Feeds:
Ziņas
Komentāri

Archive for 25 augusta, 2010

Par Ziemassvētkiem augusta beigās ir vēl pāragri runāt, taču ielūgums uz dzimšanas dienu var gadīties pēkšņi. Ja nu gadījumā jūsu gaviļnieks ir melomāns, šeit būs trīs dāvanu varianti, kurus novērtēs katrs mūzikas klausītājs:

Melomānus nereti piemeklē problēma, ka viss jau ir dzirdēts. Tajās reizēs tiek pārkārtoti ierakstu kaudzes, izviedojot jaunu sistēmu.Aizvadītā gada nogalē Klāss Vāvere, slaveno šūpuļdziesmu izlašu sastādītājs un daudzu muzikālu autobiogrāfiju un romānu tulkotājs, izdeva grāmatu ” 101 mūzikas albums vērtīgai kolekcijai”. Katram klausītājam būs savs viedoklis, taču grāmata noteikti ļaus atklāt daudz nedzirdētu ierakstu, kā arī veidot pašam savu vērtīgāko ierakstu plauktiņu.

Iespējams varētu apgalvot, ka par melomāniem kļūst neizdevušies mūziķi. Es neapgalvoju, ka melomānisms mūziķiem nepiemīt, tam ļoti traucē profesionalitāte. Lai nu kā, taču blakus CD skapītim jūs atradīsiet viņa noputējušo ģitāru. Šāda situācija tiks skaidrota, ka instruments ir paredzēts muzikāliem ciemiņiem. Ģitāras akordu atsvaidzināšana neskādēs, jo īpaši tad, kad galvā skan meldiņš, kura nosaukums uz mēles tik viegli nedodas. Piedevām pirkstu galos esot visvairāk nervu, nav jau slikti nedaudz viņus pamasēt. Ģitāras akodru grāmata būs visnotaļ praktiska dāvana!

Bez ausu aizbāžņiem var iztikt, ja koncertu apmeklē reizi mēnesī. Tad tas vien ir kulturālas iztikas minimums. Lai arī koncertos mūziku var vislabāk sajust un novērtēt, tās skaļumu nevar pielāgot individuālajām vajadzībām.  Blakus trokšņi ne vien lieki kairina dzirdi, bet arī traucē dzirdēt galveno. Ausu aizbāžņi būs noderīgi arī muzikālajiem ļaudīm. Attēlā redzamie ir radīti no vienkārša putoplasta, taču mūziķiem ir savi, tiesa, nedaudz dārgāki ( ap 3 LS) , tomēr veselībai vēŗtīgi. Vēl ir aizbāžņi domāti peldētājiem, taču neiesaku tos izvēlēties klausītājiem. Tie ir veidoti no plastikas un rada sajūtu, it kā ausī būtu plastalīns. Saudzējam ausis! Mēs taču negribam piedzīvot Bēthovena dzirdes bēdīgi slaveno likteni!

Read Full Post »

24. augusta otrdienas vakarā Nabaklab koncertēja amerikāņu mākslinieks Daniels Malinskis (Daniel Malinsky) un pašmāju „1/2H 1/2W”. Saistīti vai nē, taču šis vakars atgādināja, ka vēl ir atlikusi tikai nedaudz vairāk par nedēļu līdz festivālam „Skaņu mežs”.

Daniels Malinskis sēdēja noliektu galvu, kreiso roku turēdams uz pults, bet labajā – sensoru, kuru bīdīja pāri galda virsmai, radot skrapstienus, rīvēšanu, kaukšanu un citus trokšņus. –Un to viņš dara jau 15 minūtes! – es tiku informēta. Par mūziku to īsti nevarēja nosaukt. Mākslinieka nodarbošanās atgādināja sirreālistu eksperimentus ar apziņas plūsmu, to pārveidojot mehāniskajā rakstā. Šoreiz mehāniskais raksts Danielam bija elektronisks. Viņš pats bija tāda savdabīga mākslas instelācija, kas savas labās rokas muskulatūrai lika pakļauties elektroniskai pulsācijai. Iespējams, bija pagājušas 30 minūtes, kad Daniels piecēlās, paklanījās un izrāva saistītājvadus.

1/2H 1/2W” sastāvā uzstājās seši vīri – trīs pie elektronikas pastiprinātājiem, atlikušie veidoja dzīvi – elektronisko instrumentu sastāvu. Šī dažādība grupas skaņai deva patīkamu tembru. Pirmais „1/2 H 1/2W” skaņdarbs bija, hm, bija metāls. Kliedzošs vokāls, intensīvs bungu ritms, kas pastiprināts ar basa un elektronikas iespējām. Pamazām intensitāte pārauga asā noise, pavisam neapzināti liekot pārbaudīt savu bungādiņu veselību, ausī iebāžot pirkstu. Ar katru dziesmu kāds zāli pameta. Iespējams, nevis skaņas, bet gan kaitinošās gaismas dēļ, kuru projecēja fotogrāfa zibspuldze. Šis cilvēks visu koncerta laiku nerimstoši nodevās grupas fotogrāfēšanai, piezibinot tumšo telpu ar baltu gaismu. Koncertu fotogrāfēšanai ir savas uzvedības normas. Pirmā, fotogrāfē tā, lai netraucētu māksliniekiem un skatītājiem!!! Ne velti visbiežāk zibspuldzes vispār nav atļautas. Sasodīts, „1/2H 1/2W” koncertā nemainījās ne gaismas, ne skatuves novietojums, ko tur var visu laiku fotogrāfēt?!?!! Atlieka vien novilkt – bļn, muļķa amatieris, jo šodien man sāp nevis ausis (kā tas pie noise piederētos), bet gan acis. Pēc lēnākos, atmosfēriskākos ritmos ieturēta skaņdarba noklausīšanās, zāli pametām arī mēs. Drīz vien izskanēja arī pēdējā dziesma. Nešaubīgi „1/2H 1/2W” ir triecienvienība, tikai, lūdzu, bez fotogrāfa baltās gaismas izlecieniem.

Read Full Post »