Indie junk box Paris

 I had the chance to participate in online media journalist seminar ‘’Speak Up Europe’’ in Paris, hosted by Cafe Babel. Being music journalist, my senses was sharp to discover the music bar scene in Paris. Yes, I got a solid impression and the taste of Belgium beer still touches my taste buds! Divided in groups for ‘’Reporting on the ground’’, I got in the right one. The subject of our group was ‘’Backstage life of Montmartre bars’’ (the article is in French, written by Thomas Laborde. I still need to finish mine). We got five hours to get our information for a story.

Bad weather brought us down the earth – you can hear some good world music stuff or  sweet soul music in metro for some cents. Otherwise you search for shelter and for a cafe la creme in a bar. The sound of Paris bars in daytime is retro soundtrack from the forties to seventies. Well known international stars like Bob Dilan or Elviss Presley or Beach Boys goes along with the best of French musicians Serge Gainsbourg or Jacques Dutronc.

In the afternoon, specially on Monday, cafes and bars of Montmartre are peaceful places for work or to have a smalltalk. And also the waitress of bar Clair de Lune has free time to join the conversation. She explains that the soundtrack of Paris is changing during the 24 Hours: it’s depending of the person, that works behind the bar. Early in the Morning we try to put jazz, but then in the afternoon it’s going to be more cool, but in the night something completely different. In the evening people need some energy as from their drinks, and also from music. If suddenly a buss stopped and the bar become full with party people willing to dance, of course the soundtrack would change immediately. Yeah, waitress has sense for different kinds of vibes.

The leader of our research group was Thomas – Frenchman who lives in Paris for seven years and knows the bar scene well: Paris is getting older. The people are saying – there are too much noise in the streets, so the bars should be closed. I knew a lot of Bars in Pigalle that never close. You could come at 6 in the morning and stay there till 11. I got to know, where to have party and where will you move after it. Some of bars opens only at 5 in the mornig and are welcoming the party people. But Paris is not the right city to go, if you wanna have great nightlife. Louder, louder, louder, but then it stops. People prefer to listen to music rather to make the strangers their new friends or people are just too stoned to make friends.

Paris shares love for indie rock music and electronic. You can also easy find a rock’n’roll or reggae or jazz bar, if you like. It’s quite often that famous indie band musicians like Graham Coxon from ‘’Blur’’ is doing his undercover DJ set at one of Parisian bars. If you’re at their right place, you can hear them or meet them or just see them. Like near the concert hall ‘’La Cigale’’ you can find a bar ‘’La Fourmi’’, sometimes visited by famous musicians like ‘’Radiohead’’. Are you excited? Let’s go for a walk!

And I did. Later. On Tuesday. I was hosted by ex indie music DJ Gonzalo. Right how he is daddy and passionate by different languages. But back then his indie club life was very intense and colorful. Back then luck was on his side – he received tickets again and again, that brought him contacts and good relationships with the club owners. Paris is a small city, everybody knows everybody – he told me. Although last year he managed to hear 340 concerts!

Gonzalo has a lot of amazing stories in his pocket: Once around the end of year 2001, band ‘’The Strokes’’ gave a concert in one of Parisian indie clubs. Julian Casablancas was crowdsufring and lost his driving license. He was angry and disappointed, because he needed it to get back to the States. The club owner told him – don’t worry and went for some phone calls. And Julian’s driving license was found and the finder received life long ticket for ‘’The Strokes’’ concerts. Other time Gonzalo and his buddies was ‘’babysitting’’ Bjork during her visit in Paris. And then he got the surprising opportunity to fly to NY for Rolling Stones concert. All for free! Gonzalo advised me to check out the famous indie music clubs: ‘’Pop in’’, ‘’Truskel’’, ‘’The Motel’’, ‘’The International’‘ and played me some indie stuff – French, Belgium, American and so on. You must hear Emilian Torini or ‘’Noir Desire’’!

But did you know, that the duo ‘’Air’’ isn’t so popular in France? French people do not understand, why they have to sing in English. But still there are a lot of foreign newcomers, that hope to find their success under Parisian indie lable. Paris will teach you, how to enjoy yourself! Are you ready for this challenge? Can you manage yourself a gig in small Parisian bar and play for relaxed crowd. Yes, dear, you can!

Read Full Post »

Krista, Kīts un Blūzs

Tas notika klubā Melnā Piektdiena aizvadītā gada 15.decembrī. Es stāvēju bāra letes vienā galā, tērzējot un vērojot sanākušos. No tumšmates kreisā pleca uz mani noraudzījās ‘’The Rolling Stones’’ ģitārists Kīts Ričards. Šī tumšmate bija Krista Shepherd, un man bija jāpajautā:

Kas Tev ir ar Kītu Ričardsu?

Tas ir labs jautājums! Tas sākās 4.klases klases vakarā, kuram es biju pieteikusies nest mūziku. Es atnesu Frenku Sinatru, Elvisu Presliju, ‘’The Rolling Stones’’, un neviens mani nesaprata. Tajā vakarā es uzzināju, kas ir ‘’Spice Girls’’ un Eminems – es nevarēju iedomāties, ka tāda veida mūzika eksistē. Man bija ‘’The Rolling Stones’’ periods. Kādu laiku man bija dilemma ‘’The Rolling Stones’’ vai ‘’The Beatles’’, beigās Ričardsa šarms mani pievārēja. Tā kā ‘’The Rolling Stones’’ šogad aprit 50 gadi, es šo faktu simboliski godināju, uzliekot Ričardsa ģīmi uz sava pleca.

Mikam Džegersm lūpas lielākas, mēle ir asāka.

Jā, Miks Džegers ir – ’’ hei, ejam daram’’! Bet Ričards ir ‘’fuck this shit!’’- nihilists, un man tas patīk.

Kamēr citiem bija ‘’Spice Girls’’, tu uzaugi ar rokenrolu. Kā šī mūzika tevi atrada?

Es mājās atradu kasetes. Pilnīgi nopietni! Ja tev acu priekšā uz galda stāv blūza izlase un tev ir uzdāvināts pirmais maģis, tad tu citu mūziku neklausies. Neatceros, ka kāds no mūsu ģimenes būtu klausījies blūzu. Tās kasetes maģiski uzradās. Es tikai atceros to klases vakaru. Es uzliku Elvisu un visi par mani smējās. Tas bija sliktākais vakars manā mūžā.

Kā tas tālāk turpinājās?

Es biju iepazinusies ar Eminem. Mammai izdīcu viņa albumu. Tolaik bija iznācis ‘’Eminem Show’’ un es pamazām atklāju hiphopu. ‘’Spice girls’’ vairs nevarēja atklāt, jo viņas bija izjukušas. Labi, ka tā.

Vai Tu uz biji Lady Gaga?

Nebiju, bet viņa gan ir lieliska vecene! Man viņa patīk. Man viņa labāk patika tad, kad viņa vēl bija resna, spēlēja klavieres flipflopenēs un rūtainās kleitās. Tagad viņai visa kā ir par daudz, to ir grūti uztvert.

Tu atceries savu pirmo koncertu?

Iespējams, tas bija ‘’Scorpions’’, kad viņi pašu pirmo reizi bija Rīgā. Man tā blice patika! Tolaik mana muzikālā gaume veidojās no tā, ko man krustēvs, AC/DC fans, ieteica. Nebija tā, ka es pati gāju un atklāju rokenrolu.

Man šķiet, ka rokenrolu Tu esi atklājusi! Kas ir rokenrols?

Tas ir labs jautājums! Es bieži domāju, kur beidzas rokenrols un kad ieslēdzas hārdkors?! Es to robežlīniju vēl neesmu atradusi. Esmu gan to pārkāpusi. Tās robežas ir mānīgas.

Tu joprojām labprāt klausies blūzu. Kā, Tavuprāt, blūza sāpi var izstāstīt latviešiem?

Es arī gaidu, kad man kāds to izstāstīs. Ik reizi, kad uz Bites Blūza klubu atbrauc viesi no ASV, es cenšos ar viņiem papļāpāt. Katrs kaut ko pastāsta. Jūdžins Haidavejs Bridžes ( Eugine Hideaway Bridges), ar kuru kopā es braucu uz Igaunijas blūza festivālu, centās izskaidrot blūza lirikas nozīmi. Viņaprāt, mēs, baltie cilvēki, to uztveram pārāk burtiski, bet teksts ir jāuztver plašāk. Zigim (Bites Blūza kluba īpašnieks) bija viena atbilde – lai saprastu, ir jārok! Reiz, skolas projektam intervēju Zigi. Viņš teica – kamēr citi gāja līdzi laikam, sekoja rokenrola attīstībai, tikmēr viņš raka atpakaļ, jo gribēja zināt, kur ir saknes. Tas mani iespaidoja. Kamēr es neizprotu pamatus, kāda jēga man censties izprast Lady Gaga?! Es nezinu, vai vari saukt sevi par rokmūziķi, ja neizproti, kur ir meklējamas tevis spēlētās mūzikas saknes. Ja es saku rokenrols, bet tu man atbildi ‘’Bullet for my Valentine’’, es nezinu, vai tevi uztveršu nopietni.

Kas tev ir labs koncerts?

Vienmēr vislabākie koncerti ir tie, pēc kuru noslēguma, tu joprojām dungo dziesmu, un īsti nezini, kāpēc tu to dungo. Katrā ziņā – mani nepārsteigs uguns šovi un gaismas spēles. Es gribu personīgu attieksmi pret publiku un ļoti skaidru izrunu. Man vienmēr ir paticis iedziļināties vārdos. Latviešu grupas, kuras cenšas dziedāt angliski, bet tām īsti nesanāk… Lai cik skaisti būtu dziesmu vārdi, es tos nevaru uztvert nopietni, jo vienkārši nesaprotu, ko man grib pateikt. Jā, man patīk skaidra izruna.

Read Full Post »

Rival Sons – Head Down apskats

Oktobra sākumā  Lietuvā un Igaunijā koncertus nospēlēja grupa ‘’Rival Sons’’. Latvijā grupa nepiestāja, kas manī radīja lielu neizpratni. Skaidrs ir viens, Latvijā ‘’Rival Sons’’ nav zināmi. Tad nu ir pēdējais laiks šo nejēdzību mainīt!

‘’Rival Sons’’ ir četri ņujorkieši, kas spēlē smagu rokmūziku, kas mēdz skanēt pēc blūzroka, kurā sava vieta ir fankam, rokenrolam un soula liriskajām noskaņām. Taču mūzikas burvība slēpjas lieliskā improvizēšana, kas ļauj noticēt, ka dziesmas top turpat uz vietas. Un rau, katrs rokmūzikas fans klusītiņām ir vēlējies kaut uz mirkli nonākt laikā, kad rokmūzika dzima. Te ir reāla iespēja!

Nenoliedzami ‘’Rival Sons’’ mūzikā un skatuviskajā darbībā var atrast paralēles ar ‘’Led Zeppelin’’ – izrādās, ka Džimija Peidžs labprāt ir viesis grupas koncertos. Tomēr šī līdzība būtu jāuztver vislabākajā nozīmē, kā skolas turpināšana, jo ‘’Rival Sons’’ ir autentiska grupa, kura tikai ar mūzikas palīdzību spēj aizraut sanākušo uzmanību. Tu notici, ka esi aculiecinieks kā jauna, vienreizēja dzimšanai. Grupas solists Džeis Buhanans (Jay Buchanan) ir mans 2012. gada atklājums! Viņa spēja pārvaldīts savu balsi līdz nianšu precizitātei liek zālei sastingt klusumā, lai tikai dzirdētu pianisimo Buhanana balss vibrācijās.

‘’Rival Sons’’ nepiekopj rokmūziķiem raksturīgo dzīvesveidu. Iet laikus gulēt, dzert tēju, nodarbojas ar jogu un labi mobilizējas darbam. Grupas kontā ir trīs albumi, viens EP un pāris B –puses. Jaunākais ‘’Rival Sons’’ albums ir ‘’Head Down’’. Tas ir ļoti intensīvs ieraksts, kas derēs gan psihodēliskai planēšanai, gan labam headbang, piemēram, dziesmas ‘’You want to’’ laikā. Brīžiem Džeis sadzied duetā ar ģitārista Skota Holideja (Scott Holiday) enerģiskajiem ģitāras rifiem. Savdabīgs albuma lūzums ir sestā dziesma balāde ‘’Jordan’’, kas pārsteidz ar savu mierīgumu. Albuma noslēgumā rokenrols transformējas psihodēliskā skanējumā, tekstuāli apdziedot Lakonta indiāņu likteņa pavērsienus. Izskaņā ‘’True’’ Džeia balss skan maigi un trausli līdzīgi baznīcas dziedājumam, un ausis nepieviļ, jo vokālistam tik tiešām ir arī baznīcas dziedātāja pieredze.

Ja iepriekš neesi bijis pazīstams ar ‘’Rival Sons’’ daiļradi, droši vari sākt ar ‘’Head down’’, kas ir daudz spēcīgāks par grupas otro, ‘’izlaušanās albumu’’ – ‘’ Pressure & Time’’. Atskaites punkts – pajautā sev, kādas ir tavas attiecības ar blūzu? Un vēl, grupa patiks ‘’Laimes Pilnīgas’’ faniem (pati grupa gan ”Rival Sons” daiļradi nezina)

Mājas lapa: http://www.rivalsons.com/

Ieskats ”Head Down”:

Read Full Post »

SUCK

Aizvadītajā gada rudenī, kamēr apkārt plosījās vispasaules Twilight trakums, savu pirmizrādi piedzīvoja vēl viena vampīru filma ar zīmīgu nosaukumu “Suck”. Tā ir asiņaina komēdija par mazpilsētas roka blici “The Winners”, kuri izmisīgi cenšas iegūt kaut nelielu uzmanību. Panākumus viņiem atnes sāpīgs kodiens.  Filmā piedalās rockenrola šausmu un asiņu klasiķi Aliss Kūpers un Igijs Pops, bet nabaga Moby cieš no grupas solistes asajiem ilknīšiem. Visnotaļ smieklīga filma, kas neviļus atkal atgādina baumas, ka rokmūzikas leģendas savu slavu ir ieguvušas ar melno spēku palīdzību, un patiesībā dzīvo savu 400. gadu, vai ne?

Verdiks: Filmā viss šķitīs jau kaut kur redzēts, bet tas nekas! Uzdevums  – vienkārši ļauties!  “Suck” būs viegla brīvdienu komēdija rock&vampires faniem.

Skaņu celiņš + director cut:

Read Full Post »

Sintētiskā brīvība

„Man reiz bija sekss ar spāņu mājkalpotāju. Viņa man mācīja spāņu valodu.” atzinās gandrīz 1.90 garais blondais bundzinieks, kura gaiši pelēkās acis jau 22:35 bija stipri aizmiglojušās. Pārējie grupas biedri viņa teikto uzņēma ar izbrīnu.
„Nē, ne jau uzreiz!” viņš turpināja „Vispirms viņa tika atlaista, un tad! Pēc tam es viņai uzdāvināju tetovējumu. Manējais bija par 25 eiro, viņas – 10 eiro. Toreiz tajā klubā mums piedāvāja kokaīnu… Viņi bija ļoti pārsteigti, ka es pēc kārtas varu izdzert 10 pudeles alus. Tur visi pēc tam ir nost!”
Mana kreisā uzacs pierē veidoja kārtējo izbrīna un šaubu rievu. Tā kā grupai šī bija ceturtā negulētā nakts, jo pilnīgi pieņemu, ka kost viņi sāka jau trešdienas vakara mēģa laikā, viņa apgalvojumi manī raisīja skeptisku smīnu, kas tika pamanīts „Neklausies manī! Esmu piedzēries, bet man vēl ir koncerts jāspēlē!” Grupas ģitārists viņam padeva divus kokteiļa salmiņus: „Sāc trenēties jau tagad!” Pēc neilga klusuma brīža mēs turpinājām sarunu par viņu izpildīto mūziku.
Atgriežoties klubā, grupa tūlīt iekārtojās pie bāra letes, katrs pats sev kļūstot par personīgajiem un piedevām vēl dzīvajiem alkoholisko mikstūru šeikeriem. (Recepte mājas ballītēm – 0,3 glāze, kurā puse uz pusi ir sajaukts vīns ar Sprite dzirkstošo sintētiku!) Ar divām pie bāra sēdošajām meitenēm daži nodibināja aktīvu acu kontaktu, taču tuvākām darbībām vēl neviena puse nebija gatava. Ir skaidrs, šonakt netiek meklētas mūzas, bet gan vienkārši sekss. Mainot lokācijas vietu bija jūtams progress. Solistu uzrunā jautra blondīne, noturot viņu par maksātspējīgu ārzemnieku, bet viņš viņu – par ātri iegūstamu medījumu. Aplauzās abi. Kluba mazais apmeklējuma skaits mūziķus kaitina, tāpēc viņi varētu arī uz skatuves neuzkāpt. Tāpat ir tik daudz izdzerts. Skaņas kvalitāte koncertā ir apšaubāma, tāpēc grupas pielaistās lažas ir grūti uztveramas. „Jūs bijāt lieliski!” pēc grupas ģitāristam ausī čukstēja kluba apmeklētāja. Krūtis izgāzis un jauno fani apķēris, viņš smīn par viņas sestdienas naktī tik viedajiem muzikālajiem secinājumiem…Roka no meitenes vidukļa noslīd uz viņas dibenu. Tomēr meitene ir pārāk skaidra, lai ielaistos vienas nakts attiecībās. Arī gaidītais dzēriens kavējas… Viņa veikli atsvabinās no ģitārista skavām. Ir jau četri no rīta, kad bundzinieks pie bāra letes sāk „klanīties”. Bārmenis viņu atmodina. Prom iedami viņi satiek Dzintaru – izbijušu ģitāristu, bet tagad hronisku dzērāju, kas rīta agrumā vācot pudeles, nostaļģijas vadīts nostaigā gar klubu.

SMS otrdienas pēcpusdienā:
„Nedēļas sākumu esmu pazaudējis, jo visu pirmdienu nogulēju. Pamodos šodien, 4 pēcpusdienā. Vakarā mēģis. Rīt atkal jāmočī.”

Read Full Post »