Feeds:
Ziņas
Komentāri

Posts Tagged ‘pūķa gars’

 

2010. gada nogalē 30.decembrī  Liepājā  klubā „Fontaine Palace”  tika svinēta grupu „Relicseed” – „60 minūtes sapņa” un „Pūķa gars” – „Kārdinājums” izdošana.  Tiesa, nebūšu kritiķe, jo šoreiz pildīgu grupu „morālā atblasta PR jautājumos” uzdevumu. Rezultāts bija iepriecinošs – ziņa medijos tika uzņemta atsaucīgi.

Protams, ir jāņem vērā, ka no mediju aktivitātēm paliekošu rezultātu var iegūt strādājot regulāri un ilgtermiņam. Publika ir skeptiska un pat noraidoša jaunu ideju, pasākumu un mākslnieku pieņemšanā, šo barjeru var noārdīt tikai laikam ejot. Kopējas prezentācijas ideja nav pārsteidzoša, taču izdevīga visām pusēm. Domāju, ka solidarizēšanās ir vienīgā iespēja underground stilu pārstāvošām grupām pastāvēt. Protams, būs jāiegulda papildus darbs. Piemēram, noīrējot kopēju transportu ar šoferi, tādejādi padarot tīkamāku savu vakaru. Tāpat ir jāņem vērā, ka informācijas plūsmai par grupas iekšienē notiekošo ir jābūt nepārtrauktai – mūsdienu tehnoloģijas dod iespēju to turpināt arī paša koncerta laikā. Un notiekti nedrīkst aizmirst par pēc koncerta „atraudziņas” noderīgumu! Muzikālā gaume ir individuāla lieta, taču cilvēku var pārsteigt arī ar nebijušu izpildījuma formu. Manuprāt, nākotnē aktuāla kļūs savu fanu grupu organizēšana. Idejiski – ja tiek organizēts šurpu – turpu kursējošs transports uz interesantu pasākumu, laicīgi par to izplatīta informācija, tas ir labs iemesls tusiņam! „Relicseed” un „Pūķa gars” kopējā tūre man deva daudz ideju, kā arī praksē varēju pārbaudīt zināmu patiesību dzīvotspēju.

Taču nav jau ievadkurss menedžmentā (man būtu daudz ko teikt), bet gan albumu prezentācija! Aizvadītā gada biežā  viesošnās grupas „Pūķa gars” mēģinājumos deva man iespēju iemācīties dziesmu vārdus no galvas. Izdziedājos un tapu aizsmakusi. Bet „Relicseed” pārsteidza ar savu spēju dancināt publiku smagā metāla taktīs. Cilvēki tik tiešām dejoja pāros pa divi! Bet es ļāvos intensīvam „headbang”, sprada man stīva vēl šodien. Man bija prieki, bet nevarēja neievērot, ka paši mūziķi izskatījās ļoti saguruši.  Radošās izaugsmes porcess ir ļoti sarežģīts, jo īpaši turoties pretestībā ikdienai. Tāpēc grupām tik tiešām noderīgāki ir muzikāla tehniska rakstura padomi, jo satura progress, kas sevī ietver labāku ideju, skatuves mākslas, komunikācijas izviedošanu, visbiežāk notiek pašam cilvēkam savā individuālajā ceļā gūstot atklāsmi. Kādu atklāsmi ir guvuši „Relicseed” un „Pūķa gars”? To visdrīzāk lasīsiet „Fontaine Daily” nākamajā ( pavasara) nummurā.

 

Foto: Indra Kļaviņa

Advertisements

Read Full Post »

Piektdien, 3. decembrī Studentu klubā savu debijas albumu ierakstīšanu ar labi apmeklētu koncertu svinēja grupas „Relicseed” un „Pūķa gars”.  Pastāvēšanas laikā, savā ziņā pateicoties arī „Moka Metal Crew” pasākumiem, grupas ir savākušas uzticamo klausītāju kopumu, kurš ik koncertu kļūst lielāks. Iepriekš nepazīstami fani bija atnākuši jau uz Fonokluba koncertu, arī Studentu klubā divi džeki man stāstīja, ka „Relicseed” iepazina caur grupas draugiem.lv profilu. Šoreiz faniem bija iespēja iegādāties “Relicseed” metāla ripulī slēpto “60 minūtes sapņa”, un tērpties “Pūķa gars” krekliņos. Grupu sadarbības kulminācija būs skatāma 30.decembrī “Fontaine Palace”, bet pagaidām neliels  vizuāls ieskats aizvadītā pasākumā. Foto – Indra Kļaviņa.

This slideshow requires JavaScript.

Read Full Post »

Piektdienas, 29. oktobra vakarā, kad Vecrīgas bāri un kafejnīcas piedzīvo sastrēguma stundu, bija grūti atrast brīvu galdiņu bez lieka fona trokšņa. Tomēr mums izdevās, pie viena galda sēdēja divi grupas „Pūķa Gars” un trīs „Relicseed”  dalībnieki. Abas grupas 2010. gadu noslēdz ar ierakstītiem albumiem, tie ir tapuši Kārļa Šteinmaņa studijā.

Kā Tu, Kārli, šobrīd jūties?

Kārlis Šteinmanis: Noslogots. Bet tas viss ir cēla mērķa – metāla – vārdā! Kaut kādā veidā mūzikai ir jātop! Tas nav tā, ka kopā iedzerot alu, tavās rokās pēkšņi nonāk dziesmas diska formātā.

Cik ilgi albumi tika rakstīti?

Kārlis: Katra grupa studijā pavadīja divus līdz trīs mēnešus.

Edgars Rakovskis: Mums ierakstu process bija periodisks. Sākām agrā pavasarī, ierakstot dziesmu pa dziesmai. Galu galā Kārlis arī ir tikai cilvēks, kuram ausīm ir jāļauj jāatpūsties!

Arturs Mucenieks:  Ieraksti vienu dziesmu, otru, trešo. Un jūti, ka sāc tirināt kājiņu, gaidot mirkli, kad atkal varēs braukt pie Kārļa.

Edgars: Domāju, ka mēs sadarbībā ar Kārli esam paveikuši milzīgu darbu, divos mēnešos ierakstot albumu.

Vai tā ir priekšrocība, ka albums tiek rakstīts pie jūsu vienaudža, jo tik pat labi jūs varējāt izvēlēties studiju ar skaņu operatoru sava tēva vecumā.

Andrejs Upmacis:  Tas vairāk ir atkarīgs no pašas grupas, cik ātri tā var saorganizēties. Ja paši velk garumā, tad Kārlis neko daudz nevar izdarīt. Bet arī viņam gadās „čakarēties”…

Edgars: Mēs ar Andreju jau iepriekš bijām domājuši, ka „Relicseed” vajag ierakstīties. Tad, lūk, lētākais variants bija Kārļa studija

Anderjs: Kurai ir laba skaņu sistēma.

Edgars: Vienmēr albumu var ierakstīt par 5000, taču mēs un es domāju, ka jūs ( „Pūķa Gars”) un pats Kārlis piekritīsiet, ka nav svarīga pati studija, aparāti, bet primārais ir pats cilvēks, kas spēlē un otrs cilvēks, kas to visu ieraksta.

Kārlis:  Man ir svarīgi, ka darbs ir orientēts uz rezultātu!

Vai ierakstu process atnesa jums pavisam jaunas dziesmas?

Edgars: O, jā! Nekad nenotiek tā, ka mājās vai mēģinājumos sagatavotais tiek ierakstīts.

Andrejs: Man gadījās savādāk iespēlēt bungas. Un Edgars nekavējoties teica – Tu neuzdrošinies dzēst laukā, es to apspēlēšu!

Edgars: Balādes „Saruna” improvizācija tapa uz vietas, un rezultāts man pašam ļoti patīk!

Kas ir jūsu visvecākā dziesma?

Kaspars Vēvers: Visvecākā ir „Tukšums”,  radīta 2009.gada martā

Edgars: Mūsu vecākā ierakstītā ir „Again”, kas bija ierakstīta 2004. gadā un šajā variantā tiks arī iekļauta albumā. Lai ir jūtams progress!

Kārlis: Es atbalstu šādu variantu, ka vecās dziesmas tiek iekļautas kā bonusi. Tas nozīmē, ka nekaunies no tā, kāds tu biji pirms pieciem gadiem. Ar katru jaunu albumu ir iespējams pārrakstīt vecās dziesmas un  tā nekad no tām netikt vaļā.

Šobrīd tiek runāts par ierakstu industrijas krīzi, kas savā veidā veicina koncertu industrijas attīstību. Vai jums arī nešķiet, ka esat drīzāk koncertu nevis ierakstu grupas?

Edgars: Labs jautājums, esmu par to domājis…

Andrejs:  Šobrīd noteikti, jo mums vēl nav neviena albuma.

Edgars:  Manuprāt, jautājums ir saistīt ar to, vai grupa labāk skan ierakstos vai koncertos.

Kaspars:  Man arī liekas, ka nevaram vēl uz šo jautājumu atbildēt.  Albums vēl nav gatavs, un tā materiāls vēl nevienam īpaši nav rādīts. Kad darbs tiks izdarīts, dziesmas skanēs radio, tad varēs izvērtēt. Līdz šim atskaites punkts ir bijuši koncerti un tiem gatavotais repertuārs.

Edgars: Ir vajadzīgi atskaites punkti – albumi, lai izvērtētu grupas ierakstu izaugsmi, savā strarpā salīdzinot,piemēram, 1999. 2003. un 2005. gada albumus.

Andrejs: Pašos pirmsākumos bija situācija, ka tev ir trīs savas dziesmas, septiņas kaverversijas, un tu spēlē „Saksofonā”.

Kārlis: Mums, Muciņ, tā tas bija pirms pusgada ar grupu „The Trigger”!

Artūrs:  Diemžēl mēs „Saksofonā” tā arī neuzspēlējām.

Kārlis: Diemžēl. Mums būtu piestāvējis! Turpinot par albumiem. Ir stulbi, ka grupa izdod ierakstu un pēc tam visu savu atlikušo mūžu sēž uz tā lauriem. Viņiem tiek maksāts par to, ko vienā konkrētā brīdī viņi bija izdarījuši. Mūziķiem ir jābrauc tūrēs, tās viņus motivē spēlēt!  Jo vairāk, jo labāk spēlēt! Runājot par ierakstu kompānijām, šī krīze šobrīd palīdz mazajām ierakstu studijām attīstīt savu biznesu. Tur grupas var izpausties pēc labpatikas – es gribu skanēt šādi – es tā skanu! Nav nesaskaņas ar producentiem, izdevējiem. Vienīgi pašam ir jādomā, kā ierakstīto izdot. Tehnoloģijām attīstoties, cilvēkiem arvien vairāk ir iespējams visu pašiem izdarīt. Rīki un programmas ir pieejamas, tāpēc nav obligāti jāsaistās ar lielām kompānijām, lai ierakstītu debijas albumu. Nebūs līgumu ar albumu ierakstīšanas grafiku. Ja negribi ierakstīties šogad, tad vari to nedarīt. Manuprāt, mēs katrs zinām grupas, kuras senāk izdeva labus albumus, bet pēdējie ir draza.

Edgars: Man liekas, vienmēr būs cilvēku daļa, kura alks savās rokās paturēt grupas disku, bet pēc tam tā vai tā to albumu neklausīsies. Nekad dzīvē nebūs iespēja izpatikt visiem. Ja tu patīc visiem, tu nepatīc nekam! Mēs arī domājām, kādā formātā albumu izdod – ir iespējams disks, vinila plate, flash atmiņa, taču galvenais jau ir saturs, kas mūsu klausītājiem patiks, neatkarīgi no izmantotā formāta.

Kārlis: Es tikko aizdomājos par disku kā formātu, kas šobrīd šķiet maznozīmīgs. Man liekas, ka drīz mēs atgriezīsimies pie līdzīgas situācijas kā pirms 30 gadiem, kad CD nomainīja vinilu, un vinilam parādījās milzīga pievienotā vērtība. Tagad, kad viss kļūst aizvien digitālāks, manuprāt, kompaktdisku renesance vēl būs gaidāma!

Artūrs:  Mūsu basists Edgars ir plašu fanāts. Viņš ir visu savu paziņu krājumus pārskatījis, lai tajos atrastu plates. Tā ir manta! Atceros, ka uz pagājušo dzimšanas dienu es viņam uzdāvināju „Alice in Chains” plati. Disks ir disks, bet kad tu ieraugi plati!

Kārlis:  Tu vari arī to arī neatskaņot, tāpat skaisti uz skapja izskatīsies!

Ja esam sākuši runāt par pagātnes formātu vērtībām, mēs varētu atcerēties laiku pirms sešiem gadiem, kad jūs uzsākāt savas mūziķu gaitas. Kas bija jūsu stimuls spēlēt?

Edgars:  Man patika pats spēlēšanas process, savi pirksti, rokas un skaņa, ko tās spēj radīt. Man ir liela laime šo sešu gadu laikā satikties ar cilvēkiem, kas domā tāpat.

Andrejs: Parasti grupās ir cilvēks, kurš daudz grib darīt, bet pārējie negrib neko darīt.

Edgars: Jā,paŗējie sēž un urbina degunus. Ja nav kopēja kaifa, tad darbība ir bezjēdzīga. Mēs spēlējam tāpēc, ka mums patīk .Mums mūzika ir dārgs hobijs. Ja, aizbraucot uz mēģinājumu, man ir jājūtās slikti, tad kamdēļ tas ir vajadzīgs?

Pirms sešiem gadiem jums noteikti ir bijušas ilūzijas. Kā tās ir transformējušās realitātē?

Andrejs: Personīgi man nebija nekādu ilūziju. Klasesbiedrs uzaicināja spēlēt grupā, mēģinājumos satikāmies un spēlējām

Kārlis: Kurš nav gribējis 16 gados būt pasaulsavens rokstārs?

( iestājas klusums )

Jūsu spligtākais zvaigžņu mirklis?

Kaspars: Kad savās rokās turēsim mājas apstākļos iespiesto pirmo disku, tad varēsim runāt par grupas „Pūķa Gars” zvaigžņu mirkli.

Arturs:  Piekrītu. Atgriežoties laikā pirms sešiem gadiem, es atceros, ka sākumā nezināju, kur ģitāru var nopirkt. Tu esi mazs knariņš, ko tu no tā visa saproti? Tu dzīvojies savā nostūrī,pats savā nodabā, tu nezini, kur Rīgā ir mūzikas instrumentu veikals. Tad mans klasesbiedrs nopirka ģitāru. Viņš man piezvanīja, ieslēdza ģitāru, un klausulē atskanēja kaut kāds troksnis. Es biju sajūsmā! Vēlāk viņš man parādīja, kur ģitāras var iegādāties.

Vai jūs var saukt par vidējo paaudzi vai tomēr vēl jūtaties kā jaunākie?

Kārlis: Nē, vairs neesam jaunākie. Tagad jaunākai paaudzei ir pavisam citas tendences.

Artūrs: Rūdolfs Ozols ir jaunākā paaudze

Kārlis: Bet viņš garā ir tik pat vecs kā mēs.

Edgars: Ir mūziķi, kas gadu ziņā ir pavisam jauni, piemēram, Jēkabs Zemzaris, tomēr viņš ir mūsu paaudze. Otru viņam līdzīgo neatradīsi.

Kārlis: Esmu daudzus jaunos un drošos ierakstījis. Ir vismaz divas lietas, kas raksturo jauno paaudzi.  Pirmā, viņus saista pavisam cita mūzika – ātrāka, agresīvāka: „new age mega heavy metalcore pop sex” – ko vairs nevar definēt. Viņiem patīk tehniskāka, sarežģītāka un intensīvāka mūzika. Otrkārt, atšķirībā no mūsu paaudzes, viņiem jau no paša sākuma ir plašākas iespējas mācīties. Tāpēc bieži vien līmenis ģitāru spēlējot tikai divus gadus ir augstāks nekā ģitāristiem pirms desmit gadiem.  Atliek atvērt youtube.com, kur, skatoties video, vari pavadīt visu atlikušo mūžu. Jā, vēl ir trešais variants – grupa nemāk spēlet, neko  nezina, bet grib patikt meitenēm.

Vai jūsu izpildīto mūziku var definēt?

Kārlis: Metāls

Andrejs: Nevajag neko definēt, jo tā tu sevi ierobežo.

Kaspars: Reiz tikām nodēvēti par post grunge

Edgars: Gustavs Terzens mūs ieskaitīja kategorijā hard’n’heavy.  Mums pašiem nav ambīciju skanēt līdzīgi kādām konkrētām grupām. Nevis nosakot konkrētu skanējuma stilistisko mērķi, bet gan saliekot kopā dažādo grupas mūziķu – manas, Kārļa, Andreja visdažādākās idejas ir izveidots mūsu albums.

Kaspars: Arī mūsu albums ir stilistiski plašs. Ja mēs ar savu veikumu iekļūsim vēsturē, tad vēsturnieki domās tam stilistiko nosaukumu. Mums ir vienalga, vai mūs sauc par roku vai iedala jau grunge kategorijā. Svarīgākais ir spēlēt.

Kārlis: Man arī šķeit, ka precīzi definēt mūzikas žanru ir nekorekti. Tas man atgādina situāciju ap 2000. gadu, kad katrai grupai žanrs bija definējams ne mazāk kā septiņos vārdos.

Edgars: Latvijā mūziku var iedalīt trīs daļās: visiem labi pazīstamās grupas un izpildītāji, tad ir savu vārdu nostiprinājušās grupas kā „Sanctimony”, „Huskvarn” un viss pārējais, tajā skaitā arī mēs esam – underground. Un tomēr visas grupas, lai kā viņas sevi nevēlētos definēt, vienmēr būs unikālas. Nu, Latvijā ir tikai viena grupa, kas skanēs kā „Relicseed”, viena grupa, kas skanēs kā „Pūķa Gars”.  Bija „The Blackout”, kas arī savā jomā bija vienīgie.

Kārlis: Dalījums žanros ir nevajadzīgs. Ir zudusi vēsturiskā tendence – metālisti sit pankus, reperi sit metālistus un tā tālāk, situācija, kad viens pret otra viedokli nostājās kareivīgās frontēs.  Žanru robežas pārklājas, precīzāk – tās vienkārši izplūst. Rozā ir jaunais melnais! Katram otrajam metālistam apģērbā ir kaut kas rozā.  Vairs nav svarīgi, esi tu panks vai metālists. Mūzika beidzot ir mūzika nevis ir cīņa par kaut kādām vērtībām: Mēs spēlēsim smagu metālu, lai reperi apd****os. Vairs tā nav!

Artūrs: Jā, braucu mašīnā, skanēja Gustavo: „Stabs, stabs…”. Man patīk!

Kādus novērojumus jūs šo gadu laikā esiet izdarījuši par saviem klausītājiem? Kas ir jūsu mērķauditorija?

Edgars: Rīgas bāros un klubos ir ļoti dažāda klausītāju auditorija. Savos koncertos neesmu redzējis 13 gadus vecus bērnus. Mēs sekojam principam, nespēlēt tik daudz, lai klausītājiem būtu apnikuši. Tāpēc pēdējā laikā esmu dzirdēji vairāk jautājumus:  Kad būs? Kad spēlēsiet? Domāju, ka Rīgas koncerts Studentu klubā būs labi apmeklēts.

Savdabīga fanu uzskaites sistēma ir grupas profils portālā draugiem.lv. Un tomēr, fanu skaits objektīvi neparāda grupas popularitātes situāciju.

Andrejs: Daļēji. Fanu skaits parāda grupas stāžu – jo ilgāk tā spēlē, loģiski, jo vairāk tai ir klausītāju

Kārlis: Grupas tiek krātas kaudzītē. Arī es grupai „Fight fire” (Andreja pirmā grupa) esmu pieteicies fanos, jo tajā konkrētajā dienā, studā man likās, ka viņi skan forši. Bet vēlāk uz pāris gadiem par šo grupu aizmirsu. Tas ir kā uz grupas naglas uzspraust savas balss lapiņu. Tas absoluti nenozīmē nekādu lojalitāti. Vajadzētu uztaisīt uzticamo fanu filtru – nedēļā visamaz 2 reizes ir jānoklausās grupas dziesma.

Kaspars: Ar „Pūķa gars”  draugiem.lv portāla priekšrocības izjutām, spēlējot garāžas dueļu sacensībās. Cilvēki tika informēti un arī atnāca! Jo vairāk cilvēki ir pieteikušies grupas fanos, jo lielāka iespējamība savāk pilnu zāli.

Arturs: Fanu pulka augšanu iespaido fakts, ka kopā turamies mēs – daudz draudzīgu grupu. Mums ir kopējas intereses un mūzikas gaume. Tāpēc ir liels prieks aiziet uz čoma koncertu!

Muzikāli draudzīgākais no visiem, šķiet, esi Tu, Kārli. Kas rosina Tevi ceļot no vienas grupas uz otru?

Kārlis: Ja man būtu jāraksturot šajos sešos gados sakrātā muzikālā pieredze, kuras laikā esmu spēlējis visu savu draugu grupās, tad droši vien to varētu saukt: „ no kules rādīšanas līdz kolektīvam metālam”. Viss sākās kā liels tusiņš, bet beigās ir nostiprinājušās konkrētas grupas. Ir izveidojušās saites, kas to visu stingri tura kopā.

Edgars: Arī mums laika gaitā muzikālais virziens ir tapis skaidrs. Nav vairs ilūziju, ne šaubu.

Kārlis: Virzienu nav jāierobežo ar klišeju palīdzību. Ja Tev ir skaidrs savs mērķis, tas nenozīmē, ka tā sasniegšanā vienmēr izmantosi vienus un tos pašus līdzekļus, rakstīsi dziesmas līdzīgas „Pēdējais vergs”.

Arturs: Man tā „klingel klangel” grupa (domāta „The Trigger”) ir nozīmīga pieredze. Pirms tam ilgu laiku biju spēlējis kopā tikai ar diviem cilvēkiem – Edgaru un Krišjāni.  Es zināju, ko no viņiem gaidīt. Jau sešus gadu garumā ar viņiem esmu ticies, ja ne katru nedēļu, tad vismaz reizi mēnesī.  Spēlēt ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem ir forši. To es ļoti izbaudu.  Tas, kas bija „klinglelos”, bija unikāls! Es sapratu, ka negribu ne ar vienu citu spēlēt!!!

(skaļas smieklu ovācijas)

Andrejs: Tad tev ir paveicies. Manā pirmajā grupā vienīgais, kurš gribēja spēlēt, biju es! Otrajā grupā bija jau divi cilvēki – es un ģitārists. Nevarējām atrast pārējos. Tad es pievienojos  „Relicseed”.

Kārlis: Principā, Muciņ, tu tagad pateici, ka ar mani un Andreju kopā spēlēt ir sūdīgi.

Arturs:  Nē, ar jums kopā spēlēt bija forši. Mēs tikai nevarējām saprast, ko vienam no otra gaidīt. Tie mēģinājumi…

Kārlis: Mēs visi gaidījām, ka kāds visu izdarīs otra vietā.

Arturs: Esmu tiešām pateicīgs, ka man ir trīs cilvēki, ar kuriem kopā es patiešām varu spēlēt. Es novēlu Šteinmanim piedzīvot to pašu!

Kārlis: Ja izjūk grupa, nenozīmē, ka pazūd enerģija,kas tālāk varētu materalizēties mūzikā. Izjūk grupa „B”, es aizeju tālāk, pie „R”. Galvenais ir „metināt”!

Arturs: Mūzika ir ļoti intīma lieta! Mēdz apgalvot, ka zobi ir intīma lieta. Tā kā es tos taisu ikdienā, par to es nekad nebiju aizdomājies. Viens, divi zobi. Es uzreiz redzu, starp kuriem zobiem ir šķirba. Mūzika ir intīma lieta, grupas mēģinājums ir intīms process!

Edgars: Šo sešu gadu laikā kopā ir savākušās grupas  „Relicseed” un „Pūķa Gars” , arī „Rebel Riot”, kurām ir vienādas  muzikālās intereses, gan spējas. Tāpēc bieži vien, meklējot jaunu dalībnieku, ir ārkārtīgi grūti piesaistīt cilvēku no malas. Vieglāk ir paņemt cilvēku no labi zināma čomu grupas

Kārlis: Tāpēc grupai „Varavīksnes Stallis” joprojām nav basista.

Edgars: Arī ar grupu „SIA Radikal” ļoti meklējām bundzinieku un basistu. Tika rīkotas noklausīšanās. Tas bija patētiski! Protams, mēs nekad nevarēsim visi spēlēt kopā vienā grupā, taču kodols ir izveidojies.

Foto: Līga Vītola

Read Full Post »

Šī saruna ar grupu „Pūķa Gars” notika siltajā 19. maija vakarā, un līdz bāra Rock n Riga Garāžas Grupu dueļa finālam bija mēnesis. Grupu „Pūķa Gars” veido četri dalībnieki: ģitārists Artūrs Mucenieks jeb Muciņš, vokālists Kaspars Hermanis Vēvers, basists Edgars Špengelis un bundzinieks Krišjānis Sevelis.

Uzvara trešās sezonas finālā grupai „Pūķa Gars” nebūt nenāca viegli. Tā vārda tiešākajā nozīmē bija patiesa emocionālā aizsvilšanās, un liesmas nāca no paša pūķa rīkles! Solistam Kasparam Vēveram piemīt ne vien savdabīgs, bieži nedzirdēts zems balss tembrs, bet arī spēja piešķirt dziesmām ļoti individuālas emocijas. Nekas nav nejauši, viss ir patiesi, ja vajadzēs līdz kaulam patiesi, un grupa elpo solistam līdzi, esot viens organisms, kas ir gatavs vajadzības gadījumā kompensēt radušos disfunkciju vai, tieši pretēji, papildināt. Arī intervijas laikā mūziķi vienbalsīgi runā „mēs” personā, pabeidz otra iesāktos teikumus, bet runātājiem ar dziļu klusumu smaidīgs piebiedrojas Krišjānis. Tagad šim „mēs” būs iespēja materializēties – jūliju grupa ir plānojusi veltīt ierakstu sesijām, lai rezultātu prezentētu albuma formātā.

Man šķiet, ka „Pūķa Gars” mūzikai ir sentimentāls, skumjš skanējums. Kur rodas šāda noskaņa?

Edgars: Laikam mēs tādi esam

Artūrs: Tās nav skumjas. Dziesmas ir melanholiskas

Kaspars: Tas ir atkarīgs no dzīves situācijām. Zini kā – iemīlas

Artūrs: Izšķiras

Kaspars: Atkal iemīlas. Mēs uzskatām, ka dziesmas dod iespēju izgrūst laukā negatīvismu, visu to, kas nomāc sirdi. Un pēc tam aizbraukt uz mājām un apskaut draudzeni, un teikt, ka viss ir labi.

Artūrs: Nav jau tā, ka visu negatīvismu turam savās dziesmās. Mēs visi esam lieli individuālisti, kuram katram ir savs lauciņš, lai pabūtu vienatnē. Tā nav depresija vai cits sliktums. Tā vienkārši ir vientulības izpausme.

Tātad, jūsu mūzika ir intraverta?

Artūrs: Jā, tā ir  mums

Kaspars: Mēs katrs savus pārdzīvojumus atstājam dziesmās. Dažreiz, kad dzīve šķiet ļoti laimīga, ir grūti sarakstīt dziesmas.

Lai uzrakstītu labu dziesmu grupai „Pūķa Gars” ir vajadzīgs sāpīgais mirklis?

Artūrs: Nē, kāpēc!? Pavasaris ir labs moments!

Edgars: Kad top mūzika, parasti tas vienkārši notiek.

Artūrs: Laba dziesma ir tāda, kuru tu vari uzrakstīt no A līdz Z vienā momentā. Kad tu jūti, kam dziesmā ir jāskan, nevis kaut kādus rifus raksti un kombinē – tad tā nebūs laba dziesma.

Kaspars: Labās idejas rodas piecu minūšu laikā. Ja tu sāc tur ļoti piedomāt, iespringt…

Edgars: Tāpēc jau divus mēnešus mums nav jaunu dziesmu.

Kaspars: Ja dziesma neiet uz priekšu, ir labāk to atlikt un rakstīt citu. Jo vienā brīdī atnāks gaidītā tēma.

Arturs: Grupa pastāv gadu un divus mēnešus. Manuprāt, šajā laikā ir padarīts ļoti daudz!

Edgars: Tā kā mēs visi iepriekš piecus – sešus gadus esam spēlējuši citās grupās, mūsu prasības ir augušas. Mūsu mērķis nav pa sešiem mēnešiem uztaisīt 15 dziesmas.

Kas ir jūsu dziesmu vislielākais kritiķis?

Visi: Paši!

Edgars: Ja ir sūdīgi, tad neviens neklusēs un neteiks, ka ir labi! Šajā ziņā mūsu grupā nav problēmu. Nav tāda divu vīru armija kā grupā „The Beatles” vai viena cilvēka kā „Megadeath”.

Kā jūsu darbību ietekmē fakts, ka trīs no jums ir spēlējuši kopā grupā ”Patriots”? Kā Tev, Kaspar, izdevās iekļauties?

Kaspars: Mani izbrīnīja, ka es tik labi jūtos starp šiem čomiem! Es jūtos, it kā būtu ar viņiem spēlējis jau desmit gadus! Lieliska kompānija!

Artūrs: Kad sanāk piedomāt, ka ar Edžiņu un Krišjāni esmu ilgi spēlējis, man šķiet, ka Kaspars visu laiku ir bijis blakus. Pēdējais gads ir bijis tik ilgs un kopīgs.

Kaspars: Mums ir ļoti labas attiecības.

Vai „Pūķa Gars” savdabīgi neturpina grupas „Patriots” muzikālās tradīcijas?

Edgars: Tikai dzejas grāmatas ir tās pašas. Bet citādi viss ir mainījies. „Pūķa Gara” mūzikā ir vairāk eksotikas, mazāk metāla statūtu, kas skaitījās ”Patriots” ieturētais stils. Mēs ļaujamies dažādiem eksperimentiem!

Kaspars: Esam secinājuši, ka mums pašiem ir jāraksta savi teksti. Ir idejas! Tekstus var sarakstīt, labas dziesmas var sarakstīt!

Kā jums top dziesmu teksti – vienatnē vai komandas darbā?

Edgars: Tekstus pārsvarā ģenerē šie abi puiši (Artūrs un Kaspars)

Kaspars: Protams, ka vienatnē.

Artūrs: Kad gribi atslēgties no ikdienas, spēlē ģitāru, uzpīpē ūdenspīpi, iedzer aliņu un uzliec kādu neloģisku filmu – tad tās domas vienkārši rodas! Kasparam gan ir krietni savādāk.

Kaspars: Man domas rodas, kad es nevēlos, lai tās būtu. Tad man nekas cits neatliek kā visu atstāt un iet rakstīt!

Artūrs: Atceros, tu stāstīji, ka četros – piecos no rīta esi sēdējis virtuvē, smēķējis nez kuru cigarešu paciņu…

Kaspars: Neaizgāju uz eksāmenu tāpēc, ka tika radīta dziesma! Es nezināju, ko es darīšu tajā eksāmenā. Nenokārtošu?! Tad kāda jēga uz turieni iet? Labāk es pēc tam pārlieku.

Tātad iedvesma ir jāķer!

Artūrs: Ir jāķer!

Edgars: Ja ir tādi apstākļi, kad vari to noķert. Kad neatrodies centralizētā eksāmenā.

Artūrs: Tā kā Edžiņa dziesma – viņš atnāk uz mēģi un saka, ka ir uzrakstījis dziesmu. Tā bija gatava no A līdz Z!

Dziesma „Kārdinājums”? Man tā ļoti patīk!

Kaspars: Man arī mīļākā! Tā ir kopīgs darbs, kurā katrs no mums ir sameklējis savu skanējuma variantu. Dziesma stāsta par jebkādu kārdinājumu, arī par situāciju, kad sīkais kāro saldējumu un tamdēļ sameklē 10 pudeles nodošanai. Arī par atkarību no alkohola un narkotikām, jebkādu…

Edgars: Šajā grupā forši ir tas, ka ir ideja, kurā iesaistās visi. Mēs eksperimentējam un klausāmies, kā skan labi. Katrs piedāvā savu variantu, un mums tas notiek bez runāšanas. Muciņš spēlē, Krišiņš spēlē un pēc tam mēs apspriežam iznākumu. Protams, citreiz ir draudzīgie aicinājumi, taču tas nebūt nav uzbrukums, ar mērķi apmierināt savas ambīcijas!

Artūrs: Tur tā lieta! Spēlējot vienmēr dzirdi, pirmkārt, savu instrumentu, bet visu kopumu vari novērtēt ierakstā. Taču instrumenta skanējumu, tās spēju iekļauties dziesmā var tikai novērtēt Krišjānis, Edgars un Kaspars!

Edgars: Tāpēc liels ieguvums ir mēģinājumu ieraksti! Tie nav neko kvalitatīvi un tālāk izplatāmi, bet tur var dzirdēt, kā tas viss skan kopā! Es spēlēju basu un klausos „motoru” – Krišjāni, Mucenieks klausās mūs abus, Kaspars visvairāk var mēģināt sadzirdēt kopskaņu. Bet arī, kad pats sāk dziedāt, daudz vairāk nedzird.

Kaspars: Un tiek ieslēgts metronoms. Mums ir laimējies vienam otru ātri saklausīt, tāpēc izdodas patiesi piedāvājumi tālākai attīstībai. Ir bijuši gadījumi, kad kaut kas ir jāmaina, taču mums ausis un izpratne par to, kā visam ir jāskan, ir ļoti līdzīga.

Man jāsecina, ka rokmūzika jums ir kaut kas nopietns. Tā nav dauzonīga spēle.

Artūrs: Tā ir nopietna, jo ir  radīta mums nevis kaimiņu Sašam.

Edgars: Mēs vairs neesam sešpadsmitgadīgi, tāpēc puiciskums arī ir zudis. Piemēram, panku grupas, kas ir izveidojušās pirms trim mēnešiem, uztaisījušas pāris „Sex Pistoles” kaverus, kurus izpilda sūdīgi, bet viņi pa varītēm kāpj „DEPO” uz skatuves un laiž muļķi, jo viņiem vajag, lai citi redz!

Kaspars: Mums ir jāplāno sava darbība. Tagad sāksim albuma ierakstu. Mums ir jādomā, cik bieži mums koncertēt, lai neapnīkam. Mūsu šī brīža mērķis ir albums!

Edgars: Albums, kā teica Dambis, kad bija ierakstījis pēdējo albumu, kurā bija arī 15 gadus vecas dziesmas: „Tagad 38 gados man ir radusies pabeigtības sajūta!” Tieši to vajag arī mums! Mēs šīs dziesmas spēlējam jau gadu. Tās nav apnikušas, taču gribam noslēgt ciklu, lai sāktu nākamo. Piemēram, grupa „Relicseed”! Es ļoti gaidīju, ka viņi ierakstīs kaut astoņas dziesmas, jo viņiem ir trīs – četras dziesmas, kas ir ļoti labas, nostrādātas, bet prasās vēl! Ierakstā nav jābūt 15 dziesmām – grupu „Sepultura”, „Metallica” vecajos albumos bija astoņas dziesmas, kopējā garumā nedaudz vairāk par pusstundu.

Artūrs: Noslēdzot posmu, ir iemesls jaunai elpai!

Edgars: Mēs jau tagad, klausoties pirmās dziesmas, jūtam…

Kaspars: … ka tās pat varētu arī nelikt albumā!

Jūs starpā nereti tiek pieminēti grunge stila izpildītāji. Kāda ir šī stila ietekme uz „Pūķa Gars” mūziku?

Artūrs: Kad „Alice In Chains” iznāca jaunais albums „Check My Brain”, tad es to pielipināju Kasparam. Tik ļoti, ka Kaspars pat nogrieza matus!

Kaspars: Ne jau jaunā albuma dēļ! Viņš man iedeva jauno albumu

Artūrs: Tu jau zināji šo grupu?

Kaspars: Nezināju! Es šo albumu vienu reizi noklausījos, taču „Alice In Chains” sāku klausīties no vecajiem ierakstiem.

Artūrs: Tur, kur Leins (Layne Staley 1967 – 2002) bija vokālists.

Kaspars: Jā! Un es nogriezu matus!

Artūrs: Kad tas notika, es biju blakus. Pēc tam braucām uz ierakstu. Es padomāju, labi, ka Džerijam (Jerry Cantrell) un arī Darelam (Dimebag Darrell „Pantera”) ir gari mati!

Edgars: Īstenībā muzikāli mēs sevi necenšamies iegrožot. Piemēram, „Kārdinājums” ir izmantoti bosa nova ritmi. Mums ir grunge, arī grupas „Black Label Society”, nedaudz pat doom un thrash – mēs vienkārši ķeram…

Kaspars: muzikālās sastāvdaļas, lai beigās izveidotu stāstu.

Edgars: Kad sākām kopā muzicēt, bija lietas, kuras paši sev apsolījām: dziesmās būs solo, mūzika nebūs nekāds nu-metal un mums dziesmās vajag stāstu! Bez stāsta nevar! Nevar būt viens vienkāršs popsīgs piedziedājums, kuru tu atceries, un tā arī ir visa dziesma. Vajag stāstu! Sagatavot klausītāju, ļaut tam izdzīvot kulmināciju un pēc tam izvest no stāsta.

Artūrs: Jā, pēdējās dziesmās šis trīsdaļīguma princips ir ļoti manāms! Nav pants – piedziedājums –pants – solo, mums ir trīs lielas daļas!

Kaspars: Muciņ, no kā tu ietekmējies dziesmas „Otrpus kalna” vārdiem?

Artūrs: Es nezinu!

Kaspars: Redzi, ideja viņu sameklēja, ne viņš ideju!!!

Artūrs: Jā, es neatceros. Tā tu mājās sēdi

Edgars: vārsmo un galu galā kaut kas sanāk!

Kas ir jūsu bāze tekstu radīšanai? Muciņ, es ziņu, ka tu daudz lasi! Kā tas iespaido tavus tekstus?

Artūrs: Nē. Apzināti nē

Edgars: Noteikti kaut kur nogulsnējas.

Man liekas, ka jaunu rokgrupu liela problēma ir iespaidu vienveidība. Lai labāku, interesantāku mūziku radītu, ir jāiegūst ļoti dažādi iespaidi. Tā nebūs apzināts mērķis, taču iespaidi ir mūziķī, un tie būs saklausāmi viņa radītajā!

Artūrs: Jā, tas ir ne tikai ar tekstu, bet arī ar mūziku. Mana mīļākā grupa ir „Pantera”, bet es klausos arī Leonu Raselu – amerikāņu kantrī mūziķi, un, vispār, kaut ko šizīgu. Mēs visi tādi esam – klausāmies to, kas patiešām patīk! Par tekstiem… Saka, ja tu dari visu, tad tu nedari neko, dari pavirši.

Taču, patiesībā, mēs pat varam izsekot, kāpēc tu raksti to, ko raksti. Uzzināt, kas ir bijis iemesls šim impulsam.Ar to nodarbojas psihoanalīze!

Kaspars: Tā tas ir! Visam radītajam par pamatu ir dzīve. Patiesībā, tīrā psiholoģija, ko tu uzmetīsi uz papīra! Ja no zīmējumiem var nolasīt tavu garīgo stāvokli, tad no dziesmas tas ir pavisam viegli! Atklāšanās! Jautājums, kurš dziesmu noklausās garām ejot, kurš iedziļinās.

Edgars: Mēs paši to droši vien nemākam atšifrēt.

Kaspars: Jā, arī, ja nav mūsu ceļi. Savus vārdus es vienmēr esmu atšifrējis. Censties izprast vārdus ir smags ceļš un pēc tam ar to domu nodziedāt dziesmu. Es nezinu, kā ir ģitāristiem un citu instrumentu pārstāvjiem, bet vokālistam, lai dziesmu no sirds izpildītu, ir jāizbrauc cauri tekstam, emocijām.

Foto: Indra Kļaviņa –  RnR Dueļu 1/2 koncerts

Read Full Post »

%d bloggers like this: