Feeds:
Ziņas
Komentāri

Posts Tagged ‘Munich’

2012.gada pirmās puses svarīgāko muzikālo notikumu es piedzīvoju 28. maijā, kad Minhenē – klubā Feierwerk koncertēja doom/stoner leģendas Sleep. Grupas 1992. gadā izdoto albumu ‘Sleeps Holy Mountain’ (līdzās ‘Kyuss’ daiļradei) mēdz uzskatīt par stoner metāla esenci, bet runā, ka ar nākamo 1995.gadā izdoto netipisko ‘Dopesmoker’, kas sastāvēja no 63:31 garā skaņdarba ‘Dopesmoker’ un 9:36 minūšu garā ‘Sonic Titan’, grupa savu karjeru sākotnēji izbojāja. Tas bija sen un vairs nav taisnība, jo 2012.gadā, kad ‘Sleep’ ir jau 22 gadi, trio joprojām skan spēcīgi, apdullinoši un maģiski.

Ģitāristam Matam Paikam ir vienalga. Pieguļošas džinsas sedz tikai daļu no viņa dibena, pāri bikšu jostai ir pārvēlies vēders. Viņš noteikti neapvainotos, ja tiktu nodēvēts par neglītu. Viņam tas būtu vienalga. Bet mūzikai Paiks atdodas jau ar pirmajiem akordiem, lēniem un nesteidzīgiem. Tie atkārtojas, atkārtojas, atkārtojas, kamēr sasniedz nākamo attīstības pakāpi. Viņam pievienojas basa ģitārists Als Sisneros, vēlāk arī bundzinieks. Bet Paika acis ir tikai viņa acu baltumi. Kļūst nedaudz baisi. Ko šie vīri lieto? Lai arī kas tas būtu, bet viņiem skan. Skanējums ir pārpasaulīgs, magnētisks un meditatīvs. Pirmais skaņdarbs ilgst 40 minūtes, iespējams visu stundu. ‘Sleep’ ir instrumentāli, kad nepieciešams dzied Als, kura vokāls koncertā skan ļoti destruktīvi, radot sajūtu, ka nav labi apskaņots. Sisneros salicis plaukstas kopā, paklanās. Radot sajūtu, ka atdod pateicību kādam augstākam spēkam. Man blakus stāvošs klausītājs ieķērcās kā kovārnis, atkal un atkal. It kā īstajā vietā, it kā īstajā laikā, ja vien viņš neķērktu man ausī. Liekas, uz Paika muguras tetovētie radījumi atdzīvojas, no pleca pārvietojas uz sāniem. Publika ir kā nohipnotizēta, šūpojas. Kāda vēl dziesmu secība! Tagad vajadzētu kāsi – to šajā brīdī domā daudzi. Šī problēma tiek atrisināta ar parastajām cigaretēm. No skatītājiem paceļas dūmi, bet blakus stāvošais headbangeris man pa plecu iemauc ar galvu. Mats Paiks ir atguvis savas acu zīlītes, viņš priecīgs skatās publikā, smaida. Cik suģestējošs var būt šis neglītais vīrietis?! Viņa trumpis – patiesums. Publikā kāds iebļaujas ‘Holy Noun’, Sisneros viņam atbild, ka šis skaņdarbs jau esot spēlēts. Mūziķi savā starpā sarunājas un nolemj otrajai koncerta stundai pielikt vēl pusstundu. Galu galā ‘Sleep’ ir nospēlējuši 2,5 stundas. Un ‘Zugabe, Zugabe’ viņi, protams, vairs nereaģē. Tu esi atpakaļ no ceļojuma uz svēto kalnu.

Lietotāja Aiga Leitholde attēls.

‘Sleep’ mūzika ir mierīga, nemitīgie atkārtojumi nomierina, izšķīdina ikdienas sadrumstalotās domas. Akordu attīstībā ir jūtamas orientālās mūzikas, reliģisko dziedājumu, džemroka ietekme, ģitāras destruktīvie efekti dod emocionālo spiedienu. ‘Sleep’ daiļradi ir ietekmējuši ‘Black Sabbath’ un 60-to gadu psihodēliķi ‘Blue Cheer’, kā arī pašu mūziķu eksperimenti ar apdullinošām vielām un reliģiskajām atklāsmēm. Pēc tam, kad 1998.gadā  ‘Sleep’ ietur pauzi, basģitārists Als Sisneros izveido grupu ‘OM’, kas vārda vistiešākajā nozīmē ir muzikāls svētceļojums. Bet ģitāristam Matam Paikam ir grupa ‘High on Fire’ – kuras tematika ir daudz agresīvāka. Lai gan šī gadā izdotajā ‘De Vermis Mysteriis’  grupa izspēlē ideju par Jēzus Kista dvīņubrāļa iespējamību : Ja nu Jēzum bija dīvņu brālis, kuram mirstot, tika dota iespēja Jēsum tālāk dzīvot? Ja nu šim dīvim tagad būtu dota iespēja ceļot laikā? – par pamatu ņemot šausmu fikcijas meistara H.P. Lovekrafta darbu.

‘Sleep’ nav no tām grupām, kuru var ieteikt – klau, tev tā noteikti ir jānoklausās. Līdz ‘Sleep’ klausītājam ir jānonāk pašam. Iespējams Southern Lord Records šogad pārizdotais ‘Dopesmoker’ vinila formātā būs labs pamudinājums. Bet es pati varu teikt, ka 2012. gada 30.maijā es noteikti piedzīvoju vienu no vislabākajiem koncertiem, kādu vispār savā dzīvē esmu dzirdējusi. Mazā, tumšā, piedūmotā klubā ar aptuveni 100 klausītājiem.

Advertisements

Read Full Post »

Vakar, 7.aprīlī Minhenē Feierwerk notika grupu ‘Russian Circles’ un ‘Deafheaven’ koncerts. Protams, ‘Russian Circles’ es iepriekš biju dzirdējusi, kad to kā vienu no postrock kategorijas variantiem man piedāvāja last.fm pleijeris, bet tā īsti pie faniem neesmu pieskaitāma. Pasākumu apmeklēju kā vienkārša klausītāja, nevis pildot žurnālistes pienākumus, šis apskats būs no cita skatupunkta. Tā vienkārši.

Feierwerk ir saturīga brīvā laika un izklaides pavadīšanas centrs, kuru atbalsta Minhenes pilsēta. Tur notiek dažādi semināri, workšopi, pulciņi. Tiek atklātas izstādes, pagalmu lietderīgi izmanto skeiteri, bet zālēs skan dažādu stilu mūzika. Šajā sestdienā Feierwerk notika trīs pilnīgi dažādi pasākumi. Viss ir savienojams, programma ir blīva.

Laicīgi uz koncertu ir ieradušies vien pāris desmit klausītāju. Vidējais vecums – ap/nedaudz zem/ nedaudz virs 30 gadiem, pārsvarā vīrieši. Dažiem azotē paslēpušās mīļotās sievietes. Laika īsināšanai pasūtu tumšo alu. Tas maksā 3,20 eiro plus 1 eiro par pudeli, kuru, kopā ar plastmasas žetonu, nododot atpakaļ bārā, es vēlāk varu dabūt atpakaļ. Tā Vācijas klubos ir kaitinoša tradīcija, bet klubi ar to arī nopelna, jo, cik es pamanīju, vakara gaitā tika saplēstas vismaz 4 pudeles. Protams, sasniedzot lielāku dzēruma pakāpi, pudeles tiek pazaudētas, žetoni zūd, un bārs iegūst. Grupu mercha vīrs laiku īsina uz sava Apple skatoties filmu. Šovakar ‘Russian Ciricles’ ieraksti nav pieejami, bet T-krekli ir tikai vīriešu izmēros. Kā jau vienmēr. Grupas uzstājās Feierwerk Kranhallē, kas nav liela. Ja acumērs neviļ, tad ietilpība varētu būt kādi 400 cilvēki. Visi bija sanākuši.

 ‘Deafheaven’ pārsteidza ar ļoti mierīgu, postroka kanonos ieturētu ievadu, kas pārtrūka ar solista spēcīgo bez dvēseles kliedzien-rūcien-grovlu. I feel myself – bija vienīgais, ko varēju no vokāla partijas saklausīt. Interesanti, ar pārliecību, bet sadrumstaloti, kas uz koncerta vidu jau kļuva nedaudz apnicīgi. Atmosfēriskam black metālam ir vajadzīgs vai nu rūdījums, vai attiecīgais noskaņojums. Šovakar man nav neviens no tiem.

Atmosfēra – svešvārdu vārdnīca to skaidro kā apkārtējo apstākļu kopumu, ko veido vide un cilvēku noskaņojums. Saistībā ar postroku atmosfēra vispirms rodas katrā pašā – izplešot un samazinot, ievibrējot un apklusinot iekšējo, ķermenisko telpu – apziņas labirintus, sirds stīgas. Ja mūziku ir atļauts tā raksturot, tad postroku es sauktu par intravertu piedzīvojumu, līdzīgi kā sludge un citus psihodēliskos apakšvirzienus. Un ‘Russian Circles’ klausītāji ir mierīgi, tikai galvas tiem kustās līdzi ritmam, te ātrāk, te lēnāk. Trio ‘Russian Circles’ ir instrumentālisti, kas savā mūzikā sakausē rokmūzikas stilu raksturojošus elementus, un ne tikai! Dažviet Deiva Turnkranca (Dave Turncrantz) bagātīgajā ritmā ieskanās kaut kas ļoti dejisks. Mūziķi ir baltu dūmu apņemti, radot sajūtu, ka tie spēlētu uz Islandes krātera. Un tomēr, koncertam tuvojoties noslēgumam, es piefiksēju, ka klausos, atpazīstot mūziķu izmantotos muzikālos elementu – a, ha, loop efekts, a, ha, tiek pārslēgts cits pedālis ( velns zin, kas par pedāli), hmm galvenā tēma – bridge – nākamā tēma. ‘Russian Circles’ mūzika ir visnotaļ laba iespēja mācīties saklausīt, ja ne sevi, tad vismaz mūzikas izteiksmes līdzekļus. Kopsavilkums -‘Russian Circles’ nebūs viegla izklaide, bet dos vakaram pievienoto vērtību. Rīgā grupas būs dzirdamas 12.aprīlī Ģertrūdes ielas teātrī. Vietu skaits ir ierobežots, tāpēc nenokavē!

Bildē: ģitārists Maiks Sullivans (Mike Sullivan)

Read Full Post »

Minhenē ir iestājies kaķu laiks. Vakar, 21. martā, šie runčuki jau laicīgi, stundu pirms ‘doors open’ pulcējās pie Tonnhales durvīm. Un vēl daba ir iekārtojusi tā, ka tēviņiem ir spožākas spalvas nekā mātītēm. Steel Panther fani Minhenē ir koši un fanātiski un vīrieši.

Steel Panther publicitāte liek tev nodomāt, ka uz skatuves notiek neķītrākās lietas, lai gan patiesībā mūziķi ne uz mirkli nezaudē profesionālo stāju. Bet ideja par neķītrībām jau pirms koncerta ir tā sakairinājusi publikas prātu, ka principā mūziķiem ir iespēja laiski, bez liekas piepūles izbaudīt  ‘darba augļus’ – publikas dzīvniecisko plosīšanos. Ikreizi, kad kāda meitene tiek pacelta uz pleciem, tas nozīmē – ir pienācis laiks plikiem pupiem. Fantazē par seksu rokkoncerta laikā? Tad Steel Panther koncerts būs visreālākā vieta. Publika bija tik ļoti izvilkusies, tā dzirksteļa, it īpaši stipri kaķu laikā.

Koncertus Lasvegasā Steel Panther sniedz katru nedēļu, līdz ar to rūdījums ikreiz tiek uzlabots. Ar ‘netīru sarunu’ palīdzību viena dziesma pārauga otrā. Maikla Stāra falsets ir precīzs un tik ļoti iederīgs muzikāli/ tekstuālajās kulminācijas daļā. Koncerta muzikālā kulminācija bija Satchel ģitāras un bungu solo, spēlējot visu rokmūzikas klasikas hītu tēmas, noslēdzot ar Mūzikas skaņu ‘Do, Re, Mi”. Koncerts bija ļoti intensīvs, šķita, ka mūziķiem viss bija saplānots no minūtes minūtē. Protams, Steel Panther ir muzikāls produkts ( kā lielākā daļa ASV rokmūzikas), bet stilīgs un perfekti nostrādāts. Formula – visiem zināmas banalitātes tiek sajauktas ar alkohola puslitriem un krietnu devu humora. Basģitārista Lexxi Foxxx daiļums ir izcila ironija par Holivudas skaistuma ķirurģijas atkarīgajiem. Un pārsaldinātās hard rock mīlas balādes, atvainojiet, sen jau vajadzēja paņemt priekšā. Galu galā, nav ko mānīties, vajag saukt lietas īstajā vārdā.

***Googles transleitera piedāvātā tulkojuma versija latviešu valodā

Read Full Post »

–    Who do you like the most? Troy Sanders? – mani tincināja Mastodon merča pārdevējs, kad biju izteikusi savu vilšanos, ka grupas skaistie krekli ir tikai vīriešu milzīgajos izmēros.
–    I have never thought about it. But when you ask about sexiest musicans. I would pick Jesse Hughes, do you know him? Boots Electric?
–    Hm, yeah
–    But Mastodon is also cute.
Pff, galīgi neprotos. Vajadzēja teikt, ka esmu sajūsmā par Troju, varbūt būtu tikusi uz afterparty. Šoreiz raita saruna būs lasāma ar Red Fang bunģieri Džonu. Viņš atzina, ka The Hunter tūres laikā esot neiespējami ieturēt vajadzīgo režīmu – ballīte uzrodas ne no kurienes. Ak, šīs nešpetnās ballītes. Nākamais sarunu biedrs bija milzīgais apsargs, kas izskatījās pēc skotu cīnītāja, skatuves kreisajā stūrī. Lai gan sākotnējā mīmika viņam bija sūrā, vīrs bija ļoti komunikabls. Viņa pamatnodarbošanās – skatuves uzbūvēšana, šobrīd vien Bavārijas ietvaros, lai gan senāk šādi viņš esot apbraukājis visu Eiropu. Viņam esot trīs moči – Hārlijs, Čopers un Baiks un viņš ieteica apskatīt Francijas Dolomīta raktuves. Tās esot pavisam netālu un esot ļoti skaistas.
Kad ar apsardzi esiet sadraudzējušies. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi! Jāsāk draudzēties ar kolēģiem. Jo žurnālisti, līdzīgi rokzvaigznēm, ir tik lieli muldoņas, ka nemanot tie izstāsta ļoti noderīgu informāciju. Tad nu vakar es iepazinos ar Aigas Leitholdes 2025. gada versiju. Viņa, vismaz gadus 15 vecāka par mani, draudzīga, spilgta un ar iespaidīgu portfolio. Šajā vakarā viņa rakstīja žurnālam Metal Hammer.

Mans jauniņais fotogrāfs Leonīds no smagās mūzikas subkultūras ir tik ļoti tālu, bet viņš turējās vīrišķīgi, klausītāja lomā izturēja pat līdz 1/3 Mastodon koncerta bija izskanējusi. Puisim noteikti tagad ir kultūršoks, bet darbojies viņš bija aizrautīti – visa atmiņas karte bija pilna ar Džona, Troja, Ārona, Bila un arī pa kādam skaņu vīra portretam.

