The beautiful sound fetish – TESA

Photo: Vladislavs Punculs.

 ‘’A person wants to play music all the time. You just have to find the right people to play with. And if it’s going to work out fine you will understand immediately. You just have to start playing.’’ 

TESA are three guys who play loud, heavy and contrasting instrumental music. The vocals that they use actually work more as an instrument rather than a story teller. TESA was founded in late 2005 by the bassist Kārlis Tone and two brothers Jānis Burmeistars – drums and Dāvis Burmeistars – guitar. Before TESA they all were playing in other well known underground bands. Kārlis played bass in the Saldus hardcore/ punk band Kriegopfer. Jānis played drums in the band When My Authorities Fall. Both brothers Jānis and Dāvis also played in the legendary Latvian hardcore band In.Stora. And Davis also played in the band Les Corte together with Kārlis.

At the time when underground music clubs weren’t found in each big city, gigs were held in rather unsuitable locations like the Riga School of Crafts or the restaurant ‘’Ciecere’’ in the city of Saldus. Nowdays TESA choose unusual of locations like these to play with different people for their gigs, too. TESA have a massive concert experience. It would be too long to name all the places they have played not only in Latvia, but in many other countries too. The most emotional experience for TESA was when they opened for Neurosis in Latvia and later in Germany. One of the greatest gigs I recall was the presentation of their album ‘’IV’’ which was held in the fall of 2012 at the ‘’Totaldobže’’ concert hall in the former VEF territory. TESA has a very big fanbase. It doesn’t matter how big the gig’s place is, every concert is well crowded. 

This Autumn TESA  will release their newest 5th full length record ‘’Ghost’’ by the local company ‘’SKYR’’. For the interview we meet early this year at the bands rehearsal space in the old industrial club ‘’Elektra’’. The room is massive, but the band has occupied only 1/3 of the place. We sit down in the middle of the room. When Kārlis, Dāvis and Jānis speak to me, they compliment each other so naturally that all I have to do is just sit there and listen to TESA’s monologue:

Photo: Vladislavs Punculs.

In TESA everybody creates everything.

The sound of the new album is loud, rough and dirty. Many people think that if your band’s sound is dirty you can’t play. But it’s quite the opposite. To create a dirty, rough sound it takes some skills. For example, Nirvana – nothing special, right? They had to rehearse three times a week to get their sound. We play post rock. That style of music is pretty ‘’in frames’’ you know. So we are trying now to break out of it.

We don’t have to prove anything to anyone. We are pretty self critical when it comes to the music creating process. It is crazy wanting to change your parts when all the music is recorded. If some little mistake is done while recording, and the musician is the the only one to notice it, it doesn’t change the quality of the whole record. The record is perceived as whole piece – nobody is listening to a specific second of the bass part. Self-criticism is everyone’s self responsibility. If you are a member of the band then respect your other colleagues and be as good in your playing as you can, so that no one has to wait for you.

No one in the band comes to the rehearsal place with ready material like – here is my song, let’s play it. That’s why we don’t have any problems with new material when someone loves it and someone just plays it without any emotions. Enough criticism occures when writing music, so we all talk it over. In TESA everybody creates everything. One musical motive can be created by different people, but every time the sound will be different. That is why it is important for the band to create their music together. This is how all ideas are filtered and become even greater. These ideas sound best for the specific band.

Through the years we have definitely become louder. The loudness is very important for our music. Of course, not as high level as the band Sunn O ))). In our concerts the power and loudness of the sound affect people physically. We are more comfortable playing loud, not quiet. But you have to know how to play loud. When you get new equipment and the sound gets more power at first you think it’s fantastic, but you learn to control it later. Roger Waters in the Pink Floyd movie ‘’Pompeii’’ mentions a golden rule in music. ‘’Everything depends on either you control your gear, or the gear controls you.’’

Communication is what reflects TESA’s song writing process. Someone may think that we play with our backs to the crowd intentionally. Actually there are some parts in our songs that we need to see and follow drummer Jānis. Are we a live band? Yes, we do like live shows! There are enough bands who wouldn’t agree to play three shows a month being afraid that the crowd would get bored of their music. We usually look at the location factor and why we play there. The people factor doesn’t affect us much.

The manifesto of brutality

TESA will always be the three of us, but it is interesting to jam with other people too. For example, a very interesting collaboration was with the local noise musicians Antireality and Edgars Rubenis. Another great project is the ‘’Bigband’’ which was formed in Kuldiga underground club ‘’Zabadaks’’. We had this dream for a while, to gather several drums, basses and many guitars together. That’s why we collabarated with Soundarcade to mutate both bands songs together. But to do a rehearsal for ten people is very hard nowadays. You know how hard it was for the three of us to come together. That’s why with the ‘’Bigband’’ when we have a gig on thursday it would be good to do a rehearsal on wednesday. Those who can make it to the rehearsal come together and jam. Those who can’t make, will be told about. If there is no rehearsal previosly held with ‘’Bigband’’, playing is very interesting. Because we all know only the guidelines. However it is rather a thin margin between that everything comes out fine and that you don’t know how the whole harmony will evolve. And actually two drums without any reahearsal sound pretty lame.

Photo: Vladislavs Punculs.

A friend invited us to open for Neurosis in Germany. He had been on tour with them. When we opened for them in Riga the gig was less stressful, because we knew more or less the Riga crowd. In most cases you have to say that your friend will never be an objective listener. You can play the gig well or badly, but you won’t get a direct rating. But in Germany we had to open up for one of our favorite bands, and the crowd was people who we saw for the first time. In such situations outside your unsual environment you know how good or bad as a musician you actually are. If you do a bad gig, people will go to the bar for a beer. But in our case the gig was great. Everything worked out just as we had planned. That was unforgettable – to do a gig with a band you had listened to in the same day, and even more – with a band that you’ve been listening to all the time for the past two, three years!

If we had the chance we would tour more. That is one of the best things being in a band. Physically tours are pretty tiring, but it is worth all the effort when you are on a tour and the only thing that exists is the next gig. It is a fascinating moment when you do a gig in Lithuania but rather driving back home you head to the next stop on your tour. And then we get to Poland, and you can always drive to Russia, too.

(Translation by Lauris Polis.)

Read Full Post »

Music journalism as publicity tool

I’m relentlessly fascinated by music journalism, although in Latvia it’s a low rated activity. If you manage to find your place, then more or less you’re connected with certain auditory, in my case – listeners of hard and heavy music. You can divide writing activity into – PR and critique. I have noticed the tendency that Latvian artists choose one person – journalist or radio DJ to work with. Therefore accepted the challenge: I spent two months together with Latvian heavy metal band ‘’SIA Radikal’’, collecting information, feelings and vibes to form them into a story. We already had our history. All of my creative channels were open, so I made seven articles, that’s quite enough to form a point of view and to entertain the readers who already have their attitude.

 ‘’SIA Radikal’’ are five individualities, with certain attitude and point of view about musical expression and life overall. ‘’SIA Radikal’’ has caused a lot of discussions and the band isn’t the cosset of main audience (but they still have their loyal fan basis). That was one of the main reasons for me to write about them, to let the readers discover the band from a different angle, without the stereotypes. I really don’t like superficial judgment and superficial articles. You need time to get acquainted with facts, opinions and real situation. You need to live it out.

I wanted to tell the story step by step, introducing the musicians one after another. The background of ‘’SIA Radikal’’ is very interesting. Rhythm guitarist Gustavs Terzens is well known journalist with great knowledge about media, music, people – both audience and artists. Vocalist Dainis Rijkuris is serious person and also businessman with creative thinking and work experience being in the team of ‘’Metallica’’. Bass player Matīss Elsbergs, drummer Artūrs Kupčs and solo guitarist Alvis Bernāns are educated, talented, creative and hardworking musicians. All of them share the same musical background. Musically you will recognize the influences of thrash metal grands, appreciate the preciseness in technique. The lyrics are in Latvian – social realistic and social political pointed: ‘’SIA Radikal’’ captured the moment of crisis five years ago – economical and also ethical, but the new songs are more about inner world, fights and hopes. And the performance is an outburst of energy.

The ‘’SIA Radikal’’ gave me good and interesting content (also new fact about the history of Latvian alternative music), my form was an interview enriched with my comments. I also asked the colleagues, friends and ex band members, what are their memories. Lack of critique, yes I agree. But the Internet is so full with negations and ‘’I know it better’’ attitude, and I’m fed up with it. I was caught by the promotion of Clutch’s newest record ‘’Earth Rocker’’ and I’m really excited about the story under QOTSA promising forthcoming record. Yes, that’s my kind of entertainment – purposefully developed story!

The result of my collaboration with ‘’SIA Radikal’’ will approve in the course of time. In my opinion, the organizing of publicity should be very systematic and regular, and then it makes sense. You create a sort of tradition that is open for interactions. Music journalism as publicity tool is still has to be developed in Latvia.

Although it was the silent Easter Saturday, the 5^th Anniversary of ‘’SIA Radikal’’ expanded into intense evening. ‘’SIA Radikal’’ caught their audience into heavy metal loop and didn’t let them away for two hours. Topless fans rampaged near the stage. Close friends on the stage and heavy, replete set list. Debut of Alvis (it was his first ‘’SIA Radikal’’ concert) was observable – he has skills and he has charm. The most interesting part for me was the premier of new songs, which I have heard in the rehearsal in their creation phase. The celebration continues in Liepaja on 13^th of April in club ‘’Fontaine Palace’’ together with the Italian band ‘’SNP’’ and me playing rock music disco. See you there, you, metal head!

Photo: Oskars Kupše

Read Full Post »

‘’SIA Radikal’’ piecgades tosti!

Skaidra lieta – dzimšanas dienās tiek teiktas svētku runas. Arī ‘’SIA Radikal’’ piecu gadu jubileja nebūs izņēmums. Jūsu uzmanībai, trīs stāsti par ‘’SIA Radikal’’.

Arnis Bikšus (bāra īpašnieks, aktīvs klausītājs) – Terzens ir labs puika ar seksīgo radio balsi – piedevām, ļoti zinošs rokmūzikā. Kā iepazināmies – īsti neatceros. Zinu tik to, ka viņa tētis, arī žurnālists, filmēja ‘’Sepultura’’ koncertu 1992. gada 15. maijā Rīgas Sporta pilī. Tas ir viens no tematiem, ko parasti kunga prātā ar draugiem metālistiem izcilājam un izrunājam: cik toreiz bija forša skaņa! Tad izradījās, ka Gustavs ir ne vien žurnālists, bet arī var uzspēlēt un smuki dziedāt Radio Swh Rock jubilejā: ‘’Roooots Bloooody Roooots’’. ‘’SIA Radikal’’ – skaidrs, ka labs turpinājums! Grupa ļoti pilnīgi skan, it kā jau gadiem kopā būtu spēlējuši. Latviešu ‘’Metallica’’ – līdzīgas skaņas var atrast, un tas ir forši! Dziesmas latviski ar ir jauki, jo var dziedāt līdz un tekstu arī saprot! Mīļi!

Ria Fjörgyn Rasmussen (Dedicated Booking aģente) – Man vislabāk atmiņā ir palicis ‘’SIA Radikal’’ stāsts, kas notika pāris gadus atpakaļ, kad dāņiem ‘’Phonomik’’ bija tūre Baltijas valstīs. ‘’SIA Radikal’’ vienmēr ir bijuši ļoti organizēti, bet tajā pašā laikā vissuperīgākie džeki, ar kuriem kopā satusēt. Uz skatuves vienmēr enerģētiski un lieliski kā neviens cits. Labākais koncerts notika ārpus Rīgas, lielā baikeru saietā, kurā bija pulcējušies motoklubu biedri no visas Baltijas. Grupas spēlēja vienā no sajieta vakariem un tika uzņemtas kā dievi – to vajadzēja redzēt savām acīm!

Jānis Bolšaks (‘’Sanctimony’’ vokālists): Pieci gadi grupai – tas ir vērā ņemams vecums, jo tik daudzas grupas neizvelk pat pāris gadus. Taču šie gadi ir tik ātri paskrējuši, ka ‘’SIA Radikal’’ man nešķiet nemaz tik veci. Man svaigās atmiņās ir kopējās brauciens ‘’Sanctimony’’ EP tūrē 2012.gada pavasarī. Tas bija visciešāk un visilgāk kopā pavadītais laiks. Tūre sastāvēja no ļoti daudz koncertiem, kas sekoja viens pēc otra. Tāpēc mums kopā sanāca pavadīt daudz laika. Man pašam, kurš visu mūžu ir nospēlējis vienā grupā, bija interesanti uzstāties kopā ar ‘’SIA Radikal’’ viņu diska prezentācijā. Grupas CV ir bagātīgs – ir albums, tūres, arī nominācijas, protams, grupa ir izaicinājums un atbildība ne vien jaunajiem dalībniekiem, bet arī grupas dibinātājiem. Misjē Gustavs Terzens un SIA Dainis – abi ir radoši cilvēki. No viņiem daudz ko var mācīties, un to esmu darījis arī es pats! Latvijas smagā mūzika ir viena liela čomu būšana. Zinu, ka ne vienu vien reizi kopā ar ‘’SIA Radikal’’ būsim uz vienas skatuves un kaut kur kopā aizbrauksim!

Priekā!

” SIA Radikal” bildes autors fotomākslinieks Armands Ērglis

Read Full Post »

Metallica DVD ‘’Quebec Magnetic’’ apskats

‘’Quebec Magnetic’’ redzamie divi koncerti tika ierakstīti ‘’World Magnetic Tour’’ laikā 2009.gadā Kanādas pilsētā Kvebekā. Pie klausītājiem DVD nonāca 2012.gada 11.decembrī, jau pirmajā nedēļā ierindojoties Billboard Top Music Videos topa 2.pozīcijā.

Īsais atskats vēsturē: 2008.gadā ‘’Metallica’’ izdeva fanu gaidīto devīto studijas albumu ‘’Death Magnetic’’, kas nelika vilties arī kritiķiem. Laika posmā no 2008. – 2012.gadam grupa ir bijusi teju nepārtrauktā koncertturnejā, nomainot tikai tūres nosaukumus. 2011.gadā tika izdots ‘’Metallica’’ un Lū Rīda kopdarbs albums ‘’Lulū’’, kura avangards piedzīvoja kritiku, taču tas neko būtisku neietekmē.

