Feeds:
Ziņas
Komentāri

Archive for the ‘jaunie albumi’ Category

BeFunky Collage

Kādi jauni albumi iznākuši 2017. gadā? Kas ir tavi muzikālie atklājumi?  Šis gads manos mūzikas klausīšanās apjomos ir bijis daudz pieticīgāks par iepriekšējo, aizritējis džezā, neplānoti tieši Čārlija Pārkera diskogrāfijā. Bet nav jau tik džezs manā pleilistē, ausis spicēt lika arī  jaunā mūzika citos stilos. Lūk, mana 2017. gada pirmajā pusē izdoto albumu izlase alfabētiskā secībā – daži spēlēti nonstopā, turpretim citi atskaņoti vien pāris reizes.

Ansamblis Manta – “Karaliene Anna”

“Karaliene Anna” ir viens no maniem gaidītākajiem 2017. gada albumiem. Edgars āķi bija izmetis jau 2016. gada augustā, uzaicinot mani uz albuma noklausīšanos Inga Baušķenieka studijā. Tajā vakarā ierakstu man bija iespēja baudīt, sēžot akustiski vislabākajā vietā studijā.  “Karaliene Anna” ir albums, kas jāklausās no sākuma līdz beigām, nemainot dziesmas vietām un nepārlecot secību. Pēc noklausīšanās albumu otro reizi uzreiz arī negribēsies klausīties – karalienes Annas tēlainība un muzikālais daudzšķautnainums vēl kādu laiku rezonēs tavās pārdomās.

Ansis – “Balzams”

Anša albums “Balzams” ir otrs mans gaidītākais pašmāju 2017. gada albums, tieši mūziķa valodas izjūtas dēļ. Viņa stāsti ir ļoti telpiski – klausies un redzi, jūti un dzirdi telpu, kur darbība norisinās. Ansis zina arī cilvēka dabu – sākumā nodomi bija labi, sanāca kā vienmēr – vāveres ritenī. Un tomēr, arī sliktākajā čalī ir gabaliņš labā, vai ne?

Astro’n’out – “Urda”

Astro’n’out jaunais albums “Urda” – lūdzu jums “adult pop” jeb popmūzika pieaugušajiem. Albuma skanējums ir tik patīkami svaigs un neuzbāzīgs, ka nemanot zini dziedāt līdzi dziesmām, jo nemanot albums atskaņotājā griezies n-tās reizes.  “Urda” ir lieliska izvēle, ja nepieciešama mūzika radošai darba atmosfērai.

Boogarins – “Lá Vem a Morte”

“Boogarins” ir brazīliešu psihodēliskā roka grupa, kura savā jaunajā albumā “Lá Vem a Morte” eksperimentē ar elektronikas iespējām, deformējot skaņu, padarot dziesmas dejojamas. Albums būs īstajā vietā, lai pazaudētu laika sajūtu, ļautos sapnim vaļējām acīm vai kādai impulsīvai dejai. Fakts, ka dziesmas lielākoties ir portugāļu valodā, muzikālo vasaras sajūtu padarīs intensīvāku.

Dāvis Jurka Quartet – “Strings Attached”

Saksofonista Dāvja Jurkas kvarteta “Strings Attached” viedo gan viņa paša Dāvja, gan pianista Ritvara Garozas kompozīcijas. Albums ir kustīgs un niansēm, nokrāsām bagāts – desmit skaņdarbi virknēti tā, lai ar katru nākamo tiktu atklāta kāda cita emocija – kā ekspresīva, tā arī romantiska rakstura, kas tiek izspēlēta vijīgos ritmos. Albums ir gana sarežģīts, lai tā nebūtu mūzika katrai dienai, un vērtīgs, jo mudina mūziku klausīties ar visu savu uzmanību, nevis garāmskrienot.

