Ar grupas „Mona De Bo” ģitāristu Edgaru Rubeni mēs tikāmies četras dienas un trīs koncertus pirms grupas otrā albuma „Nenokavē, šīs ir spēles ar tevi” prezentācijas Spīķeru koncertzālē. „Mona De Bo” pastāv kopš 2005.gada, šajā laikā ir piedzīvojusi lieliskus koncertus visā pasaulē, kā arī debijas plates izdošanu. Pagājušajā gadā pienāca laiks pamanāmām stilistiskām pārmaiņām gan grupas izpildītājā mūzikā, gan arī tās sastāvā, par tām lasiet mūsu sarunā!
Jaunais muzikālais materiāls krietni atšķiras no grupas sākuma posma rotaļīgi psihodēliskās daiļrades, jaunie skaņdarbi pieprasa pilnu klausītāja uzmanību. Kāpēc notika šāda transformācija?
Laikam tāpēc, ka es nekad neesmu juties gatavs. Viss, kas tiek spēlēts, tas vienmēr ir bijis process, kurā jau zināmas lietas mijas ar nojausmu. Tieši šī nojausma ir dzinulis, kas motivē vēl kaut ko uzrakstīt. To var saukt par eksperimentēšanu. Pirmajā albumā bija miljons ideju – draiskošanās, kurā neviena stilistiskā ideja netika līdz galam atrisināta. Runājot par jauno albumu, tā ideju fokusēt palīdzēja grupu „Sun O))”, „Earth” ieraksti. Albuma centrālā stīga ir dziļās, garās skaņas, kuras apņem melodija. Radīšanas process notika ļoti organiski.
Tad otrais albums „Nenokavē, šīs ir spēles ar tevi!” ir tieša koncentrēšanās uz vienu domu?
Jā, tā varētu teikt. Mēs pārlecām otrā grāvī, atmetām visu lieko, kas traucētu muzikālā materiāla viengabalainībai. Gribējām, lai albums ir pēc iespējas konkrētāks.
Vai nebaidies, ka albuma specifika var samazināt klausītāju skaitu?
Tas nav svarīgi. Ja tu raksti mūziku, tad tā ir vajadzība. Un viss. Lai arī darbs var tikt uzskatīts par aktuālām tendencēm nepakļāvīgu, vienmēr tam atradīsies klausītāji. Tajā pašā laikā arī šī mūzika pakļaujas noteikumiem – tajā ir īpašības, kas liek pilnībā nodoties mūzikai, tā satur uztveres dziļumu. Arī es pats citu mākslinieku izpildīto mūziku cenšos klausīties, tai veltot visu savu laiku un uzmanību. Tās ir personīgas attiecības ar mūziku. Šīs kvalitātes es gribu dzirdēt arī savā mūzikā. Mani nebiedē doma, ka cilvēki nesapratīs jauno materiālu. Es zinu, ka viņi sapratīs! Ko mūsdienās grib cilvēki? Lai gūtu mirkļa prieku, nevajag iet uz koncertu, tur nevajag mūziku.
Zinu, ka daļa no jaunā albuma tūres jau ir aizvadīta. Kā līdz šim jums ir veicies koncertos?
Jā, mums jau bija četri koncerti. Trīs dienas bijām Igaunijā, un nospēlējām arī Cēsīs. Baigi forši! Pirms tam ar jaunā albuma materiālu mēs trīs koncertus nospēlējām aizvadītā gada vasarā. Tā bija kā ieskriešanās, kas priekš mums pašiem bija liels notikums. Tagad viss kļūst vēl konkrētāks, mēs arvien labāk saspēlējamies. Tartu bija ļoti labs koncerts – daudz cilvēku, liela zāle, laba skaņa. Arī mikroklimats grupā šobrīd ir ļoti labs.
Pastāsti par „Mona De Bo” dueta paplašināšanos! Cik jūs tagad esat?
Vasaras koncertos mēs spēlējām seši, studijā brīžiem mēs bijām septiņi, tagad tūres variantā mēs uz skatuves esam četri. Rakstot pirmo plati, mēs spēlējām divatā. Tas bija izaicinājums mūsu spējām. Strādājot pie otrā albuma, jau apzinājāmies, ko duets var un nevar izdarīt. Līdz ar to radās vēlme sākt strādāt ar pilnu skaņu paleti. Par laimi bija pazīstami cilvēki, kuri gribēja un varēja mūsu radošajam procesam pievienoties. Ģitāru spēlē Dāvis Būrmeistars no grupām „Tesa”, „9horizont”, vasarā mums ērģeles spēlēja Anete Stuce, tagad viņas vietā ir Pauls Grīnhofs, mans grupas biedrs no „Driving South”, taču tagad Paulam ir sava aktuālā grupa „Mariposa”, viņš ir dzirdams arī „Edžiņa dzīvoklī”. Pats Edžiņš (Eihmanis) ir pie bungām. Mūsu pūtēji ir Kaspars Majors no LNSO un Raitis Rozentāls no orķestra „Rīga”. Ja vēl izmantojam kontrabasu, tad to spēlē Staņislavs Judins, kurši ir zināms gan ar grupu „H2O”, gan dažādām džeza grupām.
Sanāk tāds alternatīvi akadēmisks sastāvs! Starp citu, cītīgi ieklausoties jaunajās dziesmās, var saklausīt ko mūsdienu avangardam raksturīgu. Pieņemu, ka tas ir saistīts ar mūziķu pieredzi un augstajām prasībām, kas saglabājas, izpildot jebkādu mūziku.
Domāju, ka tas ir saistīts ar pieredzi. Apzināti netika uzstādīts mērķis, ka mūzikai ir jāskan akadēmiskāk vai nopietnāk. Tas dabiski notika darba procesā, kuram noslēdzoties, mūzikai ir iespējams pielikt atbilstošā stila birku. Man, protams, ir interesanti uzzināt cilvēku domas. Šī atgriezeniskā saite, kas neaprobežojas tikai ar labi vai slikti, man ir svarīga. Iespējams, cilvēki manu darbu redz ar svaigāku skatījumu.
Klau, bet kā Tev gāja Londonā?
Mana sieva Līva ieguva maģistra grādu Edinburgā, un mēs nolēmām, ka tagad ir īstais laiks padzīvot Londonā. Es gan noprotu, ka tā vairs nav oriģinālākā ideja, jo kas gan tur nedzīvo. Tur es brīžiem strādāju, darīju vienkāršākos darbus, taču pārsvarā rakstīju mūziku, nodarbojos ar jaunā materiāla menedžēšanu. Protams, apmeklēju koncertus.
Vai tavus radošos procesus iespaido apkārtesošā vide?
Vide mani neietekmē tieši radošajā procesā, brīdī, kad paņemu ģitāru rokās, bet gan sajūtu līmenī. Piemēram, kas ir cilvēks Rīgā, kas Londonā? Lielās pilsētas noņem slodzi, ko Rīgā es nekad neesmu izjutis. Londonā ir arī savi radošie „gali” – pilsētas austrumu pusē ir mākslinieku kvartāls, kurā varētu mēģināt padzīvot. Sajūta, kad es varu būt vēl vairāk es pats, būtiski ietekmē mani radošajā sfērā.
Kā „Mona De Bo” mūzika ietekmē Tavu darbību citās grupās?
Pagājušā gada augusta beigas, pirms manas aizbraukšanas uz Londonu, bija kā atskaites punkts visām grupām, kurās es biju darbojies. Kurās mēs kaut ko varējām un gribējām izdarīt, līdz tam laikam centāmies ieceres pabeigt. Tā kā „Mona De Bo” albums bija ierakstīts, un šajā grupā mani nervu gali ir visjūtīgākie, mēs, neskatoties uz manu aizbraukšanu, darbu turpinājām. „Mofo” ir iestājusies mierīga fāze. Ir radīts darba materiāls, no kura iestrādnēm mierīgi varētu kaut ko radīt. Jautājums, kad mēs savāksimies kopā?
Bet pauzes grupām ir veselīgas?
Jā, ir veselīgas. Darba procesam ir divi ceļi. Viens iet uz darbu ofisā, cits tikpat nopietni strādā ar mūziku, veido menedžmenta lietas – tas ir pilnasinīgais ceļš. Otrs ceļš: tiek uzkrāta dzīves pieredze, kas vēlāk tiek izspēlēta. Tas gan uz mums neattiecas. Mūsu pauze veidojās apstākļu – manas prombūtnes dēļ. „Mona de Bo” albuma izdošana un koncerti, mēs to saucam par kampaņu, kad divās nedēļās tiek paveikts viss iespējamais.
Vai „Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi!”, tāpat kā debijas albums būs pieejams vinila formātā?
Nē, šobrīd disks. Es ļoti ceru, ka albumu tuvākajā nākotnē materializēsim arī vinilā, kas ir mūžīgais skaņas nesējs. Ja nu vienīgi plate nenonāk pie maniakāla klausītājā, kas to noklausa gada laikā. Mūsu klausītāju lokā vinila plate ir ierasts standarts.
Protams! Plates skaņa ir pavisam citādāka. Ja mūzika prasa attieksmi, tad tās ieraksts vinila platē to tikai pastiprina.
Jā, skaņas ziņā plate būtu augstākais iespējamais variants, taču tiek nedaudz salauzta mūzikas viengabalainība. Mūsu jauno albumu vienā platē nevarētu ierakstīt, vajadzēs vismaz divas! No otras puses – uzliec disku, tas skan un stunda ir tava! Taču skaņas dēļ vinila plates formāts vien ir to vērts!
Otrais albums ir ierakstīts, vai Tev jau trešais ir padomā?
Nekādas iestrādnes vēl nav tapušas, bet es negribētu teikt, ka ir miers. Ir impulsi, no kuriem nākotnē kaut kas varētu tapt.
Foto: Anrijs Požarskis
Read Full Post »
Ceturtdien, 2. jūlijā Kalnciema kvartālā koncertu sniegs avangarda mūzikas trompetists Neits Vūlijs (Nate Wooley), ko prestižā Londonas koncerttelpa Cafe OTO nodēvējusi par vienu no uzlecošajām amerikāņu eksperimentālās mūzikas zvaigznēm.
Aiga Leitholde
Muzikālas piezīmes 