give the right pressure on you heaten brain.

Read Full Post »

“Deep Forest” uzstāsies Ventspilī

Piektdien, 9. decembrī plkst. 20:00 Ventspilī, teātra namā „Jūras vārti” gaidāms pasaulē populārā etniskās elektronikas projekta DEEP FOREST solo koncerts.  Mūziķis Eric Mouquet un dziedātāja Onane Lydie Zamati koncerta apmeklētājus priecēs ar saviem pasaulē zināmākajiem skaņdarbiem – “Sweet Lullaby”, “Marta’s song”, “Forest Hymn”, kā arī jaunāko veikumu “Deep Africa”.

Eric Mouquet ir grupas Deep Forest dibinātājs, elektroniskā etno-ambienta stila pamatlicējs. Viņa daiļradi un izteiksmes veidu raksturo inovatīvu variāciju un kombināciju meklējumi, kuru ietekme jaušama ambientās mūzikas skanējumā visā pasaulē. Deep forest uzskatāma par jauna Pasaules mūzikas veida radītājiem, ko mēdz saukt par etnisko elektroniku un kurā apvienotas etniskās un elektroniskās mūzikas izteiksmes līdzekļi. Grupa nereti tiek dēvēta arī par etniski introspektīvās ambientās pasaules mūzikas pārstāvjiem.

Izcilais franču komponists un mūziķis Eric Mouquet ir Grammy balvas laureāts. Muzicējis kopā ar tādiem skatuves māksliniekiem kā Peter Gabriel, Josh Groban, Ana Torroja, Youssou N’dour, Joe Zawinul, Herbie Hancock,  Mell, Chitose Hajime, Sa Dingding, Catherine Lara, Charles Aznavour un citiem.

Deep Africa ir viens no mūziķa projektiem. Tas ir turpinājums 2008.gadā realizētajam projektam Deep Brazil, kurā Eric Mouquet, izmantojot chillout ritmu un skaņu sintēzi, ļāva saklausīt Brazīlijas lietus meža smalkās noskaņu nianses. Projekts Deep Africa aizsākās pims pāris gadiem, kad E.Mouquet sastapa dziedātāju Blick Bassy no Kamerūnas. Iedvesmojoties no šī dziedātāja muzicēšanas un burvīgās afrikāņu ģitāras spēles, radās projekts, kurā E.Mouquet savu daiļradi apvienojis ar Blick Bassy izpildījuma spilgtākajām iezīmēm. Deep Africa atklāj šim kontinentam raksturīgo reliģisko rituālu un dziedāšanas iezīmes, uzbur bezgalīgas vējā plūstošu smilšu ainavas un mūžīgus plašumus.

Koncerts notiek ar Ventspils domes un Francijas Kultūras centra atbalstu.

Biļetes iepriekšpārdošana visās „Biļešu serviss” kasēs.

Relīze: Māris Valtenbergs

Read Full Post »

Jauna dziesma: Alis P “Sapņu tēls”

Es atceros, kad šo dziesmu pirmo reizi dzirdēju. Tā tika spēlēta aizvadītajā Fontaine Festival uz Fire Bar skatuves krietni pēc pusnakts. Zāle pamazām piepildijās ar cilvēkiem, bet es, sēdēdama pie galda netālu no skatuves, dzēru Jameson viskiju. Bet tas nemaz nav svarīgi, tikai iezīmē mirkli. Jo arī „Alis P“ jaunākā dziesma „Sapņu tēls“ ir fragmentārs stāsts no atgadījumiem, piedzīvojumiem un iespaidiem, atklāj autors. „Sapņu tēls“ ir grūvīga ballītes dziesma, kura aicina dejot. Muzikāli dziesma balstīta uz laika slodzi izturējušajiem rokenrola pamatiem. „Alis P“  radošo kolektīvu joprojām veido Gundars Rullis un DubultEdgari jeb Edgars Rubenis un Edgars Āboliņš. Šajā nedēļā grupa plāno ierakstīt lielāko daļu no topošā albuma dziesmām, kuru producēšanu vadīs ģitārists Edgars Rubenis. Bet vispirms, lai skan „ Sapņu tēls“ :

Read Full Post »

Personīgi par mūzikas aprakstīšanu

Viss sākas ar sevis definēšanu. Vēl esot Latvijā, kārtojot vecos dokumentus un pierakstus, atradu izdrukātu saraksti. Tas bija sen – pirms astoņiem gadiem, man bija 17 gadi. Digitālā vēstule sākās ar „ Sveiks Tom, šeit raksta topošā mūzikas žurnāliste…” Dj Toms Grēviņš uz maniem konceptuālajiem muzikālajiem jautājumiem bija sniedzis nopietnas atbildes. Mūsu sarakstes plašums bija mērojams pusotrā A4 lapā.  Toreiz es sevi definēju.

Rakstīt par populāro mūziku – tas ir vienlīdz stulbi un aizraujoši. Stulbi? Tāpēc, ka popkultūra ir izklaide, kas ļoti bieži nozīmē mehānisku reflektēšanu uz jau pazīstamu klišeju, sajūtu kopumu, kur jaunradei ir otršķirīga loma. Aizraujoši, jo populārā mūzika ir ātri mainīgs un interesants apkārtējās vides sintezējums, ko noteikti vajag piefiksēt vēstures annālēs. Misijas apziņa – bez tās aizraujoši stāsti nebūs iespējami, ja nu vienīgi tiks piesolīts liels honorārs. Bet patiesībā es esmu nevis žurnāliste, bet gan mūzikas menedžere. Izglītības aspekts lielā mērā ir ietekmējis manu rakstisko izpausmi, kura dažreiz ir kā daļa no PR nevis analīzes.

Vācijā mēdzu pavadīt pusstundu stāvot pie mūzikas izdevuma stenda un mēģinot izvēlēties. Patīk man lasīt par mūziku gan informācijas, gan rakstiskās formas, gan paša žurnālista objektīvi individuālā viedokļa dēļ. Latvijā ir savādāk. Nejauši atradu interviju ar rokmūzikas pārzinātāju Ivaru Godmani, kas O-kartes šovā bija godāts mūzikas eksperta vārdā. Intervijā viņš gaudās, ka latviešu mūziķi netiek aicināti uz ārzemju festivāliem un citām nepatiesībām. Labi, ka ex- ministru prezidents obligāto minimumu latviešu rokmūzikas jaunumos bija apguvis, un tomēr, pa ausu galam, citādāk nebūtu tā muldējis. Kaut kāda ļoti muļķīga intervija tik pat muļķīga kā fakts, ka šajā gadā Kultūras koledžā esot uzņemti 45 (!!!) jaunie mūzikas menedžeri! Ko dara iepriekšēji absolventi? Informācijas apmaiņā joprojām ir kaut kādi sastrēgumi, jo pretēji Godmaņa kungs būtu pienācīgi informēts. Varbūt Latvijā vajadzīgās informācijas ceļš ir nevis rakstīts, bet gan no ‘mutes mutē’. Es nezinu.

Maldīgs ir pieņēmums, ka mūzikas žurnālistiem ir glamūrīga dzīve. Tu neesi fans, tu esi apskatnieks. Tu neej ‘atlaist’, tu ej klausīties un sadzirdēt. Tas ikdienas pienākums ir pārskatīt mūzikas jaunumus un nedēļā tavs klausāmais minimums ir ne mazāk kā divi mūzikas ieraksti. Un ikdienā prātu nemitīgi nodarbina muzikāli jautājumi, vērojumi un secinājumi. Sen bija tas laiks, kad muzikālo pasākumu apmeklēšana man nozīmēja izklaidēšanos. Mūzika ir vairāk kā nopietni, tā ir mana daļa semantikas, dzīves filozofijas. Es nezinu. Varbūt esmu tikai laba klausītāja, jo mana darba samaksa ir emocijas ne nauda. Bet jebkurā gadījumā – man ir viedoklis! Un tas ir ļoti daudz. Tik pat daudz kā rakstīšanā ieguldītais laiks.

Tekstā ir jūtama zināma vilšanās garša? Jā, ar garšas kārpiņām Tev viss ir kārtībā. Atbraucot uz Vāciju redzu, rau, šeit viss darbojās, kā es to biju zinājusi jau Latvijā esot! Tradīcijas tiek koptas, tirgus ir liels un cilvēki nejautājot atstāj desmit latus – 15 euro par vietējo grupu koncertu biļeti. Kultūršoks?

Read Full Post »

Bārs ” Sehnsucht”

Savas dzimšanas dienas afterparty nosvinēju vakar, 2011.gada 14.novembrī, bārā „ Sehnsucht”. Tas atrodas 2 min braucienā vai 20 min gājienā no pilsētas centra ziemeļu virzienā – Amalienstr. 26. – kulturālo izklaides vietu rajonā.

Par bāra esamību uzzināju nejauši pāršķirstot Minhenes stilīgāko MUST SEE vietu katalogu. Bildes un anotācijas bija tik izdevušās, ka mana sirds aiz priekiem iedziedājās. Būs man Minhenē savs motoriskais bārs! „Sehnsucht” interjeru veido Pin-up meiteņu fotogrāfijas, pie sienas piestiprināts Harely Davidson, košos dzīvnieku rakstos apvilkti sēdekļi un motorā ievietota izlejamā alus sistēma. Bet virs bārmeņa galvas karājas neskaitāmi daudz krūšturu. Tu nevari kādu no tiem izvēlēties. Tev būs šeit jāatstāj savējais! – teica bārmeņa čoms, vērodams manu ziņkārīgo skatienu.

 Pirmdienas vakarā „Sehnsucht” gaisma bija vairāk kā intīma, tāpēc izvēlējāmies gaišāko vietu – sēdēt pie bāra letes. Tās vakara saimnieks Svens – perfektu pakava bārdu, pārdomāti tetovēts, iespējams ir vislabāk saglabājies 40 gadnieks, lika aizdomāties, ka rokenrolā tomēr ir zināma jauneklīguma formula. Bārmenis man aizskaidroja situāciju Minhenē. Izrādās, ka bāri dzīvos koncertus var rīkot tikai vienu reizi mēnesī laika posmā no 19 līdz 21. Pretējā gadījumā tavai iestādei ir jāiegūst statuss koncertu rīkošanas vieta. „Sehnsucht” ir bārs, virs kura dzīvo ļoti jutīgi cilvēki, kuri labprāt mēdz piezvanīt policijai. Tāpēc nedēļas nogalē bārā spēlē DJ, ļaujot skanēt rokmūzikai, blūzam un rokabilijam. Bavārijā likumi attiecībā uz trokšņošanu un izklaidēm vispār esot stingrāki nekā citās Vācijas zemēs. Lai gan ar atvērtu alus pudeli uz ielas tu drīksti atrasties, kā nekā Bavārija taču ir alus zeme!

Lai gan bāra interjers ir roķīgs, tādejādi ļaujot domāt, ka bārs ir paredzēts konkrētas subkultūras pārstāvjiem, tā nebūt nav taisnība. Nedēļas nogalēs bāru apmeklē raiba publika, arī iestīvinātās apkaklītes. Tieši apmeklētāju daudzveidība, iegūta caur darba pieredzi ēdināšanas sfērā, ļauj bāram ļauj izdzīvot. „Sehnsucht” ir atvērts jau otro gadu un par apmeklētāju trūkumu nesūdzas – sestdienās bārā ir ļoti šauri. Dzērienu cenas līdz 10 eiro, piemēram, gaišais izlejamais alus maksā 3,50.

Galu galā izrādījās, ka aiz letes stāvošais bārmenis un viņa čomi ir „ Queens of the Stone Age” fans  , arī „ Foo Fighters” tiem ir tīkami, liekot manai sajūsmai sasniegt virsotni. Savējie. Patiesībā bāra izvēlē viena no galvenajām lomām ir bārmeņa personība, vai ne? Prieks tika apslacīts ar čehu vīra, kas Minhenē bija darījumu vizītē un neatlaidīgi mēģināja pierunāt mūs ar Maiju runāt krieviski, uzsaukto Jagermeister. Jā, es šeit vēl atgriezīšos dienā, kad nebūs jāpaspēj uz pēdējo Sbāni…sestdienā.

Info: http://www.bar-sehnsucht.de/

Read Full Post »