Feeds:
Ziņas
Komentāri

Archive for the ‘klasika’ Category

Viss sākās vienkārši. Nedēļas sākumā ieraudzīju simfoniskās mūzikas koncerta afišu. Un tā šonedēļ vakaros klausos klasisko mūziku. Šovakar youtube.com atradu Riharda Vāgnera operas „Valkīra” fragmentu „Valkīru izjājiens” , kas, manuprāt, nevarētu būt vēl perfektāk izpildīts – mūzikas varenība, operdziedātāju izskats un fanātiskais acu spīdums uzbur rada dzīvīgu valkīras izskatu. Skaisti! Lai saprastu manu sajūsmu, dažas lietas ir jāzina. Kas ir Valkīras? To izcelsme ir meklējama skandināvu mitoloģijā: „Valkīras Jaunavas – karotājas, Oida (galvenā dieva) meitas, kuru uzdevums ir Oida izvēlētos varoņus sagatavot kaujai. Kaujas laikā viņu pienākums ir darīt visu, lai izraudzītie varoņi ietu bojā, pēc tam viņas savāc kritušos varoņus no dažādiem kaujas laukiem un aizved tos visus uz Valkīru klinti. Kad visas valkīras ir sapulcējušās klints pakājē, viņām ir jādodas uz dievu pili Valhallu, kur visi varoņi atdzimst, lai kļūtu par Oida neuzvaramās armijas kareivjiem”. Mani vienmēr ir fascinējis, cik dažādos veidos var attēlot ideju, cik ļoti tā atšķirsies no pirmavota. Un Vāgnera interperetācija ir neapšaubāma.

Vispār es saprotu cilvēku skepsi pret klasisko mūziku. Mans pirmais operas apmeklējums bija desmit gadu vecumā, kad maniem vecākiem bija uzdāvināti ielūgumi uz moderno baletu. Man izglītība šajā jomā turpinājās vēl 6 gadus, mācoties mūzikas skolā. Tagad esmu gatava arī Vāgneram. Tā ir pakāpeniska attīstība, jo nekas no nekā nerodas. Pamazām zināšanas krājas, veidojot sapratni par būtību. Tāpēc ir skola, kura iepazīstina mazo cilvēku ar kultūras vērtībām. Diemžēl opera nav kā grāmata „Mazais princis”, kura bērnībā šķiet kā burvīga pasaka. Klasiskai mūzikai ir vajadzīga izpratne, kura diemžēl lielākajam vairumam mūzikas skolotāju nav. Tādejādi daudziem skolēniem šī mūzika mūžam asociēsies ar prātu izkūkojušiem, augstās tonalitātēs spiedzošiem cilvēkiem, 90.gadu telefonu kaitinošajām melodijām un neveiku epizožu muzikālajiem akcentiem kino un seriālos. Bet vai tagad skolā vispār ir mūzikas stunda?

Galvenā problēma ir tā, ka vārds „kultūra” tiek jaukts ar „izklaidi”, kas ir domāta, lai nedomātu. Un operas samta krēsli tiek izmantoti saldam miegam vai sarunām par tikko nopirktu kleitu. Savā ziņā saprotu, mani miegainība piemeklē teātrī…atkal un atkal

Advertisements

Read Full Post »

Vakar, 22.maijā festivāla „Skaņu mežs” ietvaros Anglikāņu baznīcā koncertu sniedza amerikāņu grupa „Sunn O )))”. Pēc biļešu pārbaudīšanas, smaidīga meitene man rokā iespiež mazu paciņu, kurā, kā vēlāk izrādās atrodas ausu aizbāžņi. Šī mazā dāvaniņa pastiprina koncerta pārsteiguma gaidas. Kad pēdējie klausītāji ir ienākuši baznīcā, zālē gaisma kļūst zilgana, sāk skanēt vienmērīga dunoņa un balss, kas izsaka nesaprotamas vārsmas. No stūriem tiek palaisti dūmi, radot sajūtu, ka zāles grīda tvaiko kā zeme rītausmā. Ievads ir aptuveni 15 minūšu garš. Šķiet, ka cilvēki vēl nav iejutušies, tāpēc ir dzirdamas klusas sarunas, mobilo telefonu pīksti. Gaismas mainās. Uz skatuves kāpj viduslaiku mūku apmetņos tērpti ģitāristi. Dūkoņa transformējas skaņu viļņos. Izjusti, izbaudīti pieskārieni ģitāras stīgām, ar mērķi rokas un stīgu saskarsmi padarīt pēc iespējas ilgāku. Gaismas spēles ir izjaukušas priekšstatu par zāles patieso izskatu, īsto realitāti un laika izjūtu. Par skatuvi kļuva visa baznīcas zāle.

Manas domas aizpeld nākotnē, kad ir noticis liktenīgais ātomsprādziens, un mūsu gadījumā Anglikāņu baznīca ir svētā patvēruma vieta. Ja youtube.com redzētie „Sunn O )))” koncerti man šķita kā mistiskas mesas, tad baudot priekšnesumu klātienē, grupas izpildītā mūzikas manī raisa mieru. Pavisam ierastā situācijā skaņas deformācija manām ausīm būtu netīkama, kā, piemēram, pastiprinātājam pārāk tuvu novietota ģitāra, taču „Sunn O ) ))” gadījumā skaņai nav izklaidējoša funkcija. Tā pārbauda katra individuālā prāta iespējas, dodot katram pašam izvēlēties, kā raksturot dzirdēto. Man šķita, ka ģitāras skaņa pieņēma baznīcas zvanu mēļu dunoņu, bet iespējams tas bija asociatīvs veids, kā mans prāts gribēja noformēt pavisam savdabīgo realitāti. Es aizvēru acis. Patiesībā mēs esam tik ļoti pieraduši pie urbānām skaņām, ka tās kļūst par pilsētas šūpuļa dziesmu tās nogurušajiem zobratiem – cilvēkiem. Ik pa laikam daži klausītāji pameta zāli. „Sunn O )))” koncerts bija smags pārbaudījums nepacietīgajiem, un tiem, kas nevēlas nodoties hipnotiskai pašmeditācijai. Ne velti „Sunn O )))” ir pasaulē lēnākās un zemākās skaņas īpašniece. Arī mani pārņēma nepacietība, un es mēģināju grupas priekšnesumā paredzēt attīstību. Velti. Gaidītais kāpinājums pienāca tikai pēc divām stundām, pašā pusnaktī. Spilgto gaismu nomainīja tumsa. Klusums. Un mēs atkal bijām atpakaļ realitātē.

Read Full Post »

%d bloggers like this: