Feeds:
Ziņas
Komentāri

Posts Tagged ‘experimental’

Nate Wooley by Ziga Koritnik 2014 colorCeturtdien, 2. jūlijā Kalnciema kvartālā  koncertu sniegs avangarda mūzikas trompetists Neits Vūlijs (Nate Wooley), ko prestižā Londonas koncerttelpa Cafe OTO nodēvējusi par vienu no uzlecošajām amerikāņu eksperimentālās mūzikas zvaigznēm.

Lai arī Neits Vūlijs ir pieredzējis tradicionālajā džezā un periodiski koķetē ar šo mūzikas formu, viņa spēlēšanas maniere lielā mērā balstās uz individuāli izstrādātām netradicionālām tehnikām, kas ļauj mūziķim vienlīdz komfortabli justies gan visai smagnējā trokšņu mūzikā, gan abstraktā brīvajā improvizācijā, gan laikmetīgajā kompozīcijā.

Netis Vūlijs ir sadarbojies ar Džonu Zornu (John Zorn), Evanu Pārkeru (Evan Parker), Entoniju Brekstonu (Anthony Braxton), Krisu Korsano (Chris Corsano), grupas Sonic Youth ģitāristu Tērstonu Mūru (Thurston Moore), trokšņu mūzikas grupu Wolf Eyes un daudziem citiem.

Pēc Vūlija solo priekšnesuma koncertu turpinās latviešu datormūzikas komponists Mārtiņš Roķis, kas nesen nonāca pie starptautiskas atpazīstamības ar savu ritmiski orientēto projektu N1L, kura debijas ierakstu savā jaunajā izdevniecībā UIQ izdos britu producents Lī Gembls (Lee Gamble). Mārtiņš Roķis ir Skaņu meža līdzdibinātās platformas SHAPE dalībnieks, un tās ietvaros jau sniedzis priekšnesumu Drēzdenē, kā arī plāno uzstāšanos Prāgā.

Ieeja pasākumābez maksas.

Informāciju sagatavoja: Skaņu mežs.

Advertisements

Read Full Post »

_MMZ7679

Otrdien, 17.decembrī Rīgā, “Nabaklab” kopā ar multimākslinieku P.Emersonu Viljamu koncertēja eksperimentālā mūziķe Džarbo. Rīgā viņa uzstājās jau trešo reizi, šoreiz atskaņojot darbus no nesenajiem albumiem “Dreams” un “Indemnity”.

Pēc koncerta mūziķi sniedza īsu interviju. Abi izskatījās laimīgi noguruši – tūrē būs pavadīti teju divi mēneši, un nogurums visvairāk ir izjūtams no rītiem. Džarbo priecājās par Rīgas Ziemassvētku rotājumiem, bet Pīters Emersons Viljams nosmej, ka būs savai ģimenei Ziemassvētku dāvanas vietā, mājās ASV viņš atgriezīsies 23.decembrī.

Džarbo radošo darbību bagātina daudzveidīgas sadarbības ar muzikālām individualitātēm. Mākslinieks P.Emersons Viljams ir atpazīstams kā ekspresionists, kas mākslas darbus veido black metāla un industriālā metāla grupu vajadzībām. Taču sadarbībā ar Džarbo viņa radītās projekcija bija pasteļtoņos, bet ģitāras tembrs silts un pieklusināts: “Mana spēlēšana ir pilnīgi atkarīga no Džarbo. Mūsu sadarbība manī atbrīvoja kaut ko jaunu. Es vienmēr spēlēju ar mediatoru, nekad nespēlēju ar pirkstiem. Bet tas notika pats no sevis. Katru vakaru starp mums ir savādāka komunikācija.” – skaidro ģitārists.

“Arī mans dziedāšanas veids, frāzēšana un nošu izvēle ir mainījusies.” – turpina Džarbo, kuras vokāls mēdz skanēt basi un dārdoši, – “katru vakaru vokāls skan pavisam citādāk. Mans vokāls ir kļuvis džezīgāks, pateicoties tavai flamenko ģitārspēles manierei.”

“Es reaģēju un iesaistos, un katru vakaru viss skan pavisam citādāk. Mūzika telpā bez mums un klausītājiem ir kā ceturtā būtne, kurai mēs atsaucamies.” – stāstījumu turpina P.Emersons Viljams.

“Piemēram, dziesma “Joyful Sorrow” stāsta par to, ka tu nevari kontrolēt emocijas, tu nevari kontrolēt dzīvi. Tev jāļaujas straumei. “Joyful Sorrow” ir piedalīšanās dzīvē, zinot, ka dzīve ir ciešanas. Vokāli šajā dziesmā necentos kontrolēt savas notis, atļaut tām izskanēt trakos virzienos. Pārsvarā visas dziesmas, kuras jebkad esmu dziedājusi, ir saistītas ar sāpēm un zaudējumu. Man šīs tēmas ir tuvas. Jo dzīve ir tāda, un mums tā ir jāpieņem.” – atklāj Džarbo, bet Pīters viņu papildina: “Manuprāt, dzīves mērķis un izaicinājums mums katram ir atrast veidu, lai aptvertu, cik svēts ir katrs mūsu satiktais cilvēks.”

Runājot par nākotnes plāniem, Džarbo strādā pie eksperimentāla džeza albuma rakstīšanas: “Tā ir ambicioza iecere, jo džeza forma prasa pilnīgumu un skaidrību.” Pīters viņai oponē, ka atskatoties džeza vēsturē inovācijas notika tad, kad džezs nebija tīra forma, kā piemēru minot Mailsa Deivisa “Bitches Brew”. Piemetinot, ka esot Džarbo fans, ļoti gaida viņas džeza albumu.

Sarunas noslēgumā Džarbo uzzina, ka Nabaklab tik tiešām ir tas pats klubs, kurā viņa uzstājās pirms trim gadiem. Es taču teicu, viņa priecīgi saka Pīteram. Nākamo koncertu viņi spēlēs Tallinā, kur Džarbo nekad nav bijusi. Mūziķe vēlreiz apliecina, ka vienmēr ļoti priecājas uzstāties Austrumeiropā. Šeit publika ir patiesāka, iespējams, inteliģentāka. Nav šaubu, Džarbo Rīgā atgriezīsies vēl vienu reizi.

 Foto: Māris Morkāns/MixMedia Group

Read Full Post »

12. martā Spīķeru koncertzālē grupa “Mona de Bo” prezentēja savu otro albumu “Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi”.  Tajā ietilpst septiņi drone , slowcore skaņdarbi, no kuriem garākais ir 19:45 minūtes ilgs.  “Mona de Bo”  no dueta ir paplašinājusies līdz septiņu cilvēku lielam sastāvam, pieaicinot gan ģitrāristu, gan taustiņnieku un arī pūšano instrumentu meistarus. Albums ir iegādājams gan pavisam vienkāršā kabatiņā, gan skaistā CD, kā arī to ir iespējams lejupielādēt grupas mājas lapā. Iespējams, ar laiku tiks realizēta iecere par vinila plati.

Skaidrojot vienkāršā valodā, albums “Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi”  ir ieturēts minimālismā.  Skaņu ir maz, taču to veidošanās process, izejot cauri deformācijai, stiepšanai, rada radošu līdzi pārdzīvošanu. Skaņas metamorfoze gluži neviļus aizskar arī tavas – klausītāja domas. Klausoties  otro un trešo reizi, vienmēr atklājas kāda jauna, nepamanīta melodijas virzība.  Un tu sev jautā, varbūt tā skan tikai iedomās, kurās tavs prāts minimālisma stingros pamatus izrotā ar vijīgu skaņu stīgu?  No tiesas, rezonējošā pastiprinātāja un efektu pedāļu groteskā savienība tikai pastiprina melodijas spēku, līdzīgi kā bez pelēkā mums krāsas nešķistu pietiekami spilgtas vai diena bez nakts būtu vien bezjēdzīgs gaismas mutulis.

Būs par ko padomāt! Albums sevis izzināšanai.

Read Full Post »

Ar grupas „Mona De Bo” ģitāristu Edgaru Rubeni mēs tikāmies četras dienas un trīs koncertus pirms grupas otrā albuma „Nenokavē, šīs ir spēles ar tevi” prezentācijas Spīķeru koncertzālē. „Mona De Bo” pastāv kopš 2005.gada, šajā laikā ir piedzīvojusi lieliskus koncertus visā pasaulē, kā arī debijas plates izdošanu. Pagājušajā gadā pienāca laiks pamanāmām stilistiskām pārmaiņām gan grupas izpildītājā mūzikā, gan arī tās sastāvā, par tām lasiet mūsu sarunā!

Edgars Rubenis: „Tās ir personīgas attiecības ar mūziku”

Jaunais muzikālais materiāls krietni atšķiras no grupas sākuma posma rotaļīgi psihodēliskās daiļrades, jaunie skaņdarbi pieprasa pilnu klausītāja uzmanību. Kāpēc notika šāda transformācija?

Laikam tāpēc, ka es nekad neesmu juties gatavs. Viss, kas tiek spēlēts, tas vienmēr ir bijis process, kurā jau zināmas lietas mijas ar nojausmu. Tieši šī nojausma ir dzinulis, kas motivē vēl kaut ko uzrakstīt. To var saukt par eksperimentēšanu. Pirmajā albumā bija miljons ideju – draiskošanās, kurā neviena stilistiskā ideja netika līdz galam atrisināta. Runājot par jauno albumu, tā ideju fokusēt palīdzēja grupu „Sun O))”, „Earth” ieraksti. Albuma centrālā stīga ir dziļās, garās skaņas, kuras apņem melodija. Radīšanas process notika ļoti organiski.

Tad otrais albums „Nenokavē, šīs ir spēles ar tevi!” ir tieša koncentrēšanās uz vienu domu?

Jā, tā varētu teikt. Mēs pārlecām otrā grāvī, atmetām visu lieko, kas traucētu muzikālā materiāla viengabalainībai. Gribējām, lai albums ir pēc iespējas konkrētāks.

Vai nebaidies, ka albuma specifika var samazināt klausītāju skaitu?

Tas nav svarīgi. Ja tu raksti mūziku, tad tā ir vajadzība. Un viss. Lai arī darbs var tikt uzskatīts par aktuālām tendencēm nepakļāvīgu, vienmēr tam atradīsies klausītāji. Tajā pašā laikā arī šī mūzika pakļaujas noteikumiem – tajā ir īpašības, kas liek pilnībā nodoties mūzikai, tā satur uztveres dziļumu. Arī es pats citu mākslinieku izpildīto mūziku cenšos klausīties, tai veltot visu savu laiku un uzmanību. Tās ir personīgas attiecības ar mūziku. Šīs kvalitātes es gribu dzirdēt arī savā mūzikā. Mani nebiedē doma, ka cilvēki nesapratīs jauno materiālu. Es zinu, ka viņi sapratīs! Ko mūsdienās grib cilvēki? Lai gūtu mirkļa prieku, nevajag iet uz koncertu, tur nevajag mūziku.

Zinu, ka daļa no jaunā albuma tūres jau ir aizvadīta. Kā līdz šim jums ir veicies koncertos?

Jā, mums jau bija četri koncerti. Trīs dienas bijām Igaunijā, un nospēlējām arī Cēsīs. Baigi forši! Pirms tam ar jaunā albuma materiālu mēs trīs koncertus nospēlējām aizvadītā gada vasarā. Tā bija kā ieskriešanās, kas priekš mums pašiem bija liels notikums. Tagad viss kļūst vēl konkrētāks, mēs arvien labāk saspēlējamies. Tartu bija ļoti labs koncerts – daudz cilvēku, liela zāle, laba skaņa. Arī mikroklimats grupā šobrīd ir ļoti labs.

Pastāsti par „Mona De Bo” dueta paplašināšanos! Cik jūs tagad esat?

Vasaras koncertos mēs spēlējām seši, studijā brīžiem mēs bijām septiņi, tagad tūres variantā mēs uz skatuves esam četri. Rakstot pirmo plati, mēs spēlējām divatā. Tas bija izaicinājums mūsu spējām. Strādājot pie otrā albuma, jau apzinājāmies, ko duets var un nevar izdarīt. Līdz ar to radās vēlme sākt strādāt ar pilnu skaņu paleti. Par laimi bija pazīstami cilvēki, kuri gribēja un varēja mūsu radošajam procesam pievienoties. Ģitāru spēlē Dāvis Būrmeistars no grupām „Tesa”, „9horizont”, vasarā mums ērģeles spēlēja Anete Stuce, tagad viņas vietā ir Pauls Grīnhofs, mans grupas biedrs no „Driving South”, taču tagad Paulam ir sava aktuālā grupa „Mariposa”, viņš ir dzirdams arī „Edžiņa dzīvoklī”. Pats Edžiņš (Eihmanis) ir pie bungām. Mūsu pūtēji ir Kaspars Majors no LNSO un Raitis Rozentāls no orķestra „Rīga”. Ja vēl izmantojam kontrabasu, tad to spēlē Staņislavs Judins, kurši ir zināms gan ar grupu „H2O”, gan dažādām džeza grupām.

Sanāk tāds alternatīvi akadēmisks sastāvs! Starp citu, cītīgi ieklausoties jaunajās dziesmās, var saklausīt ko mūsdienu avangardam raksturīgu. Pieņemu, ka tas ir saistīts ar mūziķu pieredzi un augstajām prasībām, kas saglabājas, izpildot jebkādu mūziku.

Domāju, ka tas ir saistīts ar pieredzi. Apzināti netika uzstādīts mērķis, ka mūzikai ir jāskan akadēmiskāk vai nopietnāk. Tas dabiski notika darba procesā, kuram noslēdzoties, mūzikai ir iespējams pielikt atbilstošā stila birku. Man, protams, ir interesanti uzzināt cilvēku domas. Šī atgriezeniskā saite, kas neaprobežojas tikai ar labi vai slikti, man ir svarīga. Iespējams, cilvēki manu darbu redz ar svaigāku skatījumu.

Klau, bet kā Tev gāja Londonā?

Mana sieva Līva ieguva maģistra grādu Edinburgā, un mēs nolēmām, ka tagad ir īstais laiks padzīvot Londonā. Es gan noprotu, ka tā vairs nav oriģinālākā ideja, jo kas gan tur nedzīvo. Tur es brīžiem strādāju, darīju vienkāršākos darbus, taču pārsvarā rakstīju mūziku, nodarbojos ar jaunā materiāla menedžēšanu. Protams, apmeklēju koncertus.

Vai tavus radošos procesus iespaido apkārtesošā vide?

Vide mani neietekmē tieši radošajā procesā, brīdī, kad paņemu ģitāru rokās, bet gan sajūtu līmenī. Piemēram, kas ir cilvēks Rīgā, kas Londonā? Lielās pilsētas noņem slodzi, ko Rīgā es nekad neesmu izjutis. Londonā ir arī savi radošie „gali” – pilsētas austrumu pusē ir mākslinieku kvartāls, kurā varētu mēģināt padzīvot. Sajūta, kad es varu būt vēl vairāk es pats, būtiski ietekmē mani radošajā sfērā.

Kā „Mona De Bo” mūzika ietekmē Tavu darbību citās grupās?

Pagājušā gada augusta beigas, pirms manas aizbraukšanas uz Londonu, bija kā atskaites punkts visām grupām, kurās es biju darbojies. Kurās mēs kaut ko varējām un gribējām izdarīt, līdz tam laikam centāmies ieceres pabeigt. Tā kā „Mona De Bo” albums bija ierakstīts, un šajā grupā mani nervu gali ir visjūtīgākie, mēs, neskatoties uz manu aizbraukšanu, darbu turpinājām. „Mofo” ir iestājusies mierīga fāze. Ir radīts darba materiāls, no kura iestrādnēm mierīgi varētu kaut ko radīt. Jautājums, kad mēs savāksimies kopā?

Bet pauzes grupām ir veselīgas?

Jā, ir veselīgas. Darba procesam ir divi ceļi. Viens iet uz darbu ofisā, cits tikpat nopietni strādā ar mūziku, veido menedžmenta lietas – tas ir pilnasinīgais ceļš. Otrs ceļš: tiek uzkrāta dzīves pieredze, kas vēlāk tiek izspēlēta. Tas gan uz mums neattiecas. Mūsu pauze veidojās apstākļu – manas prombūtnes dēļ. „Mona de Bo” albuma izdošana un koncerti, mēs to saucam par kampaņu, kad divās nedēļās tiek paveikts viss iespējamais.

Vai „Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi!”, tāpat kā debijas albums būs pieejams vinila formātā?

Nē, šobrīd disks. Es ļoti ceru, ka albumu tuvākajā nākotnē materializēsim arī vinilā, kas ir mūžīgais skaņas nesējs. Ja nu vienīgi plate nenonāk pie maniakāla klausītājā, kas to noklausa gada laikā. Mūsu klausītāju lokā vinila plate ir ierasts standarts.

Protams! Plates skaņa ir pavisam citādāka. Ja mūzika prasa attieksmi, tad tās ieraksts vinila platē to tikai pastiprina.

Jā, skaņas ziņā plate būtu augstākais iespējamais variants, taču tiek nedaudz salauzta mūzikas viengabalainība. Mūsu jauno albumu vienā platē nevarētu ierakstīt, vajadzēs vismaz divas! No otras puses – uzliec disku, tas skan un stunda ir tava! Taču skaņas dēļ vinila plates formāts vien ir to vērts!

Otrais albums ir ierakstīts, vai Tev jau trešais ir padomā?

Nekādas iestrādnes vēl nav tapušas, bet es negribētu teikt, ka ir miers. Ir impulsi, no kuriem nākotnē kaut kas varētu tapt.

Foto: Anrijs Požarskis

Read Full Post »

9.martā eksperimentālais trio “Liars” izdeva savu piekto studijas albumu “Sisterword”, kas noteikti patiks visiem neikdienišķu sajūtu meklētājiem.  “Liars” mūzikā saklausīsiet  80-to gadu pankroka iezīmes, noiza ekscentrismu, artroka sarežģītību. “Sistersword” būs jūsu personiskais skaņu celiņš tām vienatnē pavadītajām nakts stundām, kurās tiek risinātas garas sarunas ar ēnām, un durvju čīkstēšana liek izjust draudus savai dzīvībai.  Albums ir kā laba melnbaltā spriedzes filma, jo skaņu attīstību nav iespējams paredzēt. Daudzbalsība un plašs instrumentu klāsts, kuru skanējums transformējas krāsainajā dinamikā.  Gari, smagnēji ievadi. Nedaudz no mūsdienu akadēmiskā avangarda. Taču nervozas klavieru pentatonikas pāraug griezīgās ģitāras skaņās, tikai uz mirkli albuma noslēgumā piedāvājot ieklausīties mažora gaišumā.  “Sisterword ir “Liars” telpa, pilnīgi brīva no ietekmes, tālu prom no tukšiem solījumiem, izbrāķētiem, LA uzkrātiem sapņiem. “Liars” pētī apakšzemes palīdzības sistēmas, kas ir radītas, lai tiktu galā ar sevi pazaudējušo sabiedrību” – tā albumu raksturo pati grupa. Nešaubīgi “Sisterword” skaņas pārņems jūs savā varā, tāpēc ziniet mēru!

Read Full Post »

Mūziku veido skaņas. Arī troksni veido skaņas.

Mūsdienās, kad neglītais estētisms ir tikpat ikdienišķs kā gadsimtiem slavētais skaistums, tas iespaido arī skaņu pasauli.Galvenais nepazaudēties starpdimensijās, jo robežas ir atvērtas!

Franču māksinieks Céleste Boursier-Mougenot pārsteidzošas skaņas no elektriskās ģitāras izvilina ar kanāriju putniņu palīdzību. Šie mazie pūkainie muzikālie radījumi!

Read Full Post »

%d bloggers like this: