Ja ‘’Parára’’ debijas albums būtu mans pirmais rokmūzikas ieraksts, tad es noteikti to klausītos tāpēc, ka aizvadītajā gadā nejauši būtu iemaldījusies grupas koncertā. Ja ‘’Parára’’ debijas albums būtu mans pirmais rokmūzikas ieraksts, es noteikti to klausītos vairākas reizes. Un tad nedēļu neklausītos, jo vajadzētu uzzināt vairāk vai vienkārši būtu izbesījusi apkārtesošos. Ja ‘’Parára’’ debijas albums būtu mans pirmais rokmūzikas ieraksts, mana pirmā mīļākā dziesma būtu ‘’Rockstar’’, kā arī ‘’Targets’’, un vispār man jautājumus radītu dziesmu garie nosaukumi – ‘’Crossing the Finish Line Was Never The Part of Deal’’, nu, gatavā haika, vai ne?
Bet grupas ‘’Parára’’ debijas albums nebūtu nav mans pirmais rokmūzikas ieraksts. Un rakstīšanas procesu neatvieglo arī fakts, ka man ar ‘’Parára’’ tālajā 2011.gadā Ādmiņu ielas mēģinājumu telpā ir bijusi intervija. Jo tas bija sen un vairs nav taisnība. Bet dziesma ‘’Rockstar’’ albumā ‘’Parára’’ man simpatizē visvairāk. Manuprāt, dziesmas lielā ideja ir par to, ka rokmūzika ir mirusi, vismaz tautā zināmo klišeju veidolā. Bet post roks savā nedefinējamajā attīstībā un intensitātē rokmūzikas žanram dod jaunu iespēju attīstīties un attīrīties. Post roka albumi, tostarp ‘’Parára’’, vienmēr dod divas iespējas: a) klausies, izbaudi un paklusē b) klausies un novērtē tehnisko pusi – efektus: cilpas, atbalsis, instrumentu daudzveidību, kas veido kopējo labskanību. Galu galā sanāk savdabīga mācību stunda dzirdei.
Šodien oficiāli Itunes tiek strīmots ‘’Queens of the stone age’’ visgaidītākais albums ‘’…Like Clockworks’’. Lai gan oficiālais relīzes datums Eiropā ir 4.jūnijs, patiesībā albums jau kādu laiku klejo tīklā.
Desmit dziesmas, 45 minūtes un albums ‘’…Like Clockworks’’ jau skan septīto stundu. Esmu Aiga Leitholde, ‘’Queens of the stone age’’ ir mana mīļākā grupa, un šis ir mans piecgades albums.
‘’Queens of the stone age’’ sāka kacināšanu 2011.gadā, kad pieklusa supergrupa ‘’Them Crooked Vultures’’, bet ‘’Queens of the stone age’’ nospēlēja 1998.gada albuma pārizdošanas svinības. Pats ieraksts tika uzsākts vien 2012.gadā, paralēli vedot asprātīgu publicitāti, galvenokārt izmantojot twitter.com. Pa atslēgas vārdiem, divdomīgām sarakstēm un Deiva Grola vadītiem TV šoviem tika atklāti visi iesaistītie, tostarp ilggadējais cīņu biedrs Marks Lanegans, ex-basists Niks Oliveri, NIN boss Trents Reznors, leģenda Eltons Džons, Alekss Tērners, Džeiks Šīrs, Džeims Lavells. Mārketings turpinājās ar mistiskiem ziņojumiem, kas šķita kā izvilkumi no ‘’Alises Brīnumzemē’’. Šie ziņojumi tika publicēti katrs savā lielajā pasaules mūzikas žurnālā, piemēram, NME vai Mojo.
Pirmā dziesma ‘’My God Is The Sun’’ izskanēja 2013.gada sākumā Brazīlijā notiekošajā festivālā ‘’Loolapalooza’’. Tika atklāts mistiskais ‘’Queens of the stone age’’ portāls, kurā pamazām tika atklāta dziesma pa dziesmai, kuru šausmīgo stāstu zīmējis mākslinieks Bomeface un animators Liams Braziers. 2013.gadā ir mainījies ‘’Queens of the stone age’’ dzīvais sastāvs, nemainīgi turas līderis Džošs Homme un ģitārists Trojs Van Leuvens, bet Džoiju Kastilio pie bungām ir nomainījis Džons Teodore, (‘’The Mars Volta’’ dalībnieks, par ko man īpašs prieks) un kolektīvu bagātina arī divi sesiju mūziķi – multi-instrumentālists Dīns Fertitas un basists Mihaels Šūmans.
Albuma gaidīšana bija tik grandioza, ka vienu brīdi šķita – nedod Dievs, tagad būs aplauzies. Velti! Vīri, kurus rūdījis Nevadas tuksnesis, savu piekto albumu ietur apokaliptiskās noskaņās, liekot aizdomāties, ka par šo apbrīnojamo veiksi, kas ir grupas līdzgaitniece visu tās pastāvēšanas laiku, ir atbildīti kādi augstāki, dūmakas apvīti spēki. ‘’…Like Clockworks’’ – pilnīgi attaisno grupas fana slēptākās ilgas. Albuma pērle ir smagnējais, zemais stonergabals ‘’Keep your peeled’’ ar savu nikno kāpinājumu ‘’wake me’’ un lirisko izskaņu ‘’up’’ un izskaņu pulksteņa tikšķos, kas atklāj albuma tituldziesmu – balādi, kas nāk kā atpestīšana. Klasiskākā grupas rokrakstā ieturētā dziesma ir ‘’I sat by the Ocean’’. Burvīgas impresionistu variācijas piedāvā ‘’Kalopsia’’, kuras kulminācijā dzirdams Trents Reznors. Visnervozākā dziesma, iespējams, visvienkāršākā – ‘’My God Is The Sun’’, ir arī disko ‘’Smooth Sailing’’. Savdabīgas paralēles var vilkt ar ‘’Them Crooked Vultures’’, taču šīs asociācijas galvenokārt rada Džošua liriskā, nedaudz sāpīgā balss. ‘’…Like Clockworks’’ ļoti meistarīgi nojauc iespēju paredzēt noskaņas tālāko attīstību, tas sagriež tik pat labi kā karuseļi vai ritentiņš. Kad muzikālās pērles ir nozvejotas, būs pienākusi kārta tekstuālajām – arī šajā albumā grupa ir ietērpusi daiļas idiomas, paradoksus un metaforas, kas albuma dziesmas ļaus labāk personificēt.
Manā ‘’Queens of the stone age’’ topā ‘’…Like Clockworks’’ lepni ierindojas otrajā vietā aiz ‘’Songs for the Deaf’’. Tas ir TAS, ko es gribu sagaidīt no ieraksta! Tagad vēl ‘’Queens of the stone age’’ dzīvē koncertā, un mans 2013.gads būs perfekts. Iespējams, ka viss iepriekš uzrakstītais nekam neder. Var jau būt, jo par ‘’Queens of the stone age’’ nevar tā vienkārši. Katrs fakts prasa jaunu stāstu. Tas aizņems stundu, iespējams paies visas trīs, es jums apsolu! Bet tomēr, kopsavilkumā – šī ir viena no mūsdienu visnozīmīgākajām grupām, kas vismaz manā gadījumā ir kalpojusi par dzinuli atklāt Nevadas tuksneša mūzikas burvību. Iesaku!
Kad 2003. gadā ASV rokgrupa “Stone Temple Pilots” nolēma pārtraukt savu darbību, mēs tās ekscentrisko līderi Skotu Veinlandu iepazinām kā “Velvet Revolver” balsi, bet brāļi DeLeo turpināja savu darbību grupā “Army of Anyone”. Apvienošanās notika 2008. gadā, kuras rezultāts ir 2010. gada 27. maijā izdotais sestais albums ” Stone Temple Pilots”. Grupas sadarbība jaunā mākslinieciskā materiāla radīšanā esot bijusi ļoti īsa un koncentrēta – mūziķi kopā radīja demo variantus, taču katrs savu darba daļu ierakstīja savās personīgās studijās. Mūziķu kopā būšanu ierakstu sesijas laikā ģitārists Dīns DeLeo sauc par vecmodīgu, skaidrojot, ka ir liels luksus strādāt tikai 10 minūšu attālumā no saviem bērniem un ģimenes. Gala rezultāts albums “Stone Temple Pilots” ir melodisks, enerģisks radio hītu albums, kurā ieskanās dažādi amerikāņu mūziku raksturojoši elementi. Savā ilgā pastāvēšanas laikā mūziķi nešaubīgi ir atklājuši lipīgam roka hītam vajadzīgo, taču ir aizmirsuši, ka neaizmirstamu to padara kopējā maģija. Komercijas likumu pārzināšanu pierāda fakts, ka albums ASV roka čartos ieņēma 1. pozīciju. Un tomēr domāju, ka albums īsti nepatiks grupas agrīnās daiļrades cienītājiem, jo tas ir pārlieku izlaizīts. Līdzīgi kā pats kolektīvs “Stone Temple Pilots”, kas sākotnēji bija asuma pilns, bet tagad kombinācija Veinlands, brāļi DeLeo un Krecs ir kļuvuši salkani un apnicīgi pirmkārt jau paši sev. Kārtējais variants, kad rokgrupa sastrādājas vien vārda atpazīstamības dēļ, viens otram esot ne tie mīļākie kolēģi. Lai vai kā albums “Stone Temple Pilots” noderēs kā laba ceļa mūzika, braucot ar manšīnu, autobusu vai vienkārši ejot – varētu motivēt uz enerģiskāku darbību.
Šajā nedēļā myspace.com iepazīstina ar ASV alternatīvā roka grupas “Envy on the Coast” 30.martā gaidāmāmā trešā albuma “Lowcountry” muzikālo saturu. “Envy on the Coast” pastāv kopš 2006.gada un popularitāti ASV ieguva vienā laikā ar “30 Seconds to Mars”. Šīs grupas mūzika patiks “Incubus” faniem, jo lielākā daļa “Envy on the Coast” izteiksmes līdzekļi – sākot no vokāla balss, melodijas un ritmiskuma mijiedarbību, dinamikas kāpinājumus un kritumus ļoti, ļoti atgādinās “Incubus” daiļradi. Gala rezultātā “Envy on the Coast” nav nekas ļoti pārsteidzoš, bet arī vilšanos grupas mūzika nesagādā. Tā ir gana lipīga, lai kļūtu par dienas dungojumo melodiju, taču pietiekami radoša, lai nepieļautu poprokam raksturīgās klišejas.
12. martā Spīķeru koncertzālē grupa “Mona de Bo” prezentēja savu otro albumu “Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi”. Tajā ietilpst septiņi drone , slowcore skaņdarbi, no kuriem garākais ir 19:45 minūtes ilgs. “Mona de Bo” no dueta ir paplašinājusies līdz septiņu cilvēku lielam sastāvam, pieaicinot gan ģitrāristu, gan taustiņnieku un arī pūšano instrumentu meistarus. Albums ir iegādājams gan pavisam vienkāršā kabatiņā, gan skaistā CD, kā arī to ir iespējams lejupielādēt grupas mājas lapā. Iespējams, ar laiku tiks realizēta iecere par vinila plati.
Skaidrojot vienkāršā valodā, albums “Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi” ir ieturēts minimālismā. Skaņu ir maz, taču to veidošanās process, izejot cauri deformācijai, stiepšanai, rada radošu līdzi pārdzīvošanu. Skaņas metamorfoze gluži neviļus aizskar arī tavas – klausītāja domas. Klausoties otro un trešo reizi, vienmēr atklājas kāda jauna, nepamanīta melodijas virzība. Un tu sev jautā, varbūt tā skan tikai iedomās, kurās tavs prāts minimālisma stingros pamatus izrotā ar vijīgu skaņu stīgu? No tiesas, rezonējošā pastiprinātāja un efektu pedāļu groteskā savienība tikai pastiprina melodijas spēku, līdzīgi kā bez pelēkā mums krāsas nešķistu pietiekami spilgtas vai diena bez nakts būtu vien bezjēdzīgs gaismas mutulis.
Šodien myspace.com apmeklētāju vērtējumam ASV grupa “Demon Hunter” ir nodevusi savu jaunāko darbu “The Word is A Thorn”. Grupa spēlē hardcoru, kurā var saklausīt dažādu metāla, gan arī rokmūzikas žanru sintēzi, un dara to kristīgu ideju vārdā. Albumu “The Word is a Thorn” mūziķi dēvēja par vissmagāko, taču arīdzen vismelodiskāko. Tas arī ir izdevies, taču lielā fragmentārisma dēļ šo darbu ir grūti klausīties. Piemēram, dziesmas “Collapsing” vai “Driving Nails” ir izteikts singla formāts kā āķis šaubīgo klausītāju lūpā, kamēr albuma tituldziesma “The Word is A Thorn” neapšaubāmi ir metāls tā smagākajā izpausmē.
Šī koķetēšana ar meinstrīma klausītāju vēlmēm nenoliedzami grupas albumu pārdošanas tirāžu veicina, taču tajā pašā laikā rada sajūtu par kaķi maisā – domāju, ka būs melodisks, bet lielākā daļa dziesmu izrādījās zvērīgs metāls. Bet varbūt mūsdienu klausītājus vislabāk var uzrunāt ar random formāta albumu, kurā dziesmas mainās tik ātri, ka ir grūti piefiksēt to atšķirību? Albums ir klausīšanās vērts tajos gadījumos, ja “The Word is a Thorn” nolem iegādāties, I-tunes izvēloties sev tuvākās dziesmas.
9.martā eksperimentālais trio “Liars” izdeva savu piekto studijas albumu “Sisterword”, kas noteikti patiks visiem neikdienišķu sajūtu meklētājiem. “Liars” mūzikā saklausīsiet 80-to gadu pankroka iezīmes, noiza ekscentrismu, artroka sarežģītību. “Sistersword” būs jūsu personiskais skaņu celiņš tām vienatnē pavadītajām nakts stundām, kurās tiek risinātas garas sarunas ar ēnām, un durvju čīkstēšana liek izjust draudus savai dzīvībai. Albums ir kā laba melnbaltā spriedzes filma, jo skaņu attīstību nav iespējams paredzēt. Daudzbalsība un plašs instrumentu klāsts, kuru skanējums transformējas krāsainajā dinamikā. Gari, smagnēji ievadi. Nedaudz no mūsdienu akadēmiskā avangarda. Taču nervozas klavieru pentatonikas pāraug griezīgās ģitāras skaņās, tikai uz mirkli albuma noslēgumā piedāvājot ieklausīties mažora gaišumā. “Sisterword ir “Liars” telpa, pilnīgi brīva no ietekmes, tālu prom no tukšiem solījumiem, izbrāķētiem, LA uzkrātiem sapņiem. “Liars” pētī apakšzemes palīdzības sistēmas, kas ir radītas, lai tiktu galā ar sevi pazaudējušo sabiedrību” – tā albumu raksturo pati grupa. Nešaubīgi “Sisterword” skaņas pārņems jūs savā varā, tāpēc ziniet mēru!
Šī gada sākumā ASV indie roka grupa ” Vampire Weekend” izdeva savu otro albumu ” Contra”. Šonedēļ šis albums ASV ir Nr.1, apsteidzot visus meinstrīma popmūzikas monstrus. Liels prieks, ka pārdotākais albums var būt arī muzikāli kvalitatīvs. Lai gan neesmu aktīva indie klausītāja, taču ” Contra” mani absolūti pārliecināja. Albumā ir 10 dziesmas, kuru burvību, pirmkārt, rada dažādie mūzikas instrumenti, piemēram, vijole, sitamais instruments, kas skan pēc ksilofona, maigi elektronikas pieskārieni. Manuprāt, ļoti atbisltoši par albuma pirmo singlu ir izvēlēta dziesma ” Cousins” – instrumenti nebūt nav tie skaļākie, taču prieks caur ģitāras tremolo un bungu vienkārši intensīvajā ritmā dzirkstīt dzirkst. Bet dziesmu ” Diplomat’s Son” varētu pielāgot kā rumbas pavadījumu.
“Contra” ir paslēpusies tropiskā ballīte, kas aicina kustināt gurnus un teritoriju apstaigāt, kopā ar viesiem veidojot garu ” vilcieniņā”, to vien grib, kā izlauzties no tava trīs istabu dzīvokļa. Un tomēr albumam cauri strāvo maigs miers, kas rosina ieklausīties dažādajās muzikālajās niansēs, katrā klausīšanās reizē piedāvā pa jaunam atklājumam.Patīk!
Ja ‘’Parára’’ debijas albums būtu mans pirmais rokmūzikas ieraksts, tad es noteikti to klausītos tāpēc, ka aizvadītajā gadā nejauši būtu iemaldījusies grupas koncertā. Ja ‘’Parára’’ debijas albums būtu mans pirmais rokmūzikas ieraksts, es noteikti to klausītos vairākas reizes. Un tad nedēļu neklausītos, jo vajadzētu uzzināt vairāk vai vienkārši būtu izbesījusi apkārtesošos. Ja ‘’Parára’’ debijas albums būtu mans pirmais rokmūzikas ieraksts, mana pirmā mīļākā dziesma būtu ‘’Rockstar’’, kā arī ‘’Targets’’, un vispār man jautājumus radītu dziesmu garie nosaukumi – ‘’Crossing the Finish Line Was Never The Part of Deal’’, nu, gatavā haika, vai ne?
Aiga Leitholde
Muzikālas piezīmes 