Mara Balls – “Elävä kivi”

Spotify algoritmi zina, ka labprāt klausos mūziku svešvalodās, un piedāvāja man stoner – psihodēliskā roka grupu Mara Balls. Somu valodā neko nesaprotu un tas mani vispār netraucē – mūzika kāpj pāri valodas robežām! Vēl foršāku šo visu padara fakts, ka grupas līdere ir vokāliste/ģitāriste Maria! Kāds viņai fūzīgs ģitāras tembrs, it kā viņai rokā atrastos rūcošs motocikls nevis ģitāra un ir arī pa balādes – gaisīgas, ēteriskas un instrumentālas.

Megalodon Collective – “Animals”

“Megalodon Collective” ir norvēģu un zviedru džeza mūziķu trokšņainais septets, mans šīgada atklājums.  “Animals” ir kolektīva otrais albums, kas mani sajūsmina instrumentu skanējuma dēļ – tie skan kā dzīvnieki, putni un kukaiņi. Mūzika ir sava veida botānika, vai ne?

Mona De Bo – “Kur ir šeit?”

Katrs Mona De Bo albums man ir gaidīts notikums, jo met jaunu izaicinājumu manām klausīšanās spējām un zināšanām. Albums “Kur ir šeit?”  tevi izaicina gluži no fizioloģiskās puses. Mūzikas tālāko attīstību būs grūti, pat neiespējami paredzēt. Tāpēc vienīgais, kas tev atliek, ir ļauties. Būt mirklī. Būt tagad un šeit.

Phronesis – “The Behemoth”

“The Behemoth”  – kā jau nosaukums liecina, būs kaut kas grandiozs un varens. Citādāk nemaz nevar būt, ja  albumu kopā ierakstījuši viens no aktīvākajiem Eiropas džeza trio “Phronesis”, pieprasītais Frankfurt Radio Big Band un izcilais Džulians Arguels (Julian Argüelles) – mūziķis, aranžētājs un diriģents vienā personā. Tieši Arguels no virtuozo instrumentālistu kopuma izveidojis fantastisko, daudzkrāsaino muzikālo ainavu.

Very Cool People – “Heya Some Kind of Fish!”

Pašmāju fanka grupa Very Cool People vienmēr piedomā pie tā, lai albums ir stilīgs un humorpilns. Šoreiz “Heya Some Kind of Fish!” uz albuma vāciņa var izlasīt dažādus ļoti asprātīgus komentārus, savukārt tā muzikālo saturu veido deviņi temperamentīgi skaņdarbi, kas tikpat labi varētu skanēt kādā piedzīvojumu filmā.

+

šogad gaidāms

Vēstnieks

Rūdolfs Macats savu solo projektu “Vēstnieks” atklāj pamazām, dziesmu pa dziesmai, lai gan patiesībā albums jau ir gatavs. Tā kā man ir bijusi tā laime albumu dzirdēt pilnā garumā, ar Rūdolfa atļauju esmu piefiksējusi pirmās pārdomas piezīmēs. “Vēstnieks” ir stāsts par iemīlēšanos, kas būs labi atpazīstams it visiem, kuri reiz bijuši šādā stāvokli. Hipnotisks, maigs un sapņains albums, kurā saplūst latviešu Atmodas laika populārās mūzikas tradīcijas un mūsdienu mūzikas iespējas. Kad grupa “Sīpoli” satiek Džeimsu Bleiku (James Blake), tā varētu sacīt. Rūdolfa dziedājums ir mirklīgs, brīžiem abstrakts. Tā ir vārsmošana, kas tik ļoti saistās ar iemīlēšanās gaisīgumu. Tiem, kuri ne reizi nav iemīlējušies, “Vēstnieks” būs atmosfēriska mūzika lēniem vakariem.  Nevaru sagaidīt, kad albums būs oficiāli laukā!

 

Advertisements

Read Full Post »

indygo

Mūslaiku tikumi ir pieradinājuši cilvēkus klausīties mūziku fonā, savu jauno mīļāko grupu atklājot kāda reklāmas džingla vai TV seriāla ietvaros. Laika vienmēr ir par maz, tāpēc baudījumi jāapvieno.

Taču šāda pieeja nederēs Indygo albumam “Stars”. Būs jāpasēžas un albums jāklausās kā vecajos labajos laikos.

Albumā “Stars” ir astoņas dziesmas latviešu valodā. Albums ir ierakstīts “Sound Division” studijā kopā ar Gati Zaķi, bet māsterēts ASV “New Alliance East” studijā.

Albums “Stars” ir smags albums, bet ne vārda “smags” klasiskajā izpratnē. Pats albuma skanējums ir silts, blūzīgs, melodisks un melanholisks – ausij tīkams, taču albuma saturs prasīs klausītāja līdzi domāšanu.

Lai gan praktiski albumam jau ir divi radio singli – “Temīda” un “Bēglis“, patiesībā šajā albumā nemaz nav tipisku singlu (ok, ir “Vēlos” ar labu singla potenciālu). Dziesmu vārdi ir stāsti, izmantojot valodas mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Tos, klausoties albumu pirmo, otro un arī ceturto reizi, nemaz nav tik viegli iegaumēt.

Dziesmas neveido vien skaisti epiteti, dziesmu vārdi ir paralēles, simboli. Un ne velti, tā albuma trešā dziesma ir “Ullis” – Vai grupas “Indygo”  albuma radīšanas džema sesijas laika brīvajos brīžos lasīja Džeimsa Džoisa romānu? Nenoliedzami grāmatas uzbūve un saturs varētu būt labs avots kā dziesmu tekstiem, tā, protams, arī progresīvās rokmūzikas albuma struktūras veidošanai.

Sociālajos tīkos klausītāji īpaši novērtē albuma sesto dziesmu “Aizas“, un arī man ir jāpiekrīt, ka šī ir viena, ja ne pati labākā albuma dziesma. “Aizas” ir balāde, kas stāsta par atsvešināšanos. Dziesmas uzbūve ir klasiska – panti mijas ar prātā paliekošu piedziedājumu, noslēgumā ir ģitāras solo, bet tā ir ierakstīta tik ļoti jutīgi un maigi, kļūstot par “Stars” kulmināciju.

Jāsaka, “Indygo” vispār ir ķēriens uz balādes formu, kas rokgrupas gadījumā nav nemaz tik patīkams izteiksmes vieds. (Parasti balādes laikā skatītāju aiziet smēķēt, un balādes tiek atstātas novārtā.)

Un arī albums tiek noslēgts godam. Dziesma “Ciešāk” veldzē ar kontrastiem – lirisku pantu, dārdošām pārejām un ļoti aktuālu vēstījumu un, tuvojoties izskaņai, ar negaidītu muzikālu attīstību…

Nobeigumā jāpiebilst, ka šīs ir piezīmes pēc albuma pirmās noklausīšanās Bandcamp. Nākamās albuma klausīšanās reizes noteikti atklās jaunas nianses, kuras gribēsies izcelt vai komentēt. Tāpēc gaidu, kad “Stars” būs pieejams plates formātā. Šis ir viens no tiem albumiem, kuru var klausīties ilgi un katru reizi atklāt no jauna!

Read Full Post »

11427670_835888639823723_144870442398927260_n

Foto no 2015.gada “Eschatos” Eiropas tūres,  grupas privātais arhīvs.

Skaidrs, vislabākās sarunas par mūziku vedas sēžot pie virtuves galda. Un tā arī notika maija sākumā, Pārdaugavā, Kristiānas un Edvarda privātmājas virtuvē, svinot Kristiānas pārbraukšanu, albuma izdošanu un dzīvi, nedaudz pēc pusnakts Edgars man stāstīja par “Eschatos” jaunā albuma tapšanu. Albums “The Grand Noir” arī tapa ierakstīts šajā pašā privātmājā.  

Sākotnēji “Eschatos”  bija iecerējuši veidot  splitu jeb dalītu albumu kopā ar lietuviešu grupu “Inquisitor”. Taču galu galā tapa pašu otrais albums – “The Grand Noir”. To veido pieci skaņdarbi, kopējā garumā 33 minūtes. “Eschatos” smagās mūzikas trumpis ir grupas izpratne par daudzslāņaina atmosfēriskuma radīšanu, un to var dzirdēt arī “The Grand Noir” kompozīcijās.

Albumam ir stāstoša uzbūve ar instrumentālu ievadu un kulminācija 31. albuma izskaņas minūtē. Grupa spēlējas ar dinamiku, savieno pretstatus – monotonos ģitāras rifus šķaidot ar maigām instrumentālām pārejām, tā arī priecē ar sarežģītu ritmisko zīmējumu. Visgrūvīgākā albuma dziesma ir “On the Divines Names”, kas publiku tā vien aicina mesties traka apļa skrējienā.  Klausoties albumu, es nedomāju par black metālu, tas drīzāk ir emocionāli piesātināts muzikāls piedzīvojums. Robežas ir kritušas, vai ne?

Pirms došanās savā Eiropas koncerttūrē, “Eschatos” albumu prezentēja koncertā Depo, kur arī tapa šī zibensintervija ar grupas vokālisti Kristiānu Kārkliņu. Jārunā bija ātri, jo ar katru minūti kluba atmosfēra kļuva arvien skaļāka un skaļāka.

Black metāls, sludge – kā stilistiski visprecīzāk būtu apzīmējama “Eschatos” mūzika?

Mūsu sākums ir meklējams black metālā. Stilistiskās robežas ir izplūdušas, un laika gaitā cilvēki sāka mums piedēvēt arī citu stilistiku. Black metāls šobrīd ir kļuvis par ļoti abstraktu jēdzienu. Tāpēc, manuprāt, stilistiskajam iedalījumam zūd jēga.

Kāpēc tu uzstājies basām kājām?

Fantastisks jautājums! Tāpēc, ka šādi gūstu stabilitātes sajūtu – esmu tuvāk zemei un jūtos labāk.

Tu aizvadīto gadu dzīvoji ASV. Kādi koncerts tev vislabāk palikuši prātā?

Redzēju “Mayhem” uzstājoties kopā ar “Watain” un kanādiešiem “Revenge”, kas man bija fantastisks pārdzīvojums. Bet labākais dzīvais koncerts, ko es redzēju laikam bija alternative country, apvienība “Wovenhand”.

Kā Eschatos atrod iedvesmu?

Iedvesma nav jāmeklē, tā ir dabiska procesa sastāvdaļa. Mēs ar mūziku visu laiku esam saistīti. Puiši spēlē dažādos projektos, arī štatos man radās blakus projekts “Black Earth Black Sky”.  Izmantojot interneta sniegtās iespējas, tas varētu pārtapt par ilglaicīgāku projektu, jo mēs ļoti labi sastrādājāmies. Atgriežoties pie iedvesmas. Mūzika ir sava veida pašattīrīšanās. Negatīvā enerģija tiek konvertēta mūzikā. Tas nenozīmē, ka mūzika ir negatīva. Jā, tā ir tumšāka. Tā ir mūsu kopējā reinkarnācija.

Tu kā ilggadēja metāla vokāliste Latvijas mērogā esi ļoti īpaša, jo šādu pamanāmu vokālistu – sieviešu ir ļoti maz. Kāpēc, tavuprāt, tā tas ir?

Interesants jautājums. Varbūt meitenēm vienkārši nav intereses par šāda veida alternatīvo un smago mūziku? Nezinu. Iespējams ir meitenes, kas pilnīgā pagrīdē kaut ko dara. (jautā grupai) Jūs zināt šādas meitenes? Man ir gūti komentēt. Man liekas, ja tev gribas darīt, tad ej un dari. Tas vienkārši sēž iekšā, un es nejūtu, ka būt metāla vokālistei ir kaut kas krietni atšķirīgāks.

Vai tev šajā albumā ir mīļākā dziesma?

Mīļas ir visas, bet emocionālākā ir albumā pēdējā dziesma “Feast of Thousand Beasts”. Tā ir arī vecākā albuma dziesma.


Grupa Eschatos ir Kristināna Kārkliņa – vokāls, Edgars Gultnieks – ģitāra, Jānis Bušs – ģitāra, Tomass Beķeris – bass, un Edvards Percevs – bungas.

Albumu „The Grand Noir” var noklausīties Bandcamp vai Spotify, un albuma formātā iegādāties grupas koncertos. Eschatos jūlijā varēs dzirdēt Lietuvas festivālā Devilstone, kā arī pašmāju smagās mūzikas festivālā Klang.

Read Full Post »

Foto: Marina Ignatjeva

Grupa “Laime Pilnīga” Foto: Marina Ignatjeva.

GrupaLaime Pilnīgadrīz svinēs savu desmito pastāvēšanas gadadienu. Šajā laikā ir noticis ļoti daudz – ir absolvētas skolas, ir dibinātas skolas, mainījies vizuālais izskats, atrasts savs īstais producents un tehniskā komanda, lai galu galā 2015. gada 24. aprīlī klausītājiem tiktu nodots otrais albums ” The LP”.

Kad grupu pazīsti ļoti labi, tad jaunāko ierakstu gaidi ar lielāku satraukumu,  cerībām un prieku. Kungi, visu cieņu, esmu sajūsmināta.

Lūk, kāpēc:

Albuma skanējums ir silts, daudzslāņu un spēcīgs. Un arī manas mazās tumbiņas strādā uz pilnu skaļumu, lai izbaudītu to stadiona koncerta skaņas sajūtu.

Oficiāli albumu veido desmit skaņu celiņi, intro un deviņas dziesmas, bet faktiski starp dziesmām ir paslēpti mazi prieciņi ( īpaši skaisti pāreja skan starp dziesmām “War” un “Apocaliptic intimacy”), līdz ar to ” The LP” padarot par vienu veselu 36.29 minūšu ilgu baudījumu.

Arī tekstuāli albums ir stāstošs – sākumā tiek uzdots jautājums, vai vēlies izmainīt pasauli? Albuma stāsta atrisinājumā dziesma “Running in Circles” vēsta par to, ka vēsture atkārtojas. Dziesmas caurvij atslēgas vārds sirdsapziņa (arī tikai sirds un sevis apziņa), kas grupai ir bijusi aktuāla jau kopš pašiem pirmsākumiem.

Jānis Olekšs, Foto: Marina Ignatjeva.

Mārcis Vasiļevskis, Ervīns Ramiņš, Foto: Marina Ignatjeva.

Runājot par albuma stilistiku, tas ir rokmūzikas fusion ar citiem žanriem. Piemēram, dziesmai “Dead Man’s grip” piemīt prog rokam raksturīgā daudzdaļīgā uzbūve. “Conscience talks” ievads atdod cieņu klasiskajam rokam.

Albuma kulminācijā – dziesmas “Fire within” himniskums mijas ar pasaules mūzikas noslēpumainību, radītu ar perkusiju iespēlēm. “Fire within” var izbaudīt Ervīna vokāla plašo diapazonu. Bet dziesmai “War” pantiņš ir fankam raksturīgajā grūvā, bet piedziedājumā nodārd roka koris, lai pēc mirkļa atkal atgrieztos pie fanka.

Elvijs Mamedovs, Foto: Marina Ignatjeva

Mārcis Vasiļevskis, Foto: Marina Ignatjeva.

Ervīns Ramiņš, Foto: Marina Ignatjeva.

Iespējams, pats svarīgākais “LP” elements, kas rada klausīšanās labsajūtu, ir ritmiskums – tik tehnisks un precīzs, radot suģestējošu grūvu ( zini to sajūtu, kad ir jākustas, ir jādejo, vai vismaz jāsit taktij līdzi kāja).

Un skaidrs, “Laime Pilnīga” muzikālo attīstību būtiski ir veicinājis fakts, ka visi grupas dalībnieki ir skolotāji. Katram skolniekam atrodot individuālo pieeju, atkal un atkal atkārtojot sev zināmas lietas, protams, arī paši skolotāji top radošāki un atklāj rokmūziku no jauna. Dots devējam atdodas, īpaši laikā, kad rokmūzika pavisam globālā mērogā sevi tikai atkārto, albums “LP” ir teicami nostrādāts veikums un jaunrade. Paldies!

IMG_0736

Noderīga papildus informācija:

Foto: Marina Ignatjeva.

Read Full Post »

pizap.com14186730693921

Last.fm digitālā uzskaite rāda, ka šogad visvairāk esmu klausījusies Nine Inch Nails un Marku Laneganu. NIN koncerts Arēnā Rīga bija viens no maniem gada notikumiem.  Jā, Marks Lanegans šogad izdeva albumu – lielisku cienītājiem, bet ne pietiekami spožu gada topam.  Ko tur daudz – nekad iepriekš man gada albumu izlasi sastādīt nav bijis tik viegli. Laba daudz nevajag! 2014.gada izlasi veido īsteni meistardarbi, teicami nostrādāti ieraksti, uzticība savam rokrakstam un vienkārši brīvdomātāju spēles gars: 


Swans – To Be Kind

Ja “Swans” klausīsies fonā, tad tas būs lieks elektrības patēriņš. Tāpat “Swans” avangards nav katrai ausij. Vajadzēs  klausīšanās pieredzi, jo pretējā gadījumā “Swans” mūzika radīs neērtības sajūtu. Bet citādāk – albums “To Be Kind” paņems 2,01 stundas, un katrai dziesmai varētu veltīt atsevišķu apskatu. Galu galā svarīgākais ir tas – kad albums būs izskanējis, pārņem muzikāla pietiekamības sajūta.


Silver Mt. Zion – Fuck off get free we pour light on everything

Kanādiešu kvinteta jaunais albums ir pārpasaulīgas svinības.  “Silver Mt. Zion” joprojām ir panki-anarhisti vēstījumā un orķestranti izpildījumā. Albums “Fuck off get free we pour light on everything” runā par eksistenciālām tēmām;  uzdod nozīmīgus jautājumus, tostarp, What We Loved Was Not Enough?, mākslinieciski atsaucoties šī brīža nestabilai situācijai pasaulē. “Silver Mt. Zion” rada emocionālu rezonansi.


Flamingods – Hyperborea

Grupa “Flamingods” izpilda ļoti vizuālu un psihodēlisku pasaules mūziku. Albums “Hyperborea” man kā audiāliķei ir īstena Āfrikas bilžu grāmata ar klātbūtnes sajūtu, kurā redzams vietējās cilts rituāls lietus izsaukšanai, kurā redzama dabas ainava un krāsains tirgus. “Flamingods” imitē skaņas, kas atgādina putnu saucienu, ūdens plūšanu, neaizmirstot arī par mūsdienu tehnoloģiju elektroniskajiem sasniegumiem.


Earth – Primitive and Deadly

Uzcītīgi sekoju līdzi “Earth” daiļradei, tāpēc grupas jaunais veikums bija mans gaidītākais un arī gada spēlētākais albums. Saka, no sevis neaizbēgsi – “Earth” nepārstiedz, iespējams, ar “Primitive and Deadly” guļ uz saviem lauriem, un tomēr iepriecina, atgriežoties pie zemajiem, lēnajiem, meditatīvajiem ģitāras rifiem, kurus izdaiļo solistu Marka Lanegana un Rabias Šahīnas Kvasi balss, skaisti!


Anthroprophh – Outside the Circle

Šis novembrī izdotais albums ir mans pēdējā mirkļa atklājums. “Anthroprophh”, hipnotiskais un griezīgais, septiņdesmito gadu novatorisko rokmūziķu iedvesmotais muzikālais eksperiments, ir britu psihodēliskās grupas “The Heads” līdera Paula Alena jaunā grupa. Aizsmakušas ģitāras plosīšanās, grūvīgs ritms (grūti to visu raksturot vienā vārdā) te ieved rituālā transā, te mehāniskā autopilotā un galu galā tu pazūdi kosmosā, lai nākamajā dziesmā grieztos hipiju dejā. Faktiski “Outside the Circle” veido 13 dziesmas/skaņdarbi, praktiski “Outside the Circle” ir nesadalāms 45 minūšu garš piedzīvojums.


Momend – Spirals

Latviešu grupas “Momend” albums “Spirals” mani pārsteidza pavisam negaidīti un pārliecināja ar pirmo klausīšanās reizi. Albuma kopējā noskaņa ir sapņaina un nostalģiska. Kārļa balss skan mierīgi, noturīgi, bet emocionāli. Variējot ar dinamiku – citviet pieklusinot grupu, lai dzirdama tikai solista balss vai vieglie bungu sitieni, zinot īsto vietu pauzei, pārdomāti izmainot galveno muzikālo tēmu un citādi pārvaldot muzikālos izteiksmes līdzekļus, “Momend” meistarīgi notur klausītāja uzmanību asu visa albuma garumā. Teicams veikums!


DJ Krankenwagen – Albums

 Mūziķi ir pavisam godīgi atzīst: “Albumā rupji un nekaunīgi tiek kopēti: Dzelzs vilks, Džims Džārmušs, Dune 2 skaņu celiņš (segas versija), tautas ticējumi, Hospitāļu iela, Imants Kalniņš, Ainars Mielavs, Divi sintezatori un mežrags (…)” un saraksts turpinās lapas garumā. Absolūtas muļķības, jā! “Albums” ir tik izturēti absurda, kvalitatīva populārās mūzikas kodu sintēze, lai platais, ņirdzīgais smaids sejā saglabātos vēl nākamās divas dienas. Jo mūzika ir vislabākās zāles, vai ne?


Ansamblis Manta – Manta

“Ansambļa Manta” man vairāk patīk koncertos, bet grupas daiļradi audio formātā klausos attapīgo, brīžiem sāpīgo dziesmu vārdu dēļ. Ja dziesmu vārdi ir dzeja, tad mūzika līdzsvara labad piekāpjas vārdiem. Ja dziesmu vārdi ir dzeja, būs vairāk jāieklausās. Un vienmēr ir ļoti iepriecinoši klausīties dziesmas skaistā un bagātā valodā, tās vienmēr gribās atkārtot. Un šādi, neko īpaši savā starpā nesarunājot, uz katru koncertu kopā sanāk mazāks vai lielāks “Mantas” koncertu koristu kolektīvs.


Future Folk Orchestra – “Antarktīda kūst!”

Daudzveidīgiem instrumentiem bagātais “Nepieradinātā Folka Orķestris” ir īsteni pasaules pilsoņi. Spēlējoties ar plašas amplitūdas noskaņām, pielietojot muzikālās valodu visā daudzveidībā, albuma “Antarktīda kūst!” 12 kompozīcijās ir dzirdamas atsauces uz Eiropas, Balkānu tautu muzikālo mantojumu, un arī Tālo Austrumu motīvi. Albums izskan raiti, un katru reizi tu to dzirdi savādāku, un tāpēc jau patīk.

Read Full Post »

Foto:Nils Vilnis.

Oktobra sākumā pēc astoņiem koncertiem, 950 nobrauktiem kilometriem dziesminieks Goran Gora koncerttūres devīto nospēlēja Rīgā, mūzikas namā “Daile”. Šajā vakarā klausītājiem tika nodots mūziķa ceturtais albums “Mosties”, kura 12 dziesmās izmantoti dzejnieka Knuta Skujenieka dzejoļi.

Tu taču man piekritīsi — pēdējo reizi tā pa īstam dzejā esam iedziļinājušies skolas laikā, kad viens no mājas uzdevumiem bija vienu dzejoli iemācīties no galvas. Un arī tad, vismaz manā gadījumā, izvēle krita uz muzikālāko no visiem, lai aizķeršanās brīdī varētu ar melodijas palīdzību zudušo vārdu atkal atsaukt atmiņā. Albums “Mosties” ir smalks muzikāls veikums, kas atklājas pamazām.

Visdrīzāk pirmajā reizē savu uzmanību varēsi atdot tikai mūzikai — pieklusinātai un liriskai. Taču ar katru nākamo reizi saklausīsi arvien vairāk. Knuta Skujinieka dzeja ir sarežģīta un ietilpīga. Ļoti iespējams albums “Mosties” stāsta par cilvēku, kas ir  veidots no pirmelementiem — zemes, ūdens, uguns, gaisa. Un vēlāk pirmais vīrietis satika pirmo sievieti. Es saku ļoti iespējams, jo patiesībā nedēļa ir pārāk īss laiks, lai atklātu albuma kodolu.

Muzikāli visvairāk Goran Gora rokrakstu var saklausīt dziesmā “Es esmu piepildīts”, dziesmas nobeigumā iekļaujot K.Ulmaņa runas fragmentu, šādi radot sirreālu un nokaitētu sajūtu. Albuma tituldziesma “Mosties”, kā arī “Vienīgais” ir radio visdraudzīgākā. Bet īsākā dziesma “Putns azotē” vēstījuma ziņā ir viskoncentrētākā.

Albuma viengabalainā, nedaudz hipnotiskā noskaņa darīs to patīkamu arī tiem, kas nesaprot latviešu valodu, bet tie, kas dziesmu vārdiem nepievērš uzmanību, tā vai tā nemanot tos iemācīsies no galvas.

Tie, kas Goran Gora daiļradi iepazina tālajā 2006.gadā, izbaudīs mūziķa izaugsmi. Un tomēr nemainīgi jau toreiz un joprojām Jānim ir bijusi izpratne par cilvēka smalko jūtu pasauli un tām niansēm, kas aizkustina arī ziemeļnieku klusos emociju ūdeņus.

Kopā “Mosties” tūri noklausījušies ap 2000 klausītājiem, un viss vēl turpinās! Oktobra beigās mūziķis uzsāks iniciatīvu “Mosties, dzīvo tālāk!”. Iniciatīvas ietvaros ir plānots palīdzēt jauniešiem realizēt viņu lielās idejas un sapņus, savedot kopā ar sadarbības partneriem vai palīdzot sarūpēt nepieciešamos materiālus. Un arī muzikāli Goran Gora ir  bagāts iedvesmas. Viņš ir sarakstījis albumu ar klavieru etīdēm, kā arī mūziķim ir tapušas jaunas dziesmas angļu valodā.

Read Full Post »

_DSC0920

Ceturtdien 8.maijā šaurā draudzīgā pulkā tika prezentēts ģitārista Ainara Virgas solo albums “Dziesmas par dzīvi un mīlestību”. Desmit cilvēku orķestra priekšgalā, protams, pats meistars, Ainars Virga dzīvespriecīgi diriģējot kā mūziķus, tā arī klausītājus.

Albumā “Dziesmas par dzīvi un mīlestību” ir vienpadsmit dziesmas. Lielākajai daļa – Virgas mūzika un Guntara Rača teksts. Kā pasākuma gaitā atzina mūziķis – Guntars viņu saprotot bez vārdiem. Taču albumā ir arī Tomasa Kleina, Kārļa Būmeistera un arī Artūra Duboka radītas dziesmas. “Dziesmas par dzīvi un mīlestību” cilvēkiem patiks, jo tās ir saprotamas, viegli paliek prātā.

Vairāk nekā par albumu, ir jārunā par tā meistaru. Ainars Virga ir leģenda, kas izdzīvojis rokenrola sapni ar tā spozmi un mielēm, ne tikai par sevi, bet arī par citiem, un tas nav viegli. Tas ir personiskais, bet arī kolektīvais smagums – ilgas pēc Rietumu iespējām, un citām laika iezīmēm, kas uzplēš jutīgu mūziķa dvēseli.  Bet, rau, 2014.gada martā Ainars Virga nosvinēja savu 50 gadu jubileju ar lielkoncertu Liepājā. Albuma prezentācijā ģitārists joko melni. Saka, karātavu humors raksturo spēcīgos. Un vēl mēs zinām – nezāles neiznīkst!

Read Full Post »

Older Posts »

%d bloggers like this: