Feeds:
Ziņas
Komentāri

Posts Tagged ‘mona de bo’

BeFunky Collage

Kādi jauni albumi iznākuši 2017. gadā? Kas ir tavi muzikālie atklājumi?  Šis gads manos mūzikas klausīšanās apjomos ir bijis daudz pieticīgāks par iepriekšējo, aizritējis džezā, neplānoti tieši Čārlija Pārkera diskogrāfijā. Bet nav jau tik džezs manā pleilistē, ausis spicēt lika arī  jaunā mūzika citos stilos. Lūk, mana 2017. gada pirmajā pusē izdoto albumu izlase alfabētiskā secībā – daži spēlēti nonstopā, turpretim citi atskaņoti vien pāris reizes.

Ansamblis Manta – “Karaliene Anna”

“Karaliene Anna” ir viens no maniem gaidītākajiem 2017. gada albumiem. Edgars āķi bija izmetis jau 2016. gada augustā, uzaicinot mani uz albuma noklausīšanos Inga Baušķenieka studijā. Tajā vakarā ierakstu man bija iespēja baudīt, sēžot akustiski vislabākajā vietā studijā.  “Karaliene Anna” ir albums, kas jāklausās no sākuma līdz beigām, nemainot dziesmas vietām un nepārlecot secību. Pēc noklausīšanās albumu otro reizi uzreiz arī negribēsies klausīties – karalienes Annas tēlainība un muzikālais daudzšķautnainums vēl kādu laiku rezonēs tavās pārdomās.

Ansis – “Balzams”

Anša albums “Balzams” ir otrs mans gaidītākais pašmāju 2017. gada albums, tieši mūziķa valodas izjūtas dēļ. Viņa stāsti ir ļoti telpiski – klausies un redzi, jūti un dzirdi telpu, kur darbība norisinās. Ansis zina arī cilvēka dabu – sākumā nodomi bija labi, sanāca kā vienmēr – vāveres ritenī. Un tomēr, arī sliktākajā čalī ir gabaliņš labā, vai ne?

Astro’n’out – “Urda”

Astro’n’out jaunais albums “Urda” – lūdzu jums “adult pop” jeb popmūzika pieaugušajiem. Albuma skanējums ir tik patīkami svaigs un neuzbāzīgs, ka nemanot zini dziedāt līdzi dziesmām, jo nemanot albums atskaņotājā griezies n-tās reizes.  “Urda” ir lieliska izvēle, ja nepieciešama mūzika radošai darba atmosfērai.

Boogarins – “Lá Vem a Morte”

“Boogarins” ir brazīliešu psihodēliskā roka grupa, kura savā jaunajā albumā “Lá Vem a Morte” eksperimentē ar elektronikas iespējām, deformējot skaņu, padarot dziesmas dejojamas. Albums būs īstajā vietā, lai pazaudētu laika sajūtu, ļautos sapnim vaļējām acīm vai kādai impulsīvai dejai. Fakts, ka dziesmas lielākoties ir portugāļu valodā, muzikālo vasaras sajūtu padarīs intensīvāku.

Dāvis Jurka Quartet – “Strings Attached”

Saksofonista Dāvja Jurkas kvarteta “Strings Attached” viedo gan viņa paša Dāvja, gan pianista Ritvara Garozas kompozīcijas. Albums ir kustīgs un niansēm, nokrāsām bagāts – desmit skaņdarbi virknēti tā, lai ar katru nākamo tiktu atklāta kāda cita emocija – kā ekspresīva, tā arī romantiska rakstura, kas tiek izspēlēta vijīgos ritmos. Albums ir gana sarežģīts, lai tā nebūtu mūzika katrai dienai, un vērtīgs, jo mudina mūziku klausīties ar visu savu uzmanību, nevis garāmskrienot.

Mara Balls – “Elävä kivi”

Spotify algoritmi zina, ka labprāt klausos mūziku svešvalodās, un piedāvāja man stoner – psihodēliskā roka grupu Mara Balls. Somu valodā neko nesaprotu un tas mani vispār netraucē – mūzika kāpj pāri valodas robežām! Vēl foršāku šo visu padara fakts, ka grupas līdere ir vokāliste/ģitāriste Maria! Kāds viņai fūzīgs ģitāras tembrs, it kā viņai rokā atrastos rūcošs motocikls nevis ģitāra un ir arī pa balādes – gaisīgas, ēteriskas un instrumentālas.

Megalodon Collective – “Animals”

“Megalodon Collective” ir norvēģu un zviedru džeza mūziķu trokšņainais septets, mans šīgada atklājums.  “Animals” ir kolektīva otrais albums, kas mani sajūsmina instrumentu skanējuma dēļ – tie skan kā dzīvnieki, putni un kukaiņi. Mūzika ir sava veida botānika, vai ne?

Mona De Bo – “Kur ir šeit?”

Katrs Mona De Bo albums man ir gaidīts notikums, jo met jaunu izaicinājumu manām klausīšanās spējām un zināšanām. Albums “Kur ir šeit?”  tevi izaicina gluži no fizioloģiskās puses. Mūzikas tālāko attīstību būs grūti, pat neiespējami paredzēt. Tāpēc vienīgais, kas tev atliek, ir ļauties. Būt mirklī. Būt tagad un šeit.

Phronesis – “The Behemoth”

“The Behemoth”  – kā jau nosaukums liecina, būs kaut kas grandiozs un varens. Citādāk nemaz nevar būt, ja  albumu kopā ierakstījuši viens no aktīvākajiem Eiropas džeza trio “Phronesis”, pieprasītais Frankfurt Radio Big Band un izcilais Džulians Arguels (Julian Argüelles) – mūziķis, aranžētājs un diriģents vienā personā. Tieši Arguels no virtuozo instrumentālistu kopuma izveidojis fantastisko, daudzkrāsaino muzikālo ainavu.

Very Cool People – “Heya Some Kind of Fish!”

Pašmāju fanka grupa Very Cool People vienmēr piedomā pie tā, lai albums ir stilīgs un humorpilns. Šoreiz “Heya Some Kind of Fish!” uz albuma vāciņa var izlasīt dažādus ļoti asprātīgus komentārus, savukārt tā muzikālo saturu veido deviņi temperamentīgi skaņdarbi, kas tikpat labi varētu skanēt kādā piedzīvojumu filmā.

+

šogad gaidāms

Vēstnieks

Rūdolfs Macats savu solo projektu “Vēstnieks” atklāj pamazām, dziesmu pa dziesmai, lai gan patiesībā albums jau ir gatavs. Tā kā man ir bijusi tā laime albumu dzirdēt pilnā garumā, ar Rūdolfa atļauju esmu piefiksējusi pirmās pārdomas piezīmēs. “Vēstnieks” ir stāsts par iemīlēšanos, kas būs labi atpazīstams it visiem, kuri reiz bijuši šādā stāvokli. Hipnotisks, maigs un sapņains albums, kurā saplūst latviešu Atmodas laika populārās mūzikas tradīcijas un mūsdienu mūzikas iespējas. Kad grupa “Sīpoli” satiek Džeimsu Bleiku (James Blake), tā varētu sacīt. Rūdolfa dziedājums ir mirklīgs, brīžiem abstrakts. Tā ir vārsmošana, kas tik ļoti saistās ar iemīlēšanās gaisīgumu. Tiem, kuri ne reizi nav iemīlējušies, “Vēstnieks” būs atmosfēriska mūzika lēniem vakariem.  Nevaru sagaidīt, kad albums būs oficiāli laukā!

 

Advertisements

Read Full Post »

Idille. Jau trešo dienu pēc brokastīm galva ir pietiekami brīva no domām, lai rakstītu, bet vakarā atkal dotos uz koncertu. Trešdienas eksperiments “Canibal Corpse” izdevās kā jautri pavadīts vakars. Taču ar atklāsmi, ka tomēr neesmu metāliste, vismaz latviešu metālistu izpratnē. Laika gaitā šis muzikāli metāliskais monstrs ir izdzinis neskaitāmi daudz piesakņu, kuras apzināt spēj tikai īstens fanāts. Tā nebūšu es. Bet savu lauciņu es zinu – stoner/ drone doom metal, kas Latvijā ir diezgan nepopulārs metāla novirziens.Un tomēr šie muzikāli  žanri ir iespaidojuši pāris latviešu grupas kā  “Soundarcade” un “Tesa”  kopprojektu “Big Band”,  arī “Mona De Bo” pēdējo garadarbu.

Runājot par “Monu De Bo“, vakar 19. augustā viņi koncertēja Nabaklab . Lai gan cilvēki bija skaitliski maz, koncerta sākumā publika bija diezgan pļāpīga, taču pamazām pilnīgi pazuda mūzikā. Tā izpaužas drone burvība – ievelk sevī pamazām. Iztrūkstošos pūtējus šoreiz aizvietoja sintezatora iespējas. Interesanti, ka drone metāls tiek saukts arī par avangarda metālu, un tas, manuprāt, ir ļoti adekvāts apzīmējums. Koncerta ietvaros skaņa vairs nav tikai viena no neskaitāmajām skaņdarba sastāvdaļām. Tā pati par sevi ir individualitāte. Nemitīgie atkārtojumi rada hipnotisku noskaņu, tomēr no aizpeldēšanas citā galaktikā atmodina negaidītie efektu pielietojumi. Protams, neesmu jau nekādā meditatīvās mūzikas pasēdēšanā. Dziesmas laikā radušās emocijas tika neitralizētas aplausos. Laikmetā, kad steidzīgas domas piegružo prātu, drone minimālisms palīdz apstāties un attīrīties. Zaudēt daļu no savas nepacietības, vērojot skaņas transformācijas procesu.

Vakara galvenie viesi bija nīderlandieši “Modest Midget“. Savu koncertu viņi sāka ar  toreadoru maršu no operas “Kamena”. Pārņēma sajūtas, it kā uz skatuves stāvētu akadēmiskā mūzikas žanra pārstāvji, kuri nodomājuši brīvajā laikā “atlaist”, uzspēlējot rokmūziku.  Vokālista, solo ģitārista pedālim piemita spēja ģitāras skaņu pārvērst 18.gadsimta klavesīna tembrā, taču sintezatora skanējums atgādināja 20.gadsimta 70to gadu joniku, kas dominēja grupu “Urian Heep” un “The Doors” dziesmās. Nīderlandiešu dziesmām piemīt bezrūpīgums. Piemēram,  dziesma “Trubles in Heaven”   uzbūra bezrūpīgu hipiju ainu, ar zīmētiem baltiem mākonīšiem. Bet dziesmas muzikālā tēma no austrumnieciskas pentatoniksas pamazām aizplūst līdz valsim. Un skatītāju vidū atradās aktīvists, kas labprāt arī uzdejoja. Humora izjūta šiem vīriem ir laba!

Read Full Post »

12. martā Spīķeru koncertzālē grupa “Mona de Bo” prezentēja savu otro albumu “Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi”.  Tajā ietilpst septiņi drone , slowcore skaņdarbi, no kuriem garākais ir 19:45 minūtes ilgs.  “Mona de Bo”  no dueta ir paplašinājusies līdz septiņu cilvēku lielam sastāvam, pieaicinot gan ģitrāristu, gan taustiņnieku un arī pūšano instrumentu meistarus. Albums ir iegādājams gan pavisam vienkāršā kabatiņā, gan skaistā CD, kā arī to ir iespējams lejupielādēt grupas mājas lapā. Iespējams, ar laiku tiks realizēta iecere par vinila plati.

Skaidrojot vienkāršā valodā, albums “Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi”  ir ieturēts minimālismā.  Skaņu ir maz, taču to veidošanās process, izejot cauri deformācijai, stiepšanai, rada radošu līdzi pārdzīvošanu. Skaņas metamorfoze gluži neviļus aizskar arī tavas – klausītāja domas. Klausoties  otro un trešo reizi, vienmēr atklājas kāda jauna, nepamanīta melodijas virzība.  Un tu sev jautā, varbūt tā skan tikai iedomās, kurās tavs prāts minimālisma stingros pamatus izrotā ar vijīgu skaņu stīgu?  No tiesas, rezonējošā pastiprinātāja un efektu pedāļu groteskā savienība tikai pastiprina melodijas spēku, līdzīgi kā bez pelēkā mums krāsas nešķistu pietiekami spilgtas vai diena bez nakts būtu vien bezjēdzīgs gaismas mutulis.

Būs par ko padomāt! Albums sevis izzināšanai.

Read Full Post »

Ar grupas „Mona De Bo” ģitāristu Edgaru Rubeni mēs tikāmies četras dienas un trīs koncertus pirms grupas otrā albuma „Nenokavē, šīs ir spēles ar tevi” prezentācijas Spīķeru koncertzālē. „Mona De Bo” pastāv kopš 2005.gada, šajā laikā ir piedzīvojusi lieliskus koncertus visā pasaulē, kā arī debijas plates izdošanu. Pagājušajā gadā pienāca laiks pamanāmām stilistiskām pārmaiņām gan grupas izpildītājā mūzikā, gan arī tās sastāvā, par tām lasiet mūsu sarunā!

Edgars Rubenis: „Tās ir personīgas attiecības ar mūziku”

Jaunais muzikālais materiāls krietni atšķiras no grupas sākuma posma rotaļīgi psihodēliskās daiļrades, jaunie skaņdarbi pieprasa pilnu klausītāja uzmanību. Kāpēc notika šāda transformācija?

Laikam tāpēc, ka es nekad neesmu juties gatavs. Viss, kas tiek spēlēts, tas vienmēr ir bijis process, kurā jau zināmas lietas mijas ar nojausmu. Tieši šī nojausma ir dzinulis, kas motivē vēl kaut ko uzrakstīt. To var saukt par eksperimentēšanu. Pirmajā albumā bija miljons ideju – draiskošanās, kurā neviena stilistiskā ideja netika līdz galam atrisināta. Runājot par jauno albumu, tā ideju fokusēt palīdzēja grupu „Sun O))”, „Earth” ieraksti. Albuma centrālā stīga ir dziļās, garās skaņas, kuras apņem melodija. Radīšanas process notika ļoti organiski.

Tad otrais albums „Nenokavē, šīs ir spēles ar tevi!” ir tieša koncentrēšanās uz vienu domu?

Jā, tā varētu teikt. Mēs pārlecām otrā grāvī, atmetām visu lieko, kas traucētu muzikālā materiāla viengabalainībai. Gribējām, lai albums ir pēc iespējas konkrētāks.

Vai nebaidies, ka albuma specifika var samazināt klausītāju skaitu?

Tas nav svarīgi. Ja tu raksti mūziku, tad tā ir vajadzība. Un viss. Lai arī darbs var tikt uzskatīts par aktuālām tendencēm nepakļāvīgu, vienmēr tam atradīsies klausītāji. Tajā pašā laikā arī šī mūzika pakļaujas noteikumiem – tajā ir īpašības, kas liek pilnībā nodoties mūzikai, tā satur uztveres dziļumu. Arī es pats citu mākslinieku izpildīto mūziku cenšos klausīties, tai veltot visu savu laiku un uzmanību. Tās ir personīgas attiecības ar mūziku. Šīs kvalitātes es gribu dzirdēt arī savā mūzikā. Mani nebiedē doma, ka cilvēki nesapratīs jauno materiālu. Es zinu, ka viņi sapratīs! Ko mūsdienās grib cilvēki? Lai gūtu mirkļa prieku, nevajag iet uz koncertu, tur nevajag mūziku.

Zinu, ka daļa no jaunā albuma tūres jau ir aizvadīta. Kā līdz šim jums ir veicies koncertos?

Jā, mums jau bija četri koncerti. Trīs dienas bijām Igaunijā, un nospēlējām arī Cēsīs. Baigi forši! Pirms tam ar jaunā albuma materiālu mēs trīs koncertus nospēlējām aizvadītā gada vasarā. Tā bija kā ieskriešanās, kas priekš mums pašiem bija liels notikums. Tagad viss kļūst vēl konkrētāks, mēs arvien labāk saspēlējamies. Tartu bija ļoti labs koncerts – daudz cilvēku, liela zāle, laba skaņa. Arī mikroklimats grupā šobrīd ir ļoti labs.

Pastāsti par „Mona De Bo” dueta paplašināšanos! Cik jūs tagad esat?

Vasaras koncertos mēs spēlējām seši, studijā brīžiem mēs bijām septiņi, tagad tūres variantā mēs uz skatuves esam četri. Rakstot pirmo plati, mēs spēlējām divatā. Tas bija izaicinājums mūsu spējām. Strādājot pie otrā albuma, jau apzinājāmies, ko duets var un nevar izdarīt. Līdz ar to radās vēlme sākt strādāt ar pilnu skaņu paleti. Par laimi bija pazīstami cilvēki, kuri gribēja un varēja mūsu radošajam procesam pievienoties. Ģitāru spēlē Dāvis Būrmeistars no grupām „Tesa”, „9horizont”, vasarā mums ērģeles spēlēja Anete Stuce, tagad viņas vietā ir Pauls Grīnhofs, mans grupas biedrs no „Driving South”, taču tagad Paulam ir sava aktuālā grupa „Mariposa”, viņš ir dzirdams arī „Edžiņa dzīvoklī”. Pats Edžiņš (Eihmanis) ir pie bungām. Mūsu pūtēji ir Kaspars Majors no LNSO un Raitis Rozentāls no orķestra „Rīga”. Ja vēl izmantojam kontrabasu, tad to spēlē Staņislavs Judins, kurši ir zināms gan ar grupu „H2O”, gan dažādām džeza grupām.

Sanāk tāds alternatīvi akadēmisks sastāvs! Starp citu, cītīgi ieklausoties jaunajās dziesmās, var saklausīt ko mūsdienu avangardam raksturīgu. Pieņemu, ka tas ir saistīts ar mūziķu pieredzi un augstajām prasībām, kas saglabājas, izpildot jebkādu mūziku.

Domāju, ka tas ir saistīts ar pieredzi. Apzināti netika uzstādīts mērķis, ka mūzikai ir jāskan akadēmiskāk vai nopietnāk. Tas dabiski notika darba procesā, kuram noslēdzoties, mūzikai ir iespējams pielikt atbilstošā stila birku. Man, protams, ir interesanti uzzināt cilvēku domas. Šī atgriezeniskā saite, kas neaprobežojas tikai ar labi vai slikti, man ir svarīga. Iespējams, cilvēki manu darbu redz ar svaigāku skatījumu.

Klau, bet kā Tev gāja Londonā?

Mana sieva Līva ieguva maģistra grādu Edinburgā, un mēs nolēmām, ka tagad ir īstais laiks padzīvot Londonā. Es gan noprotu, ka tā vairs nav oriģinālākā ideja, jo kas gan tur nedzīvo. Tur es brīžiem strādāju, darīju vienkāršākos darbus, taču pārsvarā rakstīju mūziku, nodarbojos ar jaunā materiāla menedžēšanu. Protams, apmeklēju koncertus.

Vai tavus radošos procesus iespaido apkārtesošā vide?

Vide mani neietekmē tieši radošajā procesā, brīdī, kad paņemu ģitāru rokās, bet gan sajūtu līmenī. Piemēram, kas ir cilvēks Rīgā, kas Londonā? Lielās pilsētas noņem slodzi, ko Rīgā es nekad neesmu izjutis. Londonā ir arī savi radošie „gali” – pilsētas austrumu pusē ir mākslinieku kvartāls, kurā varētu mēģināt padzīvot. Sajūta, kad es varu būt vēl vairāk es pats, būtiski ietekmē mani radošajā sfērā.

Kā „Mona De Bo” mūzika ietekmē Tavu darbību citās grupās?

Pagājušā gada augusta beigas, pirms manas aizbraukšanas uz Londonu, bija kā atskaites punkts visām grupām, kurās es biju darbojies. Kurās mēs kaut ko varējām un gribējām izdarīt, līdz tam laikam centāmies ieceres pabeigt. Tā kā „Mona De Bo” albums bija ierakstīts, un šajā grupā mani nervu gali ir visjūtīgākie, mēs, neskatoties uz manu aizbraukšanu, darbu turpinājām. „Mofo” ir iestājusies mierīga fāze. Ir radīts darba materiāls, no kura iestrādnēm mierīgi varētu kaut ko radīt. Jautājums, kad mēs savāksimies kopā?

Bet pauzes grupām ir veselīgas?

Jā, ir veselīgas. Darba procesam ir divi ceļi. Viens iet uz darbu ofisā, cits tikpat nopietni strādā ar mūziku, veido menedžmenta lietas – tas ir pilnasinīgais ceļš. Otrs ceļš: tiek uzkrāta dzīves pieredze, kas vēlāk tiek izspēlēta. Tas gan uz mums neattiecas. Mūsu pauze veidojās apstākļu – manas prombūtnes dēļ. „Mona de Bo” albuma izdošana un koncerti, mēs to saucam par kampaņu, kad divās nedēļās tiek paveikts viss iespējamais.

Vai „Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi!”, tāpat kā debijas albums būs pieejams vinila formātā?

Nē, šobrīd disks. Es ļoti ceru, ka albumu tuvākajā nākotnē materializēsim arī vinilā, kas ir mūžīgais skaņas nesējs. Ja nu vienīgi plate nenonāk pie maniakāla klausītājā, kas to noklausa gada laikā. Mūsu klausītāju lokā vinila plate ir ierasts standarts.

Protams! Plates skaņa ir pavisam citādāka. Ja mūzika prasa attieksmi, tad tās ieraksts vinila platē to tikai pastiprina.

Jā, skaņas ziņā plate būtu augstākais iespējamais variants, taču tiek nedaudz salauzta mūzikas viengabalainība. Mūsu jauno albumu vienā platē nevarētu ierakstīt, vajadzēs vismaz divas! No otras puses – uzliec disku, tas skan un stunda ir tava! Taču skaņas dēļ vinila plates formāts vien ir to vērts!

Otrais albums ir ierakstīts, vai Tev jau trešais ir padomā?

Nekādas iestrādnes vēl nav tapušas, bet es negribētu teikt, ka ir miers. Ir impulsi, no kuriem nākotnē kaut kas varētu tapt.

Foto: Anrijs Požarskis

Read Full Post »

Piektdien, 12.martā Spīķeru koncertzālē albumu “Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi.” prezentēs grupa “Mona de bo”. Saistībā ar šo notikumu šodien intervēju ģitāristu Edgaru Rubeni. Gala rezultātā šis pasākums sanāca kā manas vīzijas noslīpēšana ar reāliem faktiem. Edgars tikai smaidīja un noteica, ka esot ļoti interesanti uzzināt, ko es domājot, jo īpaši tāpēc, ka vērtējums neaprobežojoties ar patīk – nepatīk. Fakts, ka ierakstu ir iedvesmojusi grupu “Sunn o))” un “Earth” daiļrade man vispār lika sajūsmā plaukšķināt, jo aizvadītais gads arī man bija garo lēno skaņu iedvesmots.

Sasummējot, varu teikt, ka “Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi” ir nopietns albums klausītājam, kuram ar mūziku ir personiskas attiecības. Atšķirībā no debijas plates, kurā dziesmas bija rotaļa ar idejām, šoreiz mērķis ir konkrēts un viengabalains. Bet duets vairs nav tikai duests. Labprāt būtu ar viņu norunājusi veselu stundu, taču tādā gadījumā intervijas pārlikšana man prasītu vairāk laika, taču interviju jūs obligāti varēsiet easyget.lv lasīt piektdien!!!! Starp citu, piektdienas prezentācijas pasākumam ir patiešām īpašs piedāvājums – “Monas de Bo'” koncerts Spīķeru koncertzālē kopā ar grupu “100 baltas dvēseles” + jaunais CD kopā maksās tikai 3LS, sākums 22:00 Tiekamies?

Vairāk info: http://www.monadebo.com/

Read Full Post »

Mona de Bo

„Pašam ir jārada sava vērtību sistēma. Ja klausīsi visus, kas tev kaut ko ieteiks, gala rezultātā radīsi visparastāko mūziku.”

Grupā „Mona De Bo” spēlē divi Edgari – ģitārists Edgars Rubenis un bundzinieks Edgars Eihmanis (Edžiņš) . Viņu mūziku dēvē par psihodēlisku. Tā ir balstīta uz mirkļa izjūtu un improvizāciju. Intervijā abi mūziķi viens otru papildina, radot vienotu grupas viedokli. Kad sarunu esam beiguši, ievēroju, ka abu Edgaru apģērbā dominē vienas krāsas. „Mēs daudz laika pavadām kopā” pasmaida viens no viņiem.

Melomāni igauņi

Šī gada februārī „Mona De Bo” viesojās Ziemeļamerikas lielākajā konferencē „South By West”, esot viena no 1600 grupām, kas konferences ietvaros sniedza savu koncertu. ASV mūziķi uzspēlēja arī Ņujorkā Manhetenas klubā. Taču pagājušajā nedēļā „Mona De Bo” atgriezās no nedēļas ilgas Somijas koncerttūres. Kuri klausītāji „Mona De Bo” visspilgtāk ir palikuši atmiņā? Labus vārdus „Mona De Bo” saka par Igaunijas Indie mūzikas skatuvi. Ziemeļu kaimiņiem neatkarīgajai mūzikai ir dziļākas saknes un stabila klausītāju kopa. Piedevām, visām grupām ir ieraksti, un klausītājiem ir pavisam pierasti pēc koncerta iegādāties grupas CD. „Tu nospēlē Tartu koncertu, ir pašsaprotami pēc tā pārdot 10 līdz 15 disku. Tā ir melomānija, dzīvesstils. Toreiz Tartu mums bija līdzi neizdoti paštaisītie ieraksti, video. Arī pēc tiem bija liela interese.” „Mona De Bo” Igaunijā ir spēlējuši trīs reizes – divreiz „GASYNT.” tūres ietvaros un Tartu festivālā „Ping Pong”. „Šim festivālam ir līdzīgs statuss kā pie mums „Skaņu mežam”, tikai „Ping Pong” pulcē indie mūzikas pazinējus, kamēr „Skaņu mežs” skan elektronika.” Kā mūziķi vērtē Latvijas mūzikas festivālus? „Cilvēki braukā apkārt pa pasaules festivāliem, un uzsūktos iespaidus atved atpakaļ mājās. Ir krietni labāk, gan skaņa, gan organizācija ir krietni baudāmāka nekā pirms pieciem gadiem.”

Dzīvās klavieres

Grupa „Mona De Bo” savas desmit dziesmas ir izdevuši vinila plates formātā. Vai bērnības atmiņas? „Man nekad nav bijis plašu atskaņotājs, laikam tagad būs jānopērk.” atzīstas Edžiņš (bundzinieks) „ Edgars gan no ārzemēm vienmēr ved mājās plates vai grāmatas”. Taču Edgaram plate nebūt nav nostalģiskas bērnības atmiņas, pirmie muzikālie iespaidi ir gūti no kasetēm.

Plates burvību skaidro Edžiņš – „Cilvēki ir noguruši no mp3 formāta sekluma. To var ielādēt un pārsūtīt jebkur un jebkad. No vienas puses tas ir labi, taču tajā pašā laikā ir zudusi mūzikas burvība. Ar plati ir personiski. Tev ir jāzina, ko gribi klausīties, jo bieži vien cilvēki automātiski izvēlas mūziku, vienkārši piespiež pogu. Un skaņa ir citādāka – siltāka, dabiska. Rodas sajūta, ka blakus istabā spēlē īstas klavieres un runā dzīvs cilvēks, ar disku tā nebūs.”

Par uzticību

Uz plates būs skatāma grupas drauga mākslinieka Reiņa Pētersona glezna. No vairākām skicēm izvēlējušies labāko variantu, mūziķi uzticas māksliniekam: „ Mums ļoti tuva ir doma par ļaušanos. Sagadīšanās vai likumsakarības rezultātā mēs satiekamies ar kādu cilvēku, ietekmi vai materiālu, un ļaujamies, lai tas mūs veido. Ir ļoti daudz nejaušības, jo nevar paredzēt gala rezultātu. Tas ir līdzīgi kā ar ceļošanu -nevar zināt, kur tu nonāksi. Ir ļoti jauki nodot savu uzticību nejaušībai.” Runājot par mākslu, ko mūziķi domā par spēju redzēt mūziku krāsās? Izrādās, ka ģitāras guru Džimijs Hendriks, strādājot studijā ar skaņu inženieri Krāmeru, ir apzīmējuši skaņas ar krāsām. „ Tajā laikā 60, 70 gados modē bija skābe, LSD, kurai klāt pieslēdzās krāsas, tika radīta multfilma. Psihodēlija ir krāsaina.”

Pamatskolas ienesīgais bizness

Kādas ir „Mona De Bo” attiecības ar krāsām un otu? „Es biju liels zīmēšanas amatnieks” atklāj Edžiņš „Mācījos Jelgavas mākslas skolā, no piektās līdz devītajai klasei es visiem saviem klasesbiedriem pa naudu zīmēju zīmēšanai darbus. Piemēram, tēma pavasaris. Sēdēju līdz 12 naktī, mēģinādams izdomāt, cik dažādos veidos šo tēmu var uzzīmēt, lai skolotāja nepateiktu, ka darbus ir taisījis viens cilvēks. Galu galā skolotāja sakarināja visus darbus pie sienas…Es nezinu, vai tā bija māksla. Tāds normāls amatnieciskums un papildus nauda!” Šogad ir grupas teātra debija – mūziķi spēlē skaņu celiņu Valmieras teātra izrādē „Crazy” . Katru reizi izrāde ir dzirdama savādāk, jo mūzika lielākoties ir balstīta uz improvizāciju, un „Mona De Bo” izbauda šo brīvību. Kādi ir „Mona De Bo” klausītāji? Lielākā daļa ir pazīstamu cilvēku – domubiedru. „Vienojošā iezīme varētu būt tā – klausītājs ir gatavs izaicinājumam!” spriež Edgars. „Mona De Bo” patīk provocēt pašiem sevi, un ir lieliski, ka no šī provokācijām sev labumu gūst klausītāji.

Dziedātāja vietā DJ

Ko „Mona De Bo” varētu ieteikt jaunajiem mūziķiem? „Ne tikai mūzikā, bet arī dzīvē ideāli bieži vien netiek balstīti uz patiesajām cilvēka vēlmēm, bet gan uz sabiedrības priekšstatiem. Cilvēkam vajadzētu padomāt, vai tiešām viņam to vajag. Sākumā gribās jebkādu atzinību, tad šķiet – visa pasaule ir pie kājām. Ne jau vienmēr skaļais un lielais ir tas labākais! Varbūt tu īsto atzinību iegūsti pavisam mazā pasākumā nevis dziedot, bet gan mainot plates. Ir tik daudz iespējas!”

Read Full Post »

%d bloggers like this: