Zaka Vailda mosh pit klasifikācija

Iespējams, ka visnoderīgākā nodaļa Zaka Vailda grāmatā ‘Bringing Metal to the children’ ir mosh/slam/circle pit klasifikācija. Latviešu valodā šādi termini netiek bieži lietoti. Kopumā Zaka grāmata dod izaicinājumu – kā tu to vari izstāstīt latviešu valodā, nezaudējot valodas asumiņu.

Tātad ‘Bringing Metal to the Children’, chapter Bubba’s Mosh Pit Survival Camp, Pages: 226 to 228.

Slam pit (atsišanās bedre) – visdrīzāk šis ir pamata bedres veids, kurā fani viens pret otru atsitas, lēkāt un grūstas, savai mīļākai metāla grupai par godu saceļot troksni. Tu redzēsi rokerus, izslejot uz augšu velna ragus un dūres. Gan zēni, gan meitenes izrādot savu agresiju kā mūzikas atzinīgu novērtējumu.

The Circle Pit (apļa bedre) saukta arī par Swarm (spietu) – tas notiek tad, kad viss pūlis, kas ir zem skatuves, līdzīgi bitēm, pilnīgā saskaņā instinktīvi kustoties veido ko līdzīgu tornado. Grūšļi (mosher) slāj, bradā un lēkā apkārt bedrei. Dažreiz tu kļūsti par patiešām traku biti, kas griežas apļa pretējā virzienā. Tas ir lielisks veids, lai samazinātu tavā mutē esošo zobu daudzumu.

The Thrash Metal Pit ( Thrash Metāla Bedre) – ir līdzīgs slam pit, tikai mūzika ir ātrāka tempa – thrash metāls kādu izpilda Slayer vai Anthrax un fani kustās atbilstoši mūzikai. Thrash metālā viss ir pārspīlēts – slampāšana, gaisā paceltās dūres, tajā skaitā galvas kratīšana (headbanging). Tas atgādina sacīkstes, kas notiek krātiņā, tu jutīsi neskaitāmus elkoņus, grūdienus un spērienus. Ja nākamajā dienā pamodīsies bez sāpošas sprandas, zilumiem, skrāpējumiem vai zilām acīm, zini, tu esi darījis to nepareizi. Šis noteikti ir mans mīļākais bedres tips.

The Black Metal Pit. (Black metāla bedre) – No mūsu ziemeļu senčiem ir cēlies black metāla leģions. Viņu bedres ir līdzīgas thrash metal bedrēm, tikai visi klausītāji nēsā melnas drēbes, kuras rotā dzeloņi un kniedes un viņu sejas ir nokrāsotas, atgādinot King Diamond un Cradle of Filth. Es domāju, ka šī pasākuma āķis  – pirms šova atrast Helovīna veikalu, lai būtu drošs, ka viltus asins kapsulas tev pietiks visai naktij.

The Alternative Pit (alternatīvo bedre) – šī ir visdrošākā bedre, kurā tu vari iepazīties ar jauniem draugiem vai satikt savu topošo vīru, sievu vai partneri vai ko citu. Tur ir daudz lēkāšana, ar ļoti mazu ietriekšanos otrā. Šo bedri vislabāk varētu raksturot kā augļu salātu samaisīšanu, nevis īstenu grūstīšanās bedri.

Tagad tu esi izglītots, kā trenēties bedrei un kāda veida bedres tu redzēsi dažādos šovos, tu esi gandrīz gatavs. Jebkurā gadījumā, katram labam plānam ir izejas variants, un šis nav izņēmums. Ja gadījumā tu atrod sevi Thrash metāla bedrē un esi nolēmis, ka esi vairāk alternatīvās bedres cilvēks, ir daži veidi, kā izbēgt šo nepatīkamo stāvokli. Atceries, tev būs jāreaģē ar kaķim piemītošiem refleksiem, tas gan tāpēc, ka tu esi pilnīgs mincīts (pussy), bet tev būs jāizdzīvo, lai grūstītos kādu citu dienu

Trakās acis vienmēr dos tev papildus laiku. Atmet atpakaļ savu galvu kā to darīja Linda Bleira filmā Eksorcists un parādi savu mēli, kamēr neprātīgi krati galvu un grozi savus acu ābolus dažādos virzienos, radot ilūziju, ka patiesībā tev ir trakas acis. Tavas dēmoniskās apsēstības dēļ, grūšļi tev apkārt momentā būs sastinguši, līdz ar to tu būsi ieguvis pietiekami daudz laika, lai izrautos no pūļa. Ja turpināsi šo izvairīšanās manevru dodoties cauri pūlim, cilvēki tavā bēgšanas ceļā pašķirsies.

Apkakājies. Tam nevajag paskaidrojumu. Tas nav gudrs virsraksts nekam citam kā tikai  kakāšanai. Pietaisi bikses un vēro, kā cilvēki atkāpsies, kad būs uzzinājuši un sajutuši, ka tas esi bijis tu.