Jo ‘’Metallica’’ nav vienkārša grupa. ‘’Metallica’’ ir grupa ar visspēcīgāko fanu kopienu pasaulē. Starp grupu un klausītājiem pastāv nesaraujama atgriezeniskā saite. Viņi viens otru pazīst. Daudzu fanu kontā ir piecpadsmit, divdesmit pieci, četrdesmit ‘’Metallica’’ koncerti. Jaunais DVD ir kā bilde no savādās muzikālās ģimenes kopējā izbrauciena. Tuvplānā filmētie klausītāji koncertam piešķir personiskumu. Tu atpazīsti sevi. ‘’Quebec Magnetic’’ ir veltījums faniem. To vēlreiz apliecina papildus pielikums ‘’Quebec City Love Letters’’, kur ‘’Metallica’’ dalās pārdomās par Kvebekā nospēlētajiem koncertiem un Kanādas publiku, tiek arī uzklausīti paši uzticīgie klausītāji. ‘’World Magnetic Tour’’ ietvaros 2010.gada 17.aprīlī ‘’Metallica’’ spēlēja arī Arēnā Rīga. Tiesa, DVD koncerta dziesmu saraksts nav identisks ar Rīgā nospēlēto, tomēr ‘’Quebec Magnetic’’ ļaus no jauna izbaudīt patīkamo 17.aprīļa metālisko magnētismu.

Read Full Post »

Albuma apskats: Soundarcade – Moving the Great Hardon

Savu trešo albumu ‘’Moving the Great Hardon’’ grupa ‘’Soundarcade’’ izdeva 2012.gada 9.februārī. Atceros, ka pirmos skaņdarbus no topošā albuma grupa atskaņoja jau 2011.gada vasarā festivālā ‘’Laba Daba’’. Jau toreiz bija skaidrs, ka jauno materiālu droši var saukt par daudzdaļīgu skaņdarbu, kas uzstājīgi ielaužas tavos zemapziņas dziļumos. Un tu padodies mūzikas spēkam, galu galā atmetot ar roku koncertu, tā arī albumu apskatiem. Vai to vispār var izstāstīt? Vai vajag izstāstīt? 2012.gada nogalē vajag, jo ‘’Soundarcade’’ mūziķu kolektīvs šogad ir bijis visstrādīgākais – mainītos sastāvos un nosaukumos kopā ir izdoti trīs albumi, ir bijusi Eiropas tūre.

Sāksim ar to, ka ‘’Moving the great Hardon’’ ir konceptuāls albums, tas nozīmē – dziesmas vieno stāsts, kas pakļaujas interpretācijām, ņemot vērā katra klausītāja vajadzības. Klausies tekstu vai neklausies, Ābola ritmiskais, brīžiem pat bezkaislīgais stāstnieka vokāls būs tas stingrais muzikālais pavediens – laivinieks Hārons, kas klausītāju izvedīs cauri albuma muzikālajām peripetijām. Tomēr Ābols iemieso arī protagonistu, kuru pirmajā dziesmā ‘’Trail by Trail’’ plosa mokošas vēlēšanās, tikmēr tiek mainīts skaņdarba temps un taktsmērs, kāpinot dramatiskumu. ‘’Mythago Fern’’ intensīvs ritma un ģitāras rifu sakausējums pamīšus ar melodiskām starpspēlēm rada hipnotisku sajūtu. Vokāls ir pretstatā – mierīgs, lēns un bezkaislīgs līdz sasniedz piedziedājumu, kur tam pievienojas vēl viena nikna balss. Pēc vairākiem atkārtojumiem, seko dejiska, melodiska un klusa starpspēle – tā varētu izklausīties kāda Viduslaiku deja. Bet tad atkal skaņu vaļņi – izbēgšana vai ieslodzījums?

Trešā dziesma ‘’Seasleep’’ nes izlaušanos. Grupas vārdiem runājot: „Tiecoties pēc atbildēm, viņš uzrunā no htoniskajām dzīlēm iznākušu nāru un, klausoties nāras stāstos, negribot nonāk tās varā.’’ Nebūtu pēkšņā kāpinājuma, ar šo meditatīvo šūpuļdziesmu varētu bērnus midzināt. Taču stāstam ir jāturpinās! ‘’Seasleep’’ ir visvairāk progresīvā roka stilistikas. ‘’Keymaster’’ solītās spēles ar dinamikas kāpinājumu pāraug drūmā, lēnā psihodēlijā, gribētos sacīt – stoner metālā. Disonējošas un smagnējas akordu kombinācijas mijās ar melodiskām ģitāru partijām, tempa maiņu un instrumentālo daudzbalsīgumu. Ābola melodiskais dziedājums pāraug rēcienos un atkal atgriežas pie melodijas. Nākamā daļa aiznes prom no galvenās tēmas, ļauj atslābt pirms noslēguma. Neskaitāmie atkārtojumi, kuros tiek mazināta dinamika, loģiski tuvina izskaņai. ‘’Keymaster’’ ir grandiozs garums – 14:14 minūtes! Piektā kompozīcija ‘’Delusions of Grandeur’’ ir instrumentāla. Šeit notiek spēles ar sintezatora skaņas ilgumu, ļaujot tai pilnvērtīgi izskanēt, kamēr ērģeliskajam sintezatoram pievienojas tremolo ģitāras. Ar ģitāras efektu palīdzību skaņdarba noskaņa te tiek celta uz augšu, te deformēta, kamēr sintezators saglabā nemainīgi apgarotu skaņu, līdz iestājas klusums.

 ‘’Soundarcade’’ man ir koncertgrupa – fascinē iespēja uz 40 -60 minūtēm pazust laikā un telpā faktiski neizkustoties no vietas. Bet audio versijā ‘’Moving the great Hardon’’ vislabāk skan 4 vai 5 sestdienas rītā, kad pēc piektdienas tusiņa ir tāds slinkums aiziet gulēt, lai gan reāli sanāk atrasties pusaizmigušā stāvoklī sēžot pie atskaņotāja. Tad ir īstais laiks un vieta ‘’Soundarcade’’ diskogrāfijas klausīšanai. Vai tie ir hipnotiskie atkārtojumi, kas nedaudz atgādina muzikālus buramvārdus, bet ‘’Soundarcade’’ mūzikā esmu saklausījusi artavu latviešu tautas mistifikācijas mantojumam, kas kombinācijā ar stoner –psihodēlijas estētiku, rada ‘’Soundarcade’’ unikalitāti. Bet varbūt, kāds patiesībā ir sirreālas mākslas (tēlotājmākslas, kino, dzejas vai mūzikas) mērķis – ‘’Soundarcade’’ mūzikā katrs atrod savas atbildes. Manējā, šķiet, ir latvju mistifikācija.

Read Full Post »

2012.gadā visvairāk klausītie albumi Top18

Pamazām lielie mūzikas žurnāli un blogi  (lai paspētu pirms Pasaules gala) sāk publicēt savas 2012.gada LABĀKO ALBUMU listes. Iepriecina, ka katram tirgum – Lielbritānijai, Vācijai, ASV tās ir dažādākas, taču patiešām labākie būs atrodami visos Top 50. Ātri, ātri salīdzināt un Ziemassvētku dāvanas ideja būs rokā! Arī man ir 2012. gadā VISVAIRĀK KLAUSĪTO ierakstu tops:

1 -3

Visgaidītākais 2012.gada albums The Mars Volta – ‘’Noctourniquet ‘’ gaidīšanu pilnībā attaisnoja ar sarežģītām muzikālām struktūrām, daudzām noskaņu šķautnēm un stilu sinestēzi. Taču ne mazāku sajūsmu raisīja Jack White – ‘’ Blunderbuss’’, paša Vaita muzikālā rokraksta dēļ, kurā blūza sāpe saaug ar garāžroka skaņas raupjumu, emocionāli stāsti dziesmu tekstos. Taču šī gada visklausītākais ieraksts ir Mark Lanegan Band ‘’Blues Funeral’’ – ļoti hipnotisks, poētisks ieraksts, pēc kura pārņem spocīga sajūta.

4 -6

No smagajiem stiliem šogad labākais ir High on Fire albums ‘’De Vermis Mysteriis’’, konceptuālais stāsts par Jēzus Kristus dvīņubrāli. Albumā pareizā balansā ir stoner un sludge, kuru pārejas savienotas ar smalkām instrumentālām starpspēlēm. Kā nākamais atzīmējams ir Down – ‘’IV The Purple EP’’, mini albums ir ieturēts labākajās ASV dienvidu štatu muzikālajās tradīcijās. Dziesmas ar līdzi dziedāšanas potenciālu! Un visbeidzot mākslas studentu grupa Django Django ar albumu ‘’Django Django’’ – ir šī gada viskošākais un rotaļīgākais albums. Ausis piedzīvo situāciju, kad art roks mēģina izpausties deju klubā.

7-10

Un laiks ir meitenēm Grimes ‘’Visions’’, kanādiešu Enja uz Speed, nedaudz infantilā balsī izpilda maigi lipīgu deju mūziku. Galu galā rezultāts ir prātā paliekošs un ķermeni iekustinošs. Opā, astotajā vietā ir  Lana Del Rey ‘’Born to Die’’ – pārsteigums! Albums ļoti labi atbilda pavasara rozā briļļu periodam, kad liktenīgās sievietes tēls bija īpaši aktuāls. Pavilkos! Dziesmas vislabāk skan video klipu versijā, tad ir kur ”acis piesiet”. Nākamie ir Rival Sons ‘’Head down’’ – labākais no rokenrola mantojuma mūsdienu interpretācijā – blūzs, hard roks, gospelis, souls. Desmitie ir beļģi Wallace Vanborn ar albumu “LIONS, LIARS, GUNS AND GOD” –lielisks alternatīvais roks, gan ar grandioziem kāpinājumiem ģitāru saspēlēs, gan pieklusinātām balādēm, labiem singliem un ļoti tīkamu solista balss tembru.

Vēl ausis un pēdas kustināja:

Soulfly – ‘’Enslaved’’

Lamb of God – ‘’Resolution’’

Toy – ‘’Toy’’

Goodspeed you! Black Empor – ‘’Allelujah! Don’t Bend! Ascend!’’

Beach Hause – ‘’Bloom’’

Black Keys – ‘’El Camino’’

Two Gallants – ‘’ The Bloom and the Blight’ ‘

Danko Jones – ‘’Rock’n’ Roll is black and blue’’

Mans 2013.gadā visgaidītākais albums ir Queens of the Stone Age.

Bet noslēgumā gribas piebilsts, ka teorētiski un arī praktiski var noklausīties 50 albumus, bet realitātē tavs gada tops tomēr sastāvēs no 20 ierakstiem un mazāk ierakstiem. Ja tā būs vērtīga mūzika, emocionālā baudījumā un nianšu atklāšanā paies visi 12 mēneši un vēl nedaudz.

Read Full Post »

Mastodon “The Hunter” tūres koncerts Minhenē

Janvāra izskaņā Vācijas pilsētā Minhenē albuma „The Hunter” tūres ietvaros uzstājās amerikāņu smagā metāla grupa „Mastodon”. Viņus iesildīja tautieši stoner metāla grupa „Red Fang”

„Red Fang” pirmsākumi ir meklējami 2006. gadā, šajā laikā grupa ir izdevusi divus albumus. Ar pēdējo albumu „Murder the Mountains”, izdotu pagājušajā gada pavasarī, un aktīvu koncertēšanu grupa ir ieguvusi plašāku atpazīstamību. „Red Fang” mūzika var patikt un var nepatikt – tomēr grupas saspēles prieks atstās iespaidu uz jebkuru. Neizkalkulētā vienkāršība, atgādinot par tiem vakariem, kuros draugu lokā laiks aizrit nemanot. Tikpat nemanot izskan arī pats albums „Murder the Mountains”. Šķiet, jau tagad var apgalvot, ka „Red Fang” firmas zīmogs ir asprātīgie DIY stilā veidotie video klipi, kas sevī apvieno labu devu humora un lipīgas mūzikas. Jaunākais klips jaunākajam singlam „Hank is Dead” stāsta par ‘air guitar’ sacensībām.

Albums „Murder the Mountains” ir labs piemērs stoner metāla daudzveidīgumam, kurā lipīgs grūvs labi sadzīvo ar apdullinošu smagumu – „Red Fang” ir izmantojuši visus šī apakšstila piedāvātos izteiksmes līdzekļus. Koncerta sniegums Minhenes publiku vienaldzīgu neatstāja, kad tika spēlēti albuma singli, bija dzirdama līdzi dziedāšana. Dziesmu starplaikos aktīvākie uzsāka sarunu ar grupas basistu un galveno vokālistu Āronu. „Red Fang” publikas uzsildīšanas spējas ir neapšaubāmas. No iesildītāja statusa grupai būs iespēja izrauties šajā pavasarī, kad mūziķi dosies kopējā tūrē ar kanādiešiem „Priestess”.

Grupas „Mastodon” piekto albumu „The Hunter” ne vien smagās mūzikas kritiķi, bet arī tie, kas ikdienā šāda veida mūzikai met līkumu, bija ievietojuši aizvadītā gada labāko ierakstu topa augšgalā, tas arī debitēja Billboard Charts 200 desmitajā pozīcijā. „Mastodon” radošais potenciāls aug ar katru albumu, tas gan nenozīmē, ka iepriekš padarītais būtu kļuvis sliktāks. Nebūt. Tie iezīmē konkrētu laika posmu, un dziesmas no šiem albumiem dāsni tiek iekļautas arī „The Hunter” koncerta dziesmu sarakstā Minhenē. Ļoti daudz dziesmas tika spēlētas arī no grupas otrā albuma „Leviathan”.

Koncerts tika atklāts ar „The Hunter” jaunāko singlu „Dry Bone Valley”, kam sekoja „Black Tongue”, kurā it īpaši izpaudās grupas mūzikas daudzbalsīgums, ne vien instrumentāli, bet arī vokālā ziņā „Mastodon” vairāk vai mazāk dzied visi četri dalībnieki. Skatuves noformējums – košs, pāri mūziķu galvām tika laisti krāsaini lāzeri. Ar katru dziesmu spriedze pieauga un smalkais, intervāliem un niansēm bagātais progressive arvien vairāk tuvojās niknajam sludge metālam. Publika šīs izmaiņas izbaudīja, griežoties trakajā ‘cricle pit’ aplī un augstu paceltām kājām sērfojot pāri roku jūrai. „Mastodon” ar klausītājiem nekomunicēja tradicionāli ierastajā variantā. „Mastodon” skatuviskais līderis neapšaubāmi ir basģitārists Trojs Sanders, kurš pilda arī vadošā vokālista uzdevumu, kuram piemīt velnišķīgi ekspresīva ķermeņa valoda un sejas mīmika. Tā runāja spilgtāk par jebkuriem vārdiem.

„Mastodon” smagajā mūzikā ir radījuši jaunu estētiku, ko var dēvēt par pirmatnīgā skaistuma nežēlīgumu. Piemēram, „The Hunter” tituldziesma ir maiga balāde. Ar pēdējo albumu grupa smagajā mūzikā ir ienesusi lielu sajūtu nianšu daudzveidīgumu, tomēr koncertos joprojām ir saglabājusi spēles prieku, ar kuru motivēt klausītājus ‘nonest mājas jumtu’. Grupas auditorija ir daudzveidīgu smagās mūzikas apakšstilu piekritēji, un tomēr „Mastodon” ir sarežģīta mūzika, lai tā būtu neizprotama cilvēkiem, kas meklē viegli uztveramu izklaidi. Iespējams tāpēc, bet varbūt tikai jokojoties, ir tapusi dziesma „Curl of the Burl” – grupas artava ‘meinstrīmam’, kas, koncerta izpildījumā, pieteica savas pretenzijas kļūt par lielāko ballītes dziesmu. Katram koncertam pienāk noslēgums. Minhenē „Mastodon” spēlēja gandrīz divas stundas. Ļaujot sanākušajiem vēl pēdējo reizi iztraukties, kā pirmspēdējās dziesmas gods tika „Blood and Thunder”. Uz pēdējo dziesmu uz skatuves pievienojās „Red Fang”, lai kopā izpildītu „Creature Lives” – pavisam netipisku „Mastodon” dziesmu, bet lieliski radītu kora dziedājumam un pastiprinātāju skaļuma samazināšanai.

Vairāk bilžu: šeit

Foto: Leonid Curos

Read Full Post »

OBITUARY koncertēs klubā “Melnā piektdienā”

Piektdien, 8. aprīlī pirmo reizi Latvijā viesosies leģendāra apvienība no ASV, vieni no death metāla kustības pamatlicējiem – OBITUARY.

Grupu ar nosaukumu Executioner 1984.gadā dibināja kolorītie brāļi Džons un Dolands Tārdiji, bet 1988. gadā viņi parakstīja līgumu ar Roadrunner Records un pieņēma vēl nāvīgāku nosaukumu – OBITUARY (no angļu val. – nekrologs).

Pirmie trīs albumi “Slowly We Rot” (1989), “Cause of Death” (1990) un “The End Complete” (1992) tiek uzskatīti par sava žanra klasiskiem paraugiem, un arī pēc divdesmit gadiem OBITUARY kopā ar saviem kolēģiem no Morbid Angel un Deicide joprojām ir vieni no ietekmīgākajiem pārstāvjiem no Floridas death metāla kustības, kura aizsākās 80-to gadu beigās.

Grupas OBITUARY koncerts Rīgā notiks mēnesi ilgās “Metal Chainsaw Massacre Tour 2011” ietvaros, kuras laikā mūziķi viesosies daudzās Eiropas pilsētās. Kā īpašie viesi koncertā uzstāsies grupas GRAVE (death metal, Zviedrija) un PATHOLOGY (grindcore/death metal, ASV).

Koncerts notiks klubā “Melnā Piektdiena”, adrese: Rīga, Brīvības gatve 193c.
Koncerta sākums pl. 21:00, klubs atvērts no pl. 20:00.

Biļetes var iegādāties visās “Biļešu Serviss” tirdzniecības vietās, kā arī internetā:
Stāvvietas cena iepriekšpārdošanā sākot no Ls 12, sēdvietas no Ls 15.
Koncerta dienā biļetes varēs iegādāties kluba kasē, bet to cena būs dārgāka.

Read Full Post »

Hellyeah – Stampede

Šī gada 13. jūlijā amerikāņu supergrupa “Hellyeah”, kas apvieno mūziķus no grupām “Damageplan”, “Mudayane” un”Nothingface”,  izdeva savu otro albumu “Stampede”, fani to varēja lejupielādēt jau 29. jūnijā. Vasarā “Hellyeah”  lieliski debitēja Billboard čārtos, ieņemot 8. pozīciju.

Pirmkārt, gribās teikt, ka “Hellyeah”  savam otrajam albumam ir izvēlējušies ļoti trāpīgu nosaukumu. “Stampede”  viens no tulkojumiem ir bēgošs lopu bars, kas arī rotā grupas CD vāciņu. Tik tiešām “Stampede” ir dzirdama mežonīga satraukotu vēršu kāju dipoņa. Grūvs ir lipīgs, lai gan albumu klausoties pirmo reizi nevar nepamanīt klišeju izmantojumu, it īpaši dziesmu tekstos. Nākamajās reizēs tu nemanot vienkārši padodies enerģisko ģitāras rifu burvībai, kas noteikti ievibrēs ballītes sajūtas.  Šobrīd manas favorītes ir dziesmas “Pole Rider”, tiltuldziesma “Stampede”, kā arī balāde “Better man”, patīkams bonuss ir iepriekšējā albuma dziesmas “Alcohaulin Ass” dzīvais ieraksts. Salīdzinot “Stampede” ar debijas albumu “Hellyeah”, jāsaka, ka debijas albums stilistiski ir viengabalaināks, līdz ar to šķiet niknāks un stabilāks, bet “Stampede” mūziķi ir ļāvušies visdažādākām ietekmēm – kaut kas no metalcore, groove metal, southern un galu galā dziesmas ar radio hīta potenciālu. “” Stampede” nav nekas pārsteidzošs, tomēr visnotaļ ieteicams ieraksts.

Read Full Post »

Kā es gāju Canibal Corpse klausīties

Nebija  pagājušas piecas minūtes, kopš biju iegājusi klubā, bet asinis jau plūda.  Nikna  vīra dūre bija skārusi cita vīra deguna smalkos asinsvadus, tā seju iekrāsojot kaujinieciski sarkanu.  Parasti Melnā Piektdienā nekaujas, Melnajā piektdienā vispār nekaujas! Spēcīgie apsargi, sagrābuši kausļus aiz padusēm, ieveda labierīcībās nomazgāties. Notikumus no droša skatu punkta vēroja tēvs ar savu aptuveni 10 – 12 gadus veco dēlu. Puika tālākajā vakara gaitā šķita diezgan garlaikots, kamēr viņa  sencis kustināja savu galvu, kas bija apgriezta pieklājīgā- īsā  frizūrā. Ar tēvu bija atnākusi vēl 18 gadus nesasniegusi meitene, šoreiz likās, ka iniciatīva ir bijusi viņas rokās. Viņas acīs bija redzama dzīvīga interese. Apmeklētāju vidū bija daudz melnā tērpušies pāri, kas atmosfēru padarīja piemīlīgu. Meitene, cieši piekļāvusies sava vīrieša azotei, baudīja citādāku vakaru divvientulību. Pārsvarā kopumu sastādīja vīrieši – 30 gadnieki, kam „Canibal Corpse” asocējas ar jaunības maksimālisama trakumu.

„Lassie the Cat” beidzamās divas dziesmas aizēnoja asiņais priekšnesums skatītāju zālē, taču kopumā priekšstats par grupu visnotaļ stabils death, ar black metāla iezīmēm. Somu grupa „Tortune Killer” kļuva par maniem vakara māksliniekiem. Muzikāli it kā varētu būt thrash, taču solists grovlo. Metalcore? Melodic Death? Lai nu kā, bet vētru manos matos somi sacēla!

–          Es „Canibal Corpse” redzēšu jau septīto reizi

–          Trešo

–          Pirmo

 Brutālā death metal pamatlicēji „Canibal Corpse” Latvijā spēlēja jau piekto reizi. Pirms pāris gadiem, kad grupa uzstājās Ķīpsalas hallē, esot bijis nežēlīgs mosh pit. Melnajā Piektdienā pūlis turējās pieklājības rāmojos, tomēr savu aktivitāti nezaudēja apaļas studas garumā.  „Canibal Corpse”  starp dziesmām taisīja garas pauzes, klausītāji nogura no gaidīšanas . Taču šādai darbībai bija attaisnojošs faktors – temperatūra uz skatuves tik tiešām bija apokaliptiski augsta, tāpēc, kaut uz 30 sekundēm izslēdzot prožektorus, varēja ievilkt elpu. „Canibal Corpse” priekšnesums sastāvēja no 19 dziesmām. Tā arī man nekļuva skaidrs, kā fani dziesmas atpazīst,  jo vārdi bija saplūduši akcentētās ceturtdaļās. „ Tekstus ir jāskatās CD grāmatiņā, uz koncertu jānāk šova dēļ” – man tika skaidrots. Šovs bija! Solista galva pārtapa par propelleru! Šķita, tūlīt, tūlīt aizlidos publikā. Instrumentu skaņa – pilnīgi nepieņemama tradicionālās estētikas izpratnei. Instrumenti bija brutālās mūzikas mocekļi.

–          „Hammer Smashed into Face” ir kanibāļu lielākais hīts!

–          Aaaa.

–          Tu vispār klausies metālu?

–          Nu,  jā!  Vairāk gan stoner, prog, doom, thrash…

 Death metal pirmsākumi ir meklējami nu jau 30 gadus senā pagātnē. Tas esot radies, saplūstot thrash un black metālam. Toreiz 80-to gadu ASV death bija pagrīdes mūzika, kas popularitātes vilni uztvēra 90-to gadus sākumā Tampas apkārtnē spēlējošo grupu izpildījumā. „Canibal Corpse” veiksmīgi izmeta uzmanības āķi, 1990. gadā izlaižot savu debijas albumu „Eaten back to life”. Turpmākie albumi grupai atnesa gan slavu, gan  ieņēmumus. Mūsdienās death ir kļuvis par mutantu – melodic death, technical death, goregrind, deathcore un death/doom.

 Melodic Death drīzāk būs mani interesējošs stils. Klausoties kanibālus, mani urdīja jautājums – vai tad tiešām šī haosa viducī nevar iebliezt kādu dzirkstošu soliņu! Nevar, jo tad tas būtu pavisam cits stils. Mans muzikāli antropoloģiskais eksperiments, apmeklējot brutālākā death vectētiņu koncertu, bija izdevies. Sasmēlos gan pieredzi, gan savdabīgu iedvesmu. Bet skeptiķiem varu galvot, ka „Canibal Corpse” klausītāji nav maniakālu domu apsēstie, bet pietiekami dzīvespriecīgi cilvēki, lai es  Melnajā Piektdienā paliktu līdz pat vieniem naktī. Bija ļoti jautrs vakars!

 

Read Full Post »