Laba dziesma #1

Saistībā ar jauno vilni jeb New Wave mūzikas klausītāji pamazām iepazīstas ar burvīgām un kārdinošām solistēm. Visslavenākā noteikti ir Debora Harija no „Blondie” (mēļo, ka viņa mēdza aizmirst uzvilkt biksītes, tādejādi sagādājot īpašu prieku grupas koncertu pirmajās rindās esošajiem padsmitniekiem), taču gana valdzinoša ir arī blondā Terija Nuna – grupas „Berlin” vokāliste.

Grupa „Berlin” kopā sanāca 1976.gadā Kalifornijā Orange Country. Visslavenākā grupas dziesma noteikti ir „Take my breath away” no filmas „Top Gun” skaņu celiņa. Bet lielā izlaušanās „Berlin” izdevās ar savu otro albumu „Pleasure Victim”, kurā bija trīs lieliski singli. Lielāko no tiek – dziesmu „Metro” klausītājiem atgādināja Džona Frusciantes un grupas „System of a Down” un citu mākslinieku koverversijas. Taču, manuprāt, nepelnīti aizmirsta ir pikantākā albuma dziesma, aizliegta astoņdesmito gadu ASV radio stacijās – „Sex I am”.

Youtube.com atradu tikai vienu grupas „Lovage” interpretāciju, kā arī pašu „Berlin” citādāku dziesmas aranžējumu:

http://www.youtube.com/my_playlists?pi=0&ps=20&sf=&sa=0&dm=0&p=19A523C80217F699 – jūsu priekam un iedvesmai atlasīju šobrīd atrastos trīs „Sex I am” variantus.

Deviņdesmitajos grupa ietur pauzi un atkal apvienojas 1999.gadā. Pašu radošais materiāls mijās ar „tribute to” izlašu veidošanu, kaverējot gan Merilinu Mensonu, Madonnu, gan „Blondie”….

Read Full Post »

“Sanctimony” pavisam neformāli

Šogad metāla grupa „Sanctimony” svin savu 15 gadu pastāvēšanas jubileju. Tā tiks atzīmēta gadskārtējā novembra koncerttūrē „Death N Roll Members”, ar vienīgo koncertu Rīgā, šo piektdien 20.novembrī. Mūsu saruna notika 3.novembrī grupas mēģinājumu telpā un ļoti labā garastāvoklī. Piekodinājums „mums uz visiem jautājumiem ir gatavas atbildes” izvērtās garā sarunā ne tikai par mūziku, bet arī par jaunās paaudzes audzināšanu.

Šogad „Death N Roll Members” ir mini tūre Baltijas valstīs ar tikai vienu koncertu Latvijā. Kāpēc šāda izvēle?

Jānis Boļšaks: Mēs sen gribējām ar šo pasākumu izbraukt ārā no Latvijas. Tāpēc vairāk koncentrējāmies uz datumu pieskaņošanu Lietuvā un Igaunijā.

Viesturs Grīnbergs: Mēs priecātos, ja šiem tūres datumiem pievienotos vēl kādi koncerti Latvijā, bet visi ir tik ļoti sasparojošies, ka, trīs mēnešus iepriekš piesakot koncertus, visur tika atteikts.

Krīze rosina uz radošām nodarbēm?!

Jānis: Jā. Ēst nav ko – jādzied!

Viesturs: Man liekas, vārdu „krīze” šajā sarunā nevajag pieminēt. Nerunājam par celtniecību vai kredītiem.

Jānis B.: Mums ir jāatvainojas cilvēkiem, kuri mūs gaidīja spēlējam Liepājā, Cēsīs.

Viesturs: Bet pastāv doma, pasākumam uztaisīt otro daļu

Kā jūs izvēlējāties šīs divas grupas, kas jūs pavadīs tūrē?

Jānis B.: Somi „Profane Omen” ir veci čomi. Viņi šeit jau spēlēja pirms trijiem gadiem. Esam bijuši arī pie viņiem. Mums ir tiešām draudzīgas attiecības.

Viesturs: Un viņiem ir jauns albums iznācis. Tāpēc „Profane Omen” ir piemērots laiks uzspēlēt ne tikai Latvijā, bet arī ļoti svarīgi spēlēt Lietuvā un Igaunijā. Pēc grupas pirmā koncerta Latvijā cilvēki viņus bija ievērojuši un seko līdzi viņu daiļradei. Atsauksmes ir ļoti pozitīvas, kas ir labs iemesls „Profane Omen” atkal atgriezties Latvijā!

Jānis B.: Kas attiecas uz mūsu pašmāju grupu „Rebel Riot” – tie ir baigie… forši džeki! Mēs katru gadu grupas esam izvēlējušies pēc viņu muzikālās daiļrades, kā arī pēc čomu būšanas, jo ar tiem vienmēr ir patīkami uzspēlēt. Un mums nav jāgaida festivāls, kur mums, iespējams, sakritīs spēlēt uz vienas skatuves. Tagad „kārtis” ir mūsu rokās. Mēs varam izvēlēties, ar kuriem mēs gribam labi pavadīt šīs trīs dienas, nospēlēt koncertus. „Rebel Riot” ir jaunā mūziķu paaudze ar nenormāli lielu entuziasmu, uz skatuves – spēcīgi, atraktīvi. Mums patīk, un es domāju, ka publika mums piekritīs. Šī grupu komplektācija „Death N Roll Members” garantēs jautrību!

Ko jūs gaidāt no Lietuvas un Igaunijas koncertiem? Vai tur „Sanctimony” jau ir savi fani vai tas būs „izlūkošanas” brauciens?

Viesturs: Pirmo reizi Igaunijā mēs spēlējām padsmit gadus atpakaļ, tāpēc nav tik traki.

Jānis B.: Tas bija pirmais brauciens. Bet es domāju, ka cilvēki noteikti zinās, ka mēs tur būsim, un, ja gribēs, varēs mūs satikt. Lietuvas klubā „Muse” mēs spēlējām šī gada ziemā. Klubiņš ir mazs, bet omulīgs. Bija jautri. Publika jauka un draudzīga, atmosfēra – labvēlīga. Pēc šī koncerta palika labas atmiņas. Šo publiku gaidām ari uz „Death n Roll Members” koncertu. Ir dzirdētas runas par to, ka ir cilvēki no Latvijas, kas gatavojas braukt uz visiem trim koncertiem.

Kā jūs pārvietosieties? Varbūt ir plānots kāds liels kolektīvais buss?

Jānis B.: Ir plānots buss, diemžēl ne tik liels, lai ar to varētu pārvietoties visas grupas. Katra grupa brauks ar savu busu.

Viesturs: Mums ir mūsu slavenais buss, kura šoferi, mūsu loģistikas biedru Kristapu, mēs jau uztveram kā grupas biedru. Kura busu mēs draudzīgi dalām ar „stunt raideriem” (kaskadieriem).

Varbūt jums vajag kaut ko kopīgu ar viņiem noorganizēt?

Jēkabs Zemzaris: Ir piedzīvots, tas nebija nekas labs!

Viesturs: Tas laikam nebija tas, par ko tika jautāts…Nē, nē, nē, tas tā…

Jānis: Jā, mums ir bijuši kopēji pasākumi. Braucām kopā vienā busā, taču mums nebija vienotas… dimensijas. Pēc tam mēs viņiem pieskaņojāmies.

Viesturs: „Durka Racing” sezonas noslēgumā esam spēlējuši, kamēr uz asfalta ar motociklu tiek zīmēti apļi.

„Sanctimony” pasākumi ir labs piemērs draudzīgu attiecību kopšanai!

Viesturs: Protams! Ar mūsu kolēģu grupām mums ir vienādi likteņstāsti, būtībā mēs esam vienā maisā. Dalīt mums nav ko!

Jānis B.: Lielajā biznesā visu izšķir nauda. Kur sāk smirdēt nauda – tur sākas kasīšanās. Mums nav par ko plēsties, tāpēc esam draudzīgi.

Viesturs: Latvijas mūzikas biznesā, it sevišķi smagās mūzikas biznesā naudas nav. Ir tikai izdevumi. Latvijā katrā mūzikas stilā spēlē viena grupa. Nav tā kā Somijā, kur ir pavisam citas mūzikas stilu un tajā spēlējošo grupu proporcijas. Bet Latvijā katrs otrais mūziķis spēlē divās, trīs grupās – visi ir vienā katlā. Mēs esam priecīgi uzspēlēt kopā ar citām grupām, un šos pasākumus vēl ilgi atceramies.

Ja mēs runājam par atmiņām, varbūt varat man izstāstīt kādu jautru atgadījumu no „Death N Roll Members” koncertiem?

Viesturs: Tam varētu veltīt atsevišķu interviju. Vienu gadu mums bija sātans, ar kuru varēja nofotografēties. Liela jautrība bija tad, kad sātans ar kaut ko izkāvās. Visi domāja, ka tas bija inscenēts, bet tā tas nebija. Kāds patiešām pamanījās nokaitināt sātanu! Kāds padomāja, ka Sātans nav īsts, un tika noslānīts ar āža kāju.

Kādus muzikālus pārsteigumus jūs esat plānojuši šī gada „ Death N Roll” koncertos?

Viesturs: Tāpēc tie ir pārsteigumi!

Dzirdēju, ka plānā ir akustiska dziesma.

Jānis B.: Varbūt.

Viesturs: Mēs pie tās vēl neesam ķērušies, tā kā mēs neko nevaram apsolīt. Kaut ko interesantu noteikti varēs dzirdēt. Piemēram, dziesmas no topošā albuma, kuram jau mēs kādu laiku gatavojamies.

Jānis B.: Klasiski, kā jau katru gadu, būsim papildinājuši arī savu kaverversiju bagāžu. Mēs vienmēr sev un arī citiem par prieku kaut ko jaunu uztaisām.

Kas ir jāievēro, lai uztaisītu labu dziesmas kaverversiju? Tās mēdz būt ļoti izcilas, kā arī pavisam nebaudāmas.

Jānis B.: Tie visi ir viedokļi

Viesturs: Principā ir jāsāk ar to, vai dziesmu var vispār nospēlēt.

Jānis B.: Tas ir gaumes jautājums. Ja tev tā dziesma nekad nav patikusi, tev nepatiks arī tās kaverversija. Var notikt pavisam citādāk. Kura sērija bija labāka – pirmā vai otrā?

Viesturs: Es domāju, ja tā kaverversija ir domāta atskaņošanai koncertā un tu pats no tās gūsti baudījumu, to jutīs arī publika.

Manuprāt, ar kaverversijām ir interesanti. Ja grupa savu vārdu ir ieguvusi, tad,  savā koncertā iekļaujot kaverversiju, tā atdod godu dziesmas radītājam. Ja kaverversiju spēlē pavisam jauna grupa, tomēr pastāv risks, ka pazīstamā dziesma liks nobālēt jaunās grupas radītajai mūzikai.

Viesturs: Es domāju, ka jaunām grupām tā ir skola. Tieši šādā veidā mēs paši uzsākām savu darbību. Savācāmies kopā. Kaut kas ir jādara! Savas dziesmas vēl nav. Nesēdēsi un neurbināsi degunu, tu sāc spēlēt kaverversijas.

Jānis B.: To, kas tev patīk

Viesturs: Mūsu gadījumā bija vesela kaverversiju programma, kuru mēs spēlējām ilgu laiku līdz mums bija savas dziesmas. Es zinu, ka tajā laikā jau zināmām grupām šis fakts nepatika, jo mēs savācām lielu publikas daļu. Ar laiku pašiem attīstoties, joprojām ir interesanti uztaisīt kādu kaverversiju, apskatīties, kā tā ir veidota. Klausīties – tas ir viens, bet, kad tu sāc spēlēt, tu uzzini daudz jauna. Tu sāc aizdomāties, kā šī dziesma ir radusies tās autoriem. Tādejādi kaverversija dod pamatu pašu idejām. Vienalga, cik veca būtu grupa, tā vienmēr ir laba skola!

Jānis B.: Visādā ziņā kaverversiju izpildīšana mums deva tikai plusus. Muzikāli paši attīstījāmies un ieguvām popularitāti. Pirmajos koncertos mēs bijām zināmi kā grupa, kas spēlē „Morbid Angle”, „Entombed” un citu tobrīd aktuālu grupu kaverversijas, kuras cilvēki ar lielu prieku nāca klausīties. Kad mums bija savs repertuārs, mēs katru reizi tajā iekļāvām pa kaverversijai.

Deniss Denisenko: Mums ir gadījies viens korporatīvais vakars, kur trīs setos spēlējām kaverversijas.

Viesturs: Ir bijuši pat divi šāda veida pasākumi

O, tad jau jums ir arī ballīšu muzikantu pieredze!

Jānis Aizkalns: Tā nav ballīšu, tā ir cirka programma!

Jānis B.: Drīz varēsim kaverversiju albumu izdot. Man liekas, ka to skaits jau ir sasniedzis piekto desmitu. Vajadzētu paskaitīt…

Jūsu izpildīta kaverversija ir bijusi kādā „Tribute to …” izlasē?

Jānis B.: Jā, nesen iznācā „Tribute to Slayer”, grupas jubilejai veltīta Krievijā izdota izlase.

Denis: Šajā sakarā būtu vērtīgi pieminēt, ka būsim dzirdami arī filmā!

Viesturs: Jā, taisījām savu versiju 90.gadu Latvijas underground zvaigznes Lotas dziesmai „Cauri tumsai”. Gala rezultātā radās kaverversija, kas ir netipiska mūsu daiļradei.

Varbūt tagad jūs ir pārņēmusi vēlme pēc muzikāliem eksperimentiem?

Jānis B.: Mēs jau esam uztaisījuši eksperimentu kādus sešus gadus atpakaļ – radikāli nomainot mūzikas stilu, kurā spēlējam.

Denis: Mēs eksperimentējam mēģinājumos.

Viesturs: Jāsaka, ka jaunais albums skanēs savādāk. Nevar pastāstīt, kāds tas būs. Tas droši vien tāpēc, ka nevajadzētu stāstīt. Koncertos cilvēki pamanīs.

Jēkabs: Lai gan nekas būtiski netiek mainīts, klāt ir nākusi pieredze, kas veicina attīstību.

Viesturs: Varbūt vairāk mūzikas. Bet es domāju, ka vēl tur nav ko komentēt.

Jānis B.: To mēs pastāstīsim jaunā albuma prezentācijā.

Viesturs: Lai cilvēki koncertos klausās un meklē atšķirības!

Ļoti banālais pēdējais jautājums. Kāda ir grupas „Sanctimony” kopā būšanas veiksmes formula?

Jēkabs: Vienkārši briesmīga

Viesturs: Šo nelaimi vajag aizvākt. Visi smaida, bet viņš visu laiku mēģina ko negatīvu pateikt. Jēkabam jau nav viegli – vienmēr kaut kas jāatnes un jāaiznes.

Jānis B.: (Jēkabam) Tu no mums nejūti mīlestību?

Viesturs: Viņam mīlestība vēl tikai caur vēderu nāk. Tā kā mēģinājumā ēst neviens nedod, un jaunais dators īsti nestartējas, tāpēc negatīvs ir viss, kas tagad notiek.

Jēkabs: Es taču tev teicu, ka briesmīga!

Jānis B.: Mūsu grupā mūs arvien vairāk sāk vienot bērni.

Viesturs: Tu par Jēkabu runā? Es neatceros, kas bija pirmais. Vai uz grupu atnāca Jēkabs un man piedzima meita, vai otrādi – mana meita ir vecāka par Jēkabu.

Jānis B.: Visjaunākais mūsu kolektīvā ir Daniels. Viņam ir tikai dažas dienas. Laimīgais tētis Deniss!

Viesturs: No parastiem burziņiem grupas sanākšanas sāk pārvērsties par ģimeniskām dzeršanām ar rasola bļodu.

Jānis B.: Kad mēs tiekam vaļā no ģimenēm…

Jēkabs B.: Šo šeit nerakstīt

Jānis: Citādāk būs pēdējais brauciens.

Tad jūsu bērniem ir mazie metālistu rāpulīši ar uzrakstu „My papa is Satan” ?

Viesturs: Es savai meitai uz divu gadu dzimšanas dienu uzdāvināju ģitāru!

Jānis B.: Manai meitai ir „Kiss” rāpulītis.

Viesturs: Bērniem ir jāaug pareizi. Ir labi rezultāti – Jēkabs. Pareiza audzināšana! Ne vienmēr rezultāts sanāk labs. Nezin kāpēc Osborna meita ienāca prātā. Tā nevajag!

Jānis B.: Tu ierunājies kā tētis!

Kā tad skan jūsu izpildītās šūpuļdziesmas?

Jēkabs: Briesmīgi!

Jānis B.: (nopūšoties) Jēkabs.

Foto: Armands Ērglis

Read Full Post »

Smagā izklaide

Viss sākās vienkārši. Nedēļas sākumā ieraudzīju simfoniskās mūzikas koncerta afišu. Un tā šonedēļ vakaros klausos klasisko mūziku. Šovakar youtube.com atradu Riharda Vāgnera operas „Valkīra” fragmentu „Valkīru izjājiens” , kas, manuprāt, nevarētu būt vēl perfektāk izpildīts – mūzikas varenība, operdziedātāju izskats un fanātiskais acu spīdums uzbur rada dzīvīgu valkīras izskatu. Skaisti! Lai saprastu manu sajūsmu, dažas lietas ir jāzina. Kas ir Valkīras? To izcelsme ir meklējama skandināvu mitoloģijā: „Valkīras Jaunavas – karotājas, Oida (galvenā dieva) meitas, kuru uzdevums ir Oida izvēlētos varoņus sagatavot kaujai. Kaujas laikā viņu pienākums ir darīt visu, lai izraudzītie varoņi ietu bojā, pēc tam viņas savāc kritušos varoņus no dažādiem kaujas laukiem un aizved tos visus uz Valkīru klinti. Kad visas valkīras ir sapulcējušās klints pakājē, viņām ir jādodas uz dievu pili Valhallu, kur visi varoņi atdzimst, lai kļūtu par Oida neuzvaramās armijas kareivjiem”. Mani vienmēr ir fascinējis, cik dažādos veidos var attēlot ideju, cik ļoti tā atšķirsies no pirmavota. Un Vāgnera interperetācija ir neapšaubāma.

Vispār es saprotu cilvēku skepsi pret klasisko mūziku. Mans pirmais operas apmeklējums bija desmit gadu vecumā, kad maniem vecākiem bija uzdāvināti ielūgumi uz moderno baletu. Man izglītība šajā jomā turpinājās vēl 6 gadus, mācoties mūzikas skolā. Tagad esmu gatava arī Vāgneram. Tā ir pakāpeniska attīstība, jo nekas no nekā nerodas. Pamazām zināšanas krājas, veidojot sapratni par būtību. Tāpēc ir skola, kura iepazīstina mazo cilvēku ar kultūras vērtībām. Diemžēl opera nav kā grāmata „Mazais princis”, kura bērnībā šķiet kā burvīga pasaka. Klasiskai mūzikai ir vajadzīga izpratne, kura diemžēl lielākajam vairumam mūzikas skolotāju nav. Tādejādi daudziem skolēniem šī mūzika mūžam asociēsies ar prātu izkūkojušiem, augstās tonalitātēs spiedzošiem cilvēkiem, 90.gadu telefonu kaitinošajām melodijām un neveiku epizožu muzikālajiem akcentiem kino un seriālos. Bet vai tagad skolā vispār ir mūzikas stunda?

Galvenā problēma ir tā, ka vārds „kultūra” tiek jaukts ar „izklaidi”, kas ir domāta, lai nedomātu. Un operas samta krēsli tiek izmantoti saldam miegam vai sarunām par tikko nopirktu kleitu. Savā ziņā saprotu, mani miegainība piemeklē teātrī…atkal un atkal

Read Full Post »

Tikko malti zvaigžņu putekļi

8.oktobrī Kongresu namā notika festivāla „Bildes 2009” jauno grupu un veterānu kopkoncerts, četru stundu garumā iepazīstinot ar jaunajiem talantiem Latvijas mūzikā. Vakara spilgtākie iespaidi katram atšķirsies, bet kaut kas jauns tika atklāts tā vai tā!

„Maia’s Marvellous” kopā apvieno gana pieredzējušus mūziķus, kas rada profesionālu darba virsmu jaunās dziedātājas Maijas Beķes starta atspērienam. Kopā ar Jāni Stībeli viņi zālē ienesa gospelim raksturīgo sirsnīgo siltumu. Jauno talantu „Monkey Rock” interpretējums grupas „Tā Tā Tā” dziesmai „Tu esi dinamīts”, ko viņi izpildīja ar pašu dziesmas autoru Arti Dvarionas, lika rokai savilkties „radziņos”.  Smagās mūzikas spēku lieliski prezentēja „The Blackout”, kas kopā ar Lieni Šomasi tricināja zāli ar dziedātājas hītu „Jauna diena”. Manuprāt, vismīlīgākais tā vakar priekšnesums izdevās grupai „Drum Clinic”, kas savā priekšnesumā iesaistīja gan perkusijas, gan klavieres, gan Lieni Šomasi, kā arī paši savu šarmu. Grupa „Into one” bija sadziedājušies ar Normundu Rutuli – iznākums baudāma restorānu mūzika. „Edža & Niknie” kopā ar Andri Freidenfeldu izpildīja savu radio hītu, zālē ienesot humora gaisotni.

„Acid Rain” 2009.gada ļoti biežie un nopietnie koncerti ir ļāvuši pamatīgi progresēt. Viņu nenormāls spēles prieks atklājās kopā ar Oskaru Semerovu un Latvian Blues Band pūtēju grupu. Grupa „Sol Luna” spēlē art roku, kuru papildina dzeja latviešu valodā, pierādot, ka arī jaunās grupas jau spēj radīt intelektuālu rokmūziku. Arī grupas skatuves tēls ir lieliski izturēts – katru koncertu viņi pārsteidz ar saviem skatuves tērpiem. Jauno koncertu noslēdza jau gana spēlējusi, bet „Bildēs” pirmo reizi dzirdama grupa „Tramplīni”, kas spēlē maigu indie – popmūziku latviešu valodā. Tā izskanēja kopā ar latviešu jaunā viļņa leģendu Ingu Baušķinieku.

Manuprāt, šī gada festivālā „Bildes” debitējošās grupas sevi pieteica pamatīgi. Pozitīvi, ka koncerta programmā bija pārstāvēti visdažādākie mūzikas stili, tādejādi dodot maksimāli objektīvu priekšstatu par jaunajiem talantiem. Šobrīd liekas, ka viņi pamatīgi min pieredzējušo kolēģu pēdās.

Read Full Post »

Nomest pa vienai spalviņai

Mums pazīstamās sieviešu apakšveļas mūžs ir saistāms ar 19.gadsimtu, tāpēc jo ironiskāk, ka šī paša gadsimta nogalē dāmas jau vēlējās no tās atbrīvoties. Kamēr Viktorijas laikmetā pat klavesīna kājas tika apsegtas, uzskatot tās par nepiedienīgām, pēc 50 gadiem ziņkārīgie ar labpatiku vēroja kājas cilājošo kankāna meiteņu mežģīņu apakšveļu. Bet 1893.gada 9.februārī Francijā klubā „Moulin Rouge” notiekošajā studentu ballītes skaistumkonkursā modele ar pseidonīmu Mona pilnīgi izģērbās. Protams, viņa noteikti nebija pasaules pirmā striptīza dejotāja. Avoti vēsta, ka šīs kārdinošās dejas pirmsākumi ir meklējami austrumos – Ēģiptē, Indijā arī Āfrikā, kur dejotājas intensīvās gurnu kustības, paātrinot cilts mazajā pasaulē notiekošos procesus…

Striptīzs savu kulmināciju sasniedza 20.gadsimta pirmajā pusē ASV lielās depresijas laikā. Priekšnesumu sauca par burlesku. Sākotnēji, tā bija dažādo sociālo kārtu kariķēšana, taču 19.gadsimta beigās skatuves centrālais tēls bija minimāli tērpta sieviete, kura ar savu deju un jokiem klātesošos provocēja uz seksuāli uzlādētiem, asprātīgiem dialogiem. Jo tuvāk mūsdienām, jo striptīzs arvien vairāk vulgarizējās. Iespējams, tas ir saistīts ar ASV aktuālo ķermeņa kultu un masu kultūras attīstību. Tērpi un priekšnesumi kļuva vienkāršāki un agresīvi seksuāli, no estētiskas baudas kļūstot par kairinājumu piedzērušai un seksuāli neapmierinātai publikai. Tēlainība pārvēršas reālismā. Pušķīšus nomaina vibratori. Tomēr, prieks dāmām, komercializācijas rezultātā 20.gadsimta 70.gados striptīzu sāk dejot arī vīrieši – visbiežāk eksotiskas izcelsmes pārstāvji.

Izģērbšanās mākslas patieso skaistumu publikai 90.gadu sākumā atgādina Dita von Tīsa. Mākslinieci iedvesmo 20.gadsimta 30. – 40. gadu mūzikli un filmas. Viņa dejo uz karuseļa zirdziņiem, vannā zem dušas, uz lielas pūdernīcas, pārtop ar paradīzes putnu. Dita von Tīsa jau tagad stila etalons, sievišķības patronese un burleskas etiķetes skolotāja daudzām Holivudas zvaigznēm. Kamēr burleska pasaules popa dīvu šovos kļūst masām izprotamāka, tā turpina dzīvot arī savu tumšo pusi, kalpojot par izpausmes veidu fetiša pielūgsmes piekritējiem, kurā pūkainā kaķenīte mēdz uzvilkt arī lateksa kostīmu. Balansā šīs abas burleskas sejas sadzīvo Emīlijas Otumnas šovos – sakāpinātas emocijas, fatālisms un seksualitāte, kas neatkailinās, bet tomēr spēlējas ar katra paša tumšāko pusi. Jā, divdomīgi, varbūt samaitāti, bet ne vulgāri, un atmodinās „žagatisko” mirdzuma kāri jebkurā.

Burleskas popularitātei atgriežoties, tā mēdz pārkāpt arī guļamistabu sliekšņus. Nenoliedzami šāds personīgāks un intīmāks šovs paša guļamistabā atstās jūsu partnera iztēlē paliekošas pēdas. Tomēr burleska ir kas vairāk par vienkāršu izģērbšanos. Tā ir kā stāsta atklāšana. Uzzini vairāk par burleskas vēsturi un slavenākām dejotājām, kas radīs vajadzīgās asociācijas sava priekšnesuma veidošanai! Pārdomā, vai esi drāmas karaliene, mīlīgā tīne vai dzelzs lēdija. Tērpu izvēlē būsi trāpījusi desmitniekā, ja izvēlēsies 50.gadu stilā ieturētu kostīmu, kas lieliski izcels tava ķermeņa kārdinošās apaļās formas. Neaizmirsti sarkanas lūpas un kaķenes acis. Lai šovs nebeigtos ātrāk nekā vajag, nemēģini kā striptīza stieni izmantot aizskaru vai radiatoru stangu. Izvēlies stabilitāti, piemēram, eleganto Toneta krēslu, bet kā tavs skatuves paaugstinājums lieliski kalpos izturīgais ēdamistabas galds. Noteikti atceries, ka tavam vērotājam ir jāievēro likums: skaties, bet nepieskaries, līdz tu nebūsi nometusi savu pēdējo spalviņu.

Read Full Post »

Fontaine Festival 2009

14. un 15. augustā Liepājā norisinājās ceturtais „Fontaine Festival”, apmeklētājiem piedāvājot gana internacionālu un stilistiski daudzveidīgu programmu.

Daļa satikto klausītāju skumji nopūtās, ka šī gada festivāls atgādinot vienu no kluba „Fontaine Palace” apmeklētajiem vakariem. Savā ziņā šim apgalvojumam nevarēja nepiekrist, šogad mērogi bija mazāki. Uz kluba un āra mazās „Gipsy camp” skatuves vienlaicīgi spēlēja grupas. Ceļā no viena koncerta uz otru, klausītāji „aizķērās” Fontaine Royal hotel foajē vai arī jaunajā Prison bārā, kur vēroja kārdinošo striptīzdejotāju priekšnesumu. Protams, šīs vasaras festivāla muzikālā programma bija vismaz divas reizes īsāka par iepriekšējā gada, taču šogad varēja nesteidzīgāk baudīt Fonteina īpašumos valdošo brīvības elpu.

Piektdienā visvairāk laika man sanāca pavadīt „Čigānu nometnē”, kuras valdošo bohēmisko noskaņu izdaiļoja „Frank Zappa Project”, kurā dižā Zapas dziesmas savā instrumentālajā aranžējumā spēlēja grupas „The Briefing” mūziķi kopā ar savu sievišķīgo pūtēju aizmuguri. Dāņu grupa „Mavourneen” klausītājus satracināja ar skaļu garāžroku, kurā bija jūtamas gan grunge, gan stoner roka – 90. gadu sākumā dzimušo rokmūzikas stilu ietekme. Grupas solists Kristofers, kuram bija vizuāla līdzība ar Džastinu Timberleku, lika izkust pašmāju zelteņu sirdīm. Tāpēc dāņi bija laimīgi uzzinot, ka viņu sestdienas koncerts Lietuvā atkrīt, un savu koncertu atkārtoja arī sestdienā, spēlējot uz „Fontaine Palace” skatuves. Taču piektdienas galvenie mākslinieki noteikti bija grupa „The Hobos” , klausītāju pūlī radot milzīgu virpuli. Tajā pašā laikā kluba skatuvē norisinājās jauno grupu konkursa „Flashlight” fināls, kurā par uzvarētājiem sumināja grupu „Acid Rain”. Grupas instrumentālā saderība tās pastāvēšanas laikā ir kļuvusi ļoti pārliecinoša, ka reizēm tā nomāc vokālista balsi. Tāpēc „Acid Rain” gudri izmanto savu spēku dziesmu instrumentālajās starpspēlēm nenosakot laika limitu.

Sestdienā čigānu nometnes skatuvi atklāja Zaķis – kolorītais riteņbraucējs ar dziesminieka dotībām. Dažreiz šķita, ka dziesmu vārdi tapa viņam esot uz skatuves. Vērojot publiku, Zaķis izraudzīja laimīgos, kuriem veltīt dziesmu. Pēc pusotras stundas ilgā performances dziesminieks bija palicis melnās apakšbiksēs, kurās jutās ļoti labi. Tajā pašā laikā pretī Fontaine Royal Hotel novietotā kuģa jumta tika uzstādīta aparatūra. Pirms kuģa sagriešanas uz kuģa koncertu sniedza leģendārais liepājnieks Ainars Virga un viņa muzikālā komanda. Koncerts tika rīkots neatkarīgi no festivāla, tāpēc savāca krietnu klausītāju pūli. Sestdienas nakts vējš un sijājošais lietus liek klausītājiem meklēt pajumti. Aktīvākie paliek laukā, siltumu rodot kustībās pie ļoti dejojamām grupām „All Day Long”, lietuviešiem „Spichki” un arī somiem „The Valkyrians”. Tajā pašā laikā kluba skatuve bija atvēlēta muzikāli smagākām grupām kā „Barrel” un „SIA Radikal”. Aiz irāņu grupas „Bodybags” nosaukuma slēpjas pats namatēvs Luijs Fonteins, kas pirotehnikas un striptīzmeiteņu pavadīts, izkāpj no līķu maisa. Programmā tika spēlēta paša Fonteina mūzika, taču ar pirotehnikas dūmiem piesmakušais klubs radīja vēlmi iet klausīties uz āra skatuves notiekošo. Sestdienas „Gibsy Camp” galvenie mākslinieki noteikti bija „Inokentijs Mārplis”, kuri, izstarodami milzīgu pozitīvismu, lika klausītājiem kustēties gan horizontālā, gan vertikālā virzienā. Klausītāji aktīvi dzied līdzi, no viņiem žiperīgākie pamanās piedziedāt izmantojot mikrofonu. Īpaši pieprasīta ir dziesma „Revolucionārs”, kuru skaidri un skaļi nodzied klātesošo koris. Saules lēkts svētdienas agrajā rītā tika sagaidīts klausoties grupas „Apēdājs” groteski romantiskās dziesmas.

Sešos no rīta Fonteinā guļ tikai ļoti, ļoti nogurušie vai arī ar romantiskām nodarbēm aizņemtie. Šķiet, ka laika posmā no sešiem līdz astoņiem no rīta notiek vislielākie brīnumi. Taču ir jāatceras – Kas notiek Fonteinā, šeit arī paliek – man liekas šis klusēšanas zvērests vislabāk raksturotu „Fontaine Festival” bohēmu. Ja vasaras festivāli ir vienreizējs pasākums, tad esot Liepājā tu šīs sajūtas vari iegūt jebkurā gadalaikā, jo tālāk par Liepājas kanālmalu nemaz negribas doties. Tiesa gan, šajā augusta nedēļas nogalē varēja just rudens tuvošanos. Gribētos, lai nākamajā gadā festivāls pārceltos atpakaļ uz jūliju. „Fontaine Festival” ir ļoti neatkarīgs pasākums, kas bez kluba pastāvīgajiem muzikālajiem viesiem vienmēr piedāvā interesantas grupas. Festivālam ir izveidojusies nemainīgā apmeklētāju kopa, kas bez sarunāšanas noteikti atkal tiksies šajā pašā vietā un vajadzīgajā laikā. Ceram, nedaudz siltākā.

Foto: Indra Kļaviņa

Read Full Post »

RnR Ģitāristu dueļu fināls

Jūlijā bārā „Rock n Riga” duelējās jaunie ģitāristi, demonstrējot savas improvizācijas spējas. Ceturtdien, 6.augustā ģitāristu dueļu finālā sacentās četri labākie – Dāvis Brūvers, Pauls Ruško, Jānis Andžāns un Jānis Kazemaks. Tā aizraujošā muzikālā cīņā par pirmās sezonas uzvarētāju un jaunās Schecter ģitāras īpašnieku kļuva grupas „The Blackout” solo ģitārists Pauls Ruško!

Vienam ģitāristu pārim ir jāsaspēlējas trijos atšķirīgos muzikālos uzdevumos – blūzā, ātrajā un āķīgajā, kurā pavadošā grupa ar abiem solistiem drīkst muzikāli pajokot. Fināla dueļa tiesnesis ir cienījams latvju roka vecmeistars grupas „Credo” ģitārists Armands Alksnis, kas jauno mūziķu cīņu novēro sēžot vislabākajā bāra vietā – uz bāra letes pretī skatuvei.

Par pirmā pusfināla pretiniekiem kļuva Dāvis un Pauls. Pirmajā pārbaudījumā abu ģitāristu sniegums ir līdzvērtīgs, kamēr Pauls demonstrē spēles tehnikas precīzumu, Dāvja sniegums ir idejām bagātāks. Taču ātrajā uzdevumā Dāvis Paula tempam un tehnikas tīrībai vairs netiek līdzi, un pieļauj ļoti pamanāmas kļūdas. Trešajā uzdevumā bija skaidrs – Paula ātro pirkstu nekļūdīgais skrējiens Dāvi ir nokausējis. Viņš atzīstas, ka pametīs šo pasauli un pievērsīsies džezam.

Otrā pusfināla dalībnieki Jāņi blūza uzdevumu uzsāk ļoti strauji, priekšnesuma gaitā tempu arvien vairāk kāpinot. Tā kā abi mūziķi pārstāv vienu roka stilu, uz skatuves viņiem ir viegli saprasties, tomēr acīmredzami un dzirdami priekšnesuma attīstību kontrolē Andžāns jeb tautā saukts par Jenkiju. Salīdzinājumā ar pirmā pāra izjusto skaņu maratonu, otrais pāris ir izvēlējies sprintu, emociju sakāpinājumu pamazām pieslāpējot.

Finālā satikās viens otra cienīgi pretinieki, kas ar azartu pieņēma viens otra izaicinājumus. Klausītāju aplausi par lielisko saspēli skanēja bieži. Vislabāk prātā man ir palicis ātrais uzdevums, jo abi jaunie ģitāristi savās grupās spēlē enerģijas pielādētu mūziku, kas savu kulmināciju sasniedz tieši ģitāras solo partijā. Finālā ģitāristiem tika dots arī ceturtais uzdevums, kurā uz skatuves atradās tikai viņi divi, bet ģitāras skaņas efektus. Šajā uzdevumā man kā klausītājai diemžēl kļūst garlaicīgi, jo priekšnesums neskan kā saspēle, bet gan kā saraustīta mūziķu zīmēšanās.

Paula ģitāras spēlei ir raksturīga stabilitāte un pakāpeniska attīstība, šķiet, viņš ar savu ģitāru veic intelektuālas sarunas. Bet Jenkijs mūzikai nododas plastiski un mežonīgi, un ģitārai liek raudāt jau ar pirmo pieskārienu. Iespējams, ka šī Jenkija impulsivitāte lika tiesnesim pieņemt lēmumu par labu Paula apdomībai. Nedaudz pirms 3 naktī Paulam Ruško svinīgi tika pasniegta jaunā Schecter „Black Jack” ģitāra, kuru viņš tūlīt iemēģināja, džemojot ar Armandu Alksni – šīs pašas markas ģitāras īpašnieku.

Protams, finālā spēlējošo ģitāristu līdzvērtīgais sniegums bija devis labu sajūtu arī turpmākajām nakts stundām. Manuprāt, ģitāristu duelis ir izaicinājums mūziķiem un lielāks baudījums klausītājiem, jo vakara sacensībās dzima daudz lielisku muzikālu ideju, kuras tā vien gribētos dzirdēt dziesmās. Bija brīži, kad varēja vēlēties, lai jaunie ģitāristi vairāk pievērstos publikai, savā priekšnesumā iepītu performances elementus. Taču klausītājiem līdz interakcijas vakariem ilgi nav jāgaida – augusta beigās bārā sākas grupu konkursa „Garāžas dueļi” otrā sezona!

Read Full Post »

BBP

Piektdien Liepājas debesis bija pelēkas, neizslēdzot iespēju, ka varētu līt. Tirkizzilos tērpos ģērbto festivāla gājiena dalībnieku noskaņojumu laika apstākļi neietekmēja, taču pasākuma teritorija piepildījās pamazām. Zibēja karuseļu ugunis, ziņkārīgo kolonnas smiltīs bija ieminuši rises, atvieglinot iešanu. Vējš jūru bija pamatīgi saviļņojis, nedaudz samitrinot tirdzniecības telšu stūrus. „Tele 2 Baltic Beach Party” programmā valdīja muzikāls kičs, šķiet, bija pārstāvēti visi populārās mūzikas virzieni – sākot no ļoti dejojamiem, līdz ļoti smagiem. Taču lielākajam vairumam festivāla apmeklētāju no visām pusēm dzirdamie skaņu virknējumi bija fons, uz kura lieliski prezentēt sevi un līdzpaņemto kompāniju – muzikālo aktualitāšu vietā cilvēki labāk izvēlas sev pazīstamu, ierastu vidi un muzikālo noformējumu.

Vislielāko popularitāti piedzīvoja deju mūzikas teltis, kas viltīgi bija novietotas pie pašas ieejas. Kā ienākam tā arī paliekam dejot! Skatoties no malas, likās, ka cilvēki mēģina uzstādīt rekordu – visvairāk dejojošie cilvēki telts kvadratūrā. Ļoti atsaucīga publika bija atrodama BBP Kultūras nama teltī, kur varēja dzirdēt, piemēram, senus, bet mīļus hītus no Padomju kinofilmām. Pasaulē aktuālos hītus Radio SWH teltī spēlēja DJ Toms Grēviņš un DJ Artis Volfs, vakara gaitā skatuvi atvēlot māksliniekiem, piemēram, kolektīva „Tā Tā Tā” pirmajam koncertam, vai arī sestdienā ļaujot grupas „The Briefing” inteliģentajai deju mūzikai izkustināt klātesošo gurnus.

Rokmūzikas skatuvi ieņēma gan Latvijā zināmākās rokgrupas, gan Liepājas mākslinieki un arī tuvāko kaimiņu – Igaunijas un Lietuvas labākie kolektīvi. Ar pozitīvu svaigumu – elektronikas un rokmūzikas mikstūru manas ausis pārsteidza „Happyendless”. Taču „Vanilla Ninja” dziesmas, manuprāt, bija ļoti klišejiskas. Daudz atbalstītāju sapulcina „Astro’N’Out”, raisot jautājumu, kāpēc šogad grupa nespēlē uz lielās skatuves. Bet nelielu zemestrīci Liepājas smiltīm deva grupas „SIA Radikal” priekšnesums.

Novērtējams ir fakts, ka BBP ciena un lepojas ar savām lokālajām grupām, dodot tām vienreizēju iespēju spēlēt klausītāju tūkstošiem. Tomēr lielās skatuves programma, manuprāt, bija labāka piektdienā. Galveno mākslinieku statusu dalīja pašmāju „Dzelzs vilks” un zviedru rokgrupa „Mando Diao”, bet deju mūzikas dīva Keita Raiena pūlim neļāva atslābt. „Dzelzs vilks” publiku veldzēja ar labi zināmiem hītiem, bet kā pārsteigums, dziesmās „Harijs” un „Sažņaudz manas rokas”, grupai pievienojās aktrise Ilze Ķuzule. Dziesmā „Uijā, uijā nikni vilki”, kas nu jau ir kļuvusi par grupas obligāto dziesmu, tika nodziedāta pavisam a capella, stāvot uz skatuves mēles, pūļa vienotās balss atbalstīta.

Zviedru „Mando Diao” izpildītais garāžas rokenrols īpašu popularitāti bauda vāciski runājošajās zemēs, bet līdz Latvijas klausītāju ausīm ir izlauzies grupas pēdējais hīts „Dance with somebody” no albuma „Give me fire”. Tu nezini rokenrola soļus? Nekas, „Mando Diao” tev tos iemācīs! Būs gan salto, gan liriskā „vaigs pie vaiga” deja. Grupas mūzikā ir jūtamas ilgas pēc 60-o gadu rokmūzikas klasikas, kas tiek sajaukta ar mūsdienu garāžas grupas ekspresivitāti un enerģiju, kopā radot lipīgu, nedaudz švītīgu rokenrolu. Grupa uz skatuves ir zibenīga, mūziķi uz skatuves met līkločus. Solisti ir abi ģitāristi Gustafs un Bjorns, kas viens otru te papildina, te izaicina uz enerģiskāku emociju izpausmi. Viņus papildina spēcīgi melnādainie bekvokālisti. Zinādami, ka šajā vakarā grupas mūzika būs vairāk kā jaunatklājums, „Mando Diao” skatītājus netramda ar līdzi dziedāšanu, bet gan dziesmas kabina vienu otrai galā. Līdz ar to viss noskan daudz ātrāk.

Sestdienā mani pārsteidz grupa „Laid Back”, kas savu popularitāti piedzīvoja 80.gados. Lai arī vecums grupas līderu izskatu nav saudzējis, „Laid Back” mūzikai nebūt nav naftalīna piegarša. Tā tiek izpildīta pārdomātā un labi nostrādātā aranžējumā, liekot publikai dejot. Vislielāko atsaucību ieguva sestdienas galvenie viesi – „Mumi Troll”, kuri Latvijas klausītājiem ir pazīstami jau vismaz 10. gadu. Sev ierasti koķetējot ar publiku, Ilja Ļagutenko iepin pa vārdam latviešu valodā. Jaunās dziesmas mijās ar vecajiem hītiem. Skats tiek paspilgtināts ar video projekcijām.

Man festivāls lika aizdomāties par muzikālajiem visēdājiem – tas no vienas puses ir tikai cilvēciski, taču par mēra sajūtu, tempu un galda manierēm vajadzētu piedomāt arī brīvdienās. Atmetot savas muzikālā gardēža ambīcija, jāsaka, ka BBP ir festivāls ar visnotaļ reālistisku skatu uz dzīvi – nepārspīlējot ar muzikālajām novitātēm ļaut cilvēkiem vienkārši atpūsties un daudz nedomāt – neiztaisoties par labākiem un zinošākiem nekā tie patiesībā ir. Izbaudi mirkli! Vasara Latvijā ir īsa. Tas ir fakts.

Foto Indra Kļaviņa:

Read Full Post »

Metalshow 2009

Patiesībā viss jau sākās jūlija pirmajā nedēļas nogalē „Fonofest” ietvaros. Man bija iespēja iepazīties un nedaudz papļāpāt ar grupas „Huskvarn” vīriem. Lai arī sarunas sākums bija diezgan nenopietns, galu galā viņi pateica vērā ņemamas un pārdomājamas atziņas.

Piemēram:
Urbix: Ja sievietes Latvijā var panest dzelzceļa sliedes…

Ģirts: Tad kāpēc viņas nevarētu grovlot ārzemēs? Ja mēs runājām par metālista maigo dabu, tad kāpēc gan sieviete nevarētu rūkt? Vienmēr atrodas eksemplāri. Ir jau arī starp vīriešiem Džimijs Samervils. Man, piemēram, gadu vajadzētu rozā drēbēs staigāt, lai kaut ko tādu darītu. Sieviete death metālā ir tas pats, kas Džimijs Samervils, – galējība. Nevaru iedomāties, kam jānotiek sievietes galvā, lai viņa spēlētu brutālu metālu. Ja viņa tā var, tad viņai noteikti ir iemesls. Tāpat kā mēs savu iekšējo maigumu slēpjam aiz šī metāla. Man iepatikās šis termins – „iekšējais maigums”!

Un es atkal aizdomājos, ka taisnība vien ir – metāls tomēr ir vīrišķīga un agresīva mūzika. Bet kāpēc es to klausos? Mani vienmēr ir fascinējusi metālā koncentrētā enerģija, kas neitralizē manas milzīgās un nevajadzīgās emocijas, dod ticību. Ja runājam par agresiju, ne vienmēr tā ir jāizprot destruktīvi. Arī gribasspēks, seksualitāte ir agresijas sastāvdaļas. Adrenalīns ļauj ievainotam cilvēkam atrast palīdzību, ļauj dzīvot. Ja nebūtu šīs dusmu spēka dzinuļa, vai vispār kaut kas varētu rasties? Tad smagā mūzika, manuprāt, ir lielisks piemērs mākslinieciski kvalitatīvai agresijas transformācijai.

Pagājušajā gadā bija mana pirmā Blome, kas mani ļoti iedvesmoja. Protams, aplauzos, saprotot, ka uz skatuves skanošo mūziku vēl nespēju novērtēt, taču es jau biju iekšā šajā sabiedrībā. Visjaukākie cilvēki rūpējās par mani, runāja ar mani. Blome noteikti bija 2008.gada vasaras visdraudzīgākais festivāls. Gadu krāju zināšanas un sagaidīju „Anticrisis” festivālu pie „Melnās Piektdienas” namdurvīm. Man ļoti patīk tematiskie festivāli, jo tur ir skaidri zināms, ko dzirdēšu, ko satikšu. Metalshow pasākumā smējāmies, ka patiesībā visas grupas ir klausāmas – vienas, stāvot pie skatuves, citas – kā laba fona mūzika. Festivāls, manuprāt, bija lielisks piektdienas 13tā pasākumu programmas kopsavilkums, žēl tikai, ka 13.jūlijs iekrita pirmdienā.

Klausoties Latvijas metālmūzikas labāko izlasi, atkal jāsaka – metāls pareizo rūdījumu iegūst tikai ar laiku un mērķtiecīgu darbu. Kamēr jaunās grupas līda no biksēm laukā, lai iegūtu publikas atbalstu, vecie jau tika saņemti ar ovācijām. Bet tāda ir smagās mūzikas klausītāju īpatnība – ilga skepse un vērtēšana, kas ar laiku pāraug nelaužamā uzticībā savai grupai. Protams, nav neko patīkami būt par pirmajām grupām – piektdienā klausītāji vēl nav iesiluši, bet sestdienā vēl aizmiguši. Interesanti ir stāvēt skatuves priekšā un vērot mūziķu mīmiku. Pārsvarā ir divi varianti – nevaldāms prieks vai patiesas dusmas ir redzamas viņu sejās.

Mani jaunatklājumi ir grupas „Solaris” un „Frailty”. „Solaris” savā mūzikā sintezē dažādus mūzikas stilus, sākot ar elektronikas iespējām beidzot ar metāla apakš virzienu elementu izmantošanu vokāla partijā. Eksperimentāla psihodēlija, kas „Solaris” padarīja par vienu no festivāla oriģinālākajām grupām. „Frailty” ģitāras rifos saklausīju metāla klasikas ietekmi, un grupa bija ļoti labi apgaismota. Gala rezultātā viss kopskats mani tā uzrunāja, ka gribu šo grupu dzirdēt vēl vienu reizi. Arī „Blackout” atšķīrās uz pārējo fona. Grupai piemīt skatuvei vajadzīgais ekstravertums, spēlēts tiek ar prieku, arī muzikāli džeki domā vispusīgi. Tomēr ir liela nepacietība, saspringums, kuru jūt klausītāji, kas nav grupas fani. Tas rada pretestību. Kad ambīcijas un talants tiks līdzsvarots, būs izaugusi vēl viena spēcīga metāla grupa. „Sanctimony” zina, kas ir jautrība! Šķiet, ka viņu ģitāras skaņu viļņi apstaro klātesošos ar prieku. „Preternatural” varenums man vēl jo projām liek sastingt, un nenovērsties no skatuves, kaut arī paspēju tikai uz pēdējo dziesmu. „Skyforger” koncerts pagāja nemanot. Tā laikā mani pārņēma atklāsme, ka šī grupa ir viens no iemesliem, kāpēc es varu būt lepna, ka esmu latviete. Viņi mūsu izcelsmi pasniedz ar tik patiesu lepnumu un spēku! Katra dziesma ar raksturu, asprātīgi iesaistītu tautisko elementu. Pēc koncerta jutos, it kā mana galva būtu iebāzta veļasmašīnas centrifūgā.

Sev raksturīgi festivālu pavadīju domājot. Stāvot zem bāra telts un smīdinot apkārtējos, savā mākslas bloknotā esmu piefiksējusi neskaitāmi daudz atslēgas vārdus. Iedvesma nepazīst brīvdienas…

Read Full Post »

Positivus 2.diena

Telšu pilsētiņā otrajā festivāla dienā kņada sākas jau ap 8 rītā, kad gulēt aiziet visizturīgākie naktsputni, un ceļas saules karstuma uzmodinātie. Liela drūzmēšanās notiek pie Merild kafijas telts, kurā pilsētiņas iedzīvotāji spēcinošo dziru var baudīt bez maksas. Nepacietīgie un no kofeīna spēka neatkarīgie možumu meklē jūras peldēs. Apkārt staigā košos treniņtērpos ģērbti fizkultūrieši, kas aicina izstaipīties. Veldzi vēderam sniedz kefīra kokteiļi. Vasarīgā laika aicināti, liela daļa festivāla apmeklētāju sestdienu pavada peldkostīmos, gozējoties pludmales smiltiņās vai zālājā pie skatuves.

Savu desmit gadu ilgajā pastāvēšanas laikā „The Hobos” mūziķi ir ieguvuši patiešām atsaucīgu klausītāju kopu, kas atbild ne vien grupas mūzikai, bet arī provokatīvajiem uzaicinājumiem – šoreiz, izģērbties kailiem. Sacīts, darīts – un uz skatuves ir gatavs atkailināties kāds vīrietis. Apsargi šo nodomu iztraucē. Pēc neilga laika, gar skatuvi skrien meitene ar kailām krūtīm. Lai arī uz skatuves viņa netiek laista, koncertu meitene noklausās gandrīz Ievas tērpā.

Lielo skatuvi sestdienā atklāj uz pārsteigumiem naskā grupa „Instrumenti”. Šoreiz uz skatuves ir neierasti daudz pandu. Abi vokālisti atklāj koncertu veikli nolaizdamies no skatuves jumta. „Instrumentu” mūzika ir atsvaidzinošs stilu kokteilis apvienojumā ar asprātīgu liriku. Dziesmā „Apēst tevi” pandām pievienojās tīģera ādā tērptais Jānis Šipkēvics, ar svītraino asti priekšpusē. Kā nākamā publiku fascinēja Ebony Bones, kuras mūzika bija ekstravaganta gan skaņās, gan krāsās. Āfrikāņu mūzikas ritmu dzīvīgā bāze tika apaudzēta ar Latīņamerikas dejām raksturīgo dramatismu un mūsdienu R&B, hiphopa aktualitāti. Dziedātājas enerģija publiku pārbīdīja par vairākiem metriem te pa labi, te pa kreisi, uz priekšu un arī atpakaļ. Grupas „The Lesure Society” izmantotie stīgu instrumenti un flauta piešķir grupas mūzikai vieglu un nostalģisku raksturu. Tajā pašā laikā „The Whip” klausītājus priecē ar spēcīgu deju mūziku, liekot atcerēties sen seno teicienu – viena galva ir labi, divas vēl labāk! Jā, ir pierasts, ka deju grīdu tricina viens DJ, pūlim prezentējot savu darbu, tomēr sadarbībā ar dzīvajiem instrumentiem rezultāts, manuprāt, ir daudz izteiksmīgāks.

Ap desmitiem vakarā mēdiji tika aicināti uz Moby preses konferenci. Viņš pieklājīgi apvaicājas, vai kādam vajadzēs tulkojumu. Saņemot noliedzošu atbildi, paskaidro, ka nevēlas būt nepieklājīgs, jo amerikāņi bieži iedomājas, ka visiem būtu jārunā angliski. Mākslinieks šī gada jūnija beigās ir izdevis jaunu albumu „Wait for me”, ko raksturo kā daudz emocionālāku un klusāku par iepriekšējiem albumiem. Moby smaida, ka albums tika ierakstīts viņa guļamistabā, fotosesija notikusi virtuvē, bet pasaulē slavenu vokālistu vietā dzied viņa draugi, bet pirmā singla “Shot in the Back of the Head” klips ir sanācis tik tumšs, ka MTV atsakās rādīt. Par Latviju Moby ir vislabākie iespaidi – lielisks laiks, daba un skaisti cilvēki! Iepriekšējā vakarā mākslinieks sniedza koncertu Igaunijā, bet svētdien jau tiek gaidīts Francijā. Jautāts par koncerta programmas izvēli, Moby atbild, ka tā ir atkarīga no konkrētās uzstāšanās vietas un klausītājiem, pēc kuriem viņš nolemj, vai koncerts būs atmosfēriskāks vai sastāvēs no lielajiem hītiem. Salacgrīvā Moby koncertā spēlē visiem labi zināmas dziesmas: „Lift me up”, “We Are All Made of Stars”, “Why Does My Heart Feel So Bad?”, “Porcelain” un daudzas citas. Moby mūzikas daudzveidība uzrunā visdažādākos klausītājus, tādejādi mākslinieks ir pelnīti ir vakara galvenais hedlaineris.

Read Full Post »