Imitē ievainojumu. Izvēlies mērķi un izdari tā, lai izskatītos, ka esi ievainots. Piemēram, kāda protēzes kāju. Ja tev gadās būt Black Metāla bedrē, tev vajadzētu iekost kādā no tām viltus asins kapsulām, kuras tu staipi sev līdzi, un izspļaut to uz protēzes, lai izskatītos pēc pamatota ievainojuma. Ja nevari atrast neko, izmantojamu ievainojuma imitēšanai, tad tev būs jāpielieto veca restlinga metode: atsit pats savu pieri. Atsit savu pieri, kamēr tu asiņo sasodīti sarkatnu ūdenskritumu. No tavas sejas līs asins lietus, kas tev dos dažus brīvus mirkļus. Tomēr, ja reiz esi iekļuvis Slayer kategorijā, šis nedarbosies, jo grupai patīk būt noklātai ar asinīm un no skatuves izšļākt asinis, nokrāsojot pirmās 20 klausītāju rindas.

Izbeidz to ātri. Izbāz mēli un paskaties dusmīgu seju uz pamatīgākajiem kuces dēliem, kas ir atrodami bedrē. Pārliecinies, ka jūsu acu kontaktu saglabājas pēc iespējams ilgāk. Tam būs nozīme dažas sekundes pirms kāds iegrūdīs tev dūri rīklē.

Propellers. Novelc bikses un savu pimpi kustini kā propelleru. Šī kustība ir pazīstama kā laika apstādināšana, kas palēnina zemes rotāciju un padara cietus Pereza Hiltona krūšu galiņus. Kamēr atliecies atpakaļ, ar biksēm pie potītēm, kustini savu peni pulksteņrādītāja virzienā un tad pretēji, vai kā tu to esi praktizējis mājās – imitējot vējdzirnavu kustību. Kad cilvēki atkāpsies, blenžot, tavas kustīgās muļķības hipnotizēti, paņem pauzi kādā redzamā bedres caurumā. Ja gadījumā telpā atrodas arī Perezs, tu labāk bēdz ātri.

Read Full Post »

Lekciju kurss par Viduslaiku mūziku

¼ Satori sadarbībā ar koncertaģentūru Kontrapunkts izsludina muzikologa Guntara Prāņa lekciju kursu par viduslaiku mūziku

Viduslaikos bija ļoti daudz mūziķu – gan profesionāli izglītoti dziedātāji klosteros, gan klejojoši muzikanti, kuri ar savām dziesmām un instrumentiem klejoja no pils uz pili, no ciema uz ciemu, lai nopelnītu sev iztiku, izklaidējot cilvēkus. Te paveras vesela skaņu pasaule – klosteru mūru ieskāvumā un tirguslaukumos –, kura šodienas cilvēkam var likties tāla, atsvešināta un pat nepieejama, taču pēc būtības pauž to pašu emociju klāstu, kāds tas ir pazīstams ikviena laikmeta mūzikai.

Lekciju kursā pārdomāsim Vakareiropas mūzikas sākumus – gregoriskā korāļa izcelsmi un šī unikālā repetuāra ietekmi uz visu vēlāko laikmetu mūziku, Hildegardes fon Bingenas radošās personības lomu kā vienu no interesantākajiem viduslaiku kultūras fenomeniem, kā arī viduslaiku mistēriju spēles tradīciju, kas tā laika mūzikā ienes pavisam jaunas žanriskas vēsmas.

1.lekcija. Gregoriskie dziedājumi un citi spilgti viduslaiku klosteru repertuāri. Piektdien, 25.novembrī, plkst.18.30.

Gregoriskie dziedājumi ir viens no senākajiem repertuāriem, kas šodien nereti tiek dēvēts par Eiropas skolmeistaru. Tas atklāj, cik smalka un skaista ir bijusi viduslaiku dziedātāju skaņu pasaules izjūta. Gvido di Areco kā unikāla personība viduslaiku mūzikas teorijas centienos ietilpināt vārdos līdz galam neizsakāmo… Senie Romas un Benevento dziedājuni.

2.lekcija. Hildegardes fon Bingenas domu pasaule un mūzika. Piektdien, 9.decembrī, plkst.18.30.

Hildegarde fon Bingena kā viena no nozīmīgākajām viduslaiku misticisma pārstāvēm. Viņas daiļrades apskats, kas iezīmē smalka un radoša cilvēka iekšējo pasauli. Dziedājumi, kas “nepakļaujas” vīrieša balsij…

 

3.lekcija. Mistēriju spēles – spilgts vēstījuma veids viduslaikos. Piektdien, 16.decembrī, plkst.18.30.

Viduslaiku mistēriju spēles – atraktīvs un daudzveidīgs dažādu mūzikas un mākslas izpausmes veidu sintēzes paraugs. Ludis Danielis – mistēriju spēle, kas savaldzināja pasauli un “sagatavoja ceļu” operai…

Vieta: ¼ Satori telpa, Berga bazārā, Dzirnavu ielā 84 k-2.

Laiks: no 25. novembra līdz 16. decembrim

Cena par visu lekciju kursu: 15 LVL

Cena par vienu atsevišķu lekciju: 7 LVL

(Cenā iekļauta tēja vai kafija vai vīna glāze, kā arī spēcinoša uzkoda Satori telpas kafejnīcā.)

Lūdzam pieteikties pa e-pastu: gramatnica@satori.lv

Informē:

Read Full Post »

Nedaudz par mūzikas kritiku

Pēdējos mēnešus pastiprinātu uzmanību pievēršu mūzikas ierakstu, kino filmu apskatiem/recenzijām. Man pašai albumu apskats nav mīļākais rakstu darbs, jo ne vienmēr pēc divu reižu noklausīšanās spēju noformulēt kodolīgu ieskatu dzirdētajā. Tomēr tas nenozīmē, ka forma kritika mani neinteresē, gluži pretēji – man tā ir ļoti saistoša.

Nenoliedzami katram muzikālajam žanram un tā apakš stiliem ir savs individuālais estētisms, ar ne vien muzikālām, bet arī vizuālām un sociālām saknēm. Kas senāk bija reāla kustība, mūsdienās ir ieguvusi mākslinieciska simbola nozīmi. Un šie simboli 21. – kiča laikmetā veido kičīgus albumus. Jo zinošāks vai vienkārši jutīgāks mākslinieks, jo vairāk simbolus tas spēs pārvaldīt, bet apskatnieks palīdzēs tos nosaukt vārdos. Tā sanāk, ka labam apskatniekam ir jāorientējas ne vien mūzikas vēsturē, bet gan visā popkultūrā kopumā. Saprotams, ka ‘pār laicīgam’ skaņu ierakstam līdzīgi labam vīnam ir vajadzīga laika pārbaude, tāpēc ātrāk un vienkāršāk ir atspoguļot ‘tagad un tūlīt’ valdošās aktualitātes, turklāt šādi ir ļoti iespējams bonusā iegūt devīgu sponsoru.

Vai mākslinieka diskogrāfijas pārzināšana atvieglo vērtēšanu? Tas nav viennozīmīgi. Diskogrāfijā izkristalizējas mūziķa/grupas rokraksts, tomēr no otras puses tā neapzināti veicina nevajadzīgas gaidas, kas pārtop par vilšanos. Iespējams atklāj skaudro realitāti, proti, mākslinieks sevi ‘atražo’, guļot uz veciem slavas lauriem. Tā aktualizējot jautājumu, kad ir īstais laiks māksliniekam beigt savu aktīvo skatuves karjeru. Tomēr nevar apgalvot, ka klausītāju kopums būtu sajūsmā par māksliniekiem ‘hameleoniem’ – to straujās pārmaiņas mudina uz līdzi domāšanu. Bet, kā zināms, cilvēks pēc savas būtības ir slinks, slinks, slinks…

Vēl ir pats muzikālais aspekts, kura iztirzāšana veicas labāk tiem, kas paši pārvalda mūzikas instrumentus. Reiz lielā apņēmībā devos pie zinoša skaņotāja, lai viņš man izskaidro dažādu ģitāras pedāļu efektu atšķirīgumu. Tomēr viņš, nosēdinājis mani smalkas skaņu tehnikas apļa viducī, mācīja man saklausīt kopumu, kas bieži vien paliek nesadzirdēts arī pašiem mūziķiem. Mazās, tikko pamanāmās nianses kā negaidītā ieelpa, pēc ‘scenārija’ neparedzēta kājas sišana ritmā – un pārējie mazie, bet unikalitāti radošie sīkumiņi būs pamanāmi vien pacietīgam klausītājam. Vai tu tiešām vari atvēlēt laiku, lai ieklausītos? Visbeidzot situācija, kad skaņu ieraksts tiek atskaņots. Pēc kuras klausīšanās reizes ir jāspēj dot novērtējums? Cilvēkam ir raksturīgi, ka viņš ātri pierod, tāpēc arī sliktāks albums pavisam drīz sāk skanēt labāk.

Runājot par Latvijas vidē dzirdēto un lasīto, ļoti bieži liekas, ka cilvēki izmanto kritizēšanu, lai atbrīvotos no sevī uzkrātajām negatīvajām emocijām. Labi, tas netiek darīts rupji – sarkastiskās replikas ir pārdomāts, izklausās trāpīgi un tomēr šķiet pašmērķīgas – skat, cik es asprātīgs un zinošs – nevis runāšana par lietu, tas ir – konkrēto ierakstu. Nenoliedzami trāpīgi epitetiem var laimēties iegūt mutvārdu folkloras statusu, dodot nozīmīgu artavu muzikālā kolektīva daiļrades raksturošanā, bet tādā tiem ir jāatspoguļo grupa nevis vērtētāja ‘vilšanās’. Otrkārt, ārkārtīgi uzkrītoši un kaitinoši ir vienas grupas salīdzināšana ar otru vai nemitīgi piesauktie dižgari, kā, piemēram, grandi „ Metallica”. Tas man vienmēr liek jautāt, kāpēc tik maz grupas tiek salīdzinātas ar „ Slayer” vai „ Anthrax” – kuras arī ir BIG4 grupas? Metāls, tātad „ Metallica” – tas vien parāda vērtētāja aprobežotās zināšanas par smago mūziku. Citiem stiliem, protams, savas klišejas.

Noslēgumā, vēlreiz par pašu kritikas būtību. Vai tās uzdevums ir norādīt uz nepilnībām un trūkumiem, tādejādi apšaubot mākslinieka darba kvalitāti? Domāju, ka nē. Manuprāt, kritikas uzdevums ir veicināt dialogu, atklājot jautājumus, uz kuriem šis mūzikas ieraksts var rosināt. Vēl man patīk ideja, ka albuma apskats kļūst par miniatūru ar literatūras kvalitāti – māksla rada mākslu, bet tas vairs nebūs ātro ziņu formāts.

Read Full Post »

Karmena

1875.gadā Parīzē publika izsvilpa Bizē operu “Karmena”, jo uzskatīja to par nepiedienīgu. Bija pieņemts, ka operās tiek izspēlētas kārtīgu, dižciltīgu cilvēku traģēdijas, bet “Karmena” sižets risinājās starp vienkāršajiem rūpnīcas ļaudīm. Opera libreta pamats ir Prospēra Merimē novele, kas pati par sevi nav pārsteidzoša, bet Bizē muzikālās valodas izstāstīta ir kļuvusi nemirstīga. Kurš gan nezina Toreadoru maršu, skandētu F1 sacensību noslēgumā vai temperamentīgo Habaneru, kas ir kļuvusi par reklāmas džinglu un dažnedažādāko interpretāciju pamatu.

17. jūlijā Dzintaru koncertzālē uzstāsies Antonio Gadesa balets, kas izspēlēs “Karmena” flamenko ritmos. Lai sagatavotos šim piedzīvojumam, noderīgi būtu noskatīties Karlosa Sauras 1983.gada filmu. Tās sižets stāsta par flamenko grupu, kura iestudē baletu, kaislības izspēlējot arī reālajā dzīvē. Filma par to, kā nemanot izrāde un reālā dzīve saplūst vienā:

Read Full Post »

bezgalīgais astoņnieks

Bija astotā marta vakars, kad Alisa mums mācīja ar gurniem izvirpot astoņnieku. Nav diez ko sarežģīts uzdevums, taču izpildīt to ar izjūtu prasa zināmu atslābināšanos. Procesa rezultāts ir nepārprotama savu gurnu sajušana – jā, tavs dibens nav vien tavs personīgais mīkstums, cietu formu absorbēšanai. Tavam dibenam arī ir muskuļi! Kaut kādas vibrācijas šajā virzienā ir radītas – aizvadītajā sestdienā biju uz austrumu deju studijas “Elmira”  piegu gadu dzimšanas dienas pasākumu Maskavas namā.  

Uzreiz ir jāsaka, ka austrumu dejas ir pamatīgs slavinājums sievišķajām formām – modeļu proporciju ideāla īpašnieces izskatījās tik neatbilstoši tievas. Bija arī otra galejība – izteiksmīga “darba tūzna”, taču, skatoties no sentēvu viedokļa, šis sievišķais materiāls auglības dejai būs atbilstošāks. Jā, galvenā austrumu deju ideja, pirmkārt, ir muskuļu nostiprināšana, lai sieviete varētu veiksmīgi iznēsāt un dzemdēt veselīgu bērniņu. Tomēr, nonākot līdz ziemeļiem, viss pārsvarā sāk izskatīties pēc Salomes dejas ķēniņa pavedināšanai. Tāpēc dīvaini bija vērot, kā savus kaulainos, puiciskos gurnus kustina desmit gadus vecas meitenītes. Ar manu blakussēdētāju secinājām, ka mēs savas meitas šajā vecumā  tomēr sūtītu dejot tautas dejas.

Pasākums bija sadalīts divās daļās. Pirmajā – ‘” Playtime” sakausēja kopā dažādas dejas – tango, hip-hop, flamenko, vēderdejas. Dažu brīdi pārejas nebija pārliecinošas, dažreiz ticamība, netuziasms  nebija pašos dejotājos. Ideja interesanta, bet vēl būtu jānostrādā. Otrā daļā bija austrumu deju popūrijs, kurā raiti viena pēc otras uzstājās dažāda vecuma grupas. Abās daļās “Elmira” vadītājas Jeļenas solo sniegums bija visspilgtākais – figūra viņai skaisti sievišķīga un tvirta, izskats kā indiešu zvaigznei no Bolivudas filmām, tērpi – apžilbinoši, gurni – hipnotizējoši. Jūs taču ziniet, ka, apgriežot astoņnieku horizontālā vizrienā, mēs iegūstam bezgalības zīmi. Vēderdejās šī bezgalība tiek izvirpota meistarīgi daudzas reizes, liekot aizdomāties, kas sieviete ir bezgalības personifikācija.

Read Full Post »

Vai viegli būt māksliniekam?

Vakar, 8. Septembrī Nabaklab norisinājās diskusija „Vai viegli būt māksliniekam?”, piedaloties dažādiem māksliniekiem, kuratoriem, teorētiķim, menedžerei un muzikologam. Ieskaitot diskusijas vadītāju Ilmāru Šlāpinu, kopā bija 13 cilvēki, un pilna zāle dažāda vecuma klausītāju. Diskusija, ar dažāda garuma monologiem ilga nedaudz vairāk par divām stundām, tāpēc grūti būs atstāstīt tās norisi, tomēr nevarēju neuzrakstīt nelielu kopsavilkumu, protams, miksētu ar krietnu devu personīgām pārdomām:

Man interesanta šķita doma par Mocartiem un Van Gogiem. Vieniem, kuri sava talanta mirdzumu izbauda vēl dzīvi būdami, un otriem, ne mazāk talantīgiem, bet neatzītiem un nabagiem. Arī vilciena guļamvagonu izgudrotājam sava veikuma novērtējums nebija tūlītējs, cilvēki nespēja pieņemt, ka vilcienā var arī gulēt – Jāņa Borga domu papildināja mākslinieks Aigars Bikše. Atskatoties gan uz 19. gadsimtu, gan uz aizvadītajiem „treknajiem gadiem” tika secināts, ka laika radītās pārmaiņas ir jārespektē arī māksliniekam, kura darbīgai ir aizvien grūtāk saņemt valsts atbalstu. Vai valstij, sabiedrībai un līdzcilvēkiem ir jābūt atbildīgiem par zudušajiem „Van Gogiem”, kuriem istabas stūrī putekļiem apklājas izcili šedevri? Mūsdienās mākslinieks nevar būt tikai meistars, viņam ir jābūt arī menedžerim vai jāsameklē zinošs speciālists. Andris Vītoliņš izdalīja projektu māksliniekus un praktizējošos māksliniekus, pirmie darbu uzsāk pēc projektu naudas saņemšanas, otrajiem darbs ir nepārtraukts. Vai īstenu mākslinieku neraksturo vēlme radīt neskatoties uz jebkādiem apstākļiem? Tika apskatīta arī valsts politikas vadlīniju ietekme. Nevar likt visiem gleznot karotītes un pēc tam gaidīt rezultātu – Aigars Bikše bija vakara kolorītāko citātu autors.

Labu domu izteica mākslas darbu pārdevēja – bērnībā pavisam dabiski mazie cilvēki apmeklē dažādus mākslas pulciņus. Lai gan vēlāk viņi savu karjeru neturpina mākslas nozarēs, tomēr iegūtās prasmes viņiem palīdz labāk lauzt robežas savā izvēlētajā darbā. Diemžēl cilvēki to aizmirst, un satiekot mākslas nozares pārstāvjus brīnās, ka mūzika ir nevis viņu hobijs, bet gan maizes darbs.

Diskusija bija nopietna. Vērojot dalībnieku ķermeņa valodu, varēja izdarīt dažādus secinājumus. Kad vārds tika dots klausītājiem, vēl vairāk izkristalizējās „mēs : jūs” pozīcijas. Kāda jauna uzņēmēja, mākslas cienītāja un entuziaste pārmeta diskusijā iesaistītajiem māksliniekiem sadarbības kūtrumu. Lai arī ir saprotama cilvēciskā sāpe, kas bieži piemeklē jaunus menedžerus ar tālejošām vīzijām, tomēr ar šādu publisku emocionalitāti jaunus sadarbības partnerus būs grūti iegūt. Politisko intrigu ierosināja kāds vīrietis, kas māksliniekiem norādīja viņu sociālo atbildību pret tiesisku un nacionālu valsti. Vīrs iekarsa tik ļoti, ka tika klausītāju apklusināts. Viņa kašķīgums kaitināja, taču, manuprāt, bija labs konkrētas sabiedrības daļas raksturotājs. Ir jāpieņem, ka Latvija savā būtībā ir ļoti tradicionāla valsts. Šis tradicionālisms bieži vien kļūst ļoti, ļoti stagnātisks, it īpaši situācijās, kad kategoriski atsakās dzīvot 21. gadsimtā. Mākslinieks kā mesija? Mākslinieks kā skanīgā tautas balss?

Vēl ir cita daļa sabiedības, caur caurēm piezemēti, kas vārdu „mākslinieks” izmanto kā sinonīmu vārdiem „dīvains, nesaprotams, uzpūtīgs pāvs un liekēdis”. Mja, ja pieņemam, ka saeimā sēdošais deputāts ir vidējā aritmētiskā tautieša portrets, tad iespējams varētu apgalvot, ka sabiedrības uzrunāšana māksliniekiem īpaši labi nevedas. Es būtu vēlējusies, lai diskusijā būtu vairāk apskatīts komunikācijas un uzrunāšanas jautājums. Jā, tika pieminēt, ka mūsdienās mākslas izglītības nebūt nav pirmāra nozīme, jo skatītājus uzrunāt arī biologu, filozofu un citu jomu speciālistu mākslinieciskās izpausmes. Tika uzdots retorisks jautājums: Vai arī vērienīgās mārketinga kampaņas nav savdabīga māksla? Nobeigumā aizraujoša bija Vītoliņa paustā ideja par haosa radošumu, šī doma bija dzirdama arī citu dalībnieku teiktajā. Proti, haosa, mūsu gadījumā ekonomiskās krīzes radītais haoss ir radošu procesu veicinātājs. Mākslinieki vairs nestrādā reklāmas jomā un atkal ir iemācījušies blēņoties!

Diskusija radīja pārdomas un lika aizdomāties par dažādu nozaru saistību. Mūsdienās nevar nošķirt tikai māksla, tikai mūzika, jo tajā savijās gan jaunās tehnoloģijas, gan mārketings, gan psiholoģija. Tā vairs nav tikai dekoratīva zīme, kas koši izrotā pelēko dzīvokļa sienu. Ir jāmācās saskatīt vairāk par čaulu un iepakojumu! Vai viegli būt māksliniekam? Tu vai nu esi vai neesi. Ja šaubies, tad noteikti ir grūti.

Read Full Post »

Survival kit 2 iespaidi

Latvieši ir naktsputni, kas kulturālas aktivitātes bauda pēc saules rieta. To apstiprinās lielā interese gan Muzeju nakts, gan Rīgas svētku un arī Baltās nakts ietvaros. Sadalījušies grupiņās, draugi kolektīvi pētīja formātā mazo, taču pietiekami biezo Baltās nakts programmiņu. Attālums starp mākslas objektiem, performancēm netiek uztverts kā apgrūtinājums, drīzāk kā iemesls apskatīt ikdienā neierastas ielas un vietas. Kad tukšajās veikalu vitrīnās sāk svilpot vējš, tas nozīmē, ka tur uz kādu laiku var iemājot mākslinieki.  Pēdējo gadu laikā arvien vairāk kulturālu iestādījumu ir atrodami ievērojamā atstatumā no tūristu apsēstās Vecrīgas, bet septembrī nedēļas garumā tukšos veikalus apdzīvo laikmetīgās mākslas festivāls „Survival Kit 2”.

 „Survival Kit 2” redzēju un mani uzrunāja:

 Miera ielā 39. Pēc nama otrā stāvā esošo neapdzīvotā dzīvokļa mākslas darbu apskatīšanas, druvīs satiktais vīrietis pajokoja: „Arī es gribu mirt”. Joku sadzirdēju, taču sapratu tikai vēlāk. Izstādes „Life after party” portretu ekspresionistiskie varoņi tik tiešām izskatījās līdz nāvei nomocīti. Ja vēl glezna tiek piekārta pie gāzes vai ūdens skaitītāja, starp sadauzītām flīzēm, efekts bez šaubām ir milzīgs! Un dzīvokļa nodrupušās sienas gleznām bija vislabākie rāmji.

Pie Upīša pasāžā esošās performances mākslas izstādes „Dzīvoklis” bija izveidojusies gara rinda. Šķiet, dzīvoklī bija piecas istabas – divas pavisam ikdienišķas, kalpo viesu uzņemšanai. Gala istabā uz izolētās telpas grīdas mētājās santīmu kaudzītes. „Iemetam naudiņu, ejam iekšā un darām ar naudu, ko gribam. Mētājam, vārtamies tajā. Kopā jau ir savākti 70 lati!” – mudināja divas meitenes. Citā istabā, izgaismotā ar skatuves gaismām un skatuves dūmiem, saliecies embrija pozā rēca kāds vīrietis. Lūk, tāds varētu izskatīties tavs kaimiņš, kas neļauj tev naktīs gulēt, jo klausās apdullinošu reivu. Dzīvojamā istabā viesi varēja piedzīvot  savdabīgi psiholoģisku performanci, ar mērķi, beidzot tikt skaidrībā ar savu māti. Bet virtuvē, jā virtuve bija vispsihodēliskākā. Tur tika cepta zivs, kuras smaka bija jūtama jau Upīša pasāžas pagalmā, rosinot publisku diskusiju, kāpēc zivs nebūt nešķiet kārdinoša…

VEF industriālās telpās bija skatāma izstāde „Es dzīvoju, Es mirstu”, parādot šo abu darbību neatdalāmību. Vislabāk atmiņā palika instalācija „Visiem maniem vingrotājiem” – asinssarkanā telpā karājās vingrošanas rinķi, zem kuriem bija novietots izdrupis paklājs. Labajā stūrī ķēdēm sažņaugts vingrotāju drēbju skapītis. Lika aizdomāties par Ķīnu un Ziemeļkoreju. Kosmogēna bija telpa ar zilās nokrāsās ieturētiem ar mākslinieces Diānas Ademaites firgurāliem darbiem, kurus spēcīgākus padarīja Kristapa  Jēkabsona mūzika. Iztrūka tikai pieskaņots krēsls, lai es šajā telpā uzturētos stundu. Interesanta bija istaba ar šķietami neizdevušos foto kadru izstādi.

Taču visprovokatīvākais no visiem ir „Kura te nav aita?”,kas iemājojis dažus soļus no Pulvertorņa. Manuprāt, pilnīgi ieturēta ironija par pirms vēlēšanu laika gaisīgajiem solījumiem!  Tradicionāli domājoša sieviete neizpratnē man jautāja: „ Kā tu domā, kas ir šie projekti? Māksla vai joks?”. Jā, savā veidā cilvēkiem ar tradicionāli orientētu domāšanu un sliktu humora izjūtu „Survival Kit” perofomances var šķist „uzbrauciens” viņu kultūras izpratnei. Paradoksāli, viņu reakcija būs lielisks papildinājums mākslinieku darbiem. Vai māksla ir tikai krāšņs dekors vai tomēr primārā sastāvdaļa tavā izdzīvošanas komplektā? Viss vēl notiek līdz šai sestdienai 11. septembrim, tāpēc iesaku aiziet un apskatīt!

Foto: Anrijs Požarskis (easyget.lv)

Read Full Post »

Asiņainās skatuves action mākslā

Mūsdienās skarbus un naturālistiskus skatuves šovus piedāvā subkultūras žanru mākslinieki. Nesagatavotam skatītājam tas varētu šķists pliks mazohisms un necilvēcisks mežonīgums, taču nav tik vienkārši. Patiesībā šīs izdarības ir klasificējamas ar vārdu performance, kuras novirziens action māksla, īpaši izmantoja ķermeni, aktuāls kļūst 20. gadsimta 60 gados.  Īpaša apakškategorija ir arī rituāls, kas tiek izpildīts ar visu ticību. Viens no šokējošiem rituālās performances meistariem ir austrietis Hermanis Ničs (Hermann Nitsch), Vīnes action mākslinieku kopienas biedrs.

1962. gadā viņš aizsāk teatrālu mistēriju orģiju ciklu, kurā tiek izmantotas dzīvnieka asinis, nosaucot darbību par “neestētisku lūgšanu veidu”.  Parasti performance ilga septiņas stundas. To ievadīja skaļa mūzika ” ekstāze, kuru rada neiespējami skaļš troksnis”, pēc kura Ničs norādīja, ka ir laiks ceremonijas sākšanai. Asistenti atnesa nokautu jēru, piesietu ar galvu uz leju, it kā tas būtu krustā sists. Lopiņš tika uzšķērsts, bet tā asinis pāršļakstītas pāri kailam vīrietim vai sievietei, kas līdzīgi piesiets, dzīvs gulēja pie krustveida instalācijām. Šādi mākslinieks attēloja cilvēka dabiskos agresīvos instinktus, kuri mūsdienās tiek apspiesti un nosodīti. Šie rituāli bija simbols apspiestās enerģijas apbrīvošanai, attīrīšanās akts.

Iedvesmai, izpratnei un vnk ziņkārības apmierināšanai:

• Filma “Herman Nitsch in Amerika” – gandrīz 50 min gara, noskatāma tepat, internetā
• Hermaņa Niča mājas lapa
• Uzziņu literatūra: RoseLee Goldberg “Performance Art from Futurism to the Present“,

Read Full Post »

Optimisma antoloģija

Šī gada eksperimentālā teātra festivāls „Homo Alibi” piedāvāja tēmu izrāde – lekcija. Tā tika realizēta arī izrādē „Optimisma antoloģija”, kas 26. un 27. augustā bija skatāma Jaunā Rīgas teātra mazajā zālē.

„Optimisma antoloģijas” autori ir rakstnieki Pīters Debuisers no Beļģijas un Džeikobs Vrens no Kanādas.  Nosprauduši mūsdienu optimismu raksturojošos pamatpunktus, viņi nonāk pie definīcijas „kritiskais optimisms”. Meklējot piemērus un viedokļus savai izrādei, rakstnieki nosūta vēstuli māksliniekiem, politiķiem, zinātniekiem, uzņēmējiem, lūdzot viņus izteikties par mūsdienu optimismu viņiem tīkamā – rakstiskā, muzikālā, grafiskā vai citā formā.

Izrādes uzbūve atgādina improvizācijas tehniku „labā ziņa, sliktā ziņa”, taču šoreiz tā nav veikla spēle ar  nejaušiem asprātīgu asociācijuradītajiem kontrastiem, bet gan dzīvīga diskusija, izmantojot nopietnus spriedumus un spraigu darbību. Kā, piemēram, optimista kreklu, kad negaidīti apsegtajam rakstniekam ir jāpasaka kaut kas optimisma aizstāvībai. Tā tiek paziņots: optimisms ir pesimisma saulēkts! „Optimisma antoloģija” ir saņemto darbu prezentācija, kas mijās ar asprātīgām aktieru replikām un reakcijām. Tiek rādīta itāliešu mākslinieces GoldieChiari atsūtītā bilde, kurā lielu izgāstuvju fonā priecīgi dejo dejotāja.  Pesimistiskais Džeikobos nespēj nepamanīt izgāztuves. Vai pārāk liels optimisms neģenerē daudz „kulturālus” mēslus?  Izrāde balansē starp pesimisma skepticisko reālismu un optimisma iracionālo prieku, raisot skatītāju sejās patiesu smaidu. Amizants ir konfeti lietus, kas nolīst pār Džeikoba galvu, viņam iedomājoties negatīvu domu.

Arī skatītājiem izrādē ir iedalīta sava loma, kad optimists Pīters nespēj atbildēt pesimistam Džeikobam par to, kas viņam traucē kļūt par optimistu. Varbūt tas ir tāpēc, jo tev krekls ir iebāzts biksēs?!Varbūt tevi ir bail, ka pēc palēciena būsi pazaudējis zemi zem kājām? Varbūt tev vienkārši ir jāmēģina nedaumāt vienu soli uz priekšu? – no zāles atskan varianti.

Izrādes fināls lika mutei sajust smaida kaktiņus. Rakstieki uzskaita četrus jau eksistējošus kritiskā optimisma piemērus. Tie ir mikro kredīts, saules enerģija, Baraks Obama un visbeidzot Latvijas publikai nezināmais kolumbietis Antanas Mokus. Viņš ar ļoti radikāliradošiem līdzekļiem ietekmēja cilvēku uz progresīvāku rīcību kā ūdens resursu taupīšanu, uzmanīgāku braukšanu un ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu veicināja ar mīmu palīdzību. Par Kolumbijas prezidentu viņš nekļuva vien tamdēļ, ka lauku teritorijas iedzīvotājiem Mokus šķita pārāk dīvains. Un tomēr ekscentriskais politiņis ir izcils kritiskā optimisma atspoguļotājs. Savā veidā Latvijā Mokus analoģiju var saskatīt mūsu Luija Fonteina darbībās, un mums tās tīri labi patīk, vai ne tā?

Vairāk informācijas: anthology of optimism

Read Full Post »

Mazās piezīmes par Jauno vilni…

New Wave – šāds apzīmējums ir dots mūzikas virzienam, kas 1970. gadu beigās kopā sakausēja pankroku, elektroniku, disko un eksperimentālo mūziku. Ar New Wave saprot arī pārliecību, kuras pamats sakņojas austrumu reliģijās. Tagad runā, ka arī New Wave piekritēji šķeļas, veidojot Second Wave. Un tomēr New Wave, Jaunais vilnis vai Новая волна mūsu zemē vispirms tiks saistīts ar ikgadējo Dzintaru koncertzālē notiekošo maskarādi – konkursu. Būdama ziņkārīga būtne, ņemot vērā savas muzikālās intereses un piederību Latvijai, arī es vakar  vēroju šo savdabīgo pasākumu. Vakar konkursanti izpildīja pasaulē pazīstamas  dziesmas.

Kas ir labs izpildītājs? Viņš ir talantīgs cilvēks, kam daba ir devusi krāsainu, spēcīgu balsi, tomēr vismaz savas karjeras sākumā jaunam dziedātājam ir vajadzīgs savs komponists, kas tam burtiski diktē – kas, kā un kur ir jādara, jādzied un jāiztēlojas. Ne velti pasaules popzvaigznes mēdz izcelties kā ļoti virspusējas personas.  Taču dziesmas ir kā stāsti,  kurus labāk varēs izpildīt notikumu pieredzējuši cilvēki nevis zaļš gurķis no stiklotas pieczvaigžņu “siltumnīcas”. Vajag piemēru – Franka Sinatras dziesma “My way” nepiestāvēs 20 gadīgam jaunietiem, jo tas ir pieredzējuša vīra stāsts.

Labi, ātrās informācijas laikmetā stāsts tāpat tiks dzirdēts pa ausu galam. Loģiski, dziesma būtu jāizvēlās, lai pēc iespējas labāk parādītu savas dabas dotās spējas. Un šeit daudzi izpildītāji ļoti kļūdās. Tas nekas, ka Tu sava mīļotā dziedātāja dziesmas zini no galvas. Tās varbūt Tev skan dušas flīzētās telpas akustikā, bet TEV NEBŪS DZIEDĀT FREDIJA MERKŪRIJA IZPILDĪTO DZIESMU!!!!!Arī karaļa MAIKLA DŽEKSONA repertuāru ir ļoti nopietni jātrennē, jo citādi, protams, gala rezultāts būs smieklīgs. Tāpat var aplauzties aranžējot pasaules slavenu hītu. Fakts, ka dziesmu zina visa pasaule vien pierāda, ka tā skan visoptimālākajā aranžējumā un cits nav vajadzīgs.

Ļoti cienu labus dziedātājus. Uzskatu, ka tie uz skatuves veic visgrūtāko pienākumu – viņu instruments ir balss, taču blakus uzdevums ir nemitīga klausītāju uzmanības saglabāšana. Protams, konkursi ir laba un motivējoša lieta, ja vien to izvērtē kompetenta žūrija, un pasākums netiek pārvērsts par sportisku sacensību, kurā vērtības kritērijs ir labākā vieta ranga tabulā. Diemžēl cilvēki ir pieticīgi – skaista meitene vai zēns padungo viņiem pazīstamu meldiņu, un jaunā estrādes zvaigzne ir dzimusi.

Read Full Post »