Tojs Sanders ir izteikts grupas līderis, ar velnišķīgām grimasēm, skatuvisko izjūtu. Vakar viņam mugurā bija haki krāsas „Red Sparowes” krekls. Brents sildījās ar tēju, viņa labā kāja bija ieģipsēta. Liela ģitāru kolekcija, katram savs skaņotājs, vēl divi fotogrāfi. Ar katru albumu „Mastodon” kļūst lielāki. Jā, tā tas ir – gan muzikāli, gan vēriena ziņā. Minhenes publika bija atsaucīga, dziedāja līdzi. Es nē. „Mastodon” ir tā grupa, kuras mūzika mani aiznes ideju pasaulē, tāpēc vokāla teksta partijas man ir nevis vārdiski savienojumi, bet gan daļa no muzikālā izteiksmes līdzekļu kopuma. Eh, nu gan sarežģīti pateicu. Skaidrs ir vien, ka „Mastodon” mūziku, tāpat kā „ The Mars Volta” radīto, ir vērts pirkt platē. Sanāks dārgi, bet baudījums būs lielāks. Manuprāt, „Mastodon” ir no tām grupām, kura smagajā mūzikā ir ienesuši jaunu estētiku. Bet par to visu vairāk apskatā easyget.lv, tur būs vēl bildes! Intervija ar “Red Fang” Džonu Šērmanu – Veto Magazine

Read Full Post »

Last Sunday, 4th december stoner rock group „Monster Magnet” had concert in Germany – Munich at club Backstage Werk, they were supported by „Black Spiders”. „Monster Magnet” played their breakthrough album „Dopes of Infinity” plus hits „Powertrip”, „ Space Lord” and „Halucination Boomb”. But let’s start from the beginning…

It has become very popular for bands to blow off the dust of their masterpiece records and play them full lenght on live show. And it is great, because random song selection is more appropriate for festival gigs. But before listeners got to hear „Dopes of Infinity” , they had to be warmed up by „Black Spiders” – new rock group from UK, who just released their debut album „Sons of the North”. Their rock music is a mixture of rock’n’roll groove and punk rock rebellious attitude. Musicians feel the stage and they are fun to watch, but obviously the audiance was waiting for „Monster Magnet”.

I did not recall the first song with whom „Monster Magnet” opened their show – the „Dopes of Infinity” songs were not played in sequence. The boundaries between the songs was treated down showing the kernel of „Dopes of Infinity”. It’s about space traveling, isn’t it? And Dave Wyndorf still likes space, stars, planets and he manages to transform maps of spaces into music. Intense, emphased riffs created sound waves that swallowed headbanging audiance, especially in „Third Alternative” – heavy stoned blues. Songs were erlaged with long instrumental parths, no unnecessary words and 2100 observant listeners. Location was full with people. It looked like it could be sold out gig. „Monster Magnet” gave themself away. After so many years they have managed to keep alive underground feeling as sight of fairness of their expression.

„Monster Magnet” always have had loyal fan basis in Germany. Unfortunately in Baltic States stoner rock is marginal rock music style. A yet four years ago on 2008. 13th November they played a gig in Riga for small, but enthusiastic audience. So I was thrilled to see and hear that in Munich all the crowd were into this kind of music. Stoner rock is very close to me. „Monster Magnet” dope is not deep heavy lost in neverland without future, it’s colorfull journey outside mind frame set by formal standarts of society and musicaly flirting with forbidden, but you better listen to the lyrics. There you will find a lot of clever irony. „Monster Magnet” will be great choise, if you wanna become acquainted with stoner rock. After you have done it, check out „Atomic Bitchwax” and „ Riotgod” – where musicians are playing when they’re not with „ Monster Magnet”.

Read Full Post »

%d bloggers like this: