Feeds:
Rakstus
Komentāri

Ikgadējais tops šogad nebūs, varu tikai hronoloģiski aprakstīt spilgtākos 2015. gada iespaidus:

Tesas albums  “G.H.O.S.T”  un koncerts klubā DEPO 20. martā – Tesas mūzika ir kā Roršaha tintes traipu tests, un tā man vienmēr atgādina par to, ka ne visu var un vajag pateikt vārdiem.

Toma Rudzinska džemsesijas un projekti –  Toms ir ne vien talantīgs mūziķis, bet arī vērīgs cilvēku pazinējs un labu pasākumu organizators. Piemēram, pateicoties Tomam, es atklāju džeza dziedātāju Danielu Čačiju, kura debijas albums “Lifeline” neplānoti kļuva par manis klausītāko albumu Spotify un izmainīja dažus manus priekšstatus par vokālistiem. 2016. gadā ļoti gaidu “Melos Quintet” džeza albumu.

Jo divi apmeklēti Melos Quintet koncerti ir labāk par vienu. #jazz #Rīga

A photo posted by Aiga Leitholde (@leitholde) on

Edgara Rubeņa solo koncerts KKC – Edgaram piemīt īpaša muzikāla humora izjūta, kas publikā raisa dažādas atbildes reakcijas. Neierastais sēdvietu izvietojums ļāva vērot sanākušo mīmiku kā labu filmu.

Matīss Kļaviņš “Ripples and Rocks” – viegli, rotaļīgi un patiesi par atmiņām, sajūtām un rokmūzikas klasiku. 2016. gadā gaidu intriģējošus jaunumus no “Boys will be Boys”.

Very Cool People “Funkology” –  ar kādu lipīgu entuziasmu “Funkology” kolektīvs izpilda fanka klasikas repertuāru – to atkārtot un atkārtot! Ļoti daudz viņus klausījos gan koncertos, gan ierakstā.

Eschatus albuma prezentācija klubā DEPO –  Apbrīnojami, kā uz skatuves smaidīgā Kristiāna kļūst par baisu, baskājainu sirēnu. Savukārt pirms tam ar vienreizēju priekšnesumu 9 vīru sastāvā aizrāva “Dūmu Zārka Zēni”. Grandiozitātes ziņā tas viss atgādināja “BigBand”, taču šoreiz vīri deklamēja arī dzeju. Tas bija pārdabiski skaists vakars!

Deniss Pashkevich, Rūdolfs Macats, Rihards Fedotovs Spīķeru kvartālā “Funk Fest” ietvaros –brīvā fanka piepildīts mirklis, kas vakaram deva pietiekamības sajūtu.

northern c – sevi pieteica Matīsa Runtuļa un Miķeļa Putniņa kopprojekts, kuru es biju gaidījusi kopš 2011. gada.  Domāju, nākamajā gadā northern c skanēs vēl skaļāk!

Powell priekšnesums “Skaņu mežs” ietvaros – manas 2015. gada vislabāk nodejotās 40 minūtes.

Syndrome festivālā “Zemlika” – Syndrome muzikālo koncepciju veido ideja, negatīvo enerģiju caur mūziku pārvērst pozitīvajā. Nostrādāja. Sajutu. Koncerta laikā es aizmigu, sēžot Durbes baznīcas solā, pamodos svētlaimīga.

Kamasi Washington  “Epic” – saksofonista 172 minūšu garais opuss bija labākā mācību stunda džeza mūzikas ideju iepazīšanā.

John Coffey “The Great News”– enerģisks pankroks, ar rokenrola grūvu, hardkora ekspresivitāti un skeiteriem raksturīgo izveicību – nīderlandiešu panki bija Viduseiropas festivālu karstākie čaļi. 2016. gadā gribētu viņus redzēt koncertā, vēl labāk – satikt, iepazīties.

TomsRudzinskis_MelosQuintet_Aug2015_SM

Džeza saksofonists Toms Rudzinskis ar savu jauno sastāvu “Melos Quintet” aicina uz koncertiem Ventspilī un Rīgā, lai atskaņotu skaņdarbus no gaidāmā modernā džeza albuma.

Kvinteta izpildītā oriģinālmūzika ir instrumentāla, ar nedaudz eksperimentālu ievirzi un kā viens no instrumentiem tiek izmantota cilvēka balss. Projekta un gaidāmā ieraksta unikalitāte meklējama izvēlētajos kompozīciju tekstos – jazz poetry jeb “džeza dzeja”, kurai rakstūrīgi džeza mūzikas ritmi, improvizācijas sajūta un tās tematika bieži ir tieši par džeza mūziku un mūziķiem.

Dzejas autori pārstāv tā dēvēto “bitņiki” jeb beatnik kustību – tādi 20. gs. otrās puses autori kā Allan Ginsberg, E.E. Cummings, William S. Burroughs un “Melos Quintet” kompozīciju melodija un ritms pakļaujas dzejas tekstuālajai nozīmei un struktūrai.

Rudzinska kvintetā ir apvienojušies godalgoti džeza mūziķi:

Daniel Cacija (Horvātija/Vācija), 2013. gada labākā dziedātāja titula ieguvējs lasītākā džeza žurnāla “Down Beat” aptaujā, 

pianists Loran Witteveen (Nīderlande), atzīts jaunās paaudzes džeza mūziķis, ar Tomu Rudzinski 2014. gadā “Loran Witteveen Quintet” sastāvā ieguvis Grand Prix prestižajā “Dutch Jazz Competition”,

kā arī viens no Latvijas progresīvākajiem basistiem Reinis Ozoliņšizcilais jaunās paaudzes latviešu bundzinieks – Kaspars Kurdeko.

“Melos Quintet” koncerti:

Preses relīze no Kates Pāvulas.

panki

Foto:Vladislavs Punculs.

Jūlija pēdējā nedēļas nogalē no 24. līdz 26.jūlijam Klaņģu kalnā pie Ķekavas dārdēja jau trešais smagās mūzikas festivāls KLANG. Uz norises vietu klausītāji ērti var aizbraukt ar speciālu Klang autobusu, un ap plkst. 17 piektdienas pēcpusdienā šo iespēju izmantoja kādi 100 festivālnieki.

Netālu sēdošie tērzēja par festivāliem – Positivus, Labu Dabu, Fonofestu  un  Zvērā.  No sarunām varēja noprast, ka cilvēkiem vissimpātiskākie šķiet drīzāk mazāki, nevis lielie festivāli. Tad jau dodamies uz īsto vietu!

Izkāpu no autobusa, devos par līkumoto ceļu uz Klanģu kalnu – gaiss, meža paēna un piektdienas tveicīgā pēcpusdiena, ir tik labi būt prom no Rīgas!

factor

Ar smago mūziku ir sarežģīti – no vienas saknes gan tas viss ir nācis, bet bagātīgi sazarojis! Cik cilvēku, tik viedokļu. Ne velti festivāla organizatori programmu bija veidojuši tā, lai katram tiktu nedaudz prieka: metalcore, groove metāla, smagā metāla, pankroka, turbofolka, black metāla un citu stilu cienītājiem.  Skatītājiem tīkamākā novietojumā – ielejā atradās lielākā Jagermeister skatuve, bet kalna galā vieta bija atvēlēta mazākai Radio SWH Rock skatuvei.

neon

Piektdiena tā pa īstam sāka dārdēt, uz skatuves kāpjot grupām “Trendkill Method”  un “The Factor” (Mārtiņam ir tik skaļa rīkle). Vizuāli visgrandiozākais priekšnesums bija grupai “Neon Fly” bija ar spalvām rotāti tērpi, mūziķi  spļāva uguni un izpildīja speed, glam metālu, turklāt mūsdienām autentisku ( diemžēl nespēju patiesi novērtēt, jo augsti vīru vokāli absolūti nav manā gaumē).

Grupa “Dzelzs vilks”  publiku atraisīja, pārsvarā spēlējot dziesmas no albumiem “Manās mājās sieviešu nav” un “Sārtā Rītausma”, kā arī trīs jaunās dziesmas no topošā ieraksta. Gadi iet un “Dibenā rautais disko” nostiprina savu hīta statusu, un joprojām kāds no pūļa koncerta noslēgumā pieprasta “Saplēstie stikli”.

Liekas, daudziem piektdienas vakara galvenais notikums bija “Inokentijs Mārpls” uzstāšanās – joprojām godīgi un tieši, par visiem zināmo un saprotamo, un tieši tik grūvīgi, lai stindzinošo pusnakti varētu sagaidīt dejojot.

dambis

Soundarcade” bija mans gaidītākais vakara (lasīt – vasaras) notikumus, un skatuves apkārtnē nepacietīgi mīņājos jau pirms laika.  Šķiet, skaistākos grupas koncertus esmu piedzīvojusi tieši brīvdabā – tumšā, dzestrā naktī.

Vēlāk, vērojot publiku, top skaidrs, ka “Soundarcade” šajā vakarā daudzi dzird pirmo reizi. “Soundarcade” nav mūzika nepacietīgajiem, bet to šajā vakarā ir daudz. Atrodu labāku klausīšanās vietu vienā līnijā ar staltiem vīriem. Viens no viņiem dziesmu starplaikos uzstājīgi bļauj, ka Ābola vokālu vajag skaļāk, bet “Hospitalabol”  dzied līdzi tik precīzi un aizrautīgi, it kā pats atrastos uz skatuves.  Viņš atstāja iespaidu, lai kas arī tas vīrs bija, nepazinu.

Klangā “Soundarcade” nospēlēja 4 skaņdarbus “Keymaster”, “Crane”,  “Hospitalabol” un jauno latviešu valodā par melniem kraukļiem.  Protams, par īsu, jo “Soundarcade” koncertos laiks pieņem citu ritējumu (septembrī būs vēl). Par “Omerta“, “Oranžās Brīvdienas” un saullēkta sagaidīšanu kopā ar “Eschatos” šoreiz uzrakstīs kāds cits, jo svarīgas sestdienas dēļ man nācās savlaicīgi atgriezties Rīgā.

11790193_846174062103344_259376976_o

Ir izauguši jauni klausītāji, taču jaunas smago mūziku izpildošas grupas pie mums neizaug tik ātri,  un viss joprojām turas uz laika pārbaudītām grupām. Skatuves pieredze tomēr dzirdami ieliek jaunības degsmei, ne izpildījuma, bet visdrīzāk saturas ziņā.

Tāpēc nākamajā gadā novēlu (lasīt – izaicinu) KLANG atrast pašmāju mūzikas nākotnes cerības un iedod viņiem vienu no festivāla labākajiem laikiem! Tāpat iespēja attīstībai ir skatuvju apskaņošana, lai koncerta gaitā nejauši “nepazūd” kāds vokāls vai solo ģitāras partija.

Taču kopumā KLANG mazie apmēri iepriecina, tāpat kā programma. KLANG tu nebūsi nejauši, jo KLANG ir atkal satikšanās, un tieši tas vasaras viducī mums ir vajadzīgs!

indygo

Mūslaiku tikumi ir pieradinājuši cilvēkus klausīties mūziku fonā, savu jauno mīļāko grupu atklājot kāda reklāmas džingla vai TV seriāla ietvaros. Laika vienmēr ir par maz, tāpēc baudījumi jāapvieno.

Taču šāda pieeja nederēs Indygo albumam “Stars”. Būs jāpasēžas un albums jāklausās kā vecajos labajos laikos.

Albumā “Stars” ir astoņas dziesmas latviešu valodā. Albums ir ierakstīts “Sound Division” studijā kopā ar Gati Zaķi, bet māsterēts ASV “New Alliance East” studijā.

Albums “Stars” ir smags albums, bet ne vārda “smags” klasiskajā izpratnē. Pats albuma skanējums ir silts, blūzīgs, melodisks un melanholisks – ausij tīkams, taču albuma saturs prasīs klausītāja līdzi domāšanu.

Lai gan praktiski albumam jau ir divi radio singli – “Temīda” un “Bēglis“, patiesībā šajā albumā nemaz nav tipisku singlu (ok, ir “Vēlos” ar labu singla potenciālu). Dziesmu vārdi ir stāsti, izmantojot valodas mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Tos, klausoties albumu pirmo, otro un arī ceturto reizi, nemaz nav tik viegli iegaumēt.

Dziesmas neveido vien skaisti epiteti, dziesmu vārdi ir paralēles, simboli. Un ne velti, tā albuma trešā dziesma ir “Ullis” – Vai grupas “Indygo”  albuma radīšanas džema sesijas laika brīvajos brīžos lasīja Džeimsa Džoisa romānu? Nenoliedzami grāmatas uzbūve un saturs varētu būt labs avots kā dziesmu tekstiem, tā, protams, arī progresīvās rokmūzikas albuma struktūras veidošanai.

Sociālajos tīkos klausītāji īpaši novērtē albuma sesto dziesmu “Aizas“, un arī man ir jāpiekrīt, ka šī ir viena, ja ne pati labākā albuma dziesma. “Aizas” ir balāde, kas stāsta par atsvešināšanos. Dziesmas uzbūve ir klasiska – panti mijas ar prātā paliekošu piedziedājumu, noslēgumā ir ģitāras solo, bet tā ir ierakstīta tik ļoti jutīgi un maigi, kļūstot par “Stars” kulmināciju.

Jāsaka, “Indygo” vispār ir ķēriens uz balādes formu, kas rokgrupas gadījumā nav nemaz tik patīkams izteiksmes vieds. (Parasti balādes laikā skatītāju aiziet smēķēt, un balādes tiek atstātas novārtā.)

Un arī albums tiek noslēgts godam. Dziesma “Ciešāk” veldzē ar kontrastiem – lirisku pantu, dārdošām pārejām un ļoti aktuālu vēstījumu un, tuvojoties izskaņai, ar negaidītu muzikālu attīstību…

Nobeigumā jāpiebilst, ka šīs ir piezīmes pēc albuma pirmās noklausīšanās Bandcamp. Nākamās albuma klausīšanās reizes noteikti atklās jaunas nianses, kuras gribēsies izcelt vai komentēt. Tāpēc gaidu, kad “Stars” būs pieejams plates formātā. Šis ir viens no tiem albumiem, kuru var klausīties ilgi un katru reizi atklāt no jauna!

11427670_835888639823723_144870442398927260_n

Foto no 2015.gada “Eschatos” Eiropas tūres,  grupas privātais arhīvs.

Skaidrs, vislabākās sarunas par mūziku vedas sēžot pie virtuves galda. Un tā arī notika maija sākumā, Pārdaugavā, Kristiānas un Edvarda privātmājas virtuvē, svinot Kristiānas pārbraukšanu, albuma izdošanu un dzīvi, nedaudz pēc pusnakts Edgars man stāstīja par “Eschatos” jaunā albuma tapšanu. Albums “The Grand Noir” arī tapa ierakstīts šajā pašā privātmājā.  

Sākotnēji “Eschatos”  bija iecerējuši veidot  splitu jeb dalītu albumu kopā ar lietuviešu grupu “Inquisitor”. Taču galu galā tapa pašu otrais albums – “The Grand Noir”. To veido pieci skaņdarbi, kopējā garumā 33 minūtes. “Eschatos” smagās mūzikas trumpis ir grupas izpratne par daudzslāņaina atmosfēriskuma radīšanu, un to var dzirdēt arī “The Grand Noir” kompozīcijās.

Albumam ir stāstoša uzbūve ar instrumentālu ievadu un kulminācija 31. albuma izskaņas minūtē. Grupa spēlējas ar dinamiku, savieno pretstatus – monotonos ģitāras rifus šķaidot ar maigām instrumentālām pārejām, tā arī priecē ar sarežģītu ritmisko zīmējumu. Visgrūvīgākā albuma dziesma ir “On the Divines Names”, kas publiku tā vien aicina mesties traka apļa skrējienā.  Klausoties albumu, es nedomāju par black metālu, tas drīzāk ir emocionāli piesātināts muzikāls piedzīvojums. Robežas ir kritušas, vai ne?

Pirms došanās savā Eiropas koncerttūrē, “Eschatos” albumu prezentēja koncertā Depo, kur arī tapa šī zibensintervija ar grupas vokālisti Kristiānu Kārkliņu. Jārunā bija ātri, jo ar katru minūti kluba atmosfēra kļuva arvien skaļāka un skaļāka.

Black metāls, sludge – kā stilistiski visprecīzāk būtu apzīmējama “Eschatos” mūzika?

Mūsu sākums ir meklējams black metālā. Stilistiskās robežas ir izplūdušas, un laika gaitā cilvēki sāka mums piedēvēt arī citu stilistiku. Black metāls šobrīd ir kļuvis par ļoti abstraktu jēdzienu. Tāpēc, manuprāt, stilistiskajam iedalījumam zūd jēga.

Kāpēc tu uzstājies basām kājām?

Fantastisks jautājums! Tāpēc, ka šādi gūstu stabilitātes sajūtu – esmu tuvāk zemei un jūtos labāk.

Tu aizvadīto gadu dzīvoji ASV. Kādi koncerts tev vislabāk palikuši prātā?

Redzēju “Mayhem” uzstājoties kopā ar “Watain” un kanādiešiem “Revenge”, kas man bija fantastisks pārdzīvojums. Bet labākais dzīvais koncerts, ko es redzēju laikam bija alternative country, apvienība “Wovenhand”.

Kā Eschatos atrod iedvesmu?

Iedvesma nav jāmeklē, tā ir dabiska procesa sastāvdaļa. Mēs ar mūziku visu laiku esam saistīti. Puiši spēlē dažādos projektos, arī štatos man radās blakus projekts “Black Earth Black Sky”.  Izmantojot interneta sniegtās iespējas, tas varētu pārtapt par ilglaicīgāku projektu, jo mēs ļoti labi sastrādājāmies. Atgriežoties pie iedvesmas. Mūzika ir sava veida pašattīrīšanās. Negatīvā enerģija tiek konvertēta mūzikā. Tas nenozīmē, ka mūzika ir negatīva. Jā, tā ir tumšāka. Tā ir mūsu kopējā reinkarnācija.

Tu kā ilggadēja metāla vokāliste Latvijas mērogā esi ļoti īpaša, jo šādu pamanāmu vokālistu – sieviešu ir ļoti maz. Kāpēc, tavuprāt, tā tas ir?

Interesants jautājums. Varbūt meitenēm vienkārši nav intereses par šāda veida alternatīvo un smago mūziku? Nezinu. Iespējams ir meitenes, kas pilnīgā pagrīdē kaut ko dara. (jautā grupai) Jūs zināt šādas meitenes? Man ir gūti komentēt. Man liekas, ja tev gribas darīt, tad ej un dari. Tas vienkārši sēž iekšā, un es nejūtu, ka būt metāla vokālistei ir kaut kas krietni atšķirīgāks.

Vai tev šajā albumā ir mīļākā dziesma?

Mīļas ir visas, bet emocionālākā ir albumā pēdējā dziesma “Feast of Thousand Beasts”. Tā ir arī vecākā albuma dziesma.


Grupa Eschatos ir Kristināna Kārkliņa – vokāls, Edgars Gultnieks – ģitāra, Jānis Bušs – ģitāra, Tomass Beķeris – bass, un Edvards Percevs – bungas.

Albumu „The Grand Noir” var noklausīties Bandcamp vai Spotify, un albuma formātā iegādāties grupas koncertos. Eschatos jūlijā varēs dzirdēt Lietuvas festivālā Devilstone, kā arī pašmāju smagās mūzikas festivālā Klang.

Nate Wooley by Ziga Koritnik 2014 colorCeturtdien, 2. jūlijā Kalnciema kvartālā  koncertu sniegs avangarda mūzikas trompetists Neits Vūlijs (Nate Wooley), ko prestižā Londonas koncerttelpa Cafe OTO nodēvējusi par vienu no uzlecošajām amerikāņu eksperimentālās mūzikas zvaigznēm.

Lai arī Neits Vūlijs ir pieredzējis tradicionālajā džezā un periodiski koķetē ar šo mūzikas formu, viņa spēlēšanas maniere lielā mērā balstās uz individuāli izstrādātām netradicionālām tehnikām, kas ļauj mūziķim vienlīdz komfortabli justies gan visai smagnējā trokšņu mūzikā, gan abstraktā brīvajā improvizācijā, gan laikmetīgajā kompozīcijā.

Netis Vūlijs ir sadarbojies ar Džonu Zornu (John Zorn), Evanu Pārkeru (Evan Parker), Entoniju Brekstonu (Anthony Braxton), Krisu Korsano (Chris Corsano), grupas Sonic Youth ģitāristu Tērstonu Mūru (Thurston Moore), trokšņu mūzikas grupu Wolf Eyes un daudziem citiem.

Pēc Vūlija solo priekšnesuma koncertu turpinās latviešu datormūzikas komponists Mārtiņš Roķis, kas nesen nonāca pie starptautiskas atpazīstamības ar savu ritmiski orientēto projektu N1L, kura debijas ierakstu savā jaunajā izdevniecībā UIQ izdos britu producents Lī Gembls (Lee Gamble). Mārtiņš Roķis ir Skaņu meža līdzdibinātās platformas SHAPE dalībnieks, un tās ietvaros jau sniedzis priekšnesumu Drēzdenē, kā arī plāno uzstāšanos Prāgā.

Ieeja pasākumābez maksas.

Informāciju sagatavoja: Skaņu mežs.

igo2

Foto: Inese Libere.

Radio viļņos sūtījis pirmo dziesmu “Straume”, Igo 15. jūnija pēcpusdienā uzaicināja žurnālistus izbraucienā uz Mazā Baltezera krastā esošo restorānu Pērle, lai pastāstītu par septembrī gaidāmo koncertprogrammu “Ūdens”. igo3 Pirms pieciem gadiem Igo aizsāka koncertprogrammu ciklu, kuru iedvesmojuši pirmelementi. Kopā ar komponistu Jāni Strazdu tika iedegta “Uguns”, kopā ar komponistu Valtu Pūci – apzināta “Zeme”,  un tagad kopā ar Mārtiņu Braunu iedvesma tiek smelta no “Ūdens”. Radošais kopdarbs tika uzsākts šī gada janvārī.

10. janvārī mēs satikāmies, lai sāktu strādāt. Mārtiņš saņēma visu, ko es pirms tam biju sarakstījis. Viņš man sadeva veselu kaudzi ar sacerētām melodijām, ar harmoniju un ritmu. Viņš bija no manis uzrakstītā ietekmējies tikai sajūtu līmenī. Lai arī teksts bija pirmais, man nācās pielāgoties mūzikai. Tad situācija mainījās. Esot procesā, sacerot trešo, ceturto, piekto skaņdarbu, mēs bijām mainītās lomās. – stāstīja Igo. igo5 Atšķirībā no albuma “Zeme”, mūziķi “Ūdens” albumu ieraksta kopā, šādi gūstot īpašu vienotības sajūtu. Kopā radītas 14 kompozīcijas. Ierakstā piedalījās Igo – balss, Ieva Krēvica – fona balss, Mārtiņš Brauns pie taustiņiem, Raimonds Macats – čells, taustiņinstrumentālists Juris Kristons, ģitārists Armands Alksnis, basģitārists Normunds Skraucis un bundzinieks Kaspars Kurdeko pie perkusijām.

Ūdeni uz bungām ir nospēlēt grūti. Tur tiešām ir jāiedziļinās, lai radītu vajadzīgo atmosfēru. Dažreiz vajadzīgs tikai viens sitiens, un tas jau būs daudz! – sajūtās dalās bundzinieks Kaspars Kurdeko.

igo4 Lai vēl labāk ieskicētu radošo atmosfēru un mūziķu sadarbību, Igo klātesošiem  atskaņoja dziesmas “Runu Plūdi” neapstrādāto ierakstu ar Raimonda Macata klusi skaitīto takti, (kas, grupas izklaidēšanas nolūkos, dažreiz tika skaitīta igauņu, dažreiz vācu valodā) un citi radošo vidi raksturojoši elementi.  Protams, šādā veidā dziesmu varēja dzirdēt pirmo un pēdējo reizi,  bet āķis lūpā man jau nu noteikti tā forši tika ieāķēts. Dziesma “Runu Plūdi” ir blūzs Mārtiņa Brauna “Sīpolu” laika rokrakstā.

Mūzika būs nopietna un skaista. Būs vērienīgi skaņdarbi un arī mierīgāki. Tematika – slāpes. Tematika – varžu princis jeb stāsts par kurkuli, kas dīķī izaug par varžu princi. Starp nopietniem un dramatiskiem skaņdarbiem būs arī kaut kas vieglprātīgāks, kam publika varēs dziedāt līdzi. – sola Igo.

Koncertprogrammu “Ūdens” ar Igo dzeju un Mārtiņa Brauna mūziku varēs dzirdēt Vidzemes koncertzālē Cēsīs, Latgales vēstniecībā Gors Rēzeknē, Dzintaru koncertzālē un arī Liepājas OC Rožu zālē. Biļetes jau nopērkamas šeit.

%d bloggers